Ekskursija mežā
|
Rita Kovaļevska
|
Kuri gaida, būs tālāka ceļojuma apraksts, tālāk nelasiet!
Varētu čīkstēt cik viss ir slikti, ka naudas nav, ka aizbraukt nekur nevaru, bet man ir:
mežs tikai 30 metru no mājām,
mežā -sēnes, kuras man ļāvušas veselu mēnesi izdzīvot bez gaļas prkšanas (neesmu veģetāriete),
kājas, kuras pašas nes skaistās pēcpusdienās uz mežu.
Nekas man nav pretī kompānijai sēņojot, ogojot, bet vislabāk ir mežā būt vienai, jo tad varu pati noteikt maršrutu, tempu un pastaigas ilgumu.
Pāreju pāri kanālam un jau pēc pāris soļiem mani ievilina krūmājs, kurā (es to zinu) noteikti atradīšu kādu gailenīti. Ja laimēsies, būs arī kāda baravika vai sviesta beciņa. Tikai jāsāk "medības". Šogad gailenes ļoti mīl paslēpties. Iespējams, ka karstās un samērā mitrās vasaras dēļ saaugusi zāle un tādēl sēņošana līdzinās kaut kādai uzmanību veicinošai prāta spēlei (skat galeriju). Mežā I Pasaules kara laika ierakumi, aizaugušie dzoti un lielgabalu izšautās dziļās bedres, tāpēc jāskatās ļoti uzmanīgi. Nejaušs sānsolis un skaties, ka ieslīdēsi bedrē.
Te pēkšņi virs galvas ļoti skaļi atskan "KURR, KARRR". Satrūkstos, jo lai arī pa retam dzird gan tālumā braucošo transportu, gan kādas zīlītes čirkstus, šis troksnis ir tik skaļš, ka liekas tik neiederīgs meža klusumā. Tas ir kāds krauķis, kurš, lidojot man pāri, laikam ievērojis mani un pabaida traucētāju.
Eju pa meža taku un ik pa brīdim ieraugu kaut ko jaunu- gan klasisku mušmiri, kuras baltumiņi ir tik koši, gan uz tievām sēņu kājiņām trīsuļojošas pērlītes- kāda man nepazīstama sēne, kuras galviņa knapi sasniedz 1 santīma apmērus, bet to ir tik daudz, ka nora liekas piebērta ar baltām krellītēm.
Tad manu uzmanību saista "celmu sēnes". Nepazīstu celmenes, bet varētu būt, ka dažas no tām ir ēdamās. Es neriskēju, jo nepazīstu.
meža bagātība ir neaptverama- vēl jūlijā mazā nostūrītī vienmēr atradu gailenes, tagad turpat izaugušas gan rudmieses, gan baravikas, gan arī sviesta beciņas.
Sarūgtnāta ieraugu, ka kāds nogriezis skaisto atmateni un nometis turpat zemē. Tā jau ir, ka daudzi neatpazīst šo vērtīgo sēni, bet labi, ka vēl nav nedz to mīdījis, nedz izspārdījis.
Nonāku izdegumā. Tur aizpagājuā gadā kāds bija mēģinājis sadedzināt vieglo mašīnu ielaidis uguni mežā. Labi, ka bija pieticis spēka nodzēst un izdega tikai neliels laukums. Pagājušajā gadā tur atradu ļoti daudz makovicu, bet šogad nekā, jo saauguši mellenāji.
Ik pa brīdim sajūsminos par meža krāsām- te koši oranžo mušmiru rinda, vai pat liela saime, te tumši sarkano bērzlapju audze. Viena otra sēne tik liela kā brokastu šķīvis.
Mana ekskursija nav liela - tikai viena meža kvartāla ietvaros, tā ilgst tikai 1-3 stundas, bet katru dienu, un katru dienu es nāku mājās ar priecīgu prātu, atpūtušos dvēseli un pilnu grozu sēnēm (groza lielums gan ir mainīgs, jo tos izvēlos atkarībā no pastaigas laika). Dažreiz esmu nokļūdījusies, un tad man ir vai nu cepure vai lakatiņš pilns ar čigānietēm vai priežu sviesta bekām, jo atrodot to koloniju, nekādi nevaru aiziet.
Baraviku "manā" kvartālā nav tik daudz, lai lielītos ar to simtiem, bet pa reizei kāda gadās.
Ja nu stāstu par šo savu ceļojumu, tad jāpiemin reize, kad pēc lielajām lietavām (kad Rīga applūda), uz mežu aizeju kopā ar kaimiņieni.
Viņa mani vilina prom no mana parastā maršruta, bet visur priekšā grāvji, kuros ūdens vismaz līdz ceļeim. Izsakos, ka uz mežu ejot, nebridīšu ūdenī, bet mājās ejot, to varētu. Kā saka, nekad neko nevajag solīt. Izgājušas lielum lielu līkumu, ar gandrīz sausām kājām, nonākam vietā, kur ir tikai 2 iespējas: viena- iet atpakaļ tos pašus līkumus, bet ar pilniem smagiem groziem, otra- brist. Es braši pasaku- "solīju, tātad izpildu", drošā solī dodos pāri pielijušai pļavai. Te mana kaimiņiene, kundze, kurai pavisam drīz būs jau 80 gadu, slīd, un krīt. Es paspēju tikai nodomāt, ka labi, ka tur nav nekādu zaru, nedz koku uz kuriem viņa varētu savainoties, kad mani sagrābj smieklu lēkme. Neraugoties ne uz ko, kritiens ir komisks, jo grozu viņa tur augstu paceltu, lai tikai neizbirtu sēnes, iekritusi viņa augšpēdus kādā bedrē, kājas ir gandrīz vai perpendikulāri zemei. Es skrienu 'pāri lāmai ātrāk, jo man vajag atviegloties. Uzsaucu viņai, ka es tūlīt palīdzēšu, bet pati glābjos no "avārijas" krūmiņos. Labi, ka viņai ir humora izjūta, Kad atgriežos, palīdzu viņai uzcelties, un tad jau smejamies abas. Viņai nāk smiekli par mani, jo cik tur trūka, ka viņai dibens slapjš, tādēļ, ka iekrita ūdenī, bet man tas būtu pašas vainas dēļ.
Par to, ka man saldētava pilna ar saldētām, plaukti ar dažādām marinētām, sālītām un citādi sagatavotām sēnēm, varu tikai priecāties, jo esmu 100% vinnētāja. Gan izklaide, gan ienākumi.
Labu veiksmi citā gadā, ja Jūs šogad neesat pamanījušies sēņot, bet es atkal dodos uz mežu- vēl jau aug rudens sēnes.
