VENECUĒLA - D-Amerika

29.12.2006
23 min lasīšanai
43 foto

/ bus ko palasīt vairāk kā 10 lpp.,/ Venecuēla Jau labu laiku mieru neliek doma par vēlmi aizceļot uz D-Ameriku un British Airways negaidītais lēto biļešu piedāvājums augusta beigās ļauj šo ideju arī realizēt. Lai arī lielāka informācija ir par Brazīliju un Argentīnu, nākas izvēlēties starp Kolumbiju un Venecuēlu. Laika apdomai ir maz, jo piedāvājums par 440 latiem negaida un pirkšana jāizdara ātri. Priekšroku dodam Venecuēlai un nu jāsāk domāt par brauciena programmu, jo izlidošanas laiks nav aiz kalniem – 20.oktobris. Pārlapojam internetā informāciju par Venecuēlu, un aptuvens priekšstats par vēlmēm ir radies. Iesākumā savas idejas cenšamies realizēt ar Latvijas tūrisma firmu starpniecību un šeit saskaramies ar pirmajām problēmām. Tā Venecuēla Latvijas tūristiem nav masveida apskates vieta, daļai aptaujāto tūrisma kompāniju nav sakari ar Venecuēlas tūrisma organizatoriem un saņemam atteikumu. Kopā ir divi piedāvājumi, kur pirmais apskates objektu ziņā ir pieņemams, bet izmaksas uz katru no mums ir 2000 USD un pieskaitot klāt jau nopirktās lidojuma biļetes liekas nesamērīgi augsts. No iegūtās informācijas Venecuēla nemaz tik dārga zeme nelieks. Cenšanās samazināt izmaksas, atsakoties no vietējā gida pakalpojumiem starpposmos starp ekskursijām, trīsreizējas ēdināšanas, bet tas sevi neattaisno. Otrais piedāvājums ir tikai nedaudz lētāks, bet diez ko vairāk par gulēšanu Karību jūras salās, nepārtrauktu ēdināšanu un vienu ekskursiju uz Anhela ūdenskritumu nepiedāvā. Skaidrs ir tas, ka jāpaļaujas tikai uz savu plānošanu un izpildījumu. Apjautājamies internetā par citu pieredzi, atbildes ir maz un daļa no tām baida ar politisko un kriminālo situāciju Venecuēlā. Laimīga sakritība piespēlē mums kādas meitenes telefonu, kura Venecuēlā kādu laiku atpakaļ mācījusi latviešu valodu. Varam teikt viņai lielu paldies par informāciju. Tālākā ceļā vadāmies pēc Lonely planet diezgan precīzajiem ieteikumiem. Lai maksimāli nodrošinātos, sapotējamies pret dzelteno drudzi un nedēļu pirms izlidošanas iedzeram pretmalārijas tabletes. Ar to arī mūsu aizsardzības pasākumi beidzas, jo nākošā dienā, vairāk vai mazāk, bet slikti ir mums visiem trim braucējiem. Ir skaidrs, ka neviens no mums ceļojuma laikā sevi šīm mocībām un veselības riskam nepakļaus. Pirmā diena – 20.oktobris, trešdiena 20.oktobra pusdienlaikā ielidojam Londona. Tā kā izlidošana uz Karakasu ir tikai nākamās dienas rītā, nopērkam dienas metro karti par 5 mārciņām un dodamies uz pilsētu. Laiks jau rudenīgs un vēss, bet patīkamāks kā pie mums Latvijā. Londonas galvenie apskates objekti mums jau zināmi no citām braucienu reizēm, tādēļ varam atļauties brīvi paklaiņot pa jaukajiem Londonas parkiem un nesteidzīgi izbaudīt pilsētas atmosfēru. Pilsēta jau uguņos, kad dodamies uz metro, lai pēc stundas brauciena atgrieztos Hītrovas lidostā. Lidmašīna uz Karakasu būs tikai nākamā rītā 10:30. Tā kā tuvākās viesnīcas ir diezgan dārgas un mums vēl priekšā viss brauciens, nolēmām lieki netērēties un palikt lidostas uzgaidāmajā telpā. Konstatējam, ka neesam vienīgie, kas nakti pavadīs uz ne visai ērtajiem soliņiem. Otrā diena – 21.oktobris, ceturtdiena Nakts pagāja loti ātri, jo iepazinos ar francūzi Lorantt Atilla, fotogrāfu no National Geographic, kurš rīt kopā ar mums kārtējo reiz dosies uz Venecuēlu. Nakts paiet sarunās un Atilla pastāstīja ļoti daudz interesantas lietas par Venecuēlu un tās džungļiem. Lietas, kuras tā nemaz nevar izlasīt ceļotāja ceļvežos. Pēdējo reizi pēc lidmašīnas avārijas viņam bija nācies iet pa džungļiem veselus 2 mēnešus uz tuvāko ciematu. Sākumā negribēju viņam noticēt, bet kad viņš izvilka no kabatas kādu fotogrāfiju, biju tiešām pamatīgi šokēts, jo ari man būs tur jālido. Par reālu iespēju izdzīvot džungļos pārliecinājos ceļojuma laikā ceļojot pa Orinoko deltu. Sagaidot mūsu lidmašīnu , kura izlido ar 20 minūšu nokavēšanos, garastāvoklis ir pacilāts. Pēc 10 stundu lidojums piezemējamies Venecuēlas galvaspilsētā Karakasā un varam sveicināt D-Amerikas kontinentu. Vēl jo projām ir 21.oktobris pulksten 15.10, jo Venecuēlā ir 7 stundu starpība ar Latviju. Lai arī bijām gatavojušies uz lielu tveici, bijām to baudījuši Taizemē, pirmais brīdis Karakasā ir šokējošs. Kaut gan oktobrī Venecuēlā lietus sezona iet uz beigām, apkārt viss slapjš, jo tikko beigusies kārtējā lietusgāze. Gaiss ap +30 grādiem, smacējoši tvanīgs, pirmajā brīdī ir loti grūti elpot. Pasu kontrolei tiekam cauri visai ātri un mierīgi, tomēr pēc tam viss tikai sākas. Uzreiz klāt policists un tik laipni cenšas palīdzēt, ka rodas šaubas viņa labajiem nodomiem. Ja vēl ņem vērā saklausītās briesmu lietas par Venecuēlas policiju, neomulīga sajuta mūs neatstāj, tomēr neredzam arī iespēju no viņa tikt vaļā. Policists mūs laipni aizved uz valūtas maiņas punktu, kur iemainām dolārus pret Bolivariem. Saņemam pamatīgu naudas kaudzi, kas apņemta ar gumiju un lāga negrib ielīst makā. Nav nekāda skaidrība par savu bagātības lielumu, jo čeku mums nedod, arī maiņas kurss nekur nav redzams. Pēc policista teiktā, esam kļuvuši par divu miljonu īpašniekiem. Laimīgi tiekam no viņa vaļā un dodamies uz blakus esošo vietējo lidostu. Vēlāk nākas secināt, ka naudas maiņas kurss ir bijis ļoti neizdevīgs un ņemot vērā prāvo maiņas summu, zaudējumi ir ap 200 USD. Iepriekš iegūtā informācija par sliktajām valūtas maiņas iespējām absolūti neatbilst patiesībai, jo katra tūrfirma labprāt ņem samaksu dolāros un arī maina naudu par izdevīgāku kursu - par vienu dolāru iespējams iemainīt 2500 bolivārus. Mums sākumā jāsamierinās ar 2000, kas ir valsts oficiālais un jāsāk mācīties pierast pie neskaitāmajām nullēm naudaszīmē. Tā kā Karakasa apskati plānojam atlikt uz pēdējo ceļojuma dienu, mūsu mērķis ir lidot uz Santa-Elena pilsētu, kas atrodas Venecuēlas DR daļā netālu no Brazīlijas robežas. Mūsu plāni tik viegli un ātri uz priekšu nevirzās, jo vietējie runā spāniski un angļu valodas zinātāji ir īpaši reta parādība. Pat lidostas informācijas dienestā ar angļu valodu gandrīz nav ko darīt, daudz jāpārprasa, lai varētu uzzināt un arī tas nerada absolūtu pārliecību, jo atbildes dažkārt ir visai pretrunīgas. Noskaidrojas, ka nav tiešā lidojuma uz Santa-Elena, tikai caur Ciudad Bolivar. Tā kā tālākās versijas ir dažādas – vieni apgalvo, ka no C.Bolivar ir tiešais reiss, citi, ka vēl jālido uz Kanaimu. Neriskējam un apsveram alternatīvu, veikt šo attālumu ar sabiedrisko autobusu, jo tas samazinātu izdevumus un varētu arī apskatīt apkārtni. Brauciens ar autobusu gan mūsu plānos bija atceļā, bet skaidrs ir viens, ka jāvadās no apstākļiem un situācija ieviesīs korekcijas mūsu ceļojuma plānā ne vienu reiz vien. Noskaidroju, ka Karakasā ir divas autoostas – rietumos un austrumos. Katra apkalpo attiecīgās puses maršrutus. Ir jau pievakare un pamazām satumst. Venecuēlā sešos vakara ir jau tumšs. Brauktu ar sabiedrisko transportu uz autoostu ir pārāk riskanti, jo politiskā situācija valstī nav no mierīgākajām, arī laika ziņā vairs nebūtu vēlams kavēties, ja gribam uzspēt uz vakara autobusu. Apsverot visu, izšķiramies par labu taksim. Jau labu laiku no mums neatkāpjas kāds puisis, pēc izskata varētu būt kādas vietējās tūrisma firmas darbinieks. Piedāvā savus pakalpojumus, cenšas atrunāt mūs no braukšanas ar ārā stāvošajiem taksometriem, jo pēc stundas būšot lētāki kompāniju taksometri. Tā kā biju lasījis, ka ir daudz gadījumu, kad privātie taksometru vadītāji aplaupa tūristus un mēs vēl esošajā situācijā neorientējamies, sajūta ir ne visai omulīga. No neatlaidīgā runātāja nekādi netiekam vaļā un nav īstas skaidrības, kuri ir drošie kompāniju taksometri un kuri tie privātie, kur nevajag sēsties. Pēkšņi, kā Dieva sūtīts, uzrodas kāds vīrietis, labi ģērbies, angliski runājošs, kā vēlāk noskaidrojās – ārsts. Laipni mums izskaidro vietējo situāciju un izsauc arī īsto taksometru. Līdz autoostai aptuveni stundas brauciens, par ko samaksājam 40 tūkstošus bolivāru (20 USD). Tā kā pieredze cenās mums vēl nav, tad zaudējam kādus 5 USD. Vērojam pasakaino skatu. Karakasa izvietojusies kalnos un tumsā visur spīd uguntiņu jūra no mazām mājiņām. Pirmā brīža stress rada savu un, nemākot saskaitļot sava lielā naudas kalna vērtību, kādu brīdi pārņem satraukums, ka esam galīgi piekrāpti. Nonākuši autoostā, viegli atrodam kasi un par 22000 bolivāriem (11 USD) personai nopērkam biļetes līdz C.Bolivar. Līdzīgi kā mūsu autoostā, līdz platformai ir gabaliņš ko iet, vienīgi te visapkārt ir pilns ar vietējiem, kas uzkrītoši vēro katru mūsu soli. Pie tā ir jāpierod, jo daudziem vietējiem nemaz tik bieži nenākas šeit redzēt tūristus. Izrādās, ka mūsu autobuss nebūs un mums jāizvēlas starp nākamo autobusu pēc pusstundas vai luksuss autobusu pēc pusnakts. Izvēlamies pēc iespējas ātrāk doties ceļā un lieki nekavēt laiku. Ir vēls un nāk miegs. Autobusā pārņem sajūta, ka sēdi dēļu kastē, bet ko darīt tāda ir tā patiesā ceļotāja dzīve. Tālākā ceļojuma laikā rodas saprašana par atšķirībām parastajiem autobusiem un delukss, lai arī nenormāli auksti ir abos. Par to jau esam dzirdējuši un par laimi visas siltās drēbes no bagāžas somām ir mugurā, tomēr tas pilnībā nepasargā mūs no salšanas. Salonā parādās kāda sieviete un sāk visiem dalīt šokolādes. Tās burtiski tiek iemestas katram pasažierim klēpī vai iespiestas rokā. Nospriežu, ka tā ir autobusa stjuarte un arī kastei līdzīgajā autobusā pasažieri tiek cienāti ar uzkodām. Tikko esmu iekodis tīri gardajā šokolādē, tās devēja parādās un sāk iekasēt naudu. Vēlāk izrādās, ka Venecuēlā tā pieņemts, vispirms izdala piedāvāto preci, tad, ja braucējs to nevēlas pirkt, var dot atpakaļ. Autobuss trakā ātrumā traucas tumsā un iekšēji tirda doma, vai tiešām braucam mums vajadzīgajā virzienā. Tā kā no līdzbraucējiem nav cerība to noskaidrot, apkārt ir tikai pētoši skatieni un ķiķināšana, nākas ticēt veiksmei. Baudu vietējo atmosfēru un mēģinu iemigt, jo pēc maniem aprēķiniem braucienam būtu jāilgst veselas 9 stundas. Tomēr visas nakts garumā vairāk vēroju apkārtni, garām slidošos siluetus, nekā guļu. Visa ceļa garumā apkārtne ir aizaugusi, palaikam autobuss apstājas vietējā ciematā. Trešā diena – 22.oktobris, piektdiena Ir agrs rīts, kad izkāpjam C.Bolivar autoostā. Tā kā plānotais maršruts pamainījās jau brauciena sākumā un Lonely planet šo pilsētu norāda kā ekonomiski visizdevīgāko starta punktu uz Anhela ūdenskritumu, plānojam meklēt kādu tūrisma kompāniju, kas nodrošina braucienus uz Kanaimu un tālāk Anhela ūdenskritumu. Vēlāk noskaidrojās, ka šādas ekskursijas no Karakasas ir apmēram 100 USD dārgākas. Nepaspējam lāgā pat nolikt zemē somas, ka jau klāt vietējais un piedāvā par saprātīgu cenu, kas atbilst lētākajām norādēm ceļvedī, braucienu uz Anhela ūdenskritumu. Tieši to, kas mums vajadzīgs! Viss līdz šim ir bijis kā viens liels karuselis. Atrodamies jau taksometrā un dodamies uz vietējo lidostu, kur izvietojusies arī tūrfirma. Vēl pēc neilga brīža tūrisma kompānijā jau precizējam ekskursijas nianses, šeit gan trīs dienu ekskursijas cena nesaprotamu iemeslu dēļ no 180 USD vienam cilvēkam pieaugusi uz 200 USD. Vispirms sešvietīgā lidmašīnā paredzams lidojums uz Kanaimu. Kalnu ieskautais ciemats atrodas transportam nepieejamā vietā dziļi Venecuēlas džungļos. Pēc ielidošanas Kanaimā paredzēts pārgājiens uz vairākiem ūdenskritumiem un nakšņošana vietējā apmetnē. Nākamajās divās dienās plānojas 70 kilometru brauciens ar motorizētu kanoe laivu pa krāčainu upi līdz Anhela ūdenskritumam, nakšņošana tā pakājē un atpakaļceļš. Izsakām vēlmi atceļā nelidot uz C.Bolivar, bet turpināt ceļu Santa-Elena. Tas iespējams, paliekot vēl ceturto dienu Kanaimā, jo privātā lidmašīna katru dienu neesot pieejama un papildus cilvēkam izmaksā 72 USD. Lai arī varētu būt nedaudz lētāk, bet labākas alternatīvas mums nav, piekrītam. Vienīgais, ko patiesi vēlos ir nomazgāties, atpūsties un uz mirkli izbaudīt klusumu. Kāda stunda jāpavada lidostā, gaidot nelielo lidmasīnīti. Beidzot arī atliek laiks nedaudz nomazgāties un pārģērbties, jo ar šīm drēbēm ceļojam no pašas Rīgas. Lielajā steigā neatlika laiks ne pārģērbties, ne kārtīgi paēst. Klāt arī izlidošanas laiks. Dodamies uz lidlauku, kas sagrauj jebkurus priekšstatus par tiem, nekādas pierastās kontroles procedūra. Iekāpjot sešvietīgajā lidmašīnā, sajutos ļoti liels, bet mūsu braucamais vairāk atgādināja spēļu modeli. Pirmais jautājums no pilota puses - vai mēs runājam spāņu valodā, jo viņš angliski nerunā. Īsā laikā saņemam instrukcijas par gaidāmo lidojumu, protams, spāņu valodā. Aptuveni noprotu, ka būs jālido kāda stunda un divdesmit minūtes līdz Kanaimai un aptuvenais augstums būs 1000 – 1500 m. Nav jau nekas īpaši augsts, bet neko augstāk ar šādu agregātu laisties arī negribētu. Paliek nedaudz neomulīgi, jo ar tādu pašu lidmašīnīti Lorantt Atilla bija nogāzies džungļos. Paceļoties gaisā, neomulība izzūd, jo skats tiešām pasakains, vārdiem to nevar aprakstīt, tas ir jāredz. Tā kā lidojam ne visai augstu, skatam paveras Venecuēlas dabas ainavas, pamazām pazūd ceļi un apvidus veidojas arvien mežonīgāks. Vēl pēc laika visapkārt parādās tepuji jeb galda kalni, kas raksturīgi tikai Venecuēlai. Pietuvojoties Kanaimas ciematam, skatam pavērās četri pasakaini ūdenskritumi, kas gāžas lagūnā un liek sastingt no skaistuma. Reizumis liekas, ka tieši šo vareno ūdenskritumu kaskādes uz mani atstājuša daudz dziļāku iespaidu par Anhela ūdenskritumu. Nolaižamies klajā smilšainā laukā. No mums tiek pieprasīts 8000 bolivāru (4 USD) ielidošanas nodoklis. Ceļojuma laikā ar šādiem mistiskiem iebraukšanas un izbraukšanas nodokļiem gan lidojot, gan braucot ar autobusu, saskaramies ne vienu reizi vien gan, tā arī īsti neizprotot to jēgu. Galvenais tikai maksā. Mūs sagaida gids – vietējais indiāņu puisis sēdoša suņa augumā. Nevar būt! Viņš runā angļu valodā! Tālāko ceļu uz netālo nometni veicam ar džipu, kur paredzēta nakšņošana. Līdz šim viss ir bijis kā liels skrējiens un tādēļ tas klusums un miers, kas šeit valda ir īpaši tīkams. Iekārtojamies samērā civilizētā mājiņā, kur sakarsušo gaisu dzenā ventilators, pieņemam aukstu dušu. Siltais ūdens visā ceļojuma laikā ir reta parādība. Drīz tiekam aicināti pusdienās, kas klātas lielā nojumē un mūsu izsalkušajiem vēderiem ir prieki. Pēc pusdienu ieturēšanas ir paredzēts doties uz lagūnu un braukt skatīt ūdenskritumus, kurus šķiet mēs arī redzējām no lidmašīnas. Viss iesākās ar nelielu pārbraucienu laivā pa lagūnas lejasdaļu. Piebraucam tuvu diviem blakus esošiem ūdenskritumiem. Tās sajūtas nevar aprakstīt, kas rodas vērojot milzīgās, putojošās ūdens masas. Pabraucam nedaudz uz priekšu un piestājam krastā, lai sāktu pārgājienu uz vēl diviem ūdenskritumiem, kas atrodas šajā apkārtnē. Tveice ir izturama, jo apkārt esošie ūdeņi un vējš mūs veldzē. Pēc neliela gājiena esam sasniguši kādu citu ūdenskritumu, kas savu tecējumu no tepuja beidz lagūnā. Skatam paveras kalni, tālumā starp palmām redzamas dažas indiāņu būdiņas, baudām dabas varenību. Laiks skrien nemanot un jau pēc neilga gājiena atrodamies pie nākamā ūdenskrituma. Klints, no kuras tas gāžas izveidojusi pārkari, mums rodas iespēja doties pastaigā zem ūdenskrituma. Milzīgas ūdens masas gāžas mums pāri un caur tām paveras skats uz lagūnu. Ir krēslains un ļoti atspirdzinoši. Dodamies atpakaļ uz nometni, ir vakars, saule šeit noriet ļoti ātri. Tik strauji satumst, ka liekas kāds pēkšņi izslēdzis gaismu. Atlaižamies guļamtīklos, kas iekārti nojumē, kuras jumtu klāj palmu zari. Patīkami, jo visapkārt ir tāds miers, klusums. Kaut kur tālumā skan vietējo mūzika, bet vēl tālāk ģimenes ir sanākušas kopā un pārspriež šīsdienas notikumus. Drīz būs vakariņas un tad jau ir jātaisās pie miera. Neesam normāli gulējuši divas naktis un ja vēl pieskaita tās septiņas stundas laika starpību, tad būtu arī pēdējais laiks. Rītdienas plānā ir brokastis 8:00 un ap 10.00 izbraukšana ar laivu un pasaulē augstāko ūdenskritumu. Tā kā lietus sezona vēl nav pilnībā beigusies, Anhela ūdenskritumam iespējams piekļūt pa upi. Sausajā periodā ūdens līmenis upes augšdaļā ir pārāk zems un vienīgais apskates veids ir skats pa lidmašīnas logu. Pa ceļam plānots pieturēt orhideju salā, bet zinot kādi ir vietējo paradumi jau iepriekš nojaušu, ka šādu sīkumu viņi varētu izlaist. Tādēļ vēl vakarā par to cenšos atgādināt un noskaidroju, ka nekāda orhideju sala nebūs, jo šajā laikā tās lielāko daļu klāj ūdens. Apskate iespējama esot tikai sausākā periodā, bet garām braucot mums parādīšot salu. Ceturtā diena - 23.oktobris, sestdiena No rīta pēc brokastīm esam sagaidījuši četrus amerikāņus no Kalifornijas un trīs itāļus. 70 km garais ceļš ar laivu uz pasaulē augstāko Anhela ūdenskritumu var sākties. Neliels gājiens no ciemata līdz upei un tur mūs jau gaida divi vietējie indiāņi ar dobta koka laivu. Upe- plata, mierīga kā spogulis, tomēr mūsu mantas tiek iepakotas plēves maisos. Un jau pēc kādu 15 minūšu brauciena tiekam lūgti atstāt laivu un doties bezvējā un trakā karstumā gabalu ar kājām, lai laiva pārvarētu krāces. Pēc nelielās pastaigas mūsu brauciens turpinās. Upe ar katru līkumu kļūst šaurāka, ātrāka un krāčaināka. Kad parādās nākamās lielās krāces, galvā pazib doma, ka pastaiga atkal garantēta. Tomēr vadītājs piedod ātrumu un, blaukš, mēs visi saņemam kārtīgu ūdens šalti. Visapkārt džungļi un tālumā uz pasakaini zilganā debess fona milzīgi galda kalni. Tik dažādi ar neparastām formām. Aiz katra līkuma krācītes, kurām izbraukt cauri nav nemaz tik viegli. Viens mūsu pavadonis darbojas ar motoru laivas aizmugurē, kamēr otrs ar airim līdzīgu priekšmetu cenšas laivas priekšgalu ievirzīt tikai viņam vien zināmajā pareizajā virzienā. Debesis kļūst arvien draudīgākas un nav ilgi jāgaida līdz kārtīgai lietusgāzei. Gāziens pamatīgs, bet drīz atkal spīd saule un tālumā skatam paveras Anhela ūdenskritums. Ir jau vēla pēcpusdiena, kad esam sasnieguši ūdenskrituma pakāji. Pasakaini, elpa vienkārši aizraujas. Ūdenskritums ir tik augsts, bet tā kā ūdens straume salīdzinoši maza tam pa vidu veidojas tikai miglas mākoni. Lejas daļā ūdens atkal pieņemas spēkā un ar triecienu gāžas kalna piekājē. Lietus sezonā iespaids ir vēl grandiozāks. Mums ir paveicies, jo drīz iestāsies sausā sezona un Anhela ūdenskritumam varēs piekļūt tikai ar lidmašīnu. Pa daudzo tūristu iestaigātu taku dodamies augšup kalnā, lai vēl pirms tumsas sasniegtu skatu punktu. Visapkārt džungļi un stipri jāskatās kur likt kājas. Pēc mirkļa mūsu pavadonis ar zīmēm rāda, lai paliekam klusi. Tuvumā viņš sadzirdējis meža bites, kuras iztraucētas varot mūs pamatīgi sadzelt. To nu gan negribētu uz savas ādas izbaudīt, pietiek jau ar trako sutu, kura elpu liek ciet. Pēc kāda stundas kāpiena skatam atkal paveras ūdenskritums. Esam sasnieguši Aleksandra Laime skatupunktu. Pēc nelielas atpūtas pieņemu gida piedāvājumu nokāpt ūdenskrituma pakājē. Kādas 15 minūtes nākas līst caur krūmiem, līdz nokļūstam zem ūdenskrituma. Ticiet vai ne, bet ūdens nemaz tik auksts nav un pelde pēc karstās dienas ir pašā laikā. Sāk tumst, bet mūs vēl gaida atceļš līdz upes malā izveidotai nakšņošanas vietai. Nav ilgi jāgaida līdz pilnīgi satumst un bez kabatas baterijas neiztikt. Nonākot pie upes – ne laiva, ne pavadoņa, tikai visapkārt daudz mazas uguntiņas gluži kā no mūsu jāņtārpiņiem. Nākas labu laiciņu uzgaidīt līdz viņi uzradās, lai pārceltu mūs upes otrā krastā uz nakšņošanu. Šo nometni biju iedomājies nedaudz savādāku. Ir tikai nojume ar palmu jumtu, kur sakārti guļamtīkli, kuriem pārvilkti pāri caurspīdīgi tīkli, lai pasargātu mūs no moskītiem. Skan vietējā mūzika, un mūsu pavadoņi uz ugunskura gatavo mums vakariņas, kas manam vēderam izrādās ļoti gardas. Gids vakara gaisotnē stāsta par savu dzīvi un ģimeni, arī par to kā ir būt indiānim. Viņa vecaistēvs ir šamanis netālajā ciematā ‘’Homo’’. Ar labu vārdu tiek pieminēts te tik pazīstamais latvietis Aleksandrs Laime, kurš šeit nodzīvojis lielu daļu savas dzīves. Gids piemin, ka ciematā esot arī kāda grāmata par šo vīru, kas sarakstīta svešā (latviešu) valodā, kuru atgriežoties Kainaimas ciematā arī mums parāda. To atstājuši citi ceļinieki no Latvijas, cik gan tā pasaule maza.... Iegūstu jaunu vārdu Moro un neizmirstamas atmiņas. Vakars paiet ātri un dodos uz savu šūpuļtīklā. Nakts laikā pamostos ne vienu vien reizi blakus guļošo krācēju un nostāstu par apkārt klīstošajiem jaguāriem dēļ. Piektā diena - 24.oktobris, svētdiena Nesteidzīgi izbaudu saullēktu un pasakaino skatu uz Anhela ūdenskritumu. Krāsas vienkārši pasakainas. Neliela migla, ēnas- burvīgi. Brokastīs mums pasniedz omleti ar daudz zaļumiem, kā arī vietējos rīsu plāceņus. Ja godīgi man garšo, varbūt izsalkuma dēļ. Sakravājām mantas atpakaļ laivā un uzsākām mājupceļu. Jauka ir pietura pie neliela ūdenskrituma, kura dušu nu izbauda visi. Daži ir pamatīgi apdeguši un mani arī saule nav žēlojusi. Tā kā rīt mani gaida patāls lidojums uz nelielu ciematiņu Santa Elena, kas atrodas pie pašas Brazīlijas robežas, pēc atgriešanās Kanimas ciematā baudu mieru. Tirgotavā pārdod vietējo darinātas krellītes no dažādām sēklām un kauliņiem. Nopērku ar lielu cūkas zobu par 2 USD gabalā. Sestā diena - 25.oktobris, pirmdiena. Rīts iesākās ar pastaigu līdz lagūnai un nesteidzīgu brokastu ieturēšanu vietējā stilā (bez cococola gan neiztiek) un tad jau Horhe pavada mūs uz lidostu.Aizeju līdz Aleksandra Laimes zālēs ieaugušajai atdusas vietai ar īpatnējo metāla krustu. Lidmašīna kavējas divas stundas, bet tā jau te parasta parādība. Arī man pielipis vietējo miers un īpaši nestresoju. Četrvietīgās lidmašīnas izskats nav pārliecinošs, durvis no iekšpuses tiek nostiprinātas ar drāti, tik daudz rūsas un tāds paskats kā no vēstures grāmatām. Vai man tiešām būs jālido ar tādu veselas 2 stundas pāri džungļiem un kalniem? Prātā nāk francūža stāsts Londonas lidostā un nu jau tas liekas pilnīgi reāls. Nepatīkamā sajūta drīz pierimst, jo lidojums ar pasakainiem, elpu aizraujošiem skatiem piesaista manu uzmanību. Lidojam starp Tepui kalnu grēdām, tādas ir tikai šeit, līdzinās galdam, jo to virsa ir plakana. Tā kā lidojam zemu, lejā var saskatīt vietējo indiāņu apmetnes. Santa Elenas lidosta daudz neatšķiras no Kanaimas. Pēc Lonely Planet apraksta līdz centram labs gabals un ieteikums izmantot taksi. Taksists cenšas prasīt lielāku summu par vešanu, bet pastāvu pie grāmatā norādītajiem 10000 bolivāriem (5USD) un tas darbojas. Pilsētā jāuzmeklē kāds vācu puisis Franko, kurš piedāvā izbraukumus ar džipu uz Roraimu (augstāko tepui kalnu). Diemžēl izrādās, ka viņš te vairs nedzīvo un atrastais tūristu birojs nespēja neko sakarīgu piedāvāt. Tā kā laiks nav daudz, mainu plānu un nolemju jau šovakar pamest Santa Elenu. Lai arī iecerētais neizdodas, lidojums uz šo pasaules malu vien bija to vērts. Vietējā kafejnīcā pasūtu picas un dažādas dabīgās sulas. Tas viss kopā mums trijatā izmaksā 10 dolārus. Sulas ir fantastiskas un arī to dēļ ir vērts te iegriezties. Tālākā ceļojuma laikā gan pārliecinos, ka visur var pasūtīt šīs gardās un lētās sulas, kuru cena nepārsniedz dolāru par glāzi. Dodos uz autoostu, kura trakotajā karstumā liekas ļoti tālu. Par 15 dolāriem gabalā nopērku biļetes labā autobusā līdz San Fēlixsai, no kuras ieteikts doties uz Tukupitu, lai meklētu iespēju ceļojumam uz Orinoko deltu. Brauciens ar autobusu veda cauri Tepui kalniem. Žēl, ka ātri satumst. Nakts laikā mani pamodina pamatīgs negaiss. Septītā diena - 26.oktobris, otrdiena. Ap 3.30 autobuss pietur San Felix. Pēc autobusa ledusskapja mani atkal apņem smacīgs siltums. Uz soliņiem sagūluši vietējie transporta gaidītāji, stacija vēl slēgta un nav īpašas cerības noskaidrot kā nokļūt uz Tukupitu. Taksists par braucienu prasa 30 USD un manī nerodas pārliecība, ka viņš sapratis kur īsti gribu nokļūt. Visa mūsu sarunāšanās sastāv no tā, ka es saucu vietas nosaukumu kā tas uzrakstīts Lonely Planet un sniedzu šoferim lapiņu un pildspalvu. Pēc kāda brīža man arī izdodas panākt, ka viņš uzraksta brauciena cenu. Atliek cerēt, ka tā par mums trijiem, ne katram atsevišķi, bet noskaidrot to liekas nereāli. Ir jau ap pieciem rītā, kad aizvēsturiskais braucamais, strauji uzņemot ātrumu, ved mani aizraujošā braucienā pretim vietām, kuras parasti nav iekļautas standatekskursiju piedāvājumos. Vispirms nākas ar nelielu prāmi pārcelties pāri vienai no Orinoko daudzajām pietekām. Ceļš tālāk ved cauri nelieliem ciematiem un rančo. Brīžiem rodas iespaids, ka tā mašīna ‘’neierakstīsies’’ līkumā, jo šoferītis pazīst tikai gāzes pedāli. Pēc divarpus stundu brauciena laimīgi stāvu pie kāda tūrisma biroja durvīm, gaidot, kamēr atnāks angliski runājošs darbiniek. Ekskursija uz Orinoko deltu tiek solīta tikai nākamajā dienā un šis fakts mani absolūti neiepriecina. Nestādos priekšā ko šajā pasaules nostūri varētu sadarīt veselu dienu. Pie trakā skrējiena jau tā pierasts, tādēļ sameloju, ka tad neiekļaujos grafikā un no ekskursijas jāatsakās. Laipnais puisis sazvanās un aizved mani uz citu firmu, kurai it kā šodien esot grupas ekskursija. Vēlāk gan izrādās, ka visa grupa esam mēs trijatā un mūsu pavadonis. Prasītā cena 60USD cilvēkam par dienu atbilst informācijai un pēc mirkļa jau esmu pikapa kravas kastē, lai trauktos uz laivu piestātni cauri skaistajiem rančo. Manā acu priekšā mainās daba, viss ir ļoti zaļš, ceļu vairākkārt šķērso bifeļiem līdzīgas govis. Piestātnē jau gaida paliela motorlaiva un divu dienu ceļojums par neskaitāmajiem Orinoko upes sazarojumiem var sākties. Izrādās, ka vietējie te orientējas gluži kā ielās. Laiva piestāj pie kāda rančo, lai paņemtu sieru, kas izrādās varen gards. Garām slīd mazi indiāņu ciematiņi, vēlāk tikai atsevišķu ģimeņu apmešanās vietas. Nosaukt vietējo dzīvesveidu par pieticīgu būtu skaļi teikts. Esmu redzējis kā cilvēki būdās dzīvo, bet viņu māja sastāv no četriem zemē (ūdenī) iedzītiem stabiem, apaļkoka grīdas un palmu jumta. Gulēšanai izmanto tīklus, bet pārējā sadzīve notiek uz grīdas. Ģimenes lielas ar daudz bērniem, lielajai saimei pa vidu arī lopiņi – suņi un sivēni. Upes labirinti, kas te ir ceļa vietā, mūs ved arvien dziļāk džungļos. Pēkšņi aiz līkuma parādās jauka apmetne ar mīlīgām bambusa mājiņām. Īsta paradīze zemes virsū. Visapkārt kokospalmas, banānkoki un dažādi krāšņi augi un ziedi. Apkārt brīvi lidinās lielie papagaiļi, ne tādi, kādus turam būrīšos, bet patiešām lieli. Tukāni un mērkaķīši izrāda interesi par mani un īpaši jau manu lielo, spožo gredzenu. Blakus mums ierādītajai mājiņai ir tīģerienes nožogojums, neko teikt, jauka kaimiņiene. Naktsmītne eksotiska, bambusa mītnes logu vietas aizvilktas ar smalku sietu, bet otras durvis ved tieši uz upi, tā kā atliek tikai kāpt piebrauktajā laivā un doties skatīt upes pretējā pusē esošo vietējo indiāņu skolu. Lielā telpā sēž dažāda vecuma bērni, mācīšanās atgādina senos nostāstos dzirdēto. Valsts par izglītību īpaši nerūpējas, skolotājai alga esot maza, arī nokļūšanu uz skolu ne visi var atļauties. Pēc pusdienas gida pavadībā dodamies skatīt džungļus. Pēc neliela brauciena laiva piestāj šaurā upes atzarā, saņemu gumijas zābakus un pārgājiens džungļos var sākties. Kamēr laivas vadītājs ar mačeti atbrīvo taku, gids cenšas rādīt vietējos augus, kā tos izmanto, bet es nespēju vien atkauties no odu mākoņa. Savādi, jo uz upes laivā nevienu odu nemanīju, bet te situācija ir neizturama. Ilgi gaidīto pārgājienu īstos džungļos beidzu jau pēc dažām desmit minūtēm. Tieku mierināts, ka citiem neiet labāk. Gids iedrošina mani uz peldi siltajā ūdeni, uzticos, jo gan jau viņš zin, kur piraņas un krokodili. Te gan tos sauc par babām – tādi maziņi. Izbaudu saulrietu kopā ar delfīniem Sāk tumst un nometnē atgriežamies jau melnā tumsā. Lāpu gaismā tiek pasniegtas vakariņas, kuras baudu kopā ar diviem pērtiķīšiem un tukānu. No augšas uz mani noskatās papagaiļu pāris, bet tālumā dzirdamas dažādas zvēru skaņas. Astotā diena - 27.oktobris, trešdiena. Otrā diena Orinoko deltā paiet iepazīstot džungļu dzīvi un likumus. Pēc brokastīm laiva mani ved ciemos kādas vietējās indiāņu ģimenes. Arī viņi dzīvo tradicionālā nojumē. Tieku draudzīgi sagaidīts un kamēr ģimenes sievietes solās rūpēties par mielastu, trīs bērneļi brauc līdz rādīt vietējo sakņu dārzu. Labu brīdi brienu pa staignāju līdz nedaudz klajākai vietai, kur aug cukurniedres, kaut kādi graudaini stiebri un augs, kas vietējiem aizstāj kartupeli. Tas, izrauts no zemes, nedaudz atgādina cukurbieti. Tad tiek nocirsta ēdamā daļa un stumbenis atsprausts atpakaļ ūdenī, lai pēc laika atkal izmantotu. Džungļos aug daudz dažādi augi, kurus vietējie izmanto pārtikā. Viņi izskatās laimīgi un apmierināti ar dzīvi, esot tak visi paēduši un siltumā. Lielai daļai vietējo gandrīz nav informācija par pasauli, kurā dzīvojām mēs. Tie, kas kontaktējas arī ar mūsdienīgo vidi, to par labu īpaši nepieņem. Kādēļ jānodarbojas ar biznesu, ja Dievs par viņiem gādā, katru dienu ir iztika, ne tā kā Amerikā, kur cilvēki mirstot badā un aukstumā. Un šī it kā cita pasaule un dzīves uztvere liek aizdomāties par vērtībām. Rimto mieru iztraucē vesels mērkaķīšu bars, kas draiski ieķērušies liānā ātri pārvietojās no palmas uz palmu. Pa laikam iztraucējam putnu barus. Laiva pēkšņi piestāj zem liela koka un gids rāda ar roku uz augšu. Šausmas! Tas ir liels pitons un tieši pāris metru augstumā virs manas galvas. Tieku mierināts, ka viņš te vēl mierīgi gulēšot kādu nedēļu, līdz nākamajai ēdienreizei. Indiāņu nojumē mūs jau gaida cienasts, tad dodos piraņu zvejā, kura nav veiksmīga. Nopērku dažus suvenīrus, krellītes un no palmu šķiedrām pītus trauciņus. Ja neskaita pūdercukura tirdzniecību, tad tas ir vienīgais naudas iegūšanas veuids šīm ģimenēm. Laiks skrien ātri un jādodas ceļā, lai vakarā no Tukupitas uzspētu uz kādu autobusu Meridas virzienā. Līdz Tukupitei atceļš nesagādā problēmas, bet tālāk tikai sākas. Venecuēlā tuvojas vēlēšanas un šeit priekšvēlēšanu cīņai ir cits vēriens. Ielas pilnas ar cilvēkiem, kuri uzvedas skaļi, dzied un dejo. Vēlēšanu kampaņas rīkotāji ar plakātiem pārvietojas smagās mašīnas kravas kastē, kur tiek taurēts, muzicēts, dejots. Tādu haosu neesmu redzējis. Tā rezultātā gandrīz neuzspēju uz vakara autobusu, lai turpinātu piedzīvojumiem bagāto ceļu līdz Meridai, kas ir vesela stāsta vērts. Lai nokļūtu uz Meridu – Andu kalnu pilsētu, nāksies šķērsot visu Venecuēlu no austrumiem līdz dienvidrietumiem. Kasē piedāvā biļetes līdz Valensia caur Karakasu par 14 USD cilvēkam, liekas tīri izdevīgi, jo divas trešdaļas ceļa būtu nobrauktas jau nākamā dienā līdz pusdienai. Devītā diena - 28.oktobris, ceturtdiena. Ir ļoti agrs rīts un pēc 11 stundu brauciena autobuss pietur kādā pilsētas autoostā, kas kā vēlāk noskaidrojas ir Karakasa. Mūs palūdz izkāpt no autobusa, es rādu biļeti līdz Valencia un katrs runājam savā valodā – es angļu, šoferis spāņu. Šoferis laipni parāda uz kādu autobusu un nu jau starptautiskajā žestu valodā saprotu, ka šeit notiek pārsēšanās. Karakasai ir divas lielas autoostas un mēs, protams, nebraucam ne uz kādu Valencia, bet uz to otru autoostu, kur atkal mūs palūdz izkāpt. Vairs nav neviena laipnā šoferīša un mūsu biļete uz Valencia te nevienu neinteresē. Tieku novirzīts uz kasi, kur noskaidrojas, ka mans izvēlētais virziens atiet no tās autoostas, kuru tiki pametu. Jauka ekskursija pa miljonu pilsētu, jo autoostas atrodas katra savā pilsētas malā. Atliek ņemt taksi un par 5 USD mērot ceļu atpakaļ. Mēģinājums filmēt pilsētu beidzas neveiksmīgi, jo taksometra vadītājs to aizliedz. Pēc mirkļa mani pārņem sašutums, ka par savu naudu braucot, man vēl jāpakļaujas muļķīgiem aizrādījumiem. Mēģinu vēlreiz un atkal saņemu kategorisku protestu. Esmu nikns, ielas kā jau no rīta pārpildītas, uz priekšu praktiski nekustamies. Kā viņi te vispār var pabraukt? Vēlāk satieku vietējo puisi, kurš paskaidro, ka filmēt nav ļauts, lai pasargātu mani no uzbrukuma. Karakasā kriminālā situācija ir slikta un ikdienišķa parādība ir laupītāji, kas vienkārši piebrauc klāt un ar pistoli piedraudot, pieprasa atdot vērtīgas lietas. Pretošanās gadījumā ierocis tiekot likts lietā, neskatoties uz ļaužu pārpilnajām ielās. =====Sekojošais ir tas, ka pa tiešo ne uz Valenciu ne Meridu nevar nokļūt. Kāds jauns students mums palīdzēja. Plāni nedaudz pamainījās... ceļš: Karakasa, Barkisimeto tad Merida. Ar Luisu autobusā izrunājam daudz lietas, ko nevar izlasīt ceļvežos, norunājām, ka pēdējo dienu viņš mums izrādīs Karakasu. Ceļš ilga gandrīz veselu dienu. Barkisimeto Luis mūs iesēdināja autobusā, kas aizvestu mūs līdz kādam ciematam netālu no pašas Meridas, kur atliktu tikai ar taksometru vairs pabraukt nelielu gabaliņu. Beidzot viss notika tā kā Luis sacija. Meridā vienīgi sanāca aizķeršanās ar taxi vadītāju un policiju. Taxi vadītājs nevēlējās atdot somas un mēs savukārt nevēlējāmies maksāt vairāk kā bija sarunāts pirms braukšanas. Šajā valsti par cenu vienojas vispirms. Saruna ilgi nevilkās un kompromiss tika veikli atrasts. Merida ir Andu kalnu pilsēta, tiek dēvēta arī par studentu paradīzi. Skaista un ar savu šarmu. Pirmo nakti pavadām viesnīcā Meridas centrā. No rīta nav autobusa uz Meridu. Nolemjam brauktm uz Barausimento, kas ir pa ceļam, jo saka no turienes būs ātrāk autobuss, arī Karakasā negribam dienu nīkt, pa ceļam varēsim pavērot dabu. Satiekam Luisu. Biļetes Karakasa Barausimento 3*9500B (3*5USD=15USD). Pa ceļam ēšana 1600B. Barausimento uz ciems pie Meridas 3*10000B. Ēšana 10 000 (5USD) Kopējais Karakasa – Merida ceļš būtu 12 stundas, mēs braucam... Taksis no ciema uz Meridu No 15USD pāraug pēc policijas uz 25000B. Jau pāri pusnaktij sameklējam viesnīcu – 45 000B (22USD). Ir siltais H2O pirmo reiz. Kārtējā garā diena. Rīts iesākās ar braucienu augšā Andu kalnu virsotnē ar pasaulē augstāko trošu tramvajiņu. Skats uz Meridu no 4800 metru augstuma, liek elpai aizrauties. Kalnu daba, ar katru metru tam ainas, jo augstāk, jo tuvāk virsotnei, jo koki paliek retāki un zāle cietāka pat krūmi parādās citi. Dienas beigās mamma man uzdāvināja manā vārda dienā lēcienu ar izpletni no 2 Km augstuma Andu kalnos. Superīga dāvana!!! Vakars pagāja mierīgi, pastaiga pilsētas vecpilsētā... Otrā diena, brauciens pa Andu kalniem, ciematiņu apskate. Šeit daba bija krietni atšķirīgāka kā džungļos. Ciematiņi ar akmens mājām kalnu pakājēs. Skats plasains, pļavas un lauki sarūtoja visas kalnu nogāzes veidojot vienreizēju dabas ainavu. Pabijām arī pie zivju gārņiem. Pievakarē vēl īsi pastaigājām pa veikaliem un tad ar autobusu devāmies atpakaļ uz iemīļoto Karakasu. Beidzot nokļuvām bez jebkādas aizķeršanās. Ceļš ilga visu nakti un tikai agri no rīta nokļuvām Karakasas lidostā, kur sarunājām ekskursiju uz Las Rokes salu arhipekalagu. Šie zilie ūdeņi visdažādākajos toņos, baltās smilšu pludmales un palmas tas viss zem viena vārda Kārību jūras salas. Šeit pavadījām veselas divas dienas, peldoties, sauļojoties un izbaudot visu, ko sniedz šejienes daba. 2 dienas vakarā ar lidmašīnu aizlidojām uz Karakasu un iekārtojāmies kādā viesnīcā pašā jūras krastā. Nākamā diena, pēdēja diena Karakasā... Rītu pavadījām iepērkoties un izbaudot vietējo burvību un patieso gaisotni. Dienas vidū mums atbrauca pakaļ Luis ar savu draugu, lai izrādītu visu Karakasu. Diena pagāja pasakaini, vērojām visu, ko acis spēja uztvert. Izdevās arī uzbraukt ar gaisa tramvajiņu un redzēt pilsētu no gaisa... Vēlu vakarā, kad pilsētu ietina tumsa ar tramvajiņu devāmies lejup no kalna. (UZRAKSTI KAUTKO PAR KARAKASU NEDAUDZ). Vēlu vakarā sirsnīgi atvadījāmies lidostā un ceļojums Venecuēlā bija beidzies. Atmiņas, tās gan neviens nespēs man atņemt. , Desmitā diena - 29.oktobris. Zemenes, plūmes 9000B – nežēlīgi dārgas. Brokastu pulkas 5000B. Braukšana ar pacēlāju kalnā 3*27000=81000B Džemperis Elvim 35000B. Pustdienas 18000B – lazanja. Gribam jau doties uz autoostu, bet nejauši uzejam virsū no rīta meklētai tūrfirmai. Mainam plānus un Elvijs dodas lidot par 40USD. Mēs pavadam. Nākošai dienai pasūtam ekskursiju par 3*30USD kalnos. Iekšā arī pustdienas. Samaksājam vēl vienu nakti viesnīcu par 45000B. Vienpadsmitā diena - 30.oktobris. Brokastis 7000B Brauciens kalnos, virs 4000m., kondori. Turp ceļā nopērkam biļetes braucienam uz Karakasu 3*32000=96000B. Kalnos iestiprināmies – kakao, šokolāde 13000. Guļamtīkls 50 000B , zīmuļi 2500. Baterijas foto 6600. Divpadsmitā diena - 31.oktobris. Transfērs no autoostas uz lidostu 20 000B. Uzspējam uz Los Rokes. Divas dienas 210 USD katram. Nodoklis 12 350*3=.., laikam izlidošanas. Jo Los Rokes maksājamparka nodokli 3*24700=75000. Arhipelāhā ap 40 salām, kurām ir vārds un ap 250 bezvārda. Vakarā dārghs saldējums 3gab par 13500B Tarakāni. Trīspadsmitā diena - 1.novembris. Nakts pavadīta briesmīgi.Pa Los Rokes otru salu. Lidojums uz karakasu. Taksis uz viesnīcu 10000B. Viesnīca 75000 (37USD). Telekarte 5000. Četrpadsmitā diena - 2.novembris. Brokastu pulkas 8000B. Priekš mājas alkohols, kafija 48000.+10000rums. Augļi 3500. Ar Luisu braucam. Krūze 12500, krekls 32000. Brauciens Avilla kalnā 3 cilvēkiem (lētās biļetes) 40 000B (20USD). 20 000 mašīna kalnā uz ciemu prom atpakaļ. 27500 ēšana kalnu ciematā. 20 000 somu iesaiņošana lidostā 23000 šokolāde dzeramais lidostā. Piecpadsmitā diena – 3.novembris Pirms pustdiena ielidojam Londonā. Dodamies pa parkiem. Vakarā izlidojam uz Rīgu un īsi pēc pusnakts esam mājā.

VENECUĒLA - D-Amerika

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem