Iepirkšanās brauciens uz Poliju, Gdaņsku. Viena sieviete, trīs bērni
|
Ieva Līpiņa (Eglīte)
|
TURPCEĻŠ
Tā kā plānojot savu iepirkšanās braucienu, meklēju info internetā, tad varbūt kādam noder mana piedzīvojuma apraksts
Rīgas veikalu nomocīta, nolēmu šoruden tajos neko ne sev ne bērniem nepirkt, bet pie pirmās izdevības doties iepirkties. Ar lidmašīnu mūsu baram sanāk ļoti dārgi /esmu trīs bērnu māmiņa/, tāpēc paliku pie auto brauciena. Tā kā darba apstākļu dēļ varu braukt tikai viena, tad daudz maz sapratu ka līdz Vācijai viena brauciena laikā netikšu, tad paliku pie Polijas. Jau pētīju iepirkšanās iespējas Varšavā, kad saņēmu ieteikumu doties uz Gdaņsku – skaistu pilsētu jūras krastā. Attālums tikai ap 800 km, nesaprotu gan kāpēc http://www.viamichelin.com un pēc tam arī TomTom runā par 10 stundu braucienu, es taču braucu tā, ka 800 km nav vairāk par 8 stundām.
Nu tā pienāca nakts kurā dodos ceļā, ceļos trijos, bērnus ceļu četros un piecos pie loga liekam Tomtomiņu un braucam. Pirmie smiekli pie rīkojuma Lāčplēša ielā griezties pa kreisi. Milzīga pateicība par rīkojumu braukt Bauskas virzienā, jo kaut kā nakts melnumā biju gribējusi gar Jelgavu doties.
Lietuva, brauciens grūts jo ir tumšs, mašīnu diezgan daudz, taču salīdzinot ar to, kas būs priekšā, Lietuva ir pastaiga, fūres ir īpaši pieklājīgas, parādīs, kad vari iet garām, uztaisīs starpu starp fūrēm, ja redzēs ka nepaspēsi visu kolonu apdzīt....
Polija, līdz Suwalki, varētu teikt nekādu izmaiņu. Pirms Suwalkiem Mcdonalds norādes bērnos izraisa sajūsmas spiedzienus, tāpēc nevienu vairs neinteresē Tomtomiņa norādes, mēs sekojam citām. Pirmā vilšanās – astoņos no rīta Mcdonaldā hamburgeru nav, ēdam to kas ir.
Tā kā viamichelin ievadot braucienu Suwalki – Gdaņska, vairs nepiedāvā variantu braukt caur Kaļiņingradu, pieņemu ka Tomtomiņš domā tāpat, un dodamies ceļā, daudz nepētot piedāvāto ceļu lielajā plānā. Vienā brīdī rodas aizdomas, ka mūs ved ne tajā virzienā, stājos malā uz pētu, paldies dievam lieki nobraukti tikai 5 km, metam riņķī un tagad ceļu plānojam Tomtomam dodot sīkākas norādes.
Viens gan ir jāsaka, ka pēc gadiem diviem uz Gdaņsku brauksim pa stundām četrām, visu ceļu paralēli notiek MILZIIIIIIGA celtniecība, būvē lielceļu, te ceļa labā pusē, te kreisā milzīgi smilšu lauki, smagie ved tik granti klāt, un strādnieki rosās... līdzina, un organizē. Vienu brīdi pat dabūjam braukt pa jaunu ceļu, tad Tomtomiņš ir ārprātā, jo ir pilnā pārliecībā ka braucam pa mežiem pa laukiem, nevis pa skaisto līkumaino celiņu.....
Runājot par līkumaino celiņu, poļi tiešām ir noasfaltējuši to taciņu pa kuru pans pajūgā ar zirdziņu braucis no viena kaimiņa pie otra. Līkums aiz līkuma pieved pie katras mājas, celiņš šaurs, ja pretī nāk smagais tad pat īsti nesaproti ko darīt, jo nolaist riteni no asfalta ir bīstami arī tāpēc, ka lielākajā daļā asfalts ir vienus 10 cm virs grants ceļa malā. /vairāk var skatīt galerijā/
Iebraucot viesnīcā benzīna bāka ir tukša, un es arī, pie stūres esmu sēdējusi 11 stundas, vairāk nekā solīts, bet tas tāpēc, ka arī visu labo ceļa gabalu jābrauc uz 70, un ik palaikam tiek apturēta satiksme, lai kravas mašīnas ar granti varētu nobraukt un uzbraukt uz ceļa.
Bet dodamies uz pirmo veikalu- Rebeka saka, ka viņai ir tāda sajūta, ka gribas raudāt, sīkie rausta mani nepārtraukti no viena pakaramā uz otru, un manī atgriezās pārliecība, ka iepirkties vajag braukt ārpus Latvijas, jo garās stundas pie stūres šo pārliecību mēģināja salauzt.
Tehniski sīkumi – paldies Tomtomiņam, jo sajūta, ka ceļojam nevis četratā bet piecatā. Bērni braucienu izturēja lieliski, lai gan gulēja ļoti maz, katrs varbūt minūtes 40. Te gan noteikti palīdzēja, tas ka automašīnā ir iespēja skatīties DVD filmas, kā arī mans rīkojums, brauciens ir pārbaude, vai nākamvasar varam tikt tālāk līdz Francijai, Itālijai.....
BRAUCIENS MĀJUP,
Sestdienas vakars plkst. 18 - divas dienas pa veikaliem, mašīnas bagāžnieks pilns līdz augšai. Nolemjam, ja jau tādu gaisa gabalu esam braukuši, tad kaut kas par veikaliem vairāk arī jāredz- braucam uz Sopotu.Stundas pastaiga gar jūru, pa molu, pa Sopotas ieliņām un esam gatavi ceļam mājup.
Pirmā pietura Gdaņskas MCdonaldā, meitene, kas mūs apkalpo smaida par milzīgo pasūtījumu, viņa jau nezina, ka tas viss vienpadsmit mājupceļa stundām. Mērces gan pie vistu spārniņiem viņa aizmirst pielikt un to konstatējam jau esot labā gabalā.
Brauciena Rīga - Gdaņska nomocīta, jau laicīgi internetā izpētu labāku ceļu, lai izvairītos no posma, kur celiņš izteikti līkumains un šaurs, tāpēc tagad Tomtomiņam dodam norādījumus no vienas nelielas pilsētiņas līdz nākamai, ievadot nākamo mērķi īsi pirms sasniedzam iepriekšējo, tādā veidā izvairoties no iebraukšanas pilsētu centros. Viss iet lieliski, mazākie bērni aizmiguši, Rebeka izklaidē mani ar sarunām un asistē Tomtomiņa vadībā, nu jau varam ievadīt gala mērķi Polijas teritorijā – Suwalki. Sēžot ceļa remonta vietā pie maiņu kustības luksafora, Tomtomiņš mūs uzrunā – esot atradis īsāku ceļu par 13 minūtēm, vai ņemsim, protams ka ņemsim. Pēc gabaliņa sēžam krustojumā, kurā skaidri norādīts – Suwalki pa kreisi, bet Tomtomiņš mūs sūta pa labi, un saprotam ka priekšā atkal līkumainais gabaliņš. Trīs minūtes apmulsuma, ieslēdzam pat avārijas signalizāciju tumsā uz ceļa, bet dodamies Tomtomiņa norādītā virzienā. Līkumainais ceļš naktī izrādās viegli braucams, jo mašīnu ļoti maz, pretimnākošās gaismu dēļ var ātri pamanīt, tāpēc līkumus braucot var iebraukt pretējā joslā. Līdz braucot cauri kādam ciemam, astē iesēžas fūre, un visu ceļu brauc aizdomīgi tuvu un cenšas neatpalikt, lai ar kādu ātrumu es izņemtu līkumu, lai ar kādu ātrumu brauktu apdzīvotās vietās, fūres ugunis ir pavisam, pavisam tuvu. Mana paaudze zina briesmu stāstus par Polijas ceļiem, tāpēc sāku nervozēt, bērniem neko nesaku, bet uz vēlmi apstāties mežmalā spiestas lietas dēļ atbildu nē, ja nu tā fūre to tik vien gaida.... Līdz pie kāda luksafora ieraugu ka fūre ir no Latvijas, tas nomierina, bet šajā apdzīvotā vietā Tomtomiņš mūs nosūta atkal citā virzienā, nekā rāda norādes un fūre paliek ar garu degunu. Protams, ienāk prātā, ka kāds no attāluma ietekmē mūsu Tomtomiņu, kādas tik sazvērestības teorijas nerodas pārguruša cilvēka galvā nakts melnumā, bet tā kā ceļš izrādās iepriekš brauktais tad dodamies ar pilnu ātrumu uz priekšu.
Beidzot Lietuva, un šeit sākas piedzīvojumi, sākot ar to ka sekojot Tomtomiņa norādījumam turēties pa kreisi, esam iebraukuši pretējā braukšanas joslā, metam riņķī un gaidot Tomtomiņa norādījums, kā šajā ceļu kaudzē /viadukts pie Kauņas/ tālāk braukt, izmantoju tukšo ceļu metu riņķī vnk pirmajā iespējamā vietā. Tomtomiņam gan bija gana labi paticis brauciens arī pa pretējo joslu pretējā virzienā, jo ceļš jau ir viens. Tuvojamies Panevežiem, steidzamies, jo miegs nāk virsū un steidzīgi vajadzīgs benzīntanks, tā kā esmu viena sieviete, neriskēju naktī apstāties ceļmalu benzīntankos kuri pilni ar fūrēm. Iebraucam apdzīvotā vietā, samazinu ātrumu. Kaut kāda gara tā apdzīvotā vieta un tā kā abās ceļa pusēs sākās mežs un ir migla, nodomāju, ka esmu palaidusi garām zīmi ar apdzīvotās vietas beigām un spiežu gāzes pedāli. Zīme gan vēlāk parādījās un vēl pēc brīža parādījās policijas mašīna ar mirgojošām bākugunīm. Man aizrāda par ātrumu un liek izkāpt un doties uz policijas mašīnu. Izkāpjot pēc 8 stundu sēdēšanas naktī pie stūres saprotu, ka liks pūst arī trubiņā, jo kājas tiešām neklausa, streipuļoju uz policijas mašīnu. Sēžos blakus policistam, kurš man saka ka ņemšot nost tiesības /38 km virs atļautā ātruma/ un no rīta policijas iecirknī būšot jākārto formalitātes – esmu gatava uz visu bet ne uz samocītām nakts beigām ar trim bērniem Panevežos. Policists cilā papīrus, meklējot tukšu veidlapu, un uzsāk sarunu kas un kā, no kurienes uz kurieni. Kad izdzird manu stāstu un vēl par trīs bērniem mašīnā, apjautājās par Gdaņskas veikaliem un piedāvā variantu - lai dodu litus, cik man ir /formēšot citu pārkāpumu/ un braucu tālāk. Piedāvāju braukt 10 km līdz Panevežu pirmajam bankomātam, jo skaidras naudas un vēl litos man nav. Tad mani palaiž tā vnk ar laba ceļa vēlējumiem. Ejot atpakaļ uz mašīnu pie bērniem, kuri ar lielām acīm gaida manus paskaidrojumus, asinis riņķo straujāk un miegs ir kā ar roku noņemts. Pēc šīs stresa sadzērušos lietuviešu uzmanības pierādījumi Panevežu Statoilā jau ir absolūts nieks.
Ir plkst. 5 no rīta, Bauska, reāli miegu ciet, labajā kājā no turēšanas uz gāzes pedāļa jau krampis, bet te visi bērni ir uzdevuma augstumos – viens pļāpā, otrs liek mūziku, trešais pamasē sāpošo un stīvo kaklu. Pie uzraksta Rīga, sajūsmas spiedzieni un tiek dalīti pienākumi, kā visus iepirkuma tīkliņus vienā reizē uznest uz piekto stāvu. Īsi pirms slēdzam ārā motoru pa radio iet reklāmas ziņojums par LADY GAGA gaidāmo koncertu Gdaņskā.... Nākamā iepirkšanās braucienā, bērni noteikti papētīs koncertu grafikus, jo ir bijuši tik tuvu šai iespējai.
Tehniski sīkumi. Iepirkšanās ceļveži uzrāda vairākus lielveikalus Gdaņskā, mēs iesakām divus – Galerija Baltica http://www.galeriabaltycka.pl/, te ir visi veikali sākot ar H&M un beidzot ar Max Mara līmeni, Matarnia http://www.matarnia.parkhandlowy.pl/, šeit plus ir IKEA, C&A. Vēl var aizbraukt uz Brendu outletu http://www.fashionhouse.pl/, mums šajā vietā vislabāk patika arhitektūra, enkurs pagalmā un bākas tornis.Ja brauksim nākamreiz, tad viesnīcu ņemsim Sopotā, tie ir 11 km no Gdaņskas veikaliem, bet toties vakaros būtu lielākās iespējas arī ko baudīt – jūra, ieliņas, mols, un mazas kafejnīciņas. Labāk iepirkties darba dienās, jo sestdienā rindas bija pie visām kasēm un visām ģērbtuvēm, tas uzliek papildus slodzi nerviem .... Gdaņskā dzirdējām tikai poļu valodu un redzējām tikai poļu mašīnu numurus, Sopotā bija arī Krievijas pārstāvji, taču Latviešus neredzējām nekur...
p.s ar pulksteņiem ir kaut kāda nesakritība bet laika starpību dēļ vsi pulksteņi /tomtoms, mašīna, mobilais/ visu laiku mainīja rādījumus un ne vienmēr tie sakrita. Bet esmu laimīgais cilvēks, kurš laiku neskaita....