Morocco - Marrakesh, Casablanca!!!

01.11.2010
16 min lasīšanai
52 foto

Sākot aprakstu par Maroku, pirmkārt, lielu paldies gribu teikt visiem, kas bija dalījušies savos iespaidos un piedzīvojumos, rakstot par Maroku šajā ceļojumu sadaļā. Tātad – Paldies!! Tiešām noderēja! Ideja mums radās pavisam spontāni – sākumā ar Dī plānojām mazu Eirotripu, tā meklējot biļetes un rokoties Ryanair mājas lapā, uzgājām neticami labu piedāvājumu - Maroka, Marakeša. Sēžot juridiskajā fakultātē (tiesa gan - nestudēju es jurisprudenci, bet gan tūrismu) kopā ar citiem apmaiņas studentiem, paspruka jautājums – Maybe you want to go to Africa??? Yes, warum nicht??? Un tā apmēram mēnesi pirms plānotā (cik nu plānota) ceļojuma iegādājām biļetes Brēmene – Marakeša – Brēmene. Katram tik vien kā 34eiro prom atpakaļ. Šādas cenas liek smaidīt.... nu tā bija tāda maza priekšvēsture – kāpēc! Sākām gatavoties ceļojumam – pa brīvam brīdim palasījām ceļojumu aprakstus šeit draugos. Tā arī bija visa mūsu gatavošanās. Zviedriem (mums tādi bija divi – Joans un Olīvija) gan bija lielas rūpes – Āfrika taču – satraucās ļautiņi par drošību, tīrību utt. Vienu vārdu sakot - satraucās!!! Bet mums tas viss izraisīja vien smaidu... Un tā 8.decembra vakarā pēdējā minūtē paspējām uz vilcienu Rostoka – Brēmene. Vilcienā braucot sagaidījām arī 9.decembri – dziedot Happy Birthday to Joan – viņam jau 29!!! Brēmenē ieradāmies mazliet pēc pusnakts. Lidojums paredzēts 6:15. Pēdējo tramvaju uz lidostu bijām jau nokavējuši, nācās ņemt taksi. Vienam no mums papildus soliņš bagāžniekā – ko tādu piedzīvojām pirmo reizi. Kā jau to varēja gaidīt – lidosta bija ciet, bet bija vēl daži cilvēki, kas ieradušies lidostā – atšķirībā no mums viņi zināja, kā rīkoties, respektīvi – jāuzzvana apsargam, kas atnāca un atslēdza mums lidostas durvis. Tikām siltumā. Priekšā jau bija kāds bariņš līdzīgu ceļotāju izkaisīti pa visu lidostu. Iedomājies, ka Tev atnāktu un atslēgtu lidostas Rīga durvis un jūs tur tikai daži pa visu lidostu varētu dzīvoties. Katrs ieņēmām savus soliņus, kur pagulēt un sagaidīt rītu. Pirms tam pie lidostas durvīm sastapām vienu marokāni, vēlāk lidostā nolēmām iet parunāties ar viņu. Said atbildēja uz visiem mūsu jautājumiem un vēl sniedza papildus noderīgu informāciju. Pats viņš uzreiz no Marakešas dosies uz Kasablanku. Iedeva mums viena lēta hosteļa adresi, kā arī savu telefona numuru, jo solījās mums palīdzēt atrast Kasablankā lētas naktsmājas. Lūk te arī dažas Said atziņas, padomi par Maroku, Marakešu, kas liekas interesanti un nozīmīgi vietējam iedzīvotājam: • Var braukt uz Marakešas centru ar autobusu, pērkot biļeti par 3eiro turp-atpakaļ, bet biļete jāizlieto 2 nedēļu laikā • Mums (bijām 5 cilvēki) izdevīgāk ir ņemt taxi, bet nemaksāt vairāk par 10eiro • Vienmēr pirms sēsties taxi, vienoties par cenu • Vienmēr kaulēties, jo patiesā cena ir mazāka vismaz par pusi, ja saka tev 10, tu saki 3 • Paēst var lēti, silts dzēriens nemaksā vairāk par 1 eiro • Vilciens Marakeša – Kasablanka 8.5eiro, autobuss – 6.5eiro • Kasablankā un Rabatā valda haoss • Kasablankā un Rabatā viesnīcas ir dārgākas nekā Marakešā • Marakeša ir vairāk marokāniska kā pārējās pilsētas • Vienmēr, ja dodas uz kādu pilsētu, darīt to agri • Ierakstīties hosteļos arī vajag agri, jo, darot to vakarā, no tevis var prasīt augstāku cenu –kur tu liksies... kaut kur jau būs jāpaliek • Tā kā esam no Eiropas, mūs uzlūkos kā naudas maisus • Lētu pārtiku var nopirkt uz ielas, pie ēzelīšiem • Kad kaulējies, vienmēr smaidi • Bet jāzina arī brīži, kad rādīt dusmīgu ģīmi • Tā kā esam grupā 5 cilvēki – mums būs diezgan droši • Vilciena stacija nav turpat, kur autobusu stacija • Galvenās valodas – arābu, dienvidos vairāk franču, ziemeļos – spāņu, bet zina arī angļu valodu • Labas vietas ir jāmeklē • Jauniešiem vieglāk uztvert visu notiekošo • 4 dienas (tik, cik mēs plānojām uzturēties Marokā) tomēr nav nekas Nu un tā pēc laiciņa – visi jau ir atlūzuši. Mazliet pirms pieciem piecēlos un ieraudzīju, ka lidosta diezgan tukša, visi jau prom. Modināju biedrus, savācāmies un gājām iečekoties. Rinda. Tad rinda uz apčamdīšanu. Tad rinda uz pasu kontroli. Tad rinda uz lidmašīnu. Tad jau mēs lidojam. Āfrika no debesīm izskatās tiešām labi – krāsa un krāsiņas. Mākoņi kā pūkas, kam gribas izkrist cauri, kā kraukšķīgs sniegs, gubu mākoņi, tas spalvu mākoņi, kas izslējušies gaisā kā tornīši. Zeme – apstrādāti lauki – kvadrātaini un apaļi. Dī blakus apsēdās viens marokānis, kas beigās jau piedāvāja naktsmājas, uzaicināja ciemos uz Hamburgu un beigās jau kopīgi klausījās mūziku, es gan lielāko gaisa gabalu gulšņāju, pa reizei tikai pieslēdzos sarunai. Nieka četras stundas un jau esam Āfrikā. Sajūta laba. Prieks. Tas tomēr nav tik sarežģīti - nekad nebiju domājusi, ka būs tik viegli nokļūt Āfrikā. Un tad sākas rinda rindas galā. Lidostā aizpildījām deklarācijas lapiņas (tā laika tās sauca), kas esam un ko te meklējam. Un tad rindā uz pasu kontroli nostāvējām kādu stundu – kārtības mazas – cilvēki lien priekšā, ar angļu pāri jau smējāmies – maybe there are more kids??? Jo kā sagadījies visi, kam bērni, bija izdomājuši pielīst tieši priekšā mūsu rindai.. un tad jau arī mums bija pasēs zīmodziņi. Jauki. Nākamā pārbaude – pārbauda, vai pasē ir tas zīmodziņš. Nākamā pārbaude – somas. Tiesa gan mūsu mugursomas nevienu īpaši neinteresēja, tik vien kā pamāja ar roku, lai ejam tālāk, bet rindā, lai tev pamātu ar roku, tāpat bija jāstāv. Un tad jau viss. Marakešas lidosta ir ļoti skaista lidosta – balta un gaiša. Samainījām naudiņas – 1eiro apmēram 10dirhami. Un tad jau bijām gatavi doties ārā, sagatavojāmies taksistu uzbrukumiem – kā jau bija lasīts iepriekš – tādam vajadzētu sekot. Bet nekā. Neviens neuzbrūk, nepiedāvājas, neielenc. Te tev nu bija. Laika pirms tam biju kārtīgi sadomājusies un salasījusies, ka visi piedāvājumi un iekšā saukšanas nelikās nekas šausmīgs, uzbāzīgs vai citādi kaut kādīgi baigi traucējoši. Hmm!!! Gājām meklēt taksi paši, bet tad jau nu gan atmodās un viens pajautāja - do you need taxi? Laikam stipri jūtams, ka nav lielā tūristu sezona... un laika arī izskatījāmies pēc studentiem, ar tiem jau nav nekāda biznesa bīdīšana – paši nabagi... Tiesa gan sarunāja biedri taxi par 13 eiro, nespēju pat ko piebilst, kā jau sēdās taxī iekšā – nu par daudz – laikam pirms tam vajadzēja iebelzt dažam no biedriem pa galvu un apgaismot, ko īsti nozīmē nemaksāt vairāk par 10eiro. Bet nu ne pirmo un pēdējo reizi man (mums) gribējās kādam ar to bomi belzt. Laikam te vieta mazai atkāpītei – vērtīga atziņa – liels risks ceļot ar svaigi iepazītiem cilvēkiem – intereses var nesaskanēt - kā tas bija šajā gadījumā ar to bomi. Uh, zviedru meitēns!!! Tankš, tankš!!! Nonākuši centrā, sākām meklēt mums ieteikto hostelīti. Adrese rokās un uz priekšu. Pieteicās vīriņš mums palīdzēt, ar otru piegājienu kopīgi atradām hostelīti. Pazuda vīriņš, pat naudu nepaprasījis – laikam atkal par daudz biju salasījusies par to naudas prasīšanu vienmēr un visur. Hostelītī dabūjām piecvietīgu istabiņu – no personas sanāca mazliet pāri 4eiro. Istabiņā gultas viena pie otras un izlietne. Ko gan vairāk vajag. Uz stāvu viena tualete ar to caurumu grīdā un ūdens spainīti blakus, bez tualetes papīra. Dušas par 1 eiro varēja apmeklēt. Katram gadījumam – Hotel el Ward, 65 Quartier Sidi Bouloukat, Marrakech. Atrodas centrā, vienā no sānieliņām. Var uzkāpt uz jumta, no kura paveras lielisks skats uz pilsētu, tālu, tālu... plaša un liela tā Marakeša izrādās... pavīd doma, ka būtu trakums iemaldīties mazajās ieliņās, liekas ceļu atpakaļ neatrast.... Nolikuši somas, devāmies ielās. Paēst. Pie pilsētas galvenā laukuma iegriezāmies vienā ēstuvītē, kur diemžēl kuskuss bija jau izbeidzies. Toties bija berberu viskijs jeb saldā piparmētru tēju, bet šī bija vienīgā vieta, kur šī tēja neattaisnoja uz sevi liktās cerības. Ēstuvītē apsēdāmies uz jumta, lai atkal varētu baudīt jaukos skatus. Tajā dienā bija kādi reliģiskie svētki – par tiem mums jau Rostokā stāstīja viens marokānis – sabiedēja mani, ka aitām galvas cērtot, vēl tagad atceros, kādu smaidu viņam izraisīja mana sejas izteiksme, kad viņš to stāstīja. Uh! Par laimi neko tādu neredzēju, jo tas viss esot noticies rīta pusē, šur tur gan varēja redzēt vietas, kur tās nabaga galviņas tika dedzinātas. Sakarā ar šiem svētkiem ielās nebija daudz vietējos, man likās daudz tūristu, bet tas laikam neesot daudz, ja salīdzina ar masām, kas ieplūst sezonā. Tāpēc labāk braukt nesezonā, mazliet vēsāks, bet brīvāks. Pēc pusdienām gājām mazliet apskatīt tirgu, bet skaidrs ir viens - rosība šeit sākas tikai vakara pusē. Caur parku, kur uzturas daudz kolorītu personību, aizgājām līdz La Koutoubia. Netālu ir jauks dārzs – ar apelsīniem. Un tad sākās muzeja meklējumi – zviedru meitene bija stingri nolēmusi, ka vajag apmeklēt muzeju, tiesa gan neatceros kādu, jo manas domas bija kur citur un man prieks, ka viņa nevarēja īsti noorientēties kartē un atrast to muzeju, tādējādi izstaigājām dažādas ielas un ieliņas. Varēju jau palīdzēt meklēt, bet.... mēs labāk pavērojam ielas, cilvēkus, notikumus, dzīvi... kam mums tas muzejs, ja apkārt ir tik daudz ko redzēt, dzirdēt un sajust... atzīšos es nekad nevarēju saprast, kā cilvēki var rakstīt, ka ir iemīlējušies kādā valstī vai pilsētā... es to sapratu dažas dienas vēlāk. Maroka!!!! Uh! Un te nu jūsu uzmanībai stāsts par mūsu stulbumu!!! Tas muzejs bija par katru cenu jāatrod un tā nu abi zviedri, grāmatu un karti rokās, nesājās apkārt, mēs – divas latvietes un čehs – vēsu prātu, nekur īpaši neiedziļinoties staigājām līdzi. Līdz nogājām kādā sānieliņā, būtībā muzejs bija jau tikpat kā rokā, tur pat aiz stūra, bet tad uzradās „labvēlis”, kas palīdzēšot atrast to muzeju. Stulbums, kurš tad nezina, ka nekas par velti nenotiek. Bet tajā brīdī bijām tā pārņemti ar visu jauno šeit, ka īpaši neiedziļinājāmies, ko tie zviedri tur ar to melno runājas un skrien, bez maz vai līdzi netikām tik ašam solim. Jutām visi, ka kaut kas nav labi, bet dīvainākais bija tas, ka neviens neko neteica. Loku lokiem nonācām līdz muzejam, bijām tā izvazāti, ka ceļu atpakaļ jau vairs neatcerējāmies. Protams, muzejs bija ciet, jo bija svētku diena. Bet mēs tik gājām un gājām, liekas, ka saprātīgā domāšana bija kaut kur pastaigāties aizgājusi. Un tā nonācām līdz ādu krāsotavai, kur atkal lētticīgajiem tika viss apstāstīts, kas un kā notiek, mūsu trijotnei jau bija doma lasīties prom, bet zviedru meitēns bija pārāk aizrāvies un liekas, ka arī savu saprātīgo domāšanu atstājusi, ja ne lidostā, tad vismaz hostelī. Mēs gājām prom, jo viss šis kaut kā nepatika, pārējiem nekas cits neatlika, kā sekot mums. Un tad jau viss noskaidrojās – ādu krāsotājam bija jāmaksā 100 dirhami, par to piecu minūšu stāstu. Tālāk melnais jau mūs atkal līku ločiem veda atpakaļ uz centrālo laukumu, sāka jau satumst, palika bailīgi, šaurajās ieliņās bijām vienīgie tūristi, vietējie kolorīti, daži vēl kūpināja aitu galvas, mopēdi traucās cauri, likās jau, ka brauc virsū, likās, ka nav vairs vietas, kur palikt. Kļuva ļoti, ļoti neomulīgi, bailīgi. Kādas pāris ieliņas pirms tā, kad mums jau sen nebija ne jausmas, kur esam, sākās saruna par naudu. Nu nekas te par velti nenotiek. Šis tas gan notiek, bet par to vēlāk. Nedzirdējām, ko melnais stāsta zviedriem, bet vēlāk atklājās, ka šis esot klāstījis, kā trenējas boksā. Īsāk sakot, beigās samaksājām 300 vai 400 dirhamus. Stulbība maksā daudz, acīm redzot arī stulba sekošana stulbam cilvēkam vēl vairāk. Auč!! Bet tas jau viss aizmirsts. Stulbi tie tūristi dažreiz!!! Šim vakaram piedzīvojumu pietika, tāpēc vakarā tik vien kā pastaigājām pa tirgu nepērkot neko un ieturot vakariņas turpat tirgus laukumā. Un tā iespaidu pilni, apmuļķoti gājām gulēt, šo to pirms tam pārrunājot. Tā bija pēdējā reize, kad paklausījām zviedrus – nākamās dienas vienkāršs relax un muzejus neredzēt kā savas ausis. 10.decembris Šodien ir tā diena, kad dodamies uz Kasablanku. Pirms tam gan bija lasīts, ka daudziem šī pilsēta neiet īpaši pie sirds – esot pārāk industriāla. Kasablankai par labu nospēlēja tas, ka tā atrodas pie okeāna (dikti, dikti gribējās redzēt okeānu), Kasablankā ir viena no lielākajām mošejām pasaulē – Hasana II mošeja – un, protams, pats vārds jau Kasablanka. Kāds no jums savā aprakstā teica – ka vienīgais, kas ir Kasablankai ir tās vārds!!! Tāpēc braucām pārbaudīt! Uzķersimies uz vārdu Kasablanka vai tomēr tur būs kas vairāk... Un tā mazliet pirms deviņiem rītā bijām Gare ferroviere ONCF centrālajā vilcienu stacijā – pa 84 DH nopirkām biļetes līdz Kasablankai. Patīkamu iespaidu atstāja šī stacija – ļoti kopta, tīra, gaiša – daudz, daudz jaukāka kā mūsu Rīgas stacija. Sarkani dzeltens mūs jau gaidīja vilciens – atradām savu otri klasi un ieņēmām vienu kupeju, kas bija mūsu mājas nākamās trīs stundas. Būtībā vilcieni ir labi – tikai neieteiktu apmeklēt labierīcības. Braucām un vērojām skatus pa logu – palmu meži, plašumi, kalni – lai gan nebija pats vasaras pilnbrieds, kad visas krāsas noteikti ir vēl daudz, daudz spilgtākas – šīs krāsas mums arī bija kas īpašs. Mēs priecājāmies par Āfrikas dabu. Kaktusu norobežoti lauki. Šur tur kalnos vientuļi klīst kāds. Kāds kaut kur dodas. Arī mēs. Iebraucām Kasablankā – šeit gan stacija daudz mazāka nekā Marakešā. Nopirkām karti telefonam un devāmies zvanīt, pirms tam gan veicām nelielas pārrunas ar taksistiem – sākumā līdz centram prasīja 100, vēlāk jau 50 naudiņas. Pirms tam gan veicām dažas pārrunas arī telefoniski – sākumā piezvanījām puisim no lidostas, kas mums ieteica vienkārši paņemt taxi un palūgt, lai aizvedot līdz kādam lētam hostelim. Parunājām ar taksistiem, kas varēja vien ieteikt vietas, kur par divām personām jāmaksā ap 40eiro. Bet mums bija rezerves variants – nu nebija jau tā, ka mēs galīgi nebijām padomājuši, ko mēs te Kasablankā darīsim, kur paliksim. Man taču bija jārūpējas par saviem bērniņiem (biedriem) šodien uzņēmos mammas lomu, šad tad nācās pasteidzināt biedrus, nu kaut kā tā – sajutos kā mamma, kas vāc savus mazuļus. Pirms devāmies uz Maroku, internetā caur couchsurfing iepazinos ar puisi Amine, kas solījās mums palīdzēt Kasablankā, šoreiz gan viņam jau bija citi ciemiņi, tādēļ pie viņa mājās nevarējām palikt, bet man kabatā jau bija viņa telefona numurs – piezvanīju puisim un sarunājām satikties centrā Cafe de France (diez vai sanāca man uzrakstīt pareizi). Pa telefonu izklausījās ļoti jauks un atsaucīgs – un tāds arī viņš bija. Pirms beidzām savu sarunu pajautāju, cik mums vajadzētu maksāt par taxi – teica, ka 20DH. Un tā mēs sparīgi turējāmies pretī taksistiem, kas kā viens teica 50DH – bet būtībā viņi jau tur savā starpā bija vienojušies, ka nelaidīs cenu zem 50. Neko - kas tad mums – saule spīd, silts. Pamājām un gājām kājām. Pēc kāda gabaliņa gan dabūjām taksi, kas maksāja tik vien kā 25DH – tiesa gan ar Dī abas sēdējām priekšējā solā, jo bez mums taksī jau kāds bija – bet tā jau lai jautrāk. Un tā kafejnīcā sagaidījām arābu puisi, kas mūs aizveda līdz hostelītim zem zīmes Hostelling International – no personas 6 eiro par nakti – dušas par velti, vien ieteicams tās neizmantot pēc 11 vakarā. Sarunājām ar Amine satikties vakarā un kaut kur pasēdēt un parunāties. Nolikuši mantas, devāmies ielās, izstaigājām medinu – salīdzinot ar Marakešu šeit ar tirgu ir kā ir, bet atradām šeit augļu tirgu. Tā mēs arī staigājot aizstaigājām līdz Hasana II mošejai, lai redzētu, kā saule rotaļājoties pazūd aiz tās. Un te nu es beidzot varu teikt - Kasablanka nav tikai vārds. Tā ir kaut kas daudz, daudz vairāk. Man šī pilsēta patika ļoti. Kā saule atspīd baltajās mājās, kā tajās vīd palmu ēnas. Kā palmas līgojas līganajā vējā, kā siltais gaiss apņem tevi un pluina tavus matus, kā saule iespīd acīs, kā tās piemiedzot pretī smaida cilvēki. Kā viņi vienkārši novēl jauku dienu, kā vīrs baltā paltrakā nopietnu seju ejot garām pēdējā brīdī piemiedz ar aci, kā bērni spēlē futbolu, kā tie vienkārši priecājas. Ir silti un patīkami. Un mošeja liela un iespaidīga. Pavērties augšup un sajust tās varenību. Kā sauli nomaina mēness. Un laime pārņem, kad pārejot mošejas laukumu tu sajūti okeāna smaržu un sajūti vēju. Okeāns smaržo, okeāns liek smaidīt, aizverot acis. Un es smaidu... Laimīgi un priecīgi devāmies meklēt vakariņu vietu. Atradām, paēdām. Protams, garšīgi. Pa ceļam dabūjām vēl mazliet tā kārtīgi sabīties – gājām pa ielas malu, bija jau paliela krēsla, tad pēkšņi aiz muguras izdzirdējām skaņu, it kā kāds triektu stikla pudeli pret asfaltu un tad jutām un redzējām, kā mašīnā sāk stāties pie mums – galvā fantāzija jau bija sākusi darboties, ne to vien var izdomāt, bet patiesībā viss bija pavisam vienkārši – mašīnai bija izsities lukturis un tā stājās, lai braucējs aplūkotu, kas par vainu. Bet sirds no tā visa salēcās ne pa knapam. Sarunājām ar Amine satikties ap desmitiem vakarā pie Mošejas galvenās ieejas. Bija jau satumsis un raitā solītī devāmies uz norunātos satikšanās vietu. Ar otru piegājienu pēc tam, kad kāds mums no mošejas labirintiem bija sācis ar svilpīti svilpt, sapratām, ka naktī pa mošejas teritoriju tomēr nedrīkst staigāt. Pa dienu bijām nonākuši pie mošejas pa sānu ieeju, tāpēc vakarā uzreiz ar pirmo nenonācām pie galvenās ieejas. Kad bijām tur, mūs jau gaidīja Amine ar savu brālēnu. Devāmies uz kādu bāru, kur, protams, neiztikt bez berberu viskija un šoreiz arī bez ūdens pīpes – garšoja lieliski. Sarunas raisījās raiti, puisim bija tiešām daudz ko stāstīt. Un stāstīja viņš interesanti, patiesībā viņš runāja un mēs lielāko daļu tik spējām klausīties. Un tā nosēdējām līdz kādiem diviem naktī, sarunājušies, sadzērušies saldo piparmētru tēju, sataisījuši bildes, samainījušies epastiem, devāmies atpakaļ uz mūsu hostelīti. Mīļi atvadījušies no puišiem, sēdāmies taksī, kas mūs aizvizināja līdz naktsmājām. Miegs bija salds. Un es ļoti priecājos, ka savu vārda dienu sagaidīju tieši Kasablankā!!! 11.decembris. Šis hostelītis bija tīri jauks un likās arī diezgan tīrs. Tikai no rīta redzējām, kā tiek klātas gultas – palags un spilvendrānas – viss tiek atstāts nākamajam viesim, nomaina tik vien kā palagu, ko paklāj zem segas, tāpēc labāk nedomāt, kāds lācītis pirms tam gulējis tavā gultiņā. Pagulējuši, nomazgājušies mazliet aukstās dušas devāmies uz vilcienu staciju, šoreiz gan mums nebija ne jausmas, cikos iet vilciens uz Marakešu, bet zinājām, ka tam jāiet ik pēc divām stundām. Kaut kā likās, ka vienam vajadzētu būt 12:30. Un tā arī gājām, bijām izlēmuši, ka neņemsim taksi un iesim ar kājām, un tā bija viena no labākajām no mūsu idejām. Laukā bija silts, saule spiedēja. Mēs gājām un baudījām Kasablanku. Mani pārņēma liels un patīkams iekšējs komforts, kāds pārņem esot tikai mājās. Tik patīkama sajūta, kas liek smaidīt. Un ja tu smaidi, tev smaida pretī. Visas šīs vecās baltās mājas, palmas, kas nu jau ir daļa no pilsētas un zilās, skaidrās debesis ar baltiem mākoņiem, liek iemīlēt arī šo pilsētu un liek vēlēties kaut man piederētu mazs dzīvoklītis kādā no šīm mājām. Nonācām stacijā un daudz jau mēs nebijām kļūdījušies – vilciens 12:50. Nopirkām biļetes (gribēja jau mums ietirgot pirmās klases, bet mēs nē un nē), gājām parkā uz soliņiem paķert saules starus. Bišķi arī saķērām. Un tad jau gājām gaidīt vilcienu, tas kavējās kādas 20 minūtes. Šoreiz mums nepaveicās – vilciens bija diezgan pilns, atradām divas brīvas vietas, pēc kādas stundas atbrīvojām vēl divas un tad jau vēlāk vēl. Sākumā spraucāmies caur cilvēkiem, patiesībā visi kaut kur spraucās. Jautri. Braucot vilcienā notikās dažas tiešām jaukas lietas, kas padarīja dienu tiešām jaukāku. Mazs melnais puisītis likās tiešām kautrīgs, bet kāpjot ārā savā pieturā, tā ļoti kautrīgi un mīļi pamāja – trīs reizītes – šo jauko bērna sejiņu es atcerēšos vēl ilgi. Sīkums, bet patīkami. Vēl notikās dažas interesantas lietas – bet tas nu tā – vien piebilst, ka kabatā vizītkarte... Tuvojoties Marakešai beidzot ieraudzījām kalnu sniegotās virsotnes, kas braucot uz Kasablanku bija paslēpušās mākoņos. Tiešām skaisti. Un atkal priecājāmies, ka esam te un tagad. Ieradušies Marakešā, pakaulējušies par taksi, nonācām savā jau zināmajā hostelītī, kur diemžēl piecvietīgās istabiņas nebija vairs brīvas, bet dabūjām vienu divvietīgu un vienu trīsvietīgu, šoreiz maksājām 6 eiro no cilvēka. Ieraugot mūs viesnīcas īpašnieks jau smaidīja, bija pārsteigts, ka esam atgriezušies. Šoreiz istabiņām bija diezgan vēsi, naktī mazliet pasalām. Tad gājām atkal ielās – atradām ēstuvi, paņēmām komplektu – salāti, kuskuss ar vistu, tēja un saldais ēdiens – tas viss tikai par 50DH. Paēdām gardi un tam visam plusā jauks skats uz lielo tirgus laukumu, kas jau vakara pusē laistījās siltās gaismiņās. Tad nu beidzot arī mēs devāmies iepirkties – un kaulēties ir jāmāk. Ja sākumā šalle bija par 300DH, tad jau beigās par to pašu cenu dabūjām veselas 5 šalles. Katrā ziņā tirgū ir jautri, tas ir liels, iekšā pat vairākos stāvos, bet, lai veiksmīgi iepirktos, vajag attiecīgu garastāvokli. Tāds mums uzradās nākamajā vakarā – kad kārtīgi iepirkāmies – un tā visa kaulēšanās sagādāja tiešām jautrus brīžus. Paldies interesantajiem pārdevējiem, kas dažu brīdi pat mācīja mūs, kā būtu pareizāk kaulēties. Paldies viņiem par tiešām jautriem brīžiem. Noguruši, pabaudījuši jaukus skatus no hosteļa mājās jumta, izstaigājuši parku un ielas pa tumsiņu, papriecājušies par lieliskos satiksmi, laimīgi devāmies pie miera... 12.decembris Šo dienu sākšu ar mazu ieteikumu – laba vieta brokastīm ir beķereja – Patisserte des Princes!! Gardi un lēti, tur sapirkāmies arī saldumus, ko atvest uz mājām. Šo dienu, protams, iesākām augstāk minētajā beķerejā. Šo dienu izmantojām, lai apskatītu pilsētu mazliet vairāk un tālāk. Tāpēc izmantojām Marrakech Tour autobusus. Hop On, Hop Off. Tas prieks izmaksā 130DH. Izvadā jaukos tūristus pa visām svarīgākajām vietām. Pabraukājām, paskatījāmies, kas darās dziļāk pilsētā. Un tā izrādījās vēl lielāka nekā sākumā likās. Tiešām lielāka. Beidzot arī papriecējām acis. Vairāk palmas, kā arī kamieļi. Tuvāk apskatījām Jardin de La Menara. Jauka vieta, no kuras paveras tiešām lielisks skats uz Atlasa kalniem – tos nolēmām apmeklēt nākamajā reizē, kad būsim Marokā, jo zinām, ka tāda noteikti būs. Izbraucām arī garo maršrutu, kas veda ārpus pilsētas robežām, un tad jau tiešām varēja redzēt plašas palmu audzes. Braucām un priecājāmies. Visu dienu izvizinājušies ar autobusiem, padzērām tirgū gardo, svaigi spiesto apelsīnu sulu - tikai 3DH – un tad jau devāmies tirgū notriekt pēdējās naudiņas. Un tas mums lieliski izdevās. Kad atstājuši visus pirkumus hostelī, devāmies atkal ielās, satikām jaukus cilvēkus uz tirgus, kas mūs pacienāja ar berberu viskiju, un ne vienu vien – jā un par velti. Un te nu ir tas gadījums, kad tomēr dažas lietas notiek par velti. Puiši ar pavāriem vēl uzspēlēja futbolu. Paklausījāmies arī arābu mūziku. Pēdējais vakars Marokā, lai gan ar skumju pieskaņu, bija mīļš un silts, jauks. Cilvēku jau ielās vairāk, cilvēki ielās smaida – un tas mums būtu jāpamācās. Smaidīt. 13.decembris Ceļš mājup. Uz lidostu devāmies diezgan laicīgi. Un labi vien, ka tā. Atkal sākās rinda rindas galā. Rinda, lai iečekotos. Kāda stundiņa. Rinda, lai tiktu pie somu pārbaudes, pirms tam gan neaizmirst aizpildīt deklarācijas. Labi, ka sievietēm ir atsevišķa rinda, bet tā vai tā izčamda biški, bet ūdeni neatņem. Tikām lidmašīnā ar savu ūdeni. Nākamā rinda, lai saņemtu pasē zīmodziņu, tur kādu pusstundiņu, ja ne vairāk. Tas tālāk pārbauda, vai tiešām zīmodziņš saņemts. Nākamā rinda, lai tiktu lidmašīnā, tur gan gāja ātrāk. Nākamā gaidīšana, lai paceltos, cilvēki kavējas un nav jau nekāds brīnums, ja jāizstāv tik daudz rindas. Tāpēc sākam kustēt kādu stundu vēlāk. Bet tik vien kā mazu aplīti ar ličenīti izmetām, skatos, atgriežamies vietā, kur stāvējām pašā sākumā, kādai sievietei palicis slikti, kā nekā lidmašīnā karsti un visi tie lakati sievietēm – nav viegli. Atbrauca ātrie. Pasēdējām, pagaidījām. Un tad jau mājot atvadas pametām šo jauko Āfrikas kontinentu. Prieks, ka ir iepazīta daļiņa Āfrikas, kaut neliela, bet tomēr. Vēl varu tikai piebilst, ka viss ceļojums izmaksāja zem 250eiro – ceļš, viesnīcas, ēšanas, transports Marokā un, protams, suvenīri. Pievienoju arī bildītes no Marakešas, bet, ja interesē baltās mājas, palmas un mošeja, ir arī albūms, kas veltīts Kasablankai... Vēlot jums jauku dienu, Guna

Morocco - Marrakesh, Casablanca!!!

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem