Viena no "axis of evil" valstīm

30.11.2006
10 min lasīšanai
63 foto

Sākumā gribu pateikt, ka šādu virsrakstu esmu ielicis tādēļ, ka viens no mūsu pasaules līderiem šo valsti ir ierindojis tā saucamo "axis of evil" valstu sarakstā. Un tam, vai es piekrītu, ka Irāna ietilpst šajā valstu grupā, galīgi nav nekāda sakara ar nosaukumu mana ceļojuma aprakstam. Katrs pats var izdarīt secinājumus, kāda tā Irānas valsts iekārta ir - laba vai slikta, bet neba man, kurš tur pabijis ceļotāja statusā tikai divas nedēļas, kādam kaut ko pierādīt par turienes esošo politisko režīmu. Tātad šogad oktobrī divas nedēļas es ceļoju pa Irānu. Pārvietošanās veids: autobusi, dažreiz noīrētas mašīnas ar šoferi un vienu reizi arī iekšzemes lidojums. Maršruts bija šāds (doti angliskie nosaukumi, lai interesenti varētu atrast papildus informāciju): Tehran - Rey - Tehran - Ahvaz - Choqa Zanbil - Ahvaz - Bushehr - Shiraz - Persepolis - Naqsh-e Rostam - Naqsh-e Rajab - Pasargadae - Abarqu - Yazd - Esfahan - Abyaneh - Kashan - Tehran. Par to, ko katrā vietā redzēju šeit nerakstīšu, jo to varat apskatīt manā albumā, kur par katru vietu doti arī komentāri. Pēc atbraukšanas nebiju domājis nekādu ceļojumu aprakstu šeit rakstīt (tādēļ arī šur tur komentāri pie bildēm pārklājās ar informāciju, kas ir šeit), bet izlasot dažus draugiem.lv ievietotos ceļojumu aprakstus, sapratu, ka man arī ir ar ko padalīties. To darīju arī tādēļ, ka visur apkārt sastapos ar aizspriedumiem par Irānu un ceļošanu pa šo valsti, kuri bija ļoti tālu no patiesības. Viss turpmākais attiecās uz to reģionu (Teherāna, Centrālā Irāna, nedaudz Persijas līča reģions un DR-Irāna), kuru apmeklēju. Citi reģioni, it sevišķi Pakistānas un Afganistānas pierobeža esot drusku savādāka Irāna - daudz mazāk droša. Tātad galvenais aplamais priekšstats bija par to, ka tur ceļot nav droši (vēl jo vairāk, ja ceļo bez tūrisma grupas un turklāt vienatnē!). Nu absolūti drošas vietas nav nekur, taču, ja salīdzina ar Dienvideiropu, piemēram, Spāniju, Portugāli vai Itāliju, tad Irānā ir mazāk noziedzības pret tūristiem. Pret rietumniekiem nav naidīgas attieksmes Irānā. Visa ceļojuma laikā nesastapu nevienu cilvēku, kurš man gribētu nodarīt ko ļaunu. Un arī neviens man nemēģināja kaut ko skaidrot un diskutēt par agresīvajām rietumu valstīm, kuras tūlīt bruks virsū Irānai. Arī ceļotājiem ir jāievēro diezgan stingrie islama likumi: nekāda alkohola (lai gan to var dabūt un uz tā lietošanu skatās caur pirkstiem), cūkgaļas, nepiedienīgas uzvedības, islama kritikas, aizliegto objektu (armijas daļu, kodolobjektu utt.) fotografēšanas. Parasti ir zīmes, kur nedrīkst fotografēt, bet es katrā ziņā nefotografētu arī policijas iecirkņus un arī bijušo ASV vēstniecības ēku Teherānā, kur ir ļoti interesanti sienu gleznojumi, bet kurā tagad atrodas kaut kāda islama policijas vienība. Lai gan aizliegums nefotografēt nav, daudziem šis mēģinājums ir beidzies diezgan bēdīgi. Sievietēm nepatīkama lieta būs obligātā lakata nēsāšana. Īpaši neapdomīgi būtu arī līdzi paņemt Salmana Rušdi grāmatu „The Satanic Verses”. Arī pret kristiešiem irāņiem nav iebildumu. Tie divi cilvēki, kuri paprasīja manu reliģisko piederību, pret kristietību izturējās ar cieņu. Tiesa, ja esat ateisti, tad gan šo faktu varbūt labāk nestāstīt. To viņiem ir grūti saprast, un attieksme pret jums var būt arī diezgan slikta. Vispār, neskatoties uz dažādo irāņu attieksmi pret pastāvošo iekārtu, palika iespaids, ka viņi ir ļoti dziļi ticīgi. Liela daļa ievēro Ramadāna neēšanas likumu, pat ja atrodas ceļā, lai gan ceļotāji no gavēšanas ir atbrīvoti. Ja kādam liekas, ka visi tur ir teroristi un Irāna ir Bin Ladena lielā sabiedrotā, tad viņš ļoti maldās. Irānai ar Al-Kāidu ir seni rēķini. 1998. gadā Taleban karavīri Afganistānas pilsētā Mazari Šarifā nogalināja 10 Irānas konsulāta darbiniekus un vienu irāņu žurnālistu. Un vispār Irāna ir šiītu valsts, kas Al-Kāidas izpratnē nav tie "pareizākie musulmaņi". Vispār irāņi (lietoju kā nācijas apzīmējumu; lielākā daļa no Irānas iedzīvotājiem pēc tautības ir persieši, bet tur dzīvo arī azerbaidžāņi, kurdi, arābi un citas tautas) ir ļoti draudzīgi noskaņoti pret ceļotājiem. Uz ielas bieži sveicinās, grib parunāties bez jel kādas savtīgas intereses (piem., kaut ko pārdot). Par viņu attieksmi liecināja daži atgadījumi, ko piedzīvoju. Piemēram, braucot satiksmes autobusā, kāda pasažiere atpūtas pieturā, kur visi pirka kaut ko iekožamu, redzot, ka es neko neesmu nopircis, priekš manis nopirka cepumu paku - vienkārši tāpat aiz laipnības. Vai arī, kad gribēju maksāt par braucienu ar „shared taxi” (zemāk varat izlasīt, kas tas tāds), šoferis teica, ka viens no pasažieriem par mani jau ir samaksājis. Vai arī, pērkot picērijā picu, tās darbinieks mani pacienāja ar āboliem, ko pats ēda darba laikā -;) Šādi gadījumi nav nekas īpašs. Man gan tāda situācija ne reizi negadījās, bet pilnīgi normāli esot, ka kāds nejauši uz ielas satikts cilvēks ceļotāju uzaicina uz pusdienām pie sevis mājās. Taču ir lietas, no kurām tomēr jāuzmanās. Pirmkārt, nevajag jokot ar likumu (neatļautās vietas tiešām nevajag fotografēt!!!). Otrkārt, ceļotāju populārākajās Irānas pilsētās esot tādi viltus policisti, kuri var pienākt pie jums uz ielas un paprasīt uzrādīt pasi, un kad uzrādīsiet pasi, tad vai nu viņi aizskries ar jūsu pasi vai arī prasīs lielu izpirkuma maksu. Taču gandrīz visās Irānas viesnīcās pases tiek uzglabātas pie „reception”, tā kā parasti tā nav problēma. Katram gadījumam ceļotājiem iesaka nēsāt līdzi pases kopiju, kuru var uzrādīt policistiem. Varu arī pabrīdināt par zemestrīcēm, kas ik pa laikam notiek Irānā. 2003. gadā notika īpaši postoša zemestrīce, kas sagrāva pilsētu Bamu (vienu no galvenajiem tūrisma objektiem Irānā - ļoti labi saglabājušos Bamas viduslaiku citadeli, no kuras tagad palikušas drupas). Toreiz bojā gāja vairāk kā 26000 cilvēku, arī daži rietumu ceļotāji. Taču, ja uzturaties Irānā tikai dažas nedēļas, tad ārkārtīgi maza ir iespēja trāpīties, kā rakstīts Lonely Planet, nepareizā vietā un nepareizā laikā. Varu pieminēt arī lidmašīnas katastrofas, kas ik pa laikam notiek Irānā. Šeit problēma esot amerikāņu noteiktās ekonomiskās sankcijas, kas liedz Irānai iepirkt modernus lidaparātus, tādēļ vietējo aviokompāniju lidmašīnas ir diezgan vecas. Ja vēl Boeing ir tīri ok, tad vecās krievu Tupolev lidmašīnas skaitoties nedrošas. OK, beigšu visu te baidīt, jo lielum lielais vairums ceļotāju Irānā nesastopas ne ar vienu no iepriekš minētajām briesmām, ja vien neizaicina likteni. It sevišķi zemestrīce vai lidmašīnas katastrofa ir tikai teorētiski iespējama, ja ceļo tikai dažas nedēļas pa šo valsti. Taču katram nāksies tikt galā ar citu problēmu: šausmīgo satiksmi, kas tiešām ir milzīga problēma. Gan Teherānā, gan citās lielajās un vidēji lielajās pilsētās ir tikai daži luksofori, kas darbojās. Un tā kā mašīnu Irānā ir daudz (jo litrs benzīna tur maksā tikai 5 santīmus - pavisam nopietni!), un lielpilsētās ielas ir daudzās joslās, tad nepieradušajam eiropietim tiešām ir burtiski jāiemācās pāriet iela. Vislabāk treniņam izmantot kāda vietējā (un tātad pieredzējuša) ielas šķērsotāja aizsegu. Tagad drusku par transportu. Kā jau minēju degviela Irānā ir smieklīgi lēta. Tādēļ vietējā starppilsētu autobusu satiksme arī ir ļoti lēta. 5-7 stundu tālsatiksmes autobusu pārbraucieni starp pilsētām atkarība no autobusu klases var maksāt no summas zem lata līdz dažiem latiem - ne vairāk. Autobusu klases vieglākas skaidrības labad tiek sauktas kā Volvo (labākā klase - jauni autobusi ar gaisa kondicionieri, video vai dvd) un Mercedes (sliktākā klase - veci autobusi ar vismaz dažreiz neesošu gaisa kondicionieri). Ar biļešu pirkšanu nav problēmu: jātiek tikai līdz autoostai (parasti atrodas pilsētas nomalē) un jau pie ieejas autoostā kāds no dažādu pārvadātāju firmu pārstāvjiem jūs uzrunās, uzzinās, uz kurieni vēlaties nokļūt un aizvedīs līdz savas vai citas firmas kasei, kuri nodrošina reisu uz vajadzīgo pilsētu. Uz ceļiem bieži ir policijas vai armijas kontrolposteņi un ik pa laikam viņi pārmeklē autobusu pasažieru mantas, tādēļ nav vēlams neko vērtīgu likt autobusa bagāžā, jo šis tas pēc tādas pārmeklēšanas var pazust. Ja vēlaties apskatīt vairākas vietas starp divām attālākām pilsētām un gribat tam iztērēt vienu nevis 2-3 dienas, tad varat noīrēt mašīnu ar šoferi. Summa par tādu pārbraucienu būs atkarīga no jūsu kaulēšanās spējām (salīdzinot ar arābu valstīm un Turciju, Irānā nevarot tik viegli "nosist" cenu), bet tā ir aptuveni tāda pati kā vilciena vai autobusa biļetes cena Rietumeiropā. Taču, ja jūs ceļojat trijatā vai četratā, tad tas sanāks pat lēti. Tādu mašīnu var sarunāt jebkurā vietējā tūrisma firmā, bet var mēģināt arī runāt uz ielas. Par otro variantu nezinu, bet pirmais variants noteikti ir absolūti drošs. Starp citu, privātā auto un šofera īre dažreiz var būt vienīgais veids (ja neskaita stopēšanu), kā nokļūt kādā interesantā objektā, kas atrodas krietni ārpus apdzīvotām vietām, piemēram, Choqa Zanbil zikurātā. Daudzi cilvēki izmanto vietējo aviokompāniju iekšējos lidojumus, kas ir ļoti lēti. Lielākā aviokompānija ir Iran Air ar mājas lapu www.iranair.com, kur var atrast arī vietējo lidojumu cenas. Parasti biļetes var dabūt dažas dienas pirms lidojuma un pat tad tās ir šausmīgi lētas: aptuveni 30 dolāri par lidojumu vienā virzienā no vienas Irānas malas uz otru. Kā jau iepriekš minēju, tad drošības dēļ labāk izvēlēties Boeing vai kādu citu rietumos ražoti lidmašīnu nevis krievu Tupolev - to apstiprina Irānā notikušo aviokatastrofu statistika. Pilsētās ērtākais pārvietošanās veids, manuprāt, ir shared taxi - kaut kas līdzīgs mūsu mikriņiem, tikai vieglā automašīna. Taču izmantošanas veids ir drusku sarežģītāks kā šeit. Ja vēlaties nokļūt no vienas pilsētas vietas uz citu, tad stāviet ielas malā un gaidiet, kad brauks garām shared taxi (parasti gan tiem nav nekādu atšķirības zīmju no privātajām mašīnām) un kad garām barucošais shared taxi samazina ātrumu, tad pa atvērto logu vajag nokliegties, kurā vietā vēlaties nokļūt, un ja shared taxi dodas uz turieni, tad viņš piebremzēs un jums jālec iekšā. :) Brauciens tādā shared taxi maksā lēti. Teherānā tas ir līdz 6000 riāliem (par ļoti garu pārbraucienu) jeb 40 santīmu, bet nedaudz mazākās pilsētās - līdz 2000 riāliem jeb 15 santīmiem. Privātie takši maksā aptuveni 5-10 reizes vairāk. Teherānā ir arī metro. Lai gan tiku brīdināts par saspiestību un kabatas zagļiem, tad tomēr likās, ka man paveicās un neko tādu nepiedzīvoju. Īsti neatceros, kāda bija biļetes cena, bet, ja nemaldos, tā bija 1000 riāli vai mazāk. Metro ir diezgan jauns ar vairāk vai mazāk moderniem vagoniem. Visi pieturas nosaukumi ir uzrakstīti arī angļu valodā. Var izmantot arī pilsētu autobusus, bet uzreiz nav pārāk viegli saprast, kāds ir to maršruts un ar shared taxi par lētu naudu var nokļūt gandrīz visur. Taču vismaz vienu reizi der izmantot arī pilsētas satiksmes autobusus - lai zinātu, kā tas ir. Interesanti ir arī tas, ka saskaņā ar Irānas islama likumiem ir ierobežota saskarsme starp pretēja dzimuma pasažieriem sabiedriskajā transportā. Starppilsētu autobusos blakus nepārdod biļetes sievietei un vīrietim, ja vien tie nav radinieki. Tāpat ir arī lidmašīnās. Pilsētas satiksmes autobusos priekšā ir vīriešu vietas, bet aizmugurē - sieviešu. Pat vīrs ar sievu nevar sēdēt blakus. Savukārt Teherānas metro pirmie divi vagoni ir atvēlēti tikai sievietēm, bet pārējos var braukt gan sievietes, gan vīrieši. Tagad par vīzām. Tas ir diezgan sāpīgs process, jo daudziem vīzas tiek atteiktas. Ir informācija, ka varot dabūt Irānas vīzu vēstniecībā vai konsulātā Turcijā. Taču man vajadzēja zināt pirms izbraukšanas, ka vīzu dabūšu, un arī biju pārliecināts, ka nespētu tā vienkārši izbraukt cauri Turcijai, nepavadot tur pāris nedēļas, kam man šoreiz galīgi nebija laika. Tādēļ izvēlējos taisīt vīzu Irānas vēstniecībā Stokholmā. Informāciju par visu vajadzīgo var iegūt www.iran.se, taču ja plānojat lidot ar lidmašīnu, iesaku jau uzreiz aizsūtīt arī biļešu vai rezervācijas kopiju (lai gan nekas tāds nav prasīts), jo pēc tam, kad biju nosūtījis visus dokumentus, man paprasīja papildus vēl biļešu rezervācijas kopiju. Es neizmantoju nevienas Irānas tūrisma firmas starpniecību, kas palīdz sagādāt vīzu, lai gan šādu veidu iesaka ceļveži un daudzi ceļotāji. Īpaši svarīgi ir ņemt vērā, ka Irāna neatzīst Izraēlu, tādēļ, ja jums pasē ir Izraēlas iebraukšanas zīmogs (vai vīza) vai pie apmeklētajām valstīm uzrādīsiet Izraēlu, iespēja dabūt Irānas vīzu ir ne vairāk, ne mazāk kā nulle. Un ASV pilsoņiem, iespēja iegūt vīzu ir tikai tad, ja viņi brauc ar kādu organizētu tūrisma grupu vai arī nolīgst privātu gidu uz visu ceļojuma laiku. Daži saka, ka Irānu nevar pilnvērtīgi apceļot, nezinot persiešu valodu. Nu zināma taisnība jau tur ir, ka kultūru bez valodas zināšanām iepazīt ir grūti, bet šaubos, ka tas uz Irānu attiecās vairāk kā uz Ķīnu vai Maroku. Taču cilvēks, kas regulāri ceļo nevar katru gadu iemācīties pa vienai svešvalodai. Angļu valodu zina tikai lielākajos tūrisma centros (ja tos par tādiem vispār var nosaukt). Bet tur, kur ceļotāji iegriežas reti, tikai viesnīcā un autoostā kāds zinās angļu valodu, tomēr var iztikt ar pārdesmit vārdiem persiešu valodā, ko katrs var apgūt pirms izbraukšanas. Pārējos gadījumos var izlīdzēties ar sarunvalodas vārdnīcu. Es izmantoju Lonely Planet izdoto Farsi (Persian) Phrasebook, un man ar to arī pietika. Pirms izbraukšanas var iemācīties arī arābu alfabētu. Lai gan tas īpaši nepalīdz, tomēr nejūties kā pēdējais muļķis, kam vietējā valodā uzrakstītā informācija ir tikai kaut kādi ķeburi. Vismaz varēsi pārliecināties, ka esi iekāpis pareizajā autobusā, jo spēsi izlasīt, uz kurieni autobuss dodas. Taču patiesībā šoferis vispārējās irāņu laipnības dēļ noteikti neļaus sajaukt autobusus. Starp citu, arābu alfabēts ir diezgan vienkāršs, un pāris stundās līdz pāris dienās gandrīz jebkurš to var apgūt. Jā, starp citu, vismaz Teherānā un lielajās pilsētās ielu nosaukumi ir arī angliski. Par naudu. 10000 riālu ir 1 eiro vērtībā. Un tā kā lielākā naudas zīme ir 20000 riālu, tad iesaku vai nu doties ceļā biksēs ar lielām kabatām vai arī rēķināties, ka naudu nāksies nēsāt līdzi somā. Lielākā kļūda, ko ceļotājs Irānā var izdarīt, ir paļauties uz savām ārpus Irānas izdotajām bankas kartēm - Irānā bankomāti ir domāti tikai Irānā izdotajām bankas kartēm. Tā kā ņemiet līdzi skaidru naudu nevis savas kredītkartes! Bet tas nozīmē arī to, ka rezervēt numurus viesnīcās ir ļoti vienkārši - tikai jāpiezvana uz viesnīcu un viss - nekāda kredītkartes informācija nav jāsniedz. Par ceļvežiem. Tā kā pagaidām nav izdots Rough Guides par Irānu, tad vienīgais ceļvedis neatkarīgam ceļotājam par Irānu ir Lonely Planet. Pēdējais ir izdots pirms diviem gadiem, tādēļ drīz varētu sagaidīt jaunu izdevumu. Attieksme pret Irānu tajā nav saldi jūsmīga un nav arī neobjektīvi kritiska, viss daudz maz atbilst patiesībai. Patīkamais jaunums Irānas apceļotājiem būs tas, ka kopš pēdējā Lonely Planet iznākšanas Irānas tūrisma objektos ārzemniekiem biļešu cenas ir samazinātas 5-10 reizes. Ja agrāk visur tās bija vairāki dolāri, tad tagad visur bija jāmaksā stipri zem viena dolāra. Starp citu, persieši ir āriešu rases pārstāvji un lai gan viņiem ir ļoti tumši mati, daudziem persiešiem nav nemaz tik tumša seja (kā arābiem, piemēram) - katrā ziņā man būtu grūti atšķirt persiešus no itāļiem vai grieķiem. Irāņu sievietes ģērbjas dažādi: konservatīvākās ģērbjas čadrā (angliski chador) - melnā paltrakā, kas atsegtu atstāj tikai seju, bet brīvākās sievietes - ģērbjas rietumnieciskās (protams, ne ķermeni atklājošās) drēbēs ar obligāto lakatu, taču daudzas atstāj daļu frizūras neapsegtu. Vīrieši ģērbjas parastās rietumnieciskās drēbēs, bet T-kreklus valkā vienīgi jaunieši un tikai rietumnieciskajās pilsētās. Laukos un Jazdā (visvairāk uz austrumiem esošā pilsēta, ko apmeklēju) redzēju diezgan daudz tradicionālā apģērbā tērpušos vīriešus. Tas arī aptuveni viss, ar ko vēlējos padalīties. Ceru, ka kāda daļa no šīs informācijas noderēs Irānas apceļotājiem un kādu skeptiķi pārliecinās, ka tā nav ļaunuma karaļvalsts, no kuras jāturas pa gabalu.

Viena no "axis of evil" valstīm

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem