Dabas harmonijā jeb 32 stāsti par Islandi

Ivars Karpičs 04.10.2010 11 min lasīšanai 67 foto

Laikam jau katram ir kāda sapņu zeme, sapņu vieta vai sapņu ugunskurs pie kura apsēsties. Daudzus gadus atpakaļ (kad vēl kvadrātsakni no 91 nemācēju izvilt) redzēju attēlus no kādas dīvainas zemes, kur dūmi un karsts ūdens nāk no pazemes. Likās tādas mistiska padarīšana un mūsu skaistos Zemgales plašumus jau nu nekādīgi neatgādināja. Laikam ejot uzzināju arī šīs zemes vārdu, proti, tā ir Islande. Lietošu īso I, jo pieradums kaklā liek norīt to jumtu virs tā burta. Protams, domas par šo zemi bija tēlainas un vairāk abstraktas. Pēdējos gados biju dzirdējis, ka Islande tūristiem ir palikus daudz draudzīgāka un atvērtāka. Nav divu domu un nolemju doties uz Islandi. Vienu no draugiem (Arvīdu) arī nav problēmas sarunāt. Gan jau satiksim Bjorku un naudu atdošu kaut kad – tie ir pietiekoši iemesli lai ceļā nedotos viens pat. Kā rezultātā nauda tika atdota pāris nedeļu laikā un Bjorka nesatikta, bet par to neiet stāsts.

Poētiskais ievads beidzot ir izbeigts un varu definēt loģistikas lietas. Tātad divas nedēļas Islandē, ņemam līdzi telti un pats galvenais stopējam, kur acis rāda. Jau iepriekš varu teikt, pēdējā izvēle bija kā šautriņa 3 x 20 lauciņā, proti ar stopēšanu viss izdevās. Lidojām vienā jūlija dienā uz Reikjaviku caur Oslo, kombinējot Airbaltic ar Iceland Express. Drošības pēc starp lidojumiem padsmit stundas, tas tā lai ziepes nesanāk atkal ar kaut kādiem tur vulkāniem un sazin ko. Kopā aero izmaksā katram ap 200 Ls. Manuprāt, lēti.

1. Pirmā nakts tiek pavadīta Oslo lidostā. Paliela, garlaicīga, bet pietiekami normāla vidusmēra Eiropas lidosta. Veikali žēlīgi dārgi, labāk paņemt savu roltonu vai tēju un no dāmām paprasīt karsto ūdeni, jo tas ir par brīvu 1 stāva diennakts veikalos. Kārtis, lonely planet un rough guide lappošana (brauciena laikā sapratām, ka pirmais labāks), kārtis, stulbi joki, mazliet miegs, atkal kārtis, fotogrāfēšanās pie milzīga arhitektūras šedevra kas atgādina vienu vīriešu ķermeņa daļu utt. Pa logu Norvēģija arī izskatās pievilcīga, a varbūt paliekam tepat. Ta nē, Islande galvā.

2. Otrā diena arī tiek sagaidīta tajā pašā lidostā. Tikai pie lidmašīnas stjuarte laipni mani pasauc un liek doties pie drošības vīriem. U velns, es negribu te palikt, esmu tīrs kā borjomi minerālūdens. Es jau uzreiz prasu, kas par lietu. Redz gāzes balonus somā nedrīkst vest. Nja, aplauzos, jo 3 prīmusa baloni ir pietiekams skaits lai uzlaistu gaisā pat to boingu, nu neko, nākas mest tos ārā un būs jāpērk Islandē. Lidojums ir pabaiss, okeānu redz mazliet, pelēki mākoņi, liekas, ka laižam uz citu planētu. Arī samazinot augstumu redzams pirmais reljefs. A kur mani Zemgales līdzenumi, kur bērzu birzes. Aizmirsti, te tā nav, te vulkāna pumeki tiek vāzēs likti, bet ne bērzu zari pavasarī kā pie mums. Nu neko, parādās skrejceļš un pēc mirkļa ieelpojam pirmo gaisu ar lietus piedevu. Tīri tīrs! Pa zvērīgu naudu ap 2000 kronām (aptuveni desmitnieks) dodamies ar autobusu uz Reikjaviku, jo lidosta atrodas Keflavik. General plāns nebija uzreiz sākt stopēt, bet gan mazliet aklimatizēties Reikjavikā, iepirkt pārtiku un tad tikai durt kur acis rāda. Reikjavika nekādu dižo iespaidu neatstāj. Sazinamies ar Couch surfing biedru un uzzinam, ka esam laipni gaidīti pie vakara puses. Nu neko, apskatam Hallgrímskirkja, lielāko baznīcu Islandē, krastmalu un vikingiem veltītu laivu. Šeit jāpiebilst, ka pirmie, kas ieceļoja gluži nebija vikingi, bet gan īru mūki, kuri nozuda pēc vikingu ierašanās. Arī musdienās stipri var just šo Skandināvu mentalitāti un vikingiem raksturīgo piesitienu. Reikjavika arī ir viena pirmajās apmešanās vietām, kas šeit tika izveidota Ingólfr Arnarson vadībā ap 9 gadsimtu. Pilsētas vārds cēlies no vārda dūmaka, apmācies, tā arī te izskatās, velāk apskatot foto arī secinu, ka pelēkais tonis te stipri dominē. Vēl ja šķir tās vēstures lapas, tad Islandei ir arī senākais parlaments Altings. Bet tas tā, vikipēdijas informāciju varat paši atrast, gribēju vairāk sniegt tādu emocionālu skatījumu no divu rolton ēdāju ceļotāju puses. Nja, iepērkam ēdamo uz kādām 3 dienām (lētais bonus mums ir pa kabatai). Reikjavikas ziemeļu galā ir labs ceļotāju veikals, nopērkam katrs pa prīmusa kannai, salvetes utt. Laikam jau nākamais pārsteigums bija Couch sufing biedrs, tā bija ap 40 gadu hipija stila dāma, kurai bija tik piebāzta māja ar mantām, ka bērni skraidījas pa māju, varēja tikai tos dzirdēt, bet ne redzēt. Arī kurpes pēc novilkšanas bija mazliet japameklē. Pie tam divstāvīgajā gultā mums tiek ierādīts otrais stāvs, jo pirmo aizņem dāma no Portugāles, kurai nakts vidū pievienojās vēl viens coučsurferis no Beļģijas (rezultātā tā viņš arī nesatika nama māti). Taisot vakariņas uzzināju, ka vēl vienā istabā ir vēl divi krievu tūristi. Njā, 6 nejauši couch surferi pie viena hosta, tā man nebija gadījies. Bet man vienalga, galvenais ka pajumte. Vakarā dodamies uz krogu, kur dzeram labāko Islandes alu, kas maksā ap 5Ls, bet garšo pēc pilzenieka, kas mašīnai uz loga pusizdzerts Jāņos stāv. Ar mazu pasaules karuseli un domām par vulkāniem atplīstam otrajā stāvai...

3. dienā sākam mūsu pārbrauciens. Pēc veltīgiem pūliņiem tikt pilnībā arā no galvaspilsētas (jo neviens uz Brīvības ielas nestopē), nolemjam braukt uz Selfoss. Biljeti nopērkam līdz pusceļam, bet neviens neaizrāda, tāpēc laižam līdz Selfoss. Oho, pirmie kalni, kaut kur pirms tam pirmie tvaiki mutuļo un aitas skraida. Selfoss pārspēj ar milzīgu vēju. Apēdam pa hotdogam un dodamies ārā no pilsētas lai stopētu. Mērķis ir geizeru ieleja vai Gulfoss. Attālums ap 60 km, kas tad tur, viens pūtiens. Kā rezultātā pirmā stopēšanas diena izvēršas par smagāko. Pēc 2 stundu gaidīšanas piebrauc dāma ar Škodu. Pietiek vieta diviem latviešiem un divām lafuma somām ar pilnu sakabi. Pirmās runas ar vietējiem (pilnīgi visi labi komunicē angliski). Jautājam par stipro vēju, A tā jau norma, nekas īpašs. Kā jūs ceļojat – Ar stopiem, Kur gulēsiet – Teltī, Askan liels Ha Ha. Dāma smejas no sirds, ka gandrīz nobrauc no ceļa. Citēšu viņas sacīto: „Nu ceru, ka jums tur kalnu telts ir. Tas ir pagrūti, nakts vidū pamodīsities aizpūsti nezin kur. Bet malači, būs ko jums pastāstīt bērniem”. Nja, es vēl gribētu satikt savus mazbērnus. Bet variantu nav. Finanses lai divas nedēļas pa Hilton dzīvotu mums nav un tas man arī neinteresē. Dāma mūs ieved parādīt kādu mazu vulkāna krāteri un vēl pēc kādiem 10 km šķiramies. Esam pusceļā. Turpinam stopēt, bezcerīgi, tāds vējš ka no kājām pūšs nost. Neviens neņam, ejam ar 20 kg somām. Liekas ka drīz miršu (nu velns tā Islande, es gribu mājās!). Noejam kādus 5 km pa grunti līdz kādam bendzīntankam. Iedzeram kafiju (parasti mazos veikalos tās ir par velti), es uzmetu vienu gore tex bikšu kārtu un varam turpināt. Piebilde, bez labiem pārgājiena apaviem un mitrumizturīga apģērba Islandē nav ko darīt (visi staigā lafuma, north face, lowe alpine vai pašu islandiešu North 66). Laika apstākļi mainās ne pa dienu bet pa minūti. Mums sanāca stundas laikā piedzīvot gan spilgti karstu sauli, gan lietu, miglu un vēl sazin ko. Otrais šoferis ir kāds students, noved 10 km līdz savam ciemam. „Ja gribat varat nākt pie manis, skatīsimies Spānijas futbola spēli (PČ) un iedzersim alu”. Negribīgi sakam nē. Atkal stāvam kā tādas pasta kastes ceļa malā. Pēc divām stundām piebrauc redneka mašīna (no angļu valodas „sarkans kakls” - laucinieks). Pikapam puse no logiem nav. Aizmugurē vesels tirgus latgalīte placis. Kas tik tur nebija, sākot no skūvēm, zāģiem līdz melnam sunim, kas smirdēja un laizīja Arvīdam rokas (viņs iepriekš ēda tos desas cigārus). Vēl pēc tam abi divas dienas smirdējām pēc suņa. Nu neko, tā jau ir tā stopēšanas burvība, tu satiec normālus parastus cilvēkus. Aprunājies ar viņiem, esi pēc iespējas tuvāk tai valstij, kur ceļo. Tas nav akvārijs jeb autobuss, kur tu lūri un pat nezini, kas notiek aiz tā. Jā šis šoferis parāda Islandiešu laipnību un atvērtību. Pēc 3,5 km mums jāizkāpj lai turpinātu ceļu. Sāk jau krēsloties un man sāk pārņemt panika. Nu ko mēs te daram, telts te nav kur būvēt (neviena koka un vējš tāds ka Latvijā jau trauksmes sirēnas strādātu), atkal iestājas „Es gribu mājās stadija”. Nolemjam līdz 9iem eksperimentēt. Pēc nelielas izlīšanas un 3 stundām piebrauc šīs dienas pēdējā 4 mašīna. Liels džips ar suni (te laikam vietējā paraža). Norvēģis, kas nodarbojas ar spēka laivu dzinēju tirdzniecību. Džips tik liels kā Jeņisej kombainis. Šis mūs apsola aizvest uz vienīgo mežu Islandē, netālu no Geizeru ielejas. Pēc durvju aizvēršanas un laba vēlējuma vārdiem pirmo reizi aptaustām Islandes kokus. Egļu mežā aizvējāuzceļam telti. Tiek ieslēgti abi prīmusi, atvērtas pirmās zupiņas, sagriezta Latvijas rupjmaize. Sēžot mīkstajās sūnās un ēdot gardās vakariņas pats sevi pieķeru pie domas, ka nav jau tik traki. Viss ceļojumā var mainīties tik kardināli un bez plānošanas, ka pašam prieks sametās. No bezcerīgas izlīšanas uz ceļa līdz siltai tējai ar cepumiem ir tikai viens solis, viens moments, ko pats jau neaptver pirms to izdari, bet kad kaut kas mainās, tad tik to piefiksē. Un šī ir alternatīvas ceļošanas un arī domāšanas pozitīva iezīme, nevajag paļauties uz grandiozu plānošanu, jo tas tevi ierobežo un var arī apbēdināt gadījumā ja lielie plāni neizdodas, bet tieši otrādāk, ceļo ar jūtām, izdzīvo momentu un nākamā situācija pati attīstīsies. Pārdomu pilns arī aizmiegu.

4. No rīta pirmais Must see objekts. Geizeri! Ceļamies agri un esam tur pirms visiem japāņu tūristiem. Ūdens izrāde novērojama ik pa 5 min. Apstaigājam arī pārējos brāļus un nolemjam, ka jādodas tālāk, pirms tam palūdzot kafiju vietējā viesnīcā. Par brīnumu zolīdā viesnīca ir laipna un diviem pēc suņa smirdošiem puikām iedod kafiju un pat brokastis liek galdā. Nu ko mēs, nav vēlams tā izbraukt uz citiem, tāpēc malkojam tika kafiju. Dodamies ārā no geizeru ielejas uz Gulfoss, vienu no krāšņākajiem Islandes ūdenskritumiem. Tiek mazgāti zobi aukstā kalnu upītē un sakārtotas somas. Stopēšana nevedas un tikai pēc kādas stundas lecam auto nr. 5 – vācu tūristi ar to dzīvojamo māju brauc tieši uz Gulfoss. Arvīds pielieto savas zināšanas vācu valodā. Abi divi sāk smaidīt, kad sakam, ka nakti pārlaidām teltī, nezinu kāpēc, varbūt abiem atmiņas par kādu nakti telti, kas pavadīta pie Vācijas/ Austrijas robežas vecajos 60tajos, vai smaids par jauniem cilvēkiem, nezinu... Gulfoss, o jā. Spēcīga lieta. Laikam ekvivalents būtu Niagāra, ko redzēju pirms gada, bet te feināk, nekurienes vidū ūdens karalis. Saule apspīd daudzās krituma kaskādes un varavīksne pazūd kanjona lejtecē. Pavadam dažas stundas šeit. Nekur negribas skriet, bet gan izbaudīt un saprast to dabas spēku un vilinājumu. Islande saņem 2 punktus no 10. Pa gabalu redzu pirmo ledāju. Tā ieinteresē, ka gribas tik iet ar kājām. Liekas, ka te pat vien ir, bet reāli ap 50 km. Apstaigājot mašīnas secinām, ka visi dodas uz Reikjaviku, mums doma ir doties atpakaļ uz Selfoss un tad pa krastu turpināt uz Austrumiem. Uzduramies kādam autobusam, kas dodas caur vidieni uz Akureijri (nemāku rakstīt). Nu sasodīti labs piedāvājums, proti, varam izbraukt Islandes otrā malā Ziemeļos. Jāizlemj ātri, bet izlemjam vēl ātrāk. Padārgs sanāca šis 6 stundu brauciens, ap 35Ls. Bet tas bija to vērts, redzēt vidieni, kas atgādina Marsu vai citu planētu. Starp citu tur trenējās NASA astronauti aklimatizācijas nolūkos. Ceļš tiek atvērts tikai dažus mēnešus vasarā, citādi sniegs 2m. Pa tādu ceļu ar golfu nav ko tur darīt. Stopēt arī nebūtu prāta darbs. Auksts (ap 10 grādiem jūlija vidū) un skarbs vējš. Kā tās aitas te izdzīvo, nu nav man sajēga, vēlāk uzzināju, ka tās ziemā mākslīgi tiek pārdzītas uz citu salas daļu. Vidienē apskatam sēra avotus, dabīgus zemes čaiņikus, ieēdam nacionālo maizi ar kakao un dodamies tālāk. Ceļa reljefs stipri mainās, mainās arī apkārtējā vide. Daudz zaļāks un košāks. Tuvojoties A pilsētai pat novērojam sniegu kalnos, kas ir mūsu līmenī, njā sniegs jūlijā. Pie šīs idilles sanāk pat iesnausties uz pāris minūtēm, līdz jākāpj ārā A pilsētā. Ak dies, šito laiciņu. Ap kādiem 7 grādiem, auksts kā nemetās. Nu nē, es laikam miršu šajā dienā. Ar „smaidu” atrodam kempingu. Nolemjam telti būvēt kaut cik kādā aizvējā. Duša bija galvenais kempinga izvēles cēlonis. Pēc 4 dienām, jau veidojas smaržas buķetes oriols. Iedomājaties sviedri, suņa smaka, roltona dvinga un vēl sazin kas. Gribas jau atmazgāt kaut ko vismaz no šī saraksta. Pēc tam uzvelku visu kas vien iespējams. Ap 5 zeķēm, 4 apenēm, 4 krekliem, 2 biksēm utt. Ielienu guļammaisā, bet vēss kā stallī. Ar trīcošiem zobiem tiek pavadīta trešā nakts otrajā lielākajā Islandes pilsētā.

5. Kaut es nebūtu pamodies. Pamodos ap 5iem no tā, ka fiziski trīcēju un nespēju vairs aizmigt. Viena doma, nav ko mocīties. Īsti negulējis sazin kā izlienu no telts un dodos uz virtuves pusi, padusē iemezdams prīmusu un tēju. Jau pēc padsmit minūtēm tēja vārās un kaulos atgriežas kaut kāds siltums. Ap 8iem tā arī bezdarbībā nodzīvoju pa kempinga āra virtuvi. Bet galvā nebija ne vienas sliktas domas, arī tagad nav nekā negatīva kad atceros to laiciņu, jo biju Islandē un izdzīvoju savu sapni (dzīvē nav tikai jāsapņo, sapņi ir jāpiedzīvo). Ap 11 esam jau ārā no pilsētas. Ejot ārā pamanu kādu dīvainu ceļazīmi, kas attēlo lidojošus putnus un dažādus uzrakstus. Turpinot ceļu dzirdami putni, to skaņa paliek arvien skaļāka un līdz beidzot situācija atgādina Hitčkoka filmas cienīgu momentu. Zemu lidojoši putni mēģina sevi aizstāvēt un agresīvi uzbrūk. Pēc kāda laika atceros, ka grāmatā par Islandi lasīju par vienu sugu, kas esot diezgan agresīvi, knābā cilvēkiem un lido virsū. Tie to dara, jo aizstāv savas ligzdošanas vietas. Tiekam cauri putnu zonai, arī esam ārā no pilsētas un varam sākt stopēt. Atkal kaut kā neizdodas. Paliek arvien vēsāks, A pilsēta atrodas līcī, kur iepūš salti ziemeļu vēji. Paliek arvien aukstāks, sāk jau atkārtoties manas „skaistās” nakts notikumi. Lai aizdzītu aukstumu un sliktās domas sāku pat dziedāt un dejot, Arvīds piebiedrojas. Atkal neizdodas iegūt auto, bet aptuveni ir skaidrs kāpēc mūs neņem. Viena daļa no mašīnām ir pilnas, citi šoferi gan jau negrib salonā ielaist tādus divus ar bārdām apaugušus vīrišķus, pārējā daļa ir normāli cilvēki, kas nesaredz tu neko negatīvi un tieši otrādāk, stopētājus uzskata par labus sarunu biedrus. Tas arī ir iemesls kāpēc mūs paņem 6tā mašīna, kurā mīt kāds ungāru pāris. Abi divi atbraukuši atpūsties uz nedēļu. Mūsu galamērķis ir Myvatn ezers, kā izrādās ungāri brauc gar šo ezeru, tāpēc visu ceļu varēs mūs paņemt, nu feini. Sarunas mašīnā neaprimst ne uz mirkli. Temati dažādi : Islande, ceļošana, Ungārijas paprika utt. Vēlāk uzzinām, ka viņi īrē mašīnu un dzīvo viesnīcās, kā rezultātā ceļojums mērāms ar trim nullēm. Tā neko, pats iekšēju nopriecājos, ka esam pieticīgi ceļotāji. Pa ceļam piestājam pie Godafoss ūdenskrituma, kuram arī piemīt vēsturiska nozīme, proti, tajā viens džeks iemeta pagānu dievu statuju un pasludināja kristietību par galveno Islandes reliģiju. Ūdenskritums sastāv ne tikai no viena krituma, bet gan no veselas kaskādes. Ūdens nāk no ledāja, tāpēc tam raksturīga pelēki zaļganīga krāsa. Pati vieta arī diezgan skaista, apkārt plaši kalni, mistiska migla. Kopumā pavadām vairāk kā stundu šajā pasaules nostūrī. Kā jau iepriekš minēju šodienas mērķis bija sasniegt Myvatn ezeru, kur mīt mūsu draugi no Latvijas. Piestājam kādā nelielā ciematā pie ezera, atvadāmies no mūsu ungāru draugiem un dodamies mazliet iepirkties. Pusdienās tie notiesāti dažādi pusfabrikāti un kāda balzāma deva saldajā ēdienā. Ezers pats izskatās majestātisks, pa gabalu redzam daudzas vulkāniskas salas. Ezera nosaukums tiešā tulkojumā apraksta kaut kādus knišļus jeb moskītus. Odi tur nav, bet ir kaut kas mazāks un pretīgāks. Sazinoties ar kolēģiem norunājam, ka mūs paķers pēc kāda laika pikaps. Nemeloja arī, pēc pāris minūtēm piebrauc sarkans pikaps vai buss (neatceros kā to sauc) un atbild mums skaisti latviski. Pēc pāris minūtēm jau tiekam iepazīstināti ar visiem latviešu jauniešiem, kas mīt jaukajā Dimmaborgir viesu mājā. Pa ceļam noskatām daudzos vulkānu krāterus, uzzinam, ka tuvākajā arī ir iespējams uzkāpt un apiet apkārt krāterim. Nav ko domāt, jākāpj augšā, ne jau katru dienu var pa vulkāniem pastaigāt. Pēc brīža jaukā latviešu jaunkundze mūs nogādā Hverjfall vulkāna pakājē. Atvadās saņemu sarkanu šalli „tas lai nenosalsti, te spēcīgi vēji pūš”. Hmm, laikam kāds māk lasīt manas domas. Šalle, kas atgādināja vairāk televizora pārklājamo sedziņu, kas bija izplatītas 70tajos, īstenībā ļoti noderēja. Vulkāns ap 420 m augsts. Jakāpj ap kādu pus stundu. Teikšu kāpiens bija ne tik smags kā gājiens apkārt krāterim, kas ievilkās līdz 2 jeb 3 stundām. Augšā paveras lieliski skati uz Islandes vulkānisko dabu, mutuļojošajām ielejām. Pa gabalu redzam jau lavas dārzu, kur pārgājiens turpināsies. Uztaisām kādu romantisku foto un dodamies lejup. Mājup atgriežamies jau uz vēlu vakara pusi. No vietējiem uzinam, ka šovakar vecajā aitu fermā ir rock festivāls. Nav ko domāt. Bet varbūt par to kā dzert alu, aizmigt uz galvenā Islandes ceļa nr. 1, apmaldīties lavas laukos, nostopēt vēl ap 30 mašīnām, uzkāpt Heklas kalnā, pataustīt šļūdoni un peldēt termālajos ūdeņos aprakstīšu nākamajā rakstā... to be continued...