Īss brīdis Ankarā...
|
Liene Pigita
|
Viss jau sakās kā katru reizi- pirms braukšanas- ceļošanas kaut kur- pirmais solis- paskatīties iekš draugiem.lv. Par Turciju...OK, Antalija, Bodruma, Kemera, Stambula, varbūt vēl Izmira...bet, kur Ankara??? Turcijas galvaspilsēta??
Nekas, tukšs un kluss, bet man un 3 manām kolēģēm ir Comenius projekta pirmā sanāksme Ankarā, kur iegūt kādu informāciju par šo pilsētu?? Protams, pirmā lieta ir internets, bet tik skopu informāciju par kādu man interesējošu vietu latviešu valodā sen, lai neteiktu- nekad, neesmu redzējusi. Labi, nav jau izvēles, mēģinu angliski, mjāā, ir , ko palasīt..
Kāds jau varētu teikt- ko tur daudz!! Brauc tik, tad jau visu redzēsi! Bet man tomēr patīk sagatavoties un kaut mazliet kaut ko uzzināt par galamērķi.
Tad nu par visu no paša sākuma!
Ankara! Tādas lielas zemes- Turcijas- galvaspilsēta!! Kā tur vispār var nokļūt?? Pirms 2 gadiem biju Antālijā un Kemerā, bet tā jau ir pavisam cita opera. Kas par zvēru ir Ankara??
Nu neko, biļetes atradu, nopirku, ir skaidrs, kā tur tikt (Rīga- Stambula, Stambula- Ankara; atpakaļ apgrieztā secībā )Un tad nu beidzot pienāk TAS ilgi gaidītais brīdis- izkāpšana Esenbogas lidostā, vēl nepazīstamie turku draugi mūs sagaida un varam doties uz Ankaru, jo lidosta atrodas ap 30 km no pilsētas.
Piebraucam pie savas viesnīcas, iečekojamies un tiekam atstātas vienas. Iekārtojamies savos numuriņos un izlemjam iziet apskatīt tuvāko apkaimi. Ārā jau ir diezgan tumšs, bet tomēr nolemjam iet, jo neatbraucām uz pavisam citu pasauli viesnīcā sēdēt. Pirmais iespaids diezgan neomulīgs, uz ielas nevar sastapt gandrīz nevienu sievieti, vīrieši vien, bet tie ir diezgan pieklājīgi un neuzmācās, kā kūrortos pie Vidusjūras.Paejamies uz vienu pusi, bet ko tu īsti tumsā svešā pilsētā sapratīsi, tāpēc ieejam pirmajā mazajā veikaliņā un izlemjam, ka gribam kaut ko paēst, bet nu nekas tur tāds neiekrīt acīs, tāpēc atceramies, ka pavisam tuvu viesnīcai bija tāda cālīšu grilētava, tur arī nopērkam vienu vistiņu un ēstuvītes apkalpotājs vēl ieliek mums salātu kaudzīti, sautētu lēcu sauju un maizes kukuli! Nu ko- atpakaļ uz viesnīcu un kamēr vēl vistiņa silta- jāuzēd!!
Nākamajā rītā brokastīs esam pašas pirmās, restorāna viesmīļi vēlas ar mums fotografēties, pat pavārs iznāk apsveicināties un, protams, nobildēties! Pēc brokastīm pēc mums atbrauc autobuss, sagaidām pārējos projekta dalībniekus – rumāņus, bulgārietes un portugālietes, un varam doties uz Haci Sabanci skolu. Skolas pagalms pilns ar formās tērptiem skolniekiem, visi bļauj un svilpj, kad kāpjam ārā no autobuss, rodas iespaids, ka šamējie pirmo reizi cilvēkus redz!! Un neviens no pedagogiem viņus neapsauc un neaizrāda. Skatos, arī portugālietēm un bulgārietēm acis lielas par tādu uzvedību!!! Pēc oficiālās sagaidīšanas ceremonijas, kura arī neiztika bez turku bērnu gandrīz iebrukuma skolas zālē, dodamies skolas apskatē. Vispārējā iekārtojumā diži nekas savādāks nav, kā mūsu skolās, atšķirība tā, ka klasēs ir ap 40 un pat 50 skolnieku, kāda tur mācīšanās...Cik nu iespējams, iztaujājam skolotājus par izglītību Turcijā. It kā jau nekas daudz citādāk nav kā pie mums, pirmsskola neesot obligāta, tāpēc valstī ir katastrofāls bērnudārzu trūkums. Ne tikai skolā mācās divās maiņās, bet arī bērnudārzu apmeklē bērni divās maiņās. Kur vecāki liek bērnus attiecīgi no rīta vai vakarā, tā arī skaidrs nekļuva, bet viņi tā dzīvo un nemaz nezin, ka varētu būt savādāk :)Jau skolā pamanījām daudzos Ataturka portretus dažādās, es pat teiktu- neiespējamās, vietās. Sākumā likās, ka tas tāpēc, ka 29.oktobris ir Turcijas republikas diena, bet laika gaitā noskaidrojām, ka tā tas ir visu laiku. Dienas gaitā kļuva skaidrs, kāpēc viņi tik apmāti (nudien nebaidos no šī vārda) ar Neatkarības kara vadītāju un savas valsts dibinātāju Mustafu Kemalu Ataturku. Devāmies uz Anitkabir- Ataturka mauzoleju. Pirmais iespaids- grandiozi!!!! Viss vienā marmorā, plašums, jo mauzolejs stāv viena no daudzo Ankaras kalnu galā un vēl tik zilas debesis!!! Gadījāmies brīdī, kad mainījās sardze, visi sinhroni soļo, sinhroni kaut ko bļauj savā valodā, un pēc tam 2 stundas pilnīgi nekustīgi stāv sava Ataturka miera sardzē. Pa mauzoleju, kurā diemžēl neatļauj fotografēt, mūs vadāja jauns turks, kurš ir angļu valodas skolotājs, bet pašreiz ir obligātajā militārajā dienestā un to pilda, veicot gida pienākumus. Tā bija viena interesanta pasaka, ko viņš izstāstīja!! Ataturks tur ir Dieva vietā, jo viss labais, kas ir Turcijā, visas iespējamās pārmaiņas ir viņa izdomātas un izveidotas, visa kara stratēģija dzima viņa ģeniālajā galvā, neviens cits to nespēja. Sākot arieviesto latīņu alfabētu, kurš nomainīja arābu, no sieviešu tiesībām, uzvārdiem, visām iespējamām tautsaimniecības nozarēm līdz demokrātijai- tas viss Turcijā ir pateicoties visu turku tēvam- Ataturkam ( starp citu, vārds Ataturk to arī nozīmē- visu turku tēvs). Un jaunais gids to visu tik kaismīgi ar uguntiņu acīs stāsta, ka vienu brīdi pat paliek žēl, ka mēs to par brīnumpasaku uzskatam:) Pēc ekskursijas kolēģei ļoti gribējās pajautāt, nu vai tiešām šis puisis tam visam tic??? Jo mēs taču esam to visu jau dzirdējuši- Ļeņins, Staļins, Brežņevs, Mao... Un ziniet, ko viņš atbildēja?? Protams, ka tic!! Viņš pat ir bijis šur tur Eiropā un zin, kādai ir jāizskatās Turcijai nākotnē un tas viss pateicoties tikai Ataturkam. Sarunājām satikties pēc gadiem 30, lai noskaidrotu, kas ir mainījies:) Lai nu kā ar to stāsta saturu, bet secinājums viens- patriotiskā audzināšana Turcijā ir ļoti augstā līmenī –politiķi katru dienu nes uz mauzoleju vainagu, bērni zīmē savu varoni un dzied himnu skaļi un no visas sirds.
Stāvot pie Anitkabir, paveras skats uz pilsētu un redzu Kocatepe mošeju, par to jau iepriekš biju palasījusi netā, bet vēl jau nezinājām, ka arī tur mēs tiksim. Tā nu pēc politikas pievēršamies reliģijai, braucam uz lielāko mošeju Ankarā. Pie ieejas mošejā mūsu turku draudzene Kadrija katrai uzdāvina lakatu, jo kā zināms, mošejās nedrīkst sieviete ieiet ar neapsegtu kaklu un galvu. Ārpusē atstājām arī savas kurpes un devāmies iekšā... tiešām milzīga!! Kadrija pastāsta, ka Kocatepē var vienlaikus lūgt 100 000 cilvēki, tiesa, tādas reizes, kad mošeja pārpildīta, ir reti- lielos reliģiskos svētkos un pirms gavēņa. Interesanti, ka sievietes nelūdzas kopā ar vīriešiem, bet ne tāpēc, ka tas būtu aizliegts, vienkārši mošeju apmeklē kopā ar bērniem un kādam tak arī bērni ir jāpieskata, un vīrieši tie, protams, nav :) Kocatepe tulkojumā no turku valodas nozīmē ” liels kalns”, jo tā, protams, atrodas uz kārtējā Ankaras kalna. Izstaigājāmies pa mīkstajiem un tīrajiem mošejas paklājiem, nopriecājāmies par grezno lustru, kas simbolizē Korānu un 32 Korāna likumus.
Pirmās dienas oficiālās ekskursijas beigušās, tiekam vestas atpakaļ uz viesnīcu. Ja jau braucam, tad jāparunā par satiksmi Ankarā. Nebūšu oriģināla, tie, kuri ir bijuši dienvidu zemēs, ļoti labi var iedomāties- kā tas notiek- rodas iespaids, ka satiksmes noteikumi mūsu izpratnē neeksistē- galvenais, iemācīties pīpināt:)) Jāsignalizē visur- izbraucot no stāvvietas, apdzenot, šķērsojot krustojumu, un kā par brīnumu, tas darbojas, jo nekur nekas nenotiek. Jāteic gan, ka pēdējā dienā pie iepirkšanās centra „Kentpark”, redzējām, kā mašīna notriec sievieti, bet laikam jau, ka nekādu dramatisku seku nebija, jo sieviete tika iesēdināta mašīnā un aizvesta.
Atgriežamies viesnīcā, bet tomēr gribas atkal iet staigāt. Protams, ka vakarā viss ir piedrazots un netīrs, vēl aizvien vīrieši uz ielas ir vairākumā, pa retam kādu pārīti redzam. Bet vēlāk jau uzzinām, ka turku vīrieši nemīlot vakaros tupēt mājās, labāk iet ielās. To arī redzējām ielu kafejnīcās, veči sēž, spēlē kārtis vai nardus un dzer vienu tējas glāzi pēc otras. Droši vien jau, ka spriežarī par politiku un futbolu. Mūsu tulks un skolotājs Ali mums nerekomendējot turku vīrieti, jo viņš darīšot tik maz, cik vien iespējams, neskatoties uz to, ka pats ir turku vīrietis:)
Nākamās divas dienas sākas ar projekta darba sanāksmēm, kas notiek viesnīcā, tā kā ar milzīgo 5 miljonu iedzīvotāju Ankaru turpinām iepazīties tikai pēcpusdienā. Pirmais dienas kārtībā ir Anatolijas civilizācijas muzejs. Saprotu, ka milzīgā muzeja ekspozīcija ir ļoti vērtīga, bet ar vēsturi nekad pārāk lielos draugos neesmu bijusi, tāpēc tik smalks eksponātu apstāsts mani neaizrāva. Pēc brīža to saprata arī gids, ka reti kuram ir pastiprināta interese par šiem unikālajiem dārgumiem un sāka apstāties tikai pie interesantākajiem . Gala beigās bija tīri tā neko- aizvēsturiski sadzīves priekšmeti, ainiņas iz senseniem laikiem un arī dažs labs neķītrs trauku apgleznojums. Muzejs, protams, pilns ar dažādās valodās runājošām grupām un arī turku skolniekiem.
Nākamais gājiens uz pašu Ankaras pirmsākumu- Citadeli. No iepriekšminētā muzeja jākāpj labu gabalu pa ieliņām uz augšu, kur sākas vecā Ankara. Tur mājiņas mazas, vecas, mazliet noplukušas, ar aizaugušām un netīrām vārtu rūmītēm. Bet tas jau laikam pieder pie lietas :) Gar mājelēm sēž tantiņas un turpat darina pārdodamas lietiņas- somas, sedziņas, lakatus, pārdod krellītes dažādās cenās. Redzējām pat vienu, kas tur pat, blakus tamborētājām, tīrīja svaigas zivtiņas, tādas- brētliņu izmēros. Bez kompleksiem, tas nekas, ka daža muša ap bļodu riņķoja. :)Tuvāk Citadelei suvenīru pārdevējas jau kļūst uzmācīgākas, labi, ka blakus nāk Ali un atvaira viņas, kad kolēģe vēlējās tamborētu somu nopirkt, Ali palīdzēja un neļāva pirkt par prasīto cenu, bet par mazāku. Tad jau esam uzkāpušas līdz augšai...No turienes paveras elpu aizgrābjošs skats uz visām četrām debess pusēm!! Nožogojuma nekāda, viens kļūmīgs solis un tu esi lidojumā, nu labākajā gadījumā uz kādas, zem Citadeles esošas pussagruvušas mājeles jumta.:)) Esam tik pārņemtas ar redzamo, ka rikšojam visos virzienos, lai varētu iemūžināt skaistos skatus. Mūsu gans Ali nemaz līdzi netiek tik enerģiskām latvietēm :) Rodas sajūta, ka Ankara ir līdz pašam horizontam- kalnu kalni, plašie guļamrajoni , vecās un pussabrukušās mājas, un ik pa mazam brītiņam mošejas, mošejas, mošejas, ar vienu, diviem, trīs minaretiem(torņi pie mošejām). Noskaidrojām arī minaretu nozīmi- daudzums atkarīgs no cēlāja bagātības, jo vairāk naudas, jo vairāk minareti; sākotnējā funkcija- mullas saukšana uz lūgšanu- vairs nav aktuāla, jo nav mullam vairs tornī jākāpj kliegt, tādam nolūkam ir skaļruņi. Bet ne visi mūsu pavadoņi visu zin par savām tradīcijām, jautā viens otram, līdz mēs tiekam pie atbildes sev interesējošam jautājumam. Vaicājām arī Kadrijai, cik bieži viņa uzkāpj Citadelē, jo mūsuprāt, tur tāda iedvesmojoša vieta, atbilde izbrīnīja un pārsteidza- viņa, kas Ankarā dzīvo jau 20 gadus, tur bija pirmo reizi, aizbildinoties ar to, ka Ankara esot ļooooooti milzīga. Nemaz negribējās doties prom no Citadeles, bet saplānotas jau nākamās aktivitātes- vecā kafejnīcā iedzert turku kafiju. Mūsu garšas kārpiņām tā, manuprāt, nav nekāda bauda- krūzīte maza, pildīta ar biezu, melnu šķidrumu. Bet kā nu būt Turcijā un neiedzert turku kafiju, vismaz kāds dopings, jo brokastu kafija viesnīcā tāds kafijūdens vien ir.Pēc kafijošanas jādodas uz autobusu, kas atkal mūs vizina uz viesnīcu. Atkārtojam ik vakara pastaigu pa tuvāko apkaimi, jo mazliet tomēr ir tā kā bail doties tālāk par savu Maltepes rajoniņu, ja nu apmaldamies un vairs neatrodam pazīstamas vietas šajā milzīgajā pilsētā?? Bet pietiek jau arī ar to, cik atļaujamies, jo iespaids rodas- ir Ankara pavisam savādāka par citām metropolēm, nami visi uz vienu „šniti”, īsti nav, kur aci piesiet, mazliet savādāks skats paveras centrā, kur viss ir sakoptāks un vairāk priekš „svešām acīm”, ar milzīgām ūdenskritumu kaskādēm un funikulieri pāri pilsētas centram. Visos iespējamos pilsētas lielajos krustojumos atkal sastopams Ataturks- gan zirga mugurā, gan ieroci rokās un balodi uz pleca.
Nākamajā dienā apmeklējām kādu Ankaras bērnudārzu, kas diezgan atšķiras no mums pieņemtajiem. Tas ir ticis celts par bagāto Amerikas turku līdzekļiem un 90. gadu beigās saņēmis kādu Turcijā nozīmīgu prēmiju par netradicionālu risinājumu šādai iestādei. Šeit atkal dzirdējām skeptiskā Ali komentāru, ka turku sapņu zeme ir Amerika.Par bērnudārzu plašāk nerakstīšu, jo tas varētu nebūt visiem interesējoša tēma :)
Pēc tam atkal tiekam aizvesti uz vēl kādu vietu, ar ko lepojas ankarieši- atjaunotā pilsētas daļiņa, arī tur aizlaikos ir bijusi vecā Ankara ar divstāvīgām mazām mājiņām un šaurām ieliņām.Tagad mājas ir baltas un ielas nobruģētas. Apmeklējam kādu mazu mošeju, kurā Kadrija mums lasa Korānu, tā lasīšana ir vesela māksla, kurš katrs to nemaz nevarētu. Izstaigājam vēl dažu svarīgu turku mājas- muzejus, gan kāda sena turka namu, kurš tagad pieejams visiem interesentiem, gan kāda nesen helikoptera katastrofā ( Ali gan teica, ka tā bijusi slepkavība) bojā gājuša, visu mīļota politiķa namu. Pēc tam mums tiek dots laiks, lai paši staigātu. Bet cik tad ilgi staigāsi! Glīto vecpilsētiņu izstaigājam pārdesmit minūtēs, tad izejam uz lielas ielas, tur jau skats pavisam cits paveras- netīrība, trotuāri salūzuši, māju jumti pussabrukuši, cilvēki daudz, jo darba diena ir beigusies. Esam jau nogurušas un dodamies pasēdēt laukumiņā, pie kura jāgaida autobuss. Izgaismots pulkstenis, jo paliek arvien vēlāks, Jo vēlāks paliek, jo grūtāk paliek elpot- satiksme ļoti blīva, līdz ar to nežēlīgi daudz izplūdes gāzes, smird arī pēc degušas gumijas un laikam jau Ankarā kaut ko kurina ar oglēm.. pilnīgs bezvējš un viss smirdīgums krīt tieši virsū.. Bet arī nepatīkamais, diemžēl arī labais, kādreiz beidzas, laimīgi tiekam viesnīcā un noguruma noņemšanai izmantojam viesnīcas piedāvātās izklaides- saunu, hamamu un baseinu :)
Nākamajā dienā ir brauciens uz 100 km attālo Beypazari pilsētu. Ļoti līst lietus, bet tas netraucē. Daudz par šo vietu arī nerakstīšu, tas ir Turcijas sudraba apstrādes centrs un burkānu pilsēta, sensenos laikos caur šejieni ir gājis Lielais zīda ceļš. Sudrablietu veikaliņos, protams, kritām kārdinājumā un papildinājām savas rotaslietu lādītes ar glītiem un nedārgiem sudraba nieciņiem.
Iepriekš nekad nebiju pat domājusi, ka man būtu vēlēšanās nokļūt Ankarā, bet dzīve šo iespēju piespēlēja un es to izmantoju. Nav tā pilsēta, kur man gribētos atgriezties vēlreiz, jo kopumā iespaids ir diezgan pelēks un vienmuļš. Taču cilvēki, vismaz tie, ar kuriem mums iznāca darīšana, laipni un atsaucīgi, pietika tik ieminēties un viss tika izdarīts. Pieteica mums pirmajā dienā sargāt savas somas, bet nekas nepatīkams nenotika. Gribējām uz riktīgu austrumu bazāru, bet Ali visādi izvairījās un aizbildinājās, ka visu varot arī veikalos nopirkt, tā kā laikam kaut kas tai brīdinājumā tomēr ir!
Lai arī Ankara nav mana sapņu pilsēta, jo tomēr tā ir pavisam cita, dīvaina pasaule, kuru mēs līdz galam nesaprotam, tomēr- ja gadās izdevība, uz priekšu, apgūt pavisam Tuvos Austrumus!!:))
P.S. Dažas bildes ar Ataturku :)
