Horvātija- 5200 km
|
Dace Pastare (Talce)
|
Mums, kā jau kārtīgiem zemniekiem, ceļošana sākas pēc lauku darbu sezonas beigām. Lidot negribas nevienam, ne otram, nolemjam braukt ar mašīnu. Ideāls palīgs saprašanai, kur un cik tālu kas atrodas, ir google maršruta iespējas. Kad nu izrādās, ka Horvātija ir tikpat tālu kā Ķelne, virzienu nomainām uz dienvidiem. Pats galvenais pamudinājums, lai pieņemtu galīgo lēmumu par galamēŗki, ir mandarīnu sezona. Kas var būt fantastiskāks par iespēju pašam raut no koka augļus, kas jau no bērnības padomju laiku Jaunā gada paciņām šķiet pats labākais?
Tā nu sēžamies mašīnā, un piektdienas pievakarē sākam.
Lielais bubulis- Polija. Nu jau gan ceļi ir stipri uzlabojušies, un tomēr- līdz Varšavai ceļš ir pārāk pazīstams, pilns ar fūrēm, līdz ar to garlaicīgs. Mans ieteikums tiem, kas vēl tikai mēģinās - cauri Varšavai brauciet pa nakti- ātrumu var turēt labu, mašīnu maz, un aiz centra, kur lielais ceļš vairs nav tik liels, ir samērā viegli izbraukt. Iepriekšējā reizē, piebraucot Varšavai no rīta, tas prasīja turpat 3 stundas, lai tiktu cauri.
Laižam uz leju, uz Ostravu- Čehijas pusi. Pārbraucot robežu, mūs apstādina divi vīri, civilajā, mēģina kaut ko iestāstīt, ka jāpērk vinjetes. kad saku, ka man nav skaidras naudas (lielākā muļķība, ko var izdarīt, paļauties tikai uz karti), viņi stāsta, ka turpat netālu esot benzīna tanks, kur tās var nopirkt. Parastais apģērbs, bez kādām amata nozīmēm, manī rada neuzticību, un, tā kā beznīna tanku arī neprotam saskatīt, laižam vien tālāk. Tas beidzas ar to, ka mums no aizmugures sāk braukt busiņš, pēc kāda laika apdzen un ieslēdz signālu, lai sekojam. Esmu jau šito Vācijā redzējusi, kā autobusu noņem no trases. Skaidrs, ka tūlīt būs...
Tikšanās ar ceļu dienestu beidzas ar soda naudu- manas žēlīgās (ceru) runāšanas rezultātā sods ir tikai 30 eiro. Un jānopērk vinjete par nepilniem 3 eiro. Nopērkam to uz 10 dienām- tas ir īsākais periods, ko piedāvā.
Iebraucot Austrijā, jau tūlīt meklējam kādu uzrakstu, kas liecinātu par nepieciešamību pēc vinjetes. Kā tad- te jau tas ir un mums nākošais "bļendoks" logā. Pērkam uz 7 dienām, ar domu, ka varbūt ap to laiku jau brauksim atpakaļ. Tom-tomā nav iekšā jaunie maksas ceļi, viņš dzen, kur iedomājas, tāpēc, svarīgi ir sekot līdz arī ceļa norādēm. Bet, pirms to esam apjēguši, jau esam iebraukuši mazajos ciematiņos, par ko gan nenožēlojam, jo ceļš ir labs un daudz interesantāks nekā pa bāni braucot. Ieraugām vīna darītavu, vajadzētu nopirkt vietējo vīnu , bet atkal tā pati problēma- joprojām nav skaidras naudas. Diemžēl ceļa malā bankomāti vēl nav uzstādīti...
Tā nu ripinām līdz Grācai, tālāk ceļš mazliet zināms, bet vakars klāt un un otru nakti mašīnā gulēt negribas. Pa nakti braukt ne tik- man pa tumsu braukt fiziski riebjas (miegu ciet) un vīru mocīt visu laiku žēl. Tā nu piestājam vienā no Oldtimeriem un sakostiem zobiem maksājam par istabu, vakariņām, un aiz škrobes izdzeram pa abiem pudeli vīna. Tas viss sanāk sālīti, kā jau Austrijā.
Nākošā robeža ir Slovēnija. Atkal jāpērk vinjete. Apstājamies, lai uzpildītu degvielu un es ieraugu bankomātu. Zināju, ka Slovēnija ir augsti attīstīta jaunā ES dalībvalsts, bet to, ka tur ir EIRO, to gan ne. Izņemu mazliet eiro, jo Horvātijā tik un tā ir sava nauda. Un , iepriekš, meklējot informāciju par Horvātiju, visur bija uzsvērts, ka norēķināties varēs tikai kunās. Cauri Slovēnijai brauciens īss, un drīz jau esam pie Horvātijas robežas. Pārsteidz tas, cik ļoti vietējie zemnieki izmanto katru mazāko zemes pleķīti, lai ko audzētu. Pārsvarā tā ir kukurūza, kas joprojām nav novākta. Redzējām lauciņus, 10x10 metrus lielus, ko novāc ar rokām, sakrauj statiņos, lai varētu izkult.
Lai Horvātijā kaut kur nonāktu, iesaku braukt pa maksas ceļiem- tie ir ļoti labi, ātri (130km/h), bet arī padārgi. Vinjete nav jāpērk, maksā par nobraukto attālumu, var maksāt arī ar karti. Lai kaut ko apskatītu, iesaku braukt pa bezmaksas ceļiem- tie ir šauri, līkumoti, pārsvarā pa kalniem, arī labas kvalitātes, bet prasa daudz laika, jo pabraukt ātri nav iespējams. Mūsu mēŗkis ir Dalmācija, tāpēc turamies uz dienvidu pusi. Laiks pasilts, it sevišķi pēc Latvijas sniega (izbraucot, pie mums bija sniegs). 'Braucam, braucam pa bāni, kamēr apnīk un laižam pa kalnu pāreju lejā un Sinju. Serpentīns ne pa jokam, pa reizei ceļa malā tirgotāji piedāvā vietējo kandžu- krušku, sieru no aitas, kazas un govs piena maisījuma un medu. Cenas pārsteidz- par litru kruškas, kg siera un 0,4 l medus paprasa 35 eiro. Man tik daudz nav un tantei bizness pajūk- sieru nenopērkam.
Ieraugot jūru, man pat laika vairs nav baidīties, tik vien spēju, kā grozīt galvu uz visām pusēm un sajūsmināties par skatiem- no augšas tas ir pasakains. Bet, pabraucot gar krastmalu, saprotam, ka, tādā tempā līdz Podstranai, kur rezervēta viesnīca, netiksim līdz rītam. Atrodam nākošo ceļu, kas ved atpakaļ uz bāni, un laižam augšā kalnos. Atkal serpentīns, reizēm par visiem 360 grādiem, šoreiz stūrēju es, braukšana forša- adrenalīna pietiek.
Podstranā iebraucam vēlu vakarā, ir silts- 19 grādi, bet esam tā noguruši, ka villas īpašnieks mūs nemoca ar garu pasēdēšanu, bez žēlīgi ļauj iet gulēt.
Otrā rītā līst lietus. Braucam uz Splitu- tā ir turpat netālu- 12 km. Pilnīgs haoss- mašīnu nav kur nolikt, cilvēku jūra, redzēt nav ko, maldāmies pa ieliņām, tom-toms jau sen ir sajucis, jo viņam nav tādas adreses "pilsētas skaistākā vieta". Beidzot atrodam kādu stāvlaukumu un ejam meklēt kur paēst. Visnaturālākais mugs - ja negribi rīt ātros ēdienus- burgerus u.c., tad paēst nav kur. Beidzot ieraugu ķīniešu restorānu, kurā esam vienīgie apmeklētāji...
Pēc ēšanas tomēr nolemjam sameklēt prāmju ostu- to vismaz toms atradīs. Bet tur- vecpilsēta ar cietokšņa kompleksu, kas pat mums, kam pilsētas principā neinetersē, izraisa apbrīnu . Tas arī viss, jo izslavētā "Dalmācijas pērle" vairāk nekādu sajūsmu nerada.
Nākošajā dienā līst vēl trakāk. Auksts arī. Bet vai nu tāpēc gulēsim visu dienu- laižam uz kalniem. Nost no ceļa, toms nav vajadzīgs- tik uz priekšu, pa maziem celiņiem, pa akmeņiem un te var sajust īsto Horvātiju- redzēt, kā cilvēki ir strādājuši- mazos lauciņos, ar akmeņu krāvumiem apkārt, zeme vienos akmeņos, bet daudzviet tā pamesta, jo cilvēku nav. Iebraucam mazos ciematiņos, kur mašīna knapi tiek cauri starp mājām, maļamies pa tādām vietām, kur neviens tūristu autobuss netiktu cauri. Skarba, skaista un grūta zeme.
Dalmācijā ir "out of season". Izslavētie krodziņi slēgti, liela daļa villu arī, tirgotāju uz ielām nav (labi vien ir, nav lieki nauda jātērē)
Kad nu nākošajā dienā vēl līst, vienkārši guļam nost.
Bet tad lietus vairs nelīst, ir pasakaina diena un braucam mandarīnus lūkoties. Neretvas upes ieleja ir lielākā mandarīnu plantācija Horvātijā. Tuvojoties, it kā nav redzams nekas iespaidīgs, jo ieleja ir liela, bet kad nu beidzot sākam redzēt, mandarīnu kociņiem nav skaita. Daži saimnieki izmanto tūristu vēlmi pašiem tikt klāt pie augļiem, un uz tā rēķina tīri labi nopelna. Arī mēs dzīvojamies pa plantāciju, ēdam, lasām un kaifojam. Izrādās, mandarīnu nemaz nav tik viegli noraut- jau rausi kā ābolu, izraujas serde un tādu glabāt nevar. Bet nokniebt ir ļoti grūti. Vīrs atrod veidu, kā dabūt augli nost no koka ātri un veiksmīgi- ar vienu roku pietur kātiņu, ar otru griež uz riņķi mandarīnu, kamēr tas nost. Ja atrod pareizo attālumu, tas iet ātri. Vietējie gan izmanto īpašas šķēres šo augļu vākšanā.
Ceļa malas pilnas ar tirgotājiem- pārdod augļus, mandarīnu šņabi, ievārījumus utt.
Bezgala apmierināti braucam atpakaļ. Mērķis sasniegts, var pamazām griezt uz māju pusi.
Pa ceļam jāpaskata Plitvices ezeri. Rudens krāsās tie izskatās pilnīgi citādi nekā vasarā, bet ne mazāk skaisti. Iešanu sākam no pirmās ieejas, garām pasakainajiem ūdenskritumiem, pa laipiņām augšā, lejā. Apmeklētāju maz, laika pietiek un, pļāpādami, aizejam garām pareizajam pagriezienam uz kuģīti. Kad nu attopamies, rikšojam atpakaļ, jo vakars nāk virsū, bet vēl jāpaspēj uz autovilcienu, kas mūs nogādā atpakaļ. Palikt parka vidū tumsā nudien negribas...
Tā nu mūsu ceļojums ir galā. Vēl tikai jātiek mājās... Jāpaklīst pa Čehijas vīna kalniem, jānopērk vīns pie kāda zemnieka...
Izpalika sauļošanās, plunčāšanās pa sāļo Adrijas jūru, bet ieguvām citas emocijas, kas vasarā, tūristu sezonā nav iespējamas..
