Ķiršu laiks Kioto. 3. daļa- tūrista dzīve pilsētā

  • 5 min lasīšanai
  • 5 foto
Kioto no arhitektūras viedokļa... nu... tā... Mani nekas nepiesaistīja, bet es jau esmu īpašs gadījums- man nepatīk pilsētas principā. Stacija, protams, ir iespaidīga ar visiem dzelzceļiem, metro, veikaliem, pazemes, virszemes un virs-virszemes ejām. Pēc iebraukšanas vajadzēja atrast austrumu izeju, kas vestu uz centram pretējo pusi. Likās jau, ka esmu pamanījusi atbilstošo norādi, bet tas vēl bija vilcienu zonā. Pēc iznākšanas ārpusē izdevās atrast visu ko; tas kas saucās "austrumu skvērs" izrādījās bezmaz vai gaisa dārzs. Mēģiniet iedomāties visu to vazāšanos ar čemodāniem, labi vēl, ka tie uz riteņiem, un daudzviet ir eskalatori. Galu galā šā vai tā izgājām pa rietumu izeju un austrumu ceļu beigās sameklējām no tās puses. Turpmāk gan iemanījāmies- veselu nedēļu no Hopera uz centru vajadzēja kursēt caur staciju, tad jau arī visas ejas atradām. Hoperā mums iedeva pilsētas karti, un, autobusa dienas kartes pērkot, saņēmām arī autobusu kustības karti, tādēļ turpmāk ar orientēšanos problēmu nebija. Bez tam pirmajā nedēļā pārsvarā turējāmies vienā bariņā ap mūsu Kioto pazinēju; pēc tam jau bijām pietiekami iedzīvojušies patstāvīgiem gājieniem. Vietējie arī- ja nu kas- ir ļoti atsaucīgi. Ar angļu valodu gan tā ir kā ir, bet brīnumainā kārtā kaut kā vienmēr izdevās noskaidrot vajadzīgo ar pirkstiem bakstot un rokām mājot. Ja no rīta pusmiegā dzirdi dzeguzi kūkojam- tu neesi mežā. Tas ir luksofors. Tie tur kūko vai čivina uz katra stūra. Un vēl ir iestāžu durvis, kas garāmgājējiem par sevi ziņo ar melodisku tinkšķi. Visa iela tā vien skan, beigās jau vairs nesaproti, kuriem signāliem jāpiegriež vērība, kuriem- nē. Vēl ir velosipēdisti. Velosipēdu celiņi vismaz pa centra trotuāriem nav diez ko atzīmēti, tikai dažviet. Bet radās iespaids, ka tos šā kā tā pārāk neievēro- visi iet un brauc juku jukām, tomēr kaut kā pamanās nesaskrieties. Vīrs elegantā uzvalkā vai dāma špiļkās uz riteņa nav nekas neparasts. Pilsētas klīdējam noderīgi- ielās bieži novietoti dzērienu automāti. Limonādes, tējas, kafijas, sulas skārdenēs un pudelēs. Iemet monētu- saņem atlikumu un blašķīti. Pie tam pēc izvēles- aukstos dzērienus vai karstos. Cenas parasti 120 - 150 jēnu, gadās ar atlaidēm par 100. Karsta kafija vēsā pavasara rītā- kas var būt labāks par šo! Pasildi pie skārdenes rokas un padzeries. Tikai uzmanies ar taru. Kādā no aprakstiem jau bija pieminēts- atkritumu kastes atrast grūti. Pie dzērienu automātiem parasti kāda ir- tieši pudeles/skārdenes izmešanai, bet ne gluži katrā vietā. Nākas stiept pudeli līdzi līdz nākamajam automātam. Tomēr par spīti miskašķu trūkumam- vai tieši pateicoties tam- pilsēta ir ļoti tīra. Atkritumu šķirošana vispār sit augstu vilni. Hoperā par laimi bija tikai divas pozīcijas- skārdenes/pudeles un pārējais. Uronzā vajadzēja šķirot pa kādām piecām kastēm. Un tad nu sākās- ja uz taras rakstīts LPDE- vai to var mest pie PET, PP 5 vai 7 OTHER??? Dažās vietās gadījās arī automāti ar alu. Vietējie- Ashaki un Kirin. Ashaki likās tāds stingrāks. Pamanīju pat pāris cigarešu automātus, jābrīnās- kāpēc, jo gandrīz visur ir smēķēšanas aizliegums. Redzēju arī tikai dažus pīpmaņus. Mūsu vietējo apstākļu pārzinātājs teica, ka situācija esot krasi mainījusies tieši pēdējo gadu laikā. Nav brīnums, ka ielas tīras- končiki nemētājas. Sabiedriskās tualetes atrodamas gana bieži un ir bez maksas. Tualetes papīrs parasti visur ir, vai arī pie ieejas ir automāts, kurā nopirkt salvetes. Tikai tas gan laikus jāpamana- pirms nav par vēlu. Vairākās tualetēs stūrī novietots speciāls krēsliņš- ja mammai ir līdz bebis, tad iesprādzē viņu krēsliņā, kamēr pati... togo... Šādi aprīkoti kambari parasti ir speciāli apzīmēti kā baby care. Ēdamais vismaz pirmajam laikam bija līdzi pašiem- tūristu tradicionālais komplekts: rupjmaize un sausās zupas. Man bija arī pāris vakuumpaciņu ar desu, kuru dēļ pārdzīvoju milzu izbīli lidostā. Izrādās, ka gaļas, augu valsts, rīsu, graudaugu utt. produkciju ievest nedrīkst vai arī vajadzīgs karantīnas inspekcijas apstiprinājums. Ej nu vēl cīksties ar inspekciju valodu neprazdams. Atzīmēju, ka man nekā tāda nav; labi, ka nepārbaudīja... Tomēr nācās pa vidam arī iepirkties brokastīm. It kā jau ir tās pašas pazīstamās veikalu ķēdes, piemēram, 7 Eleven un līdzīgas, bet produkti ta- priekš japāņiem. Angliski virsū neviens neraksta. Labi, šo to var pazīt vai uzminēt pēc izskata, bet ne jau visu. Vēl trakāk tirgū. Tur vispār nevar saprast- vai tas kaut kas ir jau gatavs ēšanai, vai vēl jāgatavo, vai jāliek kopā ar kaut ko citu un kas tas, pie joda, vispār ir???!!! Vietām dod gabaliņus pagaršot. Nu, var jau riskēt. Laikam pat vajag riskēt, bet... tu cilvēks pēkšņi attopies ar kaut ko lielu, glumu un šķietami marinētu mutē... nevar taču spļaut uz vietas ārā... Nenoliegšu, ka tas ir interesanti un brīžam ekstrēmi un brīžam arī garšīgi, bet visumā- pasākums na ļubiķeļa. Līdzīgi ar ēstuvēm- to ir gana daudz un dažās pat ēdienkarte dublējas angliski, bet galvenokārt jāpaļaujas uz ēdienu fotogrāfijām un labu laimi. Vai arī jāvadās pēc cenas- ko maciņš ļauj, to arī ēdīsi. Kopumā tā no 500 līdz 1000 vai drusku virs jēnām paēst var; tas būtu ap 3 - 5 - 6 Ls. Tomēr... nu, ja man ir iespēja izvēlēties ēdienu, tā nekad nebūs zivs ar rīsiem, bet Japānā trāpīt uz kaut ko citu ir pagrūti. Nē, nu- ir jau arī gaļa ar rīsiem un nūdeles. Ja laimējas, tad pat bez aļģēm. Bet zvejot garu slidenu nūdeli ārā no zupas bļodas ar kociņiem... nu... kā lai to maigāk raksturo... Īpašs pasākums ir zaļā tēja. Viens ir skaidrs- pie mums par zaļo tēju sauc pavisam ko citu. Japānā tā ļoti cieņā- visi visur visiem ar to uzmā... nu labi- teiksim- uzcienā. Izlūdzos piedošanu no visiem, kam šis dzēriens garšo, bet mani vārītas aļģes kaut kā nesaista. Vienā no tūrisma vietām reklamēja Speciālo Kioto tēju- maisījumu no visvisādām sastāvdaļām. To pat varētu saukt par garšīgu, ja vien iztēlojies, ka dzer pasāļu zivju buljonu. Vienreiz ieklīdām lielveikala Daimaru pārtikas stāvā. Nu, es jums teikšu... Milzu zāle, nodalījumu nodalījumi, dažas lietas no skata pazīstamas, bet vairums nevisai. Katrā nodaļā bars pārdevēju un visi skaļi brēc- reklamē savu preci skaidrā japāņu valodā. Troksnis kā pie Bābeles. Piestājāmies pie vienas vitrīnas- no skata tā kā šašliku gabaliņi. Bet pieredze jau ir- tas, kas izskatās pēc brūni apceptas gaļas visbiežāk ir kaut kas no rīsa. Prasām pārdevējam -It's meet? -No. -Fish? -No. -Rice? -No. Sasodīts, ja ne gaļa, ne zivs, ne rīsi- kas tad??? Pārdevēja rāda ar roku kaut ko garu un saka kaut ko līdzīgu Čīīīk. Hm. Izklausās tā kā pēc cāļa, bet izskatās pēc zuša... labākajā gadījumā... Galu galā, piesaistot papildspēkus no kaimiņu nodaļas un ķeroties pie vizuālās mākslas, noskaidrojas, ka tiešām čīīk, to biš chiken. Un ar žestu meitene vienkārši gribēja paskaidrot, ka visa vitrīna no tā paša. Tad jau nācās arī nopirkt. Nekas, garšīgi. Otrreiz ieklīdām tajā pašā Daimaru acīmredzot tūlīt pēc atvēršanas. Pircēju vēl nav, viena meitene metas klāt un prasa, ko vēlamies. Sakam, ka gribam atrast, kur ir downstairs. Jā, pusrikšiem skrien un pavada līdz kāpnēm. Katras ejas krustojumā stāv nodaļas pārdevēja un klanās. Tādu krustojumu daudz. Īstenībā drusku pat tā kā neomulīgi... Daudzviet var norēķināties ar karti, bet ne visur. Bez skaidras naudas neiztiksi, kaut vai autobusā vai pie dzērienu automāta, bet ar ATM sākas problēmas. Pirmkārt, tie neatrodas uz katra stūra kā pie mums. Otrkārt praktiski visi orientēti tikai uz vietējām kartēm. Pat automāti Kyoto Tower viesnīcā, kas kartē atzīmēti kā international, acīmredzot ir international tikai tāpēc, ka spēj izsniegt dažādas valūtas, bet tikai uz japāņu kartēm. Principā ārzemniekiem piemērots automāts parasti atrodams galvenā pasta iestādē. Mēs vienu atradām arī stacijas rietumu pusē; tad nu vienmēr bija epopeja- vai izdosies to pašu vietu atrast arī nākamreiz. Kā jau minēju- valūtas kurss visu laiku mainījās. Trīs reizes izņemot pa 20000 jēnām, vienreiz tas izmaksāja 113, otrreiz 110, trešo reizi 107 Ls. Labi, ka ne otrādi. Tomēr iepirkties būtu izdevīgāk ar karti, nevis tik daudz izņemt naudā, jo komisijas maksa par naudas izņemšanu krietni lielāka. Ne jau pārmērīgi, bet salīdzinājumā tomēr- 3 lati pret nulle komats kaut ko atkarībā no pirkuma summas. Dzīvnieku mīļiem- kaķi tādi paši kā pie mums, tāpat klīst savvaļā. Ne nu gluži pa ielām, bet parkos dažus redzēju. Suņi pārsvarā mazizmēra- mazpūdelīši, špiciņi, Jorkšīras terjeri, dažs lielākais tāds laikas/haskija veidīgs. Tas, acīmredzams, skaidrojams ar viņu mājokļu šaurību. Kaut gan redzēju arī kādus piecus labradorus un vienu vēja suni. Pēdējais gan aizņem maz vietas horizontālajā dimensijā. Tempļa dīķos dzīvo karpas, protams, tās tur ielaistas speciāli, bet tādi paši eksemplāri redzami arī upē. Pa dīķiem un upi dzīvojas gārņi, bija arī daži kormorāni. Un lielas melnas vārnas.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais