Pārmaiņu skartie jeb 32 stāsti par Islandi

Ivars Karpičs 04.10.2010 8 min lasīšanai 29 foto

Šis ir kā turpinājums rakstam par Islandi, kas arī ir meklējams šājā pašā ceļojumu sadaļā. Tamdēļ pirms šī raksta, iesaku pārlapot iepriekšējo, lai būtu aptuvena nojausma kas un kā...

„Eu, nu beidz ākstīties! Celies taču augšā. Nav prātīgi gulēt uz galvenā Islandes ceļa”. Šī apakolapitiskā doma Arvīdam ienāca prātā ap ap 6iem rītā pēc rock festivāla afterparty. Bet vispirms kā sanāca nonākt lidz šai situācijai. Rock festivāls tika organizēts pamestā autu kūtī. Sadegtas sveces un bars islandiešu viņiem raksturīgajos džemperos. Pa nakti temperatūra ap nulli. Protams, es salstu, bet vietējiem šķiet tas normāli, pat redzami kādu t-kreklos. Pasākums dizgan kolorīts, priecēja vietējo grupu mūzika un kopējā atmosfēra. Ganrīz redzēju arī vienu kautiņu, te jāuzsver gandrīz, jo abus kareivjis pirms pirmā iznāciena izdarīšānas saķēra pusciems un uzsākās skaidrošanas darbi. Kā man teica vietējie, te neviens nekaujas, tikai sievietes šat tad aizdegas. Man patīk šī skandināvu mentalitāte, kas nav tik agresīva kā dienvidu tautas. Otra piebilde- alkohols. Piedodiet, bet tas tiek patērēts vairumā. Pēc pagājušā gada Skotijas vizītes un Islandes radās aptuvena nojausma kāpēc. Proti, to raksturo apkārtējā vide un laika apstākļi. 9 ziemas mēneši, apkārtējs drūmums un pelēcība, tāda var likties Islande ceļotājam, bet tādi nav cilvēki, viņi nav drūmi un pelēki. Protams, jaunieši to kliedē ar stingriem dzērieniem, bet kopumā islandieši manuprāt daudz vairāk laika velta sev un ģimenei, jo fiziski vairāk sēž mājās. Garīgi tie ir pilnvērtīgi un dzīvo harmonijā ar dabu un sevi. Man pašam arī gribas pieskaitīt pie šīs mentlitātes un tāpēc mani arī piesaista Skandināvija un ziemeļi puse. Vel maza atkāpe no tēmas jāvelta cilvēku atklātībai. Islandieši ir diezgan noslēgta tauta (arī manuprāt) un sākumā var likties vēsi un atturīgi, bet tiklīdz tiek šis ledus salauzts, tad paveras pilnīgi cita bilde. Arī mums festivāla izdevās „iefiltrēties” un pašiem bija sajūta, ka ar vietējiem esam uz viena toņa. Līdztekus, alus jautājums tika atrisināts, jo nezinu no kurienes tikām cienāti ar alu un karstu picu (labs komplekts tādā aukstumā). Atgriežoties pie festivāla, jāsaka, ka tas jau beidza 11os vakarā, fiziski tiek aizklapētas durvis un tauta izklīst. „Ejam uz mežu”, man uzsauc kāds jaunieties ar brillem bez stikliem. Protams ejam, man nostrādā atkal vadmotīva, ejam, paļaujamies uz momentu. Nonākam mazā meža pudurī, kur turpinās festivāls. Viss tas pats tikai mūzika nav. Pa vidu redzu kaut ko līdzīgu ugunskuram. Vietējie puikas mēģina tur pūst un bakstīt, bet nekā nesanāk. Eh, no ko jūs tur ņematies! Man kā pārgajienu mīlošam latvju puikam ugunskurs ir kā kauls sunim. Sāku lauzt zarus, pūst un šeptēties, pēc neliela laika jau liesmas līdz riekstiem. Apkārtējie tik noskatās uz spilgti zaļas krāsas puiku, kas neizskatās pēc vietējā. Ar šo nopelnu pāris aliņus, kaudzi ar jauniem draugiem, pus arbūzu ar pildītu degvīnu un n-tos pateicības vārdus. Ejot prom no kaujas lauka, saņemu ČeGevaras cienīgus žestus ar dūri (Respekt). Kaujas trofejas un abumi tiek sadalīti uz abiem, un ap rīta pusi saprotam, ka jātinās, citādi vēl trīs dienas nespēsim no šī miesta izkustēties. 6km gājiens uz mājām izvēršas par garāko gājienu Islandē. Pa ceļam arī sanāk iemēģināt galveno lielceļu, jo spēki sāk izsīkt, kas dažās vietās atgādina šķērsielu Džūkstē. Kaut kā jau tiekam līdz mājām un ar kantainu galvu ceram sagaidīt nākamo dienu...

6. diena atnāk tāda, ka labāk negribu atgādināt. Nolemjam, ka šodien uztaisīsim mazu izbraucienu līdz Eiropas jaudīgākajam ūdenskritumam Detifoss. Attālums ap 80 varbūt 100 km. Braucienu sākam diezgan vēlu, proti, tikai 4os vakarā. Vispirms paciemojamies pie kādas Islandiešu ģimenes. Ieēdam piparkūkveidīgus cepumus un kafija atver acis pēc vakardienas izklaidēm. Viens no ģimenes locekļiem strādā kādā ciemā, kas ir pa ceļam. Tamdēļ mūs aizvedīs līdz kritumam, atpakaļ pašiem kaut kā jātiek. Kāpjot mašīnā pamanu lavas kluci. „Tas šat tad noder”. Njā, tā lava ir visur... Brauciens izvēršas diezgan interesants. Kaut arī sajūta, ka pēc vakardienas galva noripos, spējam uzturēt kādu sarunu, kas mijas ar smiekliem. Islandieši ir ļoti lepni ar savu valsti. Viņiem ir labākais ūdens, lielākie kalni, garšīgākais jērs utt (lielākā daļa ir taisnība). Paši to nenolidz, bet tieši otrādāk, nereti to atgādina un ceļ virspusē. Pa ceļam arī interesantas ainavas, iežu lauki, kas izskatās kā zemes burbuļi, sniegoti kalni tālumā. Uzzinam, piemēram, ka cilvēkam var piederēt privātīpašums ar kalnu. Nu feini, pašam savs privātais kalns. Nogriežoties no galvenā 1. ceļa seko 864 ceļš. Njā, visapkārt melns tuksnesis, neviena auga un dzīvnieka un skarbs vējš. Tūvākā māja ap 50 km. Pēkšņi atceros, ka mums te būs jāstopē atpakaļ, bet mašīnas saskaitīju kādas trīs visā ceļā. Nu labi, gan jau izdzīvosim. Pie Detifoss atvadamies, vēl tikai Scotish leader padzēriena malks no vietējā vīrisķa tiek akceptēts un ar labiem vēlējumie atvadamies. Ho ho, nu gan jaudīga štelle- ūdens kritums kā pelēks paklājs apvij klints malu. Skan nepajokam, pašu ūdens saskari nevar redzēt, tā vietā miglājs un varavīksnes. Aiz krituma seko upes izgrauzts kanjons. Nolemjam nesteigties un kādas 2 stundas pasēdēt te. Novērojam, ka tūristi ir daudz un pieļaujam domu, ka gan jau kāds mūs aizvedīs un apžēlosies par diviem letiņiem. Pie pusdienām (lasīt, vakariņam) secinam, ka līdzi esam paņēmuši tikai kādus 2 litrus ūdeni, telts arī nav. Khm, un ko mēs darīsim, ja transportu nedabūsim un būs jāpārnakšņõ šajā nekurienes vidū. Ar šādu apcerīgu domu stāvu uz ceļa un mēģinu kādu mašīnu nobalsot. Plāns B ir iet pa ceļu līdz 1 galvenajam ceļam, pa kuru nebūtu problēmu tikt atpakaļ, bet būtu janoiet ap 40 km. Darbiņš visai naktij... nu nezinu, diezgan bezcerīgi. Vienīgās mašīnas arī neņem, līdz pa gabalu pamanu kādu mazu sarkanu polo. He, tie jau mūsu jaunie draugi vācieši. Smaidīgie pensionāri auto nr. 7. atbrīvo vietas mums un varam uzsākt ilgo ceļu kāpās (tuksnesī). Tos 40 km braucām kādas 2 stundas, bet labāk tā nekā ar kājām. Esam pateicīgi par jebkādu transportu. Pie tam vecais onka ik pa laikam piestāj un izvelk savu nikon aparātu un pabildē kalnus. Es arī izlecu ar savu nikon, eh mēs kā brāļi. Vācieši mūs pieved pie pašām mājām. Nu kur nu vēl labāku transportu, pat autobuss tā neizrīkojas. Vakars tiek pavadīts mierīgi ar kāršu partijām un daudzām sarunām ar handbola spēlētājiem (tiem handbols kā futbols Brazīlijā). Rock festivālā otrā diena mums nezivēršas tik roķīga un rezultātā afterparty ir daudz bālāks. Varbūt tas raksturojams ar apziņu, ka rīt jādodas tālāk vai arī ar ugunskura neesamību. Nu nezinu, jebkurā gadījumā esmu priecīgs, ka esam mājās un Detifoss apciemojums beidzās bez apsaldētām nierēm. Ar šādu apcerīgu domu arī liekamies pie miera, lai jau rīt agri sāktu virzīties uz austrumiem.

7. diena. Kaut kā ar tiem rītiem mums neveicas un tā prātīgi izskustamies no ciemata tikai ap 3iem. Protams, pāris stundu salšana un stopēšana nu jau ir ikdiena. Pēc mirkļa piestāj 8 mašīna. Passāts ar dzīvojamo treileri. Priekšā divas daiļas islandiešu meičas sēž, kāpjot iekša arī ievērojam trešo, kas zems segas uz aizmugurējā beņķa mīt. Somas iemetas bagāžniekam un uzsākam ceļu uz Austrumiem. Cik tālu brauksim nezinam, kad ēdīsim pusdienas (lasiet vakariņas) nezinam, galvenais, ka mūs ved. Mašīna piebāzta ar visādām mantām, sākot no avīzēm līdz pus izdzertai bakardi pudelei. Meitenes brauc atpūsties un ceļo ap Islandi. Sarunas arī jauniešu līmenī, bet interesanti. Pozitīvā iezīme ir tas, ka šoferi arī nereti ir ceļotāji un piestāj pie kāda apskates objekta. Arī šīs meičas domā braukt uz Krafla vulkānu. Blakus tam uzcelta spēcīga ģeotermāla elektrostacija. Vulkāns uz kadu brīdi aprimis, bet in general tas ir diezgan aktīvs. Meičas pidžamās uztaisa kādus facebook cienīgus foto un pec brīža jau braucam tālāk. Šķiramies pie 901 ceļa pagrieziena. Ceļa zīmes vēsta, ka līdz Myvatn 63 km un Egilstadir 104 km. Butu feini ja mēs šodien tiktu līdz Egilstadir. Vai tiksim, tas jau nu ir labs jautājums. Stopēšana nu jau kā ierasts nevedas. Graužu ābolus, Arvīds staigā ar rokām pa asfaltu, izlīstam uz kādām 15 min, palasu grāmatu, skatos uz Islandes plašumiem – tāda bija stopēšanas ikdiena, ko tajā momentā pārtrauca kāda Škoda, kurai piešķirts 9 numurs. Tajā mīt kāds islandiešu fermeris, kas nodarbojas ar pienu un tamlīdzīgām štellēm. Viena no produktīvākajām sarunām, jo bija iespēja uzklausīt cilvēku, kas tieši ir saistīts ar Islandes ekonomiku, dabu un esošo situāciju kopumā. Interesanti uzzināt kā mainījās dzīve pēc krīzes un kādas ir domas par iespējamo dalību Eiropas savienībā. Detaļās neieslīgšu bet īsi teikšu, ka arī viņiem nav viegli. Piemēram, lētāks un daudz nekvalitatīvaks piens tiek importēts no R- Eiropas, tiek dalītas zvejošanas kvotas un neveiksmīgi stabilizēta ekonomika. Tas pats piens- tik garšīgu es nebiju dzēris kadu laiku, bet loģiski tās govis ēd bioloģiski tīru mantu un viss ir kedā, bet mainot to visu sistēmu es pat nezinu kas notiks. Paskatieties uz šo bildi, kur tas ko mēs ēdam ir vienas „skaistas” ekonomiskas sistēmas galaprodukst. Nu nezinu, man tad jau labāk agrīnā saimniekošana pie sirds, kas savā ziņā Islandē pastāv vēl joprojām. Labi, negribu stipri aizskart sociāli ekonomiskas lietas, bet šis šoferis mūsos radījas daudz pārdomas, kas tika kliedētas uz ceļa. Līdz Egilstadir tik vien kā 22 km. He, to jau ar roku var aizsniegt. Stopēt nesanāk ilgi un pēc pāris minūtēm piestāj bēšas krāsas volvo (10 nr.). Priekšējo sēdekli aizņem Arvīds. Mašīnu vada kāds vec opaps, kurš lāgā parunāt nevar, jo viņam esot problēmas ar kaklu. Saruna no opja puses atgādina filmas Krustēvs kadru, kad krustēvs biedē mazdēlu ar apelsīnu mizu mutē. Šajā gadījumā miza izpaliek, bet domas par turpmāko likteni gan sāk rasties. Nu cerams, ka opaps neievedīs mūs mežā, bet viss nav tik traki un ap 8iem jau esam Egilstadir. Opaps pieved mūs pie veikala durvīm. Paldies tev! Ieejam lētajā veikalā un papildinam ēdienu krājumus. Iemetu arī pa kādai šokolādei, tas enerģijai. Šeit mazliet nogrēkojām un izmantojām ēstuvju pakalpojumus. To darījām jo visu dienu nebijām ēduši un ēstgriba bija tāda, ka es varētu apēst jebko kas kustas. Kur joks arī šo mazo ciemu skar globalizācija un vakariņas tiek notiesātas Subway ieskrietuvē. Pēc pus stundas gājiena esam ārā no pilsētas un atrodam ideālu stopēšanas vietu. Pirmo reizi parādās ceļazīme ar Reikjavikas uzrakstu. Stopējam diezgan ilgi un īsti nesanāk. Paliek vēsāks, jo ārā jau ap 10iem, bet pēc brīža piestāj pat divi auto. Šekureku viena ir iepriekšejā opja auto un otra vēl nezināma. Negribam Hitčkoka cienīgu vakara etīdi, tamdēļ kāpjam melnā auto. 11 auto vada kāds beļģis ap 40., kas atbraucis viens pats atpūsties ar savu mašīnu. Iepriekšējo reizi bijis uz nedēļu, bet tagad nolēmis uz 2 mēnešiem ar savu mašīnu vienkārši ceļot. Iemīlējies šajā zemē un neko tur nepadarīsi. Viņam taisnība divās nedēļās sanāk pamatīga skriešana, labāk būtu mierīgi lēni braukt un atpūsties. Nu nekas, mēs nakamo reizi uz mēnesi atlaidīsim. Arī šis beļģis ir telts un alternatīvās ceļošanas piekritējs, tamdēļ sarunas ir brīvas un bez barjerām. Palūdzam lai mūs izlaiž vienā koku pudura. Atvadamies un sākam meklēt telts vietu. Jāpiebilst, ka Islandē telti drīkst būvēt visur, izņemot dabas parkos un privātajos īpašumos (bet var sarunāt). Pēc mazā meža škērsošanas nonākam pie kalnu upes, ko ieskauj kalni. Otrpus upei kalnos redzamas arī kādas mājas mākoņos. Saule jau metas uz rietu un nestdzīgi pagatavojam vakariņas. Roltons ar desu un sieru- labs. Somā atradu šprotes bundžu, tā ar sīpoliem aiziet uz urā. Saldajā selga ar tēju. Pēc vakariņam protams, nolemjam pastaigāt gar šo skaisto kalna upi. Pulkstens rāda jau pusnakti, bet ārā gaišs kā dienā (pluss ceļojot vasarā tuvu polāram lokam). Pārgajiena laikā sanāk šķērsot neskaitamus klins bluķus, egļu audzes un sūnu segas. Uztaisam pāris fotogrāfijas un īsti pat nesarunājamies, bet pašam sajūta, ka nav ko te īsti piebilst, jo viss ir perfekti. Neko citu man nevajag, ne Las vegas, ne cigārus neko (kaut gan iepriekš likās tas ir feini). Sēžu siltās sūnās un skatos talienē, kā mākoņi apņem kalnus un saules pēdējie stari kaut kur aizķeras. Domās apmaldos un uz mirkli pazūdu, esmu pazudis- pazudis te Islandē... Pēc domu pārgajiena nolemjam vēl pie miera neiet, pārāk feini šeit. Ieslēdzam prīmusus un pēc brīža jau tēja vārās. Tiek salauta šokolāde un kārtis tiek izdalītas un pielietojot jaunizveidoto kāršu žargonu jautri pavadam laiku. Paralēli sarunas par Islandi, par vienkāršību naprimst kā rezultātā pie miega dodamies tikai ap rīta pusi...

Negribas garu palagu uzreiz rakstīt, tamdēļ laikam būs vēl viena noslēguma daļa par sadarīto Islandē... to be continued