Pēc sātīgajiem latviešu dziesmu un deju svētkiem Hamiltonā nolēmām, ka derētu arī nobaudīt dižo Toronto pilsētu, jo ļaudis teicās Toronto labu esam, un galu galā gribējās arī uzbraukt kādā augstceltnē. Tieši Toronto CN tornis ilgus gadus turējās pasaules augstāko jumtu topā. Lai arī tagad pasaules garākā torņa godu nes Burj Khalifa tornis Dubaijā, tomēr CN torni tas nav iedzinis mazvērtības komplektos. Šo majestātisko ēku pamanām jau krietni pirms ierašanās Toronto. Šoreiz atkal braucam 6 auto kolonnā un veiksmīgi pamanāmies neizklīst arī Toronto ielās, kur krustojums aiz krustojuma. Atradām kādu lētu daudzstāvu autostāvvietu un iestūķējām tur savus autiņus, lai varētu doties apgaitā pa Toronto.
Lai arī iepriekš bija dzirdēts, ka Toronto esot viena no drošākām un sakoptākām lielpilsētām. Par drošumu it kā šaubu nebija (trejstrīpu treniņtērpus nemanīju) taču ar to sakoptību bija kā bija. Laikam jau tādēļ, ka atbraucām drusku nelaikā. Vietējie atkritumu izvedēji izdomāja uzstreikot jau otro nedēļu. Labs triks kā noorganizēt atvaļinājumu sev vēlamajā laikā. Gribējās arī aizbraukt uz Toronto salām, taču tur arī matrožu dumpis un palikām gribot. Nu neko, devāmies pastaigā pa nieka 62 km garo Yonge Street. Līdz 22148. numuram gan nejaudājām aiziet, bet pārākos arhitektoniskos monstrus gan redzējām.
Visbeidzot savācām nelielu baru, lai kopīgi paskatītos rietošajā saulē no 447 metru augstuma. Gribējās jau ļoti uzkāpt līdz pašai 553 metru augstajai torņa smailei, taču kā parasti man to neviens neļāvu. Nu neko samaksāju 28 dolārus un stājos garajā rindā pie pirmā lifta. Kaut gan kāpnes mums jaunekļiem būtu daudz atbilstošāka un aktīvāka padarīšana. Diemžēl to mums arī neviens nepiedāvāja. Neatlika nekas cits kā vērties stiklotajās ātrgaitas lifta sienās un jūsmot par to cik strauji attālināmies no zemes. Pēc brīža sasniedzām pirmo skatu punktu – stikla grīdu. Jāteic, ka 6 centimetrus biezais stikls neradīja nekādas asas izjūtas. Drīzāk jautrāk būtu bijis kā tam zirneklītim, kuru pamanīju karājamies savā smalkajā paviedienā 342 metru augstumā. Nu tas rotējošais restorāns jau arī nebija nekāda centrifūga un cenas arī tādas, ka bez saviem 70 dolāriem tur iekšā labāk nelīst. Pastāvējām vēl kādā rindā un beigu beigās sasniedzām 447 metrus augsto platformu, no kuras skaidrā laikā var lūkoties pat 160 km tālēs. Dienas noslēgumā vēl izmetām nelielu loku pa naksnīgajām Toronto ielām. Mūsu vizīte Toronto noslēdzās ar veselu raidījumu Toronto Klasiskajā radio, kur pārbaudījām studijas ietilpību. Nebija tik traki kā būtu ja būtu radio Naba studijā, kuras apmēram 4 kvadrātmetros korim būtu jāsadzīvo ar visu tehnisko aprīkojumu un plātīgu diriģentu. Pastāstījām arī par mūsu dziesmusvētku tradīcijām un “nacionālo hobiju” - zupu vakariem pie jūras. Jāatzīst, ka es tā nemaz to zupu pie jūras neesmu ēdis, ja nu vienīgi pāris piejūras ekspedīcijās.