Ieraudzīt Parīzi un...

  • 6 min lasīšanai
Ieraudzīt Parīzi un... vēlēties atgriezties Mana pirmā tikšanās ar Parīzi ir drēgnā augusta vakarā. Smidzina, ir pelēcīgas debesis un mūsu oma, esam pārguruši – vienīgā vēlēšanās ir atrast savu viesnīcu un beidzot tikt vaļā no smagajiem koferiem. Tik drīz tas neizdodas, jo pie Kongresa ēkas ātrumā nenoorientējamies un metro meklējumos aizdodamies pretējā virzienā... Tomēr pateicoties vēlīgam francūzim (kas gan ir teicis, ka franči mēdzot būt nelaipni?) saņemam padomu, kur meklēt tuvāko metro staciju. Vēl kādu gabaliņu ripinām savas somas, līdz piepeši tieši iepretī ieraugām Triumfa arku un ilgi meklēto metro staciju. Smejamies, ka meklējot metro, gluži neviļus esam sākuši iepazīt Parīzes ievērojamākās vietas. Tālāk iztiekam bez pārpratumiem un pēc brītiņa esam Monmartrā – rajonā, kur pavadīsim nākošās trīs naktis. Viesnīca ir lieliska, nedārga, bohēmiska ar romantisku franču balkoniņu un Pikaso, Matisa, Sezāna, Tulūza-Lotreka, Utriljo reprodukcijām pie sienām. Ar nodomu esam izvēlējušies par naktsmītni šo rajonu – te jūtama īsta parīziešu elpa, uz tuvīnajām ielām atrodas bulanžērija, mazs siera un vīna veikaliņš un vairākas kafejnīcas. Pa viesnīcas logu uz mums noraugās skaistā Sekrekēras (Sacre Couer) bazilika, kuru tūdaļ arī nolemjam apskatīt tuvāk, par spīti nelielajam lietutiņam. Kad izejam uz ielas, bruņojušies ar lietus jakām un lietussargiem, laika apstākļi mūs patīkami pārsteidz – debesis ir noskaidrojušās un spīd saulīte. Kāpienu Monmartras kalnā sākam ar rozā namiņa apskati, kas izskatās tik mazs un mīlīgs, ka šķiet neticami, ka Pie Veiklā Truša (Au Lapin Agile) ik vakaru pulcējas pilna zāle ar apmeklētājiem – kā nekā šis bijis viens no iecienītākajiem Pikaso, Utriljo un Apolinēra Parīzes kabarē! Turpinām kāpienu garām Monmartras vīna dārzam, kurā redzamie vīnogu ķekari izskatās tik sulīgi un skaisti gluži kā uzgleznoti! Nu jau esam piemirkušajā Tertra laukumā, kur neraugoties uz lielajām peļķēm, tāpat vērojama apbrīnojama rosība – gleznotāji visdažādākajās tehnikās gatavi uzgleznot tūrista portretu. Šajā vietā beidzot sajūtu, ka esmu nokļuvusi miljonu apbrīnotā pilsētā - ir daudz tūristu un neskaitāmi visa-kā piedāvātāji un pārdevēji. Pēc pāris iecienītāko Parīzes tūrisma objektu apskates būsim spējīgi viņus atpazīt vairāku metru attālumā un nedot iespēju pat pienākt klāt, bet šobrīd vēl izjūtam melnādainu jauniešu uzbāzību ar kokvilnas striķīšiem un žonglēšanas mākslu. Katram jau sava maizīte jānopelna - c'est la vie! Pie Sekrekēras bazilikas aizraujas elpa – no lielā baltuma pret tumstošajām debesīm un pilsētu zem kājām. Šajā mirklī es pirmoreiz apjaušu, ka šo mirkli vēlos paildzināt, jo ir neizsakāmi skaisti... Un šajā brīdi sajūtos laimīga. Ieejam bazilikā brīdī, kad tiek svinēts dievkalpojums. Klusi noslīgstam ceļos un pateicamies par šo brīdi. Kristus freska virs altāra, brīnišķīgās statujas un vitrāžas – ir bezgalīgs miers un pilnība. Savukārt ārpusē mūs sagaida tūristu rosība, dodamies lejup pa kāpnēm un nevilšus prātā nāk mīļā franču filma ar Odrijas Tatū Amēlijas sazīmētajām ceļa bultiņām. Laukumā bazilikas pakājē franču šansonu pavadībā griežas karuselis un atkal interesi par mums izrāda tumšādaini kokvilnas striķu pārdevēji. Mūkam! Pie Hallēm izkāpjam no metro un dodamies Pompidū centra virzienā. Ēka ir interesanta, bet man, kā ne visai lielai moderno celtņu cienītājai, tā apbrīnu neizraisa. Savukārt aplūkojot netālu no ieejas uzcelto telti, ļaujamies iztēlei, kādi gan ļaudis te varētu vēlēties pārlaist nakti - tieši pa vidu ietvei starp milzīgajām, trokšņainajām šahtām? Dodamies uz Sitē salu, nofotografējamies pie Hotel De Ville, bet pēc pāris mirkļiem esam pie Notre Dame. Man aizraujas elpa – šķiet, nav iespējams brīnīties par šo simtiem un tūkstošiem reižu aplūkoto dievnamu, tik daudz attēlu, reprodukciju, vēstures. Bet šajā mirklī esam tikai mēs un izgaismotā katedrāle. Ir tik fantastisks mirklis, ka jau otro reizi šodien es sajūtos absolūta skaistuma apžilbināta. Izstaigājam katedrāli, vēlāk dodamies pastaigā pa Senluī saliņu un tad jau esam vakara burziņa centrā Latīņu kvartālā. Uz Senmišela bulvāra sajūtama tāda rosība, kādu Rīgas centrā nenovērosi pat dienas vidū! Visi priecīgi smaida, sarunājas un nesteidzīgi pastaigājas. Dodamies tālāk gar Institūta ēku, pāri Pont des Arts gājēju tiltiņam, kur priecājamies par Parīzes bohēmu – ļaudis bauda vīnu un klausās ielu muzikanta spēlē. Gar Luvru ejot, man pavisam drīz sāk pietrūkt pacietības – tik nesasniedzams liekas ēkas gals. Kad laimīgi esam tikuši līdz Luvras piramīdai un iemūžinājuši obligāto foto, kļūst skaidrs, ka vismaz šoreiz muzeju neieņemsim. Turpinām ceļu gar Sēnu, priecājamies par Orsē muzeja ēku – tā ar vecas stacijas naktī izgaismotajiem pulksteņiem ir romantiska un aicinoša. Tur gan vēlamies pabūt un baudīt pasaulē labāko impresionisma darbu kolekciju, bet diemžēl tobrīd vēl nezinām, ka to atstāsim citai reizei, jo pietrūks laika... Nu jau gar Sēnas kreiso krastu paejam garām milzīgajam Invalīdu kvartāla kompleksam, aplūkojam Aleksandra tiltu un mūs pārsteidz Eifeļa žilbinošais pilnu stundu mirdzums. Tur nokļūstam tieši mirklī, kad tornis mirguļo kā Ziemsvētku eglīte. Drīz vien mirguļošana beidzas un man pat labāk patīk torņa vienkāršais izgaismojums. Ir skaisti. Pat pusnaktī tūristu bariņi ir visur – pie katras no milzīgajām Eifeļa kājām, Marsa lauku zālienā, uz tilta iepretī Šaijo pilij. Jau atkal klāt melnādainie tornīšu pārdevēji, bet tajā momentā neviļus sākam noprast, kā izturēties. Tirgotāji tver lēnā gaitā klīstošus, nesteidzīgi apkārt lūkojošos tūristus. Ar ātru un noteiktu gaitu gūstam acīm redzamus panākumus – mūs vairs nemēģina uzrunāt neviens no viņiem ne šajā vakarā, ne pāris nākošajās dienās:) Kad otrās dienas rītā kādā no tuvējām brasērijām iedzēruši labu kafiju un notiesājuši mazītiņas franču brokastiņas tiekam Eifeļa otrajā platformā, man cerētās sajūsmas vietā uzmācas neoma. Visur ir milzīgi garas rindas un nebeidzama grūstīšanās – kad beidzot esam tikuši augšējā platformā, skats ir brīnišķīgs un tomēr... es vēlos ātrāk nokļūt uz zemes. No lejas un īpaši naktī, tornim bija lielāks šarms un burvība. Kad esam uz kuģīša klāja, kļūstu priecīgāka – Sēnas tilti ir skaisti un romantiski. Senžermēndeprē – vecākais dievnams Parīzē, turpat Hemingveja iecienītās kafejnīcas Lipp un Les Deux Magots, kur gan izvēlamies nepusdienot, jo tās ir tik apmeklētas, ka brīvu galdiņu pagrūti sagaidīt šajā dienas stundā. Tā vietā nopērkam pudeli vīna un pāris bagetes un dodamies uz Luksemburgas dārzu. Tās ir manas labākās un skaistākās pusdienas Parīzē – brīnišķīgs skats, viens no skaistākajiem parkiem, kādā esmu bijusi (varbūt nedaudz līdzinās Florences Boboli dārziem, tikai mazāks) ar neatkārtojamu šarmu un dzīvīgumu. Te ēd, bauda vīnu vai ūdeni, gulšņā un laiž laiviņas neiedomājams skaits cilvēku, un tomēr šis parks ir tik ietilpīgs, ka šķiet, vietas te pietiktu vēl pāris simtiem atpūtnieku. Iestiprinājušies un pavērojuši bērnu laiviņu laišanas sacensības, apskatām vēl Mediči strūklaku un atkal jau nonākam Latīņu kvartālā. Pielīpu pie kāda no Šekspīra grāmatu veikaliņa plauktiem – te gaiss smaržo pēc senām, mīļām grāmatām un grāmatplaukti ir tik pilni, ka brīnos, kā tie neielūzt? Man neveicas – esmu nodomājusi nogaršot Parīzes labāko saldējumu Berthillon, bet veikals, kā par nelaimi, ir slēgts. Nenoskumstu, jo arī citur ielu pārdevēji piedāvā šo gardumu, tikai droši vien tas nav tik labs... No vecās Parīzes uz lielajiem bulvāriem – viss šķiet majestātisks un grandiozs: Lielā un Mazā pils, Aleksandra tilts, Madelēnas baznīca un Opera... Nesagaidījuši Operas spoku, kājojam uz savu Monmartras rajonu. Tikai dažu minūšu attālumā no mūsu naktsmītnes, sastopam pavisam citu Monmartru. Pigala laukums un Mulinrūža ir citas rosības pārņemta:) Bet arī tā ir Parīze – citāda un tomēr bez šīs iezīmes nebūtu tā, kas ir. Vakariņojam tipiskā Monmartras krodziņā – esam izlasījuši labas atsauksmes un kad nonākam līdz krodziņam, kļūst skaidrs, ka nebūsim maldināti. Ēstuvīte ir pilna līdz pēdējam galdiņam un kā zināms, kur Parīzē daudz cilvēku, tur iespējams gardi un labi iestiprināties! Par laimi viens mazs galdiņš atbrīvojas un mēs tiekam iespiesti (vārda tiešā nozīmē) starp citiem apmeklētājiem. Te droši var trāpīt ne tikai savējā, bet arī blakussēdētāja šķīvī:) Bet arī tam ir sava burvība – klausāmies franču valodā kā mūzikā. Kad saņemu pasūtītos karstos salātus, manas acis pārsteigumā ieplešas – tik lielu porciju redzu pirmo reizi mūžā! Ir neiedomājami garšīgi, bet cik daudz!!! Apmēram pēc pusporcijas notiesāšanas jūtos kā liels kuģis, lai gan parasti par savu apetīti nevaru sūdzēties – man patīk labi paēst! No otras puses domāju, vai nebūs nepieklājīgi atstāt ēdienu neizēstu? Bet izskatās, ka pie citiem galdiņiem dāmām neklājas vieglāk:) Pastaigājoties dodamies viesnīcas virzienā – žēl, ka pie Abesses laukuma skvēriņš ar dažādās valodās rakstītajiem mīlestības vārdiem ir slēgts... No rīta klīstot pa Monmartru un meklējot kādu jauku kafejnīciņu, atduramies pie jau pieminētās Amēlijas darbavietas – kafejnīcas Des Deux Moulins. Kafejnīciņa gan šķiet nedaudz apskretusi, visi krēsli un galdiņi nobružāti, bet kafija ir laba un sajūtas bohēmiskas. Nākošais pieturas punkts ir Rodēna muzejs un jau ceļā uz to mūs pārsteidz Rodēna Domātāja atlējums Varenne metro stacijā. Rodēna muzeja dārzs ir brīnišķīgs, pastaigājamies un iejūtamies dažādu statuju pozās – izdodas! Vēlreiz izstaigājam Marē rajonu, aizejam uz Karnevalē muzeju un atkal mūs pārsteidz un sajūsmina mazie, sakoptie pagalmiņi, kur nesteidzīgi pastaigājoties, baudīt šo daudzveidīgo pilsētu. No Vosgēzu laukuma uz jauno Parīzi – La Defense. Atkal aizraujas elpa – no plašuma, no ēku gigantiskuma, jaunās arkas citādā skaistuma. Ir savādi, ka šī ir tā pati un tomēr cita Parīze. Bet arī bez tās nebūtu tagadējās Parīzes sejas. Pēdējais vakars. Ir mazliet skumji, gaisā jūtams rudenīgums un mēs pilniem malkiem dzeram Monmartras atmosfēru. Kopā ar vīnu un gardajiem ēdieniem izgaršojam franču valodu un ieslēdzam sirdī naksnīgo kāpienu pa neskaitāmajām Monmartras ieliņu kāpnītēm. No rīta dzeram kafiju pie baltās bazilikas ieejas – zem mums ir austoša diena un visa Parīze un mēs zinām, ka šī noteikti nav pēdējā reize... te mēs noteikti atgriezīsimies!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais