meksikas ceļojuma pieraksti...

  • 30 min lasīšanai
* pārpublicēts no http://viesturs.com (tur arī pieejamas bildes) ceļotāji: līga & viesturs maršruts: mexico city - veracruz - oaxaca - puerto escondido laiks: 2005. gada 27. novembris - 14. decembris ievads: pirms braukšanas esam jau diezgan krietni salasījušies un saklausījušies par tālo meksiku no tiem, kas tur jau ir bijuši. izrādās - tādi cilvēki, par laimi, no mūsu paziņu pulka ir ne viens vien. līdz ar to jau apmēram zinām to, kas citiem ir licies apskates cienīgs. par cik ceļošanas (tātad atvaļinājuma) laiks ir tieši divas nedēļas un trīs dienas, ir skaidrs, ka nekur ļoti tālu no mexico city, meksikas galvaspilsētas, braukt nevaram, jo meksika tiešām, kā izrādās, ir ļoti liela... :) ir aptuveni skaidrs, ka gribam paklejot pa vienu no lielākajām pasaules pilsētām, ka gribam redzēt piramīdas, ka vēlamies baudīt silto laiku. ir pilnīgi skaidrs, ka noteikti vēlamies apskatīt abus okeānus (atlantijas un kluso), pareizāk sakot meksikas līci un klusā okeāna piekrasti. par cik par lidmašīnas biļetēm mums uztraukties nevajadzēja (bija fantastiska iespēja aizlidot par velti), nepateikšu pavisam precīzi ceļa izmaksas no rīgas līdz mexico city. mēs lidojām ar lufthansa caur frankfurti, kas, šķiet, ir viens no dārgākajiem variantiem, un aptuvenais cipars vienam cilvēkam turp/atpakaļ, ja lufthansas mājas lapa nemelo, ir ap 2000eur, ja vien nerezervē biļetes krietni pirms paredzamā lidojuma. kas jāzina pirms braukšanas: 1) izlasi ārlietu ministrijas mājas lapā publicēto informāciju, kas jāzina un kas jāizdara dodoties tālākos ceļojumos un konkrēti uz centrālameriku 2) šobrīd latvijas pilsonim iebraucot meksikā vīza nav nepieciešama. 3) nav obligāto pošu. ieteicamā pote, ja netaisies staigāt pa džungļiem un citām pārlieku eksotiskām vietām, ir pret difteriju/stingumkrampjiem. 4) vēlams apdrošināties (piemēram bta.lv) 5) meksikas laiks salīdzinot ar mūsu - latvijas ir -8 stundas 6) 1 peso (mxn) mūsu ceļojuma laikā ir pielīdzināms 0,055lvl, jeb, mazliet saprotamāk - 1lvl = 18,02mxn kārtojot ceļasomu, līdzi noteikti paņem: 1) pasi ar derīguma termiņu vēl vismaz 6 mēneši 2) pases kopiju, kas noderēs gadījumā, ja oriģināls tiek nozaudēts 3) naudu un bankas karti 4) lonely planet ceļvedi (~15lvl jāņa sētas karšu veikalā elizabetes ielā) 5) spāņu frāžu grāmatiņu ar nelielu vārdnīciņu 6) kabatas nazīti ar šķērēm (to ieliec lielajā ceļasomā, jo ja to ieliksi kabatā vai pleca somā, var nākties no tā atvadīties jau izlidojot no rīgas) 7) elektrības pārveidotāju. izrādās, meksikā, tāpat kā daudzviet citur, ir 110v elektrība mūsu pierasto 220v vietā. arī pats kontakts ir savādāks kā mums. tādēļ, ja ir doma ņemt līdzi fotoaparātu vai citas uzlādējamas ierīces, noteikti iegādājies pārveidotāju. redzēju tādus pārdodamies frankfurtes lidostā (ap 20eur), meksikā, lai kā arī meklēju, neatradu... 8) saules pretiedeguma krēmu 9) plāksterus un pirmās nepieciešamības zāles (plāksteri mums noderēja, zāles, par laimi, ne) 10) pāris džinsu bikses un pāris kreklus bez rokām (pārējos nopirksi uz vietas), džemperi, kā arī apģērbu, kas tevi sildīs tiekot līdz meksikai un atgriežoties atpakaļ rīgā. 11) pleca somu, kurā salikt visu vajadzīgāko, lai nav jāstaigā ar lielo ceļasomu man, kārtojot savu ceļasomu, radās pārliecība, ka, lai arī kā centīsies ņemt līdzi pēc iespējas mazāk mantas, soma vienalga būs pilna. riga-frankfurt: izlidojam no rīgas 27nov. savu bagāžu iečekojam tā, lai mums to nevajadzētu izņemt ierodoties frankfurtē - lai tā mūs sagaida jau mexico city lidostā. ar lidmašīnu mums "paveicās" - tajā dienā lufthansa savu reisu veic ar mazo canadair regional jet lidmašīnu, kas mazliet atgādina tramvaju. nu tāda pagara, bet ļoti šaura lidmašīna (divi sēdekļi kreisajā, divi lidmašīnas labajā pusē), kurā pilnībā varēja izbaudīt visus pacelšanās un nolaišanās priekus. pieļauju, ka cilvēkam, kas lido pirmo reizi šāds lidojums varētu beigties ar vēlmi vairs nekad nesēsties iekšā lidmašīnā. lidojums ilga ~2 stundas. frankfurt 27.11.05.: par cik frankfurtē ielidojam ~15:00 un tālākais reiss uz mexico city ir tikai nākamajā dienā (1 reiss dienā), jānakšņo viesnīcā, ko bijām rezervējuši jau rīgā. galvenais noteikums bija, lai tā ir tuvu lidostai, un lai no lidostas uz to regulāri brauc viesnīcas transports t.s. "shuttle bus". izvēlējāmies "inter city hotel". izkāpām no lidmašīnas, diezgan veikli atradām shuttle bus pieturu un nokļuvām viesnīcā. piereģistrējāmies un izdomājām, ka laika gana - aizbrauksim līdz frankfurtes vecpilsētai. atbraucām atpakaļ uz lidostu, no kuras var ar "die bahn" ātrvilcienu veikli nokļūt jebkurā frankfurtes malā un te mēs pirmoreiz apmulsām, jo iegādāties vilciena biļeti cilvēkiem, kas abi ar atzīmi 8 vācu valodā beiguši vidusskolu, bet nu jau sen kā to piemirsuši, nemaz neizrādījās tik vienkārši. biļešu automāts (nu nav viņiem konduktoru kā pie mums :) ), milzumdaudz pieturu un tikpat daudz biļešu veidu, viss vāciski. pēc kādas pusstundas mēģinājumiem ar vietējo iedzīvotāju palīdzību beidzot izdodas atrast vajadzīgo pieturu, samaksāt un dabūt biļeti, kuru, kā vēlāk noskaidrojās, teorētiski iespējams arī nepirkt, jo ne turp ne atpakaļceļā neviens to nepārbauda. frankfurtes vecpilsēta mūs pārsteidza ar ziemassvētku tirdziņu, jeb pareizāk sakot tirgu, kas platības ziņā aizņēma vai pusi vecpilsētas. pārsteidza tādēļ, ka ārā tak tikai 27nov - kādi tur vēl zsvētki! skaisti jau, protams, taču tajā pat laikā mazliet skumji. vēlāk vakarā atgriežamies lidostā, tad viesnīcā. frankfurt-mexico city: no rīta veikli pametam viesnīcu un braucam uz lidostu. patiesībā tikai tad, kad sākam meklēt mums vajadzīgo izlidošanas geitu, beidzot apjaušam frankfurtes, vienas no lielākajām eiropas lidostām, varenos izmērus. trakākais sākās tad, kad atrodoties pie izlidošanas geita, kas mums ierakstīts biļetēs, 20 min pirms kāpšanas lidmašīnā nolēmām pārbaudīt vai reiss neizkavējas. izrādās - geits ir mainīts. jaunais ir otrā lidostas terminālā, kurā visātrāk nokļūt, kā izrādās, var tikai ar vilcieniņu. tā nu mēs pa galvu pa kaklu skrējām un laimīgā kārtā iekāpšanu nenokavējām. morāle - ik pa reizei, nevis pēdējā brīdī kā mēs, uzmet acis monitoram, kur rāda reisus, geitus un izlidošanas laikus... nekad vēl nebiju lidojis tik lielā lidmašīnā. boeing 747-400. iespaidīgi! pasažieru skaits, šķiet, vairāk kā 300. sēdvietas pa 3 abās pusēs gar lidmašīnas iluminatoriem un pa vidu vēl četras. tas gan ir fakts, ka jo lielāka lidmašīna, jo mazāk izjūt lidmašīnas pacelšanos un nolaišanos. jau zinājām, ka būs jālido ~11 stundas. izturēt var, bet pagrūti, jo nepierasts - droši vien vislabāk ir iepriekšējo nakti negulēt, lai miegs pamatīgi nāk un mēģināt lidojuma laikā gulēt. man diezko nesanāk gulēt ne autobusā, ne lidmašīnā, bet līgai gan izdevās. šajos tālajos reisos pārsteidzoši garšīgi dod ēst. siltos ēdienus pasniedz 2 reizes, vēl pa vidu kafiju, tēju, sulas, cepumus. vienīgi rēķinies ar to, ka smēķēt, šķiet, jau visās pasažieru lidmašīnās ir aizliegts, tāpēc lai saturas smēķētāji! visu laiku ir ieslēgti arī televizori, kuros rāda filmas, jaunākās ziņas, kā arī, starplaikos, datus par lidojumu - karti, kurā atzīmēts kur šobrīd atrodamies, gaisa temperatūru aiz iluminatora loga, lidojuma augstumu, aptuveno ielidošanas laiku mexico city. katram pasažierim izdala austiņas, kurās var izvēlēties klausīties to, ko rāda pa tv, vai arī kādu no 10 dažādām radiostacijām. visām gaumēm. lai būtu ērtāka gulēšana, katram izdala arī tādas paplānas sedziņas, kas mums nejauši lidojuma beigās ielikās somās un pēc tam eleganti noderēja pludmalē... brīnumaini, tomēr arī tālajā meksikā ļoti labi pazīst t.a.t.u. mums bija tas gods (vai otrādi) ar viņām (jāpiebilst, ka melnmatainā meitene arī dzīvē, ne tikai tv ekrānā, izskatās tā tīri neko :) ) kopā lidot līdz mexico city, kur viņas lidostā tika vētraini sagaidītas. jau lidmašīnā mums izdalīja deklarācijas, kura katram ceļotājam jāaizpilda, jāieraksta personas dati, iemesls ieceļošanai meksikā, kā arī jānorāda ziņas, vai ir kas deklarējams. sacīja, lai nepazaudējot šo dokumentu, jo lidojot atpakaļ tas būšot vajadzīgs, kas kā izrādījās nebija gluži taisnība, jo atpakaļceļā šis dokuments pie iečekošanās tika ar lufthansas pārstāves rokām izmests miskastē kā nevajadzīgs. mexico city 29.11.05.-01.12.05.: izkāpjot no lidmašīnas pirmā jocīgā lieta bija robežkontrole un muitas pārbaude. mūsu, latvijas, pases, kā jau kādā citā meksikas ceļojuma aprakstā tika minēts, viņi nepazīst. muitnieki diezko labi angliski nerunā un pēc pailgas manas pases pētīšanas muitniece man pajautāja "yugoslavia?", atbildēju, ka nē, viņa turpināja pētīt un pēc neilga brīža pajautāja šo jautājumu vēlreiz, uz ko šoreiz atbildēju apstiprinoši, lai beidzot tieku tālāk pie savas bagāžas. muitas kontrole izpaužas tā, ka ikvienam pie izejas no muitas zonas ir jānospiež poga. iedegās vai nu zaļa gaisma (kā man ar līgu), vai nu sarkana. ja iedegas zaļa, vari droši doties ārā, ja sarkana, tad tiek veikta bagāžas kontrole. pavisam drīz mēs spērām pirmo soli uz meksikas zemes. mexico city atrodas ap 2240m virs jūras līmeņa, tādēļ ir mazliet jocīga sajūta, pirmajā brīdī jūtu, ka pavisam mazliet reibst galva, bet arī pie tā pierod. jau rīgā mums sacīja, ka jāmaina nauda (vēlams rīgā iemainītie dolāri) no dolāriem uz peso uzreiz lidostā, jo tur esot visizdevīgākais kurss. tā arī izdarījām. mainīti, kā izrādījās, tiek arī eiro. meksikā ir neprātīgi daudz takšu. tas, jāatzīst, arī ir visērtākais pārvietošanās veids pilsētās. takša biļete tiek nopirkta uzreiz lidostā (uzreiz kasierei jāpasaka uz kurieni tu brauc, jo pilsēta ir sadalīta braukšanas zonās) un pie izejas no pasažieru termināla ir nostājušies lidostas takši, jāizstāv brauktgribētāju rinda, kas kustas ļoti ātri uz priekšu un pavisam drīz tu tiec pie sava. principā, var biļeti arī nemaz nepirkt un maksāt pa tiešo taksistam, bet mēs pirms braukšanas bijām salasījušies, ka bieži taksisti krāpjoties un gadoties pat arī tā, ka tūristi tiek aplaupīti. lai arī ielidojot mexico city pulkstenis rādīja īsi pēc 19iem pēc meksikas laika, gaidot taksi varēja sajust novembrim tik nepierasti silto meksikas gaisu. šķiet, ka varēja būt mazliet virs 20 grādiem. vēl viena meksikāņu īpatnība, ko uzreiz sajutām, ir tā, ka viņi savā galvaspilsētā brauc vienkārši nenormāli. šķiet, ka luksofori un maksimālais pieļaujamais ātrums tur neeksistē. visi brauc ļoti ātri un "naglim obrazom". nepārtraukti tiek lietots skaņas signāls un kad tu beidzot tiec ārā no mašīnas, gribas atviegloti uzelpot, ka esi laimīgi nogādāts tur, kur tev vajadzēja. mums vajadzēja "hostal moneda", ko mums bija ieteikuši mūsu draugi, kas tur jau pirms gada bija apmetušies. hostelis atrodas ļoti labā vietā - mexico city vēsturiskajā centrā (centro historico). tā ir iecienīta vieta ceļotājiem no visas pasaules, un atrodas 1 kvartāla attālumā no pilsētas galvenā laukuma - "zocalo". starp citu - gandrīz katrā meksikas pilsētā ir savs zocalo. arī šo hosteli bijām 2 naktīm norezervējuši jau rīgā, lai būtu droši, ka mums būs kur palikt mūsu pirmajās dienās meksikā. samaksājot par nakšņošanu tev pienākas brokastis par velti, kas tiek piedāvātas uz hosteļa jumta no 8. līdz 10. rītā, vakaros uz šī paša jumta tiek dzerts alus un tekila, respektīvi, tas pārtop par bāru un sarunu vietu viesnīcas iemītniekiem. brokastīs vari dzert kafiju (ar kanēļa piegaršu) vai tēju, ir corn flakes ar jogurtu, maize, ievārījums, olas, arbūza gabaliņi, banāni un daži, šķiet, tikai meksikāņiem saprotami un ēdami ēdieni. hostelī ir pieejams bezmaksas internets. pa visu ēku, šķiet, ir 4 ar internetu aprīkoti datori, 3 uz jumta, 2 pie hosteļa ieejas, parasti gan tie ir aizņemti, taču rindu ir iespējams izstāvēt. kā vēl viena ļoti patīkama piedeva mitinoties šajā hostelī ir tas, ka tiek piedāvātas ekskursijas. kopumā šajā hostelī mēs palikām 3 naktis (lai gan iesākumā bijām plānojuši palikt tikai 2) un bijām 2 eksursijās. var pieteikties visi tie hosteļa iemītnieki, kas to vēlas. pirmā ekskursija bija uz antropoloģijas muzeju (museo nacional de antropologia), kur angliski runājošas gides pavadībā izstaigājām visas muzeja zāles - ļoti interesants muzejs par meksiku un tās vēsturi no tūkstošiem gadu pirms mūsu ēras līdz pat šīm dienām, otra ekskursija, arī ar gidi, uz teotihuacan - pašā mexico city ziemeļpusē, ap 50km no pilsētas centra - apskatīt mēness un saules piramīdas. tas bija iespaidīgi! uzkāpām abās, mums stāstīja par cilvēku upurēšanu uz tām savulaik (tieši šī iemesla dēļ abu piramīdu virsotnes nav spicas, kā ēģiptē, bet gan plakanas). šeit izjutām uz savas ādas arī "uzbāzīgos" tirgotājus, kas piedāvāja suvenīrus, bet patiesībā uzbāzība bija minimāla, jo visi ļoti loģiski reaģēja uz mūsu teikto "no gracias" un lika mūs mierā. pa ceļam, braucot uz piramīdām, gide mūs ieveda vietā, kur aug agave (augs, no kura tiek iegūta tekila un meskāls, ko, starp citu, pārdod pudelē, kurā iemests tārps), un šīs vietas saimniece mums deva nogaršot abus dzērienus, kā arī parādīja, ko vēl iespējams iegūt no agaves - no tās šķiedrām tiek darināti audumi, tiek gatavots vēl kāds bezalkoholisks dzēriens, kas garšo mazliet pēc bērzu sulas, kā arī no agaves var iegūt papirusu, ko var izmantot kā papīru, kam, kā mums parādīja, smuki var rakstīt ar pildspalvu virsū. vēl viena īpatnība ko nevar nepamanīt zemē, kas atrodas gandrīz otrpus zemeslodes ir tāda, ka tualetē, nolaižot ūdeni, tas griežas uz otru pusi. savādi, savādi... :) jau pirmajā dienā hostelī man tapa skaidrs, ka savu fotoaparātu uzlādēt man neizdosies. kā jau minēju, strāvas stiprums un paši kontakti ir pilnīgi savādāki kā pie mums. diezko neveicās arī ar strāvas pārveidotāja iegādi - viesnīcas frontdeskā man laipni paskaidroja, ka jā - esot nopērkami pārveidotāji tādā un tādā ielā, kas atrodas ~3 kvartālu attālumā no mūsu mītnes vietas. iedeva pat karti. bet par cik teju pusi mexico city vēsturiskā centra aizņem absolūti nesaprotams un neizskaidrojams tirgus, kur pārdod faktiski neko - mūsuprāt lielākoties drazas vien, atrast elektropreču veikalu izdevās, bet ieskaidrot kas man īsti vajadzīgs ar angļu un zīmju valodas starpniecību neizdevās gandrīz nemaz. par laimi manam canoniņam dzīvība beidzās tikai mūsu galamērķī puerto escondido un līgai bija līdzi savs fotoaparāts ar nomaināmām pirkstiņbaterijām. ar tehniku gāja grūti - mans līdzi paņemtais mobilais telefons meksikā atsakās strādāt., kaut arī starptautiskais pieslēgums ir pieslēgts, telefons kalpo tikai kā modinātājs, jo, kā izrādās - mana mīļā, vecā nokia 8850 ir pārāk sena, lai būtu sazvanāma citos platuma grādos... tīri informācijai - izejošie zvani man maksātu ap 2,50lvl/minūtē, ienākošie - ap 2,00lvl/minūtē, savukārt 1 īsziņas nosūtīšana - ap 30 santīmiem. un vēl mazliet par mexico city krāmu tirgu. interesanti ir tas, ka no paša rīta visas ielas, kurās vēl vakarvakarā notika lielā tirgošanās, izskatās diezgan tukšas - tirgotāju būdiņas ir aiznestas, ielas katru rītu ar ūdeni kārtīgi izmazgātas. pēc neilga brīža sāk uzrasties tirgotāji, kas atkal jau slej augšā savas konstrukcijas (bieži tās līmējot kopā ar līmlenti!), lai varētu iztirgot visu to, kas pārdodams. ielas ap 11iem rītā jau ir pilnas ar kliedzošiem un savu preci reklamējošiem tirgotājiem, kas par visu varu vēlas pievērst tavu uzmanību sev. uz ielām pārdod arī ēdienu. jāsaka, ka mēs neriskējām uz ielas pirkt ko ēdamu, ēdiens neizskatījās sevišķi apetītlīgs, jo tepat uz ielas, spāniska paskata pavāru cepts. varbūt pārdevēju tumšā ādas krāsa vainīga, bet šķiet, ka ēdiens ne sevišķi tīrs un svaigs... par cik abi ar līgu esam lieli kafijas mīļotāji, nācās ļoti vilties (kaut arī pirms braukšanas jau tikām brīdināti) meksikas kafejnīcu, restorānu un ielas tirgotāju kafijas pagatavošanas prasmē. faktiski abu nedēļu laikā reālā espresso kafijas automātā pagatavotu kafiju dzērām tikai vienreiz - mexico city autoostā tapo. bet tā - lai kur arī tiek kafija pasūtīta, labākajā gadījumā atnesta tiek caur kafijas filtru tecināta, bet parasti - visparastākā šķīstošā kafija. tāpēc lieli bija prieki frankfurtē atpakaļceļā iedzert atkal mums tik pierasto stipro pupiņu kafiju. varbūt tieši švakās kafijas dēļ meksikas iedzīvotāji lielos daudzumos patērē cola. visparastāko coca cola vai pepsi cola viņi dzer litriem. ar to ir izskaidrojams tas, ka pepsi cola lielā pudele meksikā satur 3 mūsu ierasto 2l vietā, savukārt vismazākās pepsi cola pudeles saturs ir 0,6 nevis 0,5l kā pie mums pierasts. jāsaka gan, ka cola tur patiešām garšo ļoti labi un drīz vien jau man pašam sāka palikt neērti par to, ka šis "veselīgais" dzēriens man garšo ļoti pat labi. šķiet, 2 nedēļu laikā izdzērām tik daudz colas, cik latvijā izdzerts tiek 2 gadu laikā. meksikāņi pārsvarā nerunā angliski, tādēļ spāņu valodas frāžu grāmatiņa noteikti ir vajadzīga un jāņem tā līdz lai kur tu arī dodies. tiesa gan, viesnīcās un daļā restorānu angliski saprot un runā. tikpat svarīgi ir jau latvijā esot iepazīties ar meksikas ēdieniem, noskaidrot kas ir enchiladas un tortas, kas tacos, quesadillas, huevos revueltos, papas fritas un mole, lai ieraugot to visu restorāna menu, būtu aptuveni skaidrs kas tas ir, vai tev garšos un vai to ir vērts mēģināt - varbūt labāk ko citu. pats interesantākais, ko mehiko ielās izdevās nobaudīt bija augļu salāti ar čili mērci. garšoja nepierasti, tomēr ļoti labi. lai gūtu mazliet lielāku sapratni par to, kāda īsti ir mexico city, nolēmām izbraukt 3 stundu garā ceļojumā ar 2stāvīgo tūristu busiņu. to noteikti ir vērts izdarīt, jo savādāk, dzīvojot pie zocalo var rasties iespaids, ka visa pilsēta ir viens vienīgs tirgus, daudz cilvēku, mežonīga satiksme un tās piesārņots, bet silts gaiss. tā gluži nav. pēc 3 mexico city pavadītām dienām sapratām, ka gribam mukt prom no šīs burzmas, ka vēlamies braukt apskatīt vienu no galvenajiem mūsu braukšanas mērķiem - meksikas līci. lai arī pirms ceļojuma bija doma pa ceļam ieskriet vēl vienā no meksikas lielākajām pilsētām - puebla, vēlme redzēt pludmales un baudīt sauli izrādījās lielāka. ar viesnīcas personāla laipnu gādību izsaucām taksi, kas mūs aizveda uz autoostu tapo, taksists mums palīdzēja iegādāties biļetes un pēc stundas gaidīšanas kāpām autobusā, lai brauktu uz... veracruz 01.12.05.-03.12.05.: līdz veracruz braucām 6 stundas. mēs izvēlējāmies kompānijas ado pirmās klases (servicio primera) autobusu. jau rīgā, lasot par to, kā citi pārvietojušies meksikā ar sabiedrisko transportu, bija skaidrs, ka uz to netaupīsim - brauksim pirmās vai luksus klases autobusos. par izvēles pareizību pārliecinājāmies mūsu ceļojuma turpinājumā. pa ceļam pavērās fantastiski skaisti skati un ik pa laiciņam ceļa vienā pusē bija kalni, otrā - dziļa aiza. nepierasts. arī koki, augi, pati ainava absolūti citāda kā latvijā. augstākās klases autobusos braucot tiek rādītas filmas (tās gan mēdz atkārtoties), katram ierādīta sava vieta, ir kondicionieris, autobusā ir tualete, kā arī pa ceļam pāris pieturvietas, kuras var izmantot kā nu katrs vēlas. veracruz, vēl joprojām vienā no nozīmīgākajām ostas pilsētām meksikā, iebraucām pievakarē. vēl braucot jau manījām atšķirības ar mexico city - mazākas, krāsainākas mājiņas, iedzīvotāji apģērbušies plānāk, bet vispamanāmākā atšķirība bija tā, ka visi caur autobusa logu redzamie cilvēki bija spāniskas izcelsmes. neredzēja nevienu mūsu rases pārstāvi. tas bija mazliet dīvaini un iezagās sīkas bailes par to, kā mūs - baltos tūristus pilsēta uzņems. kad izkāpām no autobusa sajutām karstu, sutīgu un ļoti mitru gaisu. pilnīgi noteikti šeit bija grādus 5us siltāks kā mexico city. nez kāpēc bijām iedomājušies, ka veracruz nav diezko liela, ka līdz tās centram nokļūsim ātri vien, ka taksis nav vajadzīgs, lai arī uzreiz autoostā tas mums tika piedāvāts. mēs, kā jau drosmīgajiem latviešiem pienākas, uzlikām lielās ceļa somas mugurā, un uz priekšu! pirms tam gan autoostā paņēmām veracruz karti, lai vajadzības gadījumā mums būtu alternatīva lonely planet kartei. pēc 2 stundu maldīšanās pa veracruz skaistajām ieliņām (noteikti viskrāsainākā no mūsu apmeklētajām meksikas pilsētām) un līdz ar krēslas parādīšanos, sapratām, ka kaut ko daram ne tā, tādēļ iegājām veikaliņā un uzjautājām pārdevējam kā atrast zocalo, jo vadoties pēc kartes, secinājām, ka lai kā arī ejam, darām to ne īpaši pareizi. mūsu padomdevējs izrādījās angliski nerunājošs, bet ar zīmēm un skaidrai spāņu valodai palīdzot mums pastāstīja un kartē parādīja kur atrodamies. pilnīgi pārguruši un vēl pēc 40 min zocalo atraduši, devāmies meklēt naktsmītni, ko šoreiz nebijām vēl rezervējuši. hoteļa logā, kurā bijām domājuši palikt, bija skaidri un gaiši uzrakstīts, ka tā telpas tiek pārdotas, tādēļ veikli uzmeklējām nākamo tuvāko - "hotel oriente", kas izrādījās klasi augstāks un pustukšs. samaksājām par 2 naktīm par numuriņu, kas kā vēlāk izrādījās ir ar balkonu un tv, un pēdējiem spēkiem gājām vakariņās. lai nebūtu īpaši tālu jāstaigā, pēc lonely planet, turpat zocalo, izvēlējāmies restorāniņu grand cafe del portal. paēdām garšīgas vakariņas - man, kā veģetārietim, gandrīz kā visās citās sabiedriskās ēdināšanas vietās meksikā bija iespēja nobaudīt salātus, kas parasti sastāv no kukurūzas, salātlapām, avokado, tomātiem, kam klāt pasniedz garšīgu, svaigu maizi un saldajā pankūkas (crepes) ar karameļu mērci un kafiju. tā kā ēdiens bija garšīgs, oficiantam atstājām dzeramnaudā 7 peso, par ko viņš izskatījās mazliet tā kā apjucis un par visu varu vēlējās šo naudu mums atgriezt. turpmāk ar dzeramnaudu bijām piesardzīgi. tonakt pēc nogurdinošās pastaigas veikli aizmigām. miegs bija fantastisks, neskatoties uz to, ka aiz istabiņas logiem 2 stāvus zemāk esošajā ielā bija tik dzīva satiksme, ka nākamajā naktī nospriedām, ka šādas sajūtas aizmiegot rīgā var noķert tikai guļot uz brīvības ielas starp braukšanas joslām. par kartēm - lai ietaupītu savu laiku meklējot kartē pazīstamus ielu nosaukumus, iesaku tās iegādāties jau iepriekš kādā specializētā veikalā. nevajag īpaši paļauties uz lonely planet vai autoostās atrodamajām tūristu kartēm. tajās atzīmētas tikai lielākās ielas un dažreiz pat ielu nosaukumi nesakrīt ar reālajiem. nākamajā rītā, protams, uzreiz gājām uz līča pusi, kas ir sasniedzams apmēram 10 minūtēs ejot no viesnīcas. veracruz centrā gar līci ir izveidota pludmale (playa), kurā ir iespēja peldēties. tiesa gan, peldētājus manījām tikai dažus. citi, tāpat kā mēs, bradāja gar krastu. ūdens ir silts un skats uz ostu, kuģīšiem un palmām ir jauks. interesanti ir tas, ka tie retie, kas peldas, dara to šortos un t-kreklos. redzam kā pāris vīri makšķerē, blakus viņiem no tāluma ieraugam pelikānu. droši vien gaida lomu. diemžēl šis pelikāns tā arī palika vienīgais, ko meksikā redzējām. katrs nopirkām pa augļu salātu traukam, kas satur melones, papaijas, ananāsu, arbūzu un banānu gabaliņus un sēdējām uz mola priecājoties par to, ka decembra sākumā varam tā nesteidzoties baudīt ap 30 grādu karstumu meksikas līča krastā... pasaka... tālāk devāmies gar līča piekrasti un nonācām pie playa de hornos. šī ir īsta pludmale ar pludmales bāriem, kuriem ejot garām ikkatrs no katra bāra iekšāsaucējiem aicina pie sevis. aizdomīga izskata un mazliet pēc alkohola smaržojošs vīrietis lauzītā angļu valodā piedāvā sēsties viņa laivā un pa 300 peso braukt skatīties bruņurupučus un delfīnus. rāda arī fotogrāfijas. nepiekrītam. dodamies tālāk acuario de veracruz virzienā. pa ceļam ieejam papusdienot vietā, kuras nosaukums ir ips. garšīgas omletes un kafija. šķiet, caur filtru tecinātā, bet nu jau arī tāda sāk garšot. tiklīdz krūzīte izdzerta, oficiante pienāk klāt, pajautā vai gribam vēl un pielej krūzi atkal pilnu. kā amerikāņu filmās. vienmēr esmu gribējis, lai tas notiek arī ar mani, beidzot arī šis mazais, smieklīgais sapnītis piepildījies :) dzeram kafiju un pirmo un vienīgo reizi, kopš esam meksikā sāk līt lietus. akvārijs ļoti skaists. apskatīt var gan daudzas haizivju sugas, gan medūzas, rajas, zelta zivtiņas, jūras zirdziņus un daudz ko citu. šajā pašā ēkā ir arī vaska figūru muzejs. mums ir biļete arī uz to, jo pērkot biļeti gan uz akvāriju, gan uz vaska figūru muzeju kopā sanāk lētāk. jāsaka, ka figūras būtu pagrūti identificējamas, ja katrai nebūtu pielikts uzraksts, kura persona īsti ir domāta māksliniekam to radot, bet vienalga ir interesanti skatīties uz to, kā meksikānis redz un ir izveidojis, piemēram, lenona, švarcenegera vai pāvesta figūras. šajā pašā ēkā ir daudz simpātisku suvenīru veikaliņu. šādus tādus sapērkamies, lai kādreiz atcerētos, ka veracruz ir ļoti paticis. nopērkam litru saldējuma. no katras šķirnes pa druskai. pārdevēja brīnās - acīmredzot nekad neviens tik daudz nepērk. uzreiz apēdam. šādi staigājot pa veracruz tomēr ieraugām vēl cilvēkus, kas līdzinās mums. neesam gluži vienīgie. bet vienalga sākumā ir grūti pierast pie tā, ka uz mums skatās, atskatās, pēta. tas liek justies mazliet neērti. divi diezgan gari (gandrīz visi meksikāņi, salīdzinot ar mums, ir augumā mazāki) baltie cilvēki un vienam (man) matu vispār faktiski nav. neesam raduši pie šādas uzmanības. bet ar laiku pierod. turpinot par matiem - šķiet, visiem meksikāņiem mati ir tumši melnā krāsā, izskatās, ka modīgo puišu pienākums pirms iziešanas ielās ir tā kārtīgi saželot matus. ar bankomātiem arī veracruz nav problēmu. naudu iespējams izņemt daudzās vietās. man gadījās karti "aizmirst" bankomātā, jo pierasts, ka no sākuma bankomāts izdod karti, tad naudu. tur ir otrādi. naudu izņēmu, bet par karti aizmirsu. un tā kā bija sestdiena, karti man bankas pārstāvji apsolīja atgriezt tikai pirmdien, automāts to esot norijis un brīvdienā atpakaļ to nedabūt. tādejādi es daļiņu sevis atstāju meksikā. droši vien tas uz atgriešanos. šoreiz mūsu viesnīcā internets pieejams nav, tomēr blakus ēkā ir interneta kafejnīca. šī ceļojuma laikā nevienā pilsētā ar pieeju internetam, lai aizrakstītu kādu ziņu latvijā palicējiem, mums problēmu nebija. interneta kafejnīciņas ir gandrīz uz katra stūra. maksā aptuveni 10-20 peso stundā. internetā iekš ticketbus.com.mx pasūtījām autobusa biļetes. turpat netālu atradām ticketbus biroju un biļetes uzreiz nopirkām, tās tiek izdrukātas. šādi atkrita vajadzība pēc tam stāvēt rindā autoostā. pēc divu dienu iepazīšanās ar veracruz izdomājām doties tālāk uz oaxaca - šī pilsēta mums sanāk pa ceļam uz klusā okeāna krastu. atgriežoties viesnīcā, mūsu numuriņa tualetē mūs sagaidīja liels sienāzis. lielāks, nekā latvijā sastaptie, tādēļ situācija izraisa mazu paniku līdz brīdim, kamēr viņš līgani aizskalojoties atstāj šo pasauli :) mīļi. no viesnīcas mums jāizčekojas līdz 13iem, autobuss uz oaxaca iziet tikai ap 23iem. domājām - brauksim uz autoostu uzreiz, atstāsim bagāžas glabātuvē ceļasomas un vēl pastaigāsimies pa veracruz. taksis tiek veikli saorganizēts un pēc brīža jau esam autoostā. bet līdz autobusam ir neprātīgi daudz laika... izrādās, ka iečekoties autobusā var tikai stundu pirms reisa un par somu uzglabāšanu glabātuvē ir jāmaksā neatbilstoši liela nauda, tādēļ tās tur atstājam tikai uz pāris stundām, pastaigājamies un ņemam uzreiz ārā. šķiet, visprātīgākais būtu bijis tās atstāt viesnīcā - sarunājot ar personālu un braukt uz autoostu pēc iespējas vēlāk. bet savas muļķības pēc autoostā nosēžam 7 stundas gaidot reisu uz oaxaca... oaxaca 03.12.05.-05.12.05.: braucam ar kompānijas "gl" servicio ejecutivo, tātad, pirmās klases, busiņu. paredzamais braukšanas ilgums - 7 stundas un nokļūšana oaxaca paredzama ap 7iem rītā. nesaprotamu iemeslu dēļ oaxaca autoostā ieradāmies jau 4os. bijām cieši aizmiguši, tādēļ likās, ka braucam tikai pāris stundas, bet te pēkšņi busiņš apstājas un visi sāk kāpt ārā... nu jā - un mēs, pilnīgā nesapratnē par to, kas notiek, arī. oaxaca tik agri no rīta liekas stipri vēsāka, kā veracruz un mexico city. arī šajā pilsētā viesnīcu pasūtījuši iepriekš neesam, miegs nāk, tādēļ mēģinām autoostā no telefona būdiņas sazvanīt kādu viesnīcu un noskaidrot vai tik agrā rītā jau ir iespējams iečekoties. trešajā piegājienā mums izdevās sazvanīt "hotel las rosas", kur mums paskaidro, ka sākot no 7iem tur ir iespējams dabūt istabiņu. gaidām 7us. viesnīca atrodas minūtes gājiena attālumā no zocalo, tātad atkal jau esam apmetušies pašā pilsētas sirdī. viesnīciņa ir krāsaina, tīra, ar ziediem un augiem izrotāta, un no tās jumta ir skaists skats uz tālumā redzamajiem kalniem. mazgājoties dušā ūdens mazliet tek arī istabā, bet savādāk nekādas vainas. iekārtojamies un jau ap 9iem ejam apskatīt pilsētu, kurā tikko esam iebraukuši. agrais rīts ir bijis mānīgs - ar katru stundu paliek arvien siltāks un jau pēc brīža nesalst pat ejot kreklā ar īsajām piedurknēm. dodoties pastaigā esam paņēmuši līdzi drēbes, kuras, kā lonely planet esam izlasījuši, vietējās drēbju mazgātavās izmazgā ātri un lēti. tā arī ir. izstaigājamies pa pilsētas centru, ēdam brokastis kādā restorāniņā. pasūtu veģetāro plati un man pasniedz dažādus sagrieztus dārzeņus, pupiņu masu un sagrieztu kaktusu zaļā krāsā. apēdu, bet liekas, ka mans vēders vēl ilgi nesaprot kas tas bija. kaktuss, kas tika pasniegts ēšanai, pēc garšas ir jēls, līdzīgs alvejai un staipīgs. piedodiet, bet fui. pēc brīža pašā zocalo centrā tiek apēsts saldējums. kā vienmēr no lielā - 1 litra trauka :) oaxaca liekas ļoti klusa un mierīga pilsēta, kaut arī vakarā pilsētas centrālajā laukumā notiek svinības. cilvēki dejo, dzied, skatās salūtu. dīvaini, bet, šķiet, visās pilsētās, kurās ciemojāmies mūsu klātbūtnes laikā notiek svinības. sagadīšanās? vairāk gan izskatās, ka cilvēkiem meksikā vienkārši patīk svinēt un priecāties. vietējie iedzīvotāji, kas redzami ielās pēc sejas vaibstiem šķiet diezgan līdzīgi indiāņiem. tuvu tādiem, kādus mēs tos esam pieraduši redzēt filmās. paliekam oaxaca tikai vienu diennakti. mums abiem ļoti gribas ātrāk nokļūt pie klusā okeāna. līdz šim krietni esam nostaigājušies un vēl krietnāk izbraukājušies ar starppilsētu autobusiem. bet priekšā vēl ir ceļš uz... puerto escondido 05.12.05.-11.12.05.: ceļam uz puerto escondido esam izvēlējušies vienīgo uz turieni braucošo primera vai pirmās klases autobusu kompānijas "cristobal colon" servisu. ir arī citi, kas, starp citu, līdz galapunktam aizved gandrīz divreiz (!) ātrāk. paliekam tomēr pie jau pieminētā tikai viena iemesla dēļ - mums jābrauc pa sierra madre del sur. tie ir kalni, pa kuriem ved serpentīnveida ceļš. jau esam sabaidīti, ka šo mazo gabaliņu (lūkojoties kartē ceļa garums izskatās ne vairāk kā 250km) braucot ar mašīnu var nobraukt 7 stundās. mums nācās braukt 11, jo autobuss vēl met lielu līkumu caur pilsētu salina cruz klusā okeāna krastā. ceļš patiešām ir briesmīgi iespaidīgs. briesmīgi tādēļ, ka gandrīz nepārtraukti ceļš ved te pa kreisi, te uzreiz pa labi, te atkal pa kreisi. savukārt iespaidīgs tādēļ, ka brīžiem braucot kalnos ir sasniegts tāds augstums, ka nereti braucam pa mākoņiem pavisam tiešā nozīmē. vienā pusē ceļam kalns - otrā dziļa aiza. ļoti žēl, ka autobusam nav paredzētas pieturvietas kalnainajās vietās, jo skati patiešām ir fantastiski un tik ļoti gribas izkāpt ārā un kaut tikai maaaazliet pieskarties mākoņiem :). bet ja jāraksturo šī brauciena kopējā noskaņa, tad jāsaka, ka tas ir ļoti nogurdinošs un šķiet kā milzīgs pārbaudījums mūsu ķermeņu vestibulārajam aparātam. esi drošs - slikti paliks! tādēļ pavisam nopietns ieteikums ir sēdēt autobusa sēdekļu pēdējās rindās - ja nu kas... arī aizmigt pie šādas braukšanas ir diezgan nereāli - diskomforts šādi braucot ir iespaidīgs. izbraucām no oaxaca 9:30, iebraucām puerto escondido pašā vakarā. uzreiz jāpiemin, ka no oaxaca uz puerto escondido, tāpat kā posmus starp daudzām citām pilsētām, ir iespējams arī lidot ar lidmašīnu, kas, ja nav žēl aptuveni 120usd vienai personai, ir patiešām gauži apsveicama doma. iebraucot puerto escondido patiesi priecājamies, kad esam beidzot klāt un varam izkāpt no autobusa. jau autobusa pieturā pie atbraucējiem nāk klāt cilvēki un vaicā vai jau ir skaidrs, kur gribam palikt pa nakti - piedāvā viesnīcas, moteļus un hosteļus. esam pārguruši un mūs pierunāt nav nekāda lielā problēma. izšķiramies par labu "hostal shalom". tas atrodas 10 minūšu gājiena attālumā no autobusa pieturas un izskatās, ka tam nav nekādas vainas. tas sastāv no tādas kā nožogotas sētas ar daudzām mazām mājiņām, kurās atrodas viesnīcas numuri. ir arī baseins, kura ūdens, kā vēlāk izrādās, ir aukstāks nekā okeāna. iečekojoties mēs vēl nezinām, ka tieši šeit arī paliksim visas 6 atlikušās dienas. starp citu, mūsu aizbraukšanas dienā numuriņa cena tika dubultota, jo sākās sērfošanas sezona un bija gaidāms liels tūristu pieplūdums. istabiņās atrodama tikai gulta un ventilators pie griestiem. pat segas nav, bet tā īsti pēc tās vajadzības nemaz nebūs - ir karsts un somās, ja nu kas, mums guļ lufthansai konfiscētās sedziņas. tualete un duša ir koplietošanas un atrodas piecus metrus aiz mūsu istabiņas durvīm. istabiņas logu klāj moskītu tīkls, stikla logos nav. labi, jo tāpat ir ļoti silts. no otras puses skatoties - šī iemasla dēļ naktī ir diezgan skaļš. nelaime tā, ka mūsu istabiņai aiz loga atrodas bārs un tam aiz sienas - hosteļa frontdesks un abās šajās vietās skan mūzika. nemaz negribot, naktī mums tiek piedāvāts skaņu kokteilis. pirmajā naktī, piemēram, vienā vietā skanēja bob marley, otrā - deju mūzika. savdabīgi. gluži kā hostal moneda, kur nakšņojām mexico city, arī šeit publika ir ļoti internacionāla. protams, ka uzreiz pēc iečekošanās noliekam somas un jožam uz klusā okeāna pludmali. mūsu hostelis atrodas pie pašas playa carrizalillo. pavaicājam personālam vai ir droši gandrīz nakts vidū pilnīgā tumsā tur doties, mums atbild, ka jā, vienīgais, ar ko mēs pa ceļam sastapšoties ir daba. mazliet bailīgi. pludmale ir 5 minūšu gājienā no viesnīciņas. nokāpjot lejup pa ap 60 pakāpienu garām zig-zagveida trepēm mēs pirmoreiz ieraugam mēness apspīdētu kluso okeānu... nākamās dienas rītā pēc garšīgām brokastīm (tostermaizes, omlete, kafija un svaigi spiesta sula) hosteļa restorāniņā, paķeram savas lufthansas sedziņas un dodamies iekarot playa carrizalillo. visa puerto escondido pilsētas okeāna piekraste ir sadalīta 7 pludmalēs. ir vēl, bet šīs septiņas oficiāli ir atrodamas puerto escondido kartē. visslavenākā pludmale neapšaubāmi ir playa zicatella - dzirdēts, ka tā skaitās viena no pasaules labākajām sērfotāju pludmalēm. tur gan peldēties nepavisam nav ieteicams okeāna krasta akmeņainās gultnes dēļ, tāpat pa šo pludmali neiesaka klaiņot tumsā - esot gadījumi, kad tūristiem tiekot atņemta nauda. mūsu playa carrizalillo ir, šķiet, mazākā pludmale no visām. pirmajā dienā radās sajūta, ka visa pludmale pieder mums diviem vien, jo bez mums vēl tikai pāris cilvēku bauda okeāna pasakaini zilo ūdeni un karsto sauli. lasam koraļļus un gliemežvākus. ūdens ir silts, viļņi diezgan stipri, tādēļ neriskējam doties dziļumā. skats uz mūsu pludmali ir līdzīgs tam, kādu var vērot filmā "the beach". vismaz tikpat skaists :) vienīgā starpība ir tā, ka mūsu pludmales krastā ir sabūvētas tirgotāju būdiņas, kurās tieši tev pagatavos kādu zivi vai citu jūras dzīvnieku vai nocirtīs kokosriekstam augšu, lai tu ar salmiņu vari baudīt tā saturu. kokosrieksti ir zaļi, nevis tādi, kādus tos varam redzēt mūsu veikalos. to sula ir garšīga, bet sātīga. izdzerot vienu, otru vairs negribas. nereti pludmalē ieklīst arī ielas tirgotāji - piedāvā no viņiem iegādāties šortus, kreklus, krelles, šūpuļtīklus. tāpat ik pa brīdim krastā piebrauc motorlaivas, kuru īpašnieki tūristus sauc braukt līdzi viņiem peldēt ar delfīniem, skatīties bruņurupučus... tā pati vecā dziesma, kas veracruz. visas dienas, ko pavadām pludmalē redzam arī kādu vīru ar sirmu bārdu, kas ēnā paslēpies sēž, vēro okeānu un visu laiku dzer alu. nospriežam, ka viņš ir vietējais bezpajumtnieks, kas savu mūžu nolēmis aizvadīt okeāna krastā. ja tā padomā - kas nekait būt bezpajumtniekam meksikā... okeāna krastā silts, naudu, ko valsts viņam maksā droši var izlietot savām alus dzeršanas vajadzībām nebēdājot par to, ka var ziemā nosalt bez jumta virs galvas. jūtam, ka laiks tiešām ir karsts. siltāks kā mexico city vai oaxaca. tikai priekšpēdējā dienā pirms prombraukšanas internetā izdomāju noskaidrot kāda ir gaisa temperatūra - visas dienas tā, izrādās, ir bijusi aptuveni 30 grādi. saulē ir krietni karstāks un pa smiltīm bez apaviem nostaigāt ir grūti. neiespējami iedomāties, ka šāds laiks meksikā nozīmē ziemas sākumu, vēl grūtāk ir saprast kā viņi dzīvo vasarā, kad laiks ir vēl par grādiem 10 karstāks... mūsu cilvēkam, šķiet, pavisam nepanesami. kā piedeva karstajam laikam meksikas vasarā vēl ir lietus un stiprs vējš. šajā ziņā mūsu ceļojuma laiks ir ideāli izvēlēts, ne miņas no abiem, ja neskaita pusstundu lietus veracruz. arī puerto escondido ir tirgus, kā arī vesela tirgotāju iela, el adoquin, netālu no pludmales, kur pārdoti tiek suvenīri - krelles, cepures, krekli, bikses, svārki, koka rotaļlietas. atrodoties šajā pilsētā rodas sajūta, ka visi cilvēki to vien dara kā atpūšas. ne miņas no industriālām celtnēm, neviens nekur nesteidzas, šķiet puse vietējo iedzīvotāju savas dienas vada baudot jauko laiku, dzerot alu un skatoties tv, otrai pusei pieder hotelīši vai restorāniņi, kurus viņi bezrūpīgi vada gaidot kārtējos tūristus. cilvēki šeit ir ļoti laipni un pretimnākoši. gandrīz katrs otrais tev uzsmaida un sveicina sakot "hola!". jutāmies lieliski - kā savējie. noteikti jāredz ir saulriets! kādu dienu pastaigājoties bijām aizklīduši uz blakus pludmali, playa coral, uzrāpāmies klintī, sēdējām uz tās un vērojām kā saule lēnām pazūd sārtajā okeānā. skaistākais saulriets manā mūžā! nākamajā dienā izdomājām doties ekspedīcijā uz šo pludmali. šī pludmale ir ļoti plaša, bet par cik tā atrodas puerto escondido pašā rietumpuses malā, nemanām gandrīz nevienu cilvēku. toties pamanām 4 lijas, kas riņķo debesīs virs mums un uz brīdi netālu no mums nolaižas zemē ļaujot sevi nofotografēt. staigājot gar akmeņaino krastu ieraugam akmeņos paslēpušos jūras ežus, arī daudz mazus krabīšus, kas ir akmens krāsā, tādēļ grūti ieraugāmi. kaut arī šai pludmalei, spriežot pēc nosaukuma, vajadzētu būt pilnai ar koraļļiem, tos neatrodam. okeāns šeit šķiet vēl dusmīgāks kā citās pludmalēs - liekas, ka vējš šajā plašumā dabū kārtīgi ieskrieties - ieejot ūdenī tikai līdz krūtīm nostāvēšana ir diezgan sarežģīta, jo vilnis gāž nost no kājām. ar ēšanu puerto escondido ir daudz vienkāršāk kā citur meksikā. mūsu hostelis atrodas uz boulevard juarez. šajā bulvārī, kam braukšanas joslām pa vidu ir sastādīti eksotiski koki un kaktusi, ir neskaitāmi restorāniņi, kuros no agra rīta līdz vēlam vakaram var gan paēst, gan iedzert, gan paskatīties tv, gan veļas mazgātuve, ir arī skaistumkopšanas saloniņš, konditoreja un 2 interneta "saloni". faktiski viss, ko vien sirds var vēlēties laiski atpūšoties atrodas pa rokai un uz vienas ielas. visos restorāniņos ir ļoti eiropeiska, precīzāk sakot, ļoti itāliska virtuve. itāliska tādēļ, ka puerto escondido pilsēta ne tik sen atpakaļ ir kļuvusi populāra tieši itāļu uzņemtās filmas "puerto escondido" dēļ. pats vēl neesmu redzējis, bet noteikti to izdarīšu. makaroni ar dažādām piedevām ir tas ēdiens, ko ēdām šeit visbiežāk. daudz dzērām tikko spiestas sulas - apelsīnu, ananāsu un pirmoreiz mūžā arī meloņu. garšo patiešām daudz labāk kā līdz šim, rīgā dzertās. no rītiem - parasti dažādi pagatavotas omletes un sagriezti augļi ar musli. arī ar valodu šeit ir daudz vieglāk. gandrīz visi runā kaut mazliet angliski un mūsu iecienītajā restorāniņā moravia, kas pieder silvijai un viņas mātei, dāmas runā vēl arī vāciski un pavisam mazliet krieviski, jo ieceļojušas savulaik no čehijas. viņu gatavotais ēdiens ir fantastisks. sauļoties un plunčāties okeāna ūdenī var līdz 6iem vakarā, kad ļoti ātri pazūd saulīte un satumst. tumsā okeāns šķiet draudīgs, jo visapkārt nav neviena (droši vien, izņemot mūsu draugu bezpajumtnieku), viļņi kļuvuši augstāki un skaļāki. ātri vien lienam no okeāna ārā, jo sajūtas ir ne pārāk omulīgas. citu dienu nolemjam aiziet līdz playa zicatella. puerto escondido ir šaura, bet gara pilsēta. gar okeāna krastu ejot nav iespējams aiziet nekur. daudzviet viena pludmale beidzas, seko klintis un tikai apejot šīs klintis var nokļūt nākamajā. zicatella atrodas pilsētas otrā pusē, tādēļ paiet diezgan ilgs laiks, kamēr tur nokļūstam. pa ceļam piesēžam okeāna krastā, lai apēstu veikalā nopirkto saldējumu. apsēžamies uz krēsliem zem saulessarga, te pie mums pienāk kāds vietējais puisis un spāniski saka, lai maksājam 50 peso. esam neizpratnē, jautājam kas par lietu, viņš angliski nesaprot, tikai visu laiku uzstājīgi atkārto, lai maksājam. izskatās, ka mēs nelietīgā kārtā esam apsēdušies tur, kur jāsēž ap 50 metrus tālāk krastā esošā bāra apmeklētājiem. cenšos viņam pateikt, ka tādā gadījumā varam doties prom un apsēsties smiltīs, tomēr arī to viņš izliekas, ka nesaprot, tikai atkārto tekstu par 50 peso. ko darīt - samaksāju naudiņu par neko, apēdam saldējumu un ejam tālāk. esam nokļuvuši playa marinero un viss krasts ir kā nosēts ar motorlaivām. tad redz no kurienes nāk visi tie bruņurupučdelfīnbraucienpiedāvātāji, kas ik pa laikam iemaldās mūsu pludmalē... pie playa zicatella mūs apstādina vīrietis ar trūkstošiem priekšzobiem un saka, ka tālāk nav droši iet - gadoties, ka tādi tūristi kā mēs tiekot aplaupīti. viņš esot pludmales sargs, turklāt viņam piederot hostelis, kas atrodas tepat 50 metru attālumā, kurā viņš ļoti labprāt redzētu arī mūs. puisis saka, ka pie viņa viss ir labi, stāsta, ka jauka publika pie viņa apmetoties, ka droši varot uzsmēķēt ko stiprāku un ka varot arī... (parāda zīmi labās rokas rādītājpirkstu pieliekot pie labās nāss), saka, ka viss esot dabonams pie viņa uz vietas. lai tiktu no viņa vaļā, paprasu kā vieta saucās, vai ir brīvas vietas un saku, ka apsvērsim domu par naktsmītni pie viņa, kaut gan uzreiz jau ir skaidrs, ka mainīt savu šā brīža atrašanās vietu pret viņa negribam. goda vārds, mūsu pludmale ir vismazākā un visjaukākā! visas šīs 6 ceļojuma pēdējās dienas tika aizvadītas pilnīgā bezrūpībā. varējām atļauties beidzot darīt tikai to, ko gribējām, atpūtāmies no sirds un jutāmies laimīgi. manai pilnīgai laimei trūka tikt vaļā no jau veselu centimetru garajiem, tātad, jau ataugušajiem matiem. tāpēc izdomāju, ka tam jādara gals. sacīts - darīts. skaistumkopšanas salonā iekšā un ar veiklu rokas kustību parādīju kas man vajadzīgs, jo angliski meitene nesaprata ne vārda. friziere pabrīnījās par manu vēlmi, bet saprata. nosēdināja mani krēslā, paņēma matu dzenamo mašīnīti un sāka darboties. nepagāja ne pāris minūtes, kā telpā uzradās viņas divi bērni, kā arī divas draudzenes. visi jautri ķiķinot priecājās par matu griešanas procedūru. laikam vēl nepieredzēts un pārāk eksotisks skats - baltajam puisim tiek dzīti tikpat kā jau neesoši mati :) tuvojoties mājupbraukšanas dienai, beidzot mūsu āda sāk lobīties no pārsauļošanās kaut arī sauļošanās krēms tiek lietots regulāri. tobrīd mēs vēl nenojaušam, ka atgriežoties mājās mūs sagaida pilnīga ādas nolobīšanās vietās, kur saule tikusi klāt. iegūtais pamatīgais iedegums rīgā drīz vien pazūd. atpakaļceļu uz mexico city saplānojam tā, lai mums nevajadzētu vairs nakšņot šajā lielajā pilsētā. tāpēc nopērkam biļetes uz vakara reisu. biļešu pārdevēja uzreiz pabrīdina, ka braukt nāksies 18 stundas... sasaistot meksikā pavadīto laiku ar bažām par pirms braukšanas izlasītajiem brīdinājumiem par augsto noziedzības līmeni valstī, nepazīstamajiem kukaiņiem un citām radībām, no kurām jāpiesargājas, jāsaka, ka ceļojuma laikā, par laimi, nemanījām ne vienu, ne otrus. līgu gan pāris naktis hostal shalom bija iecienījuši kādi kukaiņi, kuru kodumu pēdas vēl ilgu laiku bija redzamas, bet tas arī viss. dīvainā kārtā visas mūsu mantas pēc kārtīgas sakārtošanas tomēr satilpst mūsu lielajās ceļojuma somās. sākumā man bija bažas, jo vedamās lietas nākušas tikai klāt, mazāk nav kļuvušas. tā uzmanīgi, lai nesaplīst, ietinam drēbēs iegādātās meskāla pudeles, kā arī divus vietējā ražojuma alus, ko biju nosolījis atvest tētim, vēl dažus suvenīrus un esam pavisam gatavi ceļam atpakaļ uz šķietami pelēcīgo un auksto rīgu. atpakaļceļš uz rīgu: atpakaļceļš autobusā uz mexico city, kaut arī krietni garāks kā turpceļš no oaxaca uz puerto escondido, tomēr pagāja diezgan ātri. varbūt pa ceļam biju iemidzis, varbūt ne, taču izlikās, ka laiks skrien ātrāk. pa ceļam, kad gandrīz jau esam sasnieguši mexico city, mūsu autobuss salūst. mūs pārsēdina citā garāmbraucošā busiņā un pavisam drīz, saskatot dūmakaino smoga mākoni, kas parādās pie horizonta, ir skaidrs, ka esam jau gandrīz klāt. patiešām - kaut arī ir skaidra un saulaina diena, debesis izskatās tā, it kā tuvotos negaiss. izkāpjot mexico city tapo autobusu terminālā, sajūtu, ka manas kājas ir krietni piepampušas. nekad tās nav bijušas tik lielas. sāku domāt vai man nav kas iekodis - sabīstos, jo šķiet, ka tās pampst ar katru brīdi vairāk. tikai rīgā gudri cilvēki man pastāstīja, ka tas, visticamāk, no ilgās sēdēšanas transportā. vairāk jāizkustās braucot šāāādus gabalus. no tapo paņemam taksi un pavisam drīz jau esam mexico city lidostā, kur jāgaida vairākas stundas, līdz varam iečekoties reisam. tax free zonā, kur tērējam pēdējos atlikušos peso mani vēl paspēj apturēt imigrācijas pārvaldes darbinieki un kārtīgi pārbauda dokumentus... laikam aizdomīgs. vēl pāris gaidīšanas stundas un jau lidojam uz frankfurti... frankfurtē ierodamies pēc 10 stundu lidojuma. stunda mazāk kā turpceļā. jau puerto escondido esam rezervējuši viesnīcu "holiday inn express" frankfurtes lidostas tuvumā. ar shuttle bus nokļūstam līdz mūsu viesnīcai, iekrītam gultā un momentā aizmiegam. pēc turpat 30 ceļā pavadītajām stundām un gaidīšanas mexico city lidostā jūtamies gandrīz nekā. rīts sākas ar patiesi priecīgu ziņu - liekas, ka mans kāju pampums ir samazinājies. pirms kāju ievilkšanas botās beidzot varu mēģināt uzvilkt arī zeķi. ar milzīgu baudu izdzeram 2 lielas krūzes cilvēcīgi pagatavotas kafijas, kas tiek piedāvāta brokastīs un braucam atpakaļ uz lidostu. iekāpjot lidmašīnā izdzirdam latviešu valodu. ar līgu priecīgi saskatāmies. jocīgi - latviešu valoda pirmo reizi divarpus nedēļās! drīz mājās! pārņem dīvaina sajūta, ka mājas ir jau pavisam tuvu. lai kā arī negribas auksto, drūmo laiku, tomēr tā sajūta, ka pavisam drīz būsim mājās, ļoti silda. ielidojam rīgā. šķiet, sirds priecājas, bet tajā pat laikā jaušamas skumjas par to, ka viņiem tur, meksikā, ir dots daudz kas tāds, kā nav mums, bet ko mēs ļoti gribētu... no otras puses - smieklīgi, bet ja tā padomā, lielākā daļa meksikāņu nekad mūžā nav redzējuši īstu sniegu... bet visgrandiozākā sajūta - tā, kas stāv pāri visam un vēl ilgu laiku par sevi atgādinās, ir milzīgais gandarījums par šo ceļojumu - par to, ka abiem kopā ir izdevies fantastiski labi atpūsties... daži noderīgi cipari: valūtas kurss 2005. gada novembrī 1lvl = 18,02mxn autobusu biļetes (1 cilv.): mexico city tapo - veracruz ("ado", servicio primera) 272mxn veracruz - oaxaca ("gl", servicio ejecutivo) 369mxn oaxaca de juarez - puerto escondido ("cristobal colon", servicio primera) 212mxn puerto escondido - mexico city tapo ("cristobal colon", servicio primera) 529mxn takšu cenas 35-127mxn tūristu busiņš pa mexico city 100mxn/cilv. ēdieni/dzērieni: sagrieztu augļu salāti ~25mxn litrs saldējuma ~55mxn kafija 9-25mxn pasta (makaroni ar mērci un piedevām) ~45mxn otrie ēdieni ~65mxn omlete ar piedevām ~25mxn hotdogs uz ielas 3 gab. ~10mxn pepsi cola 0,6l ~10mxn litrs meskāla ~100mxn mcdonalds mcchicken 40mxn mcdonalds free kartupeļi 19mxn viesnīcas (istabiņa 2 cilv. par nakti): intercityhotel frankfurt 77eur hostal moneda mexico city (ar brokastīm) 170mxn hotel oriente veracruz 450mxn hotel las rosas oaxaca 450mxn hostal shalom puerto escondido 180mxn holiday inn express frankfurt (ar brokastīm) 85eur šis tas: akvārijs un vaska figūru muzejs veracruz 90mxn/cilv. teotihuacan pyramids and guadalupe tour, hostal moneda piedāvātā ekskursija 228mxn/cilv. antropoloģijas muzeja ekskursija mexico city 48mxn/cilv. t-krekls 45-150mxn internets ~10mxn/stundā


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais