Bella Milano!!!

Jana Igaviņa 29.10.2010 6 min lasīšanai

“Dienās, kad lidlauks pārāk tāls ..” es atkal uzklikšķinu uz Ryanair mīļotās mājas lapas un nopērku kārtējo lidojumu. Šoreiz uz Milānu. Pat i nezinu, kādēļ tieši uz turieni. Vienkārši gribējās meitai uz 1.septembri kaut ko uzdāvināt. Bet mēs sen vairs viens otru ģimenē neaplaimojam ar laicīgām un putekļiem bagātām lietām.

Augusta beigās nopirku divas biļetes – 61 lats (to uzcenojumu veido katras biļetes iegāde ar Visa Elektron karti – 7,20 Ls vienai biļetei) Rīga – Milāna (Bergamo Orio al Serio). Septembra beigās sāku domāt par hosteļa rezervēšanu. Kārtējo reizi izvēlējos www.hostelworld.com un rezervēju hosteli Central Station Viale Lunigiana 4 (divas naktis diviem cilvēkiem – 80 Eiro). Lai cik atturīgus izteikumus par to lasīju apmeklētāju atsauksmēs, hostelis bija foršs un mums dikti piemērots!!! Ta ne jau gulēt braucām!!! Hostelis mums bija tikai kā tāda pārgulēšanas saliņa – drošībā un mierā.

Kad nolijis lietus

Mūsu reiss 25.oktobrī 14:50 no Rīgas. Lidosta un lidmašīna ir piebāzta pašā nedēļas sākumā. Nu neko – drūzmējoties un spiežoties, tiekam lidmašīnā. Bergamo ielidojam pēcpusdienā. Atkal līst, bet lietus ir krietni siltāks par Latvijas oktobra lietu. Ja sākumā bijām nodomājušas uz Milānu no lidostas doties ar vilcienu (tā būtu lētāk), tad lepnās idejas noskalo lietus. Ķeram busu – lidosta – Milānas centrālā dzelzceļa stacija un dodamies uz metrapoli (nu tā man gribas teikt). Biļešu kases nemeklējam, jo busa biļetes pārdod turpat pie busa. Mārketinga triks: pērc biļeti diviem par 19.80 Eur un viena biļete (atpakaļceļam) kā bonuss! Un tā arī bija, kad devāmies mājup. Kopā šajā biznesā (no lidostas uz centru un no centra uz lidostu) 2 personām samaksājām 29.60 Eur, tas ir aptuveni 14 Ls katrai abos virzienos. Patiesībā šoreiz nekaukulēju: dārgi vai lēti, bet galvenais – ērti un pa smuko!

Mazais šoks nemazinājās, kad ieraudzīju Centrālās dzelzceļa stacijas ēkas sānu zonu, jo iepriekš internetā to biju apskatījusi. Johaidī – kas tas par graustu!! -- domās iebrēcos: milzīgs, pelēks, neapgaismots monstrs, pie kura izlaiž nabaga ceļotājus! Taču nākamajās dienās beidzās arī mans iedomīgums: izcila, nedaudz smagnēja, bet burvīga ēka, kas sevī slēpj cilvēkiem gandrīz neaizvietojamas lietas: vilciens, buss, metro, bistro, ielu šopings! Feini!

Kad busa durvis aizvērušās, karte rokās un meklējam savu hosteli. Viens un divi: mazliet nošaujot šķērsielā, saņemot cita hosteļa administratores laipnas rekomendācijas, nokļūstam savā rezidencē. Vidēji – 5 minūšu gājiens no satcijas. Fiksi noliekam mantas un iekarojam metro. Milānā tas ir lētākais, labākais un ātrākais pārvietošanās veids. Laiks tā “atkošanai”- man kā blondīnei – pirmais vakars!Braucam četras pieturas un izkāpjām Milānas doma laukumā. Milānas dievnams vienkārši paralizē – tik cēls un mežģīnains pat vakara krēslā. Kamēr ieelpojam vecpilsētas gaisu, klāt mazs arābu vīrelis no Kairas (vismaz viņs pats tā saka) un sniedz sauju, pilnu ar kukurūzas garudiem: “Droši barojat baložus! Re, iedošu graudus!” vislaipnākajā pārdevēja balsī nodudina onkulītis. Man ir skaidrs, ka prasīs naudu, bet gaisotne ir tik omulīga, ka par tādām lietām brīdi pieveru aci, jo meitai bildes ar baložiem sanāk tik jaukas!!!! Pēc foto sesijas onka prasa 5 Eiro!!! Es saku, ka tik var maksāt vājprātīgie! Vēl parunājušies par naudas lietām, samaksājam 60 centus! Vai nav skaisti??? (paldies Ēģiptes un Turcijas ceļojumam!)

Laiks vakariņām. Uz Flash restorānu dodamies pēc draugu un radu ieteikumu. Super! Vieta, kas neliek vilties ne cenā, ne garšā – milzīgās picas ēdam vēl otrā dienā:)

Bez robežām

Otrā diena. Kad zvana modinātājs 7.30, automātiski to nospiežu, jo neesam jau grupas braucienā, kad reglaments liek celties un braukt. Vēl nedaudz itāliskas atmožšanās un ceļamies! Pirmais šāsdienas maršrutā ir Milānas dievnams – Milano Doumo. Braucam ar metro – 72 stundu biļete cilvēkam – 1 eiro, 24 stundu biļete – 3 eiro – kā nu katram tīk! Mēs par abām savām vajadzībām notērējām 8 eiro. Nu feini – pa freiju izstaigājam iekštelpas – elpa aizraujas no freskām, pārpasaulīgajām vitrāžām un klusuma – automātiski gribas izslēgt m.t.. burvelīgi jau no paša rīta! Jā, jā – visos ceļvežos var izlasīt informāciju, ka svētnīcu cēluši veselus 430 gadus!! Un ka šo ēku rotā n-tās skulptūras, freskas un, protams, vitrāžas. Bet te ir skaistāk, kā rakstīts! Vēl pēc mirkļa katra nepažēlojam 5 eiro un pēc piecu minūšu kāpiena esam uz doma jumta. Jēee – tik daudz mežģīnēs gan neesmu pabijusi!!!!!!!!!!Nu romantiski izsakoties, jumts ir bagātīgi rotāts ar tornīšiem, zvēru galvām (kalpo kā notekcaurules), cakiņām, nišiņām. Nu super!!! Forši, ka nav pati tūrisma sezona, jo tagad, oktobrī, brīvība un skati ir cilvēku portretu neaizsedzoši! Gandrīz veselu stundu te dzīvojamies, jo vienkārši negribas iet projām!!!!!!!!!

Tad tikušas uz zemes, karti rokās ņēmušas, kājām dodamies uz Sant`Ambrogio baziliku. Tas ir viens no vecākajiem dievnamiem pilsētā, ko dibinājis Sv.Ambrozijs, kurš te arī apbedīts. No sava bīskapa krēsla Ambrozijs pārvaldījis pilsētu. Vēstures fakti. Bet muti liek aizvērt mauzolejs, kur novietoti Sv. Ambrozija un divu līdzgaitnieku pīšļi. Jā, vieta pārdomām.

Tad dodamies uz Milano Cadorna dzelzceļa staciju (kartē viegli atrast), nopērkam divas biļetes uz Como Nord Lago (turp un atpakaļ ceļš abām izmaksā 18 Euro). Ceļā pavadām vairāk par stundu, un tad jau redzamas Alpu priekškalnu virsotnes. Super! Esam Komo ezera slavenākaja pilsētā Komo. Šķiet, ka izvēle mūs nav pievīlusi, jo te ir viss, ko starp vasaru un rudeni var vēlēties: lapu zelts no dzeltenā līdz koši sarkanajam, romatisks ezers ar baltām kalnu smailēm, slīdoši kuģīši, promināde un omulīgas kafejnīcas, miers, saulīte pa zemes virsu un super noskaņojums!! Brīdi mēģinājušas aptvert, kur nonākušas, ieraugām kafejnīcu ar uzrakstu: Brunate – funiculare. Meita saka: ja gribam augstāk, būs jābrauc! Ar ko – ar mazu vagoniņu stāvus kalnā!? Biļete no Komo uz Brunate un atpkaļ ar šo amizanto vilcieniņu maksā 4,90 Eiro cilvēkam. Brauciens ir interesants un mazliet ekstrēms – tā stāvus kalnā, bet gar malām stāvas nogāzes. Mans ģīmis nav pārliecinošs, kad paskatos uz dažiem vietējiem, kam šis ir ikdienas pārvietošanās veids:( Laimīgi piezemējušās Brunate ciematā, sākam tā izpēti kājām. It kā jau nav nekas izcils – tikai 3-4 km kājām pa ainavisku serpentīnu! Bet burvīgās ainavas to visu atsver: katru metru tālāk ejot, iesaucamies: skaties, kas par skatu – ezers, mājas tā krastos, Alpi! Jā, un dūmaka – viegli viegli zila, kā ietīdama savu pērli maigā zīda lakatā! Ui, forši! Nonākam pašā Brunate ciema smailē-bākā vai pielūgsnes namā – grūti pateikt, jo esam v ietā, kad tik tuvu debesis! Pēkšņi iepīkstas mobilais – welcome to Swiss.. bla bla. Jā, Šveice ir ir rokas stiepienā, tāpat kā Lugāno un Raiņa trimda. Nu pie tāda ezera dzīvojot, patiešām var tikai rakstīt!!!

Vakarpusē atgriežamies Como. Tāda miera un labsajūtas izjūta, kad gribas neko nedarīt un palikt. Bet mēs jau latvieši tā nevaram – jāiet, jādara, jāskrien ... Sēžamies vakara vilcienā un dodamies atpakaļ uz Milānu. Emocijas ir pārņēmušas prātu un dvēseli, ķermenis saka, ka vēl kaut kur jāiet. Noskrienam gar Brera Art Gallery – domāju, ka vakara krēslā tā būs vairāk izgaismota, bet vienalga iespaidīga! Šī ceļojuma plānos garām paslīd Da Viči “Svētais vakarēdiens” Santa Maria delle Grazie, jo kā izrādās – biļetes jāpasūta internetā aptuveni divus mēnešus pirms ierašānās! Zināju, ka jāpasūta, bet ka tik laicīgi? Nenoreaģēju..bet lai nu paliek klasika un masu tūrisms. Zinu, ka būs cita reize! Noteikti!!

Un kur tad augstā mode?!

Ak, jā! Gandrīz esmu kļuvusi garlaicīga, neko nepasakot par augsto modi un visām sievišķīgajām lietām! Viss ir tieši tā, kā rakstīts un dokumentēts- te ir viss, ko katra sieviete var vēlēties, ja tikai tā ir viņas prioritāte: Dolce@Gabana, Max-Mara, Armani, - Vittorio Emmanuelle I slavenā galerija ir pilna ar vēl kaudzi pasaulē zināmu zīmolu veikaliem. Viss patiešām ir skaisti un eleganti. Ekskluzīvo veikalu ekskursiju aizvietojam ar vecpilsētas baudīšanu Doma laukuma āra restorānā, kur skan dzīvā mūzika, kāds viesmīlis uzklāj galdiņu, un īstā bauda ir sākusies: Milānas vecpilsētas gars ir pacēlies pār senās svētnīcas mežģīnēm, maigais dienvidvējš klusi izšalc caur Doma laukuma baložu spānim, klusi pazemē zum šodienas metro, bet mēs, vecās Eiropas iekarotāji, sveicinām jaunu iepazīšanos ar spēka pilno Milānu!

Ko vēl var vēlēties?

Trešās dienas rīts uzaust spirgts un aicinošs – gribētos vēl palikt, vēl ne uz mājām... Milāna ir tik tikko iepazīta. Ar patiesi omulīgām izjūtām atstājam savu hostelīti un piecu minūšu gājienā atkal esam Centrālajā dzelzceļa stacijā, kur iekāpjam busā nu jau ar atpazīstamo uzrakstu “Airpor Orio al Serio”, bet pēc stundas sēžamies savā “Rainerītī” un uz Rīgu. Bergamo lidosta ir māījga un vienkārša. Kā jau uz baudīšanu vērstas ceļotājas, suvenīrus iepērkam turpat duty free veikalos – ne jau tādēļ, ka te būtu ļoti lēti, bet tādēļ, ka esam par tiem aizmirsušas, jo baudījām Milānu! Patiešām BAUDĪJĀM!!!

Nu ko – no praktiskā viedokļa trīs mēnešu laikā (augusts: biļetes, septembris – hostelis, oktobris-brauciens) esam iztērējušas nepilnus 250 Ls uz divām! Bet tā pa smuko-par neko neskopojoties, bet neļaujoties iedomātām pārmērībām!

Milāna, mēs tevi mīlam ar visu tavu pamatīgumu, mežģīnēm un saulrietu! Uz atgriešanos!

P.s. foto manā galerijā, bet par Milānu tā visa ir tik daudz!!!