Vīna upes Mozeles krastos
|
Una Griškeviča
|
Saksijas kūrfirstu neparastā gaume
Moricburgas - Saksijas kūrfirstu medību pils – aizsākumi meklējami jau tālajā četrpadsmitajā vai piecpadsmitajā gadsimtā, kad šo grezno ēku sāka celt Saksijas kūrfirsts Morics, taču pašreizējā izskatā tā tapusi, pateicoties kūrfirstam Augustam Stiprajam, kurš savulaik bija slavens gan ar daudzajām sievām un bērniem, gan to, ka katru dienu spēja mierīgi izdzert vairākus lielus kausus gardā vācu miestiņa. Diemžēl pils iekštelpās uz stingrāko aizliegts fotografēt, tādēļ šoreiz paliek neiemūžinātas gan iespaidīgās medību trofejas – briežu un aļņu ragi -, gan greznās austrumnieciskā stila vāzes, kas rotā gandrīz visas telpas, gan pils īpašā „odziņa” – no ādas darinātās tapetes, ko rotā zelta un sudraba raksti. Pils gide – ļoti kompetenta dāma, par kuru tā vien šķita, ka viņa dzīvojusi Augusta Stiprā laikos un visu pieredzējusi pati – stāsta, ka tapetes ir gana cietušas, tādēļ tās nāktas atjaunot. Tiesa, senie meistari nav atstājuši pilnīgus pierakstus vai arī tie ir tik senlaicīgā valodā, ka restauratoriem šis process sagādājot pamatīgas galvassāpes. Taču pamazām darbi virzoties uz priekšu. Tikmēr, staigājot pa pils telpām un klausoties stāstos, varam vismaz teorētiski mēģināt iztēloties, kā te vācu augstmaņi rīkojuši izklaides Minhauzena stilā, mīlējuši un cietuši... Starp citu, viena nianse – ja hercoga Bīrona pēcnācēji, kas regulāri apciemo Latviju un savam sencim piederējušo Rundāles pili, labprāt materiāli un visādi citādi atbalsta pils restaurāciju, tad Saksijas kūrfirstu pēcnācēji ar zobiem un nagiem plēšas, lai savā īpašumā iegūtu kādu vērtīgu saviem senčiem piederējušu lietu...
Gandrīz kā Lielais Kanjons
Turpat netālu apmēram stundas brauciena attālumā meklējams viens no skaistākajiem Eiropas dabas objektiem – Bastei klintis jeb Saksijas Šveice. Pa ceļam uz turieni daži mani grupas biedri jau šo vietu pagūst nodēvēt par Bastejkalnu, taču skats, kas paveras mūsu acīm, liek aizrauties elpai! Pirms vairāk nekā miljons gadiem Zemes garozas erozijas rezultātā radušās smilšakmens klintis nudien atgādina Lielo Kannjonu miniatūrā – pelēki akmens „zobi”, stabi un klinšu blāķi tiecas pretī debesīm. Garām vairāk nekā 194 metrus augstajām klintīm plūst Elba, taču mūsu interesi šoreiz vairāk piesaista takas, tiltiņi un skatu laukumiņi, ļaujot šo apbrīnojamo dabas veidojumu aplūkot un iemūžināt no visām pusēm. Izrādās, ka šis dabas objekts tūristus piesaista un māksliniekus iedvesmo jau vairāk nekā divsimt gadu, bet smilšakmens tilts, kas savieno vairākus iežus, celts tālajā 1851.gadā. Te droši, kāpaļājot pa takām, kāpnītēm un tiltiņiem, var pavadīt vairākas stundas un, ja ir vēlme, var nokāpt pat līdz Elbai. Tiesa, tam gan būtu vajadzīga mazliet lielāka fiziskā sagatavotība nekā vidusmēra latviešu tūristam, tālab šoreiz dodam priekšroku sātīgām vakariņām vācu gaumē Panorāmas restorānā un glāzei laba Mozeles rislinga. Galu galā – tālab jau esam šurp braukuši, lai izbaudītu šā reģiona virtuvi un vīnus!
„Vīnogu novākšana ir s... darbs!”
Tik lakonisks un tiešs, raksturojot savu nodarbošanos, ir Aksels – pirmais vīndaris, pie kura viesojamies Mozeles ielejā, Traben-Trarbahas pilsētiņā. Vīndaris astotajā paaudzē, kura pārziņā ir apmēram pieci hektāri vīnogulāju tepat pie Mozeles, kalna ļoti stāvajās nogāzēs. Tomēr citas izejas nav, un Akselam viss gads paiet, darbojoties ar vīnogām. „Mana mamma glezno, es daru pārējo,” viņš smaida, izvadājot ziņkārīgos latviešu tūristus pa simtgadīgo pagrabu un stāstot, ka beidzamajos gados vīnu vairs neraudzē ierastajās koka mučelēs, bet gan milzīgās alumīnija tvertnēs un apzvērot, ka vīna kvalitātei tas nekaitē. Šķiet, tā arī ir, jo viņa piedāvātās piecas vīna šķirnes – pārsvarā sausie un pussausie Mozeles rislingi – iet iekšā itin labi. Tikmēr Aksels stāsta, ka šā novada vīnogas ir īpašas – tās aug Šīfera kalnu nogāzēs, no kurām lietus aizskalojis visu augsni... Tātadvīnogulāji vārda tiešā nozīmē aug šīferī, kas gan ogu garšu un līdz ar to arī vīna kvalitāti, šķiet, tikai uzlabo. Taujāts par savu biznesu, Aksels atklāj, ka viņam pieder apmēram divdesmit vīnogulāju lauki, kuros ogu novākšana patlaban rit pilnā sparā. „Kā mēs ar pilnajiem groziem, kas sver apmēram 60 kilogramus, noturamies stāvajās nogāzēs? Nu, viena kāja man nav īsāka par otru...” vīndaris smejas, jau nopietnāk sakot – tas ir viens sasodīts s... darbs (fucking work ). Starp citu, diez vai ziņkārīgos tūristus viņš laistu savā laukā iemēģināt roku vīnogu novākšanā – viņaprāt, jau pēc kādām pāris stundām mums šīs smagais un skrupulozais darbs apniktu. Un vēl viņam ir daži ieteikumi par vīna dzeršanu: piemēram, ne vienmēr pie maltītēm jādzer sausie vīni; viņaprāt, pikantākiem ēdieniem piestāv saldāki vīni, bet pussaldie vīni esot labāki nekā sausie. „Es varu savas šķirnes miksēt un taisīt dažādus vīnus – apmēram trīsdesmit šķirnes. Ja kāda apnīk, taisu jaunu.” Vēl Aksels ir pārliecināts, ka sausais rislings cilvēkam dod mundrumu, bet saldais – nogurumu (tāpat kā alus.). Līdzīgus stāstus uzklausījām arī otrajā vīna degustācijā pie Storka kunga, kur mūs cienāja ar īstām vīnogu vācēju vakariņām – tādu kā kartupeļu, kāpostu un gaļas sautējumu. Šausmīgi garšīgs!!! Šādu ēdienu patiešām dod tiem varonīgajiem un izturīgajiem cilvēkiem, kas cauru dienu gandrīz 90 grādu stāvajās nogāzēs vāc vīnogas. Arī trešajā degustācijā Rūdesheimas pilsētiņā Reinas krastos (tā tiek dēvēta par Reinas vīnkopības centru) uzmanības centrā bija rislingi, kas acīmredzot ir šā reģiona pazīšanās zīme. Stāsti – apmēram tādi paši kā citiem vīnkopjiem, mainās tikai vīnogulāju platības un tas, cik paaudzes ar vīna darīšanu nodarbojušās.
Liec pie lūpām kausu...
... iztukšo to sausu...” Šo R.Paula dziesmiņu gribas dungot, atminoties brauciena kulmināciju – Vīna svētkus Bernkasteles (Bernkastel Keus) pilsētiņā Mozeles krastos. Sestdienas vakarpusē pilsētiņa pārtapusi vienā lielā svinību laukumā – vācieši dzer un līksmojas gan vecpilsētas ieliņās un laukumos, gan Mozeles krastmalā. Te iespējams nobaudīt vietējo vīndaru ražojumus – pārsvarā, protams, rislingus (cena – apmēram 1,50 EUR par glāzi) un visādus citādus vācu našķus: desiņas, kartupeļu pankūkas un ko tik vēl ne. Cenas – ļoti samērīgas, porcijas – lielas un sātīgas. Un, lai gan lielākā daļa svinētāju pārvietojas, turot rokā pudeli un glāzi, apdzērušos cilvēkus te neredz, toties visi Svin dzīvi. Mēs arī pievienojamies svinētājiem, kopā ar vietējiem ļaujoties dejām vecpilsētas laukumos (vietējā grupa a la Bītli stilā tiešām bija teicama!), degustējot vīnus un, protams, baudot arī svētku kulmināciju – pusstundu garo salūtu, kas ne velti nodēvēts par Dimanta feierverku...Skatītāji vien spēja dvest „oh!” un „ah!”... Protams, nākamajā dienā viss turpinās: pilsētiņas ielās var sastapt uzposušos ļaudis: viduslaiku birģerus, pilsētniekus, dažādus svētos un pat romiešus – galu galā, tieši kopš Romas impērijas laikiem šajā reģionā ir attīstījusies vīnkopība... Kad pusdienlaikā sākas svinīgais gājiens, acis metas raibas! Interesenti sastājušies un sasēdušies gar ielas malām, lai vairākas stundas vērotu vizuāli skaisto un saistošo vīndaru parādi. Turklāt te vīns tiešām plūst straumēm, jo gandrīz katrs gājiena dalībnieks uzskata teju vai par svētāko pienākumu vīnu vai šampanieti ieliet skatītājiem, savukārt tie laikus parūpējušies par lielākām vai mazākām glāzēm. Un atkal jāpiebilst jau iepriekš teiktais – piedzērušos te neredz! Atšķirībā no dažiem pie mums svinētiem svētkiem, kur viens otrs jēgu pārdzer jau pirmajās piecās minūtēs...
Pa romiešu pēdām
Protams, ja reiz esat Mozeles ielejā tad noteikti vajadzētu apciemot Koblencu un Trīri. Gan vienu, gan otru dibinājuši romieši. Koblenca pie sava nosaukuma tikusi Mozeles un Reinas satekas dēļ, izmantojot latīņu vārdu confluentes – kopā satekošās. Ir vērts aizstaigāt līdz satekas vietai – Deutsches Eck jeb Vācu stūrim, kur var labi pavērot, kā abas upes satek kopā, pārbaudot viena otras spēkus. Vispār šī vieta ir mazliet simboliska, jo vācieši Reinu dēvē par „upju tēvu”, bet Mozeli – par „upju māti”. Arī pilsētā netrūkst interesantu stūrīšu un ieliņu, un ne velti kopš 18. un 19.gadsimta mijas Koblencu dēvē par Mazo Parīzi... Tiesa, Trīre – Vācijas vecākā pilsēta, kas savulaik bijis nozīmīgs romiešu tirdzniecības un pārvaldes centrs – arhitektūras ziņā ir daudz iespaidīga. Te joprojām atrodami deviņi UNESCO Pasaules kultūras mantojuma objekti, lielākoties romiešu laiku liecības. Trīres simbols noteikti ir nomelnējušie smilšakmens vārti – pilsētas mūra daļa Porta Nigra, itin labi saglabājušās imperatoru pirtis amfiteātris, kurā joprojām notiek antīkā stila uzvedumi, barbaru pirtis, Romas impērijas troņa bazilika, romiešu tilts pār Mozeli, Iglas kolonnas ar tās uzbūvējušo tirgotāju ģimenes un romiešu dzīves zīmējumiem, kā arī vecākā bīskapa baznīca Alpu ziemeļdaļā – katedrāle (4. gs.) un vēlāk (13. gs.) blakus pieceltā Dievmātes baznīca. Dievnamā joprojām glabājas tunika, ko esot valkājis Jēzus Kristus. Kad to izliek apskatei, Trīri pārplūdina svētceļnieku miljoni (gluži tāpat kā Itālijas pilsētu Turīnu, kuras katedrālē glabājas Kristus līķauts). Vēl interesanta nianse: Trīre ir Kārļa Marksa dzimtā pilsēta, turklāt trīrieši no šā fakta nemaz nekaunas: pilsētā ir gan K.Marksa muzejs, gan viņa vārdā nosaukta iela, pa kuru ejot, var sasniegt romiešu būvēto tiltu, kas joprojām ir lietošanas kārtībā... Vienvārdsakot – iespaidīgi un iedvesmojoši. Tik ļoti, ka braucienam ar kuģīti pa pārplūdušo Reinu un Rudesheimas pilsētiņai ar visiem tās jaukumiem gribas veltīt atsevišķu rakstu. Vai arī – doties ceļojumā pa Reinas ielejas daudzajām pilīm, cietokšņiem un baznīcām... Protams, apciemojot arī Loreleju. Bet varbūt lai tas paliek nākamajai reizei?
