Ķiršu laiks Kioto. 1. daļa- mītnes vietas

  • 3 min lasīšanai
  • 9 foto
Piedāvājums pa Lieldienām aizšaut uz Japānu nāca pēkšņi un negaidīti, bet tā jau notiek visas labākās lietas. Šī bija pirmā reize, kad ceļoju nevis organizētā tūristu grupā, bet uz savu roku- tieši šī portāla garā,- ar draugiem, draugu draugiem un draugu draugu draugiem. Lieki būtu piebilst, ka tagad mēs esam savstarpēji pirmās pakāpes draugi. Galus bīdīt sākām janvārī, un jāteic, ka tas nemaz nebija par agru. Samērā palaimējās ar lidmašīnas biļetēm, jo Begonijai tobrīd bija akcijas piedāvājums- uz Osaku caur Amsterdamu par 331 Ls turp un atpakaļ. Vēlāk gan izrādījās, ka vēl pāris nedēļas vēlāk parādījies arī cits reiss caur Helsinkiem- drusku īsāks lidojums un pārdesmit latus lētāk, bet starpība nav tik liela, lai vajadzētu nožēlot. Plānojām visas divas nedēļas pavadīt Kioto, tāpēc gribējās sameklēt tādu apmešanās vietu, lai pēc iespējas ilgāk varētu nodzīvot bez pārvākšanās. Orientējāmies uz lētāko variantu- dormitoriju jeb kopmītnes veida istabu hostelī. Tomēr tas vairs nebija tik vienkārši, jo no vairākām vietām atbildēja, ka mūsu izvēlētais laiks jau ir pilnīgi vai daļēji aizņemts. Galu galā tikām pie diviem hosteļiem, katrā vienu nedēļu. Pirmais saucās J-Hoppers, apmēram 10 minūšu gājumā no Kioto stacijas, bet pretējā pusē no centra. Samērā eiropejiska stila kopuška, 7 vietīga istaba, divstāvīgas gultas, istabas vidū neliels galdiņš ar krēslu. Ja visas meitenes reizē ir mājās- vakaros un rītos- un vienlaicīgi sadomā izkāpt no gultām, tad pārvietošanās atgādina spēli ar Rubika kubiku: "es speršu soli pa labi, lai tu varētu paiet pa kreisi un viņa tiktu ārā pa durvīm". Visām gultām priekšā varēja piekārt aizkariņu, tā ka varēja justies arī pietiekami izolēti. Vienā istabas kaktiņā pāris plauktu, kur var nolikt čemodānus, un statīvs ar "pleciņiem" drēbju uzkāršanai. Katram paredzēts arī neliels skapītis, principā aizslēdzams, ja vien tev ir līdz sava priekškaramā atslēga. To var aizlienēt arī reģistratūrā, tāpat arī elektrības kontakta pāreju. Tomēr godīgums šeit joprojām ir vērtība, tādēļ kaut ko aizslēgt nebija īpašas vajadzības. Tualetes un dušas telpas gaitenī visiem kopīgas. Vienā tualetē sēžamā vieta ar visām ekstrām- sēdekļa apsildīšanu un mazgāšanas funkciju. Ir virtuvīte ar ledusskapi, karstā ūdens vārītāju, elektrisko krāsniņu, traukiem utt. Kafija, tēja un dažādas garšvielas par brīvu. Apkures kā tādas nav, bet var ieslēgt sildītāju un segas ir ļoooti siltas. Galu galā bija jau arī pavasaris. Pēc ierušināšanās midziņā nav vairs nekādu problēmu, ja nu vienīgi drusku par karstu. Otrā mājvieta saucas Uronza, atrodas apmēram 30 - 40 minūšu gājienā no stacijas uz centra pusi. No ārējā skata šķūnis kas šķūnis, bet īstenībā tā skaitās visai ekskluzīva vieta. Pat paši japāņi, kas ceļo, cenšoties rezervēt vietu tieši tur. Viss japāņu stilā- istabas plašākas nekā Hoperā, bet praktiski bez mēbelēm. Tatami, guļamais matracis un segas uz grīdas. Istabā vēl spogulis, pie kura arī jātup uz ceļiem, un pāris "pleciņu" pie sijas drēbju pakāršanai. Čemodāns jāieliek istabas kaktā un mantas izkrāmēt nav kur- izroc vajadzīgo no čemodāna un nevajadzīgo samet atpakaļ. Pirms ievākšanās istabiņā saimnieks mūsu čemodānu riteņus noslaucīja ar lupatiņu. Šajā mājvietā iepazinām arī tipisku japāņu mājokļu iezīmi- viss glabājas iebūvētos sienas skapjos aiz bīdāmām durvīm. No sākuma tas izskatās vienkārši pēc sienas. Nevarējām saprast, kur būs solītā pieeja internetam. Tā ka bija teikts, ka tas ir par brīvu (Hoperā vajadzēja maksāt 100 jēnas par pusstundu), tad radās versija, ka varbūt domāta ierašanās ar savu kompi, kas var izmantot bezvadnieku. Tomēr atklājās, ka daļa no koptelpas sienas pēc atbīdīšanas atklāj datoru. Pēdējā mūsu uzturēšanās dienā ieradās trīs jauni iemītnieki. Divi tikai uzsūtīti otrajā stāvā pa trepītēm no koridora. Trešais tikai iedzīts vēl vienā koptelpas skapī. Izrādījās, ka tur arī ir trepītes uz otro stāvu. Daļa no koridoriņa, kas savieno mājas priekšpusi ar tālāko- istabiņu daļu,- ir atvērta uz nelielu dārziņu, arī tā ir tipiska japāņu senāko māju iezīme. Tā kā šajā koridoriņā atrodas arī tualetes un dušas, tad var iedomāties, ka ziemas laikā gaidīšana rindā uz dušu varētu būt visai vēsa. Bet bija taču jau pavasaris! Šajā koridoriņā bija arī klona grīda, tāpēc staigāšanai tika piedāvātas iešļūcenes. Pārnāc mājas, novelc savas tupeles, iekāp iešļūcenēs, izej pa koridoru līdz istabu daļai, novelc šļūcenes, tālāk kursē zeķēs. Ej uz koptelpu- iekāp šļūcenēs, aizej līdz koptelpai, izkāp no šļūcenēm. Un tā visu laiku. Telpās dzīve praktiski paiet rāpus uz ceļiem un tupus- ir ko turēt. Mums par izbrīnu pat sastaptā japāniete atzina, ka pusstunda tupēšanas esot viņas limits. Mājvietā sastaptie cilvēki, kas brauc uz Kioto regulāri, atzina, ka viņi vienmēr cenšoties rezervēt vietu tieši šeit. Saimnieks gan nepieņemot ceļotāju grupas, kas ir lielākas par sešiem cilvēkiem, un cenšoties kopābraucējus sadalīt atsevišķās istabiņās, lai izvairītos no trokšņošanas vakaros. Bet tā taču tikai ir ekskluzīva iespēja iepazīties ar dažādu valstu citiem tūristiem. Mums tā sagadījās, ka abās mājvietās trāpījās ļoti draudzīgi taivānieši. Divas nedēļas hosteļu dzīves (13 naktis) izmaksāja 29250 jēnas vienam cilvēkam. Valūtas kurss šo divu nedēļu laikā nepārtraukti mainījās- par laimi uz leju, tā ka tas apmēram varētu būt 165 lati.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais