Horvātija - praktisks ceļvedis

26.01.2011
14 min lasīšanai
69 foto

Horvātija - praktisks ceļvedis

Pirms došanās uz Horvātiju izlasīju desmitiem ceļojumu aprakstus - gan šeit draugos, gan citur globālajā tīmeklī, tomēr pietiekami kompaktu un praktisku ceļvedi neatradu, tādēļ piemetīšu savu artavu - lai noder tiem, kuri vienu no Eiropas skaistākajām valstīm vēl tikai plāno apmeklēt.

Lai gan Horvātijai tāpat kā Latvijai ir ļoti gara jūras robeža pludmales ir - man gribētos teikt - salīdzinoši maz. Katrā pilsētā un ciematiņā ir iespējams peldēties, bet neapdzīvotās vietās pie jūras piekļūt vienkārši nav iespējams vai arī nav pūļu vērts. Iemesls - klintis, klintis un vēlreiz klintis. Pludmales ir akmeņainas - sākot no zirņa lieluma asām šķembām, līdz kartupeļu izmēra oļiem un beidzot ar milzīgiem klints bluķiem. Pilsētās vietām pludmales var būt arī ar betona pamatu. Pāris vietās esot arī smilšaina jūrmala, kas horvātiem skaitās ļoti liels luksuss - pazīstamākā ir Bol pludmale Brač salā, taču to diemžēl šajā ceļojumā nepietika laika apskatīt.

Ejot peldēties ieteicams valkāt speciālas čības, kas pasargā ne tikai no akmeņiem, bet arī jūras ežiem. Peldējāmies gan ar, gan bez čībām. Ežus īstenībā ir viegli pamanīt, ja skatāties zem kājām - tie ir melni un kristāldzidrajā ūdenī uz balto klinšu vai akmeņu fona labi saskatāmi. Tomēr čībiņas noteikti ļaus justies komfortablāk. Pēc skata tās līdzīgas vieglām tenisa čībām ar ļoti plānu zoli. Iegādāties tās iespējams lielākoties tirdziņos, kur pārdod suvenīrus, iespējams arī lielveikalos (diemžēl sezonas beigās veikalos tās neredzējām). Cena - atkarībā no vietas un pilsētas - Ls 3-5 (veikalā, pieļauju, divreiz lētāk).

Pēc peldēšanās ieteicams ieiet dušā - cilvēkiem ar jūtīgu ādu sāļais ūdens nožūstot var radīt diskomfortu. Tomēr sālim ir arī pozitīvs efekts - ir ārkārtīgi viegli noturēties virs ūdens.

Kas visvairāk iespaidoja

1. Visa Dalmācijas (Horvātijas dienvidu daļa) piekraste, braucot ar auto pa kalnu serpentīniem

2. Dubrovnika (skaistākā Horvātijas un iespējams visas Eiropas vecpilsēta, iekļauta UNESCO mantojumā)

3. Plitvices ezeri (klinšu ieskauti ūdenskritumiem bagāti 9 līmeņos guloši ezeri)

4. Trogira (ļoti skaista neliela pilsēta - otra Horvātijas pērle, kas iekļauta UNESCO mantojumā)

5. Makarska (brīnišķīga pilsētas pludmale, un fantastiska daba. Pilsēta atrodas Biokovo nacionālā parka pakājē)

6. Cetinas upes kanjons Omišā (pilsētiņa pie jūras)

7. Pēdējā dienās pavisam mierīga klusa un skaista pilsētiņa Betina (Tisno salā, uz kuru ved neliels tilts)

Lielākās vilšanās

1. Splita (lielākā pilsēta Dalmācijas piekrastē)

2. Krka upes nacionālais parks ar 70 m augsto Skradinski ūdenskritumu (aptuveni desmit 5-10 m augstas kaskādes)

3. Vodice (pilsētiņa, kur mums ieteica palikt pa nakti)

4. Raftings par Cetinas upi Omišā (tā kā raftingā esmu braucis jau iepriekš, šis nelikās pārāk iespaidīgs)

5. Paklenicas nacionālais parks (klintis - vairāk piemērots alpīnistiem)

Nepaspējām apskatīt

- Zilā ala Biševo salā, kurā esot iespējams nokļūt tikai peldus. Pusdienlaikā saulei atstarojoties pret baltajām klintīm jūras dibenā, ala tiekot izgaismota zila. Tur var nokļūt ar prāmi no Splitas pārceļoties uz Vis salu. Vis salā no pilsētas Vis aizbraucot uz otru pilsētiņu Komižu, bet no turienes jāmeklē kāds, kas organizē braucienus uz blakus esošajā Biševo salā atrodošos alu. Dzirdējām, ka kaut kur citur arī esot ļoti iespaidīgas alas, diemžēl neatceros kur;

- Kornati nacionālais parks - lielākais salu arhipelāgs. Ekskursiju prāmji no Zadaras un Vodices (maza pilsētiņa, tādēļ ne katru dienu);

- Paraglaidings Vis salā;

- Bol pludmale Brač salā (slavenākā smilšainā pludmale Horvātijā un neapsīkstoša nakts dzīve);

- Hvar ekskluzīvā superdārgā slavenību iecienītā pilsēta Hvar salā;

- Pulas amfiteātris Pulā (diemžēl pilsēta ir pašos valsts ziemeļos un, spriežot pēc bildēm, nekā cita iespaidīga tur nav);

- Mljet nacionālais parks Mljet salā;

- Neizīrējām motorlaivu lai pabraukātos pa gleznainajiem līčiem (cena sākot no Ls 30 līdz astronomiskām summām - pēc maciņa biezuma un gaumes);

- Neizīrējām motorolleri kādā no mazajām pilsētiņām (sākot no Ls 10 uz 3 stundām).

Zadara - Ryanair bāze

Zadaras lidostā nolaidāmies ap pusdienas laiku un jau pēc pusstundas sēdāmies savā īrētajā Fiat Panda, lai dotos uz pilsētu un iepirktu visu nepieciešamo. Auto noma izmaksāja ap 15 latiem diennaktī, bet tas šeit skaitās nežēlīgi lēti. Āķis: rezervēt savlaicīgi un caur kādu nomas vairumtirgotāju, piemēram, Auto Europe - lētāko piedāvājumu atradu ar google palīdzību - ātri un vienkārši. Ķīlas naudā atstājām 400 latus, kas tika iesaldēti uz kredītkartes.

Lidosta ir kādus 10 km no pašas pilsētas, tādēļ nokļūšana turp ir ātra. Atpakaļ braucot gan nācās pasvīst, klausot TomTom padomiem, jo izrādās, piekļuve lidostai ir tikai no vienas puses - no otras tā ir bijusi agrāk, bet tagad slēgta (iespējams kara sekas un nav vēl veikta atmīnēšana), bet "tomiņš" par jaunumiem neko nezināja...

Pilsētā ātri atradām Depo klonu BauMax, kur nopirkām telti un paklājiņus nakšņošanai. Izstaigājām arī vecpilsētu, kas šķita ļoti skaista, tomēr, ja būtu zinājuši, ko redzēsim nākamajās dienās un ko nepaspēsim apskatīt, Zadarā diez vai uzkavētos. Pēcpusdienā nolēmām doties tālāk iekšzemē, lai nokļūtu tuvāk Plitvices ezeriem, kurus plānojām apmeklēt otrajā dienā, jo attālums no Zadaras līdz turienei ir ap 130 km.

Maslenicas tilts - 300 m virs jūras līmeņa

Jau pašā sākumā patīkami pārsteidza Horvātijas ceļi - ļoti gleznainas ainavas un asfalts lielākoties perfektā kārtībā. Tiem, kas nav kalnos bijuši, gan var būt mazliet grūti pierast pie asajiem pagriezieniem, aizām un apstākļa, ka ceļi ir šaurāki nekā pie mums. Kādus 30 km aiz Zadaras Maslenicas tilts 300 m virs jūras līmeņa šķērso nelielu līci un panorāma ir iespaidīga. Noteikti apstājieties! Izlasījām, ka šeit ir augstākā vieta Horvātijā, no kurienes tiek organizēta gumijlēkšana. Pie tilta uz reklāmas plakāta bija arī telefona numurs, bet šoreiz galvu reibinošais lēciens nebija mūsu plānos... Pie paša tilta augstāk kalna korē pamanījām ēku, kura izskatījās pamesta un devāmies turp. Izrādās tā kādreiz ir bijusi motelis, bet tagad atstāta dabas varā. Skati no augšas brīnišķīgi un ēkas iekšpagalmā peldbaseins ar nelielu peļķi kurā aug vilkvālītēm, meldriem un kalmēm līdzīga flora. Sirreāla sajūta - vieta ir pārāk skaista, lai būtu pamesta...

Telts vietu ārpus kempinga atrast gandrīz neiespējami

Ap 19:00 jau noriet saule un strauji paliek tumšs - to saprotam, ieturot maltīti nelielā pilsētiņā Starigradā pie Paklenicas nacionālā parka. Bijām domājuši to apskatīt jau šodien, bet nepietika laika. Pusdienas ir sasodīti dārgas - Ls 5 par frī kartupeļiem ar grillētu cāļa fileju un kečupu. Saprotam, ka turpmāk labāk ēst pārtiku no veikala. Pēc maltītes stūrējam tālāk gar jūras piekrasti cerībā atrast kādu vietu, kur uzsliet telti, bet pēc mirkļa tas jau sāk kļūt bezcerīgi - no vienas puses klints siena, no otras - mājas ar nelieliem pagalmiem, kraujas, klints bluķi vai dzelkšņaini krūmi. Un tumsā jau arī neko nevar laikus pamanīt... Beigās pēc pusstundu ilga brauciena uz ziemeļiem - prom no mūsu plānotām apskates vietām, pamanu Tomiņā, ka tūlīt būs ceļš augšā kalnos, kam arī sekojam. Celiņš ir knapi platāks par ietvi, bet mēs uzcītīgi laužamies uz priekšu. Vēl pēc 30 minūtēm ceļš beidzas augstu kalnos kādā pagalmā un, kamēr mēs mēģinām apgriezties, vietējie kaut ko saucot, skrien mūsu virzienā... Paliek pavisam neomulīgi, jo vietas ir maz, bet kaut kā tomēr izdodas izlavierēt un mēs ātri laižamies prom. Spogulī pamanu, ka viena no pagalmā stāvošajām mašīnām izkustas un kļūst pavisam baisi. Pēc aptuveni 1 km ilgas pakaļdzīšanās, krustojumā vietējais aizbrauc citā virzienā. Fū... Droši vien paiet vēl kāda pusstunda, kamēr atrodam ceļa malā placīti, kur iespējams novietot auto un uz šķembām uzsliet telti. Naktī ir skaidrs, ka nav svarīgi, cik maksās kempings - pat uz plika asfalta gulēt būtu ērtāk nekā brīvā dabā šajā klinšainajā apvidū. Pret rītu jau nobriestu divvietīgā piepūšamā matrača pirkšanai, kas BauMax tika andelēts par 25 latiem. Ir jau žēl, ka tas neietilps rokas bagāžā atpakaļceļā, bet ko tur padarīt... Visu nakti nebeidzu nožēlot, ka neuzslējām telti pamestā moteļa teritorijā - tur vismaz bija daudz gludu virsmu un vietām kaut kas līdzīgs zālājam.

Paklenicas nacionālais parks - alpīnistiem

No agra rīta ieripināmies Paklenicas nacionālajā parkā - tas atvērts jau no 7:00 rītā. Ieeja ir Ls 4 no cilvēka. Nobraucam 2 km un tālāk jāturpina ceļš kājām. Vēl ir agrs, tādēļ cilvēku ir maz - redzam tikai alpīnistus, kas vai nu rosās klinšu pakājēs vai jau pamanījušies uzrausties milzu augstumā. Pēc 40 minūšu gājiena pa klinšainām kāpnēm līdzīgo taku, saprotam, ka turpināt ceļu nav vērts - sāk jau iestāties nogurums un ar savām pilsētas kurpēm, kas skaļi klaudz uz akmeņiem, jūtos mazliet neiederīgs - šajā parkā visi ir ieradušies ar ērtām kedām, virvēm āķiem, ķiverēm un metāla ūdens pudelēm, ko uzpilda turpat pa klintīm tekošajos strautos. Bija skaisti, bet Horvātijā ir interesantākas vietas ko redzēt.

Plitvices ezeri ir jāredz

Nav vēl pusdienlaiks, kad dodamies uz Plitvices ezeriem - No Paklenicas parka līdz Plitvicei ir nepilni 120 km, ko veicam divās stundās. Pareizi būtu bijis neuzkavēties Zadarā un neapmeklēt Paklenicas parku, tā vietā jau pirmajā dienā taisnā ceļā dodoties uz Plitvices ezeriem. Tas ir vienīgais objekts, kuru esam atzīmējuši kā apmeklēšanas vērtu valsts iekšzemē. Ezeri atrodas no Zadaras 135 km attālumā austrumu nevis dienvidu virzienā (kur vēlāk atradīsim skaistākās vietas), turklāt pastaigai vajag daudz spēka un vēlams vēl nepārsātinātu uztveri, tādēļ 1.diena būtu bijusi ideāla izvēle.

Ieeja dabas parkā maksā Ls 10 personai (ar studentu apliecību par kādiem 3 vai 4 latiem lētāk) - auto stāvvieta 70 santīmus stundā - dodoties prom nācās par to šķirties no 5 latiem. Var mēģināt mašīnu novietot arī pie viesnīcas bez maksas, bet jāuzmanās no portjē - izskatās, ka viņi cītīgi savu laukumiņu uzmana. Arī parkā principā var ieiet bez maksas - neviens biļetes nepārbaudīja, bet tas, protams, katram pašam uz sirdsapziņas. Mēs biļetes pirkām, lai gan par "zaķa" iespēju bijām dzirdējuši. Sākām savu pārgājienu no centrālās ieejas, kur izvēlējāmies apskatīt parku no pašas augšas, lai vēlāk nokāptu lejā - šķita, ka tā būs vieglāk iet. Kļūda! Parka augšējā daļā skati ir pavisam pliekani, ja to salīdzina ar panorāmām, kas paveras vidū un apakšā. Kamēr turp tikām pagājušas jau bija vismaz 2 stundas un muskuļos pamatīgs nogurums.

Mans ieteikums: brauciet garām centrālajai ieejai uz parka apakšējo galu - tad pārgājiens sāksies ar fantastiskām lielāko ūdenskritumu panorāmām, un vēlāk to visu varēsiet apskatīt no tuvuma. Pēc parka apakšējās daļas izstaigāšanas sēdieties kuģītī (te vajadzēs uzrādīt biļeti) un brauciet uz vidu. Tur izstaigājiet vidējo daļu un no centrālās ieejas ar "vilcienautobusu" dodieties lejā uz savu izejas pozīciju - redzēsiet pašu labāko un tas kopā aizņems kādas 4 stundas.

Splita - pirmā vilšanās

Pēc ezeru apmeklējuma esam pārguruši, bet nolemjam laiku netērēt un braukt pa taisno cauri iekšzemei uz Splitu - lielāko Dalmācijas pilsētu jūras piekrastē. Pa ceļam bieži var redzēt pamestas mājas - daudzas ar ložu pēdām sienās - vietām atstāti ir pat veseli ciemati. Tās ir kara liecības - agrāk serbu apdzīvotie īpašumi, kuri tagad stāv tukši. Automašīnā paiet aptuveni 3 stundas un Splitā ierodamies tikai ap desmitiem vakarā. Izrādās esam nokļuvuši tipiskā dienvidu lielpilsētā - iedzīvotāju skaits ap 200 000 un droši vien labi daudz tūristu arī. Jau iebraucot pilsētā skatam paveras vietējie "Pļavnieki" - diez kas nav. Satiksme ir dzīva, cilvēku centrā ļoti daudz. Saprotam, ka šeit telts vietu neatradīsim, tādēļ nolemjam atgriezties un pilsētu izpētīt rīt. Arī nākamajā dienā iespaids neko daudz neuzlabojas - vienīgais racionālais iemesls Splitas apmeklējumam varētu būt sēšanās kādā prāmī, kas aizvedīs uz kādu no daudzajām Horvātijas salām. Bijām domājuši apmeklēt Vis salu, lai no tās tālāk dotos uz Biševo, kurs esot skatāma Zilā ala - tomēr mums šoreiz tam neatliek laika - un negribas jau arī maksāt 50 latus vienā virzienā par auto vai 10 latus no personas, ja dodamies kājām.

Trogira (UNESCO mantojums) - noteikti jāredz

No Splitas dodamies ziemeļu virzienā un pēc aptuveni 20 minūšu brauciena nonākam Trogirā, kur sameklējam kempingu (2 km attālumā uz ziemeļrietumiem no pilsētas centra). Tas maksā aptuveni 13 latus par nakti 2 personām ar auto un telti. Kempings ir pie pašas jūras un par 1 latu ar kuģīti iespējams pārcelties uz Trogiras vecpilsētu. Izrādās kuģītis pat iet biežāk nekā autobuss! No rīta izstaigājam vecpilsētu - tā ir ļoti skaista ar šaurām akmeņiem flīzētām ieliņām, daudz vīteņaugiem - tostarp vīnogām - un restorāniem, kuru galdiņi izkārtoti turpat gar māju sienām - brīžiem nevar saprast vai iela kaut kur turpināsies, jebšu esi ienācis ēdinātavas pagalmā. Trogiras piestātnē pietauvotas daudzas lielas un skaistas jahtas pilsētā ir neliels cietoksnis, kur ieeja maksā 2 latus (neizskatījās apmeklējuma vērts, tādēļ apskatījām to tikai no ārpuses), paceļamais tilts, aiz kura atrodas sala ar pavecāka dzīvojamo apbūvi un patīkamiem restorāniņiem gar piekrasti.

Omiša - Cetinas upes kanjons un raftings

Ceļā no Splitas uz dienvidiem pēc kilometriem 30 jāšķērso Cetinas upe Omišā, kur tā ietek jūrā. Kanjons izskatās iespaidīgi un pirmajā brīdī pat rodas vēlēšanās doties ar auto pa ceļu, kas vijas gar upi, to izpētīt. Tomēr atliekam to uz vēlāku laiku un labi ka tā - pēc dažām dienām atgriežoties - nu jau ceļā atpakaļ uz Zadaru, mēs Omišā piestājam vēlreiz, lai dotos raftingā pa Cetinas upi - Ls 10 no cilvēka. Omiša ir apskates vērta - pat ja neplānojat braukt ar laivām noteikti apstājieties kaut kur netālu no tilta, lai izbaudītu klinšu varenību.

Raftings, kā vēlāk pārliecinājāmies ir viegls - nekāds īpašais treniņš nav vajadzīgs, tādēļ, šķiet, interesantāk būtu bijis pavadīt to laiku pie jūras. Horvātijas upes piederot vidēji tikai III grūtības kategorijai (vienīgi Dobras un sezonas sākumā - arī Unas upēs varot cerēt uz kaut ko grūtāku). Iespējams, ja braucat uz Horvātiju pavasarī, kalnu laivošana varētu būt pavisam cits piedzīvojums.

Makarska - pilsēta, kurā gribas uzkavēties visilgāk

Par Makarsku neko nebijām dzirdējuši, tādēļ tā sagādāja daudz ļoti patīkamu un negaidītu pārsteigumu. Vecpilsētai te varbūt nav tik vērtīga vēsturiskā mantojuma, bet šīs piejūras rivjēras ielās valda patīkama aura. Var teikt, ka pilsēta ir padevusies harmoniska un tai ir brīnišķīga urbānā pludmale - zemu noliekušies pīniju zari dod pavēni saulē pārkarsušajiem, bet savdabīgā vaļa astei līdzīgā piekrastes forma veido ļoti simpātiskus līčus. Krastā esošie neskaitāmie restorāni un kafejnīcas, kā arī piestātnē pietauvotās jahtas un buru kuģi šo pilsētu padara neaizmirstamu - jo sevišķi, ja pastaigāsieties te siltā naktī, kad krodziņos dzirdama dzīvā mūzika no vienas puses un jūras viļņošanās - no otras. Makarskā ir sava naktsdzīve ar klubiņiem, dejām un lētu vīnu - kā jau visur Horvātijā (veikalā par litru galda vīna samaksāsiet tikai ap 2-3 latiem, krodziņā - ap 5-7). Septembra otrajā pusē pilsētā tūristu nav daudz, bet bail iedomāties, kas šajā paradīzē notiek sezonas karstajā laikā.

Makarskā atrodam arī - mūsu gadījumā vislētāko un labāko kempingu - tā kā sezona ir beigusies un daži treileri stāv tukši, saimnieks mums to atdod par telts vietas cenu - 10 latiem diennaktī (kempingu atradīsiet tikko šķērsojot pilsētas robežu). Pie paša kempinga pludmalē nejauši uzejam fantastisku nišu - zem koku zariem noslēpies pavisam neliels jūras izgrauzts līcītis - apmēram 10 m garumā ūdens pamanījies stāvajā krastā izbrucināt istabiņu ar 3 sienām - ceturtās sienas vietā ir jūra, griesti - tālu, bet zemu pār mums pārliekušies pīniju zari. Kāds te pat nolicis smuku koka galdiņu un divus krēslus... Malkojām vīnu un baudījām saulrietu. Starp citu, Makarskā mūsu ceļojuma laikā bija vissiltākais ūdens un kempinga saimnieks zināja stāstīt, ka vispatīkamāk esot oktobrī, kad gaisa un ūdens temperatūra esot vienāda: +24 grādi. Interesanti, ka šeit ūdens ir arī vissāļākais, tādēļ tajā ieguļoties, gandrīz nevajag kustēties - peldēsi kā pludiņš. Nolemjam te palikt vēl vienu nakti - kempingā var salīdzinoši lēti un garšīgi paēst (par kādiem 4-5 latiem no cilvēka), turklāt saimnieks mums uzsauc vīnu. Te būtu vietā ieminēties par horvātu viesmīlību - ar dažiem izņēmumiem kā šis, tā ir pārlieku izdaudzināta. Patiesībā horvāti smaida ļoti maz - mazāk nekā latvieši noteikti un vēlams arī likt aiz auss, ka varat saņemt kādu rupju aizrādījumu - es tādus izpelnījos vairākus - Trogirā, kad no ielas devos kāda restorāna tualetē, Dubrovnikā, kad fotografēju suvenīros tirgotu gleznu un vēlāk, kad mēģināju samainīt lielākas banknotes sīknaudā, ar ko samaksāt par stāvvietu. Arī šoferīši nekautrējas taurēt brīžos, kad paši ir vainīgi pārāk mazās distances dēļ. Turiet asu frāzi zem mēles - tūristu iecienītākajās vietās tā var noderēt!

Dubrovnika - ļoti skaisti un ļooooti daudz tūristu

Dubrovnikā mēs iebraucam vēlu vakarā, tādēļ kempinga meklēšanu uzticam Tomiņam - izrādās šajā pilsētā viņam pat ir viena vieta zināma tādēļ dodamies turp. Vakarā kempinga Solitude recepcija ir slēgta, bet mūs ielaiž sargs. Cik var noprast pēc izdrukātā plāna šis ir lielākais kempings kādā esam bijuši un - kā izrādās otrā rītā - arī dārgākais - Ls 20 par nakti. Pēc telts uzstādīšanas un vīna iemalkošanas noguruma remdināšanai, dodamies uz pilsētu ar autobusu - pietura ir metrus 200 no kempinga un biļete maksā latu vienai personai. Jau vakarā Dubrovnikas vecpilsēta ir ļoti skaista, lai gan plašāku ieskatu gūt pagaidām ir grūti. Priecē tukšo naksnīgo līkločus vijošos ieliņu labirinti, kas izkārtojušies daudzos līmeņos, bet kājas ātri gurst kāpelējot pa neskaitāmajām akmens flīžu trepēm. Cenšamies turēt kursu uz jūras pusi, lai vēlāk atskārstu, ka visu vecpilsētu ieskauj milzīga vismaz 10-15 metrus augsta mūra siena, kurai nav ne logu, ne durvju, ne vārtu - nekā. Kad negribot samierinos ar skarbo patiesību, pamanu sienā nelielas durvis un virs tām norādi "Cold drinks". Dodamies tām cauri, pa šaurām trepītēm lejup un nokļūstam uz klints bluķiem iekārtotā kafejnīcā/bārā. Uz katra bluķa ietilpst tikai nedaudzi galdiņi, tādēļ kafejnīca izkārtojusies vairākos līmeņos. Virs galvas niedru jumts vai saulessargs, kaut kur tālu apakšā var dzirdēt, kā viļņi sašķīst pret klints bluķiem, fonā skan neuzbāzīga romantiska 60-to gadu un tai līdzīga mūzika, spilgts mēness pie debesīm tieši pretī un tā atspulgs jūrā, silts vējš viegli glāsta matus, uz galdiem sveces. Pat man - vīrietim tas šķita romantiski, bet draudzene bija stāvā sajūsmā. Viens neliels trūkums - vīns no mazajām pudelītēm (Ls 3,50 gabalā), kādas pasniedz lidmašīnās un - plastmasas glāzēm, tualete - ķīmiskā bez iespējas nomazgāt rokas. Tomēr ejot projām mēs smējāmies, ka šis vakars bija katras kuņas vērts (horvātu naudas zīme ir kuna).

Otrā rītā, staigājot pa vecpilsētas sienu (pastaiga maksā Ls 7 vienam cilvēkam), secinājām, ka šādas uz klints bluķiem izveidotas kafejnīcas ir divas - otrā gan par atmosfēru neko nezinām. Pa sienu noteikti ir jāpastaigājas - varbūt pirmajā brīdī tas šķiet sālīti, bet skati ir fantastiski - un - acīmredzot augstās cenas dēļ - vismaz nesezonā milzīgi daudz tūristu augšā nebija (ko nevarētu teikt par vecpilsētu kopumā).

Pilsētas piestātne ir brīnišķīga, centrālais laukums iespaidīgs, mazās ieliņas, kas vietām veidotas gandrīz tikai no kāpnēm ir burvīgas. Tas noteikti ir jāredz, bet vēlams ne vasaras karstajos mēnešos. Ja Dubrovnikā esiet ar auto, izbrauciet pilsētai cauri dienvidu virzienā un pēc pāris kilometriem ceļa kreisajā (t.i. kalnu) pusē atradīsiet stāvlaukumu. No tā augšup pa klintīm ved kāpnes uz kādu viesnīcu vai ko tamlīdzīgu, bet no šīm kāpnēm var redzēt slaveno Dubrovnikas panorāmu - jūras un klinšu ieskauto vecpilsētu, kuras mute ar piestātni pavērsta tieši jūsu virzienā.

Šibenika - trūkst valdzinājuma

Atpakaļ ceļā uz lidostu nolēmām sīkāk izpētīt piekrasti no Zadaras līdz Splitai, ko sākumā bijām apbraukuši pa iekšzemi - pirmais pieturas punkts Šibenika. Iebraucot pilsētā, secinām ,ka tā vairāk līdzinās Splitai nevis Trogirai vai citām vietām ar vēsturisko auru un ainavu. Te redzamas gan daudzstāvu mājas, gan tilti un estakādes ar samērā dzīvu satiksmi. Pilsēta novietojusies diezgan stāvā kalnā, tādēļ ielu reljefs ir gana interesants, taču pietrūkst skaistu skatu un mājīgas pludmales. Šibenika vairāk atstāja guļamrajona iespaidu - lai gan jāatzīst - vecpilsētu redzējām tikai no ārpuses - tā nelikās apmeklējuma vērta brīdī, kad atvaļinājums beigsies jau pēc pāris dienām.

Krka nacionālais parks neiespaido

Pavisam netālu no Šibenikas atrodas Krka upes nacionālais parks - pēc savas būtības kaut kas līdzīgs Gaujas Nacionālajam parkam: liels un ne visur ir, ko redzēt. Man pat gribētos teikt, ka, neraugoties uz daudzajiem ieteikumiem to apmeklēt, šī vieta nelikās vizītes vērta (ieeja Ls 10 vienai personai), jo bijām jau apskatījuši Plitvices ūdenskritumus. Krka parka pērle ir Eiropā augstākais un lielākais kaskāžu ūdenskritums - ap 10 kaskādēm, katra - ap 5-10 m augsta.

Tisno - mierīgai atpūtai

Pametot Krka parku, drīz sāk krēslot, tādēļ gribas laicīgi sameklēt kādu omulīgu vietu nakts pārlaišanai. Iepriekš Šibenikā mums ieteica doties uz Vodici - nelielu piekrastes pilsētiņu Zadaras virzienā. Turp arī tēmējam, taču ar rezultātu neesam īsti apmierināti - pēc Dalmācijas dienvidu iespaidiem Vodice šķiet ļoti parasta - pat garlaicīga. Vietējā tūrisma informācijas centrā, pēc lūguma ieteikt kādu jauku vietu, darbiniece iesaka mums doties vēl tālāk uz Ziemeļiem - t.i. tuvāk mūsu galamērķim - Zadarai un meklēt norādes uz Tisno. Tisno ir neliela pilsētiņa, kas atrodas pa pusei uz salas, pa pusei - kontinentā. Salu ar sauszemi savieno neliels paceļamais tilts. Pilsētiņa ir salīdzinoši klusa un mājīga un kā vēlāk izrādās uz salas ir vēl trīs tai līdzīgas, kuras šķir vien daži kilometri.

Mums vislabāk iepatīkas Betina - tā ir vistālākajā galā, vecpilsētai ir savs šarms, centrālajā laukumā ir pāris mājīgi restorāniņi un turpat blakus laivu piestātne. Kā vēlāk mums stāsta apartamentu īpašniece - Betina ir vieta pensionāriem un mīlētājiem - tā ir klusa un pat sezonā te nav ļoti daudz tūristu. Starp citu, šī ir vienīgā nakts, kad paliekam apartamentos (lieliska privāta viesnīciņa nelielajā vecpilsētā). Tas šeit maksā tikai 25 latus par nakti. Salā atrodam arī kādu fantastisku līci, kur it kā vajadzēja būt smilšainai pludmalei. Smiltis te neredzējām, bet pats līcītis ir gleznains! Braucot garām, to noteikti pamanīsiet!