Barça baby!
|
Elizabete Cassiopia
|
Septembra beigās es un mana brazīļu tautības draudzene nolemjam, ka oktobra visai ievērojamā skaita brīvdienas jāizmanto pēc pilnas programmas.
Darbības plāns mums kļūst skaidrs pavisam aši, neesam ne pirmatnējās ceļotājas. Dzīvojam un mācamies Parīzē un tā nu sanācis, ka gandrīz katra sevis cienoša brazīļu ģimene pēc teju vai tradicionālas likumsakarības “aizsūta” savas atvases mācībām ārzemēs, kā nu kurā ģimenē sanāk, vai nu tā ir universitāte vai vēl tikai vidusskola. Tas nospēlē mums par labu un Eiropas ietvaros salasām vēl 8 meitenes, kas ar lielāko prieku pievienotos mums.
Pēc mazām debatēm izvēle krīt par labu Spānijas kultūras galvaspilsētai Barselonai.
Sacīts darīts, iegādājamies biļetes, katra no savas Eiropas puses un sākam “plānošanu”.
Top skaidrs, ka vēlētos visas būt daudz maz kopā, un galu galā izlemjam, ka 10 dāmām atrašanās kopā iespējama vien hostelī.
Pēc nelielas izpētas un divu dienu svārstīšanās izlemjam par labu Alberguinn youth hostel, kas beigās izrādijās visnotaļ laba izvēle, atradās vietā ko varētu dēvēt par labu (~10 minūšu brauciens ar metro līdz “centram”), kluss un mierīgs, patīkama cilvēku kompānija, sākot ar ceļotājiem no Urugvajas beidzot ar Austrāliju, tīrs un piedevām pie visnotaļ tā jau mazās cenas tajā iekļautas arī brokastis. Kopā ar Terēzu, manu Parīzes draudzeni izvēlējāmies palikt Barselonā no 22.10 – 26.10, kopā samaksājot apmēram 76 eiro uz visām naktīm un ne mirkli nenožēlojām savu izvēli.
Parasti pēc visu vitāli svarīgo lietu izdarīšanas, sāku plānot un likt kopā puzli ar nosaukumu “Ko redzēt/kur paēst/Ko nopirkt utt.” taču, jo tuvāks nāca izbraukšanas datums, jo vairāk sapratām, ka mūsu mērķis šoreiz tomēr nav redzēt visus tūristu “must see” objektus un skriet pēc ik desmit minūšu plāna. Salikām uz papīra vien desmit objektus, ko vēlējāmies redzēt visvairāk un pārējo atstājām spriešanai uz vietas. Sak, cik nu būs gribēšana un varēšana, jo plānā bija arīdzan izbaudīt mazu daļu no Barselonas naksnīgo izklaižu programmas.
Kā tas viss izvērtās?
22.10. Piektdiena
Francijas streiki mūs šodien neietekmē un divos laimīgi nosēžamies Barselonas lidostā. Priekšā jau viena draudzene, kas ielidojusi no Īrijas, divas stundas gaidām pēc vēl vienas, kas ielido no Marseļas.
Lidosta, kā jau lidosta, tipiskais plānojums, tūrisma birojā ne visai laipnas darbinieces, taču pilsētas karte tomēr tiek iedota bez problēmām.Barselona kaut arī ne maza pilsēta šķiet ļoti kārtīgi izstrādāta un ciešāk ieskatoties kartē atradīsiet rajonus, kas veido pirmklasnieka rūtiņburtnīcas lapu. Rūtis, līnijas, rūtis! Kartē ļoti jauki atzīmēti un nedaudz uzskicēti visslavenākie arhitektūras darbi, tad nu ļauži var noorentēt savu uzmanību.
Mūsu ceļojumbiedrenes zināja, ka vilciens uz pilsētu esot pieejams no otrā termināla, iespējams ir arī no pirmā, taču mēs daudz nemeklējām un izvēlējāmies jau zināmo variantu. Ak, cik gan laba izvēle tā bija! Pa ceļam satikta jauka ceļotāja atveda trīs liekas metro biļetes(viena pilna dienas, divas ar vairākām reizēm atlikušām), tad nu mūsu pirmo braucieni šajā pilsētā izmantojām bez maksas.
Pirmās asociācijas izejot no lidostas bija ar Miami– spožs mēness, skaidras, bet pustumšas debesis, siltums, palmas un spāņu valoda. Vēlāk gan secināju, ka pirmais iespaids visnotaļ maldīgs un Miami līdz Barselonai vēl augt un droši vien nekad arī neizaugt.
...Iekārtojoties hostelī aša duša, drēbju maiņa un lažam dzīve, pēc mazas apspriedes, interneta padomiem un hosteļa saimnieces ieteikuma izlemjam doties uz rajonu ar nosaukumu Gracia, kas pazīstams kā underground restorānu, bāru un klubu vieta Barselonā. Taču nonākot tur secinājām, ka savus spēkus tomēr būsim pārvērtējušas tāpēc iztikām vien ar picu kādā pēc skata pietiekami gaumīgā ēstuvē. Atgriežoties vēl paspējām veikt nelielu kartes izstudēšanu rītdienai un bluķa cienīgiem gājieniem ievelties gultā.
23.10. Sestdiena
Socializēšanās ar hosteļa biedriem pie brokastu galda, ilgāk esošie padalās ar saviem iespaidiem, tikko atbraukušie kāri uztver katru vārdu. Mūs šodien papildinās vēl sešas daiļavas, tāpēc aiz tīras cieņas pret viņām nepavadam dienu apskatot pašu svarīgāko, to tad visas kopā.
Plāns mums ir vienkāršs, braucam ar metro līdz stacijai Liceu, kāpjam ārā un ejam kur nu deguns un/ vai acis rāda.
Deguns ved mūs uz La Boqueria, kas šķiet izrotājies kā kārtīga spāņu lēdija, kur pielīpam pie svaigi spiesto sulu un augļu kokteiļu rindām, acis spīd un nevar vien izvēlēties, starp mango, zemeņu un coco, papaijas u.c. Ir skaidrs, ka te mēs vēl atgriezīsimies, jā gan. Mans ieteikums pēc vairāku reižu apmeklējuma ir tomēr ieklīst dziļāk, jo pie pašas ieejas nopērkamās sulas maksā 2-2.50 eiro, kamēr dziļāk cena jau nokrīt līdz 1.50, dēļ papildus desmit soļiem turp vai šurp. Nesāpīgs ietaupījums.
Savus kokteiļus lēni izdzeram un acis mūs ved uz mazo ielu labirintu pa kreisi no La Ramblas, vecās pilsētas sirdī, jeb Ciutat Vella, lai ko tas arī nozīmētu. Plāna mums nav un izrādās, ka arī bez plāna visnotaļ mierīgi var apskatīt pietiekami daudz un nepalaist garām arī slaveno “Happy pills” veikalu, kur īsti tūristiskā garā iegādāties niekus citiem, atstājot sevi ar mazliet garu degunu. Nezinātājiem, veikala koncepts ir vienkāršs, tas pilns ar gumijkonfektēm, pircējs pēc patikas izvēlas kāda izmēra “zāļu iepakojumu”, piepilda to pilnu ar konfektēm, kuras izvēlas pats vadoties pēc visām iespējamajām maņām, pie pamācību stenda paņem kādu no zaļu nosaukumiem, piemēram, “Pret pirmdienu rītiem” un dodies samaksāt. Volā!
Virzoties tālāk nonākam pie Placa de Catalunya strūklakas, kur piesēžam lai pavērotu mazos gaiņājam baložus un izpētot karti secinām, ka esam visnotaļ netālu no Palau de la Musica Catalana, tad nu virziens mums top visai skaidrs. Ēka, saglabājot vēsturisko ieejas daļu, tomēr paspējusi otrā pusē papildināt to ar moderniem elementiem, gan nav objekts, kam jāvelta vairākas stundas, ja vien neizvēlaties kādu plašā koncertu klāsta. Mēs gan neizvēlējāmies, bet domāju, ka tas varētu būt tā vērts, ja laiks atļauj. Koncertzāle atrodas mierīgas pilsētas daļas sirdī, kas pilna ar mazām ieliņām, arābiem piederošiem pārtikas veikaliem un ķīniešu apģērbu “pārdošanas vietām”.
Pulkstens jau nāk seši un tā kā ap šo laiku mums hostelī jāsagaida citi draugi, dodamies uz metro pusi. Piebilstot par metro, tas arīdzan ir visai lēts kā jau tas mēdz būt teju jebkurā pasaules pilsētā, kas var lepoties ar šo ātro pārvietošanās līdzekli, visizdevīgākais mūsuprāt ir ņemt vai nu 10 braucienu biļeti, vai arī konkrētu dienu skaitu. Mēs paņemam četras dienas, par ko samaksājam apmēram 21. Eiro. Tas sevī ietver neierobežotu sabiedriskā transporta lietojumu visas četras dienas. Ņemot vērā mūsu biežo metro lietošanu tas arī izrādās ir vislabākais variants.
Dienu noslēdzām Boulevard Culture Club, tur pat uz La Ramblas, ko nevarētu nodēvēt par labāko izvēli, taču par sliktāko arī nē. 90’s un 00’s hīti savienojumā ar cigarešu dūmiem un pāris dīvaini ģērbtām spāņu dāmām, kas pārģērbj kurpes tur pat kluba tualetē. Vietējais kolorīts.
24.10 Svētdiena
Cenšamies ignorēt faktu, ka mūsu apģērbs, mati un pat kurpes droši vien ir pievilkušās ar to nepatīkamo smaku, sataisāmies un jau ap pusdivpadsmitiem esam ārpus “Barselonas mājām” lai ieraudzīto Barselonā neglītāko ēku Sagrada Familia, kas vairumam no mums atgādina bērnībā pludmalē celtās smilšu pilis, prātojam nez vai mūsu domas mainītos ja ne lielais nogurums un kāju sāpes pēc vakardienas dejām. Taču tīri distancējoties no personīgās nepatikas laikam jau jāatzīst, ka ēka savā ziņā ir iespaidīga ņemot vērā laiku, kad celta un citus apstākļus.
Diena ir karsta, plānotā lietus vietā saņemam kārtīgus +23-25 grādus, ko šoreiz lādējām, jo mūsu tālākais mērķis ir pievērstiem slavenajam Gaudi Parkam jeb Parc Guell, putekļi pa gaisu un mums ir karsti. Par spīti stāvajam ceļam augšup un smilšanajam ceļam lejup atzīstam skatu uz pilsētu par atzīstamu, arī Barselonas garam piemītošās mozaīkas lai arī vairs nepārsteidz iepriecina gan. Izlemjam mūsos meklēt vēl simtu desmito elpu un nostaigāt divas metro stacijas lai redzētu rajonu ap šo parku. Nekas ievērības cienīgs, varat droši sevī papildus elpas nemeklēt.
Vienbalsīgi nolemjam, ka pēc īsās nakts un ellīgajām kāju sāpēm dosimies atpakaļ uz hosteli atgriežoties Barselonā vēlākā nakts stundā.
Dienas un nakts noslēgumā dāmas atrod Ledus klubu un uzņem mazliet miglainas bildes pludmalē. Laikam jau roka trīcējusi.
Es pati atmetu ar roku nakts ballītēm nosmejot, ka esmu vienas nakts laikā sasniegusi simtgades vecumu un labāk pievērsīšos Līsbetei Salanderei un viņas kriminālajiem piedzīvojumiem grāmatas trešajā daļā. Beigās mans vakars gan vairāk atgādina intervijas cienīgu sarunu par Austrālijas labumiem un tagad man prātā ir visai skaidra informācija, proti, uz Sidneju nebraukt, savu uzmanību koncentrēt uz Melnburnu, jo tā IR labākā pilsētā Austrālijā. Lielo valstu problēmas, katrs štats un lielpilsēta sevi uzskata par labāko. Zinām, zinām šo! Pēc mācībām Ņujorkā mans Parīzes skolotājs šad un tad piemiedz ar aci kā teikdams “Tu jau zini”, kad pārliecināti stāsta, ka Amerikā nav neviena labāka štata par Ņujorku. (Jo dzimis un audzis tur tas skolotājs)
25.10 Pirmdiena
Labā izvēļu diena, kamēr citi melnām acīm guļ dušā un mēģina sevi sakopt pēc vakarnakts izklaidēm es svaiga dodos iekarot Barselonu.
Sāku ar krāsaino kokteili no tirgus un brokastīm National Library of Catalonia parkā ieturoties ar ierastajām tomātmaizītēm un cukīnī omleti. Garšīgi.
Pēc lēnas pastaigas un nekaunīgiem skatiem Raval rajonā mainu virzienu un dodos uz Barri Gotic, ko atzīstu par vismīļāko vietu Barselonā. Mazie mākslinieku veikali un galerijas, kas šķiet mani atrod bez piepūles. Ja es nebūtu tik čammīga un daudz laika nepavadītu nedarot neko būtu jau iepriekš apmeklējusi Pikaso muzeju, diemžēl pirmdienā tas bija slēgts, taču daudz laika bezcerībai nedevu, atceroties, ka visai iespaidīga Pikaso izstāde redzēta jau iepriekš citur pasaulē un galu galā, tā kā daļa francūžu mazliet nepamatotā kretīnismā uzskata, ka Pikaso ir viņu mākslinieks, arī Parīzē mums ir viens muzejs, pirmajā brīvajā dienā iešu atgūt nokavēto.
Pabaudu zili mākoņainās piestātnes debesis mēģinot nedomāt par iespējamo laiku, kas mani piemeklēs rīt Rīgā. Paslinkojusi ielecu jau simtreiz pieminētajā pārvietošanās līdzeklī lai dotos uz Catalunya metro staciju no kuras pa Passeig Gracia, pētot skatlogus un patukšojot arī savu kredītkarti beidzot dodos uz slaveno Casa Batllo, kuru biju gan plānojusi izlaist, bet pēc hosteļa ļaužu ieteikuma savas domas mainīju, daudz neprātojot par nožēlu, kuru arī neizjūtu.
Vēlāk dodu vaļu sievišķajām maņām un atkal patukšoju kredītkartes. Kad tajās jau sāk iezagties vēja smaka, metu mieru un atgriežos hostelī, lai sakārtotu savu iedzīvi, nomazgātos un atrastu savas ceļojuma biedrenes, kas gan laikam beigušas gulšņāt un devušās dzīvē.
Ap deviņiem satiekamies jau iepriekš minētajā Catalunya stacijas rajonā un paēdam mazas, bet pieminēšanas vērtas vakariņas Piscolabis restorānā, kas pēc internetā atrodamās informācijas tiek turēts cieņā Barselonā. Sajūsmā nespiedzam taču saldos atzīstam par labiem esam.
Vēlāk naktī jau ierastās hosteļa atvadas un Latvijas dienu plānošanas. Šoreiz tam jāpieiet apdomībāk, jo kopā ar mani uz salto un lietaino zemi dodās divas aizokeānijas draudzenes. Mums pietrūks krāsainās un siltās Barselonās, lai gan skumt nav ko, jo katrai pilsētai ir savs īpašais šarms. Arī Rīgai.
