Palīdzēsim nodrošināt skaistu bērnību ari citur!

  • 5 min lasīšanai
Vēstule no Āfrikas, 2006. gada 5. decembrī. Pirms to ieraugi savam acīm… …ir grūti iztēloties, kā maza, netīra rociņa tiecas pēc kukurūzas putraimu biezputras, kurā nav ne drusciņas cukura. ..grūti noticēt, ka skola var but mazs zemes lauciņš ēnā zem Baobabu koka, ..grūti iedomāties, kā 60 bērni rātni sēž cits citam cieši blakus uz mitra, dubļaina māla zem salmu jumta mazā būdelē, ko viņi sauc par savu skolu. Dažiem uz muguras drānā iesiets guļ jaunākais brālis vai māsiņa. Vairāk nekā pusei nav nekādu apavu. Apģērbs reizēm knapi turas kopā daudzo caurumu dēļ. Bet viņi sēž tajos dubļos, ko lietus sezonas ūdeņi sanesuši skolā (būdelē) un dzidrās bērnu balsīs aizrautīgi atkārto “a, e, i, o, u”, “one, two, three, four…” Tāda ir realitāte, kuru tagad redzu dienu no dienas. Esmu vairākus tūkstošus kilometru projām no mājām vienā no nabadzīgākajām valstīm Āfrikas dienviddaļā – Malāvijā. Mans vārds ir Ieva Ince, un es esmu 23 gadus veca rīdziniece. Pirms devos uz Āfriku, gandrīz 5 gadus strādāju Latvijas Radio. Bet manas intereses vienmēr bijušas pārāk plašas, lai ilgāku laiku būtu vienuviet. Kopš bērnības man bija sapnis vērst kaut ko šajā pasaulē labāku. Nejauši es izlasīju par brīvprātīgo darbu Āfrikā, un mani pārņēma spēcīga vēlme sekot šim izaicinājumam savā dzīvē, jo kas zina – varbūt tāda drosme un stipra griba manī rodas tikai vienreiz. Tagad jau vairāk nekā 7 mēnešus strādāju brīvprātīgo darbu bez atalgojuma: vispirms 6 mēnešus Eiropā ar bērniem no sociāli nelabvēlīgām ģimenēm un bāreņiem, un tagad nedaudz vairāk nekā mēnesi esmu Malāvijā. Mans darbs šeit ir saistīts ar bērniem pirmsskolas vecumā. Ik dienas ar norūsējušu velosipēdu “Champion” apbraukāju vairākus ciematiņus lauku teritorijā un apmeklēju turienes skolas. Uzreiz gan jāsaka, ka vārdam “skola” te ir pavisam cita nozīme. “Skola” šeit nozīmē “vieta, kur ir skolotājs”. Tā var but koka ēna, zaru būdiņa vai telpa vietējā klīnikā, vai stūrītis baznīcā. Šeit izglītības sistēma ir citāda. Šeit nav bērnu dārzu, bet ir sākumskoliņas. Bērni tajās ir ļoti mazi: no 2 līdz 5, 6 gadu vecumam, lielākoties trīs gadus veci. Šajās skoliņās bērni saņem putru, tāpēc vecāki sūta pat visjaunākos bērnus uz šīm sākumskolām. Un tad es redzu, kā mazuļi aizmieg “mācību” laikā, daži raud un raud. Bet skolotājam nav laika un spēku mierināt katru izsalkušo vai saslimušo rauduli, jo uz vienu skolotāju ir ne mazāk kā 40 bērnu, citviet pat 60. Tiešām grūti to iztēloties, pirms ieraugi savām acīm! Un paši skolotāji! Manās acīs viņi ir varoņi! Šajās skoliņās viņi ir brīvprātīgie, jo kas gan viņiem maksās naudu?! Lielākoties tās ir sievietes. Dažas grūtnieces, citas ar mazuli uz muguras, citas Aids novārdzinātas, bet pilnas spara un cerību, mīlošas un stipras šo daudzo bērnu priekšā. Ciematiņa komiteja sarūpē viņām uzturu, bet neviena nesaņem algu. Un tomēr viņas nāk ik rītu uz savu “skolu” zem koka vai būdelē. Tas ir vienīgais veids, kā viņas jūtas noderīgas un spēj uzturēt cerību par labāku nākotni. Lielākā daļa no viņām ir pabeigušas tikai pamatskolu, citām nav pat šo astoņu klašu izglītības, bet viņas dalās ar tām zināšanām, kas viņām ir. Malāvijas lauku teritorijā skolotāju trūkums ir tik liels, ka ikkatrs, kas bijis skolā kaut īsu laiku un prot rakstīt un lasīt, var kļūt par tiešām noderīgu skolotāju. Es ar savu Latvijas Universitātes diplomu esmu, šķiet, vismaz profesora statusā. Pat ar vienkāršām zināšanām es spēju izbrīnīt un iepriecināt tik daudzus cilvēkus! Mans darbs ir atbalstīt un uzraudzīt 23 no šīm sākumskoliņām lauku teritorijā, diezgan plašā rādiusā ap otro lielāko pilsētu Malāvijā – Blantairi. Šobrīd manā projektā ir 23 skolas, bet jau drīzumā to būs vairāk. Esmu atradusi vēl 6 aktīvas sievietes, kas var kļūt par skolotājām, tāpēc saraksts papildināsies, un būs vēl par sešiem ciematiem vairāk, kuros ir sākumskoliņa. Mans darbs ir daudzveidīgs un uzdevumi gan vienkārši, gan teju vai neiespējami. Esmu palīdzējusi būvēt skolas ēku vienā no ciematiņiem, vairākām skolām, kam bija tikai zaru vai salmu jumts, palīdzēju savākt līdzekļus plastikas plēves iegādei, lai apturētu lietus ūdeņus (šobrīd te ir lietus sezona, un tas nozīmē tiešām spēcīgas lietavas). Es sagādāju kukurūzu, ko samalt dzirnavās, lai bērniem skolā būtu putra. Savā pirmajā mēnesī jau 5 skolām esmu palīdzējusi uzsākt ienākumu radīšanas projektus (income generating activities) – kukurūzas un dārzeņu lauciņus, lai skolas komiteja var daļu ražas izmantot bērniem uzturā, bet daļu pārdot, lai iegādātos visnepieciešamākos mācību līdzekļus. Mans tiešais darbs ir arī sniegt padomus un konsultēt šīs skolotājas, kā mācīt bērnus, kādas zināšanas ir būtiskas bērnībā. Jāteic, ka tas ir ļoti sarežģīts uzdevums tik atšķirīgos apstākļos, kad nav pieejami nekādi mācību materiāli. Bet es cenšos būt ļoti radoša un izmantot katru sīkāko dabas vai vislētāko pieejamo materiālu darbā ar šiem bērniem. Katru mēnesi es rīkošu (novembrī jau sarīkoju) apmācību dienu, kurā sapulcējas vairāk nekā 40 skolotājus no plašas teritorijas. Šajā dienā es nodrošinu viņiem uzturu, rakstām piederumus, dažas krāsas un papīru, un tad 7-8 stundas es mācu viņiem dažādas spēles, ko var izmantot darbā ar bērniem (no manas bērnības, grāmatām un interneta), sniedzu lekciju par kādu noteiktu aspektu darbā ar bērniem, higiēnu, uzturu, veselību un dažādām mācību metodēm. Mēs arī diskutējam, un vienu stundu viņi man jautā visdažādākos jautājumus. Šī viena diena katru mēnesi viņiem nozīmē tik daudz! Pagājušo reiz dienas beigās vairākas skolotājas pienāca pie manis un apskāva mani cieši, cieši. Viena skolotāja raudāja aiz pateicības. Ir grūti izstāstīt, cik daudz šeit nozīmē vienkāršas lietas, kuras mēs uztveram kā pašas par sevi saprotamas! Interesanti, ka lielākā daļa skolotāju nerunā angliski (daļa vismaz saprot un nedaudz runā, jo Malāvija daudzus gadu desmitus bija Lielbritānijas kolonija, līdz pat 1964.gadam). Tāpēc man vienmēr līdzās ir mans palīgs un labākais draugs – Shaky Steven. Viņš ir vecs vietējais vīrs, kas brīvprātīgi palīdz šim skoliņām. Kā viņš pats saka, bērni ir šīs zemes nākotne, un viņš grib darīt visu, kas ir viņa spēkos, lai atbalstītu sākumskolas. Viņš man daudz palīdz gan šajās apmācību dienās, gan ikdienas apmeklējot skolas. Darot vienkāršas lietas (atrast cementa kompāniju Blantairē, kas var atbalstīt vienas skoliņas celtniecību, sagādāt plastmasas šķīvīšus, lai 40 bērniem nav jāēd no viena katla, ziedot futbola bumbu, dalīties vienkāršās zināšanās utt.), reizēm ir grūti saredzēt lielākus panākumus. Bet, kad vakarā nogurusi atlaižos savā būdiņā zem moskītu tīkla, jūtu, ka katra diena ved mani tuvāk manam mērķim – padarīt šo dzīvi gaišāku vismaz dažiem no šiem cilvēkiem. Es ticu, ka jau šobrīd dažiem no šiem bērniem esmu radījusi priecīgus bērnības mirkļus, kas paliks atmiņās. Un atmiņas par bērnību taču ir tik būtiskas, vai ne? Kādi gan mēs izaugtu, ja mums būtu nolaupīta bērnība? Ja būtu jāiet ubagot vai jāmokās ar bada sajūtu… Darba ir bezgala daudz, un es ceru, ka man pietiks spēka un psiholoģiskas noturības nepadoties pirms laika. Mans projekts Malāvijā ilgst gadu – līdz 2007.gada beigām. Ja kādam ir iespēja atbalstīt mani ar jebkādiem materiāliem, kas izmantojami darbā ar bērniem, es būšu no sirds pateicīga! Adrese: Ieva Ince Teacher Training College DAPP Country Office P.O. Box 2732 Blantyre Malawi Africa Kaut ko sūtīt no Latvijas gan laikam sanāk dikti dārgi, tāpēc būšu ļoti pateicīga ari par jebkādu finansiālu atbalstu. Ieva Ince AS SEB Latvijas Unibanka Account number: LV79 UNLA 0095 1223 4817 0 Swift number: UNLALVZY un ja Tu nevari palīdzēt, bet Tev nav mazsvarīgi tas, kas te notiek, atsūti kādu vēstuli uz augstākminēto adresi! Tās es vienmēr saņemu ar prieku! Ar cieņu, Ieva Ince


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais