Pāvilosta — Liepāja – ēdot smiltis un laizot sauli!
|
Māra Saulīte
|
Pārgājieni man ir grūtākais no aktīvās atpūtas veidiem... un izskatās, ka arī citiem, jo visi līdzbraucēji sāka atbirt kā rudens aukstumos dzeltējošas bērzu lapas... lai vai kā – trešdienas vakarā divi cilvēki devās uz Rīgu, lai 9. septembra rītā uzsāktu šo jauko rudens avantūru ar galamērķi Liepājā!
8. septembris. Sapinu divas bizes, aizveru istabas durvis un ceļojums, lai sākas! Vēl tikai jānobrauc maršruts Rēzekne – Rīga – Ventspils – Pāvilosta, ar kopējo, oficiālo garumu 496km. Paņemts līdzi kā vienmēr vitāli pats nepieciešamākais. Pārgājienos, kad kā gliemezim visa mantība uz muguras, ejot katrs liekais grams liks par sevi manīt.
9. septembris. Ceļa posmā līdz Pāvilostai tika satiktas divas, savā ziņā kolorītas, personas! Ar pirmo no tām braucām līdz Ventspilij – vīrietis, pamazs tāds, ar astīti, izteiktu pieri un vecākiem ļaudīm piemītošo īpašību – noteikti apsēsties biļetē norādītajā vietā /smaidu/! Nu, lūk! Pasen lasīju Rimanta Ziedoņa grāmatu „Paradoksālā Latvija” un šis kundziņš man atgādināja personāžu no stāsta par pēdējo kuršu ķoniņu. Es pat nebrīnītos, ja viņš ne no šā – ne no tā, pieceltos autobusā un visiem paziņotu: „Es esmu kuršu ķoniņš!” Apsēstos un ar to pašu nosvērto sejas izteiksmi turpinātu braucienu. Tik spilgti es viņu redzēju tumši zilā apmetnī un ar šķēpu rokās!!! Otrā – spoža kundzīte, kuru es gribētu saukt par Pamelu, it kā parastā, brūnā mētelītī, sirmiem matiem... bet atlika viņai izstiept rokas, kā mūsu skatam paveras paliels rokaspulkstens, uz kura ciparnīcas gozējas neviens cits kā playboy zaķītis! Protams, zaķēna kontūra veidota no sīkiem swarovski kristāliņiem!
Ar šādām pozitīvām emocijām mēs izkāpjam Pāvilostā, lai no pelēkajām kāpām sāktu beidzot pārgājienu! Ar vārdiem: „Nu ko, Māriņ, auziņas?!” lieku plecos smago somu un dodamies uz pludmali! Vakars ir saulains, kaijas saimnieko liedagā, zaļā jūra šalc – ir labi!!! Skatu tornī iekožamies maizītēs, izdzeram siltu tēju, apskatam apkārtni. Pēc stundas vaļošanās dodamies pāri Sakas upei uz Pāvilostas otru pludmali! Pamazītēm tiek novilktas jakas, zeķes un apavi, es priecājos, ka ir silti un varu bliezt basām kājām pa vēsajām smiltīm, kuras ik pa laiciņam krāsojas zilos toņos! Apavi no šīm dīvainajām smiltīm krāsojas balti, vai kājās? – nezinu! Sudraba jūra izskatās auksta, bet tik un tā iebrienu paspēlēties ar vēso ūdeni. Ap!
Neesmu no čīkstētājām, bet tā soma pirmajā vakarā, mani spieda pie zemes... Pēc stundas gājiena tika atrasts ideāls veids, kā 20 sekundēs atpūtināt sasprindzinātos muskuļus! Pielietojot šo metodi, nav nepieciešamības pat noņemt somu! Steigties nav kur, mēs mierīgi ejam pa krastu, atpūšoties uz saulē izbalējušiem baļķēniem, baudām saules noiešanu un smejamies, ka vajadzētu apmesties kaut kur netālu, noēst un izdzert visu, un vieglām somām, bez apstājas doties līdz Liepājai!
Saulē pūstošu, ieraugām mazu ronēnu... brrr... pirmo reizi redzu šādu skatu. Un šajā brīdī apjaušu, ka šis nebūs pēdējais ronis, ko redzēsim. Gājieni gar jūru mani katrreiz fascinē – viļņiem izšūpotas zvejas kastes, tīkli, cimdi, apavi – tas man nešaubīgi saistās ar jūrmalas ainavu! Bet es, protams, kā bērns gaidu ieraudzīt izšūpotu krastā pirātu dārgumu lādi! Tad es rotātos ar atrastajām rotām, dzertu rumu un dziedātu!
Ir septiņi vakarā, drīz rietēs saule, bet mēs pat nezinām mūsu telpiskās koordinātas. Topogrāfiskās kartes ir brīnišķīgas, bet piecu kilometru garumā pa labi jūra, pa kreisi kāpas un mežs, mainīgs ir tikai pludmales platums...
Pirmais dabiskais orientieris ir Rudupe, kura ietek jūrā. Aptuveni puskilometru attālumā meža līnijā pamanām pārrāvumu un sāku cerēt, ka šī varētu būt sen gaidītā upe. Un patiešām – jā, tā ir Rudupe!!! Palēkdamies skraidu ap upi – ne vairs soma nospiež plecus, ne grūti to nest! Jah! Metam mantiņas smiltīs un ievērtējam naktsmītni – kāpās ir zīme ar noderīgu informāciju – 7km no Pāvilostas, 2,5km no Akmeņraga, ir saldūdens un meža ielokā ugunskura vieta! Visapkārt ir palieli oļi, kas izskatās kā piešūtas pogas. No tā arī izriet šīs naktsmītnes nosaukums – „Tirkīza pogas”. Šiverējamies pa piekrasti kā pa savu kabatu. Viss mūsu labsajūtai ir! Uzslejam telti, iekurinām ugunskuru, sākam gatavot vakariņas. Vakars zīmējas košās krāsās! Pārgājiens ir sācies nepārspējami labi. Mums sola lietainu laiku, bet rietošā, oranžā saule tirkīzzilajā jūrā, liek aizmirst par visiem lietiem. Vērojot to, gribas satīties siltās segās un palasīt kādu dzejas grāmatu... Debesis ir zvaigžņotas, un ik pa laiciņam manu pa kādai krītošai zvaigznei.Pirms gājiena vairums smīkņāja, teica, ka nosalsim jau pirmajā naktī, nenoiesim ne kilometru un atpakaļ dosimies tā arī nepabeiguši savu ceļojumu... utt. Bet ņemot vērā faktu, ka pagājušo gadu viena susēju pa Dienvidsusējas ūdeņiem, neviens pat nemēģināja atrunāt un viņiem tas arī nebūtu izdevies! Hi! Man uz visiem viņu jautājumiem un iebildumiem bija viena atbilde: „Man vienalga, man ir divas kapuces!”
Gulēt dodamies pēc pusnakts, ik pa laiciņam jūtu dzestru vējiņu pūšam sejā, pārvelku guļammaisu pāri sejai un mēģinu iemigt. Šķiet, pele ar miegu kaut kur kavējas – būs jāpaklausās jūras šalkoņa vēl duciņ...
10. septembris. Rīts mums sākas ātri – pēc septiņiem. Bez steigas brokastojam. Tā kā esmu nolēmusi ēst dūšīgi, lai pēc katras ēdienreizes paliek mazāk un mazāk nesamā, pielieku pilnu bļodu ar kartupeļiem un gaļu. Viesturs gan smīkņā, nu netic, ka spēšu to visu apēst. Pie sevis nodomāju un pasaku: „Nu, tad skaties un brīnies! Vī!” Pēc 5 sekundēm mans šķīvis jau tukšs, bet Viesturs ar izstieptu smaidu sejā ēd manis pārsālīto brokastiņu. Smejas par mani, bet ēd. Zelts.
Ap deviņiem sāk pakšķēt solītais lietus, ātri sapakojam mantiņas. Mežā dzirdamas dīvainas skaņas, it kā uzņemtu Blēras raganas. Ja tas būtu naktī, es pat nezinu... Vēl atliek aizbērt ugunskura vietu, paņemt ūdeni, lai dotos tālāk. Maskējot ugunskura vietu, sastopamies ar divām dāmītēm, kuras tāpat kā mēs no Pāvilostas dodas līdz Liepājai. Naskiem soļiem viņas dodas tālāk, bet mums vēl pēdējās bildes. Priekšā smilšaini 15 kilometri ar plānoto galamērķi Ziemupes apkārtnē.
Ir apmācies, pūš vēss vējiņš, satuntuļojušies iesākam gājienu, tomēr pēc pusstundas gājiena, velkam nost virsjakas. /Cik labi!/ Vēl joprojām manam zilās smiltis, kabatā iekrīt pa kādam plakanam olītim, ar caurumiņu gan vēl neesmu manījusi – žēl. Atkal ronis, bet šamējam jau smadzenītes paēstas... bet nadziņi gan tādi smukiņi! Tālumā pavīd Akmeņraga bāka, pēc pusstundas gājiena metam somas smiltīs un taisām bilžas. Dāmītes ar netālu uz bluķēna ēd, bet mēs bliežam tālāk, apstājamies tik vien kā, lai sadakterētu tulznas.
Ja visu noieto posmu, liedaga smiltis bija cietas kā smilšains lauku ceļš, tad aiz Akmeņraga bija salīdzinoši grūti iet pa irdeno piekrasti. Lai negrimtu kājas smiltīs, sāku iet gar pašu viļņu malu. Apavus un bikšu galus samērcēju, bet nekas! Pamazām sākam just smalku mitrumu – it kā ietu pa miglu. Neteikšu, ka nepatīkami, vismaz saule nespīdēja sejā.
Tālumā ieraugu kaut ko līdzīgu kastei. Ideāli, ja tā būtu gaidītā dārgumu lāde... ha! Un bija jau arī, tikai kāds jau to bija atradis, izrotājies, izdzēris rumu un aizgājis! Kāpās pie Griguļupes atradu tik vien kā atslēdziņu... Netālu atrodas 1999. gadā izveidotā Rotari kluba atpūtas (?) vieta, kura izskatās – „šeit sen neviens nav bijis”. Tāda pamestības elpa jūtama. Tāpēc ēdam riekstus un žāvētus augļus turpat pludmalē tupot uz baļķa. Ķirši gan, Viesturaprāt, smaržoja pēc zivīm... bet, nu labi! Pēc trīs dienām varbūt arī mēs smaržosim pēc dūmiem, zivīm un jūras!
Pēc puskilometra kārtējā norāde „Laiku valks”. Kas tas tāds?! Man kā dziļai iekšzemes iemītniecei šis vārdu salikums tā līdz galam palika neizprasts. Kaut gan „Ķīču orga”, uz kurieni vedīs tālāk mūsu ceļš arī nešķita saprotamāks. Asociācijas tik vien kā ar gredzenu pavēlnieka orkiem – ķi ķi ķi!
Opā! Zilās smiltis nomaina violetās – šīs pavisam košas! Smuki jau izskatās, tāpēc pat negribas iedomāties kādi ķīmiskie savienojumi tie varētu būt. Jā... ko tik jūra neizskalo...
Pirms trijiem tuvojamies Ziemupei, pa trepītēm kāpjam augšā stāvkrastā, lai apskatītu gan apkārtni, gan jūru no augšas. Fantastiski, vēl labāk nekā no krasta! Nolemjam, ka turpināsim gājienu pa krauju, lai varētu apskatīt gan netālu augošās kadiķu audzes, bijušo karaspēku daļu, akmens krāvumu. Kadiķus it kā redzējām, tikai to bijušo karaspēka daļu ar akmeņu krāvumu nemanījām. Negribējās jau to 100 akmeņu dēļ blandīties pa piekrastes mežu... pazust jau nepazustu, jo kartes un kompass līdzi, bet ir būts gida pavadībā Zeltiņu raķešu bāzē... Tāpēc nedomāju, ka bez gida šīs ķieģeļu sienas būtu ko vēstījušas.
Pēc aptuveni kilometra atrodam kāpu otrajā stāvā omulīgu nakšņošanas vietiņu. Un pēc divām stundām kurās ugunskurs, telts uzslieta, kaltējas lietusmēteļi, bet vēl aizvien visapkārt migla.
Ēdot vēlās pusdienas, saku Viesturam: „Brīnums, ka Tev nav līdzi iedota vien` maz cūciņ`!” Viņš tik ar smīniņu sejā nosaka: „Es labprāt, tagad apēstu šo mazo cūciņu...” Atceros par netālu redzēto roni un ar ziņkāri pavaicāju: „A, roni negribi?!” Viņš pasmejas un nosaka: „Ja nesmirdētu, tad varētu!” Gardi nosmejamies un šis jociņš vēl paspīdēs mūsu dialogos atlikušā ceļojuma gaitā!
Lai ieekonomētu ūdens rezerves, nolemjam, ka vajadzētu aiziet uz tuvējo strautiņu Ziemupes tuvumā pēc ūdens. Es palieku pieskatīt mūsu pavardu, Viesturs pēc ūdens. Nav auksti, basām kājām šiverējos, kaltēju kurpes, zeķes, dvieļus. Viesturs pārrodas necerēti ātri, bez ūdens un priekš manis ar tramīgu ziņu – krastmalā pamanījis 3 klaiņojošus suņus, kuri rejot ir devušies pie viņa... tā nu ūdens gājiens bija jāpārtrauc. Barvedis esot balts, augumā kā laika ar diviem ieroču nesējiem – maziem krančiem. Pēc pāris minūtēm konstatējam, ka viņi ir sekojuši un tuvojas mums. Pē. Es paņemu savus apavus un rāpjos tuvējā priedē. Man ir bail, bet cik ļoti – nesaku. Un ceru, ka nemanīs. Ostot gaisu, barvedis lēni klīst pa liedagu. Man aukstas tirpas pārskrien, kad pamanu, ka šis dodas kāpās mūsu virzienā... labi, ka nav sajutis dūmu smaržu, apgriežas un dodas tālāk! Tie vēl kādu pārsimts metru uz priekšu paklaiņoja pa pludmali un dodas atpakaļ... pie mums! Es jau otro reizi kāpju priedē un domāju, ka pirms pāris gadiem es vairāk nost nekāptu un gulētu tajā kā tāds Tālavas taurētājs. Atkal barvedis kāpj kraujā un cītīgi osta gaisu... Ieroču nesēji negaida šo un raitiem solīšiem dodas projām. Nolemju, ja šis kāps augstāk, būs jāpārvar savas bailes, jākāpj zemē un jācīnās kā vīram par savu telti, tupelēm un naktsmieru ar šiem piekrastes pirātiem! Atspiežu galvu pret stumbru, noskaitu tēvreizi, pagriežos, lai novērtētu situāciju – mīļie! Viņa vairs nav!!!!! Arī piekrastē, cik nu varu saskatīt – viņu nav! Klaiņojošo trijotni mēs vairs neredzējām, bet nu vakars pagāja tramīgi gaidot vēl kādu pirātu apciemojumu... Mani kā jau mežu bērnu nenobiedēja, ne mežacūku, ne stalto pēdas, bet šie trīs kranči... Tā nu es otro naktsmītni es nodēvēju par „Karību jūras pirāti”.
Vakars paiet spriedelējot pa efektīgākajām aizsardzības metodēm pret suņiem un manis mierināšanu. Labi, ka ir pārsteidzoši silti! Ugunskura liesmās sildu pēdas, pamazītēm sarūk kurināmā krājumi, bet divi paprāvāki mieti tā arī netiek dedzināti... Naktī spēcīgi līst lietus un miegot nodomāju, ka par ugunskuru no rīta var jau aizmirst. Eh.
10. septembris. Mostamies atkal pēc septiņiem. Jēziņ... ārā tik pelēcīgs viss un mitrs. Ideāls fons, lai taptu bilde ar nosaukumu „nolemtība”. Lai arī neesmu tik viegli sabēdināma, vienkārši gribējās jau mazliet gaišumu! Priecē, fakts, ka vakardienas mitro miglu nejūtam! Gausīgi kārtojamies un izdodas pat iekurināt nelielu ugunskuru! Beidzot varam izmantot līdzpaņemto gāzes plītiņu! Pirms došanās projām nobildēju kroplās priedes, par kurām gan Rainis nevarētu dzejo: „Vējš augstākās priedes nolauza, kas kāpās pie jūrmalas stāvēja...”
Vienpadsmitos vēl pabarojam „akvārijā” zivis ar griķiem un dodamies uz Liepāju!!! Šodien plānots noiet vairāk kā 15km. Ejot gar jūru, paķeru līdzi pa kādam skaistam olītim! Tālu atpakaļ pamanām mūsu dāmītes, kuru šīs dienas gaita ir lēnāka... Tiek pārvarēti neskaitāmi strautiņi un mēs atkal tikai aptuveni nojaušam atrašanās vietu. Tālumā pamanām it kā pāļus, it kā cilvēkus – nevaram saprast... daži kustās, daži nepavisam ne... OK – tie laikam būs kādi sektanti! Mēģinu bariņā ieraudzīt kungu melnā uzsvārcī – varbūt kristības vai kāzas?! Tagad jau tīri moderni netradicionālās vietās tradicionālus godus svinēt. Arī melnā nav. Pieejot tuvāk, šie notēmē savus objektīvus uz mums un noknipsē pāris kadru... pilnai laimei trūka tikai sarkanā paklāja! Ap! No viņiem uzzinām, ka esam netālu no kaut kāda miesta „S......” – aha! Saraiķi!
Kamēr graužam riekstus un žāvētos augļus, paspīd saulīte! Tā rudeņos tā maigi silda, lai nebūtu auksti! Atlikusī dienas daļa solās būt brīnišķīga! Šodien ir pirmā diena, kad izjūtu vieglu nogurumu, apguļos smiltīs – eh, cik labi! Bet tā – man pilnībā pietika ar mūsu mazajām apstāšanās reizēm, lai atpūtinātu muskuļus.
Piekraste ir pārbagāta ar olīšiem, gliemežvākiem, atrodam pa kādam dzintariņam, bet bail jau ņemt... ja nu fosfors. Viesturs gan paķer pa kādam līdzi. Pie sevis nodomāju, ka viņa māte man nepiedos, ja nu tas izrādīsies fosfors un uzsprāgs.
Tālumā pamanām apbūvētu pludmali, izskatās, ka drīz būsim Liepājā un tās tad varētu būtu attīrīšanas iekārtas. Metam mantas kāpās. Viss. Pēc pieciem paēdam un es dodos apskatīt apkārtni. 50m attālumā memoriāls Liepājas ebrejiem – holokausta upuriem, blakus Liepājas NAI, ~ 1km attālumā Šķēde. Beidzot ieslēdzu mobilo, lai noskaidrotu autobusu kustību šajā apvidū. Svētdienās ir tikai viens, 8. busiņš, kurš 8.15 kursē no Šķēdes uz pilsētu. Līdz Šķēdei jāiet mazāk kā pusstunda. Būs agrāk jāceļas.
Spēcīgais vējš, kurš nepārtraukti pūta no jūras, ir rimies. Tāpēc šo naktmītni nodēvēju par "Nevējš". Laiski sēžam uz kāpas un runājam, ēdam, dzeram... pirms saulrieta paspēju vēl nolaizīt sauli kā kompetīti uz kociņa! Priekšā šī ceļojuma pēdējā nakts. Ugunskuru nekurinam, jo spožā gaisma no attīrīšanas iekārtām apspīd pludmali, ir tāpat labi! Abi gardi pasmejamies par visām ķibelēm un priecājamies, ka izturējām, ka nenobijāmies, ka uzdrošinājāmies, par izdevušos gājienu, par fantastiski dažādo jūru! Liepāja un tās pludmale, lai paliek citai reizei – varbūt pat tādai – ar grāmatu, siltām segām un karstu tēju!
11. septembris. Ceļamies pēc sešiem, gausīgi pakojam mantas. Rīts ir apmācies un nelīst. Nosūtu gaisa bučas jūrai un dodamies mājup... Priekšā vēl pāri par 450km, lai varētu atvērt mājas durvis, apsēsties, izpīt bizes un ar platu smaidu sejā beigt šo jūras stāstu!
