Eirotūre 2010 I. daļa

Žigimants fon Krēsliņš 14.10.2010 6 min lasīšanai

Brauciens pa Eiropu manā galvā bija iesēdies jau sen. Negribējās visu atvaļinājumu nosēdēt mājās. Plāni bija visdažādākie- braukt uz Portugāli, lidot uz Itāliju un tad izbraukāt Itāliju ar stopiem, aizstopēties uz Šveici tīri tāpēc, ka neesmu tur bijis. Vēl bija piedāvājumi no draugiem braukt uz Serbiju... Vārdu sakot izvēle liela un ir ko padomāt. Manējie, pilns autobuss jūlija beigās devās uz nometnēm Austrijā un pēc tam Čehijā. Labprāt būtu braucis līdzi, bet tā kā esmu paņēmis pāris haltūras, tad nepaspēju izbraukt kopā ar viņiem. Apsverot visu par un pret, izlemju braukt uz Čehiju, kur uz to brīdi būs mūsējie, paskatīties kā viņiem tur iet un tad doties uz Austriju un Šveici. Jo vairāk domāju par šo plānu, jo vairāk viņš man patīk. Laiks pieturās jauks visā Eiropā, un ko tad vēl vairāk stopēšanai vajag?

Krāmēju mugursomu. Mugursoma ir mana vecā labā un visādā ziņā uzticamā. Ilgi mēģinu atrast optimālo variantu ko ņemt līdzi un ko atstāt mājās. Katra lieka lieta dod papildus gramus un kilogramus, kas kopā pārvēršas pavisam nejaukos kilogramos, kas tiek rakstīti ar divciparu skaitli. Bet lai ikdienā uz savas muguras staipītu pārdesmit kilogramus, neesmu dzimis pareizajā kontinentā. Pēdējās dienas pirms izbraukšanas mēģinu Liepājā atrast nelielu katliņu ugunskuram. Varat nemeklēt- tādu nav. Vispār atrast parasto ugunskura katlu Liepājā ir sarežģīti. Ir lielie, kuros uzvārīt zupu var veselam bataljonam, un ir mazāki, kuri šā kā tā ir pārāk lieli. Vienu brīdi vēl apsveru ideju ņemt līdzi mazo gāzes iekārtu. Tai ir baigie plusi, jo nevajag domāt par ugunskura vietu, bet mīnusi- viņa ir ļoti neparocīga un aizņem pietiekoši daudz vietas lai šo ideju es tomēr atmestu. Savā naivajā optimismā izdomāju, ka karsto ūdeni gan jau kaut kā dabūšu. Eiropā taču visi cilvēki pārvietojās nēsājot sev līdzi termosus ar karsto ūdeni...

Ar drēbēm neiespringstu. Paņemu līdzi vairākus kreklus, apenes un zeķes. Iemetu džemperi, ja nu paliek auksts ( auksts nepalika, bet sanāca ideāls spilvens). Domāju ņemt garās bikses, bet pārdomāju un paņemu 2. pusgarās. Paņemu lietusplēvi. Tā kā naudu tērēt šim pasākumam nebiju ieplānojis, tad loģisks ir lēmums ņemt līdzi telti. Telts ir Nortland firmas. Ļoti kompakta. Tik kompakta, ka visi kas ir redzējuši mani tajā ielienam, saka, ka man jāuzstājas jauno iluzionistu konkursā. Viņa tiešām ir maza, un pilnā augumā varu izstiepties tikai guļot pa diagonāli. Tā kā ceļabiedru man līdzi nav, tad varu gulēt kā es gribu un raut zobus kaut visu nakti. Bet tā teltij visu cieņu- lietu cauri īpaši nelaiž un ja ietrenējas, tad ir uzstādāma mazāk kā minūtes laikā. Es gan neesmu ietrenējies, bet tik un tā ne ilgāk kā divas minūtes pīpējot.Guļammaiss man ir no tās pašas firmas. Arī mazs un kompakts. Neskatoties uz to diezgan silts. Pēc papīriem var gulēt līdz -1 grādam, bet būsim reāli- zemāk kā pie +5 es viņā negribētu gulēt. Bet tā kā ir vasara, tad ideāls. Turklāt sver kilogramu un vispār neaizņem vietu. Paklājiņu es līdzi neņemu, nekad neesmu ņēmis un nekad arī neņemšu, jo manā izpratnē tā ir lieka un neērta manta. Praktiska labuma siltā laikā no viņa nav. No pārtikas ņemu līdzi vairākus konservus, ātri pagatavojamās zupas, un faktiski tas arī viss. Kaut kā izdomāju, ka gan jau ēst ļoti negribēsies. Nu un ja ļoti gribēsies, tad man līdzi ir 20 eiro.Vēl jau līdzi tādi sīkumi, kā nazis, ziepes lai mazgātu drēbes, ziepes lai mazgātos pats, lukturītis, adatas un diegi, neliels striķis ( priekš kam nezinu) un gan jau vēl kaut kāds nepraktisks hlams. Ak jā- vēl jau krūzīte, bļodiņa un karote.

It kā nekā daudz nav, bet mugursoma ir smaga. Daudz smagāka nekā gribētos. Īsti izmest ārā nav ko, tāpēc nopūšos, lieku to plecos un dodos Eirotūrē.

Izeju pie Liepājas zīmes un mēģinu tikt uz Klaipēdu. Ir sestdiena, 31. jūlijs. Laiks ir silts, kas jau robežojās ar karsts. Prātīgi eju uz priekšu un ik pa brīdim mēģinu pacelt roku. Mašīnu kā jau svētdienā ir maz, bet es galīgi neiespringstu, jo atšķirībā no ekstremālā pavasara brauciena, esmu situācijas noteicējs un varu gulēt kad un kur gribu. Dikti ilgi nesanāk pastaigāt, jo jau pēc neilga laika man apstājās jauns džeks. Brauc gan viņš tikai līdz Nīcai, kas ir vien kādi 15 km. Sākumam pietiks. Džeks brauc makšķerēt un runā tikai par to. Es savukārt savā dzīvē makšķeri esmu turējis rokā tikai palīdzot bērnībā savam draugam pārkārtot šķūni. Liela problēma gan no tā nav, jo mans jaunais paziņa pats uzdod jautājums un pats uz tiem atbild, man atliek kaut ko rūkt zem deguna un piekrītoši māt ar galvu.

Pie Nīcas izkāpju pat ar nelielu atvieglojuma sajūtu, jo virtuāli esmu nomakšķerējies slapju muguru. Izeju cauri Nīcai. Brauc kaut kāda fūre, un es mēģinu to apstādināt, kas man par lielu pārsteigumu arī izdodas. Fūres šoferis izrādās lāga vīrs. Viņš gan man nodod bobi par to, kāpēc es nepienācu pie viņa, redzot, ka viņš stāv benzīntankā. Atbildu, ka neesmu zilā kalna Marta un paskatoties uz stāvošu mašīnu nevaru noteikt tās turpmāko braukšanas virzienu un galamērķi. Vīrelis brauc uz Klaipēdu, tad ar prāmi uz Zviedriju. Līdz Klaipēdai man der. Vispār priekš pirmās dienas esmu nospraudis mērķi tikt līdz Kauņai, kur paliktu pie saviem mistiskajiem radiem ( vēl gan neesmu pajautājis viņiem, bet kaut kā iedomājos, ka lai nu ko, bet mani viņi būs nenormāli priecīgi redzēt).

Ceļš līdz Klaipēdai paiet ātri. Interesanta saruna ir starp manējo šoferi un priekšā braucošo fūri. Viņi runā pa rāciju, bet priekšā braucošajam rācijai esot salūzis kaut kāds tur pribambass, un to ko viņš saka laikam saprot tikai viņš un manējais šoferis. No malas izklausās, ka priekšā braucošais nosēdinājis sev blakus pitonu un iedevis viņam rāciju, sak- še, mazais, parunājies. Klausos ļoti uzmanīgi, bet nesaprotu ne vārda, lai gan runā viņi latviski. Prasu šoferim kā viņš saprot ko otrais saka. Viņš atbild, ka nav pārliecināts, bet regulāri ar viņu braukājot esot sācis saprast. Tad viņš iekliedzās rācijā-: „ Tu, pimpuk, re kur arī cilvēks no malas saka, lai tu sataisi vienreiz savu miskasti!” Pretī atkal ir šņāciens no kura var noprast, ka pitons ir izteicis savas domas par mani.

Līdz pašai Klaipēdai es netieku. Palangā manējais saka, ka viņš tagad brauks pa kaut kādu tur ceļu, bet man uz Kauņu vajag pa pavisam citu. Un te esot daudz tuvāk nekā dzīties cauri pilsētai. Skan pārliecinoši un es soļoju ārā no Palangas. Eju tikai taisni un pēc pāris kilometriem paliek tā kā aizdomīgi. Ceļš sašaurinās, nevienas norādes ne par Kauņu, ne par jebkādu citu vietu nav. Blakus ir velosipēdistu celiņš, tik nevienu velosipēdistu neredzu. Pēc kāda laika tomēr viena sieviete parādās. Prasu vai šis ir ceļš uz Kauņu. Sieviete labu brīdi domā un saka jā. Redzu, ka ticamības moments ir 50%. Labu laiku vairs neviens braucējs nerādās. Tad es padomāju- a ko man iespringt? Pat ja šis ceļš nav uz Kauņu, tas uz kaut kurieni ved. Un es esmu pilnīgi brīvs savā izvēlē- ne man kur laikā jānokļūst, ne man kādam ir jāatskaitās. Tikko es sevi esmu nomierinājis, apstājās mašīna un jauns džekiņš ir gatavs mani mazliet pavizināt. Viņš arī izstāsta, ka šis nav tas labākais variants kā tikt uz Kauņu, tomēr arī šis ceļš iziet uz lielo Klaipēdas- Viļņas ceļu. Viņš mani aizved līdz Kretingai un grib izlaist pilsētas centrā, tomēr apdomājās, ka nez vai manos plānos ir Kretingas apskate, tāpēc aizved mani līdz pilsētas robežai. Tur sākās ceļš, kur abās malās ir privātmājas ar smukiem dārziem. Dārzos rušinās cilvēki, daži laista savus stādus, citi vienkārši atpūšas. Bet tā kolosālā smarža....smarža, kas manā atmiņā palikusi vēl no agras bērnības kad katru dienu braucām uz dārzu kas bija kaut kādā kooperatīvajā teritorijā un pavadījām tur visu dienu. Smaržo pēc kārtīga dārza. Tas specifiskais aromāts, kurā ir sajaukusies diļļu, kāpostu, puķu, svaigi laistītas zemes un simtiem citu, vien dārzam raksturīgu smaržu, mani vienkārši apbur. Šajā posmā pat nemēģinu apturēt kādu mašīnu, lēnām eju un izbaudu katru smaržas niansi. Dārziņi jau beidzas, bet smarža joprojām nāk līdzi. Beidzot mēģinu stopēt. Apstājās pirmā mašīna. Vīrietis gados aizved mani līdz lielceļam un novēl veiksmi. Viņš nekad nav ņēmis stopētājus, bet man nez kāpēc apstājies, pats nevar izskaidrot kāpēc.

Arī šeit man nesanāk ilgi uzkavēties, jo mani laipni uzņem pārītis, kas brauc uz Krīžkalni. Tas ir akurāt pa vidu starp Klaipēdu un Kauņu. Sākumā abi runājās tikai savā starpā, bet vēlāk kaut kā sanāk kaut ko uzprasīt un mēs sākam pļāpāt tā, ka pat nepamanām, kā ir nobraukti 100 km. Pie ceļa ir vairākas uzpildes stacijas un abi ilgi diskutē kurā labāk mani izlaist. Vienojās par Orlen.

Lēnām tuvojas vakars. Pulkstenis jau rāda septīto stundu. Dienas karstums ir beidzies un laukā ir ļoti patīkami. Mašīnas šeit iebrauc visai bieži, bet neviena īpaši neraujas mani vest uz Kauņu. Izdomāju sazvanīt savus radus. Tie tiešām mani būtu priecīgi redzēt, tikai cikos es būšu klāt? Nu tas ir absolūti neprognozējams jautājums. Pulkstenis jau ir nedaudz pāri septiņiem un teorētiski saprotu, ka ja negribu nakšņot kaut kur ne tur, tad vajadzētu dabūt mašīnu. Un es veiksmīgi to arī izdaru. Prasu gara auguma vīrietim vai viņš nebrauc uz Kauņu. Brauc gan un mani arī var paņemt. Viņi gan kopā ir četri cilvēki, bet tā kā mašīna ir 7 vietīga, tad problēmu nebūs. Mašīnā ir divi pieaugušie, un divi pusaudži. Sīkie bijuši kaut kādā radio vadāmo mašīnu sacensībās, kur viens no viņiem izcīnījis pirmo vietu, tāpēc saruna notiek tikai par to. Ik pa laikam sazvanās ar draugiem un saņem atzinību. Viens no pieaugušajiem regulāri sazvanās ar draugiem un mēģina noskaidrot kāds rezultāts ir basketbola spēlē starp Lietuvu un Serbiju. Tajā laikā Lietuvā notika U18 basketbola čempionāts, kurā Latvija arī izkapāja 3. vietu. Rezultāts ir nelabvēlīgs un vecais ir dusmīgs un liek sīkajiem aizvērt mutes un lieki viņu nekaitināt. Sūds ar visām mašīnām, bet basketbolu ir jāmāk spēlēt. Beigās leiši gan pēdējās sekundēs izrauj uzvaru un vecais paliek dikti runīgs. Kaut ko prasa arī man, bet man jau mazliet brauc jumts, jo esmu līdz riebumam atklausījies bērnu sarunu par mašīnām. Teorētiski jau varētu novadīt nelielu semināriņu par šo tēmu.