Grand Turismo Jadranska

Lauris Linabergs 21.09.2010 10 min lasīšanai 35 foto

Doma par to, ka vajadzētu atkal aizbraukt līdz Vidusjūrai ar savu auto, mums brieda jau labu laiku. Galu galā – īsi pirms Jāņiem plāns nobrieda pavisam. Papildus tam, ka gribējās izmēģināt praksē, ko īsti nozīmē un cik reāli izmaksā „Grand Turismo” ar pavasarī iegādāto, savu laiku jau pakalpojušo Alfa Romeo GT dīzelīti, radās iespēja atvaļinājuma braucienu apvienot ar darba darīšanu kārtošanu Zagrebā. Jāņi un darba lietas uzlika savus ierobežojumus datumiem un maršrutam, tāpēc atlika tikai saplānot nedēļu Horvātijā. Iespējams, pilnīgi nepamatoti nepaļaujoties uz naktsmāju atrašanu uz vietas, es visas nakšņošanas rezervēju „Hotels.com”. Tas izdevās vidēji par 65 eiro par nakti, divvietīgās istabās ar brokastīm, izņemot Dubrovnikas apkārtni, kur par šo pašu cenu istabas ar brokastīm vietā paņēmām nelielu apartamentu Cavtatā.

Tātad, „Grand Turismo Jadranska” brauciens sanāca šāds:

Secīgi – par galvenajiem iespaidiem pēc kārtas – ne gluži kalendārā secībā, bet trijās daļās: (1) šis apraksts par lielajiem pārbraucieniem, (2) par vienas dienas izbraucienu uz Melnkalni un (3) par 4 dienu ceļojumu pa Horvātijas piekrasti no Dubrovnikas līdz Šibenikai un Krka parkam.

Maršrutu Rīga-Bialostoka-Varšava-Čestohova-Brno-Vīne-Grāca biju braucis jau daudzkārt, tomēr kopš iepriekšējā vasaras brauciena bija pagājuši jau pieci, bet pēdējā ziemas pārbrauciena uz Alpiem – divi ar pusi gadu. Šādas tādas pārmaiņas uz ceļiem ir notikušas. Pārsvarā – labas, tāpēc sākšu ar tām. Pirmā pārmaiņa – tagad kaut kas līdzīgs maģistrālei sākas jau pirms Bialostokas. Tiesa, pagaidām ceļa būvdarbu dēļ tas vairāk traucēja nekā palīdzēja. Polijas otrajā galā – pie Cieszyn gan viss jau ir pabeigts un tagad praktiski viss ceļš no Varšavas līdz Čehijai ir pa ceļiem, kur varētu braukt ātri…, ja vien nebūtu tik daudz dīvaino „70” (kuru darbības beigšanās bieži ir neskaidra) un Polijas sliktā jaunuma – bezgala daudzo fotoradaru kastīšu. Nezinu cik daudzās no tām bija radari un kā tie darbojas. Ievēroju tikai to, ka „dzīvu policistu” bija ievērojami mazāk nekā iepriekš, tomēr paši poļi brauca stipri piesardzīgāk nekā agrāk. Dažkārt likās, ka viņi zina pie kuriem „70” un radaru brīdinājumiem bremzēt un pie kuriem nē… un tā tomēr ir liela pārmaiņa, salīdzinot ar agrāko, kad vairums no viņiem, ātrumu zem 100 nesamazināja praktiski nekur. Rezultātā – šķiet, ka vidējais ātrums ir palicis aptuveni iepriekšējais. Laika ieguvumus no ceļu uzlabojumiem atņem radari. Izskatās, ka tāda pat perspektīva sagaida arī mūs tepat Latvijā.

Čehijā – viss ir pa vecam un tie betona maģistrāles posmi, kas jau agrāk bija „krateklīgi”, tagad krata vēl trakāk. Ir arī jauni posmi, bet tas ir nieks, salīdzinot ar pārbrauciena galveno pārsteigumu. Austrijā tagad izpaliek arī vienīgais lēnais ceļa posms no Čehijas robežas līdz Vīnei. Pilnīgi jauna un praktiski tukša maģistrāle sākas jau netālu no robežas. Atliek tikai izlemt, cik pieskaitīt atļautajiem „130” un uzstādīt kruīza kontroli. Nekad neesmu īsti sapratis cik ātri Austrijā reāli drīkst braukt, lai neiekultos nepatikšanās. Parasti, vienkārši centos turēties plūsmā – precīzāk, tās ātrākajā daļā… tomēr uz pilnīgi tukša ceļa šī iespēja atkrīt…

Pēc „iepirkšanās pitstopa” Vīnes Dievidu Iepirkšanās Centrā (SSC), pa stipri pilno Vīnes-Grācas-Klāgenfurtes maģistrāli jau tuvojoties Grācai un mums vajadzīgajam pagriezienam uz Slovēniju, piedzīvoju jautru brīdi ar sarkanu Ferrari un austriešu policistiem. Tā kā mūsu 24 stundu a la Lemānas sacīkstes brauciens jau tuvojas beigām un arī „šopinga pitstopā” atgūtais mundrums bija jau sācis pagaist, es juzdamies iekļāvies „plūsmas ātrākajā daļā”, vienmuļi braucu pa maģistrāles trešo joslu ar apmēram 145 km/st, jau stipri par vēlu pamanīju uz mums notēmētu policistu radaru un ceļmalā stāvošo policistu pret mums pavērstus ļoti ieinteresētus skatienus. Satrūkstos… un tikai tad, ieskatoties spogulī, saprotu mums pievērstās uzmanības patieso iemeslu. Garajā braucienā jau sācis zaudēt modrību, es nebiju pamanījis, ka esmu sev aiz muguras „sabremzējis” sarkanu Ferrari. Šoreiz šī savlaicīgā ceļa neatbrīvošana gan laikam nozīmēja arī viņa paglābšanu no reālām nepatikšanām… Tāpēc, kad jau pēc policistiem atbrīvoju trešo joslu, Ferrari nekur vairs neskrien un mēs labā noskaņojumā kopīgi turpinām ceļu, līdz mums ir jānogriežas uz Slovēniju.

Slovēnijas „vārti” pārsteidz ar spīdīgu un skanīgu „tingeltangeli”, jeb vējā šķindošiem un rotējošiem spīguļiem, kas izkārti pār šobrīd vairs īsti nevajadzīgo robežkontroli (skat. bildi galerijā, kas gan nofotografēta atpakaļceļā, kad bija bezvējš). Tomēr – tā nav, ka robežpārejā nekas nenotiek. Tur pārdod slovēņu maģistrāļu vinjetes. Cenu politika ir ļoti nedraudzīga tādiem caurbraucējiem uz Horvātiju kā mēs. Jāpērk vinjete par 15 eiro uz nedēļu, kas mums nozīmē, ka atpakaļceļā būs jāpērk jauna. Vispār, ceļu maksas bija vienīgā lieta, kas izrādījās dārgāka nekā sagaidījām. Mūsu mašīnas priekšējo stiklu tagad rotā 4 uzlīmes – čehu, austriešu, slovēņu un melnkalniešu – katrā valstī uz citu termiņu un par citu cenu. Nepatīkamākā – otrā no nopirktajām slovēņu uzlīme par 15 eiro uz nedēļu, bet patīkamākā – Melnkalnes uzlīme par 10 eiro uz gadu, kas aicina padomāt vai līdz nākamajiem Jāņiem nevajadzētu tur aizbraukt vēlreiz. Par Melnkalni un Horvātijas maksas maģistrālēm mazliet vēlāk, bet tagad esam uz Slovēņu maģistrāles, kas tomēr ir tik laba, ka liek aizmirst dusmas par 15 (vai visiem 30 eiro) un pārdomāt – vai arī mēs Latvijā vai kopīgi Baltijā nevarējām rīkoties līdzīgi… Tāds ceļš noteikti ir 15 eiro vērts, tikai, lai neiekultos papildus izmaksās, arī te ir „jāturas plūsmā”. Mums nejauši gadījās kļūt par aculieciniekiem tam, kas var notikt ar pārāk ātriem „skrējējiem”. Redzējām, ka Mersedesam, kas uz ceļa steidzās stipri ātrāk par pārējiem, kārtējā vinješu pārbaudes punktā ir palūgts pabraukt malā un izskatās, ka viņa pārrunas ar slovēņu policistiem ir uz ilgāku laiku… Mēs bez aizķeršanās Ļubļanā nonākam ap septiņiem pievakarē. Tieši kā bija plānots – ap 24 stundām pēc izbraukšanas no Rīgas.

Ilgi domāju, kuru tieši no iepriekš redzētajām pilsētām man atgādināja Ļubļana. Jau atpakaļceļā beidzot sapratu, ka pilsēta ar pili-cietoksni kalna galā, funikulieri, kas ved uz šo pili, upi, kas līkumo caur vecpilsētu… un ļoti patīkamo noskaņu man nedaudz atgādina Viļņu. Katrā ziņā – vakars un nakšņošana Ļubļanā bija ļoti laba ideja. Arī viesnīcu „Park hotel”, kurā satikām arī latviešu tūristu grupu, varu tikai ieteikt. Tāpat kā meksikāņu ēdienu kafejnīcu, kurā ēstās vakariņas, kā izrādīsies vēlāk, būs garšīgākās mūsu ceļojuma laikā.

Nākošās dienas mērķis – nokļūt līdz mūsu apartamentiem Cavtatā – horvātu mazpilsētā netālu aiz Dubrovnikas. Tāpēc lieki nekavējamies un pēc kārtīgām brokastīm jau ap pusdesmitiem atkal esam uz slovēņu maģistrāles, kur pēc stundas – pusotras mūs sagaida ceļojuma pirmā robežkontrole un horvātu maksas maģistrāle. Tad vēl nezinām, ka Horvātijā par maģistrāli būs jāmaksā tikai ceļa galā un to varēs izdarīt arī ar karti vai eiro, tāpēc drošības pēc apstājamies, lai nopirktu horvātu kunas. Turpmākās stundas braucam pa jauno horvātu maģistrāli. Jo tālāk uz dienvidiem, jo tā kļūst tukšāka un ainava – tuksnešaināka. Braucu, un domāju - interesanti – cik savvaļas zvēru ir izmantojuši iespēju šķērsot maģistrāli pa speciāli viņiem izbūvētajiem „zaļajiem tiltiem”. Spriežot pēc tos rotājošiem plakātiem, tie, kas ir tuvāk Zagrebai, domāti lāčiem un lapsām, bet tālāk uz dienvidiem – gaudojošiem krūmu suņiem un murkšķiem.

Maģistrāle beidzas nedaudz ātrāk nekā izskatījās mūsu kartē. Pēdējais posms tiek remontēts vai arī – vēl nav pabeigts. Tā vietā kādu stundu līkumojam pa šauriem kalnu serpentīniem. Tikai vēlāk saprotam, ka tikko no koka nolasītie saldie ķirši par 25 kunām kilogramā/kastītē, ko ceļmalā nopirkuši tūlīt pēc nobraukšanas no maģistrāles mēs gardu muti apēdam vēl pat netikuši līdz jūrai, ir bijis unikāls piedāvājums, kas stipri atšķiras no tā, ko uz letēm ceļmalās redzēsim vēlāk. Tāpēc ieteikums – ja redzat tiešām svaigus augļus no dārza – pērciet nost un, jo vairāk, jo labāk. Citādi iznāks kā mums, ka jānožēlo, ka paņēmām tikai vienu kastīti… Vēl es nožēloju, ka kompānijas iztrūkuma dēļ nepagaršoju austeres, ko piedāvāja ceļmalas nojumītē ar skatu uz austeru audzētavām jūrā netālu no Bosnijas robežas. Par horvātu vīniem gan nenožēloju, ka nenopirku vairāk. Vismaz tie vīni, ko nopirkām mazā „artelī” netālu no Bosnijas robežas, bija stipri viduvēji. Tiesa gan, horvātu vīrs, kas tos pārdeva tā arī teica, ka labākais viņa produkcijas sortimentā esot šņabis. Tas man vēl stāv bufetē neatvērts, gaidot garākus ziemas vakarus. Tāpēc vēl nezaudēju cerību, ka vīrs tiešām teicis taisnību.

Mazā Bosnijas gabaliņa dēļ piedzīvojam vēl divas robežkontroles, kas gan par mums izrāda tikpat maz intereses kā uz Slovēnijas-Horvātijas robežas. Ievērojam, ka daudzi horvāti Bosnijā lej benzīnu. Nezinot bosniešu markas kursu mēs tikai nojaušam, ka tam te jābūt lētākam. Kad mums par 10 markām (5 eiro) labi nomazgā garajā ceļā stipri nosmulējušos mašīnu un ielej garšīgu kafiju par 1 marku, mēs saprotam, ka te vajadzēja liet arī pilnu bāku degvielas. Būtu lētāk nekā Horvātijā. Tomēr ir jau par vēlu – Bosnijas benzīntanki (šķiet, ka tie bija divi) ir aiz muguras un mēs jau atkal esam Horvātijā.

Biju dzirdējis, ka Adrijas maģistrāle (t.i. – šoseja gar pašu jūru) mēdz būt stipri pārslogota un lēna. Mēs to nepiedzīvojām. Ceļš, kas vietām drīzāk atgādina kādu platāku ielu piepilsētā, bet vietām pārtop par kaut ko salīdzināmu ar mūsu via Baltica, nesagādā nekādas raizes – tikai prieku par skaistajiem skatiem. Neskatoties uz to, ka ik pa brīdim apstājāmies, Dubrovniku sasniedzām jau ap pieciem pēcpusdienā. Vairāk par iespaidiem Dubrovnikā, Melnkalnē un atpakaļceļa braucienā no Dubrovnikas līdz Šibenikai un Krka parkam lasiet apraksta turpmākajās daļās. Šeit vēl dažās rindkopās par atgriešanos Zagrebā un mājupceļu.

Zagrebā no Krka parka atgriežamies pa maksas maģistrāli. Ceļojot gar jūras krastu esam jau nobraukuši apmēram pusi ceļa līdz Zagrebai. Atliek vēl apmēram pāris stundu brauciens, kam pa vidu vēl apstājamies pie viena no benzīntankiem ar lielu ēdnīcu un labi paēdam. Garšīgāk un lētāk nekā bija gadījies iepriekš piejūras kūrortos. Tā kā īsti netieku galā ar viesnīcas adresi savā vecajā „Tontona” kartē, nopērku arī Zagrebas karti. Tajā viegli atrodu visu, kas mums Zagrebā vajadzīgs un pēc jaunu norādījumu saņemšanas „Tontons” mūs nekļūdīgi aizved līdz viesnīcai.

Viesnīcas izvēli noteica tuvums partneru firmas birojam, kas izrādījās diezgan tuvu centram, bet dzelzceļa otrajā pusē - līdzīgi mūsu Maskačkai. Pašai viesnīcai („Four points by Sheraton”) gan nebija ne vainas, tomēr vakara krēslā apkārtne nemaz nerosināja doties tālākā pastaigā uz centra pusi. Aprobežojamies ar pasēdēšanu kebabu bārā netālu no viesnīcas. Tā nu iznāca, ka Zagrebu nedaudz apskatījām tikai mūsu ceļojuma pēdējā dienā, lēnām izbraucot kādu līkumu pa sastrēgušajām Zagrebas centra ielām. Citādi gan viesnīcai nebija ne vainas – drīzāk pat savdabīgs šarms, ko rada veco laiku darbinieki, kam tagad jācenšas strādāt zem „Sheraton” zīmola. Veicas kā nu kuram, bet ir sajūta, ka visi stipri, pat nedaudz saspringti cenšas. Problēmas ar saplīsušo interneta kabeli un iztrūkstošiem dvieļiem tiek novērstas ļoti ātri, bet brokastis izvēršas par veselu priekšnesumu ar pasaku vai filmu varoņu piedalīšanos – ar tantēm, kas stipri atgādina labās un sliktās fejas un puisi, kas satriecoši atgādina Hariju Poteru.

Ap trijiem pēcpusdienā jau atkal esam uz horvātu maģistrāles un braucam Slovēnijas – Mariboras virzienā. Ceļojums tuvojas noslēgumam un atlicis tikai mājupceļa 24 stundu pārbrauciens. Esam apmierināti ar redzēto un piedzīvoto… un, ja nu vispār vēl kaut ko varētu vēlēties, tad tie būtu vēl kādi pirkumi sev un mājās palikušajiem un arī garšīgas pusdienas… Ar šādām domām braucam pa ātro un tukšo maģistrāli pa reti apdzīvotiem plašiem, pat varētu teikt – saulē izdegušiem tukšnešainiem laukiem, līdz pēkšņi – „nekurienes vidū” parādās pavisam dīvaina „outletu pilsētiņa”. Ja arhitekti ir iecerējuši radīt ko līdzīgu „smaragda pilsētai” tuksneša vidū, tad tas viņiem ir izdevies. Vienīgais – neradās iespaids, ka ir daudzi, kas to novērtētu. Tāpēc, ka pilsētiņa vēl nav īsti pabeigta vai arī citu iemeslu (krīzes?) dēļ, šķiet, ka veclaicīgā stilā izbūvētajā ar strūklakām un kičīgiem pilsētas aizsargmūriem dekorētajā „šopinga oāzē” veikalu bija stipri vairāk nekā pircēju. Neaprakstīšu visu tur nopirkto, bet manā „outletu topā” šī horvātu „smaragda pilsēta” šobrīd ieņem otro vietu aiz Puerto Riko satriecošā outleta, kur nokļuvām pirms pusotra gada... un kopš tā laika vēl neesam novalkājuši tur sapirktos Hilfigerus, Guessus, Skečerus un vēl arī citas lietas... Jebkurā gadījumā – mūsu vietējiem veikaliem turpmāko gadu atkal būs par dažiem pircējiem mazāk… un garajā nakts pārbraucienā bija laiks atkal padomāt par to, kāpēc tas pats, ko pie mums var nopirkt (bet nezinu vai kāds pērk J) par vienu cenu, citur (teiksim, horvātu outletā) maksā 2-3, bet amerikāņu outletā pat 4-5 reizes lētāk...

Mājupceļā iztiekam bez starpgadījumiem. Mazliet nervus pakutina tikai poļu policisti Suvalkos, kas mūs apdzen netrafaretā Opel Vektrā un enerģiski vicina zizli… Šoreiz tas tomēr neattiecas uz mums (un nebija jau par ko…) un arī pēc šī brauciena mūsu bilance attiecībās ar ārzemju policistiem paliek nemainīga (tpu, tpu, tpu J…) – divi mutiski brīdinājumi divdesmit gadu (un apmēram tikpat pārbraucienu uz Rietumeiropu) laikā. Zizlis no Vektras atsauca atmiņā brīdinājumu, ko pirms gadiem sešiem – septiņiem nopelnījām no Bialostokas rajona ceļu policistiem. Toreiz viņi brauca ar zaļu FordMondeo un bija iefilmējuši mūsu braucienu kopā ar pārējo plūsmu, nesamazinot ātrumu pie daudzajiem „70”. Nezinu kas toreiz palīdzēja vairāk – tas, ka stūres bija Sandra vai tas, ka citi viņu „klienti” bija braukuši stipri agresīvāk. Mēs tikām cauri tā, ka, kamēr agresīvākie brauca uz bankomātu, Sandra policijas mašīnā noskatījās 20-30 minūšu garu mūsu brauciena videoierakstu ar komentāriem par mūsu pārkāpumiem (piemēram, ka bijis ap 100 tur kur jābūt 70)… un brīdinājumu lai citreiz tā nedara.

Braucienu plānoju balstoties uz iepriekšējo pieredzi un pārbraucienu laiku vērtējumiem Michelin.com, pieliekot rezerves atpūtas un iepirkšanās pieturām. Tagad šķiet pat nedaudz apbrīnojami kā bez mazākās piepūles un steigas šos plānus arī izpildījām, nepilnu 10 dienu laikā nobraucot gandrīz piecus ar pusi tūkstošus kilometru. Pilnā mērā cerības attaisnoja arī itāļu Grand Turismo (GT) dīzelītis. Neskatoties uz to, ka visur, kur drīkstēja, braucām ātri, vidējais patēriņš beigās izrādījās tikai nedaudz virs 5 litriem uz 100 kilometriem. Citiem vārdiem – pietika ar nedaudz vairāk par pusi bākas līdz Varšavai, un, iespējams, varēja pietikt tikai ar vienu uzpildes reizi ceļā līdz pašam galamērķim – Dubrovnikai.

Vārdu sakot – Horvātija nemaz nav tik tālu!