Paris, je t'aime...

  • 3 min lasīšanai
Šonedēļ kārtoju dokumentu kastes un atradu lapas ar Parīzes apmeklējuma piezīmēm pirms vairāk kā gada. Nenoturējos, un te nu tās ir. Parīzē ir viegli kļūt par klišejiski saldenu romantiķi... 13.04.2009, Lieldienu pirmdiena. Ierodos Parīzē pēcpusdienā, no lidostas veiksmīgi tieku līdz viesnīcai ar vilcienu. Kad izlienu no pazemes vilcienstacijas, jūtos kā kurmis, ko apžilbina saulesgaisma. Parīze! Paldies Dievam, spītējot prognozēm par lietu, ir jauki saulaina pēcpusdiena un nopriecājos par līdzpaņemtajām saulesbrillēm. Viesnīcu atrodu samērā viegli. Pēc neveiklas sasveicināšanās franču (kā man šķiet) valodā, viesnīcniece iedod man istabas atslēgas un norāda uz liftu. Tik tiešām, tas ir tik šaurs, ka vēl pirms gada es tur būtu iesprūdusi... Bet šoreiz esmu veiksmīgi iekšā kopā ar savu čemodānu. Istaba ir diezgan liela, lai gan, atceroties savu pirmo Parīzes apmeklējumu, biju rēķinājusies ar mazu būcenīti. Lielākais mīnuss tas, ka logs ļoti mazs un uz pagalmu - skata nekāda un istaba tumša. Nolieku čemodānu un dodos Parīzes ielās. Izpētījusi karti secinu, ka tuvākais objekts ir Konkordijas laukums. Tajā biezas satiksmes vidū ir maza saliņa gājējiem, kuras centrā novietots obelisks no Ēģiptes piramīdām - spics bluķis ar zeltītu galu. Kā vēlāk noskaidroju, tas agrāk stāvējis pie ieejas Luksoras piramīdā. Ēģipte to nez kāpēc uzdāvināja Francijai 19.gadsimtā, kas to novietojusi laukumā, kur franču revolūcijas laikā tika uzcelta giljotīna... Pārāk nefanoju par lietām, kas izceltas no to oriģinālās mājvietas un pārceltas uz dzīvi rietumos. Īpaši tādas mistiskas vietas kā Ēģipte vai Āzija - rietumiem tik svešas. Un tomēr šis laukums ir viens no maniem Parīzes top 10 - no mazās saliņas ap obelisku ir ļoti iedvesmojošs skats uz Triumfa arku Elizejas lauku galā. Mani apbur šis skats - nebeidzamā auto straume - kādas četras vai piecas joslas abos virzienos. Nemitīga kustība kā laika tecējums. Paradoksāli, bet sajūta ir līdzīga, kā staigājot gar jūru, kur skatienu nekavē neviens atsevišķs objekts, ir tikai tīra, plūstoša, nemitīgi kustīga ainava. Triumfa arka ir kā balts neaizsniedzams kuģis. Kaut kas mani vilina šurp atkal un atkal. Šajās piecās dienās atgriežos uz mazās saliņas Konkordijas laukumā vēl trīs reizes. Arī otru mana top 10 objektu - Eifeļa torni- man vislabāk patīk apbrīnot no šejienes vai no jebkuras vietas, kas ir vismaz kilometra attālumā no tā. Vai vēl labāk, no Monmartras ieliņām. Iespējams tad šis tornis šķiet mazāk bīstams. Tuvumā tā brutālais spēks, kas mijas ar Francijai netipisku bezkaislību, ir pārāk uzmācīgs. Tūristu rindas pie ieejas tornī - cik liels ir stereotipa spēks. Ir maz vietu Parīzē, kur var sajust Franciju. Pārsvarā pār Parīzes centru valda tūrisma firmas un to klienti. Domāju par to, ka visu šo piecu dienu laikā franču šansonus dzirdu tikai divas reizes - turp un atpakaļ ceļā uz lidostu - vilcienā abas reizes ar savu akordeonu muzicē jauns arābu (kāda ironija!) puisis. Viņš samērā ciešami nospēlē vairāku veco labo šansonu popūriju. Kā gan viņš notrāpa manā vilcienā gan turp, gan atpakaļceļā? Vilcieni no CDG lidostas uz Garre du Nord kursē katras 15 minūtes. To es saucu par liktenīgu sakritību. Būtu jauki, ja prinči baltos zirgos arī spētu tikpat labi pielāgoties princešu vilcienu grafikiem...Nu nevarēju atturēties (smaidiņš). Bet lai nu kā, šo piecu dienu laikā esmu samērā tuvu tam, ko pati sev saucu par laimes sajūtu. Visvairāk domāju par dienu Monmartrā. Īpaši - par mazajām, bagātiem namiem apbūvētajām ieliņām aiz Sacre Coeur (svētās sirds?) bazilikas. Piemēram, tā māja, kuras fasāde noaugusi ar ziedošu vīteņaugu - lieli violetu ziedu čemuri pa visu ēkas sienu. Violets uz gaiši pelēka fona. Iedvesmojoši apburošs skats. Tās mājas iedzīvotāji, cerams, ir ļoti laimīgi. Ja vien laimi var nest ziedošs vītenis uz tava nama sienas. Vai arī mazā ieliņa mazliet uz leju no violeto ziedu čemuru mājas. Nami jau droši vien ļoti veci, arī noauguši ar dažādiem krūmiem un kokiem, logi un balkoni apkrauti ar puķu kastēm, kurās aug tādi brīnumi kā tulpes un acālijas. Veclaicīgi skaisti. Laiks apstājies. Vēl mazliet uz leju ir šaura taciņa ar skaistiem aizaugušiem pagalmiem labajā pusē un kāda privāta kluba pagalmu kreisajā. Mazliet tālāk taciņas vidū ir nesaprotamas izcelsmes betona vai akmens klucis, tāds robains un zarains, ka drīzāk izskatās pēc koka saknes. Brīnos, ko tas šeit dara, ja nu vienīgi - ierobežo satiksmi, kas šeit jau tāpat nav pārāk aktīva. Satieku norvēģu tūristu bariņu un kādu vācu pāri. Takas galā ir viens no Monmartras augšienes skatiem uz pilsētas pelēkajiem jumtiem. Tāds, ko parasti redz filmās ar darbību Parīzē...Un tālumā Eifelis. Ak, cik romantiski. Un tad vēl, protams, makaroni. Bet ne tie, ko vāra un ēd ar tomātu mērci un baziliku. Bet tie saldie apaļie krāsainie saldie franču izgudrojumi. Līdzīgi bezē cepumiem ar citronu, vaniļas, šokolādes, aveņu, melleņu, pistāciju vai vēl kādu eksotisku garšu. Savos monmartras klejojumos reiz uzgāju vienu no šarmantākajām bulanžērijām (bulciņu tirgotava-mans brīvs tulkojums) ar aplupušiem oriģināliem jūgendstila gleznojumiem un īstu parīzieti, kas rītakleitā un čībiņās iegriezusies pēc savas dienišķās bagetes. Un šajā burvīgajā (nespēju atturēties no salkaniem epitetiem) bulciņtirgotavā nopirku visgardākos makaronus. Tiešām, ja ir nepieciešamība aizmirsties no dzīves realitātes uz nelielu saldu mirkli, tad Monmartrā tādu prāta stāvokli var sasniegt salīdzinoši ātri. Kaifīgu prāta stāvokli var provēt ķert arī Tiljeriju dārzos, īpaši saulainā dienā pavasarī, kad zied kastaņas. Patiešām, otrs vārds Parīzei varētu būt Burvīgā Ziedošo Kastaņu Pilsēta. Pirmais, šķiet, ir Romantiskā Mīlētāju Pilsēta. Lai gan, katrs tai atrod savu apzīmējumu. Kad pati biju Parīzē pirmo reizi, pirms kādiem piecpadsmit gadiem, pašā karstākajā mēnesī jūlijā (kāda kļūda!), tad nodēvēju to par Pašu Pretīgāko Karsto Elli Pasaulē un nozvērējos te nekad vairs neatgriezties. Tā lūk. Laikapstākļi ir svarīgi. Un tomēr, Parīzē ir kaut kas, kas var likt, vai ļaut, to mīlēt jebkurā gadalaikā. Tā ir kā kaķis, kam nekas nav jādara, lai izpelnītos uzmanību un mīlestību. Un tā, beidzot arī es esmu uz Parīzes āķa un saku - Parīze, es Tevi mīlu! Cik paredzami.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais