Milāna – Rimini – San Marino 2008
|
Ilze Bruņeniece
|
Iespaidi jau mazliet padzisuši, tomēr pie šī ceļojuma atgriezties man liek pāris cilvēki, kam Itālija kļuvusi aktuāla, kā interešu objekts, kā nākamā ceļojuma gala mērķis. Tad nu neturu sveci zem pūra un velku ārā apputējušās bildes, mazliet saburzītas kartes un biļetes, kur itāļu valodā ne vienmēr iespējams salasīt maršrutu un transporta līdzekli. Bet es „patīšu filmu atpakaļ”..
Ceļā. No Rīgas lidojam, protams, ka ar Ryanair, uz Milānu, jeb precīzāk – Bergamo. Ierodamies jau rīta pusē un ar autobusu, kas nekur tālu nav jāmeklē, ja nemaldos, par kādiem padsmit EUR tiekam līdz pašai skaisto cilvēku, šiko veikalu, mākslas un kultūras pērlei Milānai.. Līdz tās dzelzceļa stacijai, precīzāk sakot.
Milānai esam atvēlējušas nepilnu dienu (nolaidība, es jums saku!!), jo mūsu plānos nav ne šopings, ne naudas iztērēšana dārgās picērijās (bet vēlāk redzam, ka varbūt vajadzēja). Mūsu plāns ir paspēt noķert pēdējos vasaras saules starus kādreiz tik populārajās Rimini pludmalēs.. Ko tik latvietis neizdarīs, lai ziemas tuvošanos palēninātu, vai ne?
Milāna. Tomēr, tomēr par pašu pilsētu. Ir lietas, ko pabūt Milānā un neredzēt ir kauns pat vislielākajiem atkritējiem no „sabiedrības un ekspertu” viedokļa.Bet kurš gan vispār zin, kas man konkrētajā ceļojumā ir „jāredz”? Kur kājas nesa, to arī redzējām šoreiz..
El Doumo. Tad nu ar pavisam īsu pārbraucienu metro (par 1 EUR toreiz) tiekam līdz Milānas slavenākajam laukumam – Piazza Doumo. Varam izbaudīt El Doumo balto krāšņumu, ko mums paveicas redzēt saules staru apspīdētu.. Grezni, majestātiski, cēli.. Skaisti!! Neesam ne muti no brīnumim aizvērt paspējušas, kā ap mums sastājuši „melnie brāļi” un piedāvā apsiet draudzības prievītes un stāsta „jaunumus” par badā mirstošiem bērniem. Man protams to arī ir žēl, tomēr, kad vēlos kādam ziedot naudu, es to arī daru, nevis samaksāju Milānas centrālajā laukumā pēc izskata galīgi badā nemirstošam kungam. Paiet laiciņš līdz tiekam no tiem vaļā un turpmāk acu skatā ierakstam – neesam ieinteresētas – kad kāds atkal uzsāk sarunu „Hello, sister!”. Iekšā bazncā tikt gribējās ļoti, kā arī uz jumta uzkāpt, tomēr apsargs manus svārkus atzina par īsiem un šis prieks mums izpalika (jūs esiet prātīgāki, jo džinsu svārki parastie tur netiek uzskatīti par pieklājīgiem). Tāda īsta plāna, ko un kā darīt mums nav, tādēļ baudam pilsētas atmosfēru un iemetam aci kartē, pameklējam vēl ko netālu.
Galeria Vittorio Emanuele II. Turpat blakus laukumam mūsu skatus piesaista vēl kāda arhiektoniski krāšņa celtne (un tādu Milānā nav mazums). Slavenā galerija, kurā atrodami visu pazīstamāko Itālijas (un pieņemu, ka ne tikai) zīmolu veikali, kafejnīcas un restorāni. Pēc tautas spriežot, lielākā daļa gan tūristu, kas sanākuši vērot, kā tad tas viss izskatās.. Celtne tiešām iespaidīga, mums top pāris foto un esam gatavas doties tālāk.
Castello Sforzesco. Pa kādu lielu ielu dodamies Castello Sforzesco virzienā. Tā ieeju rotā laukums ar strūklakām, aiz tā gozējas parks. Cietoksni izstaigājam, tajā atrodas arī Mākslas Muzejs, kuru šoreiz izlaižam. Nav noskaņojuma kaut kā. Nekādu īpašo iespaidu laikam tas uz mani nav atstājis, tomēr celtne interesanta un visdrīzāk svarīga.
Parco Sempione. Mani vairāk vilina šīsdienas dzīve un parka laiskā atmosfēra, kas atrodas tieši aiz cietokšņa. Nespēju vien beigt sajūsmināties par skaistajiem cilvēkiem visapkārt (tiešām vienu brīdi likās, ka esam iemaldījušās kādā fotomodeļu gājienā). Parkā daži nesteidzīgi atpūšas, citi mācās, ģimenes pikniko, tālāk kāds orķestris spēlē mazu koncertu. Mēs piesēžam uz soliņa un baudam..Milānas atmosfēru.
Pizza Milano. Pusdienas laiks rosina apetīti arī mums, tādēļ nolemjam doties labākās un gardākās picas medībās. Mazliet tīšām apmaldamies, lai tiktu prom no acīm redzamajām tūristu straumēm un tiem domātajām iestādēm un cenām. Un nonākam pavisam vientuļās ielās. Tomēr pa laimi, tur atrodam arī picēriju. Arī man šobrīd žēl, ka neatceros ne picērijas nosaukumu, ne adresi, nav pat nevienas bildes.. Atceros tikai to, ka bārmenis sirms kungs, ļooti itālisks. Un ļooti labi izskatās savā vecumā. Tik labi, ka 2 jaunām latviešu meitenēm „siekala notek”.. Ehh.. Un tad nu mēs pie smukā bārmeņa paliekam uz vienu picu un salātiem. Pica Milānas īpašā protams (ar cukini, tomātiem un mozareelu, ja nemaldos). Gardi! Un ne lēti. Bet to vērts!! Un gribētos cerēt, ka šādu pašu baudījumu ir iespējams noķert arī citās Milānas ēstuvītēs.
Saldējums un pārsteigums. Ar to mums protams vēl nav gana, lai gan saprotam, ka ir laiks kustēt uz dzelzceļa stacijas pusi. Pa ceļam neatturamies no gardā itāļu saldējuma baudījuma. Mans mīļākais ir citronu.. Un kurš Tavs? Kamēr mēs to ēdam acis kaifā samiegušas tuvējā parciņā, tikmēr attopamies, ka esam blakus pašai slavenaijai Teatro alla Scala ēkai. Tik necilai un nepamanāmai, ka esam tai jau 2 x garām pagājušas. Tiešām (ak, un nelielos es ar to, bet tiešām necila salīdzinot ar mūsu Operu). Tā ka nedariet arī Jūs tādu kļūdu!! Lai gan – operas mīļi laikam jau gan zina, kāda tā izskatās..
Tas arī viss. Milānā mums šoreiz. Tagad skatos kartē un sparotu, ka tur ir vēl daudz kā. Gan jau ka daudz vēstures un mākslas, daudz arī parku un dārzu, daudz rajoniņu un daudz pārsteigumu, kas mani gaida nākamreiz.
Vilciens uz Rimini. No galvenās dzelzceļa stacijas, kas gan vakarā neizskatās pārāk mīlīga un tās rajoniņš tāpat, dodamies ar vilcienu uz sen ilgoto Rimini, kur mūs gaida viesnīca. Vilciens Itālijā ir varen ērts pārvietošanās līdzeklis, iesaku. Izgulēties var labi, arī skatus pabaudīt, ja nu gluži nemiers dīda. Galīgi lēts gan arī nav (biļete Milāna – Rimini – Milāna mums katrai izmaksāja 43 LVL). Tomēr tā ir mūsu iespēja tikt pie jūras!!
Rimini. Rimini ieripojam vakarā, kādam vientuļam policistam uzjautājam, kā varam atrast viesnīcu un saņemam norādi braukt ar autobusu. Līdz kurienei – nav īsti nojausmas. Pietura turpat blakus, tajā jau vesels bars jauniešu, var redzēt, ka kūrortā dzīve septembrī vēl kūsāt kūsā. Tiekam pie autobusa un pavizinamies ar to pa zaķi, jo tā arī īsti nesaprotam, kas un kā ar biļetēm, un galīgi tādas nesam vienīgās. Nu jau vairs neatminos kā, bet laimīgi līdz viesnīcai nokļūstam bez lielas maldīšanās. Dzīvojam Hotel Villa Luigia (www.hotelvillaluigia.com) par visai smieklīgām naudiņām kūrortpilsētai- par 2 naktīm 54 LVL no katras. Un tas viss 5 minūšu gājienā no pludmales. Esam galā un esam laimīgas.
Nesezona. Tas nozīmē, ka var nebūt arī perfekts laiciņš. Un nākamajā dienā tiešām nav. Tādēļ pludmales priekus atstājam citai dienai un dodamies ekskursijā pa kūrortpilsētu, uzināt, par ko tad dziesmas rakstītas un dziedātas. Maza gaužām pilsētiņa. Ar mazliem laukumiem, tūristu veikaliem, šādām tādām vēsturiskām celtnēm. Sena diezgan. Nepaiet ne pāris stundas, kad izstaigāta un saprotam, ka šodien jāpieķer klāt vēl kāds apskates objekts.
San Marino. Kartē sazīmējam, ka pavisam netālu ir pilsētvalsts SanMarino, tas brīnums tak arī jāredz. Tur viegli no Rimini nokļūt ar autobusu, parasto satiksmes. Citi ar to pašu brauc uz outlet veikaliem pilsētas apkārtnē (vienu pa ceļam pamēģinājām, galīgi neiesaku!!).Autobuss uzved augšā klintī pa sepentīniem. Skati fantastiski, ņemot vērā,ka visapkārt līdzenums.. Cietokšņi, mazas bruģētas ieliņas, vēstures elpa un tūrisma nozares uzmācība. Viss vienā. Diemžēl tā otrā ir pārāk daudz, lai tiešām iz baudītu. Bijām apskatīt un fotogrāfēt. Un ir tur skaisti un ir tas jāredz. Un varbūt šis tas tur arī jānoopērk, jo pārdod tur tiešām skaistas lietas (manipieveica juvelieru veikals, tagad San Marino atceros pa svētkiem).
Itāļi. Iespējams pārsteigums ir tas, ka vēl neesmu uzrakstījusi par piedzīvojumiem ar itāļiem. Nu jau vairs atmiņā nav palicis neviens „Ciao, bella!!”, kas tur skan no visām malām. Un patiesībā nav uztverams nemaz tik personiski, kā latvietēm gribētos. Tā viņiem tāda tradīcija. Vienkārši viņi tā dara un viss. Un visām pievilcīgām sievietēm, arī savējām. Viņiem vispār sveicināties ir pieņemts.
Piedzīvojums. Bet nu stāsts par piedzīvojumu. Stāsts par EAT, MAKE LOVE (citāts no KNI). 2 izsalkušas meitenes nolemj ieturēt vakariņas no viesnīcas netālā ēstuvē, jo nav ne spēka ne gribēšanas kur tālāk ko meklēt. Un meitenēm veicas (bet jums ne, jo arī šo nosaukumu neatminos), jo ēdiens ir the best. Tiešām – labākā garneļu pica, ko savā mūžā esmu ēdusi!! Tad nu nesteidzīgi baudam vakaru, mums pie blakus galdiņa apsēžas 2 itāļu vīrieši. Un iedomājies – nesāk piesieties!! Mums tas ir patīkams pārstegums. Tiešām. Tomēr pēc brīža jau varam to likt pie malas, jo viņi ir nolēmuši tomēr ar mums sarunāties. Ehh, nu labi. Noskaidrojam, ka tikai viens no viņiem prot angļu valodu, tas kurš futbola komandas menedžeris un tas, kura draugam pieder Leonardo Da Vinci restorāns Rīgā. (toreiz par tādu nemaz nezināju, ak es...!!) Tā nu mazliet parunājam par šo un to.. un priecājamies par neuzbāzību.. Līdz tas, kurš angliski nerunā, sāk spert ārā tekstus par to, kad tad mēs uz mūsu viesnīcas numuriņu iesim patusēt... Opaa.. te nu bija, ak mēs naivās!! Pēc pāris teikumu apmaiņas saņēmām vēl vienu „spaini auksta ūdens” – tad kādēļ mēs vispār uz Rimini esam atpērušās??!! Puišiem nebij skaidrs.. Mums gan kļuva.. Tā nu mēs iepazinām Rimini patieso seju.. Un ja tā vērīgāk paskatās apkārt – tieši tā arī tur viss ir.. Tā,ka – vismaz nebrīnieties. Ja nu kas.
Mazliet, vēl mazliet. Šī diena paiet nelielā haosā, jo aizkuļamies līdz outlet shopam, ko mums iesaka un ļoti noviļamies. Kamēr esam atpakaļ, tikmēr jau ir pēcpusdiena. Mazliet baudam jūru un esam gatavas viesnīcā kravāt čemodānus (mums atļāva numuriņus atstāt vēlāk), lai dotos atceļā. Mājup. Ar vilcienu atpakaļ uz Milānu. Un pēc tam vēlu vakarā uz lidostu, lai gaidītu rīta reisu. Jo pirmais autobss uz turieni iet pārāk vēlu un Milānā nevienu krodziņu, kas naktī strādātu neatradām.. Lidosta mūs galīgi negaida un īpaši viesmīlīga nešķiet, tādēļ nolamjam noziedot mazliet naudas, lai tās 4 stundas tomēr pagulētu gultā. Viesnīcā turpat pie lidostas. Un galīgi nenožēlojam.
Mājās. Atgriezšanās, kā vienmēr sāpīga. Tur saule, te lietus, tur silti, te auksti. Tomēr – te mājas. Un Itālija nav manā sirdī. Nu nav un neko tur nevar padarīt..
Par šo un citiem piedzīvojumiem lasi: http://ilzitescelastasti.wordpress.com/
