Mon Paris
|
Līga Liepa-Kivilande
|
Ievads
Kopš atgriešanās no Parīzes jau pagājušas dažas dienas, bet sajūta jocīga. Dīvaini, pirms nedēļas es vēl viņu nepazinu, man bija mazliet bail, kā jau pirms katra brauciena uz nezināmu vietu. Turklāt visas tās ziņas par streikiem un demonstrācijām! Bet tagad ir sajūta, ka piespiedu kārtā pārāk ātri esmu tikusi šķirta no netīšām sastapta dvēseles radinieka, ja par pilsētu var runāt kā par cilvēku. Ik pa laikam, nomodā vai sapnī, uzpeld kāds franču vārds, kāda Parīzes ainava vai sastapts cilvēks. Var jau būt, ka tas ir tikai pirmais paviršais iespaids, jo nav ilūziju, ka Parīzi var iepazīt 3.5 dienās. Zinu, ka Parīzē noteikti atgriezīsimies, divatā kā šoreiz vai kopā ar bērniem, kas jau ilgāku laiku dīc par Disnejlendu. Kaut gan labāk es laikam Parīzi egoistiski saglabātu kā pilsētu mums diviem, bērni neļautu izbaudīt šo pilsētu līdz galam.
Neilgi pirms brauciena noskatījos filmu „Ēd, lūdzies, mīli”, grāmata mani vēl gaida plauktā. Bija lietas, kas man šajā filmā likās nepieņemamas un pat „kaitīgas”. Bet bija tādas, ko cenšos savā dzīvē „ieviest”, piemēram, nekā nedarīšanas prieku, nejūtoties par to vainīgai, un smaidīšanu „ar aknām”. Līdzpaņemtajā „Ievā” lasīju interviju ar romāna autori, arī Parīzē šur tur skatlogos redzēju grāmatas un filmas reklāmas. Var teikt, ka „Ēd, lūdzies, mīli” man sekoja šajā braucienā. Tur gan par Parīzi nebija neviena vārda. Bet man liekas, ka šīs trīs lietas var Parīzē lieliski apvienot pat trīs dienās un nav uz gadu jābrauc uz trim dažādām zemeslodes vietām.
Ēd (jeb stāsts par dažām ķermeniskām baudām)
Ja par ēšanu tiešā nozīmē, tad ar nožēlu jāatzīst, ka sabiedriskās ēdināšanas jomā šoreiz netrāpījām desmitniekā nevienu no divām reizēm, kad izmantojām šo pakalpojumu. Mēs gan par to ļoti neskumstam, un tas mums paliek mērķis nākamajam Parīzes apmeklējumam.
Pirmajā dienā uz dullo izvēlējāmies vienu no simts centra kafejnīcām, jo vīram pēc atbraukšanas gribējās ēst. Cenas ap 12 eiro par otro ēdienu, kas nebija pats izcilākais – man lazanja, vīram grilētas ribiņas. Bet nu vēderi pilni un spēks doties tālāk bija.
Otro reizi mēģinājām „ķīniešus”. Nesanāca ne lēti, ne garšīgi, atšķirībā no citur baudītā. Droši vien, ka vienkārši netrāpījām īstajā vietā.
Veikalā pirktie sieri, gaļas, maizes, augļi un vīns mums raisīja daudz pozitīvākas emocijas. Vīlušies nebijām nekad. Arī viesnīcā brokastis bija labas, vīram trūka omletes un cīsiņu, bet man pilnīgi pietika ar piedāvāto – augļi, jogurti, siers, vārītas olas, kruasāni, smalkmaizītes, kafija.
Ja vēl par ķermeniskajām baudām, tad, protams, var pieminēt iepirkšanos. Mana nelielā pieredze liek secināt, ka visizdevīgāk to izdarīt milzīgajā iepirkšanās centrā Defensā (La Defense), kur ir visi „parastie” vidusmēra zīmoli – H&M, C&A utt., daudzi arī tādi, kas ir pie mums, milzīgs veikals bērniem „Toys’r’us” un daudz citu veikalu. Suvenīru veikaliņi milzīgā skaitā ir Rivoli ielas arkādē, bet, piemēram, mazos Eifeļtornīšus izdevīgāk nopirkt pie kāda apskates objekta, kur piedāvā trīs vai pat piecus par vienu eiro. Pavisam citāda iepirkšanās vieta ir veco lietu tirdziņi, kur arī var atrast īstus dārgumus.
Parīzē nav tik daudz skrējēju kā, piemēram, Londonā, bet ir. Vīrs izvēlējās skriet agri no rīta sestdienā, kad satiksme un cilvēku mazāk. Jau ap 7 no rīta viņš mani pamodināja ar klauvējieniem pie durvīm pēc 11 noskrietiem kilometriem. Par to es viņu mazliet apskaudu – viņš skrēja pāri Aleksandra III tiltam, cauri un apkārt Eifeļtornim. Krastmalā gan bija iztrenkājis arī vairākas žurkas, šajā vietā mana skaudība beidzās.
Lūdzies (jeb stāsts par dvēseliskām baudām)
Protams, Parīzē ir, kur lūgties vārda tiešā nozīmē. Neskaitāmas greznas, iespaidīgas katedrāles – Parīzes Dievmātes katedrāle, Senšapela, Svētās sirds katedrāle Monmartrā ir tikai dažas no tām. Bet nav tā, ka es gribētu tajās uzkavēties un tiešām lūgties, tas nav man. Šajā dzīves posmā es tās vairāk apbrīnoju kā cilvēka spēju un varēšanas rezultātu, kā arhitektūru. Tādu pašu kā tik dažādie skaistie tilti pāri Sēnai, Triumfa arkas un Les Invalides impērijas varenību apliecinošais vēriens, metāla mežģīnes Eifeļtornī, plašās ielas ar jūgendstila un citu stilu dzīvojamām ēkām un veikaliem, par seno monarhijas vēsturi stāstošās pilis, modernā arhitektūra Defensā vai Pompidū centra izskatā pašā Parīzes vidū. Man garīgu baudījumu sniedz tieši arhitektūras apskate, izpēte, fotografēšana. Man ļoti patīk teiciens, ka arhitektūra ir sastingusi mūzika.
Man patīk gan klasiskais un senlaicīgais, gan modernais un mūsdienīgais. Parīzē tas viss sadzīvo. Protams, ir bijuši un gan jau arī iebildumi pret jauno. Gijs de Mopasāns esot devies pusdienot uz Eifeļtorni tāpēc, ka tā bijusi vienīgā vieta Parīzē, no kurienes šis tornis neesot redzams. :) Mūsdienās to pašu cilvēki sakot par Monparnasas torni. Man liekas, ka mēs tomēr esam principā vairāk pret kaut ko jaunu, modernu. Varbūt tāpēc, ka mums tā vecā ir tik maz, ka negribas to atšķaidīt ar kaut ko mūsdienīgu. Uznirst kāds sens salīdzinājums – Rīga esot mazā Parīze. Nu nez, nez, ja nu vienīgi ļoti, ļoti, ļoti sīciņa Parīzīte.
Parīze ir gaismas pilsēta. Krēslā un tumsā tiek iedegti miljoniem spuldžu, lai visu šo skaistumu izgaismotu. Un arī tad šis skaistums ir dažāds – Eifeļtornis, kurš apaļās pulksteņa stundās mirgo, Triumfa arka, kas kā gaisma tuneļa galā redzama Elizejas lauku otrā galā, uz kuru ved baltas automašīnu straumes gaismiņas pa vienu ielas pusi un sarkanas pa otru, Les Invalides un Grand Palais izgaismotie zelta un stikla kupoli, Luvras gaismas piramīdas un Defensas debesskrāpju gaišie stāvi, nerunājot jau par gandrīz katras ēkas pārdomāti izgaismotajām sienām, kolonnām vai arkām.
Nākošais baudījums – Parīzes parki un dārzi. Mēs gan atklājām tikai dažus – Tilerī dārzus, Palais Royal dārzu, pie kura bija mūsu viesnīca, skvēriņu aiz Parīzes Dievmātes katedrāles. Arī rudenī (bija ap 15 grādiem) parki ir cilvēku pilni. Viņi sēž krēslos ap baseiniem, bērni tajos dzenā laiviņas. Cituviet vairāki vīrieši spēlē kādu man nezināmu spēli ar bumbiņām, varētu būt kaut kas līdzīgs kerlingam, tikai uz sauszemes. Ik pa laikam tirgo ceptus kastaņus. Koki visu nokrāsu zaļajā, dzeltenajā, sarkanajā un oranžajā. Plašums un miers, lai arī cilvēku daudz.
Un kur nu vēl Parīzes muzeji. Šai reizei izvēlējāmies Dekoratīvās mākslas muzeju, kas atrodas starp Luvru un Tilerī dārziem. Bija jau man programmiņā ierakstīts Orsē muzejs, Rodēna muzejs, Orangerie, bet ko darīt, šoreiz spriežam un tādu virspusēju Parīzes apskati – gribas redzēt pēc iespējas vairāk, iedziļināsimies citreiz. Vīrs ir aizrāvies ar senajām lietām, īpaši ar art deco. Izstaigājam muzeju krustām šķērsām, lietas ļoti skaistas. No augšas varam arī apskatīt franču modernā interjera izstādi, uz kuru biļetes bija jāpērk atsevišķi.
Monmartras šaurās, līkumotās ieliņas kalnup un lejup. Nesaprotu, kā autobuss pa tām var izspraukties. Pie Svētās sirds katedrāles uzstājas Džeimss Blants un itāļu tenors vienā personā, melnie puikas rāda trikus ar futbolbumbu Šakiras Waka-waka pavadījumā. Mākslinieki dažu minūšu laikā ataino cilvēku skaistāku nekā viņš ir, tīšām izkariķē, vai ar šķērēm no papīra izgriež profilā. Tu vienkārši ej vai stāvi, vēro Parīzes panorāmu tālumā vai cilvēkus tepat blakus un smaidi ar visu savu būtību, aknas ieskaitot. Tas laikam ir tas Parīzes šarms un īpašā Parīzes sajūta.
Mīli (jeb stāsts par cilvēkiem)
Parīzes cilvēki ir dažādi. Dažādas tautības, dažādas ādas krāsas, dažādas reliģijas, dažāds dzīvesveids.
Īstas parīzietes un parīzieši n-tajā paaudzē. Stils un elegance. Bet nav tā, ka centrā ļoti daudz šādu cilvēku varētu sastapt.
Vidusmēra cilvēki, biroju darbinieki, vienkārši strādājošie, mājsaimnieces. Gaumīgi un vienkārši ģērbti, bez ārišķībām un zīmoliem (vai ar nemanāmiem zīmoliem).
Melnādainas sievietes ar 200 bizītēm un spilgtām garām kleitām, musulmanietes ar kautrīgi apliktiem vienkāršiem lakatiem, aizklātas sejas neredzējām, varbūt aizliegums jau stājies spēkā. Citām tautībām un reliģijām piederīgie, kas arī cenšas saglabāt sev raksturīgo ģērbšanās stilu. Tomēr vairums visu rasu piederīgo ģērbušies eiropeiski.
Jaunieši Parīzē un Rīgā laikam ir vislīdzīgākā cilvēku „kategorija”, ikdienišķās, brīva stila vai bezstila drēbēs, arī pāris goti. Skaļi un brīvi uzvedas autobusos un metro, par ko izpelnās iecietīgus smaidus vai viegli pārmetošus skatienus a la „kad mēs augām, tad tā nebija” no konservatīvākiem vecākās paaudzes cilvēkiem. Bet vispār cilvēki iecietīgi un saprotoši, ļauj viens otram dzīvot un izpausties.
Daudz bērnu, kas, kā jau ierasts ārzemēs, ilgi tiek vadāti ratiņos. Meitenēm parasti īss karē griezums, gari zābaciņi, stilīgi mētelīši. Gari mati mazām meitenēm ir retums. Cepures šādā laikā vēl netiek liktas pat zīdaiņiem. Ļoti daudz ar bērniem pastaigājas tēti. Esmu traka uz melnādainiem bērniem, viņi ir tik smuki, kā konfektes.
Daudz ubagu un bezpajumtnieku. Turpat pie smalkiem dizaineru veikaliem naktīs tiek nolikti matrači un cilvēki guļ kaut kādos plastmasīgos guļammaisos. Skats diezgan dramatisks. Braucot uz lidostas redzami veseli graustu rajoni, kur cilvēki mitinās tādās kā mūsu dārza mājiņās, kas saslietas viena otrai blakus no kartona kastēm un vēl dažādiem materiāliem. No dažas pat slienas ārā caurules skurstenis. Laikam lielā pilsētā arī problēmas nav mazas.
Tūristu miljons, visur. Biežāk par jebkuru citu grāmatu Parīzes centrā var ieraudzīt Parīzes ceļvedi visās pasaules valodās.
Un, protams, Parīze ir mīlestības pilsēta. Tik daudz dažādu vecumu pārīšus es nekur citur neesmu redzējusi. Var jau būt, ka man vienkārši bija laiks skatīties apkārt un es, šo teicienu zinot, īpaši viņus meklēju. Rokās sadevušies, apķērušies, skūpstoties parkā vai uz metro eskalatora. Īsta Valentīndiena.
Daži no sastaptajiem atmiņā iespiežas ciešāk. Tās divas francūziešu kundzes autobusa pieturā. Garām iet vienai no viņām pazīstams vīrietis, viņi sasveicinās kā jau francūži – ar bučām uz abiem vaigiem. Tad kundze vīrietim saka, tā ir mana māsa, vai esiet pazīstami (es to sapratu!). Tad viņi vēl visi pačalo, vīrietis atsveicinās un aiziet. Tad māsas saskatās un tik valdzinoši un koķeti kaut ko nosaka un nosmejas par aizejošo vīrieti, ka mums ar vīru jāsmejas līdzi.
Porte de Vantes veco lietu tirdziņā vīrs, kura nojumē mēs paslēpjamies stiprā lietus laikā, runā angliski vēl mazāk nekā es franciski. Bet sarunājamies tīri labi. Viņš prasa, vai esam vācieši, es saku, ka esmu „letonne”. Viņš pat zina, ka mūsu galvaspilsēta ir Rīga un prasa, vai mākam runāt krieviski. Kamēr vīrs viņa nozīmīšu krājumos meklē metro nozīmīti savam kolēģim, pārdevējs blakusstāvošajiem kolēģiem un pat citiem tirdziņa apmeklētājiem aizrautīgi stāsta, ka mēs esam no Latvijas, un visi smaida un māj. Par piemiņu no Parīzes nopērkam sievietes figūriņu, ko uzlikt uz grāmatplaukta. Vēl kāds cits pārdevējs rāda un stāsta, kā karavīri pirmā pasaules kara laikā izgatavojuši karotīti cukura kausēšanai absintam. Tirdziņā vispār publika kolorīta – gan aristokrātiska izskata kundzes un kungi, gan hipiju tipa cilvēki jamaikiešu cepurēs. Tāpat arī lietas ir dažādas – gan tādas, kas patiešām izskatās senas un attiecīgi arī maksā, gan tādas, kas izskatās tikko nākušas no lielveikalu plaukta. Daudz skaistu lietu, bet cenas diezgan augstas.
Vai turpat netālu lielveikalā. Kamēr vīrs izvēlas vīnu, kāds vecs kungs man kaut ko rāda un saka. Es saku: Pardon, je ne parle pas francais. Viņš uz mani pasmaida un saka: Oui, tu parle francais. Ak, kā gribas viņam noticēt, sajūta brīnišķīga.
Šādi cilvēki veido iespaidu par pilsētu. Viņu un ne tikai viņu dēļ es vēlos šajā pilsētā atgriezties. Pirmā sērija filmā „Mon Paris” ir beigusies, bet noteikti sekos arī nākošās.
Secinājumi
-Pirms brauciena noteikti jāapsver, ko Parīzē gribas redzēt, jo visu dažās dienās pagūt nevar. No otras puses, jāļaujas plūsmai un pēc noskaņojuma un dažiem saprāta argumentiem (piemēram, jāizlemj, vai ziedot laiku stāvēšanai milzīgās rindās, vai, ja ir divu dienu biļete, tad jācenšas vairums objektu izbraukāt šajās dienās) jāizvēlas, ko konkrētajā brīdī darīt, jo programma jau ir domāta tam, lai no tās novirzītos :)
-Dzīvojot centrā, kādu dienu var iztikt bez transporta, jo attālumi starp galvenajiem apskates objektiem, lai arī lieli, bet ir pieveicami ar kājām. Šādi pilsēta sajūtama un apskatāma vislabāk. Protams, dzīvošana centrā izmaksās ievērojami vairāk, bet laicīgi rezervējot viesnīcu var dabūt salīdzinoši labu cenu.
-Izmantojot sabiedrisko transportu, jāizdomā, vai pirkt biļeti neierobežotam braucienu skaitam (Paris Visite) vai 10 braucienu biļetes (T+). Der iepazīties arī ar autobusu maršrutiem, jo tie dažreiz ir izdevīgāki un vairāk var redzēt. Protams, nav tik ātri kā metro. Pa 13 eiro var nopirkt biļeti uz Batobus, ar kuru var braukāt visu dienu pa Sēnu, piestājot pie galvenajiem apskates objektiem. Tā vietā mēs nopirkām divu dienu Paris Visite karti pa 14.70 eiro.
-Vēl viens ļoti ērts un pašu parīziešu iecienīts, bet mūsu vēl neizmēģināts transportlīdzeklis, ir divritenis. Ik uz soļa ir pilsētas piedāvāto divriteņu stāvvietas. Sistēma ir tāda, ka vienā punktā riteni paņem, citā noliec. Par dienu jāsamaksā EUR 1 (vajadzīga kredītkarte), un, katru reizi paņemot riteni, pusstundu var braukāt bez maksas, pēc tam jāsāk maksāt (bet var pa ceļam riteni nolikt un paņemt nākamo uz nākošo pusstundu bez maksas).
-Nevaru iedomāties, kādas rindas pie apskates objektiem ir vasarā, jo arī tagad tūristu Parīzē ir ļoti daudz. Ar to vienkārši jārēķinās, ja par katru cenu gribas kaut kur nokļūt.
-Ēdināšanas pakalpojumu piedāvājums milzīgs, bet, kā tajā neapjukt – atbilde man vēl neradās. Mēs visgaršīgāk paēdām, kad pirkām visu lielveikalā un ēdām viesnīcas numuriņā. Protams, tas ierobežoja mūsu vīnu izvēli līdz skrūvējamām pudelēm, jo sākumā korķu viļķi nenopirkām, bet beigās to vairs negribējās darīt. Bet var dzert arī, piemēram, dzirkstošo vīnu vai šampanieti, kā to dara arī bezpajumtnieki (droši vien arī tā paša korķu viļķa trūkuma dēļ :))
-Ar angļu valodu Parīzē var iztikt. Nerunājot jau par viesnīcu un tūrisma objektiem, arī lielākajā daļā veikalos pārdevēji runāja angliski. Arī ēdienkartes daudzviet ir angļu un pat krievu valodā. Protams, ir neaprakstāma sajūta, ja izdodas noķert kādu pazīstamu vārdu vai teikumu, kas kaut kur aizķēries pēc franču valodas pamatlīmeņa studijām, kuras esmu uzsākusi trīs reizes.
-To jau daudzi ir rakstījuši, bet patiešām – nevajag uzķerties uz tiem „labdarības” parakstu vācējiem vai šņorīšu sējējiem. Suvenīru pārdevēji ir nekaitīgi, ja pakrata galvu, ka piedāvājums neinteresē, tad virsū nebāžas. Tāpat arī jāuzmanās no kabatzagļiem. Monmartrā metro stacijā netīšām kaut kāda sestā maņa man lika pagriezties uz aizmuguri, lai ieraudzītu, ka blonda meiča mēģina atvilkt vīra mugursomas rāvējslēdzēju mazajai kabatiņai. Tur gan nekā nebija zogama, bet vienalga sajūta nepatīkama.
-Mājās vešanai pārtikas produktus izlikt izklaidus pa vairākām somām, jo mums jau pie iečekošanās prasīja, vai nav pārtikas somā. Mēs tik kratām galvas, ka nav, bet īstenībā somā daudz franču sieri un gaļa. Izrādās, ka nevarot vest. Nu neko, „pārdalījām riskus” – daļu pārtikas produktu pārliekam otrā somā. Tas bija prātīgi darīts, jo vienu somu mums pārbaudīja. No visiem gardumiem par atņemamu muitniece atzina vienu iepakojumu pastētes. Otrs paliek neskarts, zaudējumi minimāli. Vēl jārēķinās, ka geita zonā nav vairs neviena veikaliņa, izņemot smaržas. Bijām domājuši šo to vēl nopirkt, bet nu nekā.
