Troļļu zeme no ziemeļiem līdz dienvidiem

Ronalds Muižnieks 02.11.2010 23 min lasīšanai 29 foto

Pirmdiena23.08.2010.

Esam nonākuši salaveča dzimtajā zemē – Somijā. Līdz Lapzemei gan vēl ir krietns gabals, bet es jau tagad ceru, ka nonākšu tur iespējami drīzāk. Kāpēc drīzāk? Tāpēc, ka es ceru uz priekšlaicīgām dāvanāmno ziemassvētku vecīša, vēlams, ēdamā formā. Tikko iebraucām diezgan pašvakā DUS, kur nopirku ¼ picu pa 4,40 Eiro – dārgi un garšoja pēc otrreiz pārstrādāta tualetes papīra ar oregano, savukārt kafija pa 2,30 Eirogaršoja ne sevišķi labāk kā Liepājas kafija. Laikam būs jādzīvo uz saviem pārtikas krājumiem. Galu galā neesmu atbraucis te izēsties.

Ir pirmās dienas nakts un mēs esam nobraukuši līdz pat Botnijas līča augšgalam. Agris šodien nosēdējis pie barankas kādus 1000 km. Laikam pienācis laiks nomainīt pilotu. Daudz variantu nav – pie stūres sēžos es. Izkāpju no mašīnas, lai pārsēstos un sajūtu, ka esam nonākuši polārā loka tuvumā. Ārā ir tik auksts, ka tikai savu kaķi tādā laistu (nu ja vien man tāds būtu). Pilnībā atmetu domu par to, ka varētu gulēt teltī šajos platuma grādos. Sēžos pie stūres un domāju, ka varēšu papriecāties braucot brīvi pa tukšajiem ziemeļu ceļiem, kur mašīnu maz un neviens Tevi nekontrolē. Pēc pirmajiem kilometriem pārliecinos, ka tā tomēr nav. Menti šeit nav redzēti, bet ir kaut kas daudz sliktāks – fotoradari. Tie šajā valstī ir kā sēnes pēc lietus. Nepārspīlēšu – ik pa pāris kilometriem, kur ir ātruma maiņa no 100 uz 80 km/h un otrādi ir izlikts kārtējais radars. Par laimi neviens nezibsnī, bet sajūta ir līdzīga kā braukšanas eksāmenā, kad pavisam neliela lieka kustība ar gāzes pedāli Tev var krietni samazināt maka biezumu.

Braucot vēl tālāk uz ziemeļiem gan var manīt, ka somiem laikam apnicis spraust tos radarus pie katras ceļa zīmes. Vairs nav neviena. Beidzot varu pabaudīt Somijas ceļu labo asfaltu. Vietās, kur atļautais ātrums ir 100 km/h, reizēm atļaujos braukt pat uz 130. Atceroties to radaru mežu, kas palika aiz muguras, jūtos gandrīz kā 18 gadus vecs puika, kurš tikko nolicis eksāmenu un tagad atļaujas pārkāpt likumu.

Pabraucam garām Santaklausa parkam, bet viņu pašu tā arī nesatiekam. Droši vien vecais raujas vaiga sviedros, jo Z-svētki nav aiz kalniem. Izdomājam viņu netraucēt un dodamies tālāk uz ziemeļiem. Braucam visu nakti, lai 24. augustā pa dienu jau būtu Nordkappā – tālākajā Eiropas sauszemes ziemeļu punktā.

Pielējām autiņu ar kondensēto pienu. Nevienam to nenovēlu. Baigā tīrīšana.

Otrdiena24.08.2010.

Plkst. 10:20 iebraucām Norvēģijā. Vienīgie, kas te kontrolē robežu ir ziemeļbrieži.

Šodienas galamērķis ir Nordkapp. Ārā ir auksti, bet laiks ir saulains, brīžiem līst. Debesis ir pietiekami skaidras, lai netraucētu baudītburvīgo ainavu. Iebraucam Statoilā. Degvielas cenas nepārsteidz – aptuveni 1,15 Ls par litru. Ar to arī bijām rēķinājušies. Bet neko citu, izņemot degvielu labāk benzīntankos nepirkt. Agris pasūtīja vienu karsto suni un samaksāja par to kaut kādi 3,50 Ls. Bundžiņa ar kolu maksā 1,80 Ls. Labi, ka viss ir paņemts līdzi no mājām. Dodamies tālāk ieņemt mūsu ziemeļu galamērķi. Skatoties kartē Nordkapa klints atrodas uz salas. Tur nokļūstam nevis ar prāmja vai tilta palīdzību, bet gan caur tuneli zem jūras ar 9% slīpumu lejā un pēc tam augšā. Sajūta dziezgan jocīga. Liekas, ka brauc pa taisni, jo nav neviena objekta, pēc kura var noteikt, ka atrodies slīpumā – ne taisni augošu koku, ne debesu. Bet pēkšņi jūtam, ka mašīna pati sāk diezgan ievērojami paātrināties. Tātad gāžam pa kalnu lejā. Izbraucam caur tuneli un tur mūs sagaida biļešu kontrolieris. Lai iebrauktu salā, uz kuras ir Nordkaps, mums jāsamaksā 18 Ls. Prasu, vai vēl kaut kur būs jāmaksā. Izrādās, ka pašā Nordkapā par iebraukšanu noplēsīs vēl. Bet nav jau variantu – esam atbraukuši tik tālu un šī ir klasiska tūristu vieta, tāpēc arī maksā, ja gribi redzēt. Pabraukājamies pa salu un tiekam līdz pašam Nordkapam, kur pie ieejas prasa vēl kādus 18 Ls no katra. Iesmērēju kontrolierim nederīgu ISIC apliecību un tieku iekšā par kādiem 13 Ls. Patiesība diezgan rūgta – esam daļēji vīlušies. Ne kā Te nav tikai liela māja, kurā ir kafejnīca, suvenīru bode un kaut kas līdzīgs muzejam. Nordkapa klinti var apskatīt tikai bildēs, bet redzēt nevar, jo stāvam uz viņas augšā, bet lejā nokāpt nav iespējams. Ārā grādi ir nedaudzvirs nulles, betvisu laiku smidzina ļoti smalks lietutiņš un pūš vējš, padarot gaisu neizturami aukstu. Tā kā neesmu sagatavojies šādiem laika apstākļiem, tad nav patīkami ilgstoši atrasties ārā. Vajag cepuri un cimdus. Bet ar laiku mums ir tomēr paveicies, jo mākoņi nāk un iet, pēc brīža atkal uzspīd saulīte un paveras burvīgs skats uz Ziemeļu ledus okeānu. Ūdens šajā mākoņu un saules radītajā gaismu spēlē patiešām izskatās tāds kā nekur citur. Iegāju suvenīru bodē paskatīties uz lietām, kuras nepirkšu. Cenas, protams, kosmiskas. Skatos cepures un atrodu vienu sēriju ar ļoti smukām un stilīgām galvassegām par pieņemamu cenu – 9 Ls. Nopirku. Beidzot ir silti. Vēl rodas doma pasēdēt kafejnīcā, bet, ieraugot, ka kūciņa maksā gandrīz 5 Ls, vēlme pāriet. Parunājos ar kādu gados vecāku kungu, kurš te atminies ar riteni.Uzjautāju, no kurienes tad viņš brauc. Izrādās no Beļģijas. Minās jau no jūlija sākuma un esot nominis kādus 4000 km. Domājot arī mīt līdz :Latvijai. Bija priecīgs uzzināt, ka arī pie mums ir kempingi J Atvados no laipnā opīša un sāku domāt, vai es pensijas vecumā būšu spējīgs šitā mīties, ja pat tagad neko tādu neuzņemtos. Secinājums viens – ir kur augt.

It kā viss ir apskatīts, bet miera man nav, jo gribas to klinti tomēr redzēt no lejas. Visur ir baigais stāvums un nekur nokāpt lejā nav paredzēts un nav pat iespējams. Tomēr atradu vienu vietu, kur varētu mēģināt norāpot. Uzvelku jauno cepuri, krosenes un aiziet. Sāku rāpties lejā. Neesmu ticis vēl pusē, kad saprotu – esmu diezgan apdraudēts. Akmeņi, pa kuriem rāpjos, ir viegli izkustināmi. Lielākus izkustināt ir grūtāk, bet ja tas gadījumā izdosies, var sākties nogruvums. Ja nogruvumā mani parauj līdz, vai kāds lielāks klucis uznāk virsū, tad ir cauri. Speciāli nogrūdu vienu palielāku akmeni lejā, kamēr pats tur neesmu nokāpis, lai redzētu kas notiek. Nokrita līdz lejai ar baigo troksni, bet nogruvumuneizraisa. Tas mani nomierina. Ja jau pusē esmu ticis, tad atpakaļ vairs neiešu. Kaut kā, sekojot katrai savai kustībai, nokāpju līdz lejai. Skats uz augšu ir ļoti interesants un pats galvenais, varu pabradāt pa Barenca jūru jeb Ziemeļu ledus okeānu. Sākumā bija doma, ka vārētu nopeldēties, bet tur tik daudz akmeņu, ka nav iespējams ielīst, turklāt ūdens pat jau pabradājot liekas stindzinoši auksts. Drīz vien sāku kāpt augšā. Salīdzinot ar kāpšanu lejā – psiholoģiski daudz vieglāk un ātrāk, bet fiziski – ļoti ātri nogurstu. Tieku līdz augšai un spēka vairs nav. Agris pa to laiku labi pagulējis. Pārrunājam tālākos plānus. Secinājums viens – paēdam un laižamies prom uz dienvidiem . Te nav ko darīt. Interesantākais ir tas, ka nobraucot no salas mums atkal paprasa 18 Ls par izbraukšanu. Jautāju tam sargam: „Ja mums gadījumā nav naudas, lai izbrauktu, tad varam palikt šeit mūžīgi?” Saņēmu apstiprinošu atbildi, bet es domāju, ka viņi mūs pēc kāda laika tāpat būtu izraidījuši no turienes. Secinājumi: bez naudas tur nav ko darīt un jābrauc ar džipu un ķenguru ķeramo, lai pie izbraukšanas to barjeru nākamreiz varētu noslaucīt vienkārši principa pēc.

Vēl aizmirsu pieminēt, ka visapkārt ir ļoti daudzziemeļbriežu. Bieži tie nāk arī uz ceļa. Vienu gandrīz paņēmām uz haubes. Ar sevišķu gudrību tie lopiņi neizceļas un ir ļoti bailīgi. Klāt nepieiesi – bēg pa gabalu.

Starp citu vēlāk skatoties internetā uzzināju, ka mēs esam smagi piečakarēti. Ir vēl viens rags uz tās salas, kas ir nedaudz tālāk uz Ziemeļiem par pašu Nordkapa klinti. Tikai tur nav iespējams aizbraukt, bet var aiziet. Ieteikums gan ir iet ar speciālu aprīkojumu un kompasu, jo viens virziens aizņem veselu dienu turklāt laikapstākļi nekad nav prognozējami. Protams, mēs nebijām gatavi šādam pārgājienam, bet tomēr jūtos piečakarēts.

Dodamies prom no ziemeļiem gar piekrasti. Ir jau vēls, tāpēc domājam iebraukt DUS pēc degvielas, nedaudz vēl pabraukt un iet gulēt. Kārtējais pārsteigums – visas DUS ir ciet. Strādā no 6:00 līdz 21:00. Šajā valstī laikam pa nakti neviens nestrādā. Pareizi jau vien ir, tikai to mēs nebijām gaidījuši. Drīz vien noparkojamies un dodamies gulēt.

Trešdiena 25.08.2010.

No rīta pieceļamies diezgan laicīgi. Šodienas mērķis ir Lofotu salas. Pa ceļam ir skaisti kalni un ceļi, bet nekas ļoti iedvesmojošs vai elpu aizraujošs negadās. Vakarā ierodamies Lofotu galvaspilsētā Svolvearā. Pilsētiņa ir neliela, bet ļoti skaista. Daudz dažādu zvejnieku mājiņu un diezgan glaunu viesnīcu un restorānu šeit netrūkst. Vienā no šikākajām viesnīcām uzprasos uz numuriņu 2 personām. Ar visādām atlaidēm varēja sarunāt par kādiem 40 Ls katram. Protams, mēs nepaņēmām, bet nodomāju, ka tas jau nav nemaz tik daudz priekš šikas viesnīcas Lofotās. Lai nu kā, atradām ļoti labu piestātni okeāna malā ar galdiem un tualeti blakus. Ir kur paēst vakariņas, skats ļoti labs. Vairāk nekas arī nav vajadzīgs. Nolēmu gulēt teltī, neskatoties uz to, ka ārā diezgan auksts. Piepūtu matraci, ielīdu 2 guļammaisos un domāju, ka būs silti. Bija jau arī, tikai matracis pēc 2 h bija izlaidis gaisu un tāpēc sāku salt. Beigās dusmīgs aizgāju gulēt uz mašīnu. Dusmīgs tāpēc, ka nebiju pārbaudījis to matraci pirms ceļojuma. Neko darīt. Gulēšu turpmāk mašīnā tā pat kā Agris.

Ceturtdiena 26.08.2010.

No rīta pamostos diezgan vēlu – ļoti nāca miegs. Agris jau pirms manis paēdis un gaida kamēr es iztaisīšos. Pēc kāda brīža dodamies uz Lofotu salu galējo dienvidu ciematu ar visīsāko līdz šim dzirdēto nosaukumu – O. Aizbraucam O līdz pašam galam. Ieskrienu suvenīru bodē un sāku runāties. Izrādās tālāk ar auto nekur netiek, lai gan nav vēl pats salas gals. Tālākajā galā netālu no krasta esot lielākais atvars pasaulē, ko veidojot Golfa straume. Gribētos to redzēt un dzirdēt, bet uz salas galu iespējams tikt tikai ar kuģīti. Prasu, vai nevar iet pa kalniem, bet tur takas nevedot un neesot reāli aiziet. Tomēr uzzinu, ka tepat netālu ir kāda cita pārgājienu (hiking) taka, kas ved gar diviem ezeriem uz salas otru pusi. Taka gan esot profesionāliem haikingotājiem un ļoti grūta. Man iesaka izvēlēties citas vieglākas takas, bet nu jau ir par vēlu. Man ir „āķis lūpā”. Taka profesionāļiem ar 7 stundu pārgājienu uz salas otru pusi. Ar ko es esmu sliktāks par profesionāļiem? Un ko vispār nozīmē profesionāli haikingotāji, zinot, ka pārgājienam vajadzīgais ekipējums ir labas botes, nedaudz prāta un fiziskās dotības. Visi trīs iepriekš minētie man ir, tāpēc nolemju, ka jāiet. Agris grib kaut ko citu, nevis kāpt kalnos, tāpēc šodien katrs laižam pa savam prātam. Patiesībā ir nedaudz satraukums par to, kas mani sagaida. Varbūt tomēr būšu pārvērtējis savas spējas? Tad nu dodos to pārbaudīt. Laiks ir ideāls priekš pārgājiena – nedaudz vēss, lietus nav, brīžiem uzspīd saule. Sākumā ir dažas bīstamas vietas, bet nekas īpašs. Nonāku līdz pirmajai nopietnajai klintij, kur gar malām nostiprinātas ķēdes, lai varētu turēties. Nedaudz sabijos, jo man tomēr ir zināms respekts pret augstām un cietām klintīm, no kurām nokrist var tikai vienreiz. Bet izrādās, ka atkal jau bailēm nav pamata. Nieks vien ir. Galvenais nevajag nobīties un domāt, ka vispār ir iespēja kaut kur nokrist. Tieku līdz ezera otram galam. Skats ļoti skaists, bet īsti nevar saprast kur taka ved tālāk. Visapkārt ir kalni un neizskatās, ka kādā no tiem varētu uzkāpt bez speciāla ekipējuma, bet tas jau vairs nebūtu hiking. Īstajā brīdī pretim nāk kāds vāciešu pāris. Parunājos ar viņiem un uzzinu visu vajadzīgo. Taka patiešām ved augšup kalnā. No lejas to nevar redzēt un patiesībā nemaz neesot tik stāvā, kā sākumā izskatās. Tad nu dodos augšā. Ja jau tie abi vācieši šito bija pieveikuši, tad neesmu es švakāks par viņiem. Kāpju augšā, bet viegli nav.Neesmu pieradis kāpt lēni, tāpēc ātri nogurstu. Tieku līdz puskalnam un satieku vēl dažus cilvēkus. Šitie nūjotāji man stāsta, ka esot uzkāpuši 50 minūtēs. Mīkstie J Es uzkāpu 35 min. Nu labi, tas jau nebija tas prātīgākais, ko varēju izdarīt, jo uzkāpjot augšā spēka vairs nav nemaz, bet taka tikai pusē. Sākumā domāju, ka man pietiks ar to pusi un tad jau arī kāpšu lejā. Bet uzkāpjot paveras elpu aizraujošs skats, ko nav iespējams ne aprakstīt, ne arī nofotografēt. Pasakaina kalnu ieleja ar dzidru ezeru pašā vidū un Norvēģu jūru tālumā. Neko tādu savām acīm vēl nekad nebiju redzējis. Pasaka. Nekas iepriekš redzētais nav salīdzināms ar šo. Nolemju atvilkt elpu un paēst pusdienas. Nezinu, vai no kondensētā piena, kas bija man pusdienās, vai no burvīgā skata, bet atkal esmu atguvis spēkus, lai dotos tālāk. Pastaigāju pa kalnu kori uz vienu un otru pusi, jo gribas uzkāpt vēl mazliet augstāk, gribas ieraudzīt salas galu ar milzīgo atvaru. Ar savu vēlmi nonākt vēl augstāk, iebraucu auzās. Sāku līst pa šķautņainu klinti un liekas, ka galotne tepat vien ir, bet vēl augstāk līst ir bīstami un pašam arī paliek bail. Galu galā esmu šeit viens, Viena nepareiza kustība ar roku vai kāju un es lidoju skaistā brīvā kritienā ar letālu iznākumu. Tas nav tas, kas man šodien ir vajadzīgs. Atbraukšu te vēl citreiz un ar nopietnāku ekipējumu nevis tikai kedām. Bailīgi un uzmanīgi nolienu uz sākumā sasniegto kori, kur biju atstājis savu somu un dodos iekarot ezeru kalna otrā pusē. Būs smagi, bet atpakaļceļa nav. Es taču nepiedošu sev, ja būšu nogājis tikai pusi takas. Pēc smaga kāpiena lejā seko bīstams bet interesants pārgājiens gar ezeru līdz pat jūrai. Tur no ezera iztek ūdenskritums, kas krīt tieši iekšā kādā līcī kalnu ielokā. Katra nākamā vieta ir skaistāka par iepriekšējo. Vai var būt vēl labāks skats par šo? Pēc nākamā kāpiena pārliecināšos, ka var gan. Taka ir beigusies līdz ar jūras malu un tagad atliek iet vienīgi atpakaļ, bet man vēl kaut ko vajag. Kaut kas vēl ir par maz. Visapkārt ir klintis, bet ieraugu vienu virsotni, kura neliekas bīstami stāva. Takas gan tur nav bet kājas neslīd, jo ir labi akmeņi un sūnas. Man vienkārši vajag tur uzkāpt, varbūt tad beidzot būšu guvis kaut kādu apmierinājumu un nebūs sajūta, ka kaut kas vēl pietrūkst. Spēka ir maz un nav viegli, bet tomēr cīnos ar savu pēdējo virsotni. Vēl, protams, ir jāiet atpakaļ. Nezinu, vai man tam pietiks spēka, bet gan jau atradīšu, jo nav jau variantu. Tieku savā pēdējā kalnā. Šeit, liekas, neviens nav bijis, jo nav nekādu pēdu. Tūlīt aiz kores uz otru pusi ir mežonīga krauja, pie kuras bail pat pieiet, bet kas par skatu!!! Tagad jau uz visām pusēm. Redzu ezeru, redzu burvīgas klintis un salas galu. Paveras arī skats uz Norvēģu jūru. No mākoņiem izlien vakara saule un izgaismo klintis un ieleju ar ezeru. Šajā brīdī apsēžos un saprotu, ka man ir pilnīgi vienalga, cik grūti man te bija nokļūt, jo tas bija tā vērts. Tādu skatu vēl nekad neesmu redzējis. Cenšos visu fotografēt, bet bildē nevar ielikt tās sajūtas un ainavu, kāda šeit patiesībā ir. Varbūt redzēšu vēl citas daudz skaistākas vietas, bet pašlaik liekas, ka šeit atgriezīšos. Viena no labākajām dienām manā mūžā, kad visi grūtie šķēršļi ir pārvarēti un iegūtais rezultāts ir negaidīti labs. Kādu brīdi sēžu un baudu skatu, no kura negribu iet prom. Varētu tepat kalna augšā uzcelt telti un paskatīties, kā te izskatās naktī. Lai ko arī cilvēks radītu, nekas nespēj pārspēt dabas skaistumu. Un dabā laikam nav nekā skaistāka par kalniem. Lieliska vieta, lai sakārtotu domas un pilnībā pazaudētu ikdienas rūpes un stresu. Šeit esi tikai tu un kalni, okeāns, ezers, ķērpji un akmeņi.

Ceļš atpakaļ, protams, smags. Atgiežos stāvlaukumā pēc 7,5 stundām. Pārguris un pārlaimīgs.

Satieku Agri. Viņam arī diena izdevusies pa savam. Izdomājam, ka Lofotās vairs nepaliksim un dosimies uz dienvidiem jau šonakt. Atrodam kādu kempinga vietu un pilnmēness gaismā jūras krastā uzēdam vakariņas. Agrim ienāk prātā ideja, ka, iespējams, izdevīgāk ir braukt ar prāmi uz Bodo, nevis braukt lielu līkumu ar auto. Aizbraucam līdz ostai un mums ir paveicies pēc 15 min. Atiet nakts prāmis uz Bodo. Parēķinam izmaksas un sanāk, ka braucot ar prāmi katrs zaudējam kādus 10 Ls, bet iegūstam vismaz 6 stundas laika. Tātad – prāmis. Uz nakts prāmja gan esot vieta tikai 3 autiņiem, vismaz tā mums paskaidro blondīne, kas stāv ar pikapu mums priekšā. Tā kā esam otrie rindā, tad sevišķi neuztraucamies. Vispār blondīņu šajā valstī ir samērā daudz un pikapu arī. Diezgan lielā cieņā, īpaši lauku reģionos, ir amerikāņu autiņi. Par degvielas ekonomiju cilvēki šeit patiešām sevišķi nedomā.

Piektdiena 27.08.2010.

Visu nakti un nākamo dienu braucam, lai nokļūtu dienvidos. Cauri Vidusnorvēģijai ved viena galvenā šoseja. Biju domājis, ka tas būs kārtīgs autobānis ar max ātrumu vismaz 120 km/h, bet izrādās, ka valsts galvenā automaģistrāle E6 pēc izmēriem un reljefa ir ļoti līdzīga mūsu pašu Vidzemes šosejai. Līkumots un kalnains ceļš ar atļauto ātrumu 80 km/h. Šoreiz gan esmu vīlies. Varēja jau tik bagāta valsts uzbūvēt vismaz vienu ātrgaitas šoseju, kas savieno ziemeļus ar dienvidiem.

Vēlā pēcpusdienā iebraucam Trondheimā. Veicam nelielu pilsētas apskati stundas garumā. Nekas īpašs – lielveikali, Mc’Donalds, dažas baznīcas – kā jau visās pilsētās. Neko sevišķu šajā vietā neatradām tāpēc devāmies tālāk.

Vakarā nokļūstam Romsdāles ielejā. Laiks ir izcili riebīgs – auksts un visu laiku līst. Atrodam apstāšanās vietu ar tualeti, izdzeram katrs pa vienam Tērvetniekam un ejam gulēt. Vienīgais, ar ko šī draņķīgā diena ievērojama, ir ļoti interesantas uzbūves tualetes iekārta mūsu apmešanās vietā. Tāds izgudrojums, kuru nevar neparakstīt un nenofotografēt. Sāksim ar to, ka šo iekārtu varētu ievietot Pasaules stulbāko izgudrojumu TOP 10. Tātad – tualetē pie sienas piestiprināts metāla pisuārs, kurā iebāžot rokas un nospiežot attiecīgās pogas augšpusē var dabūt ārā ziepes, ūdeni, un tualetes papīru, kā āri ieslēgt žāvētāju. Ideja pavisam vienkārša – atvieglo savu urīnpūsli pisuārā, pēc tam nolaižot ūdeni, kuru ieslēdz ar speciālu pogu. Tad iebāz rokas pisuāra, kur tikko pačurāji, lai pakačātu ziepes, tad vēlreiz nospied pogu, ar ko nolaidi ūdeni, lai noskalotu tās. Pēc tam ieslēdz roku žāvētāju, turpinot turēt rokas pisuārā. Šajā vakarā gribējās izmazgāt zobus, bet to mēs daudz labāk izdarījām jebkur citur, nevis izlietnē – pisuārā. Vēlāk iedzerot alu dzima idejas, ko vēl varētu darīt ar šādu pisuāru. Daži piemēri – mazgāt galvu, tikai tad vajag speciālu pogu šampūna padevei, nomazgāt bērnus līdz viena gada vecumam, jo lielākus jau pisuārā neiebāzīsi, mazgāt kājas, nomazgāt netīros traukus u.t.t. :)

Sestdiena 28.08.2010.

Nākamā diena sākās ar braucienu caur Romsdāles ieleju. Sākumā izskatās pēc Gaujas senlejas Siguldā, bet vēlāk sākas TĀDI kalni..... Nonākam līdz vienam no slavenākajiem apskates objektiem Norvēģijā – Troļļu ceļam. Esmu jau iepriekš sabiedēts, ka tur esot bīstami un labi jāmāk braukt. Patiesībā nekas īpašs. Par drošību ir padomāts un uztraukumam nav pamata. Vēlāk mūsu ceļojuma laikā sekos daudz bīstamāki ceļi. Uzbraucam troļļu ceļa augšgalā. Laiks ir samērā vēss un slapjš, bet ainava ir diezgan iespaidīga. Jāatzīst, ka salīdzinot ar to, kas sagaida mūs tālāk, šis ir sīkums. Turpinot braukt pa troļļu ceļu nonākam pie Geringera fjorda. No augšas skats patiešām iespaidīgs. Laikam taisnība tiem, kas nosaukuši šo par Norvēģijas fjordu pērli. Pie Geringerra ir daudz pārgājienu taku, pa kurām ļoti gribētos iet, bet laiks tik slikts, ka no mašīnas ārā kāpt negribas. Atlikšu to uz nākamo reizi, jo šeit droši vien atbraukšu vēl. Varētu uz pāris dienām noīrēt kādu kalnu namiņu. Ja labi pameklē, tad nav nemaz tik dārgi. Dodamies augšā pa Geringera fjorda tālāko galu, lai sasniegtu Dalsnibu – pēc novecojušas informācijas – augstākā vieta Eiropā, kur var uzbraukt ar autiņu. Kā izrādās tā nav taisnība. Satikām pa ceļam vienu letiņu, kurš mums izstāstīja, ka jābrauc uz Galhēpigenu. Augstākā Norvēģijas virsotne – 2469 m. Tur var uzbraukt arī ar mašīnu. Dalsniba ir tikai nieka 1500 m. Bet vispirms pa ceļam tomēr piestājam iepriekš minētajā. Lai uzbrauktu ar auto, jāiemet automātā kādi 8 lati monētās, vai arī jāiebāž karte. Tā kā neviena nav, rodas ideja, ka varētu noskrūvēt barjeru, kas turas tikai uz 3 skrūvēm, bet tas paliek tikai idejas līmenī. Izdomājam, ka atstāsim mūsu drapaku ceļmalā un iesim kājām. Laba pastaiga, kas izvēršas stundas kāpienā augšup. Viss jau būtu ļoti jauki, bet mākoņi tik biezā slānī, ka neredzam tālāk par 10 metriem sev priekšā, nemaz nerunājot par burvīgo skatu uz kalniem un Geringera fjordu kaut kur tālu lejā. Pēc pastaigas dodamies uz priekšu un atrodam vietu, kur pārnakšņot kaut kur netālu no Galhēpigena.

Svētdiena 29.08.2010.

No rīta pieceļamies un dodamies ieņemt Norvēģijas augstāko kalnu. Pa stāvo grants ceļu serpentīniem cītīgi ripinam Fiestu augšā aizvien tuvāk kalnam, no kura varēsim skatīties uz visiem no augšas. Atduramies pie pēdējās viesu mājas kaut kur diezgan augstu kalnos. Ceļš tālāk slēgts. To tā nevar atstāt – dodamies viesu mājā, lai uzzinātu, kas par lietu. Parunājos ar meiteni uzņemšanā un noskaidroju, kas noticis. Diezgan negaidīti, bet ceļš ir slēgts, jo vakar ir sasnigusi 40 cm bieza sniega sega. Augšā esot 20 mašīnas, kuras netiekot lejā. Jautāju vai varam iet kājām. Iet varot, bet neviens to neiesaka darīt, jo esot bīstami. 40 cm sniega laikam pat vietējie nebija gaidījuši. Apsveram iespēju palikt šeit vienu dienu, jo viesu māja ir ļoti mājīga un mums piedāvā labu cenu – 23 Ls par nakti no katra. Izdomājam, ka nekavēsimies vienu dienu tikai tāpēc, ka varbūt rīt būs cerība tikti augšā. Dodamies tālāk uz Sogenfjordu – lielāko Norvēģijas fjordu. Kalnu ceļi ir ļoti aizraujoši. Katram autobraucējam iesaku izbaudīt. Skatoties uz nebeidzamajām, burvīgajām kalnu ainavām nonākam pie kārtēja fjorda, kuram dodamies pāri ar prāmi. Otrā pusē drīz vien nonākam pie vienas no 26 tradicionālajām norvēģu viduslaiku koka baznīcām. Konkrēti šī – Borgunnas baznīca ir 800 gadu veca un gandrīz pilnībā saglabājusies oriģināla. Ieeja baznīcā un muzejā maksā kādi 4,50 Ls. Tā kā esmu koka arhitektūras fans, tad viss skaidrs – eju iekšā. Unikāla celtne. Jābrīnās, ka tik ilgu laiku nostāvējusi un vēl ar vien ir diezgan labā stāvoklī. Norvēģijā ir spēcīgi attīstītas koka arhitektūras tradīcijas. Reti kura māja te nav ar koka apšuvumu vai konstrukciju. Ir redzamas arī ļoti labas kvalitātes guļbūves. Viņiem gan nez kāpēc patīk visas sienas krāsot, visbiežāk sarkanā tonī. Lai gan jāatzīst, ka arī tā izskatās ļoti labi. Skatoties uz norvēģu koka kultūru un salīdzinot to ar latviešu koka būves tradīcijām, rodas iespaids, ka mums ir kur tiekties. Šeit cilvēki pēc pašu vēlēšanās vai kādu reglamentu vadīti, tas nav būtiski, bet ievēro kopējas stila iezīmes ar kaimiņiem un pielāgojas apkārtējai videi. Šeit nekur nenovērosi to, kas notiek Latvijā – katrs ceļ māju pēc savas gaumes un finanšu iespējām. Šeit nav raksturīgi kādam izlekt ar sevišķi šiku māju, kura būtu 5reiz lielāka un noteikti savādākā krāsā vai savādākā stilā kā kaimiņam. Var tikai apskaust cilvēku plašo redzesloku un gaumi arī ārpus sava pagalma robežām, paskatoties uz visu no malas.

Vakarā nonākam nelielā ciematiņā Kingsarvik pie Hardangervidas nacionālā parka. Ļoti gribas gultu un siltu dušu. Dodamies uz visiem kempingiem pēc kārtas veikt cenu aptauju. Kas meklē, tas atrod. Nokaulējam cenu un paņemam kempinga mājiņu uz 3 naktīm un katrs par to samaksājam 40 Ls. Tā pat pie mums būtu normāla cena, kur nu vēl Norvēģijā. Laikam jau sezona beigusies, tāpēc dabūjām atlaidi. Mājiņa, protams, pati mazākā, bet mums pietiek – ir duša, plīts, ledusskapis, gulta un siltums. Noskatāmies filmu un ejam gulēt.

Pirmdiena 30.08.2010.

Nākamajā dienā Agris 6:00 ceļas, lai pa kalniem skrietu krosu. Man jau arī bija doma piebiedroties, ja nenāks miegs J Man gan no rītiem vienmēr nāk miegs, tāpēc skriešana izpaliek. Agris skrien viens. Diena sākas ar ciemošanos tūrisma informācijas centrā. Tur mums iesaka kāpt pa tuvumā esošu taku. Četru stundu pārgājiens vienā virzienā un būšot redzami veseli 4 skaisti ūdenskritumi. Sākam iet, laiks ideāls, saulīte šodien atkal mūs lutina. Pēc pāris stundu vidēji grūtas kāpšanas esam augšā. Ūdenskritumi patiešām iespaidīgi. Nonākam takas galā pie pēdējā ūdenskrituma apmēram 900 m virs jūras līmeņa. Kāpts jau diez gan daudz, bet man īsti nav miera, jo neesam sasnieguši virsotni, kur varētu redzēt pēdējo ūdenskritumu no augšas. Meklēju kādu vietu, kur var līst augšā tālāk. Agris iesaka palikt tepat un ēst pusdienas, jo tālāk iet nav paredzēts. Bet es nevaru tā vienkārši neuzkāpt līdz augšai. Saku Agrim, ka pusdienas ēdīsim virsotnē un mēģinu viņu pierunāt, ka jākāpj tālāk. Izdodas. J Prātīgi jau nav bet rāpjamies tālāk pa akmeņainu stāvu nogāzi, kur labākajā gadījumā gājuši tikai dzīvnieki. Vismaz tā liekas pēc smaržas. Dažas vietas ir diezgan slidenas un bīstamas, bet palēnām tiekam līdz augšai. Cenšos Agri turēt kādus 20 metrus zem sevis lai neizdomā mani sākt pierunāt, ka augstāk nav jākāpj. J Tiekam līdz augšai, bet tas ir mānīgs iespaids. Jākāpj vēl drusku un tad atkal ieraugam, ka vēl nedaudz, bet beigu beigās esam uz augstkalnu plato, ko arī Agris ļoti gribēja redzēt. Tagad varam skatīties uz pēdējo ūdenskritumu no augšas un paēst pusdienas. Plāns izdevies. Es priecājos, bet Agris saka, ka „Hop” teiks tikai tad, kad būsim nokļuvuši lejā, jo pa to pašu akmeņaino stāvo nogāzi līst lejā būšot grūtāk nekā uz augšu. Sākam iet lejā un jāatzīst, ka Agrim vismaz daļēji noteikti ir taisnība. Fiziskā slodze uz leju kāpjot ir mazāka, bet jābūt daudz piesardzīgākam. Ar tumsas iestāšanos tiekam lejā un iznākam no meža. Viss beidzies veiksmīgi un bez starpgadījumiem. Vienīgi kājas gan ir nodzītas tā, it kā visu dienu būtu skrējis krosu, vai piedalījies maratonā.

Otrdiena 31.08.2010.

Nākamajā dienā ceļamies samērā vēlu, jo nogurums pēc vakardienas kāpiena bija pamatīgs. Tā kā meitene tūrisma infocentrā mūs nepievīla, tad atkal dodamies prasīt, kur mums šodien doties. Laiks ir draņķīgs un mēs gribam braukt ar mašīnu. Pēc tūrisma centra meitenes ieteikumiem atrodam kalnu grants ceļu, kurā pa serpentīniem uzvelkam kāda kilometra augstumā. Migla. Auksts un slapjš. Agris fano par plato un iet staigāties. Es palieku mašīnā kaut ko palasīt. Vēlāk dodamies atpakaļ uz kempingu. Izdomājam, ka jāuzbrauc augšā, kur Agris vakar skrēja. Viena no sliktākajām idejām šī ceļojuma laikā. Ceļš tik draņķīgs, ka pāris reizes pamatīgi akmeņi nograb pār autiņa apakšu. Bailēs no caurām riepām un citiem bojājumiem braucam atpakaļ uz kempingu. Par laimi viss beidzās veiksmīgi, visas riepas ir veselas un nekas nav saplēsts. Norvēģijā remontēt auto priekš vidusmēra latvieša nav pa kabatai. Servisa cenas ir ļoti augstas. Bet mums prieks, ka nav tas jāpārbauda.

Trešdiena 01.09.2010.

Šodien pieceļamies, lai dotos prom no mūsu kempinga mājiņas uz Praikastolenes klinti pie Lisefjorda un Stavangeru. Kā vienmēr bija doma izbraukt no agra rīta, bet reāli izkustamies tikai kādos 12:00. Līdz Preiksatolenei vairāku stundu brauciens. Stāvā 604 metru augstā klints ir viens no slavenākajiem Norvēģijas apskates objektiem. Mūsu draugs TomToms saplānoja pārbraucienu uz 5 stundām un, kā izrādās, nebija kļūdījies. Piecas stundas pa šaurajiem līkumotajiem troļļu zemes ceļiem ar neskaitāmajiem tuneļiem ceļojuma sākumā mūs droši vien sajūsminātu, bet tagad jau rodas sapnis par taisnajām līdzenajām un bezgala platajām Latvijas šosejām J Tādi nu mēs cilvēki esam – nekad īsti labi nav un pie visa pierodam. Lai nu kā, bet pēc 5 h esam galā. Bez īpašas kavēšanās sākam kāpt uz slaveno Preiksatelones klinti. Zinām, ka salīdzinot ar iepriekšējām kāpšanas reizēm, šis kāpiens ir tīrais sīkums. Sākumā smīkņājam par visiem nūjotājiem un rodas iespaids, ka te jebkurš var uzkāpt. Vēlāk tomēr sākās stāvāki un bīstamāki posmi, bet 1 stundas laikā esam augšā. Cilvēku vairs nav daudz, jo ir jau vakars. Saprotu, kāpēc šeit tik daudzi kāpj. Skats neaprakstāmi fantastisks. Bet ieraugam, ka var jau uzkāpt vēl augstāk. Kā izrādās taka uzved līdz pašai augšai vēl kādus 100 m virs slavenās klints. Laikam jau lieki piebilst, ka tur skats ir vēl iespaidīgāks. Mums atkal paveicies ar laiku jo vakars ir saulains un skaists. Nokāpām vēlreiz nu jau lejā līdz klintij, patirinājām kājas pār stāvo klints malu, kā jau visi to dara un paēdām pusdienas. Jāatzīst, ka skatoties 604 metrus uz leju, galva tomēr krietni reibst. Tā nu izbaudām burvīgo skatu vēl kādu brīdi un dodamies atpakaļ lejā. Šovakar vēl jātiek līdz Stavangerai, kur mūs sagaidīs Pēteris – mans draugs un studentu biedrības „Austrums” biedrs. Viņš, kā daudzi citi, sākoties krīzei saskārās ar finansiālām problēmām un devās uz Norvēģiju, kur iekārtojās labā darbā. Diemžēl vai par laimi, bet jāatzīst, ka viņam tur iet krietni labāk nekā Latvijā. Un tomēr prieks, ka Pēteris atšķirībā no citiem, kuri aizbrauc no Latvijas labākas dzīves meklējumos, atzīst, ka mājās tomēr jūtas labāk un grib arī tuvākajā nākotnē atgriezties atpakaļ. Tomēr tur nav tā sabiedrība, tie cilvēki un tie draugi, kas ir šeit – mājās.

Stavangerā nonākamjau tumsā. Satiekam Pēteri, kurš mūs aizved pie sevis uz mājām netālu no Stavangeras. Jāatzīst, ka abi ar draudzeni iekārtojušies vienkāršā, bet kvalitatīvā un ļoti mājīgā miteklī. Pētera draudzene man un Agrim uztaisa siltas vakariņas, kas priekš mums ir īsta dāvana, jo mājās gatavotu siltu ēdienu neesam redzējuši gandrīz 2 nedēļas. Pēteris vēl uzjauc pa kādai skrūvei un pie vakariņu galda pārrunājam pēdējā laika aktuālos notikums. Drīz vien dodamies gulēt jo esam saguruši un mājiniekiem agri jābūt darbā.

Ceturtdiena 02.09.2010.

Šodien ir ļoti jauka diena. Ideāli piemērota pilsētas apskatei. Pieceļamies, paēdam un dodamies uz Stavangeras centru. Pa ceļam aizvedam arī Pētera kaimiņu Tomiju, kurš palicis bez sava autiņa uz kādu brīdi. Tomijs ir sakarīgs Norvēģu čalis, kuram patīk daudz runāt. No viņa kā jau vietējā uzzinām arī vērtīgas lietas par satiksmi un pilsētu.

Stavangera pēc saviem izmēriem varētu būt pielīdzināma Liepājai, varbūt nedaudz lielāka. Šai pilsētai raksturīgi, ka gandrīz visas mājas ir baltā krāsā. Izskatās ļoti labi. Pastaigāju pa krastmalu, vecpilsētas veikaliņiem un iepirkšanās centriem. Nekas sevišķs, bet vienkārši jauka pilsētiņa. Vakarā esam atpakaļ pie Pētera. Pastaigājamies apkārt, jo Pēteris dzīvo ļoti tuvu jūrai. Šeit ir „ļoti laba” pludmale, kuru gan nevar salīdzināt ar mūsu Jūrmalas piekrasti. Drīz vien dāmas mūs sagaida ar bagātīgām vakariņām, par kurām esam sajūsmā. Vakara gaitā iedzeram atkal pa kādai skrūvei. Pēterim žēl, ka šodien nav piektdiena un viņš mūs nevar aizvest uz vecpilsētu pa vietējiem krogiem. Piektdiena ir jau rīt, bet tad mēs būsim pusceļā uz Stokholmu.

Tā nu mūsu jaukais un saulainais vakars laicīgi beidzās.

Piektdiena 03.09.2010.

No rīta visi jau devušies prom uz darbiem. Vienīgi Tomijs vēl šeit. Abi sakravājam mantas un laižamies ceļā. Pa ceļam atkal aizvedam Tomiju līdz servisam, kur remontē viņa auto. Kaut kas noticis autiņa datoram un viņam šis remonts izmaksās 500 Eiro. Apmēram rodas nojausma par Norvēģijas autoservisa cenām. Jācer, ka mums nekas nenotiks.

Braucam visu dienu. Mums līdz rītdienai jānobrauc 1000 km. Vairs nav paredzēti nekādi apskates objekti izņemot Stokholmu.

Sestdiena 04.09.2010.

Pēc gara diennakts pārbrauciena beidzot nokļūstam Zviedrijas galvaspilsētā. Ostā noparkojam autiņu, un paliek diezgan daudz laika pilsētas apskatei. Tā kā es pēdējo nakti esmu tikai braucis, tad nolemju gulēt, kamēr Agris jau dodas uz centru. Pēc pāris stundām arī es izeju apskatīt Stokholmu. Laikam jau ceļojums pa kalniem mani ir tā iespaidojis un izlutinājis, ka Stokholmā neesmu spējīgs saskatīt neko sev saistošu. Izvazājos pa centru un veikaliem. Jūtos tāpat kā Rīgā vai jebkurā citā Eiropas pilsētā. Šodien mani neinteresē ne pilis, ne baznīcas, ne parlamenta ēkas. Vienīgā lieta, kas šajā pilsētā iepriecina ir cenas, kuras ir nedaudz augstākas kā Rīgā, bet atbraucot no Norvēģijas, te viss liekas diezgan lēti. Es beidzot varu paēst pusdienas kafejnīcā par kādiem 4 Ls. Pēcpusdienā mums jābūt uz kuģa, tāpēc dodos atpakaļ uz ostu. Drīz vien klāt ir arī Agris. Viņš izdarījis to, par ko biju aizmirsis. Apmeklējis VASA muzeju. Tā tiešām bija vieta, ko Stokholmā gribēju redzēt, bet nu jau par vēlu. Nākamreiz atcerēšos.

Tālāk seko mūsu pārbrauciens ar TALLINK kompānijas kuģi FESTIVAL maršrutā Stokholama – Rīga. Ir sestdienas vakars, tātad jābūt tusiņam. Daudzi letiņi mēdz braukt vienkārši tusēt uz kuģa, 6 stundas pastaigāt pa Stokholmu un tad doties atpakaļ. Es jau zinu, ka daudzu acīs tas varētu izklausīties iedomīgi, bet es nekad negribētu maksāt ne santīma par šāda līmeņa kruīzu Baltijas jūrā. Šoreiz mēs braucām, jo bija nepieciešamība vistaisnākajā veidā nokļūt mājās. Bet es esmu gatavs saderēt ar jebkuru, ka labprātīgi nekad nebraukšu kruīzā Rīga – Stokholma – Rīga, lai tikai izklaidētos uz borta. Pirmkārt pats kuģis ir pilnīga izgāztuve uz ūdens. Var just, ka tas ir vecs. Klājs ir aprūsējis un daudzviet lobās nost krāsa. Uz klāja sastaptie skūtie, ādas jakās tērptie ceļabiedri liek nedaudz justies kā centrālcietuma filiālē. Kuģa iekšpusē ir pāris zema līmeņa bāri ar samērā dārgiem dzērieniem un diezgan draņķīgi garšojošu ēdienu. Ja uz Princeses klāja, ar kuru braucām no Tallinas uz Helsinkiem, viss bija tīrs un kārtīgs, kā arī vairāki veikali, tad uz FESTIVAL viss ir nolaists, ir viens dārgs veikals kur pārdod suvenīrus, našķus un šmigu, bet pārējās telpas ir atvēlētas bāriem. Būsim reāli - uz šī kuģa visi brauc dzert, tāpēc jau veikali nevienam neinteresē. Aizeju uz pašu augšējo un vienu no šikākajiem kuģa bāriem ar nosaukumu Panorama. Šāds nosaukums bāram laikam tāpēc, ka abās malās ir milzīgi uz leju ieslīpi logi, caur kuriem var vērot jūru. Vienīgā nelaime, ka viens vai pat vairāki no tiem ir nedaudz sisti un saplaisājuši ar milzīgām plaisām. Skatu vari vērot, nopērkot dzērienu un apsēžoties uz uzplēsta ādas dīvāna pie sabojāta galdiņa. Arī gaiss te ož pēc pamatīga pritona. Godīgi sakot jūtos kā nokļuvis kaut kādā lētā, zema līmeņa Imantas vai Purčika urlu bārā. Nepatīk man šis kuģis un nepatīk man viņu piedāvātais serviss. Piedodiet, ja mans viedoklis liekas pārāk skarbs un iespaids par Baltijas jūras kruīzu ir sabojāts, bet tādi nu reiz ir mani iespaidi pārbrauciena laikā. Nolaists kuģis ar lētiem šoviem un prastiem bāriem zema līmeņa publikai.

Svētdiena 05.09.2010.

Svētdienas rītā beidzot iebraucam Rīgā. Vēl viens nepatīkams pārsteigums mūs sagaida, kad stāvam ar autiņu rindā kādu stundu, lai tiktu ārā no ostas. Izrādās, ka no ostas izved viena iela ar luksoforu tās galā, kas iedegās uz kādām nepilnām 10 sekundēm. Ir svētdiena un pa Eksporta ielu mašīnas brauc ļoti maz. Bija tādas dusmas, par to, ka tik elementāras lietas Rīgas dome nevar sakārtot. Aizsūtīju vēstuli Rīgas domes Satiksmes departamentam. Droši vien viņi to nav izlasījuši, bet vismaz zinu, ka esmu kaut ko darījis.

Neskatoties uz ne pārāk pozitīvo ceļojuma nobeigumu, tas izdevās ļoti labi. Redzēts ir patiešām ļoti daudz un arī maciņš kļuvis krietni plānāks. Bet svarīgi jau ir gūtie iespaidi un pieredze kalnos. Esam nokļuvuši atpakaļ bez īpašiem starpgadījumiem un neparedzētiem lieliem naudas izdevumiem. Ar mašīnu viss ir kārtībā. Nobraukti 6500 kilometri. Paši esam noguruši, bet veseli un priecīgi par paveikto. Paldies Agrim par kompāniju un nesalaužamo Ford Fiesta. :)