Alpi Augsto Tauru kalnu nacionālajā parkā
|
Guna Vilka
|
AUSTRIJAS ALPI
25.06.- 05.07.2010.
Parasti pēc ceļojumiem es nerakstu aprakstus vai atskaites, bet šoreiz ir citādi. Austrijas Alpi bija tik brīnišķīgi, tik kolosāli, ka nevaru nerakstīt. Jo rakstot un atceroties visu sīkumos, šķiet, ka vēlreiz vari pabūt tajā kalnu un dabas skaistumā, varenumā, sakārtotībā, viesmīlībā un mierā.
Tādēļ, balstoties uz ceļojuma laikā rakstītajām piezīmēm, mēģināšu kaut nedaudz dot ieskatu tajās 11 dienās, ko pavadījām kopā. Mūsu draudzīgajā ceļotāju grupā bija 8 brīnišķīgi dažādu vecumu pārstāvji –divi pusaudži, divi pensionāri, trīs skolotājas un šoferis (ar visām no tā izrietošajām sekām):
Guna Vilka un Edgars Vilks (Nogale),
Valts (šoferis) un Ralfs Gurtlavi (Jelgava),
Jānis Bērziņš, Valdis (Osvalds) Bilderts (Kalnciems),
Inguna Metuzāle (Valdemārpils),
Valda Poļaka (Gulbene).
Plānotais ceļojums – Latvija – Lietuva – Polija – Čehija – Austrija un atpakaļ.
Esam elastīgi un atvērti, ar vēlmi izbaudīt kalnus un dabu, pa ceļam apskatot arī pilsētas un kultūrvēsturiskus objektus – pēc iespējas lētāk, jo krīze ir skārusi visus. Ilgi šaubījos, vai vispār varu atļauties šovasar kur braukt. Bet pēc šī ceļojuma varu teikt, ka Austriju var iepazīt, izbaudīt un atpūsties par ļoti nelielu naudiņu. Tur ir padomāts par tūristiem, kā tos piesaistīt, visādas atlaides un bonusi. Pat veikalos tur viss ir tik eiro, cik pie mums latos.
1.un 2.diena
Tātad, izbraucam nākošajā dienā pēc Jāņiem – 25.jūnija pēcpusdienā. Kāds nu kurš ir pēc svinēšanas, tāds ir. Bet visā visumā pasākuma dalībnieki izskatās moži.
Pirmā nakts paiet ceļā, šķērsojot Lietuvu, Poliju un daļu Čehijas, un nākošās dienas agrā rītā ap 6.30 šoferītis piestāj pašā Brno (Čehijā) centrā pie Pētera Pāvila katedrāles, kas izrādās pati galvenā šajā pilsētā. Kamēr mēs sestdienas rīta klusumā un mierā izstaigājam vecpilsētu ar tās baznīcām, laukumiem un mazajām ieliņām, šoferis pāris stundas paguļ. Esam jau nobraukuši 1231 km. Brokastis paēdam parkā blakus pilij, kur paveras skats uz pilsētu, kas ir zemāk.
Tālāk mūsu ceļš ved uz Blonsko pilsētu, kur blakus atrodas Macohas aiza un Punkvas alas. Sākas pirmā maksāšana, kur par stāvvietu paprasa 3 eiro. Tālāk pa 1,5 km garu taku dodamies uz alām. Saule spīd, bet lielo koku ēnā jūtamies labi, jo ejam atpūšoties un nekur nesteidzoties. Bez 3 minūtēm 11-os esam pie kases un paspējam ieiet stalaktītu alās ar grupu, kas ieiet 11.00. (šeit nevar norēķināties ar karti vai eiro, vajag vietējo naudu, ko veiksmīgi samainu suvenīru bodē).
Vairāk kā stundu esam alās un aplūkojam stalaktītus, stalagmītus un stalagnātus jeb kolonnas. Ejam kājām, braucam ar laivu. Skaisti. Laivā gids sāk runāt angliski un varu ko patulkot pārējiem. Līdz tam lielajai grupai runāja savā valodā un neko nevarēja saprast. Redzam lielo caurumu jeb Macohas aizu no apakšas. Pirms pāris gadiem aiza bijusi applūdusi un ūdens līmenis bijis vairākus metrus virs mūsu galvām. Iespaidīgi.
Zem lielajiem dižskābāržiem arī ārpus alas ir patīkami silti, bet ne karsti. Puikas pat ielien kaut kādās alās ceļa malā. Lēnām, mierīgi izstaigājamies un esam apmierināti par redzēto.
Tad braucam uz Česke Budejovice, kur meklējam kempingu. Apmetamies motelī, kur saceļam teltis, izvārām un paēdam vakariņas – pirmā kopīgās. Valtam līdzi pilnais ekipējums – gāzes plīts, katli, pavārnīcas, pat dēlītis un nazis. Šeit gan ir virtuve ar elektrisko plīti, ko šoreiz izmantojam.
Tad dodamies uz pilsētu, vecpilsētu, lai to izstaigātu un izņemtu čehu kronas no bankomāta, lai var samaksāt par kempingu. Pa ceļam šķērsojam kaut kādu šaubīgu tiltu, ko pašreiz remontē. Daži jau šaubās, vai tur drīkst iet, vai tas ir droši, bet atpakaļ un apkārt arī negribas iet, tādēļ veiksmīgi pārkāpjam nožogojumiem un forsējam upi triecienā.
Kluss, mierīgs, silts sestdienas vakars – pilsēta tukša, par ko esam pārsteigti. Centrā milzīgs laukums ar strūklaku vidū – līdzīgi kā Krakovā, Brno. Baznīcas, pilis. Skaisti. Atpakaļ kempingā atgriežamies no otras puses, izejot cauri lielam un vecam parkam un atslēdzot vārtiņus, jo mums ir 3 atslēgas (dušām, virtuvei, vārtiņiem). Viss ļoti tīrs, kārtīgs, maz cilvēku un mums katram tas izmaksā zem 3 Ls (kopā 24 eiro jeb 760 čehu kronas).
Tālumā jau redzami augstāki kalni.
3.diena – svētdiena, 27.jūnijs
Ap 6-iem mostamies, rīta apgaita, izvārām zupu un 7.30 izbraucam. Iepriekšējā vakarā kaimiņi skaļi klausījās mūziku, bet nogurums bija lielāks un drīz vien aizmigām. Pirmajā naktī zeme cieta, sāni nospiesti, bet kas par to, ja braucam uz kalniem... Valdai pa vidu lielais piepūšamais, kas aizņem 2/3 telts, tādēļ man ar Ingunu paliek uz abām 1/3 no grīdas. Bet arī tas ir sīkums.
Pēc neilga laika šķērsojam Čehijas – Austrijas robežu. Tālumā kalni, panorāma pamazām izmainījusies – arvien pauguraināks, kalnaināks.
Izbraucam cauri Lincai, kas ir liela pilsēta. Pirmajā benzīntankā nopērkam priekšapmaksas disku jeb uzlīmi 10 dienām, kas ļauj braukt pa maksas ceļiem. (7,70 eiro). Ceļi labi – lielie bāņi, viadukti, žogi gar malām – prieks braukt! Čehijā nebija tik labi – uz bāņa likās, ka braucam ar kantainām riepām, jo asfalts bija uzklāts uz betona plāksnēm un šausmīgi kratījās.
Viss sakopts, skaistas mājiņas ar puķēm, brūni balti raibās govis, saules baterijas, baznīcas kalnu galos, labas mašīnas – šķiet, ka dzīves līmenis te daudz augstāks nekā citur. Lai arī vienā Eiropā, katrā zemē, tūlīt aiz robežas, var saskatīt atšķirības.
Visi lasām ceļvedi par Zalcburgu, Austriju, citi studē sarunvalodas vārdnīcu un cenšamies apgūt vācu valodu 15 minūtēs. Pa bāni braucam ar 130 un vairāk km/h ātrumu, bet citi iet garām. 30 km pirms Zalcburgas parādās pirmie augstie kalni ar sniegu galotnēs. Diena dūmakaini saulaina, ārā plkst.10.00 ir +20 grādi.
Zalcburgā iebraucam 10.20 un pavadām tur gandrīz dienu – līdz 15.30. Izstaigājam Hoelzlcburgas cietoksni klints galā, apskatām Zalcburgas Domu – milzīga celtne, atrodam Mocarta laukumu ar pieminekli dižajam komponistam un mājas, kur viņš dzīvojis un komponējis un otru, kurā viņš piedzimis. Aizejam un izstaigājam skaistos Mirabellas dārzus un pili, ko viens valdnieks uzcēlis savai mīļākajai, kas viņam dzemdējusi 15 bērnus. Puķes, rozes, krūmi un koki sastādīti skaistos ornamentos, daudz skulptūru, strūklaku. Ļoti skaisti, tikai ir karsti un esam jau noguruši.
Atpakaļ ejot, nomaldāmies, jo izejam pa tuneli cauri kalnam otrā pusē. Tad nākam atpakaļ, kāpjam kalnā augšā pa trepēm, lai, ejot slīpi pāri kalnam, atrastu busu. Bezgala karsti.
Braucam uz Badgašteinu. Pa ceļam ir Lihtenšteinas aiza (Liechtensteinklamm). Esam tur stundu pirms darba laika beigām un cilvēku maz. Ejam, jūsmojam par dabas varenību – stāvās klinšu sienas, mutuļojošā straume, kas rada lielo troksni un skaistie ūdenskritumi! Apstājamies ik pēc pāris soļiem un izbaudām šo skaistumu. Ieejot aizā, mainās laika apstākļi – nav vairs karsti, bet patīkami vēsi, jo saules stari šeit neiespīd.
Inguna ar Valdu paliek pie ieejas, jo esot te reiz bijušas un iepērk murkšķu taukus –smēri muskuļu un kaulu sāpēm – esot baigi labā! Orģinālā. Kaut nu arī būtu tik laba, kā reklamē!
Badgašteinā atrodam „Simader” viesnīcu, kas pieder Gintam Puķītim. Priekšā jau divas latviešu mašīnas un vairāki latvieši. Tā kā meklējam lētākas naktsmājas, tad Gints iesaka vienīgo kempingu pie ezera, kur varot celt teltis. Sazvana saimnieci, iedod adresi.
Vieta skaista - starp kalniem Gašteinas ielajā, kur pa vienu kalnu virs galvām iet dzelzceļš, otrā pusē lielceļš, tad ezers, upīte un otra kalnu grēda. Ar saimnieci sarunājam uz 4 naktīm (5 eiro no cilvēka par nakti). Saceļam teltis, izvārām vakariņas. Blakus dīķītis, pilns ar zivīm, kas gaida, ka barosim. Kempingā labas dušas, tualetes, kā arī veļas mašīna, žāvētājs, izlietnes trauku mazgāšanai, elektrības kabelis, bet nav plīts. Labi, ka pašiem sava gāzes plīts, ko arī katru vakaru izmantojam.
Noguruši iekrītam teltīs gulēt. Ar labu nakti!
4.diena – pirmdiena, 28.jūnijs
Ceļamies 6.30. Apkārt skaistie Alpu kalni, tālumā arī sniegotas virsotnes. Pasakains rīts!
8.30 esam „Simader” viesnīcā, kur atstājam busiņu un dodamies uz velosipēdu veikalu, kur latvietis Artis mums iznomā 8 kalnu divriteņus.
No sākuma, kamēr „piešaujamies”, iet visādi. Bet pa asfaltētu taciņu gar upītes malu pa Gašteinas ieleju uz pilsētiņas Bokšteinas pusi (3 km) ripo labi. Jaunieši un vīrieši gribētu ātrāku tempu, bet mēs – trīs dāmas – to pasākumu bremzējam.
Artis mums ieteica pabraukt vēl tālāk pa gājēju taku līdz kafejnīcai, kuras nosaukums sākas ar „Aste..”, kur varot pasēdēt, atpūsties, iedzert alu un braukt atpakaļ. Bet mūsu vīrieši ir pašāvušies kafejnīcai garām. Kad mēs, meitenes, tur iebraucam, neviena mūsējā nav. Saprotam, ka jābrauc tālāk. Taka tālāk ved uz Sportgašteinu, kas ir stipri augstāk.
No sākumā taka kalnā iet lēzeni, lēnām braucam, bet drīz vien pārejam uz stumšanu. Apkārt skaisti skati – kalni ar sniega pleķīšiem jau zem mums, gotiņas ar zvaniem un ūdenskritumi – viens par otru skaistāki.
Karsti, grūti un vēl ritenis jāstumj pret kalnu. Vīrieši ik pa brīdim mūs pagaida, bet tad nolemjam, ka katrs iesim savā tempā – viņi pa priekšu, mēs – trīs zeltenes – lēnāk. Augšā satiksimies. Stumjam, stiepjam savus velosipēdus, bet tad mums tas apnīk – nu cik var mocīties?! Atstājam riteņus takas malā un tālāk ejam bez balasta. Cik viegli! Drusku jau bail ir, ka nepazūd, bet nolemjam, ka nevienam nebūs vēlmes stiept mūsu riteņus uz augšu vai leju.
Vīri augšā pie elektrostacijas groza galvas – vai tad nebūšot nozagti?
Bez riteņiem ir daudz vieglāk un noejam uz augšu līdz galapunktam vēl kādus 3 km.
Sportgašteinā, skaistu sniegotu kalnu ieskautā ielejā, pie galdiņa paēdam pusdienas un jūsmojam par skaistajiem skatiem visapkārt. Skaties, kur gribi, uz visām četrām debess pusēm – kalni, kalni, kalni ar sniegotām virsotnēm. Arī jūnija beigās šeit vēl varot slēpot. Vienkārši burvīgi!
Iet lejā bez riteņiem ir vieglāk, bet slīd kājas. Kad satiekam savus velosipēdus takas malā, tālāk stiepjam arī tos. Visu laiku jābremzē, citādi ritenis aizripo pa priekšu.
Pēc vairākiem kilometriem vīri mums apskaidro, ka braukt esot ātrāk, parāda, kā jālieto bremzes un tālāk jau ripojam uz leju kā lielās. Izrādās, ka tas nemaz nav tik sarežģīti.
Badgašteinā nododam riteņus. Esam nobraukuši ap 40 km.
Pēcpusdienu pavadām relaksējoties Badgašteinas foršajās Felzentermās. Tur ir siltie termālie ūdeņi, kas nāk no pazemes, tad tos atdzesē līdz +33 grādiem, lai var baseinos peldēties. Burbuļi, kaskādes, trubas, 4 veidu pirtis: sausā, slapjā, tvaika un infrasarkanā. Zem jumta un brīvā dabā. Un apkārt sniegotie kalni – kaut kas neaprakstāmi burvīgs! Tu guli siltajā ūdenī, skaties uz kalniem un domā – kāds miers, skaistums un sakārtotība vienuviet. Tāda sajūta, ka sen jau bijām to pelnījuši.
5.diena – otrdiena, 29.jūnijs
Labrīt!
6.10 – Valdis vāra brokastis – kartupeļu biezputru, tādēļ man ir laiks mierīgi sakopties.
Izbraucam ap 8-iem, lai Bokšteinā no avotiņa iepildītu pudelēs ūdeni, jo šodien dosimies kalnos Badgašteinas apkārtnē.
Esam iegādājušies Hohe Tauern (Augsto Tauru kalnu) Nacionālā parka atlaižu karti (43 eiro pieaugušajiem, 21,50 bērniem līdz 15 gadu vecumam) uz 6 dienām, kas mums ļauj izmantot gan pacēlājus, gan baseinus, gan dabas objektus un muzejus bez maksas – citus vienreiz, citus neierobežotu skaitu reižu.
Pacēlājs sāk strādāt pus deviņos, mēs esam 10 minūtes agrāk. Bāžam savas kartes kompostieros, bet kontrolieris saka – falšas kartes, lai ejot uz kasi. Tur noskenē mūsu karšu numurus un iedod pareizās - pacēlāja biļetes. (Pacēlājs maksā 20 eiro)
Uzbraucam līdz galam un ejam pēc kartes pa 111 taku uz Tiškogela virsotni, kas ir 2409 m augsta. Smagi kāpjam, ir pat troses, bet skati paveras arvien burvīgāki.
Uzkāpjam virsotnē plkst.10.24, līdz 11.04 sēžam, našķojamies un priecājamies. Valdai šī ir pirmā iekarotā virsotne manā vadībā, tādēļ tiek pasniegts mazs ziediņš.
Tad kāpjam uz leju, bet pēc 15 minūšu strauja kāpiena uz leju saprotam, ka ejam pa nepareizo taku. Pateicoties Edgaram, neaizejam atkal uz Sportgašteinu. Labi, ka dēls ir apguvis orientēšanos un neļauj mātei kļūdīties un aiziet nepareizi.
Nu ir jākāpj atpakaļ uz augšu, kas iet daudzreiz ilgāk un grūtāk. Un izrādās, ka esam sēdējuši Citrauertiš (Zittrauer Tisch) virsotnē (2463 m). Tagad to iekarojam no otras puses otro reizi plkst.12.00.
Tad no augstākās virsotnes pa kalnu kori, kam abās pusēs ir stāvas nogāzes, aizejam uz zemāko virsotni un otro reizi esam Tišknogelā (Tischknogel) (2409 m). Jaunā paaudze bija pareizi noorientējusies jau pirms stundas.
Seko straujš kāpiens uz leju. Jo zemāk kāpjam, jo augstāks šķiet tas kalns, kurā bijām. Kāpjot lejā, ēdam skābenes un pikojamies vienlaicīgi. Augšā Alpu rododendri vēl nezied – pumpuros, bet zemāk – jau sāk ziedēt. Vietām visa nogāze rozā krāsā.
Gribas ēst, apstājamies pie liela akmens. Ēdam un jūsmojam par sniegotajiem kalniem. Jāāā, skaista tā Austrija! Alpi ar rododendriņiem, baltām anemonēm, mazām margrietiņām, violetiem zvaniņiem un citiem augiem uz sniegoto virsotņu fona. Labi gan, ka atbraucām! Uz visām pusēm skatu kartīšu cienīgi skati.
Aizejam līdz pacēlāja vidus stacijai, bet tur pus stundas pārtraukums. Vasarā nesezonas laikā pacēlāji nestrādā visu laiku, bet ik pa pus stundai. 15.00 braucam uz leju, vēlreiz priecājoties par skaistumu visapkārt. Lejā mūs sagaida pārkarsis busiņš. Kādu brīdi vēdinām, tad 45 minūtes veltām lielveikalam, kur nopērkam saldējumu vai alu, Inguna – dzijas, Valda – šampūnus, es – saldumus mājiniekiem. Pārsteidz, ka te viss ir lētāks nekā Latvijā. Cik pie mums latos, tik šeit – eiro. Četrus T-kreklus var nopirkt par 10 eiro (7 Ls), lielā Persil veļas pulvera kaste par 11.99 eiro.
Pēc tam uz kempingu pārģērbties peldkostīmos un uz dīķi jeb mākslīgo ezeru – peldvietu, kas ir pāri ceļam. Mums ar kartēm pa brīvu, cik reizes vien vēlamies.
Ūdens no sākuma šķiet vēss un vīri nevar ieiet ūdenī. Vienīgi Valdis pirmais iekšā. Ieskrienu arī es un liekas, ka ūdens tīri normāls. Tāds pats kā Latvijā jūnijā.
Vīri stundu paguļ saulītē, izžāvē peldbikses un iet atpakaļ uz kempingu. Mēs, meitenes, vēl paguļam dīķa malā un jūsmojam par mieru visapkārt – pretējā kalnā mazas mājiņas, nopļautas pļaviņas un mierīgi cilvēki visapkārt.
Vakariņās griķi, kas paši izvārījušies saulē. Inguna no rīta aplēja ar vārošu ūdeni un tagad ir gatavi.
Mierīgs vakars pie galdiņa, plānojot maršrutus rītdienai un parītdienai. Tumsa iestājas strauji pēc 21-iem.
Ejam gulēt. Un tad sākas preču vilcienu intensīva kustība pa sliedēm, kas mums blakus kalnā virs galvas. Arī mašīnu, motociklu troksnis ir gana skaļš. Un, kad tu laidies miegā, ieslēdzas ventilators blakus ēkā. Un naktī 4-os sāk dziedāt putnu koris kokā virs galvas. Nogurums nav tik liels kā pirmajā naktī un līdz ar to nekādi nevaram aizmigt un pagulēt. Jēriņu nakts.
6.diena – 30.jūnijs, trešdiena
5.00 putnu koris pilnīgi pamodina un zeme tik cieta, ka nekādi neizdodas ilgāk pagulēt.
Rīts kā zīda drāna – skaidrs un saulains! Brokastīs vakardienas griķi, kas atsildīti, uzlejot vārošu ūdeni. Vakar 1 kg griķu uzbrieda tā, ka katliņš bija pilns līdz malām.
Izbraucam 7.59 – tieši tā pat kā vakardien. Braucam uz pacēlāju Dorfgašteinā. Uz augšu un leju tas prieks maksā 20 eiro, bet mums ar karti tas iekļauts kopīgā rēķinā. Esam par agru, pacēlājs strādā tikai no 9-iem. Jāpagaida.
Nopērkam biļetes (nu jau zinām, kā tas darāms), iekāpjam vagoniņā un lēnām paceļamies 2 km augstumā. Blakus ir Fulseka (Fulseck) virsotne 2035 m virs jūras līmeņa.Kolosāli skati visapkārt!
Izvēlamies taku pa apli un ejam uz Kreuckogelu (Kreuzkogel) 2027 m, kas ir 40 minūšu gājiena attālumā. Ejam pa kalnu kori, kur paveras skati uz abām ielejām, daudzajiem pacēlājiem, jo te slēpotāju trases no vienas vietas.
Apmetam loku uz otras ielejas pusi – stipri uz leju, lai pēc tam mocītos un rāptos uz augšu. Apkārt zied rozā rododendri, dzeltenas pienenes un spilgti zilas (kā tinte) Alpu puķītes. Mazas mājiņas kā skatu kartiņās. Vienkārši un skaisti.
Ganās govis, mēslu čupas izgāztas ik pa gabalam. Lauki tikko nomēsloti ar dabīgajiem kūtsmēsliem – smird vai smaržo, kā kuram labpatīk teikt. Kā reklāmā par govīm, kas ražo pienu no svaigā Alpu gaisa. Nu mēs ieelpojam ar pilnu krūti to svaigo gaisu. Vietām kūtsmēsli tieši blakus kafejnīcām vai virs strautiņiem. Kur skatās Eiropas pārbaudītāji? Arī ganāmpulki te nav nekādi lielie – tikai 6 – 8 govis, reizēm 3-4 govis.
Atpakaļ pie pacēlāja esam 13.00. Gribam paēst pusdienas, bet vasarā pacēlāji strādā ik pa pus stundai nevis nepārtraukti, tādēļ braucam uz leju, kamēr vēl tā kaste kustas. Starpstacijā jāpagaida. Lejā nobraukuši, ieturam savu maltīti – līdzpaņemtās maizītes un dodamies uz Alpu termām Dorfgašteinā.
Izbaudām siltos ūdeņus (4 stundas parasti tas maksā 20 eiro), burbuļus, visvisādas pirtis, sauļošanos un kalnu skatus visapkārt. No sākuma līņā lietus, bet mēs sēžam siltā baseinā un skatāmies uz kalniem. Pa skaisto un pēc pilnas programmas!
7.diena – ceturtdiena, 1.jūlijs
Pamostos 6-os un redzu, kā mostas kalni – augšā jau saule apspīd galotnes, bet ielejā vēl rīta rēnums un ēna.
7.40 izbraucam meklēt Zigmunda aizu Kaprunā. Izrādās, ka tā slēgta uz nedēļu, jo tīra spēkstaciju. Nesaprotam, kas tā par spēkstaciju. Ieejam informācijas ēkā, kur kaut kāda vācu skolēnu grupa priekšā apskata kaut kādas turbīnas. Mēs – aiz viņiem. Neatpaliekam ne par soli. Lai arī neko nesaprotu no vācu mēles, tomēr rādu gudru ģīmi un eju līdzi. Ieejam kino zālē, kur rāda filmu par HES-iem, kas sabūvēti kalnos kaskādē un ķer ūdeņus no ledāja, kas blakus Grosglohneram. Izskatās ļoti interesanti. Tā ir Grosglohnera – Kaprunas HES-u sistēma.
Nu ko – ja Zigmunda aiza slēgta, iet tur bīstami un nevienu nelaiž, tad mums iesaka pakāpties kādu pusotru kilometru uz augšu un tad redzēšot to aizu no augšas. Bet kurš tad ies kājām, ja busiņš var uzvest. Braucam. Priekšā 3 stāvvietas, uz dullo braucam līdz galam. Tur jau priekšā lielie autobusi ar vācu jauniešiem, vieglie – visi kaut kur dodas. Nostājamies blakus baltam latviešu busiņam un mūs novirza uz kasi. Tur par 17 eiro/cilvēkam var doties ekskursijā uz HES-iem. Mums ar karti ir atlaides – katrs samaksājam 11,50 eiro un mūs iesēdina 2 lielos autobusos. Vēl nezinām, uz ko esam parakstījušies.
Pa serpentīniem un daudziem tuneļiem šoferīši filigrāni mūs ved uz augšu. Liekas, ka tik liels autobuss nevar ietilpt tik nelielā tuneļa caurumā, bet ar milimetra precizitāti tas meistarīgi tiek izdarīts. Brīnišķīgi skati uz vienu un otru pusi! Sniegoti, ar ledājiem klāti kalni! Tad autobusi apstājas un mūs visus virza uz kaut kādu „dranduļetu” – pacēlāju. Tas pa trosēm tiek uzvilkts stāvā kalnā. Agrāk ar to vesti būvmateriāli milzīgajām HES-a būvēm – aizsprostiem.
Tālāk atkal ar 2 autobusiem. Brauc diezgan lielā ātrumā. Bet pārliecinoši.
Uzbraucot augšā, aizraujas elpa – cik vareni un skaisti!
Izstaigājam gan aizsprostu, gan ledāja muzeju, kas ir vienīgais Centrāleiropā, gan kafejnīcā var nopirkt suvenīrus un ēdamo. Katrs izvēlas sev mīļāko ēdienu - gulašzupu, strūdeli ar putukrējumu, kafiju vai saldējumu. To visu baudām pie galdiņa zem klajas debess ar pasakainiem kalniem fonā. Gribas teikt – mirkli apstājies!
Lejā braucot, satiekam latviešu ģimeni no Saulkrastiem, kas arī ceļo ar 8-vietīgu busu. Iztaujājam viņus par Grosglohnera panorāmas ceļu un kā labāk braukt atpakaļ.
Pa Grosglohnera skatu ceļu braucam 28 km uz augšu. Grosglohners – augstākā Austrijas virsotne – 3798 m v.j.l.
Panorāmas ceļa kopgarums 48 km un 36 skatu laukumi, kur apstāties. Tik kolosāli, sniegoti kalni, ka aprakstīt nav iespējams. Atliek nofotografēt „dzīvajā” atmiņā. Tas jāredz katram pašam!
Pusceļā uz augšu vienā skatu laukumiņā paēdam pusdienas. Valts saka, ka sākot iemīlēt šo zemi vairāk par Slovākiju. Neaprakstāms skaistums! Redzam Grosglohneru.
Uzbraucam līdz kalnu pārejai 2504 m augstumā. Pirms pārejas – suvenīri un skatu laukumi. Blakus Edelveisšpice. Virsotne, kuru redzam, bet noslinkojam un neuzkāpjam. Klusībā domāju – lai paliek nākošai reizei!
Iepērkam suvenīrus – murkšķus, krūzītes un murmuļtaukus. Tās zāles izrādījās labas, jau izmēģinājām uz Jāņa kājas. Viņam kājas (liela) muskulis sāpējis gan ejot, gan miera stāvoklī, bet pēc murkšķu tauku uzsmērēšanas aizskrēja pa kalniem kā jauns puika – nesāpot nemaz!
Uz leju braucot, otrā pusē, citi skati – ziedoši kalni zem sniegotām smailēm. Taču uz leju iet smagi – pārkarst bremzes. Apstājoties redzam, ka kūp smirdēdamas. Nu ik pa brīdim jāstāv un jādzesē. Vismaz tik ātri nenoskrienam lejā, varam izbaudīt Alpu pļavu krāšņumu. Liekas, ka dzirdam murkšķu svilpienus. Pašus zvēriņus neredzam. Arī tas paliek uz citu reizi.
Atpakaļ braucam nevis pāri, bet zem kalniem ar vilcienu. Uz tā uzdzen mašīnas, pasažieri divstāvīgā vagonā un 10 minūšu laikā mūs izrauj cauri kalniem pa tuneli. Esam Bokšteinā, kas ir 5 km no mūsu kempinga. (17 eiro mašīnai, pasažieri par brīvu)
Esam tik pat kā mājās.
Iebraucot kempingā, redzam, ka mums tieši blakus ir vēl viena telts. Kaimiņi izrādās 4 cilvēku ģimene no Dienvidāfrikas Republikas – vācieši, kas 6 nedēļas ceļo pa Eiropu (Īrija, Austrija,Šveice). Ar sabiedrisko transportu, mugursomām un telti. Ilgi norunāju ar viņiem un daudz uzzinu par viņu zemi.
8.diena – piektdiena, 2.jūlijs
Šorīt braucam uz Krimla ūdenskritumu, kas ir 94 km no šīs vietas. Tas ir augstākais Eiropā (380 m), trīs pakāpēs.
Braucam pa Zalcahas upes ieleju. Mazi siena šķūnīši satupināti mazos lauciņos. Sienu pļauj gan ar traktoriņiem, rokas pļāvējiem, gan izkaptīm. Sagrābj katru stiebriņu – ar koka grābekļiem stāvākās nogāzēs, bet lēzenākās vietās ar traktoriem. Mājiņas apkarinātas ar puķu podiem, viss sakopts un skaists. Katrā ciematiņā pa baznīciņai ar smailu tornīti. Uz krustojumiem ir arī krucifiksi. Un fonā sniegotas virsotnes.
Krimla ūdenskritumu un ūdens parku sasniedzam ap 9.45. Parādām savas kartes un ejam pa brīvu iekšā. (3 eiro)
Ūdens dārdoņa milzīga jau pie ieejas. Pirmie skati aizrauj elpu – cik liels ir ūdens spēks un skaistums! Uzkāpjam līdz 3. pakāpei, ik pa brīdim skatu laukumos fotografējot. Bet to nav iespējams nobildēt. Pārāk grandiozi un vareni.
Laiks saulains, ļoti karsts, taču zem kokiem ir ēna un nedaudz vēsāks.
Vīri nervozē, ka nepaspēs izbraukt ar velosipēdiem, kas šodien ieplānots. Bet mēs visi vēl ieejam Ūdens tēmas parkā (5 eiro), kur ir filma par ūdens 3 agregātstāvokļiem, 3 dimensiju filma par ūdeni, paša darbināmi uzskates līdzekļi par tornado, atvara veidošanos, kā no lejas dabūt ūdeni uz augšu un darbināt dzirnavas, viltīgās strūklakas un citas atrakcijas. Interesanti. Pusaudži – Edgars un Ralfs – visu izmēģina ar lielu interesi. Pat ūdens molekulas makets ar elektroniem. Vesela siena ar jautājumiem un atbildēm – stāvi, lasi, domā. Ja nezini, atver plāksnītes otru pusi un uzzini.
Matersil pilsētā, kur ir Hohe Tauern nacionālā parka centrs, iznomājam četrus e-spēka (e-power bike) velosipēdus (katrs 12 eiro) un 4 vīrieši uz pusotru stundu aizbrauc pa Zalcas ieleju. Inguna un Valda aiziet uz pilsētas centru iedzert kafiju, bet es ar tēti apsēžamies uz soliņa pie dīķīša pretī kalniem un vienkārši skatāmies uz kalniem.
Pēc brīža sajūsminātie vīrieši ir atpakaļ. Tie tik esot divriteņi! Paši raujot uz priekšu. Minot pedāļus, tiek ražots spēks, kas palīdz braukt ātrāk. Iedod izmēģināt arī mums. Nu ir jau gan forši! Tāds divritenis maksājot ap 2 tūkstošiem eiro.
Kaprunā ieejam retro automobiļu muzejā (7 eiro), kur 170 eksponātu – pārsvarā mašīnas un motocikli no 1950.-70.gadiem. Puišiem patīk.
Pēc tam dodamies uz baseiniem (8,50 eiro), kur izbaudām arī tvaika pirtis un sauļošanos.
Vēls vakars. Ar labu nakti!
9.diena – sestdiena, 3.jūlijs
Ceļamies agri, savācam savas teltis un saimniecību. Samaksājam par kempingu. Jābrauc izņemt naudu no bankomāta, jo ar kredītkarti nevar norēķināties. Atvadāmies no kaimiņiem un 8.50 izbraucam. Nu ceļš vedīs uz māju pusi.
Pa ceļam apskatām Kiclohaizu (Kitzlochklamm). (3 eiro) No sākuma strauja kalnu upe, bet tad priekšā augsts un brīnišķīgs ūdenskritums. Milzīgs troksnis un saules apmirdzēts varenums. Daudz, daudz trepju uz augšu. Visi nospriežam, ka šī ir vēl varenāka par Lihtenšteinas aizu. Augšā krusts un aizdegta svecīte 8 bojā gājušiem jauniešiem, kas apsēdušies uz nožogojuma malas fotografēties, bet marga nav izturējusi un visi iegāzušies aizā. Visi soli atkāpjamies un tik tuvu malai vairs negribas stāvēt.
Tālāk braucam uz apcēlāju, kas mums pa brīvu, lai uzbrauktu augšā, papriecātos vēlreiz par kalniem. Pilsētā Werferweng pacēlājs (13 eiro) mūs uzved 1850 m augstumā, kur kalna galā paveras jauki skati uz visām pusēm. Ēdam pusdienas un priecājamies. Blakus startē paraplāni, reizēm vienlaicīgi debesīs var saskatīt 8-10 paraplānus. Zila dūmaka, bet tālumā vienu aiz otras var saskaitīt 8-9 kalnu grēdas. Šajā pilsētā ir arī slēpju muzejs un peldvieta. Tā kā līdz slēpju muzeja atvēršanai pus stunda, dodamies nopeldēties (4,60 eiro). Ūdens +22 grādi, fonā kalni uz divām pusēm. Atsvaidzinoša pelde, jo ir traki karsti.
Muzeju neatrodam, bet pa ceļam iebraucam apskatīt Golingera ūdenskritumu. Varens un skaists. Apskatām no apakšas, jo nav vairs spēka augstāk kāpt. Esam paguruši no karstuma un visa, kas jau bijis.
Braucam uz Vīnes pusi.
Pa ceļam atrodam kempingu – 28 km no autobāņa. (8 eiro/personai) Labi, ka līdzi tējkanna – aplejam sausās zupas un paēdam. Virtuves šeit nav. Blakus restorāns. Alus un saldējums. Futbollaukums. Kazu, trušu, vistu un pīļu aploks. Katram pēc vēlmēm un iespējām.
Šausmīgi karsta nakts, nevaram aizmigt.
10.diena – svētdiena, 4.jūlijs
No rīta vēsāks – tikai +20 grādu. Visi beidzot aizmiguši. Bet jāceļas, jo gribam redzēt Vīni.
Iebraucam pašā Vīnes centrā, atstājam busiņu pie Stefana Doma un 3 stundas veltām pilsētas apskatei. Izstaigājam centru – Stefana Domu, Habsburgu pili, Veco pili, redzam Mēra statuju, Marijas Terēzes pieminekli, dažādas strūklakas, ķeizara Franča Jozefa pieminekļus. Zirgi ar tūristiem – pilsētas vizītkarte.
Tad piebraucam tuvāk Belvederam, kur pilis, dārzi, strūklakas, puķes – līdzīgi Pēterhofai.
Skaisti, bet esam jau paguruši no ceļošanas.
Caur Brno, Krakovu cauri Čehijai un Polijai braucam mājup.
Nakti es ar tēti pavadām Varšavas slimnīcā, jo saprotam, ka ar tādām sāpēm līdz mājām netiksim. Pārējiem nakts busiņā.
11.diena – pirmdiena, 5.jūlijs
4.30 izbraucam no Varšavas.
Trakais brauciens pa Polijas izvagotajiem ceļiem kopā ar fūrēm, ik pa brīdim tās apdzenot. Paldies Dievam, ka dzīvi, sveiki un veseli ap pusdienas laiku esam Jelgavā. Rīga, Kalnciems un vakarā esam mājās – Valdemārpilī un Nogalē.
Skaistā Austrija , kur gribētos vēlreiz atgriezties!
Paldies jaukajiem ceļabiedriem par izturību un iecietību, sapratni un draudzīgumu! Laba kompānija jau ir puse no ceļojuma.