Francijas vasara (pēdējais stāsts)

09.10.2010
5 min lasīšanai
22 foto

Vēlos padalītes ar šās vasaras iespaidiem pie Atlantijas okeāna Francijā, Šarantes- Maritimes (Charante-Maritime) rajonā. Pils, kurā dzīvojis Runcis zābakosUzmanību piesaistīja reklāmas lapiņa: Apmeklējiet pili, kurā dzīvojis Runcis Zābakos! Tālāk norādīts darba laiks, un kā līdz turienei nokļūt. Domās pāršķirstu Šarla Pero pasaku, bet pili neatceros. Runci, zemniekus, peli un lauvu jā, bet pils? Ceļš, pa kuru tuvojos pilij, ir tieši tāds - viļņaini pauguri ar labības laukiem, tikai zemnieki gan pārsēdušies kombainos, bet dzeltenie labības lauki lēzenajos pakalnos joprojām izskatās kā pasakā. Krustojumā pamanu ceļa zīmi -Krazennas akmens. Jāpiestāj. Tās ir slavenas akmeņlauztuves jau no romiešu laikiem. No šejienes gadsimtiem akmens ceļojis uz pasaules būvlaukumiem. No Krazennas akmens ir - Amerikas Brīvības statujas pamats - Bojarda cietoksnis, Ķelnes katedrāle... Akmens īpaši iecienīts pamatam - ar laiku, pateicoties sastāvam, tas kļūst cietāks. Akmens ir gaišdzeltens. Pa šauru aizaugušu taku, var izstaigāt senās akmeņlauztuves, takai abās pusēs ir akmenī cirstas istabas lieluma rūmes, apkārt mētājas četrkantīgi akmens bluķi. Netālu no Runča pils tek Šarante, kurā marķīzs de Karabass peldējies un runcis saucis palīgā garām braucošo karali. Ja var ticēt, tad ciemojoties Krazennas pilī Šarls Pero ticies ar īsto Marķīzu, kuru tad izmantojis par prototipu pasakai. Arī pilis pērk un pārdod. Krazennas pils stāv no IX gs. un sākumā bijis cietoksnis. Pie pils vārtiem mūs sagaida senatnīgā tērpā ģērbusies meitene, nopērkam biļetes, kas cenas ziņā pārspēj Luvru - 14 eiras no personas. Meitene iesaka mums vispirms apskatīt baznīcu un pils ansambli no ārpsues, bet pēc tam ar zvaniņu aicināšot arī iekštelpās. Pavisam nesen pilij ir jauns īpašnieks un tādēļ pils ir samērā nabadzīgi mēbelēta, jo vecais īpašnieks daļu mēbēlu un praktiski visu bibliotēku paņēmis līdzi. Jaunais īapšnieks vai nu nav vēl paspējis atvest mēbeles, vai arī viņam nemaz tādu (stilam atbilstīgu) nav. Var redzēt, ka pils ir apdzīvota - kamīnā ogles, blakus vareni malkas kluči, uz žurnālgaldiņa žurnāls -Paris Match, patukšajā grāmatplauktā dažas māklsas grāmatas, - piešķiebju galvu, lai varētu izlasīt, kas rakstīts uz grāmatas muguriņas - Itāļu renesanse (Phē)! Dažas grāmatas par arhitektūru un vēl dažas sīkākas. Un viss. Bet vienalga, pilij ir šarms , un apdzīvotas pilis tomēr šķiet saistošākas par pilīm-muzejiem Pārsteiguma brauciensKādu dienu domājot, kur doties un ko skatīt, Juniors ceļvedī atradis cietoksni - Bruāžu (Brouages). Apskatu kartē virzienu un attālumu (30 km), uzmetu acis nocietinājumu plānam - (kartē cietoksnim ir vera pelle forma) un braucam. Garām Rošforai un pāri Šarantei pa tiltu, kuru pazīstu no pastkartēm. Tikai tilta otrā pusē atceros - kur tad mana vēlēšnās! Tālāk ceļš kļūst aizvien šaurāks, tas iet pa pārplūdušu līdzenumu, ceļam abās pusēs grāvji, ūdens pilni, oho, turpat ganās stārķi. Diezin vai braucam pareizi, sajūta, ka ceļš tūliņ beigsies. Bet tieši tai brīdī priekšā milzīgā pārplūdušā laukā ieraugu mūrus, kam stūros mazi tornīši. Nekas neliecina, ka tur būtu arī kāda civilizācija. Tas tik bija pārsteigums, ka aiz mūriem ir dzīvelīgs ciemats ar ielām, baznīcu, kafejnīcām un suvenīru bodītēm. Turklāt pa nocietinājuma valni var apiet ciematam apkārt un vērot vienmuļo apkārti. Tā īsti nesapratu, ko cietoksnis sargājis, tik vien kļūst skaidrs, ka šeit notikusi dzīva tirdzniecība ar sāli un jūra kādreiz bijusi cietoksnim gluži klāt. Tagad visapkārt tādos kā četrkantainos dīķos audzē austeres. Cietokšņa mīlas stāsts - Karalis un MarijaBruāžas cietoksim ir savs mīlas stāsts par Karali Ludviķi XIV (Saules karali) un Mariju Mancini. Marija Mancini, pēc izcelšanās itāliete, jau bērnībā nonāca Francijā un uzauga karaļa galmā. Karalis viņu ievēroja, ja ne skaistuma, tad asā prāta dēļ. Abi iemīlējās un Ludviķis XIV vēlējās Mariju precēt, bet...viņas tēvocim (pirmais ministrs) un Karaļa mātei (Austrijas Anna) bija citi plāni, lai uzlabotu attiecības ar Spāniju, Valsts labā Karalim nācās upurēt Mariju un precēt Spānijas Princesi. Marie Mancini tika izsūtīta uz Bruāžu (Brouages) 1659. pirms došanās uz Spāniju Karalis saņēma atļauju tikties ar Mariju Konjakā. Tā bija pēdējā reize, kad pāris tikās vienatnē. Trīs dienas. Vēlāk Marija aprecējās ar Lorenzo Colonna, spāņu augstmani, kas dzīvoja Itālijā un vadīja dienas pārticībā. Viņas vīrs, kas bija ļoti iemīlējies neslēpa savu gandarījumu par (necerēto) sievas nevainību. Rīgas kaņepes Rošeforā. Rošefora ir mūsu apmešanās vietai tuvākā pilsētiņa, kurai spītīgi visu laiku metām līkumu. Beidzot ir pienākusi diena, kad nolemjam veltīt uzmanību arī tai. Jāteic, pēc visa redzētā, vislielāko iespaidu atstāj trīs tilti, kas viens pie ortra kā trīs čūskas lokās pāri Šarantei. Iespējams, ja zinātu vēsturi, mani sajūsminātu arī ķuģubūve un Herminones (kuģa) būvniecība, bet šī roba aizlāpīšana zināšanās iet secen, jo visas biļetes izpirktas līdz pat vakarm. Uzziņai: Rošforā ir bijusi Eiropā garākā manufaktūra (lai varētu visā garumnā novīt kabeļtauvu) , kur vērptas tauvas un austi buraudekli. Interesantākais jebšu aizkustinošākais - no Rīgas nākušās labākās kaņepes virvju vīšanai. Vietējie produktiĪpaši neiedziļinoties gastronomiskājās baudās, bet drīzāk tas bija atklājums man, ka Šarante- Maritime jau ir tik tālu uz dienvidiem, lai sastaptu īstas dienvidnieces, piemēram - Šarantes melones un artišokus. Lūk, vēl daži produkti, kas man palikuši prātā no vasaras:)Žonsē - kazas siers ar mandalēm, ko pārdod "niedru gultiņās", pino, konjaks, zuši, chucrutte de la mer (tas gan nav tipisks vietējais produkts - skābēti kāposti ar zivīm), sāls, austeres, jūras kāposti (salicorn), par suvenīru var nopirkt lielgraudainu netīri pelēku sāli, zaptes - zemenes ar konjaku, zemenes ar rabarberiem, ābolzaptes ar kanēli, zaļu aļģu ievārījumu. Oleronas sala un neliels kašķis.Dažreiz ir grūti paskaidrot izvēli par labu vienai vai otrai vietai, tāpat nemāku pskaidrot, kādēļ no visām Atlantijas okeāna Francijas piekrastē iemestām salām izvēlējos tieši Oleronas salu. Turklāt, kas tā par salu, ja var aizbraukt pa tiltu? Salas apmeklējums izvērtās par mazu ģimenes atšķirību parādi. Nezinu kā iespējams kādu objektu skatīt ar tūrisma grupu, bet mūsu ģimenes 6 cilvēki nekādi nevarēja noturēties kopā. Māra ar Stefanu ir tā sauktie "fiksie", kamēr es vēl domāju, kur, kā braukt un kādu GPS rakstīt adrsesi Māra ar Stefanu jau ir gabalā, kad ierodamies, viņi jau apskatījuši Vobāna cietoksni un garlaikojas. Juniors ar Himēnu savukārt iedziļinās sīkumos un katru objektu izpēta pamatīgi, viņus gaidot, savukārt garlaikojamies mēs ar Uldi. Māra ar Stefanu grib peldēties, Juniors ar Himēnu apskatīt kura tur gs. baznīcu, mēs ar Uldi nogaidām. Pulkstenis jau tuvojas diviem, ja gribam ēst, ir pats pēdējais brīdis. Juniors ir ar mieru ēst picu, Māra negrib, mums vienalga. Kamēr spriedelējam, laiks iet un uz salas jau nopietnai ēšanai ir par vēlu. Man ir izkritis no galvas, kā tas beidzās, nepalika prātā, ka būtu ko ēduši. Salas galā ir bāka, tai apkārt starains dārzs, kur katrs stars rāda savu debess pusi. Dārzā pamīšus sastādītas rozes ar artišokiem, dillēm un melonēm. Cik gadus nez jāmācas, lai to visu iemācītos kombinēt - tā nevērīgi un ar šarmu. Kamēr es brīnos par zvaniņiem un neaizmirstulēm, manējie ir pazuduši, nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, visi ir uzkāpiuši bākā. Bāka mani kāpšanai neiedvesmo,kāmēr pārējie kāpj Šaseronas bākā, es kāpju uz leju, pie okeāna. Oleronas salas galā okeāns beidzot bija sapurinājis savas baltzīdainās krēpes un nemierīgi dīžājās kā iegrožots kumeļš. Okeāns triecās pret akmeņiem ar viņam vien zināmu dozētu spēku un sīkas ūdens visuma daļiņas tiek iemestas sejā arī man. Krastā izsviestais ūdens kā nokaunējies saplok starp akmeņiem un, ripinot oļus kā steidzīgas ķirzaciņas, ielocās atpakaļ pelēkzilajā plašumā. Pelēki viļņi slīd, tad ceļas un pārveļas jau kā zilizaļas zivs mugura.Jau kurais pēc skaita varenais Vobāna cietoksnis, laivas ar auzterru audzēšanas maisiem (maisi no drāšu sieta), savā dzīves ciklā tās nabadzītes tiek paŗvietotas Okeāns sāk mākties virsū un pildās ar ūdeni, lai gan pelēks, bet viļņu galos jau spēlējas baltas putas. Mana mīļākā pilsPoloi (Pauloy) pils jau bija slēgta. Es devos pa izpļautu taku upes virzienā. Ceļu aizšķērsoja sarūsējusi ķēde. Drusku svārstījos un pārkāpu tai pāri. Tālumā ganījās baltas govis, baidījos, ka būšu iekļuvusi viņu aplokā. No grāvja pacēlās liels pelēks putns, gārnis vai. Smaržoja vīgriezes un sisināja sienāži. Saule vēl pamatīgi karsēja, atlaidos zālē, kāds sīks vabolēns cīnījās pa stiebru uz augšu, lidz atplēta spārneļus un aizlidoja, vardes kurkstēja un kvākstēja, no pils atskanēja čalas un trauku šķinda, vai to jau es sapņoju.... Skatīt arī: "Francija - pa maziem celiņiem" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8300"Atlantijas piekrastē" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8321"Konjaks un Konjaka" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8351"Piestājot pie Luāras" http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8359

Francijas vasara (pēdējais stāsts)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem