Atgūt ģimeni Ukrainā
|
Ilona Sābera
|
“Palaid pa priekšu Kristīnes māsu,” saka draudzene otrai, kāpjot pārpildītā autobusā. Es saprotu, ka viņas runā par mani un esmu (at)guvusi savu ukraiņu ģimeni. Man ir smaga, lauku labumiem pilna soma, kurā netrūkst ne īsta lauku piena, biezpiena un ukraiņu vareneku. Es klusībā ceru, ka līdzinos bariņam meiteņu, kas svētdienas vakarā ar mani veikušas trīs stundas garo ceļu no Karpatu lauku ciematiem līdz Ļvovai vilcienā, kur vīrieši ēda kabaču ikru no burciņām, uzdzēra grādīgos, tantiņas vagonos tigoja alu un uzkodas, bet studenti lasīja grāmatas un konspektus.
Es biju Golovecjko. Tas ir teiksmains vārds, kas nāk no bērnības – vecās mammas stāstiem un vēstuļu aploksnēm. Jā, tur ir viena iela, kurai abās zili krāsotās mājas, kalni visapkārt un govis joprojām kaimiņi sadzen kopā un gana uz maiņām. Pagalmus modri sargā zosu bari, tītari un vistas ir savā vaļā, taču vakaros vienmēr atgriežas kūtī īstajā vietā.
Mani sagaida ar bučām un nelaiž vaļā skāvienus, nespējot noticēt, ka tiešām ir atbraukusi radiniece no Latvijas. Man jāstāsta par to, kā dzīvo mana mamma, kuru šeit atcerās kā bērnu, kā baba Marta (vecmammas māsa) Tirzā un viņas bērni, kāda Latvijā dzīve... Enerģiskā lauku sieva, kas ir manas mammas māsīca, stāv pagalma vidū, tītaru ielenkumā un apgalvo, ka joprojām atceras ceļu no Ogres stacijas līdz mūsu dzīvoklim un atcerās spilgtus latviešu izteicienus, ko iemācījās Lizumā desmit mēnešus dzīvojot. Un es saprotu, ka te piederu, ka vienmēr esmu piederējusi, ka es šajā vietā esmu uzaugusi, lai arī nekad te neesmu bijusi. “Cik tu feini runā ukrainiski!” man saka. “Mani baba iemācīja...”
Turpinājums:
http://semiotikespiezimes.wordpress.com/2010/09/26/iegut-gimeni-ukrainas-ciemata/