Atpakaļ Jaunzēlandē
|
Māra Simons
|
Tieši gadu pēc pirmās ciemošanās Jaunzēlandē 2009.gada decembra vidū posāmies ceļā vēlreiz, lai tiktos ar radiem, draugiem, nedaudz paceļotu un vēl vairāk iepazītu šo dabas skatiem krāšņo zemi.
Šoreiz bijām pilnā sastāvā – es, mans vīrs Gregs, deviņgadīgais dēls Andrejs un jau pusotru gadu vecais Martins. Ja jāsalīdzina abas lidošanas reizes gadu atpakaļ un tagad, šķiet, lidot ar zīdainīti tomēr ir vieglāk, nekā ar kustēties gribošu un aktīvu mazuli. Taču nekas nav neiespējams arī tad. Vecākiem tik jāapbruņojas ar lielu pacietības un pozitīvisma devu, jo kopumā ceļojums vienā virzienā ilgst vairāk nekā diennakti. Plus vēl jāierēķina pāris pusgulētas naktis, kamēr mazais aklimatizējas laika joslu maiņu dēļ. Atpakaļceļš gan tādā ziņā ir daudz grūtāks, jo aklimatizēšanās prasa aptuveni divas nedēļas.
Jaunzēlande arī šogad mūs sagaida ar kaprīziem laika apstākļiem. Vietējie sūdzas, ka vēl neko lāgā no vasaras šogad nav izbaudījuši. Retas siltas un saulainas dienas mijas ar lietu un vējiem, kā arī krasu gaisa temperatūras pazemināšanos. Ilgāki siltuma periodi parasti sākas janvāra beigās un turpinās visu februāri, bet arī tas atkarīgs no reģiona. Taču pie laika apstākļu straujas mainības pat vienas dienas laikā esmu jau pieradusi no pagājušā ceļojuma, tādēļ līdzi ir paņemtas arī siltākas drēbes.
Šajā reizē mūsu ceļojums ved gan pa pazīstamām vietām un ceļiem, gan pa jauniem, iepriekš neredzētiem – dodamies pāris dienu ceļojumā uz Ziemeļu salu, Jaunzēlandes galvaspilsētu Velingtonu (Wellington). Ir vērts doties ar auto, jo pa ceļam uz ostas pilsētu Piktonu (Picton) no Kraistčērčas (Christchurch) ir daudz elpu aizraujošu dabas skatu – daudzie vīnogulāji Mārlboro (Marlborouh) apkaimē, Kaikoura utt. Prāmis uz Ziemeļu salu ir ceļā nepilnas trīs stundas. Velingtona man atgādina banku un dažādu iestāžu ofisu pilsētu. Darba dienā pēc pulksten sešiem lielākā daļa veikalu tiek slēgti un galvaspilsētas ielas paliek tukšas. Rodas iespaids, ka visi devušies mājās ārpus pilsētas. Vai vismaz ārpus centra. Kur tad īsti notiek galvaspilsētai piedienoša vakara dzīve, tā arī nesapratu. Pavisam noteikti ne tās centrālajā daļā.
Citā reizē dodamies vairāku dienu ceļojumā uz Dienvidu salas tālāko dienvidu punktu – Blafu (Bluff). Pa ceļam baudām Makenzī (Mackenzie) tuksnešaino ainavu, iegriežoties jau pazīstamajā vīnu darītavā „Akarua” Centrālajā Otago rajonā (Central Otago), no kuras mājās atvedam izcilas kvalitātes vīnus. Izmetam nelielu līkumu, lai apskatītu seno zeltraču pilsētiņu Santbatēnu (St.Bathens). Lai arī mākslīgi veidoti rakumi, klintis un ūdens tilpne šeit izskatās tik iederīgi un dabīgi. Klaiņojam pa senajām takām vismaz stundu, bet pēc tam ieturam pusdienas viesnīcas krodziņā „Vulcano”, kur iespējams pārnakšņot numurā ar „spoku”. Leģenda vēsta, ka šajā viesnīcas numuriņā nogalināta kāda senās profesijas pārstāve, kas „apkalpojusi” zeltračus. Krodziņa īpašnieks ar savu „spoku”, šķiet, noslēdzis īpašu „sadarbības līgumu”, jo leģenda tiek popularizēta pat uz pastkartītēm. Pēc tam dodamies uz Dunīdinu (Dunedi), kur, izpildot Andreja vēlēšanos, dodamies uz „Cadbury” šokolādes fabriku, kur apmeklētājiem ļauj aplūkot šokolādes „ūdenskritumu”. Pēc tam nonākam galapunktā – Bluff. Tā šķiet nedaudz depresīva un nabadzīga vieta, taču, iespējams, to atsver brīnišķīgie skati no kalna augšas uz okeānu, kur tālumā atrodas Svētā Stjuarta sala (St.Stuart Island).
Jaunzēlandieši ir lepni par savā valstī ražotu produkciju – vienalga, vai tie būtu vīni vai merino vilnas izstrādājumi. Tik pat labi tas var būt autoserviss, kas ar lepnu uzrakstu uz ēkas vēsta, ka to pārvalda 100% jaunzēlandieši. Tā teikt, būt par vietējo ir zīmols pats par sevi.
Atzīšos, ka ir viena lieta, kas man abas reizes Jaunzēlandē sagādājusi problēmas – tā ir paviršā māju apbūve (šķirbas starp logiem un durvīm, plānās sienas u.tml). Problēma ir nevis estētiska, bet fiziska. Nekad savā dzīvē tā neesmu salusi, kā atrodoties jaunzēlandiešu būvētās mājās (pie tam, vasarā). Nesaprotu, kādēļ ne okeāna tuvums, ne lielie vēji, ne pat zemestrīces nespēj pārliecināt jaunzēlandiešus būvēt pamatīgākas un siltumizturīgākas mājas.
2010.gadu sagaidījām Le Bons Bay pludmalē, kas atrodas netālu no Grega vecāku mājām. Tas bija ļoti īpašs piedzīvojums. Vīrs pierunāja doties pusnakts zvejā ar tīklu, jo bija pilnmēness, kas solīja labu lomu. Pirmajā brīdī doma par došanos ārpus mājām aukstumā un ūdenī šķita atbaidoša, bet ļāvos pierunāties. Mazais puika palika ar vecvecākiem, bet Andrejs nāca mums līdzi kā maisa turētājs. Abi ar Gregu uzlocījām bikses un devāmies iekšā okeānā, viens velkot tīklu dziļāk, otrs seklākajā pusē. Tā izstaigājām reizes četras piecas, līdz mūsu loms – apmēram 35 branga izmēra zivis – mūs apmierināja. Bez mēness gaismas mūs apgaismoja Jaunā gada sagaidītāju salūta zalves. Bijām cauri slapji, bet laimīgi, kad devāmies atpakaļ mājās, lai iedzertu glāzi šampanieša, sākoties 2010.gadam.
P.S. Ceļojumu sadaļā iespējams lasīt piezīmes pēc pirmā ceļojuma. Bildes no pirmā ceļojuma aplūkojamas albumā.
