Japānas piezīmes. 1.daļa.
|
Astra Emsiņa (Auziņa)
|
Japānas piezīmes ir subjektīvi atklājumi, klusas atklāsmes un fakti par šo fantastisko valsti. Nu tad sākam :)
Šokējošājās piezīmes, kas satrauca sākumā, kad viss jauns un šokējošs (atkārtojos, zinu :) ), pēc tam jau pieradu.
1. Labklājības valsts. Japānā nevienā no viesnīcā, kurā sanāca mitināties, nav skapja. Nav! Ir pakaramie un divi t.s. pleciņi, viss. Vai nu visu glabā čemodānā, vai uz tiem diviem pleciņiem - arī visas kleitas, blūzes, svārkus, kurus negribas nepārtraukti burzīt, jākar vien ir. Pēc tam galvenais nejauši nepieskarties, jo pasākums ir īpašo rūpību ir tad jāatkārto. Tā kā vietas maz - uz visu taupa. Nu var iztikt bez skapja, pat iemācījos.
2. Vienkārši fakts. Japānā es biju no Ratobijas, jo "l" skaņa vienkārši nav japāņu valodā.
3. Pieklājības valsts. Japāņus interesē, no kurienes esmu atbraukusi, it īpaši, ja ir noskaidrojuši (izjautājot), ka neesmu no ASV. (Šo mītu, ka esmu amerikāniete, nācās kliedēt nepātraukti). Un satiku pat japāņus, kas zināja, kur tāda Latvija ir. Jutos īpaši sajūsmināta. Jo bija versija japāņu vidū, ka Ratobija ir starp Ugandu un Ruandu. Sajūtas varat paši aprakstīt, kādas jums rastos, ja pēkšņi, pārjautājot, no kurienes esat, šādi izvēles varianti tiktu piedāvāti. Pat Kansai lidostā iebraucot un izejot pasu kontroli, darbiniecei Ratobija bija ~=Ruanda. Es klusēju un smaidīju un teicu beigas, ka esmu no "ījū".
4. Pieklājības valsts 2. Japāņu uzskata, ka visi eiropeiska izskata cilvēki ir kaut kā saistīti un ceļo kopā. Man tika regulāri piekabināti citi ceļa biedri. Laikam neticēja, ka es viena ceļoju. Tiešām neticēja. Kad pazītamie japāņi, darba jomā zināmie, beigās noticēja, kas es tā viena un veiksmīgi izceļojusies, tad uzteica manu drosmi. Jutos tiešām glaimota, kad cienījams japānis pateica kaut ko tādu. Tiešām.
4. Ilgdzīvotāju valsts. Tiek uzskatīts un tā arī statistika liecina, ka Japānā ir viens no visgarākajiem dzīves ilgumiem, it īpaši dāmām. Bet .. tiešām nezinu, kā tās dāmas, pašreiz meitenes un škietami jaunas sievietes, spēs līdz tiem 85 un pat 100 gadiem nodzīvot. Jo!!! Tik kroplīgi neveselīga gaita kāda ir tiešām katrai otrajai japānietei, gan lielpilsētās, gan nosacīti mazākās pilsētās, rada šaubas. Ja Latvijas dāmas uztraucas, ka nu..tā un šitā.. un gribētos vēl sieviešķīgāk.. tad saku ar pilnīgi pārliecību, ka Latvijā sieviets tiešām sevi nes, botās vai augstpapēdenēs, bet Japānā dāmas vienkārši klunkurē... kā līdz 100 gadiem, vai tagad man tā ir jāsāk klunkurēt.. tas radīja dīvainas pārdomas.
5. Dārgā valsts un 100 jēnu trakums. Japānā izplatīti ir 100 jēnu veikali, kur viss pa 100 jēnām (~0,65 Ls atkarībā no kursa). Pie kases cena ir 105 jēnas, jo 5% ir pārdošanas nodoklis. Tur var visādus japāņu un, protams, arī ķīniešu brīnumus par šo niecīgo naudiņu dārgajā zemē ieraudzīt un sapirkties.
6. "Lonely Planet" Japan. Man ir vairāki stāsti par šo izdevumu un tā autoru :), bet īsumā var visam ticēt, jo nelika vilties fakti, kas tur ir. Fakts no Lonely Planet, ka eletroniku un kameras var nopirkt Japānā plašā sortimentā ir tiesa, tikai jāsaka, ka cenas, pat ārzemnieku tax free cenas nav nemaz tik zemas, tuvas LV cenām. Nopietni apsvēru iespēju pirkt kameru 60 000 :) (Summas tiešām jauc galvu, ka ne izsekot, nepārrēķināt) bet pēdējā brīdī kaut kā pārdomāju, kā ar garantijām, pamacībām angļu val. utt. Nu neko, jābrauc būs vēlreiz, ja tik ļoti gribēsies!