Eirotūre 2010 II daļa
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Viņi mani izlaiž kaut kur pilsētas centrā. Kur tas ir, nav ne mazākās nojautas, jo Kauņu tā īpaši nepārzinu. Sazvanos ar radiem, un tante man liek braukt ar kaut kādu autobusu vai mikriņu. Figņa tāda, ka Kauņa ir lepna pilsēta un pēc plkstn 20:00 autobuss ar minēto numuru vairs nekursē. Esot mikriņi, bet tiem man savukārt nav naudas. Turklāt mikriņi braucot no citas pieturas. Prasu cik tālu tas ir ar kājām, bet tante kliedz lai es neiedomājos iet ar kājām, tas ir ļoti tālu. Saku, ka tūlīt izdomāšu risinājumu.
Problēmas risinājumā iesaistu divas večiņas, kas sēž pieturā. Izstāstu kur man jābūt un saku, ka naudas taksim man nav, tā kā viņām ir mazliet jāiespringst. Sievietes iespringst un rod risinājumu- man ir jābrauc ar trolejbusu līdz vecpilsētai, un tad jāmēģina sarunāt mikriņš par velti. Skan labi un es gaidu trolejbusu. Lai vakars neliktos pārāk jauks, vecās dod vaļā stāstiņus par zvērīgajiem kontrolieriem, kas regulāri piekauj bezbiļetniekus un ved tos uz mežu nošaut. Nu kaut ko tādā stilā. Tāda īsta plāna kādus makaronus kabināt uz ausīm iespējamajai kontrolei man nav, paļaujos uz to, ka viņu nebūs. Viena sieviete gan ir gatava man nopirkt biļeti, bet problēma tāda, ka viņai ir 100 liti gabalā un trolejbusa šoferis viņu nogalinās ieraugot ar šādu naudu iegādājoties biļeti. Saku, ka man nevajag biļeti. Abas vēl mēģina izštukot kur naudu var samainīt, bet es nomierinu, ka man ir vispasaules visu transportu mēnešbiļete. Lai es nenomaldītos viena man brauks līdzi. Viņai jābrauc uz citu pieturu, bet viņa var braukt arī uz manējo un tad pārsēsties, jo viņai šā kā tā ir mēnešbiļete. Mēģinu gan atrunāt un saku, ka neapmaldīšos, bet laikam pēc sejas izskatos padumjš un vienu laist vaļā viņas mani negrib. Nu ko- braucam divatā. Trolejbusā runājamies pa visu ko un tantuks izrādās tiešām jauks un sirsnīgs cilvēks. Saka, ka man iedotu naudiņu, ja vien būtu mazāka. Vecam cilvēkam neaiziet kā tā var mētāties pa pasauli bez naudas. Pieturā tiešām no sirds pateicos manai pavadonei un dodos ķert mikriņu. Kauņa ir lepna pilsēta un pēc plkstn. 21:00 uz manu galu mikriņi vairs nekursē. Zvanu radiem un prasu kā var kājām aiziet. Tie raud klausulē un saka, ka tas ir nenormāli tālu. Prasu adresi. Man saka, ka jātiek līdz Veiveru ielai un tad jāmeklē kaut kāda tur vēl iela. Skaidrs. Turpat ir supermārkets, kurš tūlīt jau slēgsies ciet. Mēģinu sarunāt kādu, kurš mani aizved ar mašīnu, bet neviens uz to galu nebrauc. Tāda sajūta, ka dzīvo viņi kaut kādā sevišķi slepenā Kauņas daļā, kur ar tumsas iestāšanos pa ielām klīst zombiji un ciklopi. Apstādinu policijas mašīnu. Arī šie atsakās mani vest, toties sakarīgi izskaidro kā līdz turienei aiziet kājām. Izeju cauri vecpilsētai un nonāku pie Aleksota tilta. Pāreju pāri tiltam un griežu pa kreisi kā bija teikts. Sanāk iet normālā kalnā. Labās ziņas ir tās, ka uz pirmās mājas redzu, ka šī tiešām ir Veiveru iela. Sliktās ziņas ir tādas, ka mana mugursoma ir smaga, es eju kalnā un manas kājas ir lupatās, jo esmu izvēlējies nepareizās kedas. Ņēmu tādas ar tīkliņu lai kājas nesmird, bet kārtīgi nepaskatījos un neredzēju, ka viņām ir labi izdrillēta pēdas daļa, līdz ar to tagad ir pilnīgā anālajā atverē. Vēl līdzi ir sandales, bet tās es tagad mainīt negribu. Sakožu zobus un eju. Pretī nāk mazliet iešvilpusi ģimene, prasu tiem vai nezin kur ir tāda iela (to nosaukumu tagad vairs neatceros). Šie rausta plecus un saka, ka te tādas nav. Vecmāmiņa, kas visu dzīvi nodzīvojusi Aleksota rajonā arī tādu ielu nezina. Zvanu vēlreiz radiem. Tie skaidro, ka aiz Maximas bāzes tāda iela esot. Ā, Maximu viņi zinot gan. Jāiet kalnā augšā un pēc pāris kilometriem būšot. Saku paldies un gribu iet, bet ģimene jau apspriedusies nolemj mani mazliet pavest ar mašīnu. Skaidrā ir sieva, tāpēc tā sēžas pie stūres, bet vīrs, bērns un vecmāmiņa kāpj aizmugurē. Man jāsēž priekšā. Vīrs skaidro, ka bijuši pie radiem uz jubileju kur mazliet sanācis iedzert, lai es nedusmojoties. Kas ta man? Cilvēki ļoti jauki un sirsnīgi, izvaicā mani no kurienes es un ir šokā, ka izrādās esmu latvietis. Es runājot vispār bez akcenta.
Maxima izrādās ir baigi tālu. Savi 3 vai pat četri kilometri. Un gandrīz visu laiku kalnā. Man tas būtu aizņēmis stundu. Pie Maximas cilvēki vēl mēģina noskaidrot kur man vajag tālāk, bet paprasīt nav kam. Negribu viņus vairs aizkavēt, tāpēc atvados un saku, ka tepat jau ir un es tūlīt būšu klāt. Par savu stulbo optimismu dabonu samaksāt ar vēl stundas pastaigu. Kaut kādas trīs meitenes man norāda ceļu. Vēl esot gabaliņš ko pasoļot. Sen jau sākušās privātmājas un pār pilsētu jau labu laiku kā nolaidusies tumsa. Par laimi rajons ir visai normāls un man pa muti dot neviens īpaši neraujas. Deg arī gaismas. Vienīgais mīnuss ir tas, ka tā sasodītā iela tā arī neparādās. Palēnām mājas beidzas. Beidzas arī normāls ceļš un pēc kāda laika arī gaismas vairs nedeg. Ceļa vietā ir maza taciņa, kas ar katriem simts metriem paliek arvien šaurāka. Pa plikajiem stilbiem sāk dzelt nātres, kas kuplā skaitā izdomājušas augt tieši te. Ik pa brīdim ir kaut kādi celiņi, bet man ir teikts iet līdz Kauņas zīmei, ko es arī daru. Pēc zīmes jāgriežas pa labi. Pēc izskata man te galīgi negribas atrasties, bet es tomēr griežu. Vēl puskilometrs un esmu klāt.
Māja pati par sevi ir jauka, un arī rajons rīta gaismā izskatās jauks. Šobrīd es ar lielu kaifu iegāžos vannā. Secinu, ka kājas ir pilnīgās lupatās, uz abām ir tulznas. Tas nekas- man līdzi ir visas iespējamā medicīna lai līdz rītam sadakterētos. Pēc vannas seko garas sarunas. Mani mēģina piedzirdīt (nu piedāvā kādu stipro), taču es neparakstos. Izdzeru kādus 3litrus ar ūdeni, jo esmu šausmīgi izslāpis. Vēlāk vēl dabeidzu pienu. Dzertu vēl, bet nekā nav. Nevārītu ūdeni esot labāk nedzert.Naktī tā kā mazliet sagribas čurāt. Gribu iet uz tualeti, bet pieliekot kājas pie zemes aiz sāpēm gandrīz iekliedzos. Kreisā ir ok, bet uz labās tulzna ir sasniegusi normālas bumbas lielumu. Uz tualeti tomēr kaut kā aizeju un nodomāju negaidot rītu tikt galā ar savu tulznu. Visi kas saistīti ar medicīnu nākamo rindkopu izlaiž un nelasa
Uzlieku uz galvas lukturīti (nez kāpēc iedomājos, ka tā ir labāk nekā slēgt iekšā gaismu), paņemu ūdeņradi, vati un plāksteri. Vienkārši saplēst tulznu neizdodas. Nu tas nekas, man ir ass nazis. Pārgriežu. Kas tik tur nenāk ārā, pat asinis. Ceru, ka neviens neizdomās nākt istabā, jo skats droši vien unikāls- tumsā, ar lukturīti uz pieres sēž viens cirvis, un ar nazi sev ir pārgriezis kāju tā, ka asinis nāk griezdamās. Uzleju ūdeņradi un aiz priekiem uzdejoju mazo zirneklīšu deju. Pa virsu plāksteris un ceru, ka no rīta viss būs ok.
No rīta ir labāk. Kāju var prātīgi pielikt pie zemes. Uzēdu brokastis un dodos ceļā. Labās ziņas ir tās, ka ceļš uz Marijampoli, un līdz ar to uz Poliju ir tepat blakus un nav jādzenas cauri visai pilsētai. Tepat blakus nozīmē 3 km cauri Giruļiem (nu tāds miestelis pie Kauņas, faktiski jau Kauņas sastāvdaļa). Ir agrs svētdienas rīts. Laiks ideāls- saulains un vēl nav karsts. Sākumā paiet ir grūti, bet ar laiku iestaigājos un ir pat labi. Veikalā nopērku divus dzeramos un pēc 8. jau esmu ārā no pilsētas. Ir zīme, ka pēc kilometra ir benzīntanks, tāpēc dodos uz turieni. Tankštelle ir paliela un par kasieri šodien strādā Harijs Poters vai viņa dubultnieks. Prasu vai te bieži iebrauc mašīnas. Svētdienās nē. Skaidrs. Kādu laiku tomēr pastāvu un tiešām neviena mašīna iekšā nebrauc. Tad jāiet uz priekšu. Turpat pie benzīntanka ir māja ar diezgan aizdomīgu žogu, aiz kura ar putām uz lūpām nēsājās divi Kaukāza suņi, kuriem es acīmredzami nepatīku. Žogs ir ar caurumiem un sašķiebies. Katram gadījumam jau atvāžu nazi, ja nu sanāk nopietnākas razborkas. Tomēr piemīlīgie suņuki ārā netiek. Beidzot apstājās arī mašīna. Vīrietis uz gadiem 40, ar vecu AUDI, pret kura griestiem man sitās galva. Šausmīgi runīgs un jauks. Esot aizvedis uz Kauņu vienu meiteni, ko netīšām uzrunājis Marijampolē. Viņa uzsaukusi viņam kafiju, un viņš piedāvājis aizvest. Tagad viņš visu ceļo škrobojās, ka nav pajautājis viņas telefona numuru. Galīgi izkritis no galvas. Toties viņš mani izved caur Marijampoli lai parādītu pilsētu, līdz šim te nav gadījies būt. Pilsēta nu tāda- nekā īpaša. Vēl parunājam par futbolu, jo abi esam savu pilsētas komandu līdzjutēji. Vīrietis nevar saprast kurš ceļš būtu man labāks, līdz izved uz to kas iet gar Kalvariju. Atsveicināmies. Uzreiz apstājās arī nākamā mašīna. Pensionāru pāris no Lietuvas, kas arī grib papļāpāt. Turklāt vīrs ir bijušais vēstures skolotājs, tā kā sarunu tēmas mums nav jāmeklē. Viņš zina daudz interesantu faktu par apkārtni, jo īpaši par padomju gadiem. Lai gan viņiem jābrauc citur, abi aizved mani līdz pat Polijas ceļam un novēl laimīgu ceļu.
Tagad priekšā tikai Polija. Brauc daudzas fūres, bet neviena nestājās. Ar fūrēm ir tā, ka jāmēģina sarunāt viņas stāvošas, jo apstāties viņām ir grūti. Vieglo mašīnu nav daudz. Sanāk paieties kādu pusstundu līdz apstājās poļu pāris ar kaut kādu nenormāli mazu mašīnu, kurā es kaut kā ar trešo piegājienu ielienu. Šamējie runā tikai poliski, līdz ar to nekāda saruna neveidojās. Saprast mazliet saprotu, bet neko pateikt man nesanāk. Pārītis brauc uz Suvalkiem, kas ir lielākā pilsētiņa Lietuvas robežas tuvumā. Pilsētiņa poļu izpratnē, pēc mūsu mērogiem normāla liela pilsēta. Atkal redzu poļu karogus ar sēru lentēm. Prasu vai joprojām sēro par prezidentu. Nē, nesen esot vietējais mērs nosities....Nu neveicās tiem poļiem pēdējā laikā- daudz nāves, plūdi. Cerams, ka šīs ir pēdējās nelaimes poļu tautai.
Mani izmet kaut kur pilsētas centrā. Blakus kaut kāds parks, smuka apbūve. Žēl, ka līdzi nav fotoaparāta, tas ir pie manējiem nometnē. Dažas smukas bildes pavisam noteikti būtu sanākušas. Veikali ir ciet. Laiks ir ļoti jauks un redzamas daudzas ģimenes, kas nesteidzīgā solī dodas vien viņiem zināmā virzienā. Sanāk pastaigāt gandrīz pusstundu kamēr tieku ārā uz pilsētas nomali, kur mēģinu apstādināt kādu mašīnu. Mašīnu ir maz un neviena neizrāda lielu interesi par lieka pasažiera uzņemšanu. Beidzot apstājās kaut kāda maziņa, man nezināmas markas automašīna. Iekšā sēž vīrietis, kas izskatās kā nupat no vietējām kinoprovēm nācis un tēlojis betmenu. Pēc pāris minūtēm aiziet, ka tas ir mācītājs un paliek mazliet kauns, jo sākumā viņš tiešām izskatās jancīgs. Brauc viņš uz Augustow, kas nav dikti tālu, bet es jau arī necerēju, ka apstāsies limuzīns ar personīgo apkalpotāju, kas izvadās mani pa visām mani interesējošām vietām. Mēģinām bīdīt kaut kādas sarunas. Kaut kas jau arī sanāk. Kā jau manā izpratnē būtu jābūt mācītājam, vīrietis ir ļoti sirsnīgs. Atvainojās, ka nevarēs mani pavest tālāk, jo viņam vēl daži darbi darāmi. Viņš tagad aizvietojot savu kolēģi, kurš kaut ko ir izdarījis vai pazudis (karoč nesapratu) un ņemas pa divām draudzēm, kas galīgi neesot viegli. Viņa draudzē dievnamam tieši šobrīd sācies remonts un tas ir pavisam traki, jo galīgi nav laika pievērsties lietām ar pietiekamu uzmanību. Mani viņš sola aizvest aiz Augustow un .....kaut kas ko es galīgi nesapratu poliski. Acīmredzot, tas ir ļoti svarīgi jo mācītājs man cenšas to izskaidrot savādāk. Nesaprotu. Viņš skaidro vēl un vēl. Nu tiešām nesaprotu. Mācītājs jau ir viegli nosvīdis. Lai lieki viņu nemocītu lieku lietā skolas gados apgūto aktiermeistarību un saku-Ā (seko tas tur vārds ko nesapratu), jā, jā, tagad skaidrs ko tu domāji. Mācītājs izskatās manāmi atvieglots. Klusībā lūdzos, lai tikai nesaprašanas dēļ nebūtu parakstījies nākamo nedēļu mainīt viņa baznīcai jumtu. Tomēr viss notiek man par labu, jo mācītājs izmet mani uzreiz aiz pilsētas, sirsnīgi paspiež roku un novēl tikt kur man jātiek. Turpat netālu ir maziņš benzīntanks, tāpēc daudz nedomājot dodos uz turieni.
Visai ātri atrodu mašīnu ar diviem jauniešiem, kas ir ar mieru aizvest mani līdz Varšavai. Tā kā Varšavā neesmu bijis, ar prieku pieņemu šo piedāvājumu. Šoferis ļoti labi runā angliski, viņa meitene arī var piedalīties sarunā, līdz ar to laiks paiet tiešām ātri. Abi pagājušo vasaru bijuši Latvijā un ar sajūsmu stāsta par smuko Rīgu, kur sanācis pavadīt divas dienas. Atstāju savus kontaktus, ja nu abi izdomā atkulties līdz Liepājai.
Jo tuvāk Varšavai, jo satiksmes kļūst blīvāka. Pilsētā atgriežas atpūtnieki un nemaz nevar pateikt, ka ir svētdiena, jo mašīnu ir vairāk nekā saprašanas. Mans jaunais paziņa stāsta, ka ir jau izplānots būvēt apkārt Varšavai apvedceļu, jo tagad visiem kas brauc faktiski uz jebkuru pusi, sanāk šķērsot pilsētu iebraucot tajā, līdz ar to nelaimīgi ir gan tālbraucēji, gan vietējie šoferi.
Iebraucam kaut kādā baigā centrā jo ir daudz lielu māju un traka satiksme. Mani sola izsēdināt pie lielas pieturas no kurienes iet autobuss, kura galapunkts ir baigi labā vieta lai stopētu tālāk. It kā jau skan labi, bet man nav poļu naudas lai nopirktu biļeti. Par naudu lai nesatraucoties, to man viņi iedos. Izkāpjam, un kopā ar šoferi ejam skatīties kurš autobuss man īsti der. Pēc sejas redzu, ka neviens neder. Džekiņš zem deguna kaut ko purpina no sērijas- tam maitam bija no šejienes jābrauc. Tomēr tas maita no šejienes nebrauc. Saku, lai nesatraucās, tikšu galā, pie viena apskatīšu pilsētu. Nē, nē, tā tas nebūs, brauksim uz nākamo lielo pieturu. Braucam. Arī no šis pieturas vajadzīgais autobuss neiet. Un pat no nākamās nē. Jaunieši lamā kaut ko poliski (cik noprotu es tas neesmu) un nolemj mani paši aizvest uz to vietu. Es gan laužos, bet mani iebildumi netiek ņemti vērā.
Patiesībā dikti tālu tā vieta nav, varēja pat kājām aiziet kādā pusotrā stundā. Mani izsēdina pie benzīntanka un atkal ir uzdevums noķert kādu labvēlīgi noskaņotu poli.Blakus ir liels supermārkets, un tā kā man gribās cisāt, bet tankštellē ir baigā rinda- dodos piečurāt supermārketu. Dikti viegli tas nav, jo tualete ir labi nomaskēta. Iesperos kaut kādā tehnikas nodaļā un uzreiz izraisu neviltotu apsargu interesi. Man ārkārtīgi uzkrītoši seko līdzi apsargs. Mazliet tā kā brīnos, jo te var iegādāties tikai lielas lietas- TV, ledusskapjus, mikroviļņu krāsniņas, tējkannas utt, visas mazās lietas- telefoni, lādētāji un tamlīdzīgi sīkumi ir aiz vitrīnas, kur tu nemaz netiec klāt. Acīmredzot mana mugursoma liekās pietiekami laba lai varētu tajā neuzkrītošo iebāzt plakano televizoru un Zanussi ledusskapi. Lai arī ātri saprotu, ka tualetes te nav, tomēr izlemju mazliet paāzēt apsargus. Bezsakarā staigāju pa nodaļu krustu šķērsu un zaglīgi glūnu uz visām pusēm. Mani pūliņi tiek novērtēti pie izejas, kur man palūdz atvērt somu. Uzrādu guļammaisu, kedas un piedāvāju apsargam sautētu cūkgaļu. Sapratis, ka es neesmu zaglis, apsargs manāmi atmaigst un pasmaida. Atļaujos uzjautāt kur ir tualete. Man izskaidro. Paiet vēl savas 5 minūtes līdz to atrodu, jo kā jau teicu supermārkets ir tiešām milzīgs.
Eju atpakaļ uz benzīntanku. Neviens no braucējiem nebrauc uz Krakovas vai Katovices pusi. Īsti neesmu izlēmis kur labāk būtu šķērsot robežu, tāpēc paļaujos uz variantu- kur aizvedīs, tur būs labi. Bet rādās, ka mani negrib vest nekur. Laikam pēc lieliskās veiksmes rīta pusē, kur pietika pacelt roku lai apstātos mašīna, esmu mazliet izlutināts un gribu visu momentā. Tomēr nepaiet ne pusstunda kad benzīntankā iebrauc smuks džips ar pensionāru pāri tajā. Prasu vīrietim vai nevarētu mani mazliet izvizināt. Viņš ir tā kā mazliet aizdomīgs, bet apsola pajautāt sievai, kad tā iznāks no veikala. Viņš braucot uz Kielci, kas pēc kartes sanāk visai smuks gabals uz dienvidiem. Sieva ilgi nenāk ārā, un vīrietis dodas viņumeklēt. Abi satiekas pie veikala durvīm un ilgi sačukstas. Redzu, ka sieviete mani negrib ņemt. Pēc lūpām lasu aptuvenu tekstu- Mīļais būs sūdi, ka es tev saku būs sūdi! Par laimi man, tomēr ar kaut ko vīrietim esmu iepaticies, jo viņš sievu pierunā. Abi smaidīdami man pienāk klāt. Sieviete acīmredzot ir strādājusi iekšlietu struktūrās jo es tieku nopratināts tā, ka maz neliekās. Kas, kur, kad, no kurienes? Pēc tam jautājumi tiek uzdoti atkal sajauktā secībā, mēģinot atrast nesakritības manā stāstā. Dusmīgs neesmu, jo var redzēt, ka cilvēki nekad nav ņēmuši stopotājus un vienkārši ir piesardzīgi. Kaut kāds velniņš mani tomēr dīda pateikt, ka esmu nesen izlaists no cietuma un tagad dodos apciemot bijušo ieslodzījuma biedru. Tomēr saņemos, jo kaut kā liekas, ka manu lielisko humoru varētu nesaprast.
Jau otro reizi divu dienu laikā man gadās makšķerēšanas fanāti. Visa mašīnas aizmugure ir nokrāmēta ar makšķerēšanas piederumiem, kas tiek sabāzti bagāžniekā. Pensionāri ir ļoti jauki, kā jau visi poļi. Izprašņā mani par manu dzīvi, stāsta arī par savējo. Kaut kā pat visu teikto saprotu. Abi cenšas uzzināt kur ir labākās makšķerēšanas vietas Latvijā. Atzīstos, ka esmu pilnīgs idiots šajā jautājumā. Man netic. Kā gan cilvēkam var nepatikt makšķerēšana? Lai gan dievojos, ka tā tiešām ir, mani neņem par pilnu, sakot, ka vienkārši negribu atklāt labākās vietas. Saprotu, ka vaļā netikšu, tāpēc sazvērnieciski čukstu- Rāznas ezers Latgalē, tikai, lūdzu nestāstiet nevienam. Tas nostrādā, vismaz makšķerēšanas jomā mani liek mierā.
Līdz Kielcei ir labs gabals ko braukt un pa ceļam laikam pat pagūstu aizvērt actiņas. Pašā Kielcē mani neieved, jo abiem jābrauc uz kaut kādu vietu, kas ir galīgā čuhņā, un tur man pat traktoru neizdošoties nostopēt. Skan visai pārliecinoši un es prasu mani izsēdināt benzīntankā.
Tuvojās vakars. Laiks gan ir fantastisks. Silts vasaras vakars, viegls vējiņš un apkārt liels miers. Domāju, ka varbūt nakšņot kaut kur te. Apkārt ir pļavas, šādi tādi koku puduri un atrast piemērotu vietu teltij būtu viegli. Tomēr vēl izlemju mēģināt tikt tuvāk robežai. Nejūtos noguris, lai gan nostaigāts ir pieklājīgs attālums, un arī jau minētais laiks ir tik jauks, ka negribas jau celt telti un likties slīpi.
Benzīntankā iebrauc reta mašīna, bet pārsvarā visas ir diezgan pilnas, un pie tādām es nemaz neeju jautāt. Tad vienlaikus iebrauc kādas 4 mašīnas un es nepagūstu noorientēties kurš ir no kuras. Prasu vienam vīrietim vai nebrauc uz Čehijas pusi. Braucot uz Krakovu. Paņemt var? Tūlīt uzjautāšot līdz braucējiem. Nu bāc- sajaucu un paprasīju vienīgajai mašīnai, kurā jau ir 3 cilvēki. Līdzbraucēji neiebilst un es jau sēžu mašīnā, kurā bez minētā vīrieša ir jauna sieviete un man blakus smuka, jauna meitene.
Viss, kas notiek, notiek īstajā brīdī un īstajā laikā. Arī šī mašīna, šie cilvēki, un vēl daudz kas cits, kas noticis un vēl notiks, notiek ar fantastisku pareizību tieši pareizajā laikā. Galvenais ir būt saskaņā pašam ar sevi.
Šis bija mans jautrākais brauciens ko jebkad esmu piedzīvojis. Vīrietis ir īsts jokupēteris, daudz neatpaliek arī līdzbraucēji, un arī es neesmu uz mutes kritis. Ar mani viņi runā angliski, savā starpā poliski un brīnās, kā es varu izsekot viņu sarunai, jo es brīžam rēcu jau bez tulkojuma. Džeks mēģina uzlikt metālu, sieviete, pieprasa Čelentāno, bet meitene man blakus fano da par jebko izņemot abus jau minētos.
Mani mēģina iznest cauri. Prasa vai es atšķiru poļu valodu no čehu. Saku, ka pavisam noteikti. Un čehu no bulgāru? Jā. Un bulgāru no horvātu? Saku, lai arī nezinu gandrīz nevienu vārdu minētajās valodās, tomēr atšķirt es protu. Mazliet misēklis man ir ar bijušo Dienvidslāviju, bet pārējās es filtrēju. Kādā valodā es tagad runāju?- prasa vīrietis un nober teikumu velns sazin kādā valodā. Nav ne jausmas, bet neskan pat līdzīgi nevienai no manis zināmajām. Saku, ja tas nav dialekts, kurā runā viņa vecmāmiņa un viņas kaimiņiene, tad viņš mani tagad nes cauri. Džeks rēc, un saka, ka tiešām mēģinājis mani iznest cauri saliekot nesakarīgu savārstījumu.
Vēlāk es runājos ar Beatrisi. Tā ir tā meitene, kas man sēž blakus. Sanāk tāda reāli forša saruna. Laukā jau ir tumsa, fonā skan jauka mūzika un man nemaz negribas kāpt ārā, lai gan esam jau pie Krakovas. Man prasa kur es gulēšu. Saku, ka ar to man nav problēmas, jo telti var uzcelt da jebkur. Beatrise vēl apsolās man izrādīt Krakovu, ja es palikšu līdz nākamajai dienai. Saku, ka tagad nē, bet atpakaļceļā labprāt iegrieztos Krakovā, tad man būs līdzi arī fotoaparāts. Sarunājam, ka es iepriekš viņai uzzvanītu un šķiros no visas jaukās kompānijas. Mani izsēdina kaut kur pilsētā. Virzienu es zinu, bet kur es esmu nav ne jausmas. Ir jau tumšs. Tieši šeit neredzu nevienu piemērotu vietu teltij jo esmu diezgan kaut kur centrā. Paejos mazliet un nonāku ārkārtīgi romantiskā vietā, kas saucās benzīntanks. Otrā ielas pusē ir daudzdzīvokļu mājas, pretējā kaut kāds mazs kanāliņš. Kanālam ļoti stāvi krasti un uzcelt telti teorētiski, protams, varētu, bet pagulēt nez vai. Sāk gribēties ēst. Apēdu vienus konservus un brīdi apdomājoties arī otrus. Sajūta lieliska, tikai nevaru saprast ko darīt ar gulēšanu. Īsti gulēt vēl negribas, bet meklēt piedzīvojumus savai pakaļai arī neesmu noskaņots. Aiz nav ko darīt izpētu karti un nonāku pie tā paša secinājuma ko izteica jautrīši mašīnā, proti- vislabāk Čehijas robežu šķērsot no Katovices puses. Respektīvi kaut kā vajadzētu tikt mazliet vairāk par 100 km uz rietumiem. Normāls cilvēks ar šādu domu paietos mazliet uz priekšu, atrastu vietu teltij un dotos gulēt, lai nākamajā rītā dotos uz Katovici. Žigis izdomā nakts vidū nostopēt mašīnu. Ir pieprasījums- ir piedāvājums. Viens jauks čalītis brauc uz Vroclavu un ir ar mieru pavizināt mani līdz Katovicei. Ir nedaudz pāri pusnaktij un mēs dodamies ceļā. Puisis ir runīgs un jauks. Brauc uz mājām Vroclavā, bijis pie savas meitenes Krakovā. Tā arī mētājoties katru nedēļu- darba dienās Vroclavā, brīvdienās Krakovā. Apprecēšoties, tad gan ņemšot sievu līdzi uz Vroclavu. Kamēr viņš filozofē, esam piebraukuši pie maksas ceļa. Kā puisis stāsta Polijā esot 2 maksas ceļi. Šis esot reāli labs un var tikt mājās ļoti ātri. Nepamanīju cik viņš samaksāja, jo poļu naudu nepārzinu un nav ne jausmas kāds ir kurss. Ceļš ir populārs, jo pat nakts vidū pie iebraukšanas stāv daudzas jo daudzas mašīnas. Tālāk seko lidojums no Krakovas uz Katovici. Puisis velk uz 160 un brauktu vēl ātrāk, bet viņa mazā mašīna gluži vienkārši vairāk neiet. Ir ne pārāk omulīga sajūta, bet no otras puses uz ceļa teorētiski nekam nevajadzētu būt, jo tas ir nožogots. Ne tā kā pie mums braucot naktīs ir sajūta, ka brauc pa Zooloģiskā dārza galveno ceļu. Un ir 4 joslas, tā kā ir kur izvērsties. Manam jaunajam draugam zvana telefons. Zvana meitene un uztraucās kā viņam iet. Viņš skaidro, ka paņēmis līdzbraucēju no Latvijas un tagad prātīgi čunčinot mājās. Pēc sarunas viņš saka, ka draudzene bijusi priecīga, ka viņš nebraucot viens, jo kad braucot viens, tad viņš braucot nenormāli ātri. Pat negribas zināt uz cik viņš brauc vienatnē.
Pēc nepilnas stundas ir nobraukts vairāk par 100 km un sākam prātot kur man labāk kāpt ārā. Čalītis izvelk no bardačoka karti un ilgi pēta. Laikam nevajag piebilst, ka gan kartes izvilkšanas laikā, gan pētot kas un kā, ātrums samazināts netika. Tad viņš mani apsola izmest super labajā vietā, no kuras līdz robežai ir palicis vien spļāviens.
Esmu lielā benzīntankā. Gribas gulēt. Ieeju pačurāt un pie viena prasu kur var pagulēt lai nevienam nerastos neērtības. Man prasa vai esmu ar mašīnu. Jā, protams, es katru reizi kad kāpju no mašīnas, uzmetu plecos mugursomu, tā teikt- ja nu mašīnu nosper, lai viss būtu pie rokas. Pēdējā laikā kaitina jautājumi uz kuriem ir acīmredzamas atbildes. Piemērs- ienāc no lauka salijis slapjš, bet tev prasa vai ārā līst lietus? Nē, bļin, kaimiņa dušā ar visām drēbēm biju iegājis.
Meitene pie kases saka, ka ja man būtu mašīna, es varētu gulēt mašīnā. (Jē! Šito es ierakstīšu kaut kādā blociņā. Par šo loģisko spriedumu pat mans filozofijas skolotājs būtu stāvā sajūsmā), bet ja mašīnas nav viņa pat nezina ko ieteikt, bet celti telti benzīntankā uz visstingrāko ir aizliegts.
Izeju no veikala, paeju uz vistālāko stūri un uzceļu telti. Pēc pāris minūtēm jau redzu murdziņus. Izguļos lieliski. Lai gan no rīta gribas gulēt vēl, tomēr saprotu, ka reāli varēšu izpampties nometnē, bet tagad jākustas. Ir 7 no rīta, lielisks laiks, nav karsts un esmu gatavs doties tālāk. Brokastis atstāju uz vakariņām.
Soļoju gandrīz divas stundas. Pirmkārt nav laba vieta lai stopētu, otrkārt redzu zīmi, ka pēc pāris km ir pagrieziens uz Rybnik, kas ir mans nākamais mērķis. Pārgājiens nav nekāds romantiskais, jo neko, izņemot šoseju un sienu abās pusēs neredzu. Tieku līdz kaut kādam mazam miestiņam ( ja nekļūdos Ruda Slaska). Tas mazais miestiņš noteikti būtu otra lielākā pilsēta Latvijā, bet manā Eiropas kartē nav pat atzīmēta. Notiek kaut kāda kustība, cilvēki steidzasuz darbu, un es jūtu, ka šodien man vajadzēs pastaigāt no sirds....
Izeju cauri visai pilsētai un beidzot mēģinu stopēt. Apstājās busiņš, kurš ir pilns ar poļu strādniekiem, kas brauc uz kaut kurieni. Sajūtos kā tāds muzeja eksponāts ko visi ar interesi apskata. Viena vieta ir brīva un vīri sola mani aizvest līdz gandrīz Rybnikam. Priekšā sēž laikam, ka brigadieris vai ķipa tavo, kas pļumpē alu ( ideāls sākums darba nedēļai) un uztur sarunu. Pabraucam garām lielam ceļam, uz kura stāv norāde Rybnik. Vecais mierina, ka pievedīs mani tuvāk. Braucam pa maziem ciematiem, kas sākas un beidzas uzreiz viens aiz otra. Busiņš apstājās, vīriem jābrauc pa labi, bet man jāiet pa kreisi. Esot pāris kilometri līdz Rybnik.
Ap plkstn 11 jau esmu nosoļojis vairāk nekā ņemot jebkuru citu nedēļu šajā gadā kopā. Paliek karsts, bet Rybnik pat ne tuvumā nav. Kā viens ciemats beidzas, tā sākas otrais un reāli nemaz nav kur nostopēt kādu mašīnu. Visa Silēzija faktiski ir tāda- viena liela apdzīvota vieta ar daudziem nosaukumiem. Īsts stopētāja murgs. Toties skaista gan, un tas ir tas, ko es protu novērtēt.
Beidzot izeju uz platākās vietas, kur var mēģināt kādu apstādināt. Ar stopēšanu gan veicas, jo apstājās otrā mašīna. Šeit faktiski varētu rakstīt atsevišķu stāstu, bet īsumā mēģināšu iekļauties šajā.
Apstājās man poļu profesors. Brauc viņš uz Rybnik universitāti, kur viņam ir konsultāciju laiks. Pats jaunībā braucis pa Eiropu, tāpēc ar lielu prieku palīdz tagadējiem braucējiem. Viņš uzreiz cenšas mani pabarot. Man tā kā negribas. Grib vest mani uz kafejnīcu. Es laužos. Vai esmu gulējis, vai negribu ieiet dušā, vai vai vai? Saku, ka viss kārtībā, vienkārši esmu labu gabalu nosoļojis, tāpēc, iespējams, izskatos mazliet saguris. Viņš sola mani aizvest gandrīz līdz Čehijas robežai, bet tikai pēc konsultācijām. Vai man ir laiks? Pie sevis nodomāju, ka man, protams, izdevīgāk būtu negaidīt, bet redzot, ka cilvēks ar patiesu interesi ir gatavs man palīdzēt, esmu ar mieru gaidīt kaut dienu. Galu galā- es nekur nesteidzos. Profesors runā ļoti labi krieviski, un ir priecīgs, ka var atsvaidzināt savas zināšanas, jo kā reiz taisījies braukt uz kaut kādu festivālu Krievijā. Viņš ir tik izpalīdzīgs, ka var ieslēgt pilnīgi autopilotu un ļauties viņa vadībai. . Manis dēļ viņš speciāli izbrauc pa Rybnik skaistākajām vietām. Uzzinājis, ka iespējams došos arī uz Šveici, viņš sazvana savu meitu, kas jau gadu dzīvo Bāzelē un sarunā, ka es palikšu pie viņas. Viņai esot personīgā māja, un es tur galīgi netraucēšot. Pēc kartes pat nenojautu, ka tā ir faktiski miljona pilsēta. Ir pat universitāte, kas gan skaitās laikam zem Krakovas universitātes. Universitātē viņš mani iepazīstini ar visiem mācībspēkiem, ka šajā vasaras dienā te var atrast. Ieved mani savā kabinetā un prasa vai man nevajag internetu. Var jau, kāpēc ne?
Seko savā ziņā gan debīlākais, gan patīkamākais atklājums. E-pastā izlasu, ka man jābrauc uz Meksiku pavisam droši, ir pat rezervētas biļetes, bet man jāizsūta visādi dokumenti, ko es varu izdarīt tikai esot mājās. Esmu ļoti priecīgs par Meksiku, bet tas apgriež kājām visus manus plānus par Eirotūri. Tas nozīmē tikai to, ka man jau 6. augustā kopā ar manējiem jābrauc atpakaļ uz Latviju. Ir žēl, pat ļoti, jo man stopēšana nav tikai pārvietošanās veids. Tas ir veids kā iepazīt cilvēkus, kā saprast cilvēkus un kā smelties enerģiju. Tas ir daudz kas vairāk par vienkārši- nopirku biļeti, iesēdos un aizbraucu. Turklāt pēc pirmajām divām dienām esmu tiešām lieliskā noskaņojumā un gatavs braukāt līdz pat izlidošanas dienai.
Kamēr gudroju kas un kā, ierodas pirmie studenti. Arī ar studentiem mani iepazīstini un slavē manu apņemšanos veikt to, ko es veicu. Jocīgi tomēr....
Izmantoju arī iespēju nomazgāties, lai arī izlietnē, bet tomēr forši.
Pēc konsultācijām profesors ved mani uz Čehijas pusi. Izved mani cauri visiem mazajiem ciematiem un izsēdina pie benzīntanka. No šejienes faktiski visi transporti ejot uz Chalupki, kas ir Polijas, Čehijas robežpilsēta. Man tiek uzdāvināts universitātes krekls, pildspalvas, koka penālis ar zīmuļiem. Būtu viņam lieka mašīna, droši, ka uzdāvinātu arī to. Kaut kā jocīgi paliek, tā kā mazliet samirkst acis, un arī saprotu, ka tas nāk no sirds, nevis pienākuma pēc.
Benzīntankā neviens iekšā nebrauc, lai gan kustība ir liela. Aprunājos ar abiem benzīntanka darbiniekiem, kas sēž ārā un aiz gara laika spārda akmentiņus. Jā, robeža vairs neesot tālu, bet šeit iegriežoties pārsvarā cilvēki, kas dzīvo vēl vienā ciematā pirms Chalupki.
Nolemju iet uz ceļu stopēt. Diezgan ilgi neviens nestājās, lai gan mašīnas brauc rindām. Beidzot apstājās kāds vīrs, kas brauc uz to mistisko ciematu. Arī galīgi foršs cilvēks. Laikam izskatos novājējis, jo arī šis mani mēģina pabarot. Beigās lai man nav liekas klapatas, aizved mani līdz pat robežai. Misija- Polija ir beigusies. Kārtējo reizi pārliecinājos, ka poļi ir kolosāli cilvēki. Tā padomājot citreiz ir mazliet skumji- kāpēc mēs visi nevarētu būt tādi viens pret otru? Mēs taču esam maza nācija, kam būtu jāturas kopā vienmēr un visur. Katrā ziņā šie braucieni man iemācīja vienu lietu- viss nāk atpakaļ. Tu palīdzi kādam, un kādreiz tev palīdzēs kāds cits. Neskaties uz cilvēka izcelsmi un tautību, nevērtē viņa izskatu vai apģērbu. Ja vajag- palīdzi, un tici- tas vienmēr atmaksājas, vienmēr...
Šķērsoju robežu un nonāku 3 ceļu krustojumā. To, ka pa kreisi ir Slovākija, man ir pilnīgi skaidrs. Tikai kurš ceļš ir uz Brno- tas kurš tā kā pa taisno, vai tas, kurš pa labi? Šā jautājuma risināšanā iesaistu riteņbraucēju un bodītes pārdevēju. Abi tā kā sliecas domāt par ceļu pa labi. Mēģinu apstādināt kādu no reti braucošām mašīnām. Man garām lielā ātrumā panesas garām sarkana sporta automašīna, un nobremzē pēc aptuveni 300 metriem. Nevaru saprast vai viņa apstājās lai uzņemtu mani, vai vienkārši tāpat. Lēnām eju uz priekšu. Tomēr izrādās, ka gaida mani. No vienas vietas notetovēts čalis, gatavs mani pavizināt līdz Ostravai. Grūti iebraukt čehu valodā, tāpēc atzīšos, ka stipri lielāko daļu no viņa vāvuļošanas nesapratu.
Pēc neilga brīža uzbraucam uz lielceļa un ātri dodamies uz priekšu. Viņš prasa uz kurieni man vajag. Saku Brno, jo ticu, ka vārds Jedovnice, visticamāk nenozīmē viņam neko ( Jedovnice ir ciemats, kurā notiek nometne, un tas ir 25 km no Brno.). Viņš sola mani aizvest uz nadraži. Saku, ka man nevajag nadraži (nadraži ir stacija čehiski), bet braukšu stopiem. Nu kā gribu- pirms pagrieziena viņā mani izlaiž ārā, turpat uz šosejas.
Stāvu lielceļa malā, un visas mašīnas man nesās garām vismaz uz 120. Stopēt būtu neprāts, turklāt jūtu, ka policijai šis pasākums arī varētu nepatikt. Mēģinu iet uz priekšu, cerībā, ka būs kāds benzīntanks. Nu nav gan. Turklāt šodien jau esmu tā nostaigājies, ka maz neliekās. Ūdeni esmu izdzēris, un šosejas malā akas ar uzrakstiem- dzeramais ūdens neveiksmīgiem stopētājiem, arī nav manāmas. Beidzot parādās kāda vieta, kur var noiet nost no lielceļa. Cerība, ka būs kāds paralēlais ceļš uz Brno, pagaist kukurūzas laukā. Kaut kur tālumā redzu mājas, tāpēc tik duru taisni. Laukā ir izbraukta taka, bet par nelaimi man tā ir pilna ar ūdeni. Nākamo pusstundu lēkāju kā tāda benzīnu sašņaukusies un galvā durta stirna. Sāk likties, ka man somā ir sakrauti ķieģeļi, dzert gribas tā, ka maz neliekās.
Izeju no lauka un faktiski purns purnā saskrienos ar suni, kurš ir normāla teļa izmērā. Abi izskatāmies sabijušies, un man par laimi suns ir sabijies vairāk. Viņš mani zolīdi palaiž metrus 50 tālāk un tad rejot paziņo, ko pa lielam viņš par mani domā. Pirmajā mājā palūdzu dzeramo ūdeni. Saimnieks prasa no kurienes es nāku. Saku kā no Latvijas. No kurienes? Rādu uz lauku un māju vēl tālāk. Var redzēt, ka viņš apsver iespēju zvanīt psihoneiraloģiskam dienestam, tomēr neuzvedos agresīvi un tas viņu nomierina.
Pēdējā mājā cilvēkiem ir smalkāka apkārtnes karte. Sev par lielu vilšanos noskaidroju, ka šoseja no Ostravas uz Brno arī ir vienīgā iespēja pa solīdo tikt uz man vajadzīgo vietu. Var jau, protams, izmēģināt meža takas, bet nav garantijas, ka šeit atrodošies cilvēki būs informēti, ka otrais pasaules karš ir beidzies un es neesmu PSRS izlūks.
Dodos uz kaut kurieni, kas izskatās pēc Brno virziena. Kādu stundu soļoju. Apkārt ir skaistas pļavas, tomēr jūtu, ka kaut kas nav tā. Uzjautāt īsto virzienu nav kam. Mašīnas brauc reti un visādi cenšas izvairīties no manis. Beigās ieraugu pāris mājas un eju uz turieni. Pagalmā sēž ģimene, un mani ieraugot, izskatās tik izbrīnīta, cik nu cilvēks var būt izbrīnīts. Kamēr sieva aiziet man ieliet pudelē ūdeni, vīrs iztiepj un noklāj uz galda ļoti smalku apkārtnes karti. Savas 10 minūtes paiet kamēr es savā poļu- čehu- pārējo slāvu valodā izskaidroju ko man vajag, un ka uz šosejas es neatgriezīšos. Vēl pēc 10 min. top ģeniāls plāns- vīrietis aizvedīs mani līdz pagriezienam uz šoseju, kur ir mazs ceļš, un tajos 200 metros man jāmēģina nostopēt kāda mašīna. Braucam. Dikti tālu tas nav, bet labi, ka viņš mani ved, jo bez kartes izdomāt pa kuru no mazajiem lauku ceļiem uz kurieni ir jāiet nevarētu izdomāt pat Nostradamus.
Mani izlaiž pie pagrieziena. Atkal nonāku dillemas priekšā, jo vīrietis man ceļu uz Brno norādīja pa labi, bet zīme rāda, ka taisni. Ticu abiem. Tomēr jāizvēlas viena vieta. Izvēlos tur, kur ir neliela ēna. Šī izrādās pareiza, jo jau visai drīz apstājās čehu metālists ar savu draudzeni. Viņi brauc uz Olomoucu. Man der. Mašīnā ir kondicionieris un ir tik labi, ka Olomoucā nemaz negribas kāpt ārā. Metālists piedāvā mani izsēdināt pie apļa, jo viņš brauc iekšā pilsētā. Es arī gribu uz pilsētu. Nav jau jēgas stopēties, ja neatvēl laiku ekskursijām. Nākamās pāris stundas pavadu staigājot pa Olomoucu. Fantastiska pilsēta- vienkārši lieliska. Arhitektūra ne par matu ne sliktākā kā Prāgā. Tik žēl, ka līdzi nav fotoaparāts....Vecpilsēta, manuprāt, pat savā ziņā ir skaistāka kā Prāgas. Pašā centrā ir lieliska kolonna, īsts arhitektūras šedevrs. Esmu ļoti apmierināts, ka izdomāju tomēr iebraukt pilsētā. Ja godīgi- esmu noguris. Šodien esmu nostaigājies nežēlīgi un soma plecos ir mans galvenais arguments neveltīt pilsētas apskatei vairāk laika. Tomēr pastaigāt vēl sanāk, jo es izdomāju samainīt savus eiro pret čehu naudu. Brīdinājums- nemēģiniet to atkārtot. Samainīt naudu Olomoucā ir piedzīvojums ko pēc tam vairs negribas atkārtot. Tātad- prasu jauniešiem, kur pilsētā var samainīt naudu. Lai arī viņi angliski saprot, visi kā viens rausta plecus. Prasu garāmejošai ģimenei. Tā velta man tādu skatienu, ka noprotu, ka labāk naudu ir nemainīt vispār. Tomēr baigi gribas, tāpēc prasu vēl dažiem garāmgājējiem. Viena meitene prasa savai omītei, tā aizrunājās par pirmskara laiku, kad pilsētā varēja nopirkt pienu un gaļu pa taisno no zemniekiem, avīzēs nerakstīja blēņas, un naudu varēja samainīt bankā pie pasta. Prasu kur ir tas pasts? Tas, dēliņ, kara laikā tika nopostīts. Pirms tante ir pārgājusi uz tēmu par grūto pēckara dzīvi, tinos prom.
Kāds zina teikt, ka valūtu varētu samainīt centrālajā laukumā (tas ir tas ar kolonnu, bet tobrīd vēl līdz tam nebiju ticis). Tas esot tālu, un man jābrauc ar tramvaju. Tā kā naudas man nav, es pārvietojos piekopjot mīzēja taktiku- pieturu pabraucu un gaidu nākamo tramvaju. Tie kursē bieži un samainot 5 esmu klāt. Neizskatās, ka te kāds grib mainīt valūtu. Prasu taksistei, viņa mani sūta uz informācijas centru. Informācijas centrā man piedāvā apjautāties taksistiem. Viena meitene saka, ka varbūt stūra bankā maina, kas ir tepat aiz stūra. Pie viena noskaidroju kā man tikt ārā no pilsētas. Nav dikti sarežģīti- jāiekāpj citā tramvajā un jābrauc līdz galam.
Stūra bankā tiešām maina valūtu, un kurss ir pat samērā labs. Mēģinu noskaidrot kāpēc valūtas operācijas šajā pilsētā ir tik slepenas, bet meitene pie kases tikai smaida un cik noprotu angliski nesaprot neko.
Ar čehu naudu kabatā dodos meklēt man vajadzīgo tramvaju. Atļaujos mazu greznību- nopērku biļeti. Maksā viņa ap 20 santīmiem mūsu naudā un ir derīga laikam pusotru stundu. Izbraucu cauri visai pilsētai. Vienā pieturā visi pēkšņi izbirst, bet šī neizskatās pēc gala pieturas. Tramvajs pabrauc vēl 100 metrus un apstājās. Tomēr bija gan galapunkts. Vadītājs nāk uz mani rāties. Beigās visu laiku kamēr tramvajam bija jāstāv nopļāpājam ar vadītāju. Braucot atpakaļ viņš apstājās un izlaiž mani starp pieturām, lai man būtu tuvāk ko iet.
Esmu pie liela supermārketa. Mazliet tā ka gribas ēst, bet netīkas zaudēt laiku, tāpēc nošefoju- nopērku lielu hamburgeru. Garšo pēc vēl. Nav ko izrīties. Dodos uz benzīntanku, kas turpat blakus vien ir. Mašīnas šeit iebrauc bieži, bet neviena man vajadzīgajā virzienā nebrauc. Pie uzpildes automāta viena smuka meitene mēģina atskrūvēt vaļā tvertnes vāciņu. Viņai tas galīgi neizdodas un viņa kaut kam zvana. Piespiedusi telefonu pie auss ar plecu, viņa mēģina tvertni dabūt vaļā ar abām rokām. Nekā. Sitiens ar delnu un nikns skatiens arī nelīdz. Man paliek viņas pūliņu žēl un dodos palīgā. Kapitāli izblamējos, jo arī man neizdodas atvērt tvertni. Vismaz viņa man ir pateicīga, un arī tas nav slikti. Kamēr es prašņāju iebraukušos šoferus vai viņi nebrauc uz Jedovnici, meitene tomēr dabon vaļā nolāpīto tvertni un uzpildās. Viņa pienāk pie manis un prasa uz kurieni man vajag. Saku, ka Jedovnice. Braucam, viņai uz to pusi jābrauc, man būs tuvāk. Opā, patīkams pārsteigums, jo es kā jau kautrīgais tips, redzot vienu pašu meiteni, savā galvā iedomājos, ka nav pat jēgas prasīt. A te cilvēks pats piedāvājās aizvest. Kādus 20 kilometrus pabraucam. Mašīna pieder viņas opapam, un tas nupat to ir atdevis meitenei, bet viņa no šīs mašīnas neko nesaprot, jo opaps viņu pārtaisījis kaut kā pa savējam. Brauciens ir patīkams, bet pārāk īss. Atvadāmies un es jau atkal stāvu benzīntankā. Līdz galapunktam palikuši kādi 25 -30 km. Uz Jedovnici neviens nebrauc, toties visi brauc uz Brno. Šoreiz tas neder, jo tad man no Brno būtu jābrauc atpakaļ 17 km. Esmu izvēlējies mazos ceļus. Piebrauc džips un izkāpj pēc izskata jauks onka. Prasu vai viņš nebrauc uz Jedovnici. Iespējams braucot. Kā tas ir- iespējams? Nu viņš tūlīt uzzinās. Iznākot no veikals viņā saka, lai lecot iekšā. Urā!
Vīrietis runā perfektā angļu valodā, labākajā, ko Čehijā esmu dzirdējis. Viņš man prasa no kurienes esmu. Saku, ka no Latvijas. Ā, tad jau es varbūt pazīstot Valdi Dombrovski? Personīgi nepazīstu, bet vispār es zinu kas viņš ir. Noskaidrojās, ka mans labvēlis ir ņekijs Bržezina, kurš kopā ar mūsu Valdi strādājis vienā nodaļā(?) Eiropas parlamentā ( vai komisijā?), Vārdu sakot, Valdis ir viņa normāls čoms un man viņš jāpasveicina. Valdi, ja lasi, tad tev sveiciens no Bržezinas. Pats vīrietis izrādās ir izbijis Olomoucas apgabala mērs un zina stāstīt praktiski visu par šo jauko Čehijas nostūri. Viņš noteikti iesaka apmeklēt kādu no alām, kas šajā apvidū ir vairākas, apskatīt Olomoucu, un ja ir iespējas- vienkārši izbraukāt vai izstaigāt apkārtni. Ceļš ir mazs un līkumains. Salīdzinoši lēzeno apkārtni nomaina kalni. Ir silts vasaras vakars. Mazie ciematiņi kam sanāk braukt garām, atgādina vecas sievietes, kas apdarījušas dienas darbus, tagad sanākušas kopā mierīgi pasēdēt un izrunāt runājamo. Brīžam pāri šaurajam ceļam stiepjas pāri koku zari, veidojot krāšņu mozaīku uz saules fona. Ne mirkli nenožēloju, ka izvēlējos šo mazo ceļu lai nokļūtu nometnē.
Lai gan Dombrovska čomam jābrauc mazliet uz citu pusi, viņš tomēr izmet līkumu un nogādā mani līdz pašai Jedovnicei. Draudzīgi šķiramies un es mēģinu atrast nometni. Teorētiski tam nevajadzētu būt grūti, jo miestiņš ir ļoti mazs. Praktiski tas nav viegli, jo mazā miestiņā ir stipri pajāt uz angļu valodu un mana poļu- čehu- pārējo slāvu arī kaut kā neiet cauri. Miestiņš ir pie ļoti skaista ezera. Kad izeju cauri pāris pagalmiem un nonāku līdz ezeram, aizraujas elpa. Skaisti. Rietoša saule, rāms vakars un gluds kā spogulis ezers. Apkārt meži un tālumā kalni....Netālu peld pīļu māte ar 5 pīlēniem. Kā sarunājuši visi paiet zem ūdens un pazūd. Ārā nenāk. Ienāk stulba doma- vai tiešām noslīka? Nē- pirmā parādās mamma, un tad kā mazas brūnas tenisa bumbiņas, ar nenormāli prikolīgu skaņu no ūdens izšaujas pīlēni. Viens laikam sastrādājis kādus podus zem ūdens, jo uzreiz atraujas no mātes pa purnu. Ezera kreisajā pusē redzu tādu kā ieeju nometnē, pie tās kafejnīca, kur sēž cilvēki. Laikam uz turieni. Lēnām aizeju līdz kafejnīcai. Spēku tiešām vairs nav, jo pat kritiski skatoties, šodien esmu paveicis varoņdarbu nostaigāto attālumu ziņā. Ieeju kafejnīcā un prasu kur te notiek nometne. Apkalpojošās meitenes mēģina palīdzēt, bet čiks vien sanāk, jo angliski viņas ņebumbum. Zīmēju uz lapas teltis, rakstu nosaukumu IFM camp. Tak vajadzētu zināt ja miestiņā pēkšņi notiek nometne, kurā piedalās virs 1000 cilvēkiem. Meitenes smaida. Vai nu duročkas, vai tēlo. Viena saka- moment un skaļi bļauj pa visu zāli- Pavla! Otra tikmēr man čehiski paskaidro, ka Pavla ir vietējā angļu valodas guru.
Atnāk Pavla, kas jau laicīgi smaida. Es sāku visu no gala- atbraucu uz nometni. Nometne ir Jedovnicē, tātad kaut kur šeit, bet es tieši nezinu kur. Vai viņa gadījumā nezina, kur jau trešo dienu neuzkrītoši var apmesties vairāk par 1000 cilvēkiem? Smaids nepazūd, bet bonusā nāk nervozs smiekliņš. Saprotu, ka ar līdzīgām pūlēm varēju dziedāt Svazilendas himnu- iznākums būtu tāds pats.
No kafejnīcas iznāku vēl stulbāks, nekā pirms tam. Ezera otrā pusē redzu kaut kādas teltis, un iespējams, ka mūsējā nometne ir tur. Vienīgi tas ir patālu, un ja es vēlreiz kļūdos, diez vai spēšu atnākt atpakaļ. Tomēr labā feja neparādās, un nākas vien soļot. Savas 25 minūtes sanāk. Par laimi vieta ir īstā un jau pēc brīža ar lielu baudu mazgājos dušā.
Nometne ir izveidota bijušās pionieru nometnes vietā. Ir galvenā ēka, kur var ēst, ir pārvietojamās tualetes un dušas. Visi dzīvo teltīs, izņemot dažus izredzētos, kas dzīvo mājiņās. Šoreiz tie izredzētie ir latvieši, kas nez kādā veidā tikuši pie mājiņām. Mājiņas ir smukas, ar terasīti, kur vakarā var iznest krēslus un sūcot tēju skatīties uz nabadzīgo galu, proti, dzīvi teltīs. Vēl mājiņās dzīvo grupa vāciešu, kas katru vakaru kož un skaļi uzvedās. Mums par dzeršanu nometnēs, kur ir arī mazi bērni, jau sen ir noruna, kuru pārkāpjot no dalības vanagu pasākumos vari atvadīties. Var jau būt, ka kāds alelis paslepus nakts tumšajās stundās tiek izsūkts, bet tas tiek darīts tik slepeni, ka nevienam nerada problēmas. Pats nometnēs nekad ar to neaizraujos.
Protams, ka visas vietas jau ir aizņemtas, bet nekāda problēma- uzceļu savu telti, turpat pie mājiņas ieejas. Dzīve liekās skaista, īpaši pēc vakariņām, kuras pamanos dabūt par skaistām acīm. Satieku daudzus draugus no semināriem un apmācībām. Ginters no Austrijas ir stāvā sajūsmā, ka es esmu to izdarījis atkal. Ginters bija Prāgā, kad Eiropas debesis klāja putekļi un bija liecinieks tam, ka atbraucu no Prāgas uz Liepāju stopiem. Vakara atlikusī daļa paiet stāstot savus piedzīvojumus interesentiem.
Tā kā man jābūt atpakaļ mājās, tad pielāgojos nometnes ritmam, un vairs nekādus pārbraucienus netaisu. Par dalību nometnē, protams ir jāmaksā. Visi ir samaksājuši jau iepriekš pirms pirmās daļas Austrijā. Es ceru, ka man naudu par pāris dienām neprasīs. Otrajā dienā Hanka, kas ir nometnes koordinatore no Čehijas puses, paprasa gan. Man esot jāmaksā kaut kādi 10 eiro dienā, jo es ēdot kopā ar visiem. Tā kā bišku negodīgi, jo es ēdu savu pārtiku un uz saucamajām ēdienreizēm eju pēdējais. Vienmēr paliek daudz ēdiena, ko šā kā tā izmet ārā. Hanka man tieši nesaki, jo zina, ka es viņu pasūtīšu uz mežu sēņot, bet apiet mani caur Līgu, kas ir Latvijas vadītāja. Nebūdams slinks, aizeju pie Jirži, kas ir Čehijas vadītājs un prasu vai man tiešām par 3 dienām jāmaksā. Jirži saka, lai liekos mierā, bet viņš to man nav teicis. Skaidrs. Esmu oficiāli nometnē un oficiāli eju ēst. Baro ne pārāk garšīgi, un ēdiena iztrūkums nekad nav.
Nākamā diena paiet reāli slaistoties. Var teikt, ka atjaunoju spēkus pēc pārbrauciena/pārgājiena. Apskatu tuvāko apkārtni, bet lielāko daļu dienas pavadu uz terasītes dzerot tēju pēc tējas. Nometnē notiek kaut kādi bērnu koncerti, darbnīcas utt, bet tas mani ne īpaši piedur. Negribas visas dienas tā nosēdēt, tāpēc sāku funktierēt uz kurieni varētu aizšaut. Uzzinu, ka kaut kur netālu atrodas alas, kas ir viena no Moravsky Kras krāšņākajām vietām. Visu dienu īdu, līdz viena no Čehijas vadītājām saorganizē karti un sazvana alas. Mēs varam nākamajā dienā iet. Uz pārgājienu parakstās vien 9 cilvēki. Mēs, latvieši, nometnē esam 25. Daži izvēlas viļāt gurķi, cacas brauc uz Brno iepirkties, vēl daži piedalās nometnes piedāvātajās programmās. Bet labākie- labākie ir ar mani. Nenojaušot neko sliktu uz alām aiziet piesakās arī Brigita. Brigita ir mūsu biedrības atbalsta persona, kas kā grupas vadītāja brauca ar bērniem no Liepājas. Pēc tam vadītāja kļuva Līga, jo viņa jau bija uz vietas un to nometni organizēja. Vārdu sakot Brigitas pienākumi ir beigušies līdz ar ierašanos Austrijā. Aiz nav ko darīt viņa prasa vai ņemsim viņu līdzi. Protams. Brigitai ir vairāk par 20 gadiem ( sievietes vecumu nav zolīdi minēt). Tāpēc paliksim pie 2X20, kaut gan reāli ir mazliet vairāk.
Nākamajā rītā dodamies ceļā. Reāls ceļš pastāv tikai pirmos 5 kilometrus, tālāk sākas takas, kas pat kartē ir švaki saskatāmas, kur nu vēl dzīvē. Mums līdzi ar Agnese, kas ir kaut kāda ūber, super krutā orientēšanās speciāliste, kas vienreiz pat ir vinnējusi kaut kādās skolas sacīkstēs vai kaut kur tamlīdzīgi. Es ar kartēm arī esmu samērā draudzīgās attiecībās, pārējie ir gatavi ticēt da jebkam ko saku es vai Agnese.
Pēc kartes alas atrodas pagalam idiotiskā vietā, kur nav normālas pieejas. Var, protams, iet nereāli lielu apkārtceļu un ierasties pa asfaltētu ceļu, var iet lielu gabalu apkārt pa labo pusi un ierasties pa neasfaltētu ceļu, vai var iet pa taisno un ierasties no velns sazin kurienes. Pēc kartes priekša ir stāva nogāze. Mēs jau sākumā vienojamies, ka mēģināsim iet uz nogāzes pusi, un tad skatoties pēc situācijas izdomāsim ko darīt tālāk. Noejam nost no ceļa. Sanāk kāpt baigā kalniņā. Tālāk kartē ir uzrādīta taciņa. Karte muld, jo taciņas te nav- viena vienīga pļava. Pļavas labajā malā, labības laukā ir redzamas divas ausis. Kāds saka- re, kur zaķītis! Ja tas ir zaķītis, tad te ir Černobiļa, jo labība sniedzās man līdz padusēm. Ieraugot tādu zaķīti es droši vien padirstu nedēļu uz priekšu. Droši vien stirna. Mēs kliedzam, bet dzīvniekam droši vien liekās, ka viņš ir nereāli labi noslēpies un nereaģē. Kāds uzmet akmentiņu uz viņa pusi. Tā tiešām izrādās stirna, kas nu ņem kājas pār pleciem.
Ejam tālāk. Izejam cauri mežam un nonākam citā pļavā. Pat ne tuvumā te nav nekādas taciņas. To, ka mēs ejam pareizajā virzienā, varu galvot pavisam droši. Arī Agnese domā tāpat. Pēc kāda laiciņa izejam pie drūmākās nogāzes. Tā ir diezgan stāva, bet leju redzēt nevar. Kopā ar Agnesi vienojamies, ka mūs interesējošais objekts ir tieši mums pretī, vienīgā problēma ir kā tikt lejā. Iet pa apkārtceļu nav priekš mums. Pirmie lejā dodas Alekss ar Raimi. Pēc kādām 10 minūtēm abi vairs nav sabļaujami. Labs i, iesim mēs arī. Pielaužam arī Brigitu, solot, ka tā būs kā pastaiga pa parku maija vakarā. Sākumā iet raiti. Protams, kalns ir stāvs, tāpēc kāpšana pārsvarā notiek skrienot zigzagā no koka uz koku, lai var apstāties. Vēlāk sagatavojam sev nūjas. Pēc pusstundas sazvanām Aleksi un noskaidrojām, ka viņi drīz būs lejā, bet tur esot pilnīgs izdec.
Labākais šajā pasākumā ir tas, ka ir aptuveni 100 metri ar sagāztiem kokiem, kas guļ krustu šķērsu un nav apejami. Šie 100 metri aizņēma aptuveni stundu mūsu laika. Dažiem kokiem jālien cauri pa apakšu, citiem jātēlo šimpanze un jāklamburē kaut kur pa sāniem, dažiem jārāpjas pāri. Visu cieņu Brigitai. Viņa to izdarīja. Reāli viegli tas nebija ne man, ne mūsu jaunajiem čaļiem.
Lejā nonākam slapji kā no dušas nākuši. Skats uz augšu ir baiss- pat neticas, ka esam norāpušies. Bildēs neizskatās tik traki, bet realitātē tas bija traki.
Tālāk jau esam uz zolīda asfaltēta celiņa. Blakus tek strauja kalnu upe. Ceļa kreisajā pusē stāva klints. Uz šī ceļa gan jāsamainās mašīnām, gan jāpietiek vietas gājējiem. Mūsējie gudrīši sasēduši ceļa malā, gaidot atpalicējus, spēlē kārtis. Pārējais jau ir tehnikas jautājums- vēl 20 minūtes un esam klāt. Mūs sagaida ūdensdzirnavas un kurmīša skulptūra no vecajām čehu multenēm. Kasēs uzzinām, ka ir divas iespējas- var iet vienkārši uz alām un tas maksā mazāk, bet var ņemt klāt vēl braucienu ar laivām pa alām un tas maksā vairāk. Pat vairs neatceros kā nonācām pie lēmuma iet uz vienkāršajām alām. Kasēs jāpērk biļetes. Parastā biļete maksā laikam 100 kronas, kas ir kādi 3 lati, bet skolēnu/studentu ap 30. Elīnai nav līdzi studenta apliecība, tāpēc viņa nopērk pilno biļeti, par ko saņem drāzienu no manis. Lielākoties ārzemēs pietiek parādīt kaut ko nebūt, uz kā ir rakstīts kaut kas nebūt svešvalodā, un iestāstīt, ka tā ir apliecība. Man ir oficiāla studentu apliecība. Aleksim iedodu savu veco. Agnesei bibliotēkas kartiņu, bet vēl kādam no džekiem Lukoil karti. Visiem iziet cauri. Brigita pēc studenta izskatās vēl mazāk par mani, tāpēc tur nekas nelīdz.
Esam pie alas ieejas. Izskatās iespaidīgi. Mēs it kā pasūtījām angliski runājošu gidu. Atnāk divi- vīrietis kurš visiem stāsta čehiski, un sieviete, kas izmisīgi mēģina tulkot uz angļu valodu. Saprast jau var, bet labāk ir klausīties čehu variantu, tur informācijas ir daudz vairāk un tā ir interesantāka. Problēma, ka ne jau visu var saprast.
Alas ir superīgas. Ir bildes, bet, protams, dzīvē tās ir 100 reiz labākas un izteiksmīgākas. Staigājam augšā un lejā. Labākās vietas ir izgaismotas lai pastiprinātu efektu. Gids stāsta, ka lielajā zālē pa retam notiek koncerti, un ir vienkārši fantastiska atbalss. Uz brīdi tiek izslēgta gaisma. Sajūta nav diez ko patīkama. Vēl ir stāsti par šeit mirušajiem speleologiem, retajiem nogruvumiem un tamlīdzīgām lietām, kas noteikti iedrošina kādu bailīgāku tūristu.
Iznākot ārā no alām liekas, ka esam nokļuvuši pa taisno saunā. Bezdievīgi karsts.
Nākamā ašā ideja mums rodas atpakaļceļā. Pa lielam tā sastāv no loģiska sprieduma- ja jau esam no kalna tikuši lejā, tad augšā arī nebūtu jābūt problēmām tikt. Iet apkārt velns sazin cik tur kilometrus negribas. Mēs gan vismaz esam tik gudri, ka paejamies tālāk, kur nav tie sagāztie koki. Sameklējam kārtīgu koku atbalstam un aiziet kalniņā....Īstenībā augšā tikt bija tiešām vieglāk nekā lejā. Protams, ka lēnākā ir Brigita, bet pat viņa augšā ir kādā pusstundā. Visu cieņu- viņas vecumā vazāties pa kalniem ar vājprātīgu jauniešu baru, kurš katrs nespētu. Ar to gan piedzīvojumi nebeidzās, jo esam nonākuši kaut kādā nezināmā vietā.Šajā brīdi mazliet sviestā saiet daļa no dalībniekiem, kas grib doties nepareizā virzienā. Pat neskatoties kartē ir skaidrs, ka mums jāiet pa kreisi. Ik pa minūtei notiek demokrātiskas pārrunas par virziena pareizību. Varu zvērēt pie sava guļammaisa, ka izvedīšu viņus atpakaļ uz pareizo ceļu. Apkārtne gan ir ne visai pretimnākoša- cieši saauguši sīki kociņi, zāle līdz pakaļai un akmeņi, akmeņi, akmeņi...Kāpjam aizvien augstāk un augstāk. Taciņa brīžam parādās, brīžam eju vienkārši dienvidu virzienā. Esam, šķiet augstākajā apkārtnes punktā. Izejam klajumā. Visapkārt mums ir mežu jūra. Skats ir neaizmirstams. Visi uz brīdi apstājās un klusumā vēro pasauli, kuras augstākais punkts ir viņš pats. Atjēgušies, visi metas fotografēties. Tad jau parādās civilizētāks ceļš, normāls mežs un jau pēc brīža esam atpakaļ jau pazīstamajā pļavā. Gandarījuma sajūta par paveikto ir neaprakstāma. Nogurums- ne mazāks. Par laimi no pļavas uz normālo ceļu ir jāiet lejup. Tikuši līdz ceļam mēģinām nostopēt mašīnu Brigitai, kas jau tā ir pārkāpusi savu spēju robežas. Neizdodas. Pēc feisa vissmukākā ir Elīna, tāpēc pārējie noslēpjamies, atstājot apskatei tikai viņu. Tas nostrādā. Nākamā mašīna apstājās. Tajā brīdī no grāvmalām un pakrūmēm lecam ārā mēs. Dažiem rokās joprojām ir koki. Droši vien izskatās pēc Robina Huda un viņa jautrajiem puišiem. Pirms šoferis paguvis aizbraukt, iemetam mašīnā Brigitu un piekodinām aizvest līdz nometnei. Šoferis ir gatavs viņu vest kaut uz Dublinu, ka tik atstāj dzīvu.
Pārējie, tagad jau ātri ejot, pēc stundas esam klāt. Laimīgi kā mazi šuneļi. Jā, bija tā vērts. Atkal, ne jau tik daudz alu dēļ, bet cilvēciskā faktora dēļ.
Nākamajā dienā, kas ir priekšpēdējā šeit, ir paredzēts futbola turnīrs. Mēs vēl jokojot štukojam, pirms turnīra ātri aizsoļot līdz Brno un atpakaļ, jo tas tepat nepilnus 20 km vien ir.
Turnīrs ir viena liela šmaukšanās. Dalībniekus sadala vairākās grupās pa 3 komandām un pasaka, ka nākamajā kārtā tiks 2 labākās. Pirmo spēli mēs zaudējam kaut kādiem Arsenal dublieriem, kas laiž kā pa taisno no pasaules kausa nākuši. Zaudējam cienīgi 0:2, kaut gan džeki ir krietni stiprāki. Nākamajā spēlē, pat neskatoties uz manis nopūdelēto pendeli (aizsitu garām ne tikai vārtiem, žogam un pļavai, bet iesitu bumbu kaut kādos krūmos tā, ka 5minūtes to nevarēja atrast. ), uzvaram čehus 1:0. Pēkšņi mums paziņo, ka vairs nav laika, tāpēc mums spēles beigušās, un drīkstam iet atpakaļ uz nometni. Gribam kādam iedot pa purnu, bet nevaram vienoties, kurš ir vainīgākais.
Vakarā ir nometnes noslēgums. Pats viņu neapmeklēju, jo izvēlos pagulēt pirms garā ceļa autobusā. Pēc lopiskiem kliedzieniem un spiedzieniem saprotu, ka ir tīri jautri.
Nākamajā dienā vācam kopā mantas un stiepjam uz autobusu. Ar mums kopā brauc arī lietuvieši, bet tā kā viņi ir tikai 10, tad paliek pāri diezgan daudz vietas un braucam samērā ērti. Šoferi ir jauki, tikai mazliet nerubī fišku kur jābrauc, tāpēc pirmās 3 stundas vizināmies pa riņķi. Tālāk braucam raiti, līdz tiekam Polijā. Tur sākās lielākais murgs, kādā esmu bijis iesaistīts kā transporta pasažieris. Sākās drūmākais korķis, kas ar pavisam nelieliem pārtraukumiem turpinās aptuveni sešas stundas. Šajā laikā esam nobraukuši labi ja kādus 150 kilometrus. Lai neliktos garlaicīgi sāk arī līt. Par lietu to gan īsti saukt nevar, jo nevis līst, bet gāž lopiski. Ceļi ir pārplūduši. Korķis beidzot ir beidzies, bet pabraukt ātri šā kā tā nevar, jo nevar redzēt tālāk par pārdesmit metriem- priekšā ir lietus siena. Varšavā iebraucam vēlā naktī. Polijas galvaspilsēta ir pārplūdusi. Ik pa laikam redzam mašīnas, kas noslāpušas lielajās peļķēs. Vienā otrā vietā peļķes sniedzās līdz mašīnu stikliem. Lai arī ir nakts, ir liels sastrēgums, jo noslāpušās mašīnas traucē satiksmi, turklāt kaut kāds tilts, kuru mums ir jāšķērso, ir remontā. Visiem tā kā gribas mazliet čurāt, jo autobusa tualete kaut kādu iemeslu pēc nestrādā un pēdējā pietura bija kaut kad dienas vidū. Mazliet čurāt, jau labu laiku ir pārvērties par „konkrēti gribās mīzt” Šoferi saka, ka nav kur pieturēt un mauc tik tālāk. Īstenībā jau arī nebija kur pieturēt, bet nu džeki arī mazliet pārspīlēja, jo aizbrauca garām vairākiem benzīntankiem. Kaut kad nakts vidū, kad mazais dzeltenais draugs, jau bezmaz izdalās asaru veidā, autobuss beidzot pietur. Nezinu kāds ir Ginesa rekords izkāpšanai no autobusa, bet domāju, ka mūsējie pārsita to vismaz divreiz. Laiku neuzņēmu, bet izskatījās, ka nebija vairāk par 4 sekundēm. Rinda uz tualetēm neizveidojās, jo visi pamuka kur kurais, un neesmu pārliecināts vai vispār kāds tika līdz tualetei. Es personīgi apčurāju kaut kādu pirmo krūmu.
Šī pietura viennozīmīgi bija jaukākais brīdis visā ceļojumā. Lietus mazliet sāk mitēties, tomēr līst pilnīgi visā Polijā, visu 1000 km garumā. Kaut kāds vājprāts. Rīta pusē jau esam Lietuvā. Lietus ir beidzies un laukā spīd saule. Tā kā leiši jāved uz Viļņu, sanāk neliels līkums. Viļņā šoferi pagūst nomaldīties un atjēdzas pie Baltkrievijas robežas. Izlamājas savā starpā un veiksmīgi aizbrauc pa nepareizo ceļu vēlreiz. Kaut kādā benzīntankā noskaidro kur jābrauc, un jau pēc pāris stundām rullējam uz Liepāju. Vairāk piedzīvojumu nav un ap pusdienlaiku esam klāt. Žēl jau, protams, ka nesanāca pilnais plānotais ceļojums, bet Meksika bija tā vērta lai pārtrauktu šo ceļojumu pusratā.
P.S. Un atkal- būs atsaucība, būs raksti gan par laivu sacensībām sestdien, gan par Somiju oktobra beigās
P.P.S Bildes būs kaut kad vēlāk