Roadtrip (Costa Brava – Monserrat – Barselona – Olot – Beziers – Lion – Štutgarte – Rīga)

Agita Pivore 30.09.2010 9 min lasīšanai

Ka lielākoties galvenais no iemesliem, kāpēc es dodos ceļojumos, ir FRISBIJS. Tāpat arī šoreiz. Galamērķis un nodarbošanās jau zināma –lieliska viesnīca, lieliska akmeņaina pludmale un frisbijs – un tā jau trešo pavasari pēc kārtas.

Viss jau būtu kā parasti, tikai, ja par turpceļu un dzīvošanu uz vietas bija skaidrība, tad atpakaļ ceļš solījās izvērsties diezgan interesants (lai neteiktu vairāk). Iemesls pavisam vienkāršs – daži dullie izdomāja, ka varētu ar mašīnu aizbraukt paskatīties kā spēlē frisbiju Spānijā. Nu un es pieteicos braukt atpakaļceļā ar viņiem atpakaļ - par ko arī ir šis stāsts.

Ceļotājiem, kas izbrauca nedēļu ātrāk, lai paspētu nokļūt līdz Spānijai, kad tur ierodamies mēs, sākums izvērtās daudzsološs – salūzusi mašīna neizbraucot no Latvijas, bet pēc diezgan interesantiem manevriem ar mašīnu mainīšanos un pateicoties Ingai, ceļojums tomēr sākās ar 6vietīgu HONDA FRV (sauktu arī par Fēbi), kas principā uz kādu laiku kļuva par otrajām mājām :D

Tātad – sacensības ir beigušās, ir izcīnīta godpilnā 13.vieta un mēs dodamies tālajā mājupceļā (aptuveni 3300 km) ar domu pa ceļam kaut ko arī apskatīt.

Es esmu tā kā uzņēmusies gida gideona pienākumus un sākam ceļu uz Barselonas pusi, lai apskatītu Montserrat klosteri.

Saskaņā ar ceļveža datiem ‘mont serrat’ nozīmē Robotais kalns. Tā augstākā virsotne paceļoties 1236 m augstumā. Šeit man noteikti jāpiekrīt ceļveža autoram, ka tas ir tiešām ir lielisks fons pašam Monserrat klosterim. Mākoņi ik pa brītiņam ieķeras kalnos un laiks mainās no sildošas saules līdz tumšmelnām apmākušām debesīm ar vieglu migla dūmaku. Bet par pašu klosteri – vēstures avotos tas minēts jau 9.gadsimtā, pa vidam nopostīts, bet 1844.gadā atjaunots un laikam kopš tā laika līdz mūsdienām tajā dzīvo benediktīniešu mūki. Lai arī pašas klostera ēkas ir gana iespaidīgas, tomēr iemesls, kāpēc to sauc par Katalonijas svētāko vietu ir Monstserrata dievmāte – neliela koka statuja (La Moreneta – ‘tumšā’), ko saskaņā ar leģendu esot veidojis Sv.Lūka mūsu ēras sākumā. Skābekļa analīzes gan liecinot, ka tā izgatavota 12.gs., tomēr tam laikam šajā gadījumā nav būtiska nozīme, jo lodei, kas atrodas melnās dievmātes rokā var pieskarties ikviens (pati statuja atrodas zem stikla kupola) un tā ir no cilvēku roku pieskārieniem nopulēta spīdīga. Līdz ar to kā parasti – galvenais ir ticība. Mani šajā vietā pārņēma dīvains miers un ja nebūtu manu līdzbraucēju nepacietīgi nosodošo skatu – es noteikti šeit būtu uzkavējusies ilgāk. Vēl viena lieta, ko tiešām iesaku tiem, kas ir gana aktīvi ceļotāji un kuriem patīk kalni – no klostera aiziet takas kalnos, kur var nokļūt līdz citiem apskates objektiem vai vienkārši baudīt dabu. Tikai tad uz Montserrat jādodas ir ļoti agri, lai vienas dienas laikā paspētu visu izstaigāt.

Jāatzīst, ka ceļš braucot ar mašīnu gan augšā, gan lejā arī ir gana atraktīvs un šeit tiešām bija prieks (nu principā jau visa ceļojuma garumā), ka nevienam pat nebija ideja nosēdināt mani pie stūres (tas laikam arī garantētu kādam kādu sirmu matu :D ).

Barselona. Jau pirms diviem gadiem padzīvoju šeit pāris dienas ar mērķi apskatīt iespējami visu, kas vien minēts kā ievērojamas apskates vietas Barselonā. Toreiz ļoti piemērots likās Barselonā izveidotais tūristu autobuss, kuram ir vairāki maršruti un tu vienas (vai varbūt 2 dienu laikā) vari ar to braukāties un kāpt iekšā un ārā kur vien vēlies. Katrā busā vēl ir austiņas, kur pa ceļam stāsta ko apkārt var redzēt. Šoreiz apskates objektu sarakstā bija iekļauts FK Barselona stadions. Pašā stadionā gan iekšā netikām, toties suvenīru veikalu jau beigās zināju gandrīz no galvas. Vispār jau dikti piemīlīgi izskatās mazajiem puikām nopērkamās formas FK Barcelona krāsās, kur pieskaņotas arī zeķītes, bet kad ieraugi cenu....

Galarezultātā Barselonas centrā tikām tikai tumsā, un lai arī vairums bija noskaņoti doties tālāk, man likās absolūti nepiedodami aizbraukt neparādot dažas ēkas pilsētā. Protams, kaCasa Mila un Gaudi katedrāle (Sagrada Famlilia) ir iespaidīgas jebkurā diennakts laikā. Komentārs no pārējo puses bija kaut kas saistībā ar šīzīgu arhitektu vai kaut kas uz to pusi. Vēl interesantus sajūtas sagādāja TomToms, kurš kaut ko bija dikti sajaucis un mēģināja mūs aizvest pretējā virzienā nekā bija apskates objekts, kā rezultātā mēs izbraukājām Barselonas vecpilsētas ieliņas. Vispār jau dīvaina sajūta, ka tu brauc pa šaurām bruģētām ieliņām, kur principā ar pretim braucošo mašīnu samainīties nevar. Bet tajā brīdī, kad izbrauc kaut kādā vecpilsētas laukumā un saproti, ka tas ir kaut kas līdzīgs rātslaukumam (jo abās pusēs ir kaut kādā tur stilā celtas mājas ar karogiem) un vēl ieraugi ka gar vienu pusi aizbrauc policijas mašīna, īsti nevar saprast – vai uzjautrināties vai nezaudēt paniku. Nu varu tikt teikt, ka viss beidzās normāli, izeju atradām, neviens mūs nearestēja par braukāšanos pa vecpilsētu un pēc McD apmeklējuma devāmies naktsmītnes meklējumos.

Gatavojoties braucienam un internetā meklējot apskates vietas, kas mums būtu pa ceļam – atradu sekojošu aprakstu – Olotas apkārtējo ainavu veido koniski apdzisušu vulkānu pakalni un redzamas fantastiskas dabas ainavas ar nepārspējamu krāsu gammu. Tam blakus bija pievienota arī diezgan iespaidīga fotogrāfija, kur bija redzams kalns, kura viena daļa bija bez jebkādiem augiem un izskatījās tieši tā kā tur būtu tecējusi lava pēc vulkāna izvirduma (skaidrības labad gan pieminēšu, ka šis ceļojums notika vismaz mēnesi pirms vulkāna atmošanās Īslandē). Pēc šāda apraksta izlasīšanas man bija pilnīgi skaidrs, ka mums uz turieni ir jaaizbrauc un jāuzmet aci, kā tad šitais dzīvē izskatās.

Tātad pēc Barselonas mēs devāmies Olotas virzienā ar domu pa ceļam atrast, kur pačučēt(lasi – iekārtoties mašīnā un teltīs horizontālā virzienā un izlikties, ka guli). Apmēram tieši tā arī sanāca pirmajā naktī. Pēc pusnakts, kad ārā valdīja necaurredzama tumsa, sasniedzām Olotas apkārtni un šoferīts (saukts Kābelis) viņaprāt atrada normālu vietu kur pārnakšņot. Daiļā (cik nu tu vari būt daiļš pēc dienas pavadīšanas mašīnā) dzimuma pārstāves varēja izvēlēties gulēt mašīnā, savukārt pārējie sacēla telti un devās gulēt. Turpmākā nakts un rītausma tika sagaidīta un pavadīta ar mežonīgu vēju un ik pa brīdim vētrai raksturīgām lietus brāzmām. Paskatoties ārā pa mašīnas logu likās, ka telts turas pie zemes tikai tāpēc, ka tajā kāds guļ (nu principā tālu no patiesības es nebiju, jo tad kad visi bija no tās izlīduši, telti tik tiešām pūta prom). Man bija tikai viena doma – kaut kāds koks neuzgāztos virsū mašīnai vai teltij, jo skaņa bija tiešām šausmu filmu cienīga – it kā miers un klusums, un tad pēkšņi iegaudojas un jau dzirdi kā nāk tuvāk.... Labi, pietiks lirikas. Sausais atlikums (pareizāk gan būtu – slapjais) bija tāds – ka visi tomēr izturēja līdz rītam, bija 3 pusslapji guļammaisi un 3 nosaluši puiši, kas tajos bija mēģinājuši gulēt.

Brokastis un tad dodamies meklēt vulkāna krāterus (vēl vienā aprakstā norādīts, ka pilsēta it kā esot būvētā krāterī vai kas tml.). Principā var teikt ka nekā no tā, kas minēts aprakstos neredzējām. Skaista kalnaina ainava un ja tā labi piedomā un formulē – ar konusveidīgas formas pauguriem (lai gan – kuram gan kalnam nav konusveidīga forma?), bet neviena krātera, neviena lavas ceļa, nu nekā! Tagad vēlreiz pētot norādes un aprakstus, jāatzīst, ka bijām uz pareizā ceļa, tikai vajadzēja turpināt. Izskatās, ka galarezultāts tomēr būtu bijis tā vērts. Ja kāds tur ir bijis un kaut ko atradis vai zin ko tuvāk kam tad tur īsti bija jābūt – lūdzu atrakstiet man, labi?

Nākamie ievērības cienīgie apskates objekti (nu vismaz pēc internetā pieejamās informācijas) bija jau Francijā. Beziers. Viduslaiku pilsētiņa ar divām skaistām baznīcām. Zināju, ka manus ceļabiedrus šitādi apskates objekti tā kā neinteresē, bet uzmanību piesaistīja, ka tur ir kanāls (Canal du Midi), kas tek cauri visai pilsētai, būvēts viduslaikos un izskatās glīti. Sanāca braukt tieši cauri pašai pilsētai un braucot pilsētas kalnā šoferīts (tagad jau liekas, ka visu ceļojumu laiku pie stūres ir bijis Kābīc :D ) teica, ka pār upi plūstot upe. Nolēmām šo faktu izpētīt un devāmies atpakaļ pēc norādēm meklēt to Canal du Midi. Pēc ieklīšanas kaut kādā pamestā nostūrī, kur pat Rīgas kanālmalu nomaļākie nostūri skaitītos ļoti sakopti un pēc pastaigas gar upi tomēr atradām – tik tiešām – pār upi bija tilts pār kuru tecēja kanāls. Skats jau vairāk nekā dīvains. Kā noskaidroju vēlāk – Canal du Midi (tāds tam ir nosaukums Francijā) ir kanāls, kas savieno Vidusjūru un Atlantijas okeānu un viduslaikos tas bija ļoti nozīmīgs tirdzniecības attīstībā, jo nebija jābrauc apkārt pa jūrām, kur draudēja pirātu uzbrukumi un tamlīdzīgas lietas. Kopējais kanāla garums – 240 km. Kanālam ir izveidoti 3 viadukti (pāri upēm, lai izvairītos no plūdu radītajiem šķēršļiem) un viens no tiem – jaunākais bija tas ko redzējām – pār Orbas upi pilsētā Beziers. Ko tik tie cilveeki neizdomaa…..

Nākamā pietura bija Maurēzes klinšu veidojumi. Lai arī fotogrāfijās tas izskatās plakani, tomēr skats bija gana iespaidīgs. Tēlaini to aprakstot varētu teikt, ka vienā ielejā kāds milzu bērniņš ir cēlis pludmales smilšu tornīšus. Nu tikai atšķirība tā, ka tie ir no dolomīta klintīm un kādus pārdesmit metrus gari un dažādas formas (tur pat katram bija doti nosaukumi, piemēram, Sfinksa, un tādā garā). Tiešām – ja brauciet garām – iesaku piestāt. Bet tas jau laikam būtu pārāk vienkārši, ja mēs tā skaisti un civilizēti varētu šo visu apskatīt. Patiesība jau bija tāda, ka to varēja vislabāk apskatīt no Cortinala parka (Courtinals park). Tikai tad, kad bijām ielīduši pa caurumu sētā un konstatējuši, ka noslēgtajā teritorijā noteikti ir/bija kādas dabas takas (par ko liecināja nolauztās norādes un izcirstie koki) tad arī radās doma, ka tas droši vien ir tas parks kas kaut kādu iemeslu dēļ (vai nu izdemolēts, vai vienkārši nav sezona vai kas cits) ir slēgts apmeklētājiem. Vārdu sakot – izložņājām tur visas takas, apskatījāmies arī skatu vietā novietotajā tālskatī, konstatējām ka tur ir arī ļoti smuka pilsētiņa (ko var redzēt no parka) un devāmies tālāk.

Klamosa ala (Clamouse Cave). Noteikti ir ļoti iespaidīga, tikai diemžēl tur ieradāmies pēc tās darba laika. Tai cauri plūstot pazemes upe un apmeklētāji var apskatīt izveidojušas halles ar dabas dekorētu grīdu griestiem un sienām. Mums sanāca tikai apskatīt pazemes upes iztekas vietu, kura ar mazu (nu kādi 10 m vismaz)ūdenskritumu ietecēja nākamajā ļoti krāčainā kalnu tipa upē, kas plūda ielejā starp ceļu un kalna grēdu. Vēlāk atklājām arī ūdenskritumu (gan mākslīgi veidotu, bet tas jau nemazināja sajūsmu). Turpmākais ceļš vijās kā likās mazā ielejā starp 2 kalnu grēdu virsotnēm. Lai arī serpentīns ir skatu ziņā ļoti baudāms pasākums, es pat nezinu, kāpēc tieši šis ceļš palicis visvairāk atmiņā (varbūt tāpēc, ka bija jābrauc pa ļoti līkumotu 90 grādu pagriezienu ceļu, bet abās pusēs ir kalni) un man ļoti žēl ka nemēģināju šito nofotografēt no mašīnā sēdošo skatupunkta.

Nākamā pietura bija Nimes. Tur piestājām tikai tāpēc, ka braucot cauri pilsētai pēkšņi vienā pusē varēja ieraudzīt romiešu stila amfiteātri. Pēc ceļveža datiem es to būtu gaidījusi ieraudzīt tikai kaut kur tālāk pilsētiņā Orindžā. Tomēr kā izrādās, Nimes ir gan amfiteātris, kas pēc ārpusē izkārtās informācijas izskatījās ļoti labi saglabājies, gan vēl kādas romiešu stila drupas (apskatīt internetā). Nimes amfiteātris ir 133 m garš, 101 metru plats un tajā ir 16 300 skatītāju vietu. Tas tika uzbūvēts mūsu ēras sakumā, bet 19.gs vidu to pārmodelēja par buļļu cīniņu norises vietu (jāatzīst, ka uz Romas kolizeja fona šis tik tiešām ir tā kā lauku kultūras nams. Salīdzināšanai - Romas kolizejs ir 189 m gars, 156 m plats, un tajā bija vietas 87 000 skatītāju. Secinājums viens - steidzami jaapciemo Roma J

Vēl no objektiem, ko pa ceļam dikti gribēju redzēt bija Pont du Gard bridge, bet mēs diemžēl tur bijām tik vēlu, ka bez speciāli aprīkotām nakts redzes brillēm tur noteikti nevarētu neko saskatīt. Bet man liekas, ja brauc pa to ceļu, šito arhitektūras smukumu (nu vismaz tā šķiet pēc bildītēm) noteikti ir vērts apskatīt.

Vēl tikai kārtējā maltīte pirms pusnakts McDonalds un devāmies meklēt naktsmītnes. Šoreiz šoferīts izvēlējās kādu ūdens piekrasti un saslēja telti. Šitā pa nakti atrodot kādu it kā normālu vietu un iekārtojoties uz naktsmītni parasti patīk otrā rīta skati – kad ir saprotams, ka gaišā dienas laikā šo vietu noteikti neizvēlētos :D. Bet šoreiz arī dienas gaismā viss bija normāli, vien mazliet teltī guļot bija pa vēsu.

Tālākais ceļš jau vairāk tika pavadīts mašīnā. Atklāju, ka dažiem pilsētas apskate nozīmē pabraukšanu tai garām ar mašīnu gar malu (man vēl joprojām liekas, ka Liona ir tiešām smuka pilsēta, kur ir ko redzēt arī izkāpjot no mašīnas). Vēl atklāju, ka mani tomēr sajūsmina outleti, kas ir atrodami Vācijas pilsētu nomalēs. Kas vēl – jā, lai arī 4 dienas (pēdējā nakts tikai pavadīta braucot) un pirms tam vēl 3 dienas pavadījām 5 cilvēki ierobežotā teritorijā, tomēr pat īsti neizkasījāmies un pārāk viens otram uz nerva neuzkritām. Vārdu sakot – bilance pozitīva. Un ja būs iespēja – noteikti atkārtotu to vēl J

P.S. vispār par ceļošanu kā tādu bija labs jociņš:

Mazmeitiņa stāsta vecmāmiņai par to, ka bijusi Parīzē, jautā vai vecmāmiņa zina kur tāda ir. Vecmāmiņa atbild ka nē. Mazmeitiņa prasa vai zina, kur ir Preiļi, Vecmāmiņa atbild apstiprinoši, tad nu mazmeitiņa turpina, ka tas ir vēl 2500 km aiz Preiļiem. Un tad vecmāmiņa jautā – un ko jūs tik lielos laukos darījāt? :D