No Dubrovnikas līdz Šibenikai un Krka parkam

Lauris Linabergs 21.09.2010 6 min lasīšanai 60 foto

Dubrovnka bija mūsu brauciena galvenais galamērķis un varbūt labi vien bija, ka iznāca to redzēt pat trīs reizes – vakarā, iebraucot pa jūru dienā un vēl trešo reizi – saulaina rīta „fotosesijā” (skat. bildes). Pirmajā piegājienā – pēc garā pārbrauciena no Ļubļanas mēs atstājām auto daudzstāvu stāvvietā un gājām pirmajā izlūkgājienā uz vecpilsētu. Jau iepriekš biju tik daudz dzirdējis par Dubrovniku un redzējis tik daudz bilžu, ka… dabā redzētais vairs nepārsteidza. „Sajūtu kopsavilkums” - „Venēcijas pilsētu” sajūta te ir vēl daudz stiprāka nekā citās horvātu „itāliskajās” piejūras pilsētās. Un tad vēl, protams, cietokšņa skati.

Īsti svinīgu „Dubrovnikas uznāciena” sajūtu mēs izbaudām nākošajā dienā, kad no Cavtatas uz Dubrovniku braucam ar kuģīti. Kuģītis piestāj vecajā ostā - tieši turpat, kur tenderu laivas pieved lielo kruīzu kuģu pasažierus. Ideja dzīvot Cavtatā bija laba kaut vai tikai šī kuģīša brauciena dēļ vien! Cilvēku, kas to novērtē kopā ar mums šajā dienā gan nav daudz. Tikai viena ungāru ģimene un vēl daži krievi. Dubrovnikas vecpilsētā gan dažādu ļaužu ir daudz vairāk. No piestātnes izejot caur cietokšņa vārtiem nonākam tieši tirgus laukumā. Nav nemaz grūti iztēloties, ka kā senos laikos esam no kāda apkārtnes zvejnieku ciema atbraukuši uz Dubrovnikas tirgu. Šodien tikai atliek izvēlēties – ko iepirkties – suvenīrus tirgū vai pārtiku un dzērienus turpat tirgus laukuma stūrī viduslaiku namā iekārtotajā „SPAR” veikalā. Lai cik tas arī nebūtu neticami – pretstatā vecpilsētas ēstuvēm, vecpilsētas tirgus laukuma „SPĀRītes” cenas ir „parastās”. Tāpēc izbraucienam no zvejnieku ciemata uz Dubrovnikas tirgu bija arī gluži praktisks rezultāts.

Ar ēstuvēm Horvātijā mums pārāk neveicās. Sliktākās bija pusdienas vecpilsētā pirmajā Dubrovnikas vakarā. Tāpēc otrajā dienā iepirkāmies veikalā un gatavojām pusdienas savā Cavtatas apartamentā paši. Jāatzīst gan, ka tad, kad ēst vēl vai vairs negribējās, mēs Dubrovniku vecpilsētas klusākos nostūros redzējām arī pāris picērijas ar puslīdz pieklājīgām cenām un piedāvājumu.

Pēc trīs naktīm Cavtatā („Cavtat apartaments” – ļoti iesaku. Viss atbilstoši internetā lasāmajām cildinošajām atsauksmēm. No augšējā stāva lielisks skats uz jūru un Dubrovniku!) sākam braucienu pa Adrijas maģistrāli uz Zagrebas pusi. Nākošā nakšņošana mums ieplānota Podstranā – īsi pirms Splitas. Ir braucienam ļoti piemērots laiks. Spoža saule strauji mijas ar mākoņiem. Ik pa brīdim pat uzlīst… un šie lietus mākoņi izskatās krāšņi pat bildēs. Brauciens sākas ar īsu „fotosesiju” vēlreiz braucot cauri Dubrovnikai un arī pēc tam ik pa brīdim ir tik skaisti skati, ka neapstāties vienkārši nav iespējams. Tā tas bija visu ceļu no Dubrovnikas līdz Podstranai!

Braucot pa Adrijas maģistrāli ik pa brīdim redzamas arī brīvi pieejamas pludmales. Pāris tādās arī apstājamies. Nezinu, vai netrāpījām īstajās vietās… tomēr par visām ceļmalas pludmalēm, kur peldējāmies bija jāatzīst, ka no augšas – t.i. ceļa - tās izskatījās stipri vien labāk nekā tuvumā. Nekas jau pārāk traks, tomēr katrā no šīm ceļmalas pludmalēm gadījās kaut kas, kas iedragāja idillisko noskaņu. Vienā vietā tie bija kaut kādi pusierakti kabeļu gali, otrā – polietilēna maisi jūrā, bet trešajā – iereibušas vietējās jaunkundzes, kas demonstratīvi staigāja mums garām uz krūmiem ar tualetes papīra ruļļiem rokās. Iespējams, vienkārši nebijām trāpījuši pareizajās pludmalēs vai pareizajās vietās tajās.

Patīkami pārsteidza Makarska. Pēc aprakstiem nez kāpēc biju iedomājies, ka tas būs kūrorts ar daudzstāvu viesnīcām utml.. Ja viesnīcas arī ir, tad tās ir labi paslēptas. Makarska izrādījās ļoti simpātiska veca pilsētiņa… un es pat nožēloju, ka nebijām ieplānojuši palikt kādas naktis arī te. Ja es plānotu braucienu vēlreiz, tad apsvērtu iespēju 2 naktis palikt tieši Makarskā lai no šejienes varētu doties visas dienas izraucienā ar kuģīti uz Brač salu. Kuģīša brauciens uz skaistām pludmalēm un pusdienām ar ceptām sardīnēm un vīnu ir lieta, ko biju piedzīvojis pirmo reizi esot Horvātijā – Istras pussalā pirms kādiem astoņiem gadiem… un kā man šoreiz pietrūka.

Šoreiz nakšņošana mums bija pasūtīta Podstranas viesnīcā „Villa BB”. Nokļuvām tur pavēlā pēcpusdienā un vēl domājām vakarā ar pilsētas autobusu aizbraukt uz Splitu. Tomēr uznāca lietus un šo nodomu izjauca. Tā vietā palikām viesnīcā un, iespējams, labi, ka tā. Lietus pārgāja un bija brīnišķīgs saulriets, kuru šoreiz nenokavējām. Paspējām gan izpeldēties, gan pavakariņot viesnīcas kafejnīcā, kas iekārtota pludmalē. Pludmale un pludmales kafejnīca noteikti ir viesnīcas „Villa BB” galvenā priekšrocība. Citādi – viss atbilstoši internetā lasāmajām atsauksmēm…., lai gan, šķiet, ka internets nav šīs viesnīcas prioritāte. Viņi pat nebija pamanījuši, ka esmu „Hotels.com” nopircis nakti pie viņiem. Par laimi – brīva istaba bija un viss nokārtojās ļoti labi.

Splitu apskatījām nākamajā rītā. Splita bija vienīgā no redzētajām piejūras pilsētām, kas atstāja lielpilsētas iespaidu. Mēs pat nedaudz pamaldījāmies, kad pēc pastaigas pa vecpilsētu un atvēsināšanās vietējā „Zārā” meklējām ceļu uz nākamo ceļamērķi – Trogiru. No Splitas atmiņā palikušas tieši bildēs redzamās lietas – puikas romiešu tērpos pie katedrāles, tirgus kaija – tieši tāda pati kā dzīvo mūsu pagalmā un ūdens taksometrs.

Trogirā, kas ir pavisam netālu no Splitas, nonākam pašā pusdienas karstumā. Tāpēc cietokšņa mūrus un šaurās vecpilsētas ieliņas gribas skatīt tikai turoties ēnā. Nezinu vai karstuma vai citu iemeslu dēļ, Trogirā sastopam ļoti maz cilvēku. Pārdevēji gan vecpilsētas smalkajos veikalos, gan kanālmalas krāmu tirdziņos šķiet gandrīz vai izmisuši. Pat bez īpašas prasīšanas salmu cepures un pludmales čību cenas nokrīt no jau tā pieņemamām līdz smieklīgām.

Nākošais pieturas punkts – Primoštena. Tomēr, pirms dodamies turp, gribas ieraudzīt Trogiru arī skatu kartiņu rakursā – no kalnu puses. Tāpēc izvēlamies braukt nevis gar jūru, bet pa kalniem. Lai arī Trogiru „pareizajā” rakursā ieraudzīt un nobildēt tā arī neizdodas, šo izvēli nožēlot nenākas. Brauciens pa mazajiem kalnu celiņiem ir aizraujošs. Pēc nelielas pamaldīšanās starp ciematiņiem un maziem ar akmeņu vaļņiem norobežotiem vīna dārziņiem nonākam līdz gaidītajam skatam uz apaļo Primoštenas pilsētiņu.

No Primoštenas mums jānokļūst pēdējā nakšņošanas vietā pirms Zagrebas – viesnīcā „Zlatna ribnica” (pieņemu, ka „zelta zivtiņa”) Šibenikā. Tas ir pavisam tuvu, tāpēc šoreiz esam „pie vietas” jau pavisam savlaicīgi. Mūsu istabai ir terase ar skatu uz jūras šaurumu, kura otrajā krastā redzama saliņa Krapjan. Ieturam tradicionālo siera, augļu un vīna launagu, vērojot jahtu un pārceltuves laivu kustību jūras šaurumā… un prātojam vai šodien vēl varam paspēt nokļūt uz Krapjan un atpakaļ. Pēc neilga brīža izrādās, ka varam paspēt tur ne tikai nokļūt, bet pirms atgriešanās vēl arī apiet saliņai apkārt un iedzert saliņas (iespējams, vienīgajā) kafejnīcā alu un nopirkt saliņas (iespējams, vienīgajā) veikaliņā maizi. Par šo pirkumu gan saņemam dzēlīgu piezīmi no pārcēlāja, kurš īsti nesaprata mūsu brauciena iemeslu jau turpceļā– vai tad pēc maizes bija jābrauc uz Krapjan?Viņš nezin, ka Krapjan ir vienīgā Horvātijas sala Adrijas jūrā, kur pabūsim šī brauciena laikā. Nevarējām taču braukt mājās nepabijuši ne uz vienas salas! Pārcelšanās atpakaļ uz „lielo zemi” beigās izvēršas īsti jautra. Apmēram pusceļā viens no pasažieriem sāk aizrautīgi dziedāt un viņam piebalso vēl daži citi. Visi mazās laiviņas pasažieri kāpj krastā ļoti labā noskaņā!

Pēc pastaigas pa Krapjan nokļūstam uz vēl mazākas – privātas „saliņas”. Nekur iepriekš nebiju redzējis tik oriģinālu publiskas pludmales iekārtojumu. Akmeņainajā pludmalē papildus betonētajam celiņam un tādiem kā parka soliņiem netālu no krasta izveidotas apaļas betona salas ap 3m diametrā. Pirmajā brīdī neizskatās pārāk romantiski, bet patiesībā – ļoti ērti. „Privātās saliņas” ir ļoti piemērotas gan lai sauļotos, gan lai lēktu jūrā kā baseinā. Labi, ka viena no „saliņām” atbrīvojas tieši tad, kad mums to vajag… tikai žēl, ka jau ir pievakare…

„Zlatna ribnica” viesnīcai ir divas sejas. Viena redzama interneta mājas lapā un reģistratūrā, kur strādā jaunieši. Arī brīvi pieejamais dators un internets pieder šai pusei. Otru iepazīstam nākamajā rītā – brokastīs, kas ieturētas klasiskā padomju viesnīcas vai pat sanatorijas stilā (kādu to iedomājos no filmām u.c.) un atsauc prātā vārdu salikumu „vsesojuznaja zdravņica”, kas, manuprāt, labi piestāvētu ne tikai šai viesnīcai, bet arī Horvātijai kopumā. Ne jau savienības vecajā, bet Eiropas vai tās jaunās – austrumu daļas nozīmē... un ar to nedomājot neko īpaši sliktu… tikai to, ka Horvātijā vēl arvien netrūkst arī „veco laiku šarma”.

Nebūdams īsti pārliecināts par labāko plānu šai dienai, kuras vakarā mums jānokļūst Zagrebā, apvaicājos par to viesnīcas reģistratūras jauniešiem. Viņi iesaka Krka dabas parku un izstāsta kā tur nokļūt. Tas ir pavisam netālu no Šibenikas, kuras vecpilsētu apskatījām vispirms. Iepriekš par Šibeniku bija lasījis un dzirdējis mazāk nekā par citām Horvātijas piejūras pilsētām, tāpēc tur redzētais mani patīkami pārsteidza. Atmiņā palicis cietoksnis kalna galā, kapi kalna galā pie cietokšņa mūriem. Protams, arī ceļvežos minētā katedrāle un plašā vecpilsēta kopumā, kas stāvā reljefa dēļ stipri atšķiras no pārējām redzētajām piejūras pilsētām.

Krka parkam nav nekāda sakara ar Krk salu. Drīzāk var saskatīt līdzību ar Plitvices parku – ne tikai ūdenskritumu, bet arī atrašanās vietas dēļ. Mēs parkā pavadījām pusi dienas. Vispirms izstaigājam ūdenskritumus netālu no vietas, kur mūs atveda parka autobuss, bet pēc tam izbraucam ar kuģīti uz klostera salu. Ja mums dienvidu jūra jau būtu apnikusi, tad šī diena pie aukstajiem dzidrajiem ezeriem (patiesībā – vairākās vietās kā dabīgā kaskādē nosprostotās upes) un ūdenskritumiem būtu ļoti laba pārmaiņa. Citiem to noteikti arī iesakām, kad sauļošanās pie jūras jau būs apnikusi. Mums tā vēl nebija, tāpēc ilgā kuģojuma laikā neviļus piezagās doma – vai tomēr nevajadzēja palikt pie jūras… Tomēr – ūdenskritumi bija iespaidīgi, klostera saliņa gaumīga un jūras vietā vienu dienu var papeldēties arī ezerā. Ūdens te ir tikpat dzidrs kā jūrā, tikai aukstāks. Braucot uz Krka parku jārēķinās arī ar izmaksām. Ieejas biļete ap 10 Ls katram pieaugušajam un brauciens ar kuģīti – ap 12 Ls. Toties alus un sviestmaizes piknikam pie ūdenskritumiem – pat lētāk nekā citur. Arī saldējums pie parka autobusa pieturas – šķita pat garšīgāks un lētāks nekā citur.

Tagad Horvātijā esam bijuši divas reizes – apceļojuši to no abiem galiem – Istras pussalu ziemeļos, kā arī Horvātijas dienvidus no Dubrovnikas līdz Šibenikai. Vidusdaļa un salas vēl palikušas trešajai reizei. Pēc šīsvasaras ceļojuma esmu noskaņots trešo braucienu uz Horvātiju ilgi neatlikt.