Ziemassvētkos atmiņās par aizgājušo vasaru

  • 5 min lasīšanai
  • 20 foto
Pie visa vainīgs ir Arnis. Tieši viņš pie mums motoklubā Hermejs ievazāja šo kilometru un jūdžu rīšanas sērgu, kad 2003. gadā mēs veicām 1000km 24st, līkumojot pa Latviju no Rīgas līdz Daugavpilij. Nezinu, kā citus, bet mani tas inficēja. Šonakt Ziemassvētkos, atskatoties uz aizgājušo brīnišķīgo vasaru, vēlējos piepildīt snaudošo vēlmi izlikt uz papīra stāstu par Dibena Dedzinātāju. Nākošo gadu tas vairs nebūtu tik aktuāli. Jūs jautāsiet, kas ir Dibena Dedzinātājs? Atbildu – tas ir BunBurner vai vairāk par 1500 jūdzēm 36 stundās brauciens uz motocikla. Nemaz nejautājiet, kāda tam ir jēga?! Atbildēšu Aigara vārdiem – jēgas nekādas, bet mums ir prieks, ka mēs to izdarījām. Aigars zina, ko runā, jo viņš kāpj kalnos. Lai arī mēs neapmeklējām muzejus, krogus, pludmales, Disneyland, botāniskos dārzus, vecpilsētas un tamlīdzīgas ceļošanas atribūtikas, patiesībā redzējām tikai ceļa lenti, askētisko Skandināvijas dabu un benzīntankus, tomēr uzdrošinos nosaukt mūsu BunBurner par ceļojumu. No kurienes tāds jocīgs nosaukums? No Amerikas. Tur viņiem kopš 1984. gada ir veči, kuri 11 dienās novālē 11,000 jūdzes (17,700km) pa Amerikas perimetru dzelzs kumeļa mugurā. Attiecīgi nosaukums viņiem – dzelzs dibeni. Pat sabiedriska organizācija pastāv – Iron Butt Association (www.ironbutt.com). Lūk, tādi mazāki Dzelzs Dibenu tituli iegūstami, ja nobrauc mazāku attālumu saspringtā grafikā, ar grāmatveža precizitāti reģistrējot – kur un cikos esi pabijis. Tā kā kopš 2003. gada bijām trenējušies – 1000km/24st, 1000mi/24st… tad šovasar parādījās dūša iziet starptautiskā arēnā. Proti, 1500mi vai 2414 km noskriet zem 36 stundām pa elegantajiem Somijas un Zviedrijas ceļiem apkārt Baltijas jūras Botnijas līcim, pie reizes apmeklējot Santa Klausu iekš Rovaniemi pie Polārā loka. Maršruts dzima 2005. gada jūlijā un tā derīgums tituliem tika pārbaudīts tā paša gada jūlijā trīs skarbo veču braucienā, kad no piecām dienām četrās nepārtraukti lija, kad pirmajā dienā visi trīs viegli novilka uz acīm, kad nepārtraukti čakarējās Honda centrālais drošinātājs un BMW saplīsa gaisa ieplūdes kolektors. Pēc tam teicu sev „Nekad vairs nebraukšu uz Skandināviju!” Nekad nesaki „Nekad!” un šopavasar miera atkal nebija. Maršruts tika apgriezts otrādi (no Helsinki uz Stockholm) un šā gada 13. jūlijā 15 motociklisti un viena pasažiere zem MC Hermejs karoga devās uz Tallinu. Laiks nosaukt maršrutu visā pilnībā, tikai šie vārdi kaut ko izteiks tiem, kuri paskatīsies kartē vai nolems atkārtot, Ivara vārdiem sakot, šo neizdevušos pašnāvības mēģinājumu. Allora… Helsinki – Tampere – Pori – Vaasa – Oulu – Pudasjärvi – Rovaniemi – Pajala – Luleå – Umeå – Sundsvall – Gävle – Norrtälje – Knivsta – Stockholm. Tallinas viesnīcā pavadījām nakti ar naivu cerību, ka kā nākas atpūtīsimies pirms skrējiena, bet neko taču nevar izgulēt uz priekšu. Pēc tam sākās pirmie „joki”, jo, braucot uz pusdienu vietu, Jānim saplīsa Harley-Davidson sajūgs. Brīnumainā kārtā piektdienas pēcpusdienā izdevās Tallinā atrast meistaru un jaunu sajūgu, pusotras stundas laikā izdevās motociklu salabot. Uzsēdāmies uz ātrā prāmja, paēdām un žigli centāmies kaut mazliet nosnausties, jo priekšā bija neskaitāmas bezmiega stundas. Helsinkos mūs sagaidīja trīs somu kolēģi un raiti aizveda līdz oficiālā starta vietai. Liels paldies viņiem par visa veida atbalstu! Par grāmatvežiem runājot, vēlos pastāstīt, ka Dzelzs Dibenu titulus tāpat nedod. Katrā benzīntankā jāpaņem čeks, kurā redzami vietas nosaukums un uzpildīšanās laiks, brauciena sākumā un beigās jāsavāc liecinieku paraksti un tādā garā… vardu sakot, jāiesniedz glīta grāmata uz apstiprināšanu. Tā nu mēs, uzklausot somu kolēģu laba vēlējumus, stāvējām uz starta līnijas, it kā jau pieredzējuši (tikai divi jauniņie mūsu vidū), bet mazliet noraustījušies (vismaz es kā iniciators noteikti). Pirmā uzpildīšanās, bildes piemiņai… un desmitos vakarā sākās, pēc Kristīnes vārdiem, žurku skrējiens. Pēc pieredzes sadalījāmies trijās grupās pa pieci ar līdzīgiem motocikliem un startējām ar 10min intervālu. Bija sarunāts, ka katrs somu kolēģis pavadīs vienu no grupām līdz Tampere. Šeit varu teikt, ka apzīmējums „lidojošais soms” nav velti izdomāts, jo mūsējais aiznesās grupas priekšgalā kā vējš. Labi, ka viņi bija, jo Voldemāram 50km pēc starta neglābjami saplīsa aizmugurējā riepa un viņš bija spiests izstāties. Pārējiem bija jādodas tālāk, bet somi par Voldemāru parūpējās. Harley-Davidson grupas vadību pārņēma Andris uz BMW :) Mūsu, tūreru un baiku, grupā sadalījām pienākumus, es sekoju ceļam, bet Dzintars laika grafikam. Sākās nebeidzamā kilometru rīšana, tikai un vienīgi benzīntanki, aizvien dziļāk un dziļāk nakts aukstumā, aizvien tālāk uz ziemeļiem. Katrā pieturvietā ikviens no mums aizvien vairāk atgādināja sīpolu, jo pie pieciem grādiem plusā tika vilkts mugurā, kas vien iespējams. Aldis pat ķērās pie vecajām labajām avīzēm. Lēnām pie Vaasa uzausa saule, bet mēs tik kārpījāmies pretī Polārajam lokam un ziemeļbriežiem. Kad aiz muguras bija 1023km, ap pusdienas laiku pēc nelielas maldīšanās ieradāmies Santa Klausa birojā pie Rovaniemi. Atslābums bija neizbēgams, šurpu turpu… visi nofotografējās pie Polārā loka, daži (tai skaitā es) pat kā mazi bērni kopā ar Salatēti vasarā, labi, ka vēl klēpī neiesēdāmies. Rezultātā pusotra stunda dārgā laika vējā, bet vēl jākļūst tālāk uz ziemeļiem Zviedrijā. Ne tikai aizvien biežāk uz ceļa stāvošie vai skrienošie ziemeļbrieži un citi lopiņi mums patraucēja, bet mūsu grupa arī iekrita ģeogrāfiskajās lamatās un nobrauca liekus 34km gar Tome robežupi. Pusčetros pēcpusdienā nokļuvām vistālāk aiz Polārā loka Zviedrijas miestiņā Pajala un no turienes mūsu skrējiens pagriezās uz dienvidiem. Desmitos vakarā pēc 1654km ievēlāmies Umeå kempingā un pēc dušas tīros palagos noplīsām pusotru stundu, tiesa japāņu čoperu grupa varonīgi nolēma iztikt bez miega un dudināja tik tālāk. Miegs deva daudz, bet nepateica, kas mūs sagaida nākošajā naktī. It kā priekšā bija tikai 770km, bet cik grūti tie nāca aukstajā piejūras gaisā pēc pusnakts, kad drēgnums un tikai četri pieci grādi plusā iekodās līdz pašam kaulam. Nezinu, kā citi, bet es izsalu līdz pašai serdei, vienu brīdi gribēju kāpt nost no moča un beigt visu šo polāro ekstrēmu. Tad sāku lūgties, lai saulīte ātrāk lec, un viņa to izdarīja. Viens labums no šī aukstuma tomēr bija – pieplokot aiz tam brīdim niecīgā stikla, atklāju baikeru „embrionālās” pozas priekšrocības. Vēl lādēju sevi par skopumu, ka savā laikā nenopirku apsildāmos rokturus. Pirms finiša stress darīja savu. Pie Gävle pēc uzpildīšanās atkal sākām maldīties, lai atrastu mazos ceļus uz Norrtälje. Mums ar Raivi jau patika caur pauguriem līkumojošais un uzlecošās saule apspīdētais ceļš starp sakoptajiem laukiem, bet daudzi mazliet pukojās, ka nogurumā jāloka mocis, nevis jāskrienas ar minūtēm uz taisna lielceļa. Ko padarīsi, ka pagrūti savākt tās 1500 jūdzes – taisnā ceļā apkārt Botnijas līcim tikai nedaudz pāri 1100. Laiks ritēja, nemiers pieauga. Aiz stresa un noguruma, lai paspētu atzīmēties benzīna tankā pirms iztek 36 stundas, mūsu grupa smieklīgā kārtā pie viena remontējama krustojuma Stokholmas priekšpilsētā sadalījās un kā tarakāni aizskrēja uz visām pusēm. Tā nu mēs kopā ar Aldi uztraukumā izjoņojām cauri Stokholmas centra viaduktiem un tuneļiem un beidzot 11min pirms termiņa beigām vai desmitiem rītā, pat veicot divdomīgus manevrus, nokļuvām kaut kādā Statoilā. Žurku skrējiens bija galā! Sazvanījāmies ar pārējiem – visi paspējuši, kaujoties ar miegu, bez problēmām nokļuvuši galā. Urrā! Izdarīts! Saule spīdēja, nesteidzīgi peldējām pa vidējo joslu prāmju termināla virzienā. Sapulcējāmies, noķērām vietējo rokeri kā liecinieku, arī birokrātija tika ievērota. Bijām pelnījuši alus kausu. Videolente iemūžināja tā brīža sajūtas, tik daudzi iekrita snaudā… nogurums visiem bija baigs, vienu brīdi pirmo reizi mūžā, ceru, ka priekšpēdējo, sajutu, ka gars un miesa attālinās viens no otra. Kad nokļuvām uz prāmja, priecīgais satraukums dēļ paveiktā atkal sapulcināja mūs visus prāmja bārā, kur apsveicām viens otru, dalījāmies iespaidos, pļāpājām un pļāpājām… Nākošajā dienā Rīgā nobraucām no prāmja un tad mūs sagaidīja… Elita bija izdomājusi, ka mūs pēc varoņdarba jāsagaida ar baloniem, puišiem melnā krāsā, bet Kristīnei kā vienīgajai dāmai sarkanā krāsā, un virsū uzrakstīts 1500. Kad nodomāju, ka mēs tagad balonus piesiesim pie močiem un brauksim uz after-party, atskanēja „Laist pa vējam!” un visi baloni kā viena komanda aizlidoja gaisā. Skaisti! Arī mēs kārtējo reizi bijām kā viena komanda, no kuras ar ikvienu var iet izlūkos… to apzinājāmies pie after-party, kad negribas šķirties, tik triekt, smieties un vēlreiz pārrunāt notikušo… kāds velns mani atkal tajā dīdīja pateikt „Nekad vairs”? :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais