Mistiska autoosta, gleznotājs mistiķis un Ziemeļvācijas kūrorti.

  • 3 min lasīšanai
Vāciju man liktens šogad uzdāvāja divas reizes: pirmo - braucot uz Franciju ( turpceļā bija Hanovere un Potsdama, atpakaļ - Bavārija ar Noišvānšteinu un Minheni).Otra reize bija septembrī, kad man kopīgi ar kolēģi Rihardu bija jādodas uz konferenci Ziemeļvācijā, Greifsvaldē. Greifsvalde atrodas nepilnu 4 stundu braucienā ar vilcienu no Berlīnes. Tā ir bijusī Austrumvācija, Baltijas jūras piekrastē. Zināju par šo vietu ļoti maz, tikpat kā neko. Kad pieminēju to kādam žurnālistam no Berlīnes radio, viņš man ļoti silti ieteica izmantot izdevību un noteikti apmeklēt Usedom nacionālo parku, kas tupat vien esot. Tāda izdevība bija, jo šīs neparastās vietas apmeklējums bija konferences kultūras programmā. Mēs piezemējāmies Tegel lidostā skaistā saulainā 13. septembra rītā un mums bija lieliska iespēja visu dienu veltīt Berlīnei( pareizāk būtu sacīt - man bija šī iespēja, jo Rihards Berlīni zina kā savu kabatu un bija mans vadonis, es tik smēlos no viņa zināšanu pūra). Uz Greifsvaldi izbraucām tikai vakarā. Amizants gadījums, kas uzjautrināja mūs visu ceļojuma laiku... Ierodoties Hauptbahnhoff un pietiekami apbrīnojuši fon Gerkāna meistarstiķi, mēs nolēmām palūkot, kur te tuvākā autobusa pietura, no kuras atceļā doties uz Tegel, jo tad laika mums daudz varētu nebūt.... Vaicājam informācijas centrā, kur te var atrast autobusu, kas brauc uz lidostu. Froilēne, protams,angliski runā un saka, bus station ( station!!!) esot turpat pretīm stacijai... Ejam meklēt. Nekā tamlīdzīga, kas kaut attāli atgādinātu autoostu nav. Ejam prasīt vēlreiz. Froilēne jau nepacietīgākā tonī saka, lūk tur, iepretīm.... Ejam vēlreiz skatīt un.... atrodam orientālā stilā veidotu naktsklubu Salome; . Nu, nekādi nav autostacija... Atmetuši ar roku, izbaudījuši Berlīnes jaukumus( alu un kartupeļu salātus ieskaitot), atceļā atkal vaicājam pēc tās pašas mistiski noslēpumainās autoostas. Vairāk kā to, ka turpat pāri... neuzzinam. Kur, tad, mīļo pasaulīt, turpat pretī, pāri? Tur ir Šprē un tilts, un vispār nekādu autobusu... Atpakaļceļā,atgriežoties no Greifsvaldes, iedomājām pavaicāt savādāk, jo mums radās aizdomas, ka mūsu meklētā autoosta ir vienkārši satiksmes autobusa pietura - bus stop. Tā arī izrādījās. Vēlāk, kad naktī no Berlīnes centra gājām uz Hauptbānhofu, Rihards ieminējās, ka mēs droši vien esam vietējā leģenda.: Iedomājies, viņi stāsta to viens otram un nostāsts klīst no mutes mutē - divi dīvaiņi 4 dienas meklē autobusa pieturu, kas acīmredzami un nepārprotami atrodas pretīm dzelzceļa stacijai un... neatrod. Un katru reizi, ienākot stacijā, viņi vaicā, kur tad tā ir?.. Greifsvalde ir jauka, tipiska Vācijas mazpilsēta. Tipiska ar tīrību un mājīgumu un netipiska ar lieliskiem ķieģeļu gotikas pieminekļiem - patiesi majestātiskām baznīcām, kas iekļautas Eiropas Ķieģeļu gotikas maršrutā ( netipiski, jo no trim divas ir pārdzīvojušas visus laikus neskartas, bez tam vēl pāris unikālu fahverka būvju un lieliska renesanses celtne rātslaukumā. Karā nesapostītas arhitektūras Vācijā nav daudz. Viss vēlāk būvēts par jaunu). Vēl ši pilsēta ievērojama ar to, ka tā ir19.gs. sākuma mākslinieka Kaspara Dāvida Frīdriha dzimtā vieta, te joprojām atrodas viņa vecāku māja uz kuras fasādes ir saglabājusies oriģinālais reklāmas uzraksts. Mākslinieka tēvam piederēja sveču un ziepju darbnīca un tirgotava. Šajā ēkā ir Kaspara Dāvida Frīdriha centrs - bibliotēka, izstāžu zāle, suvenīrbode un pagrabstāvā joprojām funkcionējošā sveču un ziepju darbnīca, kur interesenti var iemēģināt roku šo lietu darināšanā. Jāteic godīgi, es agrāk neko par šo mākslinieku nezināju. Taču, nopērkot viņa reprodukciju albūmu ( dievinu Vācijas grāmatbodes septembrī! Tādas atlaides...), uzreiz atpazinu gleznu, ko redzēju īsi pirms tam Orsē, Parīzē. Sapņains romantiķis. Mazliet mistisks, ar tādu it kā baisulības un trauksmes pieskaņu. Kādam var patikt, citam nē, taču viennozīmīgi - no prāta neiziet. Viņa gleznas ir neaizmirstamas. Greifsvaldes pievārtē atrodas Eldenas abatijas drupas, ko viņš bieži attēlojis savos darbos. Mēs tās redzējām pievakarē, saulei sniedzoties uz rietu, kad gaisma kļūst tāda savādi sērīga. To izstāstīt nemaz nevar.... Tirpiņas noskrien pa kauliem! Usedom ir kas līdzīgs Kuršu kāpai. Šaura zemes strēle , kur vienā pusē - upes grīva, otrā - jūra. Tikai lielāka, sazarotāka, ūdeņu attekām un līčiem bagātāka. Tā ir vieta, kur reiz mituši rietumslāvi, līdz vaciesi 12.gs. izstūma viņus laukā no šīm zemēm( tos, ko neizstuma, parvacoja). Nosaukumi gan palikuši : Zinnovitz, Wolgast, koserov u.c. Reiz bijuši zvejnieku ciemi, tie 19. gs. pārvērtās par kūrortiem. Burvīgas zeltainas pludmales, gluži kā Jūrmalā, tikai nav kāpu, tāpēc vēji tur zēģelē visai nesaudzīgi. Lieliski parki, historisma, jūgenda un Heimat arhitektūra. Bija ko skatīt un baudīt. Katrā kūrvietā pludmalē ir mols ar skatu paviljonu un pie mums aktualitāti zaudējušie pludmales krēsli - peldu grozi. Atceļā bija Berlīne naktī. Ļoti spokaini, ļoti iespaidīgi. Un pagalam savādāk kā dienā. Bet, tas jau ir cits stāsts.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais