Parīze klusuma skaņās

10.11.2010
4 min lasīšanai
24 foto

Parīze no Luksemburgas ir tikai 333 km un brauciena mērķis bija pavisam skaidrs - redzēt Jaunā Rīgas teātra izrādi Klusuma skaņas, un apmeklēt zirgu izstādi. Ar ātrvilcienu ceļā paiet 2 stundas un 5 minūtes. Gar logu aizšvīkst līdzeni pelēki nokopti lauki, autoceļš, pa kuru mazas mašīnītes kustas lēni kā spēļu auto. Un kā nu ne, train à grande vitesse (TGV) brauc ātrāk par 300km/st. Pēc pirmās pieturas rodas nelielas jukas, esam sajaukuši vagonus, atvainojamies luksemburdziešu pārim un dodamies meklēt savas vietas, bet mūsu vietās savukārt iesēduši kādi vācieši. Laimīgi ieņēmuši savas vietas ar pārākumu noskatāmies kā viņi ar saviem milzu čemodāniem, koncentrētu skatu mēģina saprast, uz kuru pusi jāiet. Vagonā vienmuļību palaikam iztraucē „ceļojuma menedžeris”, kas franču un angļu valodā skaļrunī paziņo, ko labu var dabūt restorāna vagonā; piekodina neaizmirst savas mantas un novēl patīkamu ceļojumu. Formās tērpti kontrolieri ar amizantu „furažku” rūpīgi iekniebj biļetē caurumu. Un, skat, aiz loga jau parādās pirmās Parīzes priekšpilsētas, noliktavas, garas vagonu virtenes un klāt ir viņa – PARĪZE, Austrumu stacija. Man patīk Parīzes stacijas, jo vilcieni piestāj lielā T veida krustojumā un nav jāmeklē kā tikt uz vienu vai otru peronu, tie visi nostādīti vienā rindā kā zaldāti. (Taisnības labad jāteic, ka galerijas bildes gan ir no citiem Parīzes braucieniem) Parīzē esam tikai uz vienu nakti, un ar rokassomiņu, izvēlējāmies vienu no neskaitāmām vienkāršām viesnīciņām tuvu Austrumu stacijai par 95 eirām (bez brokastīm 3 cilvēkiem) Beigās gan sanāca dārgāk, jo dēls attapās, ka nav pasūtinājis viesnīcu. Vienīgā nelaime - esmu trakoti apaukstējusies – deguns pil, balss nav, ausis aizkritušas un labprātāk būtu palikusi turpat viesnīcā... bet Parīze ir Parīze, kas nedod miera - jāiet! Pulkstenis ir 12 un visa Parīze ēd. Gribu karstu zupu – vislabāk vistas buljonu, atrodam tuvumā Pasāžu ar indiešu restorāniem un kāds indietis iekšā saucējs, par spīti necilam augumam, iestājies ieliņā tā, ka garām netiekam. Vāri noprasu – vai zupa ir? Protams, ka zupa man tikšot uzvārīta. Ieraugu ēdienkartē vodku - domāju, nenāktu par ļaunu. (tūlīt gan attopos, ka indiešu restorānā pasūtināt šņabi ir stulbi). Man atnes vodku raibā limonādes glāzē – pour madame – un nu tik lies no karafes klāt ūdeni. Tas droši vien no malas bija fotografēšanas vērts skats, kā mēs visi reizē iebrēcāmies - NĒĒĒ! Indietis pilnīgi salēcās, ka nē, tad nē. Lieki teikt, ka 40 grādu tur nebija. Klusuma skaņas sākas 8 vakarā un līdz tai laiks kā jūra. Nolemjam apskatīt Maison Europeenne de la Photographie (www.mep-fr.org) Jūtos slikti un godīgi sakot neko redzēt negribu, par laimi muzejā ir kino zāle ar ļoti ērtiem krēsliem un filmas tiek rādītas nepārtraukti. Piemiegu brīdī, kad foto māksliniece stāsta, cik grūti bijis fotografēt reklāmu ar maziem cālīšiem, jo viņi ir tik ātri un nesēž uz vietas...... Nezinu, cik ilgi esmu gulējusi, bet kad Uldis mani modina, esmu manāmi atžirgusi, ārā jau satumsis un ņirb krāsainas uguntiņas, ielu stūros pārdod eglītes, kas man par izbrīnu jau stingi iestiprinātas „kājā” un nevis kaut kādā, bet kā agrāk laukos – īstā koka pusklucī! Izrāde notiek Kretej (Creteil) rajonā „Maison de l’art”. Sākumā domāju, kā gan tumsā un jaunā rajonā atradīsim kādu tur vēl „Mākslas māju” (iedomājos Ziepniekkalnu). Bet nē – norādes ir nepārprotamas. Zālē vietas nav numurētas, vestibilā sasveicināmies ar pazīstamiem latviešiem –saskaitu apmēram 12 – 15 cilvēku, kas atbraukuši no Luksemburgas/ Vācijas. Starpbrīdī dzidru arī lietuviešu un krievu valodu. Zāle pilna – vietā teiciens – nav, kur ābolam nokrist. Jocīga sajūta – priekškara vietā fotogrāfijas – Rīga – Lāčplēša iela, bet te Parīze. Jūtu publikai izrāde patīk, priekšā ķiķina divas franču kundzītes, palaikam smiekli. Ak, Klusuma skaņas, tālie 60tie! Bet frančiem patīk, izrāde beidzas, zāle ceļas kājās, sauc urā! un aktieriem met rozes! Atpakaļ braucot metro izraisās karsti strīdi, kas izrādē domāts. Izskan viedoklis, ka lugas darbība nemaz nenotiek Latvijā, kādi pat esot pametuši izrādi, jo lugā nav patiesības, viss idealizēts un kur tad KGB? Lai arī luga bez vārdiem – trīslitru burkas un radio „zāģis” ir daži kodi, kas uzrunā paaudzes. Savā div* viesnīcā nonākam jau krietni pēc pusnakts, rīt zirgu izstāde. Svētdiena. Nevaram vienoties ēst brokastis viesnīcā vai citur. Mīļā miera labad piekāpjamies bērniem un paliekam viesnīcā. Bet to acīmredzot darīt viss nevajadzēja. Pulkstenis rāda pusdesmit, daži brokasto, bet visi galdiņi netīri, kafijas nav, kruasānu arī ne. Palicis viens ābols un divas šķēlītes siera. Dēls mēģina bilst par kafiju tumšādainai oficiantei, kas cienīgi kā resns flamingo pārvietojas pa ēdamzāli ar košu turbānu galvā. Nekādas reakcijas, viņš, ieliek tai rokās kafijas kannu, viņa vienā mierā graciozi gurnus šūpodama – tiešām skaisti, valšķīgi uzsmaida un saka - un moment! Meita norūmē mums vienu galdiņu, beidzot uzrodas kafija un katram tiek pa kruasānam, vairāk gan nekā neesot. Vēlāk recepcijā meitene vīram žēlojusies, cik daži apmeklētāji nervozi, kāds pat esot uz viņu kliedzis: „Kur mana bagete!” Zirgu izstāde „Salon du cheval” ir ikgadējs pasākums, kas notiek Izstāžu paviljonā Porte de Versailles. Tas ir milzīgs iestādījums, ko var salīdzināt ar Maskavas Tautas sasniegumu izstādi, Frankfurtes grāmattirgu u tml. 1000 zirgu, vairāk par 40 šķirnēm. (Turpat notiek Lauksaimniecības izstāde http://www.salon-agriculture.com/ , nākamgad tā būs no 21 februāra līdz 1. martam.) Biļetes esam iepirkuši internetā un mums nav jāstāv milzum garā rindā. Slīdošie celiņi aizvizina vismaz km tālumā līdz nomākam pirmajā paviljonā ar zirglietām, kopš pati vairs jāt nevaru – uzmetu tiem vien skumju skatienu un virzāmies tālāk, no kurienes nepārprotami nāk staļļa smaka. Paejam garām bērnu laukumam, kur sīceņi kratās uz zirga imitācijas, turot rokās pavadas, sēž īstā rikšā, tur grožus, bet priekšā datora ekrāns, un rodas iespaids, ka tiešām kusties! Vienā aplokā tiek demonstrēti poniji un vizināti bērni. Turpat arī datorspēles (Horse life un Horse life II) ar un par zirgiem, ja var ticēt, tādas spēlējot pat Karaliene. Blakus aplokā notiek voltižēšanas apmācība, kur var pieteikties jebkurš sīcenis no publikas. Brīdi skatāmies, kā 4 gadīgs puisītis heflingera mugurā jūtas, kā zivs ūdenī. Atklātnes, kalendāri, grāmatas, žurnāli, krellītes un piekariņi, paliktnīši, galdsedziņas cepures un T krekli, kurus uz vietas iespējams apdrukāt ar izvēlēto bildīti. Manēžā notiek westernriding demonstrējums, tālāk boksos ir zirgi, kurus var nopirkt, nonākam pie iežogojuma, kurā atrodas kādi 10 suņa lieluma poniji (arī tos visus var nopirkt) piedāvājumā sacīts, ka tāds un tāds ponijs ir 5 gadus vecs un augumā 80 cm. Visvairāk mani sajūsmināja to krāsa – pelēkraibi, pelēki, sirmi, brūnraibi un visi izskatās, kā no veikala atnestas mīkstās mantiņas, kas pēkšņi sākušas kustēties. Pie kāda boksa prāvs ļaužu pulciņš - iedomā - īsts palomino creme! Kremkrāsas zirgs, kam krēpes safrizētas kā mežģīnes, turklāt vēl ar zilām acīm! Pirmo reizi tuvumā redzēju frīzieti, arī to varēja nopirkt, tika parādītas zirga labās īpašības skaistās gaitas, nu skaistulis – melns kā kraukļa spārns, gulbja kaklu un viļņainām krēpēm līdz plecam. Nepilnai dienai visa kā ir par daudz. Vēl neredzētas paliek dejas ar zirgiem, vai zirgu balets. Bet tas, lai paliek citai reizei! Vodka 4 eiras • Teātra biļete 10 eiru • Zirgu izstāde – pieaugušiem 12.50 eiras • Bērniem (6 - 12) 8 eiras • Grupai 10. 50 eiras • TGV pieaugušam bez atlaides turp/atpakaļ 136 eiras (cena mainās atkarā no diennakts laika un rezervācijas)

Parīze klusuma skaņās

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem