Brauciens ar mašīnu cauri visai Eiropai uz Lielbritāniju.

  • 33 min lasīšanai
  • 23 foto
Lai nokļūtu Lielbritānijā, jāveic diezgan tāls ceļš. Kopumā no Liepājas līdz Anglijas vidienei- Stoktonas pie Tīsas ir ap 2700 kilometru pa zemes ceļiem, neskaitot Lamanša šaurumu, ko var šķērsot vienīgi ar prāmi, pa Eirotuneli vai ar lidmašīnu. Protams, ar lidmašīnu ceļš līdz Lielbritānijai ir daudz, daudz ātrāks un ērtāks, tomēr saskaitot kopā nepieciešamo biļešu izmaksas mums visiem, sanāk ārkārtīgi pamatīga summa. Braucot ar mašīnu ir vēl brīnišķīga iespēja aplūkot arī ko vairāk nekā tikai izvēlēto galamērķi. Kā nekā jāsķērso Lietuva, Polija, Vācija, Nīderlande, Beļģija, Francija un visbeidzot pati Lielbritānija. Arī tas bija iemesls, kādēļ uzskatījām, ka dotajā situācijā vienīgā alternatīva bija automašīna. Gatavošanās braucienam Nepateikšu neko jaunu, bet atgādināšu, ka, lai ar mašīnu veiksmīgi nokļūtu līdz galamērķim un arīdzan atpakaļ, tai jābūt nevainojamā tehniskā kārtībā, jābūt pietiekami ietilpīgai un tai pat laikā ekonomiskai. Pretējā gadījumā viss pasākums sanāks ārkārtīgi dārgs. Manā skatījumā vislābakais no ceļojuma transportlīdzekļiem ir tieši minibusiņš. Mūsu rīcībā bija labais un uzticamais vācu autoindustrijas giganta Volkswagen busiņš “Multivan”, kas pēc būtības ir tas pats VW “Transporter”. Šim minibusam ir 2,4 pieccilindru dīzelis, kas patērē ap 7 litriem degvielas braucot pa šoseju. Pa pilsētām gan ir nedaudz vairāk, bet ne ļoti. Mašīnai ir vēl kāds plusiņš- tā salona krēsli ātri transformējami par guļasvietām. Un tik tālā ceļojumā tas nozīmē daudz! Lai būtu ērtāka braukšana, iegādājāmies jumta transportkasti. Šādai kastei uz jumta ir daudz priekšrocību- salonā paliek vairāk vietas pašiem braucējiem, mantas, kuras nav nepieciešamas līdz pat nonākšanai galamērķī, netraucē vispār. Bez visa pieminētā ir lietas, kurām mašīnā noteikti vajadzētu atrasties. Tās ir: vismaz neliela instrumentu kaste, kurā būtu pirmās nepieciešamības instrumenti kā skrūvgrieži, knaibles, testeris utt. Protams, jāpārbauda, vai savā vietā atrodas rezerves ritenis, domkrats, balonatslēga, aptieciņa, ugunsdzēšamais aparāts un avārijas trīsstūris. Nevajadzētu aizmirst par labu kabatas lukturīti, asu nazi un mobilo tālruni. Starp citu- tā pati Tele2 “Zelta zivtiņa” strādā visas Eiropas teritorijā. Ja Baltijas valstīs ar tās lietošanu praktiski nav nekādu problēmu, tad citur šādas tādas likstas ir gan. Piemēram, lai pazvanītu citām valstīm, piemēram Vācijas vai Nīderlandes utt., ir jālieto visai pagaršs kods- *100*+valstskods tālruņa nummurs#. Plusa zīmes vietā labāk gan ieteiktu lietot divas nulles. Bet tas vēl nav viss, jo savienojums notiek visai īberīgi- pēc ievadītā koda un tālruņa numura pienāk tekstuāla ziņa, ka zvans ir pieņemts un jāgaida. Gadās, ka jāgaida dažas sekundes, bet ir nācies gaidīt arī vairākas stundas, līdz tālrunis sāk zvanīt, tad tas jāpaceļ un jāgaida ierastais signāls. Vienas sarunas minūte Eiropā maksā 50 santīmu. Vēl kāda svarīga lieta, ko pirms brauciena ir jānokārto. Tā ir E- 111 veidlapa, kas apliecinās jūsu tiesības nepieciešamības gadījumā saņemt valsts garantēto medicīnisko palīdzību īslaicīgi uzturoties kādā no Eiropas valstīm. Veidlapu bez maksas var iegūt Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūrā. Ir vēl kāda lietiņa, ko ceļojot pa nezināmām vietām vajadzētu. Uzreiz jāsaka, ka tas nav lēts prieks. Tā ir globālās pozicionēšanas ierīce. Ja jūsu automašīnā tāda ir, priecājieties, tikai pārbaudiet vai tajā ir nepieciešamās valsts kartes. Ja tāda nav, kā tas bija mūsu gadījumā, nepieciešams tā sauktais “klēpjdators”, jeb laptops. Vislabāk izmantot tādu programmu kā “Microsoft Autoroute”, kas ļoti vienkārša lietošanā un tai pat laikā ļoti precīza. Bez šīs programmas un laptopa būs nepieciešama arī globālās pozicionēšanas ierīce, kas datgādina mazu melnu kastīti, ko caur USB portu pievieno datoram un ar magnētu piestiprina pie mašīnas jumta. Šī ierīce un programma parādīs ne tikai to, kur ir jābrauc, bet uzrādīs galveno: kur atrodaties jūs. Ticiet man, ar šo ierīci jebkāda ceļošana top atvieglota par procentiem piecdesmit. P.S. Rezervei par ļaunu nenāk arī paņemt parasto papīra karti. Ceļš uz Lielbritāniju Savu ceļu sākām miglainā 23. jūlija rītā 06:00. Tā kā tagad esam Eriopas Savienības province, nekādu sarežģījumu uz robežām vairs nav. Starp citu, viscītīgāk braucējus pārbauda Latvijā. Vismaz atpakaļceļā to piedzīvojām, bet par to vēlāk. Ap 07:00 izbraucām no Latvijas Rucavas robežpostenī. Pirmais pārsteigums Lietuvā mums bija Palangas lidostā. Tur vienlaikus bija nosēdušies četri Lietuvas armijas helikopteri, kuri darbināja savus dzinējus ar iespaidīgu troksni. Turpat blakus bija redzams arī Rumānijas militārais helikopters. Tik daudz helikopteru vienuviet redzēju pirmo reizi. Lietuvā mūs pārsteidza arī lieliskie ceļi. Tas, ka tie ir diezgan labi līdz pat Klaipēdai, zināju sen, jo bijis esmu tur bieži, bet to, ka Lietuvā visai aktīvi būvē jaunas automaģistrāles, tiltus un viaduktus, un remontē vecos, biju pārsteigts. Savā ziņā šie ceļi man izraisīja gan dusmas par to, ka Latvijā tādu nav. Kāpēc tāda krasa atšķirība starp mūsu valstīm, nesaprotu. Vispār Lietuva kopumā mani pārsteidza. Piemēram Kauņā (un ne tikai tur vien) tiek būvēti veseli dzīvojamie mikrorajoni. Pat jaunas daudzstāvu augstceltnes. Latvijā tas nenotiek. Un ja notiek, tad ārkārtīgi reti. Tad nu brālīgo Lietuvu šķērsojām diezgan ātri un ap 12:00 bijām tikuši pāri Lietuvas- Polijas robežai. Saule jau bija gabalā, tādēļ bija kļuvis karsts. Polija bija valsts, kura mūs pamatīgi saniknoja un likta vilties. Pirmkārt, tā ir ļoti liela valsts, kurā ir diezgan slikti ceļi. Pie tam ceļi, pa kuriem var šķērsot visu valsti tranzītā, nav daudz. Galvenais tranzītceļš iet cauri visām lielākajām Polijas pilsētām- Suvalkiem, Varšavai, Lodzjai, Poznaņai un citām. Tā kā Polijā ir ļoti līdzīgi apdzīvoto vietu veidošanās paradumi kā Krievijā, kur visas sādžas un pilsētas “aplīp” ap galvenajiem ceļiem, nācās secināt, ka vairāk nekā pusi Polijas jāšķērso ar ātrumu, kas mazāks par 60 km/h. Bet tas vēl nav viss- diezgan daudz posmu šajā tranzīt ceļā tika remontēti. Un je jau tā, kā to dara pedantiskie vācieši vai briti, bet gan visai arhaiskā veidā. Dažviet pat likās, ka Polijā joprojām valda dzimtbūšana, jo vienu otru ceļa gabalu remontēja desmitiem poļu strādnieku ar lāpstām, laužņiem un kirkiem. Šādos remontējamos gabalos kustības ātrums bija ļoti mazs- ap 10 km/h, bet tam klāt vēl jāpieskaita laiks, ko jāpavada gaidot, laižot pretējā vizrienā braucošos, jo kā likts, izbraucama bija tikai viena josla. Polijas vidienē viens apvadceļš pat bija izveidots tieši pāri tīrumam… Nevar arī nepieminēt, ka Polijā ir ārkārtīgi savdabīga izpratne par reklāmām, krāsu salikumiet utt. Vairumā gadījumu reklāmas ceļmalā bija krāsotas ar pindzelēm uz dažādiem preskartona un finiera gabaliem. Arī šo reklāmu daudzums un bezgaumība ceļmalās atstāja nomācošu iespaidu. Tā kā Polijā ir liels skaits viņējās autoindustrijas “brīnumu” kā “polonēzas”, “žuki”, “nissas”, mazie “fiati” utt., ir jārēķinās, ka arī šie metāla ķēmi pamatīgi traucē braukšanu. Personīgi man nepatiku izraisīja arī milzīgais krustu un jaunavas Marijas altāru daudzums Polijas ceļu krustojumos. Īpaši tādēļ, ka vairums no šiem brīvdabas kulta objektiem bija uztaisīti briesmīgi- gan no baltajiem silikāta ķieģeļiem, gan dzelzs armatūrām. Nevar nepieminēt Polijas ceļmalās esošos veikaliņus, plačus un šķūņus, kuros tirgo visu ko. Sākot no dārza keramikas rūķīšiem, beidzot ar pārtiku un šašliku. Vācijas tuvumā ceļmalās arī izvietojušies neskaitāmi striptīzbāri, kuros pamatā apgrozās tālbraucēji šoferi. Šīs iestādes vairāk atgādināja lētus bordeļus. Diezgan pretīgs iespaids radās. Tomēr ne viss Polijā ir tik briesmīgs. Poļi ir pamatīgi parūpējušies, lai uz visiem ceļiem būtu lieliskas un saprotamas ceļu zīmes, un norādes. Arī ceļu numerācija ir precīza. Latvijā tik labu ceļu norāžu nav. Ir arī Polijā diezgan daudz sakārtotu vietu. Poļi patiesi centīgi būvē un restaurē savu dievnamus. To skaits ir iespaidīgs. Nevar nepieminēt, ka Polijā jau tiek būvētas arī ļoti modernas automaģistrāles. To gan ir ārkārtīgi maz- viens gabaliņš pie Poznaņas un šur tur citur. Maģistrāle pie Poznaņas ir maksas. Divas reizes paprasīja aptuveni pa diviem eiro. Arī civilizētas tualetes bez maksas uz šīm maģistrālēm Polijā bija vienīgās, kuras izdevās atrast. Vēl piebildīšu, ka labākā vieta, kur uztankoties Polijā ir benzīntanku tīkls “Orlen”. Tradicionāli tie ir baltās un sarkanās krāsās. Beigu beigās Vāciju sasniegt izdevās. Tas notika ap 01:00. Tā jau bija cita pasaule. Ceļi labā stāvoklī. Bet arī te, pamatā gan Austrumvācijas daļā, bija jūtams jau tā apnikušās Polijas iespaids. Precīzāk sakot te viņu bija ļoti daudz. Redzēto varētu salīdzināt ar sirseņu bara uzbrukumu sējumiem. Simtiem, pat tūkstošiem poļu traucās pa skaistās Vācijas ceļiem, gluži kā sirotāji. Vieni veda uz Poliju lietotās automašīnas, otri visādus krāmus, sākot no lietotām mēbelēm, beidzot ar lietotu santehniku un drēbēm. Arī automašīnu transportēšanas veids poļiem izrādījās tāds mežonīgs. Pamatā visi poļu autopārdzinēji ved pa divām mašīnām, vienu iestūķejot uz kravas kastes, otru uzdabūnot piekabē. Lieki piebilst, ka vairums mašīnu, ar kurām tiek izvestas vācu grabažas uz Poliju, ir baisā tehniskā stāvoklī, nolaistas, netīras un vecas. Daudzas avarējušas. Arī pašas mašīnas, kuras tiek vestas, ir visai nožēlojamas. No sākuma nesapratām, kādēļ Vācijas policisti ir tik vienaldzīgi pret šiem netīrajiem un apnicīgajiem poļu autograbažu vedējiem, bet beigās noskaidrojām, ka tā Vācija ir atbrīvojusies praktiski no visās vecām mašīnām. Velāk šos poļu automedniekus pat pamanījām Francijā un Nīderlandē. Zinātāji teica, ka Vācija esot gandrīz tukša no vecām automašīnām… Pēc ilgās braukšanas pa Poliju, ap 03:00 nolēmām pārnakšņot maģistrāles autostāvvietā aiz Berlīnes. Te par visu bija padomāts, bija gan bezmaksas tualetes, gan vieta automašīnu novietošanai. Atgādināšu, ka Polijā nekā tāda nebija. Ceļu atsākām pēc četrām stundām. Braucot pa Vācijas maģistrālēm bija arī par ko papriecāties. Netrūka diezgan skaistu dabas skatu, gan maģistrālo ceļu celtniecības un remontu skatu. Te viss tika būvēts pavisam citādi nekā pie mums un tai pašā Polijā. Arhaiskās metodes te jau sen ir svešas, un to mēs zinām arī iz vēstures. Lielie “autobāņi” te tapa jau pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu vidū, kad strauji attīstijās Vācijas ekonomika. Šos Ādolfa Hitlera autoceļus joprojām ekspluatē gan Vācijā, kur tie tikuši nedaudz uzlaboti, gan arī Polijā, kuras nagos krita daļa Vācijas teritorijas pēc PSRS invāzijas Otrā pasaules kara gados. Polijā gan šie ceļi nekad nav remontēti un ir pamatīgi aizlaisti. Daļa stāv pamesti un ieauguši mežos. Tādā aizaugušā maģistrālē Polijā iekļuvām arī mēs, braucot mājup, jo visās kartēs tā bija iezīmēta kā funkcionējoša… Kaut Vācijas lielceļi ir nevainojamā kārtībā, nevar nepieminēt, ka to izbraukšana prasa diezgan lielu uzmanību. Pirmkārt jau ātruma dēļ, otrkārt smago kravas mašīnu pārdrošās braukšanas dēļ. Piemēram reti kurais “fūres” vadītājs ievēro aizliegumu neapdzīt pa trešo braukšanas joslu. Visi steidzas, neviens nedomā par drošību. Uzmanība arī nepieciešama, mainot maģistrāli. Piemēram pirms Duisburgas jāmaina maģistrāles, bet nobraukšanas ceļu var nepamanīt, ja maksimāli nesamazina ātrumu. Braucot cauri Vācijai, nevienā pilsētā iebraukt nenācās, kaut bijām tieši gan pie Hanoveres, gan Dortmundes, jo ceļš gāja tieši cauri vai garām tām. Vēl, braucot pa šo lielo Eiropas valsti, varēja redzēt, ka Vācija cieš no pārapdzīvotības (trešadaļu Vācijas teritorijas savā īpašumā ieguva Polija un Krievija) un enerģijas resursu trūkuma. Visa Vācija nosēta ne tikai ar termoelektrostacijām, bet arī vēja ģeneratoru parkiem. Nesen vācieši jūrā pie Rostokas pat uzbūvējuši gigantiskus vēja ģeneratorus, kuri slejas debesīs vairāku simtu metru augstumā, bet to rotoru lāpstiņas vien ir 60 metru garumā katra. Tie ir prātam neaptverami izmēri. Šādas novitātes ir piespiedu pasākums, jo Vācijai nav ne savu naftas iegulu, ne pārāk nozīmīgu citu dabas resursu. Viss ir ārkārtīgi ierobežots. Pat kameras un prožektori uz maģistrālēm izmanto saules enerģijas baterijas. Mums kā valstij, kurā ir līdzīga rakstura problēmas, to būtu vērtīgi pārņemt. Gan vēja ģeneratori, gan saules enerģija Latvijā netiek izmantota pilnīgi. Vācijas robežu mums izdevās šķērsot aptuveni 12:00. Tā kā Vācija un tās Rietumu kaimiņvalstis ir Šengenas līguma dalībnieces, nekādu robežposteņu starp tām vairs neatrodas un ikviens var netraucēti šķērsot šīs valstis, pat nesamazinot ātrumu. Tai skaitā noziedznieki. Kaut ērti šāda robežu neesamība ir gan, man šāda situācija nelikās pārāk iepriecinoša, kaut vai tādēļ, ka pāri robežām netraucēti var plūst gan narkotikas, gan ieroči utt. Iebraucot Nīderlandē nekādu pārsteigumu nebija, jo caur Nīderlandi ir jābrauc tikai kādi simts kilometru. Arī neviena liela pilsēta pa ceļam nav, vienīgi jābrauc garām Eindhovenai. Holandi šķērsojām ļoti ātri, stundas laikā, līdz tveicīgās dienas nogurdināti iebraucām Beļģijā. Šī valsts bija stāvgrūdām pilna ar vācu atpūtniekiem, kuri te bija pat vairāk nekā pašu beļģiešu. Beļģijā ceļi arī ir ļoti labā stāvoklī, tādēļ nekādu lieku aizķeršanās nav, izņemot to, ka nobraucamie ceļi pie maģistrālēm ir ļoti šauri. Vairāk pat atgādina velosipēdistu celiņus. Ja negribi kļūdīties, jāsamazina ātrums un cītīgi jāskatās uz ceļa norādēm. Pirmā lielā pilsēta, kurā iebraucam aiz Varšavas un Poznaņas bija Antverpene. Precīzāk- Antverpenes apbraucamais aplis, kurš gāja cauri priekšpilsētām. Šī lielpilsēta mūs pārsteidza ar neskaitāmajiem satiksmes sastrēgumiem, kuri bija radušies to pašu ceļu un viaduktu remontdarbu dēļ. Ieraudzījām arī kādu nelielu autoavāriju, tieši pirms Kenedija tuneļa. Visvairāk pārsteidza tas, cik ātri ieradās policija- divi motociklisti. Vai tā bija sagadīšanās vai nē, nezinu. Starp citu, virs sadursmes vietas uzreiz sāka riņķot sudrabots beļģu policijas helikopters. Sāku domāt, kad mūsu policija ar tādu varēs lidināties… Otra pilsēta, cauri kurai bija jābrauc bija Genta. Tā nav tika liela kā Antverpene, tādēļ nekādu sastrēgumu te arī nebija. Pēcpusdienā jau bijām uz Francijas robežas. Protams, ceļi teicami, ērti, labas norādes kā jau citur Rietumeiropā. Pirmā pilsēta, kurai traucāmies garām bija Dunkerka, bet jau pēc piecdesmit kilometriem bija mūsu kontinentālās Eiropas galamērķis- Kalē, tādēļ no lielās franču zemes neko daudz neredzējām. Cauri industrializētajiem Kalē rajoniem ved ceļš uz lielo ostu, kurā kā lieli milži nemitīgi kursē prāmji starp Britu impēriju un Franciju. Francijā jau redzamas mašīnas ar labās puses stūres vadību. Jūtams Lielbritānijas tuvums! Kalē iebraukšana ostā ir diezgan vienkārša- viss uzrakstīts uz zīmēm. Vienīgais misēklis pie prāmja biļešu pirkšanas- kasēs franči slikti pārvalda angļu valodu, par vācu valodu nemaz nerunājot. Biļešu cena minibusiņam un mums uz “SeaFrance” prāmja diezgan augsta- 208 eiro. Iebraukšana uz prāmja izkārtota lieliski. Krastā mūs apkalpo angļi, kuri rūpīgi pārbauda mašīnas bagāžnieka saturu, pases utt. Tas, man tā šķiet, sakarā ar Lielbritānijas karošanu Irākā. Pats prāmis, ar kuru braucam uz Lielbritāniju, ir franču. Bijām pārsteigti pat netīrību, kas uz tā valdīja. Apkalpojošais personāls uz kuģa raibs- gan arābiska izskata, gan nēģeri, gan baltie. Komforts minimāls- visur smēķē, ar bērniem nav kur palikt. Kad apnika elpot dūmus, gājām lejā uz automašīnu klāja sēdēt mašīnā. Starp citu- atpakaļ ceļā, braucot ar Britu prāmi, mašīnām neļāva tuvoties līdz pat prāmja pietauvošanai. Arī nobraucot no franču prāmja- anarhija. Ārā nebrauc visi pēc kārtas, bet gan kā sacensībās: kurš ātrāk pielaidīs dzinēju un izbrauks. Tas pārsteidz. Satiksmes organizācija te frančiem nevedas. Lielbritānija mūs sagaida ar stāviem balto klinšu krastiem, lepni plīvojošiem impērijas karogiem un milzīgu automašīnu skaitu. Doveras ostā automašīnu rindas ir ļoti garas. Uzreiz ārpus prāmja notiek satiksmes pārorganizēšanās uz ceļa kreiso pusi. Jāpargroza atpakaļskata spoguļi, jāpierod. Bailes izrādījās veltas. Angļi ir ļoti kulturāli. Redz, kuram stūre otrā pusē, palaiž, izrāda pacietību. Man- autovadītājam ar 11 gadu stāžu, kurš nāk no valsts, kurā bez maz vai katram reizi mūžā ir pienākums nosisties, tas liekas pārsteidzoši. Vēlāk uzzināju ceļu negadījumu statistiku Britānijā- bojāgājušo ir salīdzinoši maz. Pie megapoles Londonas 2003. gadā bojā gājuši ap 200 autobraucēju. Tas ir tik pat, cik Latvijā šogad pusgada laikā. Uzreiz jāatgādina, ka visā Latvijā dzīvo tik, cik Londonā dzīvo vienā vidējā mikrorajonā. Dzeršana pie stūres nenotiek vispār. Un ja kaut kas tāds atgadās, tad ļoti, ļoti reti. Tādi gadījumi ir neiedomājami, jo cilvēks, kas aizturēts pie stūres dzērumā tiek izstumts no sabiedrības- gandrīz vienmēr viņš zaudē darbu, maksā milzīgus sodus, paliek bez tiesībām. Šīs sankcijas izsaka visu- cilvēks vairs nevar nomaksāt rēķinus, zaudē mājokli, visas ierastās ērtības, banku uzticību utt. Šī likumības izpratne Lielbritānija kopumā pārsteidz. Stoktonā pie Tīsas kāda municipalitātes klerka datorā tika atrastas dažas fotogrāfijas, kas izkopētas no interneta, kurās redzami kaili nepilngadīgie. Neskatoties uz to, ka darbinieks bija pirmspensijas vecumā, viņš zaudēja gan savu darbu, gan sabiedrisko stāvokli. Līdz ar to arī visas iespējas, kuras pieminēju iepriekš. Esam Lielbritānijā Kā jau rakstīju, no Doveras līdz Stoktonai pie Tīsas ir ap 600 kilometru. Braucot šo lielceļu, par pārsteigumu sev konstatēju, ka Lielbritānijas maģistrāles vācu “autobāņus” pārspēj. Zinātāji to skaidroja ar Vācijas slikto ekonomisko stāvokli, kādā tā nonākusi pēc ilglaicīgas sociāldemokrātu valdīšanas. Te maģistrāles ir jaunākas, līdz ar to arī līdzenākas. Arī pats ceļu segums Britānijā nav tāds kā pie mums. Angļu asfaltā ir tādi kā gumijas gabaliņi, kas asfaltu padara neslidīgāku. Ja Vācijā nekādu apgaismojumu uz maģistrālēm nebija, tad Lielbritānijā ir izgaismoti praktiski visi lielceļi. Pie tam apgaismojums uz ceļiem nav viss tāds kā Latvijā, bet oranžīgi sārts. 600 kilometru posmā bija tikai nelieli apgabali, kuros uz ātrgaitas ceļiem nebija elektriskā apgaismojuma. Vēl kāda interesanta lieta: Liebritānijā praktiski nav neviena ceļu krustojuma. Tie pilnībā nomainīti ar apļiem, pa kuriem ir ērti pārkārtoties vajadzīgajam braukšanas virzienā. Pat ikvienā Lielbritānijas pilsētā visur ir apļi. Krustojumi pakāpeniski tiek pārbūvēti par apļiem visur. Tā kā ceļi Lielbritānijā ir teicami, ja ne pat paši labākie visā Eiropā, braukt pa šo valsti ar “ačgārno” kustības virzienu izrādījās krietni vien vieglāk, nekā domāju līdz šim. Šajā valstī mani pārsteidza arī tas, ka gandrīz visi spēkrati šeit ir jauni. Vecākus par desmit gadiem nācās ieraudzīt ārkārtīgi reti. Kontinentālajā Eiropā tā nebija. Netrūka tādu pašu mašīnu kā Latvijā. Visgrūtāk izbraucamais posms bija pie metropoles Londonas. Tur maģistrāles ir pat līdz piecu, sešu joslu platumam. Mašīnas plūst uz abām pusēm nepārtraukti. Ik pa brīdim šosejas pārlido lielās pasažieru lidmašīnas, kas nosēžas Hītrovas vai Getvikas lidostās. Vēl uz Britānijas lielceļiem ir sajūtama policijas klātbūtne. Ik pa pārdesmit kilometriem uz īpatnējām estokādēm ceļa malās stāv policijas mašīnas, kuras trafarētas dzeltenīgi spilgtos kvadrātos. Uz šīm patruļmašīnām stāv radari, kas kontrolē braukšanas ātrumu. Gadījās vairākas reizes redzēt, kā britu policija steidzas uz kādu negadījumu. Gaismas, bākugunis un ātrums ar Latvijas policiju, protams, nav salīdzināms, tomēr arī pat Vācijas policija no viņiem pamatīgi atpaliek. Lielbritānijas pilsētās bieži var redzēt arī policijas mikorautobusus, kuri apgādāti ar modernām ierīcēm, kas nosaka braukšanas ātrumu, filmē utt. Vēl jāpiebilst, ka ceļu un patruļpolicisti Britānijā nav bruņoti ar šaujamieročiem. Tas tādēļ, ka labo sakaru un nodrošinājuma dēļ briti var atļauties uzturēt īpašas mobilas ātrās reaģēšanas vienības, kas jebkurā diennakts laikā var piesegt “neapbruņotos” policistus. Gandrīz visi policisti Lielbritānijā nēsā gaismu atstarojošās vestes. Tādas pašas kā mūsu ceļu policisti, tādēļ viņi ir viegli pamanāmi. Un tāds jau arī policijas uzdevums: būt pamanāmiem! Neviļus gribas atgādināt, ka mūsu Liepājas policisti cenšas visādi “maskēties”, nenēsājot galvassegas, virs uniformas ģērbjot civilās jakas utt. Lielbritānijā tas ir neiedomājami. Garo pārbraucienu veicām bez liekām problēmām. Vienīgā aizķeršanās notika, meklējot benzīna uzpildes staciju, jo lielākā daļa no tām, kas atrodas Anglijas mazpilsētās pie maģistrālēm, pa nakti nestrādā. Stoktonā pie Tīsas nonācām naktī- ap 02:00. Nams, kurā apmetāmies, atrodas Stoktonas pie Tīsas centra tuvumā uz Dundas ielas. Nams ir klasisks britu arhitektūras paraugs. Namam ir vairāk nekā simts gadu. Kopš uzbūvēšanas tas nav pārbūvēts. Namā ir divi stāvi- pirmajā ir viesistaba un virtuve, otrajā stāvā divas guļamistabas un vannas istaba ar tualeti. Abus stāvus savieno koridors ar diezgan stāvām trepēm. Zem trepēm izbūvēts tradicionālais angļu pieliekamais. Sētas pusē aptuveni 50 kvadrātmetru liels pagalms, kurā var gan atpūsties, gan izžaut veļu. Tādas mājas angļi būvē joprojām. Pat jaunas tās izskatās vecas. Tāds stils… Praktiski visi dzīvojamie divstāvu nami te ir vienādi: no sarkaniem māla ķieģeļiem, baltām logu rūtīm ar tumšiem jumtu segumiem, un notekcaurulēm. Britu namiem ir vairākas īpatnības. Pirmkārt tie nav siltināti. Ikviens mazākais troksnītis ir dzirdams cauri grīdām un griestiem. Karstās vasarās caur jumtu nami pamatīgi uzkarst, bet ziemās jumti nenotur siltumu. Arī logu rūtis nekur nav dubultas. Ziemās tie aizraso, veidojas leduspuķes. Tāda rīcība liekas nesaprotama tik bagātā valstī. Pēdējos gados briti gan atjēgušies un sākuši vecos logus vairumā nomainīt ar mums tik pierastiem plastmasas pakešlogiem. Nami tradicionāli te tikuši apkurināri ar akmeņoglēm, ko ieguva vietējās ogļu raktuvēs, taču mūsdienās apkurē izmanto gāzi. Visās rindu mājās ogļu kamīna vietā ir iebūvēti līdzīga izskata gāzes kamīni. Vēl kāda īpatnība- Lielbritānijā visas kanalizācijas caurules izvietotas namu ārpusēs, tiesa- sētas pusē. Šādas dīvainības saistītas ar Lielbritānijas klimatu, kurš ziemā ir daudz maigāks nekā Latvijā. Ja ziemā ir vairāk kā desmit grādu zem nulles, to jau uzskata par dabas katastrofu. Sniega te praktiski nekad nav. Tādēļ vairums ceļa zīmju un skaidrojumi tiek krāsoti uz asfalta seguma. Pat zīme “Dodiet ceļu!” Uz Latvijas netīrajiem ceļiem tas būtu neprāts. Kaut starp Latvijas un Lielbritānijas laiku atšķirība ir tikai divas stundas, man bija grūti pierast pie šī laika. Kad viņiem pulkstenis rādīja divi naktī, mums jau bija četri no rīta. Sekojoši viss notika vēlāk. Nācās nedaudz pieskaņoties turienes laikam. Nācās arī celties vēlāk utt. Pirmā diena Lielbritānijā mums bija svētdiena. Nolēmām nekur nebraukt, neko nedarīt un pamatīgi atpūsties. Apstaigājām apkārtējās ielas, pafotografējām, degustējām angļu ēdienus. Biju domājis, ka tie ir pilnīgi atšķirīgi, tomēr izrādījās, ka tā tas nav. Jā, ir atšķirības, bet to nav daudz. Viena no tām ir tāda, ka skābs krējums tur ir kā delikatese, kas mazā plastmasas burciņā, kurā ir ap 250 gramu, maksā aptuveni 70 santīmu. Saldais krējums maksā vairākas reizes lētāk. Lai Lielbritānijā iepirktos lētāk, tai skaitā pārtiku, ir jāzin kur un ko pirkt. Piemēram iepērkoties lielveikalos “Tesco”, daudz ko varēs nopirkt lēti. Pat lētāk nekā Latvijā. Piemēram litrs apelsīnu sulas tur maksā 16 pensus. Tas ir ap 13 santīmiem. Diētiskā 2 litru kola maksā 13 pensus. Cāļu zupa konservos maksā 11 pensi gabalā. Zaļie zirnīši un pupiņas maksā tik pat. Maize maksā tik pat cik pie mums. Desmit brūnās olas maksā 59 pensus. Ēdieni ir pieeajmi tādi paši kā pie mums, protams, sortiments ir neiedomājami plašāks. Neticami, bet Lielbritānijā daudz kas maksā lētāk nekā Latvijā. Piemēram “Matalan” tīkla lielveikalos, kas specializējas tieši apģērbu tirgošanā, ir iknedēļas atlaides kādam preču lokam. Ir arī sezonas izpārdošanas. Tad visas cenas tiek pazeminātas par 50% un pat vairāk. Piemēram ādas jaka, kāda pie mums maksā ap 50 latiem, tur nopērkama par 15 mārciņām (12 lati). Vīriešu džinsu bikses, un ne jau kaut kādas tur poļu vai ķīniešu kaktu kantoru darinātas, maksā no 4 līdz 12 mārciņām. T krekli maksā no 1 līdz 5 mārciņām. Tik pat lēti ir arī bērnu apģērbi. Vēl piebildīšu, ka preces tur ir ļoti, ļoti kvalitatīvas. Bet ir arī produkti, kas maksā daudz, daudz vairāk. Piemēram gatavie ēdieni kafejnīcās maksā daudz vairāk nekā Latvijā. Viens otrais vidēji izmaksā piecus latus. Tādas “luksusa” lietas kā dzintara krelles Lielbritānijā maksā pat simtos. Kādā suvenīru bodītē pamanīju dzintara rokassprādzi par 250 mārciņām. Arī degviela Lielbritānijā ir daudz dārgāka, bet sakarā ar karu Irākā tā palielinājusies līdz pat 0.85 mārciņām par litru. Gan dīzelis gan benzīns maksā vienādi. Vairāk uz Ziemeļiem cenas ir zemākas par dažiem pensiem. Briti neslēpj, ka par šo cenu kāpumu ir dusmīgi un premjeram Blēram tiek veltīti pamatīgi pārmetumi. Nav lēta arī mūzika CD diskos. Viens disks vidēji maksā no 8 līdz 12 mārciņām, kas nesaprotamu iemeslu dēļ tik un tā ir lētāk nekā Latvijā (ar to es domāju nepirātisko produkciju). Arī muzeju un dažādu pasākumu apmeklēšana nemaksā maz. Londonā praktiski neviena muzeja biļete nav lētāka par 20 mārciņām. Provincēs gan ir lētāk. Piemēram unikālās un milzīgās Jorkas katedrāles apmeklējums maksā aptuveni piecas mārciņas. 27. jūlijā braucām ceļojumā uz brīnišķīgo Ziemeļjūras pērli- Vitbiju (Whitby). Lūdzu, nejauciet ar zviedru Visbiju! Kaut nosaukums skan līdzīgi, attālums starp šīm vietām ir liels. Vitbija ir neliela kūrortpilsētiņa Lielbritānijas vidienē. Maza tā ir tikai Lielbritānijas mērogiem, Latvijas mērogiem tā būtu kas līdzīgs Kuldīgai, tikai iemītnieku Vitbijā vairāk. Pilsēta ir ļoti sena, tā uzbūvēta tieši uz piekrastes stāvajām klintīm. Zināšanai- no Vitbijas savus pasaulslavenos ceļojumus sāka kapteinis Džeims Kuks, kuram šajā pilsētā uzbūvēts monuments! Šī ir arī vieta, kurā darbojies leģendārais Robins Huds. Tuvojoties Vitbijai, pamanām to pašu, kas raksturo Lielbritāniju kopumā: kalnains, nav mežu, bet viss perfekti sakopts. Britānijā meži gan ir bijuši, pirms četriem gadsimtiem (kā nekā Notingemas, tai skaitā Vitbijas mežos taču saimniekoja Robina Huda vīri!), taču tie pamatīgi izcirsti. Iespējams, ka tie nebija tik lieli kā pie mums, tomēr tie bija. Tagad tikai parki un krūmāji. Ilgi domājām, kādēļ tos neatjauno. Tad uzzinājām, ka te ir ārkārtīgi mālaina un klinšaina zeme. Mežu trūkumu celtniecībā kompensēja britu kolonijas visās pasaules malās. To dara joprojām. Agrāk Vitbija bija angļu zvejnieku ostas pilsētiņa. Tajā piestāja gan lieli tirdzniecības burinieki, gan mazas piekrastes zvejnieku koka laiviņas. Mūsdienās zvejošana ir palikusi vairāk kā izklaide, kaut šur tur Vitbijā bija redzami tīkli un murdi, kas izlikti žāvēšanai. Šajā ostā stāv arī laivas, jahtas un kuģīši, uz kuriem var noīrēt visu nepieciešamo makšķerēšanai gan zvejai. Šāds pakalpojums tur ir ļoti pieprasīts. Starp citu- Lielbritānijā makšķerēšana nekur praktiski netika manīta, vismaz tādos apmēros kā Liepājā, kaut Stoktonā dzīvojām netālu no Tīsas upes. Vienīgos zivju medniekus ieraudzījām tai pašā Vitbijā. Izskatījās, ka daudziem šī nodarbe ir kā eksotika. Vai tas būtu saistīts ar to, ka pārtikai te neviens paša makšķerētas zivis nealkst vai ar ko citu, tā īsti uzzināt neizdevās. Vitbijā ieradāmies rīta pusē, cerībā, ka izdosies ātri un ērti novietot busiņu, jo būs mazāk ceļotāju. Tā kā Vitbija ir ļoti populāra tūrisma vieta pašiem angļiem, brīvdienās te cilvēku ir ārkārtīgi daudz. Ielas ir pārblīvētas, kafejnīcās nav kur pat apsēsties utt. Neskatoties uz to, ka bija darba diena, pilsētā atpūtnieku bija daudz tik un tā. Mašīnu izdevās novietot tieši kanālmalā, bet arī tad nācās meklēt vietu. Stāvvietas automāti te tādi paši kā pie mums. Ņem pretī arī kredītkartes. Ja mums par stāvēšanu izdod mazu papīra taloniņu, ko jānovieto uz automašīnas paneļa, tad Anglijā lielākoties tiek izdotas biļetes, kurām viena puse ir lipīga. Tās pielīmē pie loga tā pat kā mūsu apskates talonus. Laikam, lai nenozustu. Pilsētā uzriez pamanu, ka gandrīz pie visiem namiem plīvo Anglijas karogi. Tie nav Britu impērijas karogi. Anglijai ir savs- balts karogs, ar sarkanu krustu centrā. Šur tur redzami arī impērijas zilbaltsarkanie karogi. Pirmais, ko Vitbijas viesi steidz apmeklēt, ir grandiozās Vitbijas abatijas katedrāles drupas. Šim arhitektūras piemineklim ir ļoti sena vēsture. Tā dibināta septītajā gadsimtā. Tātad- vairāk nekā 1300 gadu atpakaļ. Katedrāle atrodas augstas klints malā, no kuras un uz kuru paveras vienkārši neaprakstāms skats. Ja klintis ir dabas radīti brīnumi, tad ceļi un arhitektūra ir britu celtniecības brīnumi. Katra ieliņa, nams vai trotuārs ir ļoti rūpīgi būvēts. Vecpilsētā simtiem mazu veikaliņu, kuros atbraukušie meklē kādu suvenīru. Lielā skaitā gan pastkartes, gan vietējo amatnieku darbi, gan tradicionālie suvenīri- krūzītes, karodziņi, krekli, lakati, šalles, vāzes utt. ar Lielbritānijas simboliku. Tā kā brīvdabas muzejs atrodas kalna galā, nāksies pamatīgi nosvīst, lai tur uzkāptu. Vitbijas vecpilsētas šaurās un bruģētās ieliņas ir diezgan stāvas, taču salīdzinot ar veco abatijas ceļu, kas tur saglabājies, tie nav salīdzināmi. Viens otrs drošsirdis uz katedrāles muzeju mēģina kāpt tieši pa šo, neticami stāvo un apsūnojušo bruģi. Kā likts, tiekot līdz pusei, tie slāj uz leju. Kā te ar pajūgiem tika augšā pirms gadu simtiem, netieku gudrs. Visticamāk, ka ar kādu virvju un vilcēju palīdzību. Zirgi tik stāvā kalnā diez vai uzkāptu. Pārējie izvēlas slavenās 199 pakāpienu kāpnes, kuras te redzējušas dažādus kāpējus, dažādos gadsimtos. Ik pa pārdesmit metriem iekārtoti skatu laukumiņi ar soliņiem, uz kuriem atvilkt elpu. Tur pat gandrīz visi mēģina apstāties un iemūžināt fantastiskos panorāmas skatus savos fotoaparātos. Ap šīm kāpnēm viens pie otra sabūvēti nami, kuros ierīkoti gan suvenīru veikaliņi, gan moteļi, gan mazi omulīgi krodziņi. Pamanīju arī kādu specifisku bodīti ar nosaukumu “Just Christmas”. Veikaliņš bija slēgts līdz… Ziemasvētkiem. Tas tiek atvērts ziemas sākumā un slēgts pēc jaunā gada. To atļauties var tikai angļi… Privātnamos ap lielo klinti dzīvo turīgie ļaudis, jo šī vieta ir ārkārtīgi prestiža. Tātad- tā ir dārga vieta. Visu namu jumti ir klāti ar sarkaniem dakstiņiem. Nami pamatā ir no sarkanbrūniem vai dzeltenīgiem māla ķieģeļiem mūrēti. Viens otrs nams nokaļķots balts. Logi ir saglabājušies vecie, ar smalku rūtojumu. Acis priecē daudzie un krāšņie ziedi, kas aug gan neskaitāmās puķu kastēs, gan māla podos. Ziedu vispār britu salās ir ļoti daudz. Katrs ceļu krustojums pilsētās, tilts, centrālās ielas un laternu stabs tā tiek dekorēts. Tikai šovasar to sāka darīt arī Liepājā. Kopumā labs paraugs, kā darīt krāšņāku mūsu Latvijas pilsētas ar salīdzinoši nelieliem līdzekļiem. Nonākot līdz klints galam, paveras skats uz Vitbiju no augšas. Redzama osta, tajā ienākošie un iznākošie kuģi, atpūtnieku jahtas un zvejnieku laiviņas. Kalna augšā ieraugām, ka tur atrodas seni kapi. Te apbedīti vietējie muižnieki. Pieminekļi liecina, ka pirmie aizgājēji te apbedīti vēl daudzus gadsimtus atpakaļ. Kapsētā daudz tradicionālo ķeltu krustu. Pie mums Latvijā tādi nav redzēti. Klints malā nesen uzstādīts koka nožogojums ar brīdinājuma zīmēm. Sākumā tām nepievērsu uzmanību, līdz piegāju klints malai klāt… augstums ne pa jokam. Vismaz divdesmit stāvu māju augstums! Tur pat netālu kāds traģisks vēstījums: pie nožogojuma piestiprināti ziedi ar zīmītēm, kurās lasāmi to nelaimīgo vārdi, kas te aiz neuzmanības nokrituši. Viens otrs, kā izrādās, no klints meties lejā labprātīgi… Aiz kapiem stāv klasisks angļu akmens dievnams, kurā dievkalpojumi notiek joprojām. Tā ir svētās Marijas baznīca (St Mary's Church). Aiz brūnā dievnama ir slavenā Vitbijas Drakulu pils, kurā iekārtots muzejs. Vietējā Drakulu pils bijusi rotāta neskaitāmām mošķu un viepļu ģīmetnēm. Pils priekšā apskatāms diezgan dīvaina skata akmens dārzs. Kaut kas līdzīgs lielam strūklakas baseinam, bet ne ūdens, ne strūklakas nav redzamas. Lai piekļūtu klāt vecās katedrāles drupām, jāpērk ieejas biļete. Tā maksā četras mārciņas. Kopā ar biļeti izdod tādu kā lielu mobilo tālruni. Tas domāts sekojošam: muzeja teritorija sadalīta pa sektoriem. Katram sektoram savs numurs. Tas redzams ik pa pārdesmit metriem. Nospiežot uz šīs klausules redzamos numurus, balss klausulē izklāsta visu, kas saistīts ar katru konkrēto sektoru. Visumā lieliski izdomāts. Piebildīšu, ka klausi, ejot ārā, jāatdod. Starp citu, zagt to vai jeb ko citu ir bezjēdzīgi, visur ir novērošanas kameras, tāpēc te neviens pat nedomā kaut ko bojāt vai nočiept. No muzeja līdz katedrālei ir kādi pārsimts metru. No muzeja uz katedrāles līmeni ved moderns lifts, pēc tam līdz drupām var nokļūt pa labi koptu zālienu. Tur pat var gan apsēsties, gan apstaigāt unikālo celtni, gan nodoties klausulē stāstītā aplūkošanai. Visumā jāatzīst, ka šī muzeja apmeklējums man sagādāja lielu prieku. Pirmkārt jau tādēļ, ka britu arhitektūra ir pilnīgi atšķirīga no mūsu, kas ietekmējusies pamatā no kontinentālās Eiropas, pamatā Vācijas. Otrkārt ir tāda savāda sajūta pieskarties celtnes mūriem, kura būvēta pirms vairāk nekā tūkstots gadiem. Pēc lielā kāpiena pa Vitbijas vecpilsētas ieliņām, mūs veda baudīt slaveno Vitbijas zivju virtuvi. Izvēle krita uz viesnīcas “Delfīns” (The Dolphin) restorānu, kas atrodas tieši blakus ostai un izgriežamajam tiltam pa kuru ik pēc pāris stundām Vitbijā ienāk jahtas un kuģīši ar atpūtniekiem. Tas ir klasiskā angļu stilā veidots restorāniņš. Tumši sarkani grīdas segumi, tumškoka mēbeles, daudz kapara detaļu: rokturi, gardīnu stangas, zvaniņi utt. Un protams tur bija diezgan krēslains. Izvēlējāmies Vitbijas delikatesi, ko viņi sauc par “Fish and chips”, kas tulkojumā nozīmētu zivs ar ceptiem kartupeļiem, taču patiesībā tas bija kas cits. Cepti kartupeļi ar piedevām gan bija, taču zivs bija pagatavota tā, ka tā atgādināja kaut ko līdzīgu mūsu saldajiem zaķaušiem, tomēr pēc garšas atgādināja kraukšķīgu mencu. Ēdiens bija pagatavots ļoti rūpīgi un, kā jau minēju pirmajā daļā, ēstuvēs pagatavoti ēdieni te nav lēti. Viena porcija Vitbijas “Fish and chips” maksāja ap septiņām mārciņām. Balta kafija pusotru mārciņu. Pinte vietējā izlejamā alus tik pat. Vitbijas apmeklējuma noslēgumā mūs gaidīja izbrauciens ar kuteri. Bija iespējams izvēlēties- braukt ar lēnu kuģīti un baudīt Ziemļjūras viļņus vai braukt ar ātru un mūsdienīgu kuteri. Izvēlējāmies otro. Tas bija kaut kas, jo kutera kapteinis par lielu prieku mums meta diezgan asas virāžas. Ātrums kuģim bija diezgan liels. Vēl lielāku prieku angļu jūras vilkam sagādāja ekskursantu kliedzieni ikkatrā asākā pagriezienā. Tad viņš ņēmās savus trikus atkārtot vēl un vēl. Krastā kāpām slapji un ar aizsmakušām balsīm… Un laimīgi. Beidzamajās dienās, ko pavadījām viesmīlīgajā Lielbritānijā, bijām nolēmuši apceļot pilsētas, par kurām ir pieņemts teikt, ka tās nav vēsturiskas, te ir radīta vēsture, tās ir pati vēsture! Un viena no pilsētām, kurā tapusi visas britu impērijas un arīdzan pasaules vēsture ir Jorka (York). Šī pilsēta var lepoties ar divu tūkstošu gadu senu vēsturi. Līdz pat 17. gadsimtam šī bija Lielbritānijas Ziemeļu galvaspilsēta. Uz Jorku! Kaut braucām uz Jorku vēstures faktu apgaroti, nelielu vilšanos mums sagādāja šīs pilsētas dīvainā autostāvvietu sistēma: virs katras iebrauktuves stāvvietā ir uzstādīts augstuma ierobežotājs, kurš atļauj caurbraukt tikai mašīnām, kuru augstums ir zem 180 cm. Tā kā mums bija minubuss, bet uz jumta transportkaste, par iebraukšanu i nebija ko domāt. Vienīgā vieta, kur bija iespējams piestāt, bija tūristu autobusu stāvvietā (te stāvēšana ir diezgan dārga, aptuveni divas mārciņas stundā), bet arī tur mums sanāca klizma: tur dežūrējošie uzraugi teicās, ka šīs vietas esot jārezervē! Nācās meklēt piestātni citur un pēc pārsimts metriem kārtējo reizi bijām patīkam pārsteigti par britu viesmīlību. Kāda neliela hoteļa īpašnieks, sirms angļu kungs, pašā pilsētas centrā mums laipni atļāva apstāties pie sava viesu nama. Par stāvēšanu uz visu diennakti tika paprasītas tikai trīs mārciņas. Slēdzot ciet mašīnu, smaidošais kungs pat pieteica, ka mašīnu pieskatīšot, kaut te esot drošs un mierīgs rajons. Luk tā! Jāsāk ar to, ka Jorkā bija Romas impērijas Britānijā ieņemto zemju administratīvais centrs. Jorkas kolonizācija ar brutālu spēku notika krietni vēl pirms Kristus dzimšanas. Kaut romieši bija nežēlīgi kolonizatori, nevar noliegt, ka tieši Romas impērijas iebrukums Lielbritānijā ienesa daudz jaunievedumu. Starp tiem minami slavenie romiešu ceļi, tilti, apūdeņošanas sistēmas, kanalizācija utt. Jorkā arī izveidojās pirmās kristiešu draudzes visā Britānijā. Tas notika ap 306. gadu pēc Kristus dzimšanas. Jau 312. gadā Jorkā tika uzcelts pirmais kristiešu dievnams. Pēc Romas tirānijas Jorkā un lielā daļā Britānijas nesākās viss angļu netraucēta valdīšana. Ap septīto gadsimtu par Jorkas valdnieku kļūst karalis Edvīns no Ziemeļu Umbrijas (Edwin of Northumbria), ko kristīgi pagremedēja bīskaps Paulīns (Paulinus). Karalis Edvīns Jorku nodēvēja par Jorviku un ienesa šij britu pilsētā vikingu tradīcijas. Līdz ar šo laiku sākās vikingu kultūras invāzija Britānijā. Vikingi pašā Lielbritānijas vidienē atstāja paliekošu iespaidu, izveidojot gan skandināvu tirdzniecības ceļus, gan sadzīves kultūru, gan kaujas tradīcijas, taču pēc aptuveni četriem gadsimtiem vikingu kundzībai Lielbritānijā pienāca gals. Angļu bruņiniekiem izdevās izspiest vikingus, taču Jorkā joprojām ir uzskats, ka šejieniešiem ir jauktās britu- vikingu asinis. Jorkieši par to lepojas. Mūsdienās Jorka ir ļoti, ļoti skaista pilsēta, kuras lepnums ir grandiozā, ja neteiktu vairāk, katedrāle, ko apjož senais Jorkas aizsargmūris un valnis. Ar ko tad šī Jorkminsteres (York Minster cathedral) katedrāle ir tik dižena? Pirmkārt jau ar milzīgajiem izmēriem! Dievnama iekšienē, stāvot tieši zem torņa paveras prātam neaptverams skats. Augstums, vismaz tik, cik deviņstāvu namam. Nams ir patiesi grezns. Katedrāles iekšiene ir viena liela un milzīga telpa, kas sadalīta ar grezniem altāriem un metāla kaluma nožogojumiem. Dievnams ir sadalīts tādos kā vairākos līmeņos, bet ne stāvos. Tajā joprojām pulcējas Britānijas bīskapi un lemj baznīcai svarīgus jautājumus. Te dzied visā pasaulē pazīstamais Jorkminsteres korāļu koris. Par ieeju šajā arhitektūras brīnumā ir jāmaksā ieejas biļete. Vienai personai cena ir ap piecām mārciņām. Studentiem, invalīdiem, pensionāriem un bērniem atlaides. Bet ko par biļetes cenu, tā nauda ir to vērts! Atļauts gan filmēt, gan fotografēt, ko desmitiem tūristu vienlaicīgi arī steidz darīt. Bet pats iespaidīgākais ir tas, ka šij katedrālei ir milzīgs vecums. To iesāka būvēt tālās pirmās tūkstošgades mijā! Mūsdienu izskatu šis grandiozais dievnams ieguvis ap 1400. gadu. Tomēr, runājot par šā nama skaistumu, nevar nepieminēt, ka tas celts burtiski uz kauliem. Nams būvēts simtiem gadus. Klinšaino augsni skaldījuši un namu pretīm debesīm slējuši tūkstošiem amatnieku, no kuriem daudzi gāja bojā. Par šausmīgajiem darba asptākļiem pat vēstī katedrāles sienā izveidota aina, kurā redzams strādnieks, kas kaļ klints bluķus katedrāles kazemātos. Katedrāles pagrabstāvi joprojām vieš diezgan baisu skatu. Ne miņas no cēlās un grandiozās virszemes arhitektūras… Pilsētas centrā skatāms arī senais Kliftona tornis (Clifford's Tower), kas ir viens no Jorkas monumentālo būvju pirmsākumu lieciniekiem. Šo Jorkas valni un torni ceļotāju pievilināšanai atjaunoja vēl tālajā 1889. gadā. Jorkas pils, katedrāle un senie mūri uzņēmuši britu karali Henriju II (tas noticis aptuveni astoņsimts gadu atpakaļ), kas te apmeties un dzīvojis daudzkārt. Te dzīvojuši arī citi karaļi, starp tiem slavenais karalis Artūrs. Jorka ir pilsēta, ko dēvē par Lielbritānijas dzelzsceļa galvaspilsētu. Starp citu, te ir iespaidīgs dzelzsceļa muzejs uz ko no paša pilsētas centra vizina ekskursiju vilcieniņš ar automašīnas riteņiem. Pēc Jorkminsteres katedrāles apmeklējuma ikviens tūrists steidz apmeklēt brīnišķīgo Jorkas vecpilsētu un tās neskaitāmos suvenīru veikaliņus un vasaras kafejnīciņas. Arī mēs. Līdzīgi kā tas bija Vitbijā, arī te visa vecpilsēta ir viens vienīgs britu arhitektūras paraugs. Šauras bruģētas ieliņas, mazie veikaliņi, tumšās vārtrūmes utt. Šajā pilsētā var redzēt un just, ka vietējie ļoti lepojas ar savu vēsturi. Ik uz stūra plīvo impērijas karogi, izlikti dažādu ģerboņu atveidi, vikingu ragainās cepures, daiļskanīgi iestāžu nosaukumi kā “King Arthur” utt. Te ir veikali, kuros tirgo bruņinieku bruņas, zobenus, vairogus, sitamās vāles, šķēpus, arbaletus un citas regālijas. Ir gan suvenīru zobeni, ko nolikt savās mājas uz plaukta, bet ir arī visīstākie seno bruņinieku zobeni, ar kuriem nešaubīgi varētu arī šo to sacirst! Bez tam te ir kas tāds, ko līdz šim Lielbritānijā nebiju manījis- ieroču veikali tirgo visa veida šaujamieročus tieši blakus arhaiskām vālēm un arbaletiem. Blakus lokam un bultām ir mūsdienīgas pistoles, automāti un karabīnes. Kad vecpilsēta palika aiz muguras, apstaigājām Jorkas centru, kas no vecpilsētas atšķīrās ar relatīvi platajām ielām (tik pat "lielas", cik Graudu iela Liepājā). Arī pa šīs pilsētas ielām kursē divstāvu autobusi, kuru otrajam stāvam nav jumts. Tas, lai tūristiem būtu ērtāka pilsētas aplūkošana. Pametot Jorku, palika atmiņā skaista pilsēta, kura pratusi saglabāt ļoti daudz senatnīguma. Tas ir tieši tas, ko mēs varētu izdarīt Latvijā. Netrūkst mums pilis, muižas, vecpilsētas un skaistas dabas. Arī mūsu pilsētā ir daudz, kā rādīt un cerams, ka reiz arī jorkieši apmeklēs mūsu Liepāju un jūsmos par latviešu un seno kuršu vēsturi, kuri sakāva varenos vikingus, kas tik ilgus gadsimtus kolonizēja Jorku… Braucam uz Duramu Nākamajā dienā, svētdien, pēc Jorkas apmeklējuma mūs veda ceļojumā uz Duramas (Durham) pilsētu. Arī šī ir viena no senākajām Britu impērijas pilsētām, kurā ir līdzīga katedrāle, kādu redzējām Jorkā. Atšķirība tikai ir tanī, ka ap šīs katedrāles mūriem- Duramas pilī, atrodas slavenā Duramas universitāte. Duramas katedrāle nav tik grezna kā Jorkminstere, taču arī te ir daudz ko redzēt. Duramā tā visa ir no akmens. Diezgan drūms iespaids, kaut ienācām tanī tieši svētdienas mises laikā, kad tur skanēja skaistas baznīcas dziesmas. Arī fotografēt vai filmēt iekšienē nebija ļauts. Lai ieietu katedrālē biļetes nebija jāpērk, taču pielikts plakāts, kas katram ienācējam lūdz ziedot ne mazāk kā četras mārciņas. Turpat informatīvais stends, kurā aprakstīts, cik izmaksā katedrāles uzturēšana. Izmaksas patiesi ir lielas. Vienā nedēļā nepieciešami ap 20 000 mārciņu. Pati Durama kopumā arī ir ļoti skaista pilsēta. Raksturīgi, ka praktiski visas senās britu pilsētas var lepoties ar skaistu panorāmu. Mums, diemžēl, tāda ir tikai Rīgai. Liepājas senā krastmala ir izkropļota līdz nepazīšanai. Nekas no senatnes vairs nav saglabāts, kas britiem ir neiedomājama rīcība. Pat jaunās būves tiek pieskaņotas vecajām. Tāda pat bija milzīgā daudzstāvu atostāvvieta Duramas centrā, kuras apdarē izmantoti materiāli, kas ir ļoti līdzīgi senajai arhitektūrai. Cauri Duramai tek upe, kuru šķērso vairāki kājāmgājēju bruģētie tilti, bet gar krastmalu izvietojušies daudzi veikaliņi un kafejnīcas. Atšķirībā no Jorkas, bet līdzīgi kā Vitbijā, arī Durama ir ļoti kalnaina. Vecpilsētas ielas iet kalnā kā serpentīns. Visi nami ir būvēti uz stāviem slīpumiem, kas pilsētai piešķir ļoti īpatnu skatu. Gandrīz neviena iela nav taisna vai vienādā līmenī. Uz katra krustojuma šo stāvo kalnu dēļ izveidoti palieli “gulošie policisti”, lai mašīnas nenoripotu līdz pašai apakšai. Ko tur liegties, arī iešana, mums, pie Latvijas līdzenumiem pieradušajiem, bija pagrūta. Pēc vairāku stundu staigāšanas sajūta tāda, ka visu laiku būtu kāpts pa trepēm. Potītes sāpēja… Arī braukšana pa šo pilsētu bija savdabīga- ielas šauras, stāvas. Visas mašīnas maziņas, izņemot satiksmes autobusi, kas brauc ļoti klusi un ātri, bet mēs praktiski vienīgie ar minibusu. Vēlāk uzzināju, ka mašīnām virs 1400 kubikcentimetriem tur lielākas nodevas, tādēļ visi izvēlas mazas mašīnas. Arī ielu šaurības dēļ, protams. Duramā arī nolēmām iegriezties vienā no ātrās ēdināšanas kafejnīcām, kura saucās “Subway burger”. Kāpēc nolēmām te iet? Kaut tas ir populārs ēstuvju tīkls, tādā vēl nebijām bijuši. Atšķirībā no tradicionālajām “makdonalda” tipa ēstuvēm te ierasto frī un burgeru vietā piedāvā maizītes (sendvičus), kuras ļoti atgādina mūsu pašu veselības maizītes, kurās ieliek visu, ko vien klients vēlas. Tomāti, gurķi, salāti, paprika, olīves, gaļa, desa, zivis, veģetārās piedevas utt. Maizes sagatavošana notiek pasūtītāja klātbūtnē. Vēl kas. Šīs maizes gala rezultātā sanāk ļoti lielas. Tādu apēdot tiek izjusta pamatīgas vēdera pilnuma problēma. Kaut kas līdzīgs, kad apēd veselu mūsu pašu baltmaizes batonu. Otro reizi tādu “batonu” diez vai sūtītu… Braucot ārā no Duramas pamanījām, ka ap šo pilsētu tiek pamatīgi būvēti jauni četrjoslu ātrgaitas lielceļi- “bāņi”. Darbi norit ārkārtīgi vērienīgi. Desmitiem ekskavatoru, buldozeru, ceļamkrānu un kravas mašīnu. Darbi, kā nācās redzēt, neapstājas pat svētdienās. Kā jau minēju agrāk, man radās iespaids, ka pēc dažiem gadiem visā Lielbritānijā būs paši labākie ceļi visā Eiropā. Tie tik tiešām te ir perfekti un arī tad tos nemitīgi uzlabo un pārbūvē. Braucam uz mājām Ceļš uz mājām, kā zināms ir ātrāks un īsāks. Varbūt tādēļ, ka pa šiem ceļiem jau reiz braukts, varbūt tādēļ, ka tik ļoti gribas uz mājām. Neskatoties uz to, ka no Stoktonas pie Tīsas līdz Doverai ap 600 kilometru ceļš, ceļu veicam ārkārtīgi viegli. Vienīgais pie Londonas apvadceļa mūs pārsteidz šausmīgi spēcīgs negaiss ar zibeņošanu un lietavām. Tā dēļ pat nojaucām braukšanas virzienu. Vēlāk mums zvana Aivars un saka, ka viņa pusē, Anglijas vidienē, visu dienu pamatīgi gāž lietus. Ja būtu braukuši stundu vēlāk, visu ceļu brauktu pa lietavām (un ne jau tā, kā mums, kad smīlā, te gāza kā ar spaiņiem!). Paveicās. Atgriežoties mājās, skatījāmies TV ziņas un bijām pārsteigti par plūdiem, kas Lielbritānijā iesākās tieši pēc mūsu aizbraukšanas. Satiksmes sastrēgumi utt. Kas cits, ja ne veiksme? Kā jau minēju sākumā, no Francijas uz Angliju braucām ar franču kuģniecības “SeaFrance” prāmi, tādēļ nolēmām atpakaļceļā provēt angļu kuģniecību “P&O Ferries”. Kā jau bija gaidāms, te bija daudz, daudz lielāka kārtība (arī cena nedaudz zemāka). Britu prāmim arī nosaukums tāds cēls- "Doveras lepnums"! Acīs krita tīrība, stingrie noteikumi un laipnais balto cilvēku personāls. Pie automašīnu tilpnēm pielaiž tikai iebraucot un izbraucot. Nekāda sēdēšana ārpus pasažieru klājiem nav atļauta. Praktiski visi klāji atzīmēti kā nesmēķējošo, kas patīkami pārsteidz, jo franči tam visam uz sava prāmja uzlika “mīksto”. Lielbritānija no mums atvadījās ar brīnišķīgu saulrietu, sagādājot daudz patīkamu skatu mirkļus, ko steidzu iemūžināt iekš foto. Baltās salas krastu klintis izskatījās rozā. Tieši tad, kad prāmis sāka attālināties no Doveras ostas, saule jau bija norietējusi un pretīm prāmim strauji nāca miglas vāli, tumsa un Normandijas krasti. Pagāja aptuveni divarpus stundas un mēs jau bijām Kalē terminālā. Bet te kāda negaidīta liksta: jāpierod pie braukšanas pa ceļa labo pusi! Pa divām nedēļām pamatīgi atrofējušies tik ierastie instinkti. Tomēr viss ir vieglāk, nekā sākumā likās. Pēc stundas braukšanas pa naksnīgo Franciju- viss savās vietās. Palīdz arī tas, ka Francijā visi lielceļi ir pamatīgi izgaismoti. Aiz Francijas- Beļģijas robežas nolemjam apstāties kādā tankštellē līdz rītausmai. Jau liekoties uz auss, blakus satiekam kādus braucējus no Latvijas. Šie varen priecīgi, ka kāds no Latvijas pagadījies ceļā. Jau otro nedēļu nevienu ar Latvijas numuriem nav manījuši. Arī mums patīkami. Izrādās krievu puiši no Rīgas, kuri steidzas uz mājām. Mājupceļā viss tāpat kā prombraucot, tāpēc ripojam viegli un ātri. Laiks visu ceļu karsts, īpaši Vācijā. Atmināmies, cik slikta braukšana bija pa Polijas galveno tranzītceļu, tādēļ nolemjam mainīt maršrutu un dodamies pa Berlīnes apvadceļa otro pusi un braucam uz Polijas piejūru. Sanāk gabaliņš klāt, bet varbūt tā vērts? Austrumvācijā esam pārsteigti, ka esam uz betona lielceļa, kurš kalpo jau no pagājušā gadsimta trīsdesmitajiem gadiem. Tātad- esam uz slavenajiem Hitlera bāņiem! Gribas apstāties un nofotografēt, bet nedrīkst- ātrgaitas ceļš. Pie stāvlaukumiem no šīm vēstures paliekām ne miņas. Vietām gan tie vecie ceļi ir diezgan slikti, bet visa ceļa garumā līdz Polijai maģistrāle tiek pamatīgi būvēta no jauna. Beidzot ir klāt Polija. Mūsu karte un dators gan rāda, ka te ceļi nebūt nebūs labāki, tomēr nolemām riskēt. Ja ne labāk, tad citādāk! Jā, līdz pat Ščecinai ceļš ir lielisks. Šķiet, ka to pašu Hitlera laika Vācijas autobāņu turpinājums. Bet līdz ar nogriešanos no ceļa uz Ščecinu, viss izmainās. Ceļi kā pie mums, bet braukt var. Atšķirībā no Polijas vidienes, te ir daudz vāciskās arhitektūras. Daudz bruģētu ielu. Jūtams, ka šī zeme kādreiz bijusi vācu zemei piederīga (bijusī Pomerānija, kā nekā). Šie skati pagaist, tikko esam attālinājušies no Vācijas pierobežas. Pienāk nakts, kuras pavadīšanai pa tumsu nevaram atrast piemērotas vietas. Palikt mežā negribas, pilsētās šosejas malā nevaram atrast stāvlaukumus. Tad nu bez apstājas līdz rītam braucam līdz pat Elblagai. Tur tankštellē dažas stundas nododamies miegam. Līdz ar pirmo gaismu esam augšā. Kad tuvojamies Kaļiņingradas apgabala robežai, esam šokēti. Arī te ir… autobānis. Redzams, ka tas ir vecs un aizlaists. Tieši tāds pats kā Austrumvācijā. Mašīnas nevienas. Apmierināti braucam. Ceļam saglabājies labs segums. Tikai traucē, ka starp betona plāksnēm aug zāle. Nerodu atbildi, kāpēc tā netiek izravēta. Pāri bānim iet viadukti un tilti. Visi apauguši ar kokiem, zāli un krūmiem. Pēc pārdesmit kilometriem mūsu ceļš sāk kļūt aizvien šaurāks. Ieskatoties vērīgāk pamanām, ka autobāņa platums nemainās, vienkārši zāliena velēnas un krūmi no meža aug virsū tieši uz ceļa. Sajūta, ka šis ceļš burtiski ved uz nekurieni. Nevienas ceļu zīmes, neviena cilvēka, nevienas mašīnas. Beidzot pienāk tas, ko domājam… autostrāde beidzās… Uz ceļa smilšu čupa, tā apaugusi ar zālēm. Redzams, ka te jau gadiem neviens nav braucis. Izkāpjam no mašīnas, fotografēju. Kāds ir pārsteigums, kad redzu, ka ceļa malas un nobrauktuves ir izliktas no maziem rakstainiem bruģakmenīšiem, kādus redzēju dažās Vācijas pilsētiņās. Pats aizaugušais lielceļš ir no betona. Skatāmies karti un tikai tad top skaidrs: te ir bijušā Austrumprūsija! Vācijas vēsturiskais sākums. Pēc Otrā pasaules kara lielvaras šo skaisto vācu zemi atrāvušas no pārējās Vācijas un daļu nodevušas Polijai. Otra daļa tikusi Krievijai. Redzot, cik te viss pamests un nolaists, bet atceroties, kāda Vācijā valda saspiestība, sajūta, ka kaut kas tomēr uz šīs pasaules nav kārtībā. Agri vai vēlu 80 miljonu cilvēku pārapdzīvotā Vācija meklēs jaunas zemes, kamēr šī vācu kultūras un lauksaimniecības citadele stāv pamesta, un tik tukša… Atrast ceļu tālāk izdodas turpat blakus. Pa šauru un līkumotu ceļu, kas vijas caur gleznainām bijušās Austrumprūsijas pilsētiņām, braucām, nepārsniedzot braukšanas ātrumu 50 km/h. Ceļš ir ļoti bedrains. Bet šo defektu kompensē gleznainie skati. To, cik agrāk te bijis skaisti, apliecina pat tas, ka praktiski iekviena laukumu māja būvēta no rakstainiem un sarkaniem māla ķieģeļiem, dakstiņu jumtiem, pagalmi ir bruģēti, bet ikvienā miestiņā gaisā slejas tumšsarkanu ķieģeļu vācu luterāņu baznīcas, kas pārtapušas par katoļu. Kaut mūsu izvēlētais pavadceļš neizrādījās pārāk labs, nebijām vīlušies. Mēs redzējām unikālas un vēsturiskas vietas. Redzējām skaistus ezerus un mežus. Man, kā cilvēkam, kas ļoti interesējas par vēsturi, tas bija liels pārdzīvojums: redzēt to, par ko tik daudz lasīts! Tālāk jau sekoja atgriešanās uz tranzītceļa, pa kuru devāmies uz Lielbritāniju vairākas nedēļas atpakaļ. Pa to atgriezāmies arī Lietuvā, kur jau bijām kā mājās! Leiši tak mūsu brāļi tomēr... Kad bijām pie Rucavas robežposteņa, lūkojāmies visapkārt. Un nemelošu, ja teikšu, ka Latvija ir visskaistākā. Kaut nav mums to lepno Eiropas ceļu, mūsu pašu Rucavas- Liepājas šoseja likās ārkārtīgi tīkama. Visapkārt plašumi, zaļie Kurzemes meži. Liebritānijā un arī pārējā Eiropā to tik daudz vairs nav! Nav skaistākas zemes par šo! Beigas


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais