Austrālijas klasika, jeb brauciens uz Ayers Rock

11.12.2006
16 min lasīšanai
27 foto

Kādu laiku atrodoties Melburnā un vairāk vai mazāk iepazīstot apkārtni, secinājām, ka VAJAG! Proti, tu neesi bijis Austrālijā iekams neesi redzējis Ayers Rock jeb Uluru, kā tas tiek dēvēts aborigēnu valodā. Tas ir samērā vientulīgs monolīts (pasaulē lielākais) – klints bluķis Austrālijas vidienē, kas izveidojies par vienu no atpazīstamākajiem Austrālijas tūrisma objektiem. Braucēji esam mēs trīs - Es, Edgars un Anna. Principā tika pētītas 3 iespējas kā nokļūt līdz Ayers Rock: - ar tūrisma firmas palīdzību (nu tiešām nav lēts prieks) - aizlidot uz Alice Springs vai pat līdz Ayers Rock un izīrēt tur auto - izīrēt auto Melburnā un vienkārši ņemt un aizbraukt saviem spēkiem Visvilinošākais un visvairāk „pa kabatai” likās trešais variants, kurā varētu nodemonstrēt savas izdzīvošanas spējas, apmierināt savas alkas pēc piedzīvojumiem un visādi citādi izbaudīt eksotiku, ko varētu sniegt Austrālijas tuksnesis. Aptaujājot vietējos un dzirdot daudzkārtējus Oouuo, aauuaaa ...tas ir bīstami, jūs tur pazudīsiet, tur nav ūdens, līdz pat - jūs tur nomirsiet utt., secinājām - šī ir īstā izvēle!!! Tomēr papētot šo iespēju tuvāk, secinājām, ka „no way” dabūt auto no nomas. Neviena noma auto vienkārši neizsniedz, ja uzzina, ka plānots braukt uz Northern Theritory. Apsvērums viņiem ir gaužām vienkāršs, kas notiks, ja tas auto nobeigsies kaut kur pa ceļam? Kurš tam brauks pakaļ? ...neiedziļināšos sīkumos, bet, vārdu sakot, auto mēs nevis izīrējām, bet aizņēmāmies no „labiem cilvēkiem”. Mūsu auto Holden Zafira – tā ka pasākums varēja sākties. Vietējie gan rauca degunus uzzinot, ka auto ir tikai ar 4 cilindriem, nemaz nerunājot par to, ka nav 4x4. Īsts austrālis uz turieni brauc tikai ar džipu, 4x4 un vismaz 6 cilindru motoru. Stereotipi. Es gan nezinu kāpēc tas tā, jo līdz pašam Ayers Rock ir gandrīz perfekts asfalts. Gatavojāmies mēs diezgan nopietni, bijām pat aizņēmušies rezerves benzīnkannu gadījumam, ja aptrūkstas benzīns. To mums iedeva rūdīts „džipists”, kam šī problēma acīmredzot, nebija sveša, jo pašam auto - 5.6 litru, V8 Land Rover. Benzīnkanna, starp citu, izrādījās ražota Latvijā, Valmierā – a/s Valpro, tā kā ar šo kannu jutāmies pilnīgā drošībā. Aizņēmāmies karti, sapirkām ēdamo, ūdeni nedēļai uz priekšu un ceļš varēja sākties... Maršruts: Melburna – Adelaide – Ayers Rock. Attālums ~ 2500km, nu nav mazais gabals. Naktis pārlaižam ekonomiskajā variantā teltī stāvvietās ceļa malā. Nav jau nekāds luksus, īpaši, ja ik pa brīdim naktī dzirdi kā tev pāris metrus no galvas aizbrauc garām lielā fūre... Līdz Adelaidei viss notiek diezgan civilizēti – kalni, lejas, pagriezieni, bet, uzbraucot uz Stuart Highway, kas pa vidu šķērso Austrāliju, ceļš paliek stipri neinteresantāks... Redzamība apmēram 10-20km ceļš – taisns ar retām korekcijām. Te nu ir jādzied slavas dziesma tādam auto industrijas izgudrojumam kā kruīzkontrole. Austrālijā tā ir neaizstājama! Kā reiz arī sēžu pie stūres un kādu brīdi braucis ar atļauto ātrumu, un vērojis ne pārāk ātri garām slīdošo ainavu, eleganti iestādu kruīzkontroli uz 130 un turpinu vērot tikpat nemainīgas ainavas izmaiņas. Nebūt ne pēc ilgas ainavas vērošanas, manu uzmanību piesaista pretimbraucošai mašīnai uz jumta piemontētās mirgojošās zili-sarkanās ugunis. Opā! Šī diskotēka pabrauc mums garām, apgriežas un seko mums. Hmm, drošības pēc nolemju apstāties, ja nu kas... Apstājos, paveru logu un pēc brīža pie loga pienāk norūpējies policists – „mister, vai ir kāds iemesls steigai”, viņš jautā. Es noplātu rokas, jo principā nekāda iemesla nav... Tuvākā, vērā ņemamā pilsēta ~ 600 km uz priekšu. Viņš stāsta, ka viņa radars esot nofiksējis mūsu auto ātrumu, kas pārsniedz atļauto par 17 km/h. Tā rezultātā protokols un skāde AUD 236. Nu nav īsti tā, ka pa lēto... Neko darīt, tāda ir dzīve. Šķiramies oficiāli un lietišķi. Southern Australia štatā, neskatoties uz nežēlīgi taisno ceļu, pastāv ātruma ierobežojums -110km/h, policists mani mēģināja uzmundrināt, pastāstot, kad būsiet Northern Theritory, tur gan! Tur ārpus apdzīvotām vietām tuksnesī ātruma ierobežojuma nav, tur jūs varēsiet braukt! Brauciens turp diezgan nogurdinošs un garlaicīgs, šķērsojam Woomeras aizliegto teritoriju. Militārs objekts - kādreiz tur ir bijusi raķešu bāze, izmēģināti atomieroči utt. Šī teritorija jāšķērso 300-400km garā ceļa posmā, no ceļa nobraukt nav atļauts. Nav jau arī īsti iemesla kādēļ to darīt, jo visapkārt tuksnesis. Nav jau tā, ka ir tikai smiltis, ir zemi reti krūmi, pa brīdim kāds ķengurs, gadās pa aitai un pat pa kādai govij. Nu nekādi nevarējām atšifrēt šito ragulopu izdzīvošanas formulu. Nu nav tur ūdens, tiešām nav. Arī ko ēst tur nav... Kā tur var govis dzīvot? Un galu galā, ko domā fermeris? Kā viņš tās govis šajā platībā atrod? Skats jau dīvains, ieraugot pilnīgi sabēdājušos govi brienam gar sētu dienvidu virzienā. Lai nu kas būtu viņas mērķis, bet jāiet viņai būs tālu, to mēs zinām. Vienīgie ievērības cienīgie objekti šajā posmā - pāris sālsezeri. Pie viena no tādiem apstājāmies – jā IR! Pagaršoju. Tik tiešām - ir sāls. Visu izžuvušā ezera gultni 5-10mm biezuma klāj sāls kārta. Krastā iespraustā zīme gan vēsta, ka tālāk iet nevajagot, jo šis ezers tiek izmantots kā poligons, un, ja paveicas, var „uzrauties” uz kādas nesprāgušas bumbas. Uz ceļu ir jāskatās. Neskatoties uz to, ka ir tuksnesis, ik pa brīdim redzams kāds nobraukts kustonis – ķengurs, aita, govs. Tiem apkārt kārtējai maltītei parasti pulcējas maitu ērgļi un ātri likvidē pēdas. Ir jāuzmanās. „Ķenguru sitamajam” tiešām šeit ir pielietojums un bez jokiem. Iedomājoties, kāds varētu būt rezultāts sadursmei ar kādu kustoni pie 110-120km/h, nākas piedomāt un pastiprināti vērot ceļa malas, vai kāds tur negatavojas liktenīgajam lēcienam. Uz ceļa diezgan daudz lielās „fūres” – ceļa vilcieni (road trains) – nu mūsu „fūre” tikai ar trijām piekabēm, līdz pat 54m garas. Tās īpaši par dzīvnieciņiem neuztraucas, nav jau arī iespējams, jo momentāni nobremzēt to monstru ir bezcerīgi. Pa dienu vēl dzīvnieki redzami pareti, bet iestājoties krēslai tie parādās diezgan bieži, ātrums nokrītas līdz 70-80km/h. Tikko kā tiek ieraudzīts spīdīgu acu pāris ceļmalā tiek „likts pa bremzēm”. Nebraukt nevar, jo ir samērā agrs ap 7 vakarā un gulēt iet negribas. Tādā režīmā braukt ir grūti un šoferis ātri piekūst. Edgars atrod risinājumu šai situācijai – iesēžamies astē ceļa vilcienam. Ceļa vilciens izrādās benzīnvedējs – 3 piekabes ar benzīnu, tumšs, ātrums ~ 100-110km/h, turamies 20-25m attāluma aiz tā. Ķenguri mums šeit klāt netiks. Personīgi man šāds braukšanas stils nepatīk, nevaru ciest skatīties pakaļā braucošam „smagajam”. Es mēginu neskatīties un cenšos aizmigt. Edgars saka, ka nācies redzēt pa kādam lidojošam ķenguram... Pēc kilometriem 200-250 fūre nogriežas benzīntankā. Neko, turpinām pašu spēkiem, jau lēnāk... Rezultātā ceļš Melburna – Ayers Rock, ar visu izgulēšanos teltī, mums ir aizņēmis ~ 2 diennaktis. Ceļš labs – asfalts līdz pat Ayers Rock. Benzīnu ar ik pa brīdim var dabūt. Vidēji ik pa 70-100 km ir pa kādam benzīntankam. Tiesa, pie ceļa, kas aizgāja tālāk tuksnesī aiz Ayers Rock gan zīme, ka turpmākajos 800 kilometros benzīna nav, tā ka tur gan vajag savus spēkus aprēķināt. Pie Ayers Rocka nonākam pusdienas laikā. Silts, ap +30, jo ir rudens. Karstumu nejūt, jo gaiss ir sauss un pūš vējiņš. Ayers Rock apkārtne civilizēta, asfaltēti ceļi, netālu Ayers Rock Resort, kur visiem tūristiem, gribi to vai nē, ir jānakšņo, jo citur tuvākā apkārtnē to darīt ir aizliegts. Resortā supermārkets, benzīntanks, kādas piecas diezgan zvaigžņotas viesnīcas, kurām mums bija pat bail cenu prasīt... izvēlējāmies mazbudžeta variantu – kempingu. Arī tas, kā izrādās nebija nekāds knapais - rūpīgi laistīts zaļš mauriņš, peldbaseins, dušas un tas viss tuksneša vidū, kur pāris simtu kilometru rādiusā ūdens vienkārši nav. Ekskluzīvi, ko vēl te piebilst. Annai nu visnepiemērotākajā brīdī ir sasāpējies un sapampis zobs, izmantojot izdevību, mēģinām atrast ārstu. Royal Flying Doctor** – skan lepni. Pieļauju, ka viņš izlido pie pacienta ar helikopteru, tiesa ne jau par velti. Annas 20 min. vizīte izmaksā AUD 100. Nu nav tā, ka gluži pa lēto. Anna samaksā vēl AUD 20 par skalojamo līdzekli, kas noņemšot uzpampumu. Efekts drīzāk jau psiholoģisks nekā medicīnisks. Skalojamā līdzekļa pudelīte pēc pāris skalošanas reizēm tiek veiksmīgi sasista, tomēr Annai ir palicis labāk. Nav jau brīnums par tādu cenu! Sasniedzot galveno brauciena mērķi, kā pašsaprotams pasākums bija uzkāpiens Ayers Rock. Tomēr, ik pa brīdim uzdūrāmies kādam vēstījumam, kas cenšas pierunāt to nedarīt. Izrādās šis lielais akmens ir aborigēnu svētvieta. Kā vēlāk izrādījās, ikvienu kaut cik ievērojamu objektu aborigēni ir pasludinājuši par svētu. Var jau viņus ļoti labi saprast, visapkārt viens vienīgs plakans tuksnesis ar retiem krūmiem. Vajag jau tomēr kādu vietu, ko pielūgt, izveikt kādu rituālu, plikās smiltīs taču to nedarīsi. Pie pašas klints vēl viens plakāts, kas centšas atrunāt no kāpiena: nekāpiet, jūs kāpsiet, nokritīsiet, tad mēs būsim bēdīgi, jūsu radinieki būs bēdīgi, visi būs bēdīgi... labāk pastaigājieties tāpat, ieklausieties vējā, putnos utt. Tomēr, neskatoties uz visām pūlēm cilvēkus atrunāt, visā kāpiena garumā iebetonēti stabiņi ar ķēdi, kur kāpjot pieturēties. Ik pa brīdim informējoši plakāti: Dzeriet ūdeni! Ūdeni dzeriet! Pretējā gadījumā jūs dehidrēsieties, izžūsiet un mirsiet! Kā norma visos brīdinājumos tika uzrādīta 1 litrs stundā. Nu nezinu, ja parēķina, ka man dienā būtu jāizdzer pusotra spaiņa ūdens! Tas liekas nedaudz pārspīlēti. Tomēr nekas nespēja mūs no šī kāpiena atturēt. It kā nedaudz neērti sākumā, bet vēlāk redzot kā piebrauc divi skolēnu autobusi un visi skolotāju vadībā organizēti, bez liekām emocijām bliež augšā, šī barjera zuda. Kāpiens 348m, nevarētu teikt, ka viegls, bet kādā stundā mēs to pieveicām. Klints tiešām ir monolīta, cieta, apaļām formām, sarkana un ar īpatnēju faktūru. Tiekam pašā augstākajā punktā, tur virzienu rādītājs. Skaties visapkārt – plakans tuksnesis un tur 50km attālumā jābūt kalniem. Paskaties - tiešām IR. Tajā virzienā 90km attālumā ir jābūt tādiem kalniem – paskaties tiešām IR. Apmaldīties grūti. Augšā, protams, rehidrējamies. Izdodas iemocīt kādu litru ūdens. Demonstratīvi nofočējamies rehidrēšanās procesā. Būsim dzīvotāji. Intereses pēc uzprasu vai mobilajam telefonam ir zona, opā! Zona ir! Austrālijas tuksneša vidū pēkšņi ir zona! Cits metas zvanīt, cits sūtīt īsziņas uz mājām. Globalizācija! Ayers Rock apkārtmērā ~ 10km, apmēram 3 h gājiens, ik pa brīdim bija brīdinošs plakāts, ka šī ir svētā vieta un ka nekādā gadījumā tur nedrīkst iet tuvumā un to fotografēt. Ja nu roka paslīd, piezīmēta konkrēta cena – sods AUD 5000. Paslīdēja... Kā nepatīkamu parādību šeit var pieminēt mušas. Ārprāts, cik tur mušu! Tūkstošiem! Tās tev uzklūp kā melnais mākonis un nepārtraukti tev jāvicinās - ar rokām, zariem un visu pārējo, kas pa rokai... nekaunīgas! Tās lien mutē, degunā, ausīs, staigā pa briļļu iekšpusi utt. Ielien degunā vai ausī un zumm... īsts pārbaudījums nervu sistēmai. Gudrākie tūristi bija nodrošinājušies ar galvā uzbāžamu sietu, kas beigās likās zelta vērts. Viena no populārām atrakcijām – saules riets un saules lēkts. Rietot saulei, akmens iekrāsojas visdažādākajās krāsās, sākot no dzeltenīgam līdz koši sarkanam un violetam. Atmiņā iespiedušies japāņu tūristi saules lēktā. Vidusmēra japāņu tūrists pilnā ekipējumā, kuru varētu apskaust ne viens vien alpīnists, mundri izlec no tūristu autobusa un nepaejot 2 metrus jau ir paspējis uzņemt kādus 3-5 kadrus, sākot ar tuvāko apkārtni, ceļabiedriem, autobusu un citiem tuvumā esošiem objektiem. Tehnika visdažādākā no modernas līdz ultramodernai. Pilnīgi droši - tie ir cilvēki, kas bīda progresu foto-video tehnikas attīstībā! Slodze liela, saules ausmu sagaidīja 30-40 tūristu autobusi. Lielākā daļa japāņu. Tā ka saules ausma katru rītu tiek iemūžināta diezgan pamatīgi. Nākošais ievērības cienīgais objekts ir redzams un tepat ar roku aizsniedzams apmēram 50km no Ayers Rock – The Olgas. Līdzīgs pēc veidojuma un krāsas kā Ayers Rock, tikai nevis viens, bet 36 gabali un diametrā mazāki – apmēram 350 metrus augsti apaļi klints bluķi. Ja godīgi, šīs klintis izskatās iespaidīgākas. Tur uzkāpt mums neizdodas, jo šie nu gan ir PILNĪGI svēti un tam var iet tikai apkārt. Mušas gan tur ir tieši tik pat niknas kā pie Ayers Rock. Izstaigājam vienu maršrutu uz pāris stundām un jūtamies visu izpētījuši. Ik pa brīdim ir arī neiztrūkstošie plakāti, kas liek dzert vismaz litru ūdens stundā. Nākamais mērķis Kings Canjon, kas ir pārsimts kilometru attālumā no „Olgām”. Diemžēl mūs pārsteidz tumsa un arvien biežāk sāk parādīties ķenguri - pašnāvnieki, tādēļ nolemjam pārnakšņot turpat ceļa malā. Atrodam nobrauktuvi no ceļa un pāris minūšu laikā telts ir gatava. Smiltis – koši sarkanas. Vieta, nu mežonīgāku grūti atrast. Tuvāko 100 km rādiusā neviena. Anna ielien teltī un sola ārā nelīst, saka, esot bail, visur čūskas un zirnekļi. Īsti jau labi nebūtu, ja kāds mūdzis pamanītos iekost, tomēr civilizācija un sakari tālu. Mēs ar Edgaru esam drosmīgi, iedzeram vīnu, uzvārām vakariņas un mierīgi varam vērot zvaigznes. Dienvidu puslodē tās ir savādākas. Polārzvaigznes analogs dienvidos nav zvaigzne, bet no attiecīgiem zvaigznājiem izrēķināma vieta debesīs. Diezgan piņķerīgs pasākums. No rīta visi ķenguri aizgājuši gulēt un nu var braukt tālāk. Ātruma ierobežojuma nav –ātrums 140-150km/h. Esam klāt. Tikko izkāpjam pie Kings Canjon, mežonīgās mušas ir klāt, tūlīt viena pa „noslīpētu” trajektoriju ielido man ausī un metas zummēt. Mani ceļabiedri šoreiz izrādās labi ekipēti – viņi izvelk vakar iegādātos mušu tīklus un uzbāž galvā. Izskatās stulbi, bet nu, ko nedarīsi komforta labā. Pamēģināju. Diez kas nav. Visa pasaule rūtaina. Nekas, es labāk pacīnīšos, mums nevajag vieglus ceļus! Turpat arī neiztrūkstošais plakāts, kas mudina DZERT ūdeni! Izejam tūristu taku apkārt kanjonam. Tas aizņem 3-4 stundas, skati fantastiski! Nākošais mūsu mērķis virzīties uz Alice Springs, pa ceļam paķerot vairākas smukas vietas. Diemžēl šeit arī asfalts beidzās. Esam izvēles priekšā braukt pa taisno 200km pa zemes ceļu vai 800km apkārt pa asfaltu. Protams, ilgi nedomājot, izvēle krīt „pa taisno”. Kas mēs Latvijā zemes ceļus neesam redzējuši, vai? Vietējie uzzinot, ka mūsu auto nav džips un pat ne 4x4, nogroza galvas, saka – nu tur braukt gan viņi neieteiktu. Edgars izvirza teoriju: ceļš uz viņa tēva mājām Baltezerā – tas gan esot slikts, kas te vispār varot būt slikts? „Tēva ceļš” turpmāk ir slikta ceļa etalons. Sākam braukt, ceļš tiešām nav īpaši labs. Vietām parādās „trepe” pusķieģeļa izmēra akmeņi uz ceļa. Pabraucot kādus kilometrus 10, „trepe” paliek konstanta. Braukšana paliek nervozāka. Tāda sajūta, ka brauc pa kāpām – irdenas smiltis ar pamatīgu „trepi”. Zafira sāk žēli grabēt. Radio nav, CD jau sen vairs neskan. Nevajag ar, tāpat sen jau visus zinam no galvas. Vidējais ātrums 30 km/h. Nobraukti kādi 10 km un, ātri piemetot, secinām, ka uz 200 km mums aizies kādas 7 stundas. Nav vilinoši. Galvā ienāk laba ideja - vajag braukt ātrāk, lai lido pāri „trepei”. Domāts – darīts. Sākam zemu lidot, ātrums apmēram 100km/h. Stūrēt īpaši nevar, jo saķere ar zemi ir visai nosacīta. Arī nevajag, jo ceļu var redzēt pāris kilometru uz priekšu. Atliek vien cerēt, ka pretī neviens nebrauks un ķenguri šajā karstumā guļ. Sarunāties īpaši nevar, jo Zafira nu grab riktīgi. Pēc kādiem 30 km panelī pamanu degošu lampiņu uzgriežņatslēgas formā. Hmm, dīvaini, paskatāmies rokasgrāmatā, ko tas varētu nozīmēt? Tur rakstīts – check your engine, see your dealer as soon as possible*. Kāds dealer? Mums līdz Melburnai vēl ap 3000km. Apstājamies, ļaujam auto nedaudz atpūsties un secinām, ka nav jau variantu - jābrauc tālāk. Vienīgais, kas mums ir - rezerves ritenis un varbūt pat atslēga ar ko nomainīt. Sākam braukt – viss OK, lampiņa vairs nedeg. Metode – „gan jau pats pāries” – šoreiz nostrādā. Lampiņa pēc brīža iedegas vēlreiz, bet arī šoreiz šī metode nostrādā. Turpinām zemu lidot. Visnepatīkamākie ir grāvji, kas izveidoti, lai ūdens plūdu gadījumā varētu šķērsot ceļu, ja laikus to nepamana, sanāk pamatīgs ieniriens un sekojošs tramplīns, bet ar laiku taktika pieslīpējas. Edgars laikus nepamana uz ceļa sastumtus akmenus un iebrauc tajos pilnā ātrumā, akmeņi riktīgi nograb gar mašīnas apakšu. Domājam - nu ir tūtā, plastmasas būs pa gaisu, izlecam ārā – viss OK. Braucam tālāk, izrādās esam palikuši tikai bez „lambda” zondes. Žēl zondes! Sajūta jau nav īpaši laba, apzinoties – ja ar auto kaut kas notiek, tad mēs esam dimbā. Tuvākā apdzīvotā vieta ap 100km, tehniskā palīdzība droši vien 3 reiz tālāk. Ja nolūzīsim, tad pasākums ievilksies uz ilgu laiku. Tā, ka jābrauc prātīgi, iestrēgt negribas. Edgars pēc kāda laika secina – jā, šis ceļš laikam tomēr ir sliktāks nekā „tēva ceļš” uz Baltezeru. Secinām – šeit nu ir īstā vieta, kur riktīgs austrālis var izmantot savu 4x4 džipu. Šeit nu to var izmantot pēc pilnas programmas. Pa ceļam ir pāris sānceļi, kuros varētu iegriezties, tomēr neērti atzīt, bet šoreiz brīdinošā zīme - „tikai ar 4x4” mūs atturēja no tuvākas izpētes. Uz vakarpusi, bez papildus zaudējumiem, esam mežonīgo pārbraucienu pārvarējuši. Holdens (Opels) rullē! Naktsmājas sameklējam nomaļā kempingā gleznainā vietā. Uzraugu nav, naudu neviens neprasa. Ir dušas, ir silts ūdens, ir elektrība, ir arī brīvi lietojams gāzes plīts un barbekjū. No rīta gan uzrodas vietējais reindžeris un paskaidro, ka nauda par kempingu ir jāieliek aploksnē un jāiemet speciālā kastītē. Labi, šī bija vieta, kur to nebija žēl darīt. Laiciņš joprojām patīkami silts ap +30. Satiktais vietējais reindžeris gan zināja stāstīt, ka vasarā esot bijis +58. Nu tas laikam gan būtu bišķi par daudz. Izstaigājam tūristu taku, kas aizņem kādas 3-4 stundas. Gleznaina vieta, klinšaina izžuvušas upes gultne. Ir pat saglabājušās pāris peļķes ar ūdeni! Ūdeni pēdējo reiz redzējām pirms kādiem 2000 km, ja neskaita baseinu pie Ayers Rock. Pēcpusdienā turpinām ceļu, nākošais mērķis Alice Springs. Nav ne mazākās nojausmas ar ko cilvēki nodarbojās šajā pilsētā, bet pilsēta diezgan liela, pašā tuksneša vidū. Ar springs arī it kā nekāda sakara. Pilsētas vidū gan izskatījās, ka vajadzētu būt upei. Uzbūvēti palieli tilti, bet nu ūdens gan šajā upē nebija ne piles. Pat zāle upes gultnē bija nokaltusi. Pilsētas apskatei ziedojam kādu stundu, vairāk nebija iemesla. Diezgan plašā izvēlē aborigēnu mākslas darbi, kas gan jāpiezīmē nebūt nebija lēti. Uz ielām diezgan daudz aborigēnu, jāsaka gan – pēc skata diezgan nožēlojami. Acīmredzami pilnīgi neintegrējušies rietumnieciskajā dzīves stilā. Pie kādas mājas redzam spietojam aborigēnu pūli, tos mēģina organizēt un izgaiņāt apsardze. Domājam pikets kaut kāds vai kas? Viss izrādās viss ir daudz vienkāršāk – tas ir bottleshop ***. Izskatās, ka vietējie ar „grādīgajiem” nebūt nav uz „jūs”. Pametam Alice Springs un sākam ceļu atpakaļ. Atkal asfalts, ideāli taisns ceļš, ainava tā pati, toties nav ātruma ierobežojuma. Vidējais ātrums 140-150 km/h, neesam jau nekādi sportisti. Ceļmalā ieraugam kamieļus, stājam malā, metamies šos ķert un fotografēt. Īpaši jau šie neļaujas, par 50 metriem tuvāk nelaiž. Izrādās tie ir mežonīgie, pagājušā gadsimtā ievesti Austrālijā, pamukuši un tagad klīst pa tuksnesi. Paceļam nogriežamies sānceļā uz Rainbow Vally. Zinātāji zina stāstīt – tur esot klints fantastiskās krāsās. Nogriežamies, ceļš izrādās zemesceļš, plakāts gan vēsta, ka 4x4 ir ieteicams, nevis obligāts, tātad - var! Atkal parādās sajūta, ka brauc pa smilšu kāpām, kurās iesista mežonīga „trepe”. Nav jau tālu – 40km vienā virzienā. Smiltis paliek aizvien dziļākas un ceļš aizvien šaurāks, līdz beidzot kādu kilometru pirms mērķa paliek pavisam bailīgi, nākas kāpt ārā un iet pa priekšu izvērtējot ceļu. Šeit jāpiemin Edgara kaitīgais ieradums – vienmēr apstājoties noraut rokas bremzi. Protams, atlaist to viņš ne vienmēr atceras. Pēc kārtējās apstāšanās un ceļa pārbaudes viņš to veiksmīgi arī aizmirst, kā rezultātā auto momentā ierokas līdz sliekšņiem. Nu ir ziepes, vēl paspēju nodomāt. Tomēr nebūt nav tik traģiski, īsu brīdi pēc mūsu ierakšanās pa to pašu ceļu izrādās brauc džips, kas sparīgi velk karavānu un viņam nav citas izvēles, kā palīdzēt mums tikt ārā, lai pats tiktu garām. Viņam atrodas lāpsta un pēc pāris minūtēm viņš mūs ir dabūjis ārā. Gan jau, ka viņš nepalika pārāk augstās domās par mūsu izdzīvošanas prasmi. Lai pasākums nebūtu jāatkārto, tālāk ejam kājām, stiepjam līdzi arī telti un visas pekelītes. Vieta tiešām fantastiska. Klints, saulei rietot, laistās visās varavīksnes krāsās. Galā kempings ar telšu vietām un ierasto gāzes plīti un barbekjū. Maksāt neviens mums neprasa. Kempingā esam trīs kompānijas – mēs un vēl divi džipi. Karavānai rūc ģenerators, viņi mierīgi pavada vakaru pie TV. Pārējie gan bija nedaudz izbrīnīti, redzot, ka mēs atnākam ar kājām, un prasīja, vai gadījumā nevajag palīdzēt. Ir OK. Vienīgi taisoties prom jābrauc pa priekšu, gadījumā, ja ierokamies, lai ir, kas dabū ārā. Kas zina, kad nākošā kompānija te parādīsies. Vakarā sāk celties vējš. Edgars sāk nervozēt un stāsta kaut ko par smilšu vētrām, bet man pēc izdzertā puslitra vīna liekās, ka viss tie kontrolēts un panikai nav pamata. Cenšos pārējos nomierināt, piesienam telti, noslēpjam sandales, lai dingo neaiznes, un liekamies gulēt. Sākumā nedaudz nepatīkami, kad vējš pieloka telts jumtu pie paša ģīmja, bet pie visa jau pierod. Atpakaļ tiekam veiksmīgi un bez zaudējumiem. Nākošais mērķis Coober Pedy. Pilsēta – opālu raktuves. No turienes nākot ap 80% no pasaulē iegūtajiem dabīgiem opāliem. Pilsēta unikāla –dzīve pārsvarā notiek zem zemes vai klintī izkaltās alās. Vietējie stāsta, ka vasarā virszemē karstums šeit ir neizturams, bet pazemē konstanti ap +20 grādiem. Pazemē atrodas viss, sākot no veikaliem līdz pat baznīcai. Paši nakšņojam pazemes kempingā, tiesa gan, atteicāmies no telts celšanas alā, uzcēlām to ārpusē, rudens tomēr. Kempings ierīkots vecās opālu raktuvēs. Īpašnieks, labprāt, mūs izvadāja pa raktuvēm, apstāstīja teoriju, kā un kur pareizi rakt, pamācīja kā no minerālmēsliem uztaisīt sprāgstvielas. Tā ka principā viss ir skaidrs. Vajag tik rakt! Starp citu, īpašniekam bija mīlulis – kaķis, kas bija vienīgais kaķis, ko redzēju Austrālijā 8.5 mēnešu laikā! Pilsētā neskaitāmi opālu veikali, neskaitāmi piedāvājumi apskatīt „pašas īstākās” opālu raktuves utt. Pilsētas apkārtnē apmēram 20 km rādiusā neskaitāmas baltu smilšu čupas. Tās nāk no raktuvēm, visa zeme raktuvju apgabalos saurbta vienos caurumos. Visapkārt brīdinoši plakāti – neskriet, nestaigāt tumsā un nekāpties atpakaļ. Pretējā gadījumā, ir visas iespējas uzrauties uz kādas šahtas 80cm diametrā un līdz pat 30 m dziļumā. Iznākumu nav grūti paredzēt. Visapkārt īsts tuksnesis, pat krūmi īsti neaug. Paskats sireāls. Tā varētu izskatīties uz mēness, starp citu, šo vietu arī dēvē par Moon Plains. Krāsas koši dzeltenas, baltas līdz pat brūnai un sarkanai. Vietējie zināja stāstīt – šeit filmētas vairākas fantastikas filmas par drūmo dzīvi uz zemes pēc atomkara utt., to starpā arī Mad Max II. Filmā izmantotais autobuss vēl joprojām stāv pilsētas centrā. Atrodoties Coober Pedy izdzirdējām stāstus par leģendāro personību – Hariju, kurš ņemts kā prototips filmai „Krokodils Dandijs”. Harijs izrādījās latvietis! Daudz nedomājot, braucām ciemos. Diemžēl viņu mājās, pareizāk sakot, alā, nesatikām. Harijs bija savārdzis un aizbraucis uz Adelaidi, uz slimnīcu. Ļoti žēl, jo pēc nostāstiem un visa pārējā spriežot, viņš ir ļoti interesanta personība. Viņa miteklī vienmēr visi ir laipni aicināti, arī tad ja viņa paša nav mājās. Miteklis interesants – pie sienām fotogrāfijas, kur viņš ar uzticamo suni vārdā „Pīzdulācis” medī krokodilus. Jaunībā, tiešām, viņš ir bijis iespaidīgs izmēros un pēc muskuļu masas, un mežonīgs pēc izskata. Vietējie zināja stāstīt, ka viņš esot visai izglītots, zinot 8 valodas un viņam ļoti patīkot sievietes. To nevar nepamanīt! Viņa miteklī netrūkst kailu sieviešu fotogrāfiju, skulptūru, pie griestiem un sienām sakarinātas sieviešu apakšveļas. Trofejas vai dāvinājums? Tiešām žēl, ka viņu nesatikām, būtu ļoti interesanti papļāpāt – kā viņš to dabū gatavu? Visas viņa mitekļa sienas ir noklātas ar fotogrāfijām, zīmējumiem, visādiem apsveikumiem utt. Netrūka arī Latvijas karoga un pāris lietu no Latvijas. Bija arī pāris latviešu atstāti teksti uz sienām, tā ka neesam pirmie. Vēl viena interesanta lieta, uz kuras šeit uzdūrāmies, lielā suņu sēta, kas stiepjas 5300 km garumā šķērsām pāri visai Austrālijai un pasargā dienvidos mītošās aitas no dingo uzbrukumiem. Izskatās, ka dingo ir pamatīgi ieriebuši fermeriem, lai dabūtu gatavu šādu sētu. Pie sētas plakāts paskaidrojot, ka dingo ir slikts, tas apēd visas aitas un tāpēc vajadzīga šī sēta. Kāds pamanījies izrādīt savas emocijas – dingo bildē 3 ložu caurumi. Pēc Coober Pedy, nākošais mērķis – Adelaide un Melburna. Ceļojums tuvojas noslēgumam, vēl tikai kādi 1500km jānobrauc. Atpakaļceļš norit diezgan mierīgi, ja neskaita liktenīgo satikšanos ar Emu. Glupi putni, tiešām. Braucu. Redzu stāv divi ceļa malā, izskatās mierīgi. Piebremzēju un braucu šiem garām. Sākas panika, ko nu darīt? Neskries jau no ceļa malā! Viens no Emu izdomā, ka viņam tomēr vajag uz otru pusi un metas skriet pāri ceļam. Labi, ka ātrums nebija mazāks, savādāk būtu trāpījuši tam pa sāniem un ardievu lukturi! Rezultātā šis pamanījās ieskriet mašīnai sānos un uztaisīt bukti. Laikam tomēr palika dzīvs, jo no ceļa notenterēja saviem spēkiem. Mācība – no ķengura bēgsi, uzskriesi Emu! * pārbaudiet dzinēju un apmeklējiet jūsu dīleri/servisu cik ātri vien iespējams ** lidojošais karaliskais ārsts *** alkoholisko dzērienu veikals 1 AUD ~ 0.42 LVL

Austrālijas klasika, jeb brauciens uz Ayers Rock

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem