Spānija - vieta, kuru neaizmirst.

  • 13 min lasīšanai
Ir 2002.gada 30.jūlijs un Rīgā ir kādi +30 pēc Celsija, kurus vēl neizturamākus padara uz pleciem uzkrautā milzīgā mugursoma, kurai saskaņā ar plānu vajadzētu pēc trīs diennaktīm nonākt Barselonā un vēlams - komplektā ar mani. Lai arī visas ceļam nepieciešamās lietas ir rūpīgi pārdomātas jau ilgi pirms ceļojuma sākuma, tomēr par to, ka Latvijas latus Spānijā diez vai kāds gribēs pieņemt kā maksāšanas līdzekli, atceros tikai ½ stundu pirms autobusa atiešanas. Tāpēc atstāju aizkostu kebabu un draugus-pavadītājus un “lidoju” iepirkt eiro. Atgriežoties autoostā konstatēju, ka buss vēl nav pienācis, kebabu kāds ir apēdis un mazs, dīvaina paskata vīrelis ar saulesbrillēm, kas šķiet ir bijušas topā 70-tajos gados, patrulē ap manis un pavadītāju veidoto 4 cilvēku kompāniju. Kāds uzreiz secina, ka šamējais noteikti nav Elviss un, ka mani ceļā uz Varšavu, kur man jāpārsēžas uz Barselonas busu, sagaida ļoti “interesanta” kompānija. Tā kā ceļojums uz Spāniju ir ieplānots uz divām nedēļām, tad neviens no pavadītājiem neizplūst garās atvadu runās un asarās. Tas labi. Apsēžos busa aizmugurē un ievērtēju, kas par cilviņiem ir izdomājuši doties 12 stundu braucienā uz Varšavu. Pēc visām pazīmēm spriežot, no tiem cilvēkiem, kas ir busā, visiem Varšavā ir noteikts un zināms mērķis, tāpēc, ņemot vērā nelielu satraukumu, kas saistīts ar došanos 3000km garā ceļojumā vienatnē, un nevēlēšanos uzsākt piespiedu sarunas ar blakussēdētājiem, ielādēju disku un ļaujos tam, kas man lemts vēl kādas 3 diennaktis: pasaules vērošanai pa autobusa logu. Nav ilgi jāgaida līdz tam brīdim, kad mazais vīrelis ar saulesbrillēm liek par sevi manīt: pie Latvijas - Lietuvas robežas, kur visi izkāpj “izstaipīt” kājas, vīrelis klāt un uzsāk savu prezentāciju. Izrādās, ka viņš ir no Dominikāņu ordeņa, pārvalda poļu valodu un viņa mērķis ir Polijas - Ukrainas robeža, kur kādā pilsētiņā notikšot seminārs. Dzirdot Dominikāņu ordeņa pieminēšanu atceros par inkvizīciju, un tā gandrīz realizējas, kad naktī viņš pilnā balsī sāk dziedāt garīgās dziesmas, ko izdodas pārtraukt tikai pateicoties apkārtējo viennozīmīgām norādēm par smagu seku iestāšanos, ja nepieteiktais koncerts nebeigsies. Ceļa posms no Lietuvas-Polijas robežas līdz Varšavai jau paspēj nogurdināt un nokaitināt jau šķiet pirmajos kilometros, jo pa busa logu lielos daudzumos ir vērojami bezgaumīgi, spilgti uzraksti, kas aprobežojas ar: “Maize”, “Kafejnīca”, “Aptieka” u.t.t., tāpat arī liek manīt Polijas ceļu sliktais stāvoklis, kas ilgo atrašanos sēdus stāvoklī padara vēl neciešamāku. Šī iemesla dēļ izmantoju, katru iespēju izkāpt no busa. Varšavā iebraucam agri no rīta, un es vēl tā īsti nepamodies gandrīz izlecu no busa Varšavas tirgus pieturā, jo salīdzinājumā ar visu pārējo pilsētu, kas ir kā izslaucīta tik agrā rīta stundā, cilvēku bari netālu no tirgus lika man maldinoši domāt, ka tā ir autoosta. Vīrelis ar stilīgajām saulesbrillēm arī piecos no rīta ir apskaužami hiperaktīvs un komentē visu, ko ierauga līdz pat tam brīdim, kad viņš izkāpj pie Varšavas centrālās dzelzsceļa stacijas. Izkāpjot Varšavas autoostā pirmās domas bija saistītas ar to, kur nomazgāt kultūrslāni, kas izveidojies braucot 12h autobusā, kur uzņemt kalorijas un ko darīt pelēkā pilsētā 7 stundas līdz busam uz Barselonu. Ar to mazgāšanos šitādos braucienos ir tā kā ir: ja paveicas, ka benzīntankā ir duša, tad ir svētki, bet citādi jāiztiek ar krānu un izlietni, tomēr turp un atpakaļ ceļā es jau šo tehniku biju tā izkopis, ka problēmas man tas nesagādāja. Nepatīkami pārsteidza tas, ka Varšavas autoostā nebija bagāžas glabātuves un visas iespējamās barošanās vietas vēl bija slēgtas. Tā nu es apkrāvies kā kamielis devos iekšā pilsētā, lai kā īsts tūrists vispirms apskatītu vecpilsētu (Stare Miasto). Cerībā, ka vilcienu stacijā varētu būt bagāžas glabātuve, pa ceļam uz vecpilsētu izkāpu tur. Man paveicās- bija tur glabātuve. Šķiet, ka vienīgā vieta Varšavā, kur tiešām ir vērts aiziet ir vecpilsēta un tai apkārt esošie kvartāli, kas arhitektoniskā ziņā kvalitatīvi atšķiras no pārējās Varšavas, kurai izteikti raksturīgas masīvas un neizteiksmīgas ēkas. Atpakaļceļā uz staciju dodos neizmantojot sabiedrisko transportu un ieklīstu parkā, kur izdomāju apēst kādu sviestmaizi. Sviestmaizes apēd kaut kāds suns, kurš izvēlas labāk desu no Latvijas nevis savu saimnieku, kurš tikai aizejot labu gabalu tālāk, pamana, ka suns ir pazudis. Autoostā atgriežos 2 stundas pirms autobusa uz Barcelona paredzētā atiešanas laika un skaitu minūtes, jo Varšava ir paspējusi tā “piegriezties”, ka tobrīd neko labāku par sēdēšanu un neko-nedarīšanu autobusā ir grūti iedomāties. Autobuss ir krietni pilnāks un vairs nav iespējama tā - kaut nedaudz ērtākā - gulēšana izstiepjoties pa diviem krēsliem, toties apkārt sēdošie cilvēki ir interesantāki: lietuviete, kura brauc ciemos pie draugiem uz Alicante, ukrainis, kurš jau otro reizi brauc meklēt darbu kaut kur netālu no Barcelona un bomzīga izskata vāciete, ar kuru saruna nesanāca, jo viņa laiku pa laikam labāk izvēlējās parunāt ar sevi. Tālākajā ceļa posmā tika ieturēta standarta tradīcija apstāties tikai benzīntankos autobāņu malā, kuros pārtikas rezerves aprobežojās ar dārgām un ne sevišķi garšīgām sviestmaizēm, tāpēc labāk izvēlējos tur drīzāk iepirkt ūdens rezerves un izmantot līdzi paņemtās ķīniešu sausās zupas. Vācijas lielāko daļu noguļu un no cikla benzīntanks – autobuss izkāpju tikai Lyon Francijā, kur apstāšanās ir 1,5 stundu, jo jāgaida autobuss, kurā iekraut tos, kuri brauc tālāk par Barcelona. Vēl viena nakts autobusā.... Pamodina mani ukrainis un paziņo, ka esam Spānijā. To var manīt – pirmājā kaut cik lielājā pilsētā Girona ir agrs rīts, bet cilvēku ir pilnas ielas un šķiet, ka visi tusi ir tikai tagad sākušies. Barcelona autobuss apstājas Estacio d’Autobusos Barcelona Nord, autoosta vēl nav atvērta, tāpēc abi ar ukraini nopērkam vīnu un gaidam. Laikam jau ir astoņi no rīta un veiksmīgi tiekam ielaisti autoostā, kur gan man, gan ukrainim vajadzētu nopirkt biļetes tālākajam ceļam, jo iecere līdz Castejon de Sos nokļūt ar stopiem neliekās pievilcīga lielā noguruma dēļ. Pieejot pie kasēm ir skaidrs, ka nopirkt autobusa biļeti Spānijas autoostā nav nemaz tik vienkāršs pasākums, jo ieraugu kādu vīru, kas angliski un itāliski bļaustīdamies cenšas ieskaidrot kasierim, ka 100 eiro arī ir nauda neskatoties uz to, ka ir agrs rīts un kasierim nav ko izdot. Man pienākot, itālis tikai nopūšas: “It’s impossible...”(šo vārdu salikumu man nāksies dzirdēt vēl dažas reizes). Sākumā mēs par to tikai pasmejamies, bet, kad pienāk mana kārta pirkt biļeti, kasieris no sākuma nekad nav dzirdējis par Castejon de Sos, un vēlāk jau viņš arī nerunājot angliski. Desmitos atveras autoostas informācijas centrs, kurā beidzot man kāds apskaidro, ka šajā autoostā uz Castejon biļeti es nenopirkšu un man jādodas uz pilsētas dienvidu autoostu un dzelceļa staciju Estacio de Sants. Dodos iekšā metro stacijā pa ceļam izejot caur biezu marihuānas dūmu mutuli, kuru izraisījusi trīs spāņu vēlme no rīta uzpīpētJ. Tā arī ir: Sants Estacio tiešām iet buss uz Castejon de Sos tikai jāgaida 7 stundas. Tāpēc nopērku biļeti un dodos uz dzelzsceļa staciju nolikt glabātuvē somu, lai brīvi varētu pārvietoties. Aizstaigāju līdz La Rambla, kas manā, tūristiem domātajā kartē, izcelta kā shoping line, bet man gan šī iela drīzāk asociējas ar smaids-līdz-ausīm līniju, jo neskatoties uz japāņu tūristu grupiņu klātbūtni šķiet tieši šeit es ar muguras smadzenēm sajutu Spāniju: apkārt dzirdama mūzika, cilvēki priecājas un izbauda katru mirkli. Aizeju līdz La Rambla galam, kur atrodas piemineklis Kolumbam. Kristofora skatiens gan ir vērsts Āfrikas nevis Amerikas virzienā, bet kāda gan tur starpība nodomāju, jo meklēja jau viņš Indiju. Neskatoties uz to, ka atkal ir kaut kāds ‘ķīselis’ un man biļetē nav ierakstīta pareizā pārsēšanās vieta, veiksmīgi tieku līdz Barbastro, kas atrodas Piraneju pakājē un pusceļā līdz Castejon de Sos. Stundas laikā, ko pavadu tur, saprotu, ka neesmu kļūdījies izvēloties braukt uz Spāniju un būs vēl interesantāk – ieejot kādā kafejnīcā man pavērās skats kādu biju redzējis tikai gangsterfilmās par itāļu mafiju: četri izkārnējuši večuki ar saulesbrillēm uz acīm un hūtēm uz galvas apsēdušies ap galdu diskutēja tā, ka man likās tiek dalīta bezmaz vai puspasaule. Nu jau sēžot autobusā, kurš dodas ar vien dziļāk Piranejos, par ko liecina stāvās kraujas un neaprakstāmi skaistie dabas skati ar klinšu virsotnēs redzamām senām ēku drupām, iepazīstos ar divām spānietēm, no kurām tikai vien kaut cik ciešami runā angliski. Tomēr neskatoties uz šādu nenozīmīgu šķērsli saprotam mēs viens otru šķiet perfekti, jo reizēm jau nav svarīgi, ko saka, bet kā to saka un cik daudz tiek pateikts, jo saruna notiek lielā ātrumā un varen izteiksmīgi. Ir bijušas nepieciešamas tikai 72 stundas un jāpārvar 3000km attālums, lai nokļūtu vienā no skaistākajām vietām, kur esmu bijis: izkāpjot no autobusa Castejon, manām acīm paveras kalni, kalni, kalni, kuriem pāri spīd karsta saule. Ļoti, ļoti labi! Satieku čomu no Latvijas, kurš 2 mēnešus šeit strādā par bombero voluntario jeb brīvprātīgo ugunsdzēsēju Eiropas Savienības projekta ietvaros, un uzreiz cepam plānus par to, ko darīt vakarā, jo ir piektdienas vakars un pēc garā ceļa ir akūta nepieciešamība labi atpūsties. Ar to problēmas nerodas, jo 15km uz ziemeļiem pa Benasque ieleju ir Eriste ciems, kurā divas dienas notikšot fiesta. Uzreiz man tiek ierādīti veikaliņi, kas ir domāti tūristiem, kas te ierodas planēt no kalnu virsotnēm lejā ar izpletņiem vai arī kāpt kalnos, un veikaliņi, kas ir vienkāršāki, bet to pašu preci pārdod krietni lētāk. Vienā no tiem iepērkam pārtiku, jo brīvprātīgais ugunsdzēsējs ir krietni "notusējis" Pamplonā San Fermin festā un pēdējo nedēļu ir ēdis tikai makaronusJ, un protams neaizmirstam par vīnu un kokakolu, lai uztaisītu colemocho, kuru veido 1/3sarkanvīna + 2/3kolas. Patīkami pārsteidz, ka ciema pastāvīgie iedzīvotāji, neskatoties uz to, ka esmu šeit tikai dažas stundas, sveicina un ir netēloti draudzīgi, vienīgi kāda veikala īpašniece, kurai piederošajā mājā mēs dzīvojam, vispirms jautā: “Vai esmu atbraucis meklēt darbu?”, un tikai saņemot noraidošu atbildi atplaukst smaidā. Nepatīk viņiem šādi darba meklētāji, jo, kā vēlāk uzzinu, Spānijā ir viens no lielākajiem bezdarba līmeņiem Eiropā. Eriste fiestā nokļūstam ap pusnakti un tusis sit augstu vilni: laukums ir pilns cilvēku, četri resni pusmūža senjori ar ģitārām rokās uz skatuves griež spāņu grāvējus (Ketchup dziesmu ieskaitot), kāds ekstrēms faķīrs pūš uguns bumbas un vēl kā no zemes izaug spānietes, ar kurām braucu autobusā. Rīts pienāk nemanot, un ar stopiem nokļūstam Castejon. Miegs. Pamostos ap 3jiem dienā un konstatējis, ka bombero ir kaut kur aizklīdis, dodos ievērtēt apkārtējās vietas ar plānu noskatīt virsotni, kurā kādu dienu uzkāpt. Noejot pāris kilometrus saprotu, ka tādu ir pārāk daudz, un daudz nedomādams vienkārši klīstu pa kalnu ceļu. Vakarā ar stopiem braucam uz ielejas lielāko ciemu Benasque, kur satiekam tādus pašus brīvprātīgos strādniekus no Ungārijas, Francijas, Spānijas dienvidiem un Itālijas, lai iedzertu vīnu un pēc tam dotos uz Eriste fiestu II. Neskatoties uz to, ka visa iepriekšējā nakts jau ir bijusi pavadīta deju un colemocho kokteilī, arī šī nakts paiet vienā elpas vilcienā bez jebkādas noguruma sajūtas, ko var izskaidrot tikai ar to, ka visapkārt strāvo enerģija. Nākošo dienu gan pavadu mierīgi guļot baseina malā un reizi pa reizei ieripojot ūdenī. Rekreācijas programmām šeit esot negribas veltīt daudz laika, un diena, kas pavadīta baseina malā, šķiet bija nepieciešama, tomēr garlaicīga. Tāpēc dienu vēlāk dodamies apskatīt mazu baznīcu, kas uzcelta kādas klints pašā virsotnē. Kalnu ceļi, kā visā pasaulē, arī Piranejos ir ar straujiem pagriezieniem un laiku pa laikam iet caur tuneļiem, tāpēc, neskatoties uz visai mazo satiksmi, ir jābūt uzmanīgiem, jo kamikadzes šeit netrūkst. Tāpēc pārvietojamies nevis pa kreiso, bet gan iekšējo ceļa malu, lai nenozibinātu pa krauju lejā kopā ar kādu mašīnu. Nonākuši klints virsotnē, konstatēju, ka kalni atrodoties ielejā izskatās labi, bet stāvot kalna virsotnē, izjūtas ir neskaitāmas reizes labākas, tāpēc jau nākošās dienas rītā ielādējis somā litru sulas, 2 litrus ūdens un lielu paku ar čipšiem, jo dodos iekarot Tuca d’el Gallinero. Esmu pamodies neticami agri – jau deviņos no rīta, un paveroties uz Gallinero virsotni gribas priekā bļaut, jo tobrīd kalna augstākais punkts ir mākoņos tīts un atrodoties ielejā šķiet, ka virsotni sasniegt izdosies visai drīz – tātad varēšu pieskarties mākoņiem! Tā kā man ir pieejama mapa excursionista, kurā norādīti ir ne tikai kalnu izbraucamie ceļi, bet arī takas, šķiet izdotos krietni saīsināt kāpienu, tomēr tas gluži ne vienmēr ir tā, jo šķiet, lieki piebilst, ka neviens kartes leģendā nebija norādījis, ka taka kalna piekājē nozīme reizēm iešanu tieši pa strautu, reizēm pa dubļu vannuJ. Priecē tas, ka šitāds strauta & dubļu hamburgers ir sastopams tikai kalna piekājē, kur es vēl joprojām atrodos, neskatoties uz to, ka noietas jau ir pāris stundas, tāpēc tantuks, kas sēž pie kādas mājas Arasan ciemā un izskatās pēc muitnieka ar spieķīti, manā sejā var nolasīt prieka vaibstus, kad izlienu no krūmiem un beidzot nonāku uz kaut cik sakarīga ceļa. Saule ar katru minūti sāk cepināt ar vien skarbāk, un es sāku nožēlot, ka savā vieglprātībā esmu atteicies no pretiedeguma krēma, tāpēc tobrīd, kad man garām ripina džipiņš ar ungārieti, kas ved kārtējo kravu ar izpletņlēcējiem, un piedāvā nogādāt tuvāk Tuca d’el Gallinero, ir liels kārdinājums piekrist piedāvājumam, taču izvēlos grūtāko tomēr iespaidiem bagātāko kājāmkāpšanu. Vairākas stundas neatlaidīgo cīņu ar karstumu un stāvo kalnu ceļu pārtrauc zvanu skaņas, kurām par iemeslu gluži nebija halucinācijas, bet gan vesels ganāmpulks govju ar zvaniem kaklā. Negribēdams izaicināt likteni un govju pacietību, apsēžos strauta malā uz akmeņiem, atkorķēju čipšu paku un gaidu lopiņus, kas pavisam nesteidzīgi slīd kolonnā lejup. Var redzēt, ka šitām govīm visa dzīve paiet staigājot no vienām ganībām uz otrām, jo pa ceļam tās paspēj gan viena otru pabakstīt ar ragiem uz kraujas pusi, gan parūpēties par ganāmpulka iespējamo pieaugumu nākotnē, gan uzņemt ūdens rezerves no strauta un galu galā vēl piestrādāt par modelēm. Par pēdējo liecināja nepārprotama viena lopiņa vēlme nofotogrāfēties: ieraudzījusi mani dīkdienīgi sēžot strauta malā, viņa atteicās kustēties uz priekšu pat pēc tam, kad kādas pāris reizes bija saņēmusi savu saprāta brāļu un māsu triecienus ar ragiem, un tikai pēc tam, kad biju šo apveltījis ar zibspuldzes ekspozīciju, viņa turpināja ceļu. Drīz vien ceļš beidzas un atliek tikai finālkāpiens līdz virsotnei, taču lai arī tas ir tikai kādus 300 metrus, tomēr tas ir visgrūtākais, jo tas ir ļoti, ļoti stāvs, un kā izrādījās arī visbīstamākais, jo visa kalna virsotne ir nosēta ar gludiem akmeņiem, kas veido lielisku slidotavu lejup. Vienubrīd jau likās, ka kalna dievs mani pasauks savā kompānijā, jo mēģinot paskatīties, kāds skats paveras aiz kores ar mugursomu aizķeros aiz klints un sāku slīdēt pavisam sliktā virzienā. Fūūūū.... beidzot esmu pašā augšā un, atskatoties šķiet sasniegti pasaules griesti, lai arī esmu tikai 2728 metru augstumā. Laikam jau tās sajūtas nav aprakstāmas, vismaz izmantojot latviešu valodu, kas pārņem kad atrodies virsotnē un visapkārt tev ir tikai kalni, kalni, kalni un apdzīvotās vietas, kuras atrodas kaut kur tālu ielejā šķiet varētu visas kopā ievietot vienā sērkociņu kastītē. Pavisam netālu ir saskatāma arī Piraneju augstākā virsotne – Aneto (3404m) un tagad patiešām ir redzams, ka esmu Spānijas provincē, kurā atrodas septiņas augstākās Piraneju virsotnes. Apgūlies ne sevišķi lielajā zemes pleķītī kalna virsotnē vēroju, kā kādā kalnu pārejā parādās aitu ganāmpulks, kas kā kaleidoskopā veido visdažādākos zīmējumus, kā kalnu ērglis planē pa vējam un kā tālumā mākoņi atsitas kalnu virsotnēs un turpina savu ceļu jau Francijas pusē. Kāpjot lejā vairs nejūtu pilnīgi nekādu nogurumu, un ar uzvarētāja smaidu esmu atpakaļ Castejon, kur konstatēju, ka esmu sabijis ceļā 11 stundas un ieguvis vēža nokrāsu, tāpēc pārnākot mājās iegremdējos riktīgi vēsā vannā. Bombero izrādās ir aizšāvis uz Benasque, atstājot zīmītē mudinājumu nekavējoties pēc atgriešanās pievienoties tusam ar pārējiem voluntieriem, vienīgi spāņiem raksturīgā stilā ir “aizmirsis” norādīt vismaz aptuvenu vietu, kur viņus varēs satikt, jo, lai arī Benasque nav metropole, tomēr tur ir vairāk nekā piecas mājas. Ir jau ap desmitiem vakarā, un es, stāvot tumsā uz ceļa, mēģinu nostopēt kādu mašīnu, kas brauc Benasque virzienā. Ilgi nav jāgaida, kad viena ar kaucošām riepām apstājas un es lecu iekšā, lecu iekšā, lecu iekšā.... un esmu ielecis ļoti, ļoti, ļoti zāles piepīpētā mašīnas salonā. No dūmu mākoņa iznirst viena spāņa galva, kura nevis prasa uz kurieni?, kāpēc?, bet gan uzreiz uzdodot jautājumu ?Fumar?(pīpēsi?) un dod mežonīgu izmēru kāsi. Tālākais brauciens līdzinās rallija simulācijai, un, vērojot lidojumu starp klinti un krauju, esmu pārliecināts, ka abi spāņi domā, ka tā ir datorspēle un vēl kādas pāris dzīvības ir rezervē. Es vēl tobrīd par to neesmu tā īsti pārliecināts. Benasque uzkāpju līdz voluntieru bāzes ēkai, kur kopā ar spāni, kurš ar saviem drediem izskatās pēc riktīga rastamena, un viņa draudzeni iedzeram vīnu. Atvados, jo nevilina “La familia Simpsons” (vai kā tur viņu sauc) skatīšanās. Apstaigāju pāris bārus, bet tā kā nevienu no pazīstamajiem nesatieku un par sevi liek manīt dienas gaitā uzkrātais nogurums, nolemju doties uz Castejon un izslēgt baterijas līdz nākamajam rītam. Ha! Un uzmini, kas apstājas? – tie paši pārstafojušies spāņi, kas nevaldāmi sāk locīties smieklos, kad ierauga mani stopējot atpakaļ. Atpakaļ brauciens ir precīza kopija turpceļam, vienīgā atšķirība, ka nav jautājuma: “?Fumar?”, bet gan uzreiz tiek producēts kārtējais katra riktīga ganja-man cienīgs kāsis. Nākošā diena paiet kravājot mantas atpakaļ somā un “čekojot” atpakaļ ceļa maršrutus, jo gandrīz viss “piķis” ir veiksmīgi iztērēts un tā īsti pat nesanāk biļetei līdz Rīgai, kā arī liek par sevi manīt laika ierobežojums, jo divu nedēļu atvaļinājums nepielūdzami tuvojas beigām. Skaidrs ir viens, ka finansiālās krīzes apstākļos nāksies daļu ceļa mērot izmantojot veco labo stopēšanu, nu... vismaz līdz Barsai. Stopēt Spānijā, protams, ja tu nestāvi kaut kādas Autopista – vismaz četrjoslu šoseja, malā, ir ļoti vienkārši un agrā rītā jau pēc 15 minūtēm esmu mašīnā, ar kuru mani nogādās līdz Barbastro. Barbastro iekāpju zvērīgi labā BMW, kurā spāniete ar savu amigo brauc uz mājām Malagā, kur neesot bijuši vairāk kā mēnesi, jo bijuši patusēt pie draugiem Marseļā. Pēc piedāvājuma šaut ar viņiem uz Malagu, gandrīz sāku raudāt, jo pēc dažām dienām man jau jābūt Latvijā. Mūsu ceļi šķiras Zaragoza, kur nostopēju fūri, un pēc nulles meridiāna šķērsošanas, jūsmošanas par milzīgu izmēru dzelzs bulli kāda kalna virsotnē un Spānijas sastāvdaļu noskaidrošanas (pēc fūres šofera domām tās ir vino, mujeras un toros) un pāris stundām esmu Barcelona, kur noskaidrojas, ka uz Varšavu buss ies tikai nākošajā dienā, tāpēc pērku biļeti līdz Parīzei, kur, pateicoties maniem Latvijas amigo un modernajām tehnoloģijām, saņemšu naudas žūksni, lai tiktu mājās un nenomirtu badā. Ceļā uz Francijas galvaspilsētu, iepazīstos ar divām lietuvietēm, kurām ilgi plānotais Spānijas apceļošanas plāns ir izgāzies jau pašā sākumā: golfiņš nomiris tikko kā viņas iebraukušas Barselonā un tā kā remonts izmaksāšot vairāk nekā tā mašīna ir vērta, viņas to esot atstājušas kā dāvanu Barselonai no Lietuvas. Parīzē izmantojam iespēju samaksājot 1 eiro, aizmirst par savām milzīgajām mugursomām un ejam ievērtēt, vai tiešām ir vērts ieraudzīt šo pilsētu un mirt. Apskatījuši Eifeli, ap kuru spieto japāņu bari (viņi ir visur), izstaigājuši Elizejas laukus un uzrīkojuši pikniku pie Luvras, esam vienoti viedoklī, ka ne jau viena pati izsmalcinātā arhitektūra dara valsti pievilcīgu, bet gan lielākoties cilvēki, kas tur dzīvo. Nakts guļammaisā zem zvaigznēm kādā Parīzes nomales parkā netālu no autoostas nebija pati labākā manā mūžā, bet vismaz atšķirībā no abām lietuvietēm, kuras tā īsti nebija aizmigušas bailēs no nēģerpuikām – laupītājiem, es par bezmiegu nesūdzējos un gulēju kā mazs bērns. Mm...Nu ja, un tad ir Brisele – “Budda Bar”, pēc tam seko Vācija – “Red Hot Chilly Peppers”, Drēzdene, kura pēc divām dienām būs applūdusi, pēc šitā izbraucam Poliju – “Manu Chao”, pazib Lietuva – “Underworld”, ēēee! Rīga – tantuks pie Pareizticīgo katedrāles paskatās uz manu mugursomu un saka: “Yunky Go Home!”. Patiešām, ir laiks iet mājās un iedzert tēju! Hasta Luego!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais