Jūrasbraucēja de Medanja pēdās, jeb tuklā bālģīmja viesošanās Solomonu salās.

Kaspars Ginters 03.10.2010 9 min lasīšanai 141 foto

13.04

Šis ir jau mans otrais pieturpunkts ceļojumā pa Okeānijas mazajām salu valstiņām, kuras 16. gadsimtā plašākai pasaulei atklāja Spānijas jūrasbraucējs Alvaro de Medanja de Neira. Viņš šeit pabija savas ekspedīcijas laikā un deva nosaukumu šīm salām, salīdzinot tās ar „Zālamana zelta zemi”.

Solomonu salu galvaspilsētā Honiara ielidoju no blakusesošās valstiņas Vanuatu, kurā uzturējos iepriekšējās sešas dienas. Izejot pasu kontroli, vietējie muitnieki kārtīgi izkrata atbraukušo somas. Stingri aizliegts ievest jebkādus augus, augļus un to sēklas saturošus produktus, kā arī vēl ap desmit lietām, kuras atzīmētas tūrista muitas dokumentā. Tiek pat pārbaudīti mani ziemas apavi, ar kuriem staigāju Rīgā, - no kādas ādas un kur ražoti. Izejot kontroli, dodos samainīt naudu. Valūtas kurss ir 1$ - 7 solomonu dolāri (SBD), pēc kuriem vēl tiek ieturēta komisijas maksa un tūristam atliek vien 6,70 SBD par 1 USD.

Izejot no lidostas ēkas, man paveicas, jo ieraugu daudz nacionālajos tērpos tērptus jauniešus. Izradās, ka viņi sagaida savu nacionālo cīkstoņu komandu no kādām starptautiskām sacensībām blakus valstiņā. Šeit ieradušies arī vietējās TV un preses pārstāvji. Safočējis skaistos tērpos tērptus ļaudis, dodos uz pilsētiņu. Jābrauc ir apmēram divdesmit minūtes.

Atbraucot pie viesu mājas, kurā esmu caur internetu norezervējis istabiņu, mani sagaidīt iznāk kāds vīrs vārdā Džons un saka, ka šeit vietu nēesot un lai es braucu prom. Saku viņam, ka esmu jau daļu par uzturēšanos šeit samaksājis un parādu viņam rezervācijas dokumentu. Viņš saka – jā, jā ,bet viņa internets jau pāris mēnešus nestrādā un šobrīd visas vietas esot aizņemtas. Tā kā braucot uz šejieni pa ceļam citas viesnicas nemaniju, saku, ka nekur nebraukšu un lūdzu lai viņš pasauc savu šefu. Viņš pasauc savu brāli Trevoru, kurš pēc minūtes ir klāt un izlasijis manus papīrus saka, ka jāpajautā vēl vienam viņu brālim Nātanelam, kurš esot atbildīgs par rezervāciju. Atnākot un apskatot manus rezervācijas dokumentus, Nātanels saka, ka ir O.K. un ka priekš manis viena istabiņa atradīšoties. Kad esam iegājuši mājiņas iekšpusē, beidzot man pielec, kas viņi ir par „brāļiem”. Izrādās esmu norezervējis sev vietu vietējai draudzei piederošajā misionāru viesu namā. Pie visu istabiņu durvīm karājas krusti, bet pie sienām - dažādu garīdznieku bildes. Paliek tā nedaudz neomulīgi un uzreiz ataust atmiņā pēdējā laikā dzirdētie garīdznieku seksuālie skandāli visā pasaulē. Kaut kā gan man negribētos pamosties nakts vidū kāda svētā tēva „jaukajos” apskāvienos. Lūdzu lai viņi parāda man istabiņu un jautāju vai tā vispār slēdzas ciet. Aplūkojis visu secinu, ka būs jau labi. Istabiņa ir tīra, normāla un saku, ka to ņemšu, jo jāuzturas man šeit ir tikai nākamās četras dienas.

Nolicis somas un mazliet atvilcis elpu, dodos uz pilsētiņu. Honiara ir ļoti maza pilsēta un tās galvenā iela - Madena avēnija iet paralēli krasta līnijai. Uz tās ir izvietojušies veikali, bankas, ēstuves un arī liels tirgus. Kā pirmo dodos apskatīt tirgu. Tā kā tas atrodās pašā krastmalā, tirgotāju ir diezgan daudz. Šeit sabraukuši cilvēki ne tikai no apkārtējiem ciemiem, bet arī no tālāk esošajām saliņām. Tirgots tiek viss, sākot no mums pierastajiem dārzeņiem un augļiem, līdz kaut kādām žāvētām ūdenszālēm un skaistām gliemežvāku krellēm. Tirgus daļa, kas robežojas ar krastu, ir atvēlēta zivju tirgoņiem. Pats populārākais šeit, protams, ir tuncis, kurš tiek tirgots gan vesels, gan pa gabaliņiem uz svara un to pārdod visās pilsētas ēstuvītēs gan zivju čipsu veidā, gan picās, gan salātos. Tirgū pārdod arī daudz citus jūras mošķus, kuriem nezinu nosaukumu. Pret fotogrāfiem gan šeit ir savādāka attieksme, nekā blakus valstiņā Vanuatu, kurā uzturējos iepriekš. Vai nu viņi baidās, vai kaunējās, bet daudzi klāj sev ciet seju vai arī sāk skaļi vaimanāt. Ir protams izņēmumi un tie ir dzērāji. Ieraugot fotokameru, tie paši nāk klāt un taisa dažādas grimmases un ākstās izklaidējot gan mani, gan visus apkārtējos tirgoņus. Tirgū vairums publikas, protams, ir iespaidīga. Daži uzvedās un izskatās, kā tikko izkāpuši no kādas vēl neuzņemtas Tarantīno filmas epizodes, turpretim citi sēž aizmiguši kā flegmas, jo ārā taču ir baigā suta. Zālamanu salu klimats ir karstāks un mitrāks nekā Vanuatu. Ja Portvilā bija apmēram 25-30 grādi, tad šeit ir 35-40 grādi.

Turpinot staigāt pa pilsētiņu, secinu, ka Honiara ir daudz atpalikušāka, nekā Vanuatu galvaspilsēta Portvila, par kuru rakstīju agrāk. Nekur pat nemanu nevienu manā izpratnē normālu pārtikas veikalu, nemaz nerunājot par suvenīriem. Visi šopi praktiski pieder ķīniešiem un tajos tiek tirgoti visādi secondhand mēsli. Tos pat grūti nosaukt par veikaliem. Vienkārši palielās telpās, ar sliktu apgaismojumu, kur uz tādām kā krāsotāju stalažām sakrautas preces. Pati pilsētiņa ir diezgan netīra, jo tiek mests zemē viss, kas nav vajadzīgs. Pati sliktākā iezīme ir šeit populārie auglīši Betel Nuts, jeb beteles rieksti, kurus tirgo uz katra stūra. Tiem piemīt viegls narkotisks efekts un liela daļa vietējo tos košļā cauru dienu, spļaujot sarkanas siekalas pa labi un pa kreisi. No tiem mute un zobi iekrāsojas spilgti sarkanā kāsā un izskatās, ka pilsētiņu pārņēmusi īsta vampīru armija, kuriem pastāvīgi no mutes pil asinis.

Tā es staigāju līdz pl. 18.00, līdz pēkšņi saprotu, ka viss jau ir ciet. Izrādās, pilsētiņā viss strādā līdz 17.00, jo satumst sāk jau ap 16.30 un lielākā daļa tirgoņu, kuri šeit nedzīvo, dodas mājās. Arī man nācās doties uz viesnicu, kur vakaru pavadu lasot žurnālus un rakstot ceļojuma piezīmes.

14.04

Šodien paguļu ilgāk un tad dodos uz pilsētiņu. Nolemju aizstaigāt līdz tās otrajam galam, kas atrodās tirgus otrajā pusē. Pēc piecu minūšu gājiena uzduros lielam suvenīru veikalam, kurā tiek tirgots viss, kas darināts no koka. Te ir gan skaistas maskas, gan arī dažādas vietējo dievu figūriņas, kuras attēlotas uz Solomonu salu naudas zīmēm. Vitrīnās istādītas dažādas gliemežvāku krelles, kā arī citi darinājumi no vietējiem materiāliem. Aplūkojis, secinu, ka maskas tiešām ir kvalitatīvas un izskatīgas. Izvēlos vienu savai kolekcijai, jo parasti no katra ceļojuma cenšos atvest pa kādai maskai vai figūriņai. Veikalā visam it kā ir fiksēta cena, kas uzlīmēta uz katras preces, bet, kad tās nopētījis, eju prom, pārdevējs ir ar mieru tirgoties.

Tūristu pilsētiņā jau praktiski nav, bet, ja arī šad tad paradās, tad pārsvarā no Austrālijas vai Amerikas kruīza kuģiem, kas kursē pa visu Polinēzijas reģionu un dažreiz piestāj arī mazo valstiņu ostās. Izejot no veikala, blakus ieraugu internetzāli, kurā dodos iekšā. Par stundu šeit jamaksā apmēram 15 SBD, kas apmēram ir 2 USD. Ar Latviju gan savienojās ļoti ilgi un Draugi vai Inbox veras vaļā ļoti lēnām.

Pavadot nedaudz laika internetzālē, sēžos piepilsētas busiņā un dodos uz pludmali Lele, kurā ir melnas smiltis un stāv nogrimušas zemūdenes vraks. Mikriņā uzrunāju meiteni, kurai apsēžos blakus un lūdzu, lai viņa man pasaka, kad jākāp ārā pie pludmales. Viņa savkārt izprašņā mani, kurp braucu un kāpēc, un uzzinot, ka esmu parasts tūrists saka, ka vienu mani tik tālu nelaidīšot, jo tas esot bīstami. Atbildu viņai, kas tad te bīstams? Visi cilvēki smaida, ir laipni un es jau vakar visu dienu novazājos pa tirgu un pilsētiņas apkārtni, izložņājot tur visas pažobeles.Viņa saka, lai labāk kāpjam no busa laukā un ķeram taksi, jo buss tāpat līdz pludmalei neiet. Izkāpuši no busa, gaidam taksi un pa to laiku uzzinu, ka meiteni sauc Iolanta un viņa strādā labdarības misijā vietējā slimnicā. Iolanta man pastāsta, ka taksistam labāk ir maksāt stundas likmi, kas sanāk lētāk, nekā braucot ar ieslēgtu spidometru. Stundas likme ir apmēram 70 SBD, jeb 10 USD un tās stundas laikā vari piestāt, kur vēlies, un, ja vajadzēs, šoferis tevi gaidīs un tas ir daudz izdevīgāk nekā ar skaitītāju.

Pēc Lele pludmales vēl biju domājis aizbraukt līdz Lelei ciemam, bet izrādijās, ka tas atrodas salas otrajā galā un, lai tur nokļūtu, ir jābrauc atpakaļ cauri visai pilsētiņai. Kad nostopējam taksi, Iolanta saka, ka brauks ar mani. Kad esam galā, izrādās, ka pludmale ir maksas, bet jāmaksā ir tikai 30 SBD, kas ir ap 4 USD, ko arī izdaru. Pludmalē pavadu piecpadsmit minūtes, fočējot skatus un amerikāņu zemūdens vraku. Lielakā tā daļa ir laika zoba un rūsas saēsta un atlikusi ir vienīgi tās apakšdaļa un trepes, pa kurām kādreiz varēja izlīst virspusē.

Pēc pludmales apskates, braucam uz pilsētu, pa ceļam piestājot dažādās vietās šosejas malā. Gar abām tās pusēm šur tur izvietojušies vietējo ciemu ļaudis, kas tirgo augļus, dārzeņus un turpat arī gatavo uzkodas steidzīgajiem garāmbraucējiem. Lielās metāla mucāskurās ugunskuri un virsū uz tā ir novietotas metāla paplātes. Tajās cepās vistu spārniņi, stilbiņi un tepat līcītī rītapusē noķertās zivis. Arī es nomēģinu vietējo fastfood virtuvi, jo šeit viss ir svaigs un garšīgs.

Braucot atpakaļ uz pilsētu, pusceļā izlaižam Iolantu pie kāda ciema, kurā dzīvo viņas vecāki, bet tad ar taksistu dodamies tālāk līdz Lelei ciemam. Kad esam klāt, paņemu fotoaparātu un dodos iekšā ciematā. Tas ir ļoti maziņš un sastāv no kādām desmit uz pāļiem stāvošām mājiņām. Cilvēki ir ļoti draudzīgi un, pamanot mani, nāk klāt un mēģina izrādīt savu ciemu. Sevišķi ieinteresēti ir bērni, kuri bariņā staigā man nopakaļ un smejās, jo droši vien liekos tiem baigi eksotisks radijums. Visvairāk viņiem patīk fotografēties, tādēļ ka uzreiz tiem parādu fotoaparāta displejā, kas sanācis, un tad nu ir spiegšana un prieki līdz ausīm.

Pavadu kādu laiciņu ciematā, bet tad dodos atpakaļ uz pilsētiņu. Rīta pusē staigajot pa pilsētu, redzēju tūristiem domātu Solomonu salu infocentru, kurā vēlos paņemt kādu informāciju par ekskursijām. Nonākot info centrā, secinu, ka visas labākās ekskursijas ir uz tālu no galvaspilsētas stāvošām saliņām. Līdz tām jābrauc ar ātrgaitas kuteri vismaz trīs stundas, kā arī tas ir salīdzinoši dārgi - 200-300 USD. Nolemju no tālā brauciena atteikties un galvenais šķērslis šoreiz nav nauda, bet gan tas, ka šodien pat atpakaļ netieku un papildus būs jāmeklē vēl nakšņošana uz salām. Infocentrā sarunāju ekskursiju rītdienai pa salu, kurā uzturos, jo šodien pulkstens ir jau 16.00 un visi darbinieki jau dodās mājās.

Vispār jau pilsētiņā viss strādā neilgu laiku. Piemēram, ja vēlies samainīt naudu, jādara to līdz pusdienām, jo bankas strādā tikai līdz 14.00-15.00. Arī veikali un internetzāle strādā tikai līdz 16.00, jo 17.00 jau ir pilnīga tumsa. Tas priekš manis ir ļoti neierasti, jo visā pasaulē, gan Latiņamerikā, Āfrikā, Australijā vai citos pasaules reģionos visi veikali strādā vismaz līdz 19.00-20.00, bet Āzijas pilsētās - pat līdz rītam. Tā kā vairs īpaši nav ko darīt, dodos uz viesnicu.

15.04

Ceļos tikai ap 10.00 un dodos uz pilsētu. Man ir pāris stundu brīvā laika, kuru izmantoju lai aizietu pastaigātos pa tirgu, pafotagrāfētu un iepirktu augļus. Tirgū šodien viss pa vecam, tikai pārdevēji kļuvuši tādi klusāki un satraukti sačukstas savā starpā. Pastaigājot, ieraugu, ka šodien tirgū notiek policijas reids un pardevēju arī, izskatās, ir mazāk, tādēļ ātri iepērku kādus desmit mango un dodos atpakaļ.

Pl. 12.30 man pakaļ ierodās Judīte un Džonss no tūrisma aģentūras un mēs dodamies izbraukumā. Sākumā braucam uz patālu esošo pludmali Bonegi beach, kurā pavadu apmēram pusstundu, staigājot un fočējot skaistus skatus. Vēlāk dodamies uz ciematu Kokabona, kurā sarunāts, ka varēšu šeit klātienē pavērot nacionālo ēdienu pagatavošanas ceremoniju. Kad iebraucam ciemā, mūs sagaidīt iznāk ciema vecākais un ciema sievietes, apsveicinoties, uzkar man kaklā no lapām veidotu virteni. Tad mēs dodamies uz pusdienu gatavošanas vietu, kas atrodas zem salmu nojumes. Šeit viss jau vārās un kūp. Pārsvarā viss ēdiens tiek ietīts banānu lapās un cepts uz oglēm bedrēs. Vienā stūrī uz karstiem akmeņiem cepās manioka, kas man pēc sastāva atgādina mūsu kartupeļus, tikai tā ir drusku saldāka. Otrajā stūrī, sapildīti īstos bambusa stobros, vārās rīsi. Pa vidu šai improvizētai virtuvei darbojas sievietes, kuras lielā piestā smalcina graudus, dārzeņus un vēl kaut ko, līdz sanāk kaut kas līdzīgs neizceptam plācenim, ko lieto maizes vietā. Pēc pusstundas ēdiens ir gatavs un, sievām nodziedot vietējo tautasdziesmu, varam ķerties klāt mielastam. Vispār jau īpaši ēst negribējās, bet aiz pieklājības pagaršoju pa drusciņai no visa, kas sagatavots. Kad esmu paēdis, saku, ka vēlos vienkārši pastaigāt un pavērot ciematu un ļaudis.

Ciematam cauri tek maza upīte, kur bērni bezrūpīgi lēkā tajā iekšā un ārā. Sievas un vīri apstrādā iekoptos zemes pleķīšus, bet vecāka gadagājuma cilvēki pieskata mazbērnus. Staigājot pa ciematu, mani visur pavada ciemata vecākais un ar lepnumu izrāda savus īpašumus. Šeit pavadu apmēram pāris stundas, bet tad mēs atvadāmies un dodamies tālāk. Judīte saka, ka manā rīcībā ir vēl viena stunda un es nolemju to izmantot, vienkārši pabraukājot pa attāliem ceļiem un pavērojot ļaudis. Atpakaļ pilsētiņā esmu ap 18.00, kur vakaru pavadu viesnicā klausoties citu tūristu stāstos un sarunās.

16.04

Ceļos ap 6.30, jo 7.00 jābūt uz kuģa, kas 8.00 atiet uz skaistu Solomonu salu provinci – attālu esošo salu Malaita. Vakar nepaņēmu šo tūri tūrisma centrā, jo tajā pašā dienā nebija atpakaļejoša kuģa, bet sarunās ar vietējiem uzzināju, ka šodien turp iet divi kuģi un nolemju meiģināt sarunāt uz vietas. 7.00 esmu pie kuģa, kur cilvēku, ka biezs. Visi vietējie ir apkrāvušies ar paunām, lieliem saiņiem, kastēm un vēl visu ko citu. Atrodu vietu, kur tirgo biļetes. Biļešu pārdevēja saka, ka tiešām šodien iet divi kuģi, bet atpakaļ tikai viens. Izejot 8.00 no ostas kuģis salās ir ap 11.00, bet 12.00 jau dodās atpakaļ, jo otrs kuģis iziet vakarā un atpakaļ nāk nākošās dienas pašā agrumā. Ja jau salā varu pavadīt tikai vienu stundu, nolemju nebraukt, jo zinu, ka pa tādu laiku neko nespēšu apskatīt.

Apbēdināts dodos atpakaļ un ieeju pie ostas stāvošajā kafejnicā pabrokastot. Sēžot tur pamanu, ka šeit tirgo vietējā dieva Nguzu Nguzu koka statujiņas uz pusi lētāk nekā pilsētā un iegādājos vienu arī sev. Šī dieva attēls ir kā Solomonu salu vizītkarte un ir attēlots gan uz vietējās papīra naudas, gan arī uz viena dolāra monētas. Vismaz par to biju priecīgs un devos atpakaļ uz viesnicu. Pa dienu nekas interesants nenotiek, jo laikam vienkārši šī nav mana diena. Aizeju uz vietējo turfirmu, kur arī nav ko izvēlēties, jo tur parsvarā piedāvā pludmales atpūtu, kas mani praktiski neinteresē. Diena paiet vienkārši vazājoties pa pilsētu. Staigājot, uzduros vēl vienam lielam suvenīru veikalam, kas atrodas tieši pretim tirgus ieejai un ko nez kā biju palaidis garām. Šeit tirgo daudz dažādas preces ar Solomanu salu simboliku. Te pārdodas T-krekli, somas, dvieļi, mūzikas CD un visādi citi sīkumi ar uzrakstu Solomon Islands, dažus no kuriem iegādājos par piemiņu arī sev. Ap 18.00 dodos uz viesnicu,kur skrāmēju somas,jo pašā rīta agrumā dodos no šeienes prom.

17.04

6.30 jau sēžu lidmašīnā, kas mani nes prom no šīs mazās skaistās valsts. Esmu mazliet apbēdināts, ka nespēju veltīt vairāk laika tās apskatei, bet tomēr arī gandarīts, ka vismaz kaut ar acu kaktiņu varēju ielūkoties šeit dzīvojošo cilvēku ikdienā. Tālāk lidoju uz vēl vienu blakus esošo salu valstiņu Kiribati, kurā uzturēšos tikai nākamās trīs dienas. Ļoti ceru, ka arī tur mani uzņems ar smaidu un spēšu kaut nedaudz iekļauties tās vietējo iedzīvotāju ikdienā un dzīves ritmā.