Ar stopiem uz zelta Prāgu

  • 19 min lasīšanai
  • 1 foto

Vasaras sākumā kursabiedrs, kas stāstā ērtības dēļ apzīmēts ar sava uzvārda pirmo burtu, piedāvāja man kopā ar viņu augustā doties ar stopiem uz Prāgu. Apbrīnojamā kārtā piekritu, kaut arī neesmu pārāk azartiska un stopējusi pirms tam biju tik pāris reizes. Tomēr, nolēmu, ka dzīvē ko traku arī vajag izdarīt, un tā, tieši pirms jaunā studiju gada sākšanās, 25. augustā devāmies ceļā no Bauskas.

Mans stāstījums sanācis diezgan garš, jo visu brauciena laiku iespaidus rakstīju burtnīcā, un tā nu te ir viss, kas notika ar mums :D Pacietību lasot un sapratīšu, ja līdz beigām netiksiet ;)

1. diena

Izbraucam ap plkst. 7:00, A. tētis aizved mūs kādus 20 km jau aiz Lietuvas robežas.

Sākam stopēt netālu no ceļu krustojuma, pie autobusu pieturas. Pirmo nostopēju es – kāds lietuvietis ar Golfu aizved mūs kādus 8 km, līdz pagriezienam uz Pasvalys.

Tur stāvam kādas 30 min. Pirms mums, kas ir pretrunā stopētāju nerakstītajiem likumiem, nostājas kāda pavecāka sieviete un arī mēģina kādu mašīnu apstādināt. Mums tas galīgi nepalīdz, jo ikreiz, kad kāds auto tuvojas, trakā tante no ceļa malas metas uz auto pusi un, vicinādama roku, mēģina to apstādināt, tādejādi aizbiedējot šoferi arī no mums.

Tad apstājas fūre, normāls, kaut arī bezzobains šoferis, brauc tukšā līdz Viļņai. Dzīvo 20 km no Bauskas. Aizvedmūs līdz Paņavežas robežai.

Līst lietus. Ejam pa šosejas malu uz priekšu. Apstājas sarkanas mašīna ar blondīni pie stūres. Kaut arī daudz nerunājam, šķiet traks sievišķis. Izlaiž mūs Kauņā pie pagrieziena uz Mariopoli.

A. iet uz tualeti, bet atrod muzeju. Izdomājam apmeklēt Kauņas IX forta muzeju, kur agrāk atradies arī cietums. Mums galvenā ir tualete, bet ekspozīcijas par karu, genocīdu un līdzīgām tēmām arī ir interesantas. Muzeja teritorijā atrodas izteiksmīgs un milzīgs piemineklis, plašs skats uz Kauņu.

Tālāk ejam uz netālo benzīntanku. tur A. sarunā kādu vīrieti, kas brauc uz Kaļiļingradas apgabalu pēc lētākas degvielas un apsola aizvest līdz pagriezienam uz Mariopoli. sarunas notiek par kontrabandas cigaretēm, alkoholu, darba apstākļiem un krīzi LV un LT.

Plkst. 14:37. Esam kādus 50 km no robežas. Šajā vietā nostāvam 40 – 50 min. Mēģinām dažādi - zaķis, uzraksts pareizi un otrādi, beigās it kā nostrādā roka ar atvērtu plaukstu. Šoferis brauc uz mājām no darba, aizved mūs līdz pagriezienam uz apdzīvotu vietu Krievuke.

Nākamo šoferi esmu piemirsusi, bet bija... :D Vispār izlaiž mūs kādā mazā benzīntankā, bet tam nekādas jēgas nav, jo nav arī, kas tur apstātos. Tāpēc izejam uz ceļa.

Stopējam. {Negaidīti apstājas patiešām šika mašīna – Mersedess firmas džips. Sieviete un vīrietis. Runā tikai poliski un vāciski, par laimi sieviete kaut cik angliski. Viņu galamērķis ir Polijas ZR. Atgriežas no biznesa apspriedes Rīgā. A. izteicās: „Viskrutākā mašīna, kurā esam bijuši šodien”. Jāpiebilst, ka tā vispār bija viskrutākā ar kādu braucām šajā Eirotripā. Mūsu vedēji nomainās vietām, tālāk brauks sieviete. Piedāvāja arī A. braukt, bet tā kā autovadītāja apliecība palika mājās... Būtu bijis interesanti ar tādu mašīnu, pa aizraujošu ceļu, pie tam ar automātisko ātrumkārbu. [PIEZĪME NĀKAMAJĀM REIZĒM – JĀŅEM LĪDZI TIESĪBAS]. Pa ceļam gandrīz notika arī avārija – pa priekšu braucošais Golfs, lai veiktu pagriezienu, pēdējā brīdī tikai sabremzēja, par pagrieziena signālu arī piemirstot. Kopumā braucam ar viņiem līdz Ostrudai. Tur iestrēgstam. Ejam tālāk cauri pilsētai līdz lielveikalam. Apbruņojamies ar ķiršu alu, šokolādi ar kokosriekstiem un cepumiem. Uzrunātā meitene mēģina stāstīt ceļu ārā no pilsētas, bet viņai īsti nesanāk. Dodamies tālāk – nākamajā veikalā A. sarunā džeku, kurš mūs izved ārā no pilsētas līdz ceļam uz Torunu. Tajā pašā laikā, jo līst lietus un ir jau tumšs, piedāvā naktsmājas pie sevis, saka, lai zvanām, ja pēc 3 h vēl neesam nekur tikuši. Izredzes nešķiet labas – gan laikapstākļu, gan apgaismojuma dēļ – arī mašīnas brauc ātri.

}Tomēr – nostopējam fūri, kas dodas uz Poznaņu – laižam :) Kopā ar viņu braucam kādas 8 stundas, 2 no tām gan stāvam – šoferim jāguļ. Kopumā ļoti laipns cilvēks. Aizved līdz pagriezienam uz Vroctavu.

2. diena

Aizvelkamies līdz tuvākajam benzīntankam. Nemaz nav tik traki pēc pusgulētas nakts fūres šaurumā. Bet tēja mūs visnotaļ uzmundrina.

Pagājuši pa ceļu nedaudz uz priekšu, mūs paņem kāds, salīdzinot ar iepriekšējo, maza kravas auto vadītājs – laipns opis, kurš mums palīdz sarunāt kādus citus šoferus, kas varētu aizvest tālāk.

Un izdodas arī – tālāk braucam ar kravas busiņu, līdz Vroctavai. Pa ceļam mēģina sarunāt kādu, kas tālāk varētu aizvest. Nesanāk. Laipns vīrietis, bet atkal tikai poliski runā – tomēr tas netraucē komunicēt uz poļu-krievu valodu līdzības pamata. Nedaudz ironiski, ka šoferis, lai noliktu mūsu mantas aizmugurē, nedaudz pabojā savu kravu – taisot vaļā durvis izkrīt viena no 5 l tosola vai kāda tur šķidruma iepakojumiem un saplīst. Viņš gan par to lieki nebēdā un smaida tālāk.

Vroctavā mēs esam ilgi, jo atkal iestrēgstam – tā kā iepriekšējais šoferis mūs izlaida pilsētas sākumā, mums tai jātiek cauri. Aptuveni izpratuši par vajadzīgo tramvaju, ar to aizbraucam gandrīz līdz pilsētas galam. Tramvajā kāds džekiņš uzdevās par pilsētas zinātāju un ceļu stāstīja – vismaz vienam pārim pastāstīja nepareizi. Mēģināja aprunāties ar A. – abi diezgan labi sapratās, kaut arī vienā valodā nerunāja.

Pēc izkāpšanas no tramvaja, uzplijamies kādam čalim, kurš vismaz pēc šķietamā vecuma šķiet angliski runājošs, tomēr izrādījās maldīgs priekšstats – valodas zināšanas ne tās labākās. Lai nu kā – puisis atsaucīgs un sāka izprašņāt citus, lai varētu uzzināt, kā tikt ārā no pilsētas. Uzrunātais večuks nemācēja teikt. Nākamais aptaujātais gan bija mūsu veiksmes numurs. Daniels, strādā piepilsētas supermārketā, datortehnikas veikalā. Laipni parādīja, ar kuru autobusu jābrauc mums un sakritība, ka tas pats bija arī viņa transports uz darbu, ko kavēja jau kādu pusstundu. Tas gan viņu pārāk neuztrauca vairāku iemeslu dēļ – viņš tāpat drīz mainīšot darbu, viņa priekšnieks esot tāds normāls un viņš nekavējot pārāk bieži, tā ka šī reizeir pieļaujama. Vroctavā Daniels dzīvo jau 4 gadus, pirms tam visu laiku – 24 gadus- dzīvojis laukos ar visu piederošo dzīvo radību – kaķiem, suni... Ā, ar autobusu braucam pa zaķi, jo mums nebija sīknauda, bet šoferis banknotes nepieņēma.

Autobusa galapietura – lielveikals – atradās īstā satiksmes mezglā ar vairākiem pievadceļiem utt. tas gan netraucēja turpat veikala zālienā uzturēties īstam, dzīvam zaķim, kuru mēs gan iztraucējām, ejot pāri, ali pa taisno tiktu uz ceļa. Veiksmīgi tikuši kaut cik izdevīgā vietā, sākam stopēt. Galīgi neiet. Mainām vietas – to mums iesaka arī kāda sieviete, kas vienkārši pienāk klāt un dod padomus. Interesanti. Kaut kā gan visu teikto nesaprotam, ā, jā – runā taču poliski :D

Gājām uz priekšu – pa nebeidzamajām Polijas mazpilsētām – viena beidzas, otra uzreiz sākas. Es paliku galīgi nelietojama – depresija plus liels jo liels nogurums.

A. uzņēmības dēļ atsaucās puisis, kurš mūs sākumā aizveda kādus 2 – 3 km tālāk, tad teica, ka viņam neatliekamas darīšanas, bet, ka vēlāk brauks vēl uz priekšu. Nu labi, kāpjam ārā un mēģinām šeit. Ietves malā satiekam večuku – traki grib aprunāties, bet valodu barjera traucē – šis tik pa vāciski un poliski grib un varu, grūti nākas ieskaidrot, ka mēs ņe bum bum nevienā no tām. Mīļš onka, bet traucēja stopēt...

Uzradās atkal iepriekšējais džeks – un aizveda vēl kādus 10 km līdz degvielas uzpildes stacijai. Tur iegādātais enerģijas dzēriens dod cerību un samērā ātri iedarbojas :D

Šeit mums ātri veicās, apstājas meitene, kam mašīnas bagāžnieks pilns ar ķieģeļiem – interesanti. Remontējot dzīvokli, tā kā savējo, tā kā ne. Beidzot kāds runā angliski kaut cik pieņemamā kvalitātē un kvantitātē. Aizved krietnu gabalu, kādu 20 – 30 km. Ļoti iespējams, ka iepriekš nebija tikai tie 50 km līdz robežai un, ka mans acumērs/kilometrumērs ir ļoti neprecīzs.

Nākamajā vietā pirms pagrieziena uz Kudovu, kas ir pēdējā apdzīvotā vieta pirms robežas, stopējam kādas 40 min, līdz mūs paņem 2 poļi ar Škodu. Brauc līdz mums vajadzīgajai Kudovai, šķiet, ka uz kādu oficiālu vai svinīgu pasākumu, jo līdzi uzvalki. Beidzot kaut nedaudz paguļam.

Kad mūs izlaiž no mašīnas, sākumā izmēģinām laimi benzīntankā, tad sākam stāvēt ceļa malā. Nav īstā vieta – pirms mums ir piebraucamais ceļš pārtikas veikalam Biedronka, aiz mums daudzas mašīnas, droši vien kādas aizlieguma zīmes dēļ, griežas apkārt. Vārdu sakot mazie kuģi (automašīnas) nepiestāj, bet lielie (fūres) iet garām.

Nedaudz izbesījušies dodamies lūgt kādam palīdzību pie Biedronkas veikala. Iespējams enerģijas dzēriena ietekmē, arī man beidzot izdodas saņemties un paprasīt kādam vīrietim, lai aizved mūs līdz robežpunktam. Viņš nedaudz negribīgi piekrīt. Iepriekš kāda tante teica, ka līdz robežai ir kādi 2 km, izrādījās, ka nedaudz vairāk, bet tas jau nemaina faktu, ka beidzot esam gandrīz Čehijā.

Tur nedaudz paklīstam apkārt, pavaicājam dažiem šoferiem, tie neatsaucās palīdzēt tikt tālāk. Tad izdzirdam latviešu valodu – izrādās, runājošie ir no latviešu tūristu grupas, kas tieši dodas uz Prāgu ekskursijā. Patiecoties viņu laipnībai, varam pievienoties, veiksmes dēļ autobusā ir tieši 2 brīvas vietas – blakus gidei priekšā un aizmugurē viena. Pa ceļam mums tiek noderīga informācija par Čehiju un Prāgu par velti. Mūsu šīsdienasveiksme (roll)

Latviešu tūristu autobuss mūs izlaiž pie dzelzceļa stacijas, tiekam mīļi pavadīti ar veiksmes vēlējumiem. Pēc nelielas riskēšanas ar dzīvību, šķērsojot sliedes, un mazas maldīšanās atrodam savu pansiju – mūsu naktsmājas turpmākās 3 naktis. Paveca tante, kas atrodama reģistratūrā un pat runā angliski,iepriecina mūs ar ziņu, ka viena istaba patiesi ir brīva – mums atkal veicās – bija domāts, ka Prāgā ieradīsimies dienu vēlāk, tāpēc arī istabiņa bija pieteikta tad.

Duša ir patiesi fantastiska. Dodamies gulēt jau ap 21:30 pēc vietējā laika. Modinātājs uzlikts uz 7:00.

3. diena

Pamostamies dažādos laikos – kāds no modinātāja zvana, kāds labu laiku pēc tam, un, kad beidzot sataisāmies, dodamies apskatīt Prāgu. Sākuma mērķis gan ir paēst, jo pašiem vairs nekā nav. Pa ceļam uz veikala meklējumiem apskatām mūsu mājvietai tuvāko nozīmīgo apskates objektu- Prāgas televīzijas torni. Interesants, it īpaši tie metāla bērneļi, kas it kā lien pa to augšup – māksliniekam laba fantāzija. Diemžēl gan pats tornis apskatei vēl nebija atvērts. Nekas – veikals! Ar garāmgājēju palīdzību atrodam, kā izrādās, citviet pasaulē tik populāro veikalu ķēdes Tesko Prāgas variantu un sapērkamies brokastīm. Ieturamies uz soliņiem mazā skvērā kaut kur vecpilsētā.

Papētījuši nedaudz karti, nolemjam sākt ar Kārļa tiltu – vienu no slavenākajām lietām un vietām šajā pilsētā. Tilts ir skaists, senlaicīgs, ar skulptūrām tā malās. Samērā pilns ar tūristiem un dažādu suvenīru (gleznu, rotu utt.) tirgotājiem par spīti dienai, kas ir samērā apmākusies. Man visvairāk patīk burvīgais skats uz pilsētu, kas no tilta paveras, - vairāki pakalni, neskaitāmās mājas ar sarkanajiem jumtiem, upes Vltavas līkumi un daži no pārējiem tiltiem, kas redzami.

Tālāk iegriežamies tūristu informācijas centrā turpat otrā tilta galā, kur noskaidrojam darbinieces viedokli par ēstuvēm, kur piedāvā tradicionālu ēdienu, informāciju par to, kā tikt uz zoodārzu un arī dabūjam bukletus par pieejamajām spoku ekskursijām pa pilsētas pagrabiem, pilīm utt.. Lai šādu ekskursiju pieteiktu, mūs aizsūta uz nākamo informācijas centru, kas ir turpat pāris ēkas tālāk. Es šeit nopērku pastkarti, ko nosūtīt vecākiem – ierasta tradīcija, ko daru gandrīz katrā ceļojumā. Varu piebilst, ka, pārmaiņas pēc, šī pastkarte pienāca pirms manas atbraukšanas mājās, parasti ir otrādi. Šajā info centrā piesakāmies arī uz ekskursiju pa pili nākamajā dienā.

Sākam klīst pa pilsētu, tomēr ar mērķi nokļūt skatu tornī, kas atrodas parka vidū, uz Petrinas pakalna. Skatu tornis tiek dēvēts par Prāgas Eifeļa torni- un ir arī līdzīgs. Izrādās, ka, lai nokļūtu pie šī torņa, nākas kāpt uz augšu pa ļoti slīpu ieliņu, pieveikt neskaitāmus pakāpienus un kopumā pārvietoties patiešām pa kalnu uz augšu. Tomēr – lepni par paveikto- atrodamies skatu torņa piekājē un uzzinām, ka vēl līdz augšai ir 299 pakāpieni. Iespējams braukt arī ar liftu, bet tas prasa vēl naudiņu. Tā nu samaksājam apmēram 1,50 LVL par tikai uzkāpšanu un kāpjam vēl augstāk. Tas bija tā vērts – no šī skatupunkta Prāga ir tik skaista un plaša, burvīgas ainas uz visām pusēm.Var pat aptuveni noteikt, kur atrodas mūsu Pansion 15 un kādu attālumu jau šorīt esam pieveikuši.

Te arī parādās ideja par Prāgas zoodārzu kā nākamo apskates objektu. Žurnāls Forbes to ierindojos pasaules labāko zoodārzu topa 7. vietā. Lai zoodārzā nokļūtu, sākumā nokāpjam lejā no pilsētas augstumiem, kas arī nemaz nav tik viegli, atrodam tuvāko metro pieturu, nopērkam biļeti 24 h (cena ap 2.80 LVL). Ar metro aizbraucam līdz autoostai, tur tālāk ar 122. maršruta autobusu līdz zoodārzam. Atkal braucam pa zaķi, jo biļetes nepaspējam nopirkt, nu labi, pārāk arī jau vairs necentāmies, ja jau prakse rokā. Negribējās maksāt 1.60 LVL par 10 – 15 min braucienu. (PIEZĪME – kā vēlāk izrādījās, mūsu tā sauktās metro biļetes darbojās visos sabiedriskajos transportos, tātad neko aizliegtu nedarījām, bet to jau mēs tikai vēlāk uzzinājām :D).

Zoodārza biļete, uzrādot mūsu VeA studentu apliecības un cītīgi ieskaidrojot, ka tās patiešām ir studentu apliecības, maksāja 2.80 LVL. Lēti un pilnībā atmaksājās. Platība zoodārzam ap 40 ha un tur arī pavadām turpmākās 5 h – staigājam un vērojam komiskos un skatos dzīvniekus, apbrīnojam zoodārza iekārtojumu un salīdzinām ar Rīgas līdzinieku – nestāv klāt. Ik pa laikamapstājamies atpūsties un ko iekost, jo no trakās staigāšanas tiešam piegurt var. šīs dienas gastronomiskais atklājums – sasmalcināts ledus ar saldu sulu visdažādākajās krāsās, garšo labi, izskatās arī. Galvenais, ka dod enerģiju.

Zoodārza plānojums patiešām labs – ja grib, bez liekas maldīšanās un maršruta krustošanās, var apskatīt visu un to arī mēģinām izdarīt.Nu labi, dažus mums abiem netīkamos dzīvniekus izlaižam, arī vairāk bērniem domāto lauku dzīvnieku sētu neapmeklējam.

Superīgi ir pingvīni, it īpaši viens, kurš, cenšoties komunicēt, visu laiku peld gar baseina malu, tieši gar stiklu. Mūs sajūsmina arī dažādie grauzēji, es fanoju par krāsainajiem papagaiļveidīgajiem putniem un kādas 15 min nespēju novērties no ziloņu ēšanas vērošanas – mīlīgi J Ik pa brīdim mūsu klaiņošanu iztraucē lietutiņš, bet ir kur patverties.

Beigu beigās, kad, ap plkst. 19:00, esam atpakaļ Prāgas centrā, jūtamies piekusuši. Gribas ēst. Apskatām vairāku kafejnīcu piedāvājumu, bet nepiesaista un negribas arī maksāt tik daudz, esam taču studenti ar ierobežotu budžetu. Dodamies atkal uz lielveikalu Tesko, kur iekrītam maizes un citu palētināto preču pirkšanas trakumā, jo liekas tik neticami, ka, piemēram,vidēja bulciņa bez piedevām var maksāt 3 sant.. Vakara maizes izpārdošana ir laba lieta :D

Tālāk – muzikālās strūklakas. Ar metro un tramvaju tiekam līdz Industriālajma parkam – liels tādu kā arēnu komplekss, kas laikam tieši būvēts masu pasākumiem. Biļete par 6 LVL. Sāk līt. Lai arī neesam cukurgraudi apmēram izrādes vidū, nākas pabēgt zem jumta, kaut arī tad vairs nav tik labs skats. Vispār uz izrādes vietu gājām uz labu laimi – sekojot kādai tūristu grupai, bet atkal veiksmīgi nonācām, kur vajag.

Kopumā izrāde nesaviļņo tik ļoti, kā varbūt bija gaidīts un gribētos. Ūdens paceļas dažādos augstumos un variantos, it kā sekodams mūzikas un priekšplānā dejojošā pāra priekšnesuma ritmam. Tiek izmantotas arī gaismas, uguns. Pa vidam vēl uz ūdens ekrāna tiek demonstrēti kadri no 2 romantiskajām filmām – „Cast Away” un „Message in a Bottle”. Zinātāji atpazīst... :D

Tomēr kaut kas izrādē mums pietrūka, vai arī bija par daudz...

Vakarā pēc dušas vienkārši atlūstam – nav arī brīnums – esam pieveikuši šodien aptuveni 35 km...

4. diena

Kamēr sataisījāmies, pulkstenis jau rāda pēc 9:00. Nākas vēl 2 reizes atgriezties istabiņā pēc iziešanas, jo jāapģērbjas siltāk un otrajā reizē jāpaņem fotoaparāts.

Rīta pusē pastaigājām pa pilsētu, noskatījāmies Vecpilsētas laukuma Atronomiskā pulksteņa jeb Prāgas Orloja muzikālo priekšnesumu, kas vērojams katrā apaļā stundā. Pusdienas nolēmām paēst kādā stilīgā kafejnīcā. Pirmo reizi nogaršoju zilo sieru – neliels pārsteigums, ka labs , it īpaši ar vistas fileju un dārzenīšiem. Nedaudz iepirkāmies – ievilku A. H&M veikalā – veiksmīgi.

Tālāk jau mums bija jāsteidzas uz iepriekšējā dienā pieteikto ekskursiju. Bija interesanti – apskatījām Vyšehradujeb Augsto pili. Gide saistoši stāstīja un ieintriģēja ar dažādām pilsētas leģendām. Atklājām arī joku par kopējo biļeti visiem sabiedriskajiem transportiem, gandrīz vai neliels sarūgtinājums, ka visu godīgi esam darījuši.

Pēc 3 h ekskursijas pa Vyšehradu devāmies atpakaļ uz pilsētas centrālo laukumu, kur vēl joprojām turpinājās Bohēmijas (Čehijas daļa, kurā atrodas Prāga) starptautiskais tautas deju festivāls. Jau iepriekš priekšpusdienā redzējām skatuvi un nolēmām censties paspēt vēl ko redzēt pēc ekskursijas. Festivālā piedalījās pārstāvji no Somijas, Izraēlas, Itālijas, arī Čehijas u.c. valstīm. Kad ieradāmies, festivāls vēl notika un tā varējām vērot arī kādu daļu no tautas kultūras. Starp citu, viens no Somijas pārstāvjiem bija dikti līdzīgs mūsu Valdim Zatleram...

Dejas šķiet daudz lēnākas, kā mums, latviešiem, pierastās, tāpēc pēc kāda laika mums abiem apnīk un dodamies prom – meklēt aptieku un čehu vafeles kas tik ļoti vajadzīgas A. Atradām aptieku, vafeles arī nedaudz vēlāk, protams, ka Tesko.

Ieklīdām arī spoku muzejā – interesants, nedaudz baismīgs. Man veiksmīgi izdevās nobiedēt A. :D

Pašā vakarā mēģinājām apmeklēt Sv. Vitus Katedrāli uz Gold Street, bet šīs vietas jau diemžēl bija slēgtas. Nu nekas, tātad būs iemesls Prāgā atgriezties J Tā vietā šoreiz bija burvīgie Prāgas skati un vēl pāris kilometri, ko nostaigāt.

Vakara beigās, protams, Tesko- šoreiz pirkumu ziņā esam nedaudz apdomīgāki kā iepriekšējā dienā, pirkām tikai to, ko vajag, nu labi – gandrīz tikai vajadzīgo...

Vēlāk istabiņā uzrīkojām nelielas gastronomiskās izvirtības ar vīnogām, beidzot atrastajām vafelēm, šeit lēti nopērkamo zemesriekstu sviestu, kā ari iepriekšējā dienā nopirkto liķieri, jā un alus, kas atšķaidīts ar citronu sulu, arī bija. Viss kopā bija gardi :)

5. diena

Aizbraukšanas diena. Pa dzelteno metro līniju tiekam līdz Černy Most pieturai. Metro ieraugām vēl 2 pārus cilvēku, kas izskatās pēc stopētājiem, vismaz viņiem ir piedienīgi atribūti. Izkāpuši no metro, sākam viņiem sekot – nokļūstam autobusu pieturā, no kuras iespējams tikt uz kaut kādu pilsētu Jablonec nad Nisou. tā kā tas ir apmēram mums vajadzīgajā virzienā, tad braucam. Biļete 2.80 LVL, izmantojam drošības naudu, ko dabūjām atpakaļ pansijā pēc atslēgu nodošanas. Kārtējais mirklis, kad fascinējoši šķiet tas, ka, kaut arī darot ko uz labu laimi, mēs tik un tā tiekam uz priekšu, piedzīvojam ko superīgu utt.

Ha – tai pilsētelē nedaudz iestrēgstam. Sākumā nevarējām īsti saprast, uz kuru pusi ir Polijas virziens. Noskaidrojām un izdomājām, ka jātiek uz nedaudz tālāko pilsētiņu Tanvaldi (11 km, kā vēlāk kļuva zināms). Neviena mašīna gan nestājās...

Satiktais ukrainis-čehs, kurš te dzīvo jau 30 gadus, teica, ka tā ir- čehi stopētājus īpaši neņem . Viņš mums uz Tanvaldi ieteica braukt ar vilcienu, laipni pastāstīja ceļu uz staciju.

Stacijas dispečere, protams, ne angliski, ne krieviski nerunāja, bet biļeti izdevās dabūt (34 kronas par abiem), galvenokārt viņas izteiksmīgās žestikulēšanas, iniciatīvas un piedalītiesgribēšanas dēļ. Es vilcienā iemiegu, gan uz 10 min, bet tik labi. Tanvaldei izejam cauri, nākamajā pilsētelē Desnē, sasmaidoties un sajokojoties ar kādu puišeli, izdodas tikt uz priekšu – viņš laikam sarunāja savu skolotāju, lai aizved.

Nu jau iet labāk – mūs paņem kāds golfa spēlētājs, kurš runā vairākās valodās (sazināmies angliski) u aizved mūs līdz pat aiz Habrovices esošai robežai. Tur arī veikalā iztērējam pēdējās čehu kronas – šokolāde, maza šokolāde un 4 bonbongas, kā tās nodēvē tur strādājošais puisis. Vispār mums tik 3 končas sanāk, bet viņš ir laipns un to 1 piešķir bonusā :D

Pēc tam kādu brīdi uz ceļa pasalstam, līdz sagaidām šoferīti, kas aizved mūs līdz Jeļeņai Gorai. Ceļš ved pa kalnu uz leju, braucam pa serpentīniem, ik pa brīdim kreisajā pusē mums blakus tek kalnu upe, nedaudz sirreāla sajūta, ka to visu redzu.

Salstam tālāk uz ceļa aiz Jeļenas Goras. A. pēc brīža izdomā, ka jāpamēģina stopēt ar ceļmalā augošo dzelteno astilbi. Pēc laiciņa iedarbojas – džeks brauc līdz Wroclavai – mums tik jāizdomā, kā tikt tai pēc tam cauri, jo reiz jau tur iestrēgām.

Interesants gadījums – puisis strādā pie spēkstaciju būves, darba dēļ ceļo utt.

Ar 128. autobusu no centra tiekam uz pilsētas nomali. īsto pieturu nokavējam, tāpēc nākas izlaist iepirkšanās centra apmeklējumu. Kārtējo reizi ignorējuši aizlieguma zīmi pārvietoties gājējiem, pa nepabeigtu ceļu nonākam līdz benzīntankam. Pārģērbušies siltākās drēbēs, ieturam vakariņas lielceļa malā visiem garāmbraucējiem par lielo pārsteigumu.

Sāku rakstīt Waršavas saīsinājumu WaWa – nesanāk pārāk labi, tāpēc pat labi, ka pats apstājas celtniecības inženieris, kurš dodas uz tikšanos Turekā. Tur izkāpjam un ejam pa ceļu uz priekšu. Nestājas tik vēlā vakarā – jau ap 23:00. ejam tik, pa ceļam vēl čipsi benzīntankā. Pēkšņi tikko garām pabraukušais BMW atgriežas un braucēju pāris piedāvā aizvest līdz Lodžai. Piekrītam, kaut arī ir nedaudz savādi – nakts vidū utt., bet tā jau droši vien mums visiem.

6. diena

Bet – šie mūs izlaiž pilsētas centrā, pie stacijas, kas plkst. 1:00 no rīta tā ir slēgta. Atrodam vīrieti, kas labi runā angliski. Viņš mums cenšas iegalvot par viņaprāt 2 iespējamiem variantiem – gaidīt šeit līdz 5:00, kadbūs kāds autobuss/vilciens,vai arī iet uz otru staciju, kas it kā esot atvērta. Tas esot kādus 5 km tālu.Pilnībā noraida iespēju sasniegt ceļu, kas ved uz Varšavu, tomēr beigu beigās aptuvenu ceļu uzzīmē.

Nolemjam iet uz Varšavas ceļa pusi, jo ir pārāk auksts, lai paliktu uz vietas. Pie kāda benzīntanka sarunājam, lai kāds čalis mūs aizved uz priekšu. Tagad esam vismaz kaut cik ārā no pilsētas. Ejam vēl uz priekšu, apstājamies stopēt netālu no maizes ceptuves – pēc smaržas tā šķiet – un iepretim krūmiem. Stopējam, stopējam. Te pēkšņi krūmos kaut kas sāk čabēt, čaboņa pārvietojas un paliek arvien bailīgāk, to vien daru, ka neizsakāmi uzmanīgi vēroju krūmus. Aizdomas, ka kāds bezpajumtnieks, jo šķiet, ka sasniedzis atkritumu kasti. Līdz atklājumam nenonākam, pie mums apstājas kāds vīrietis un aizved 30 km pa ceļam uz mājām no darba.

Izsēdina uz ceļa, kas ved uz Varšavu. Turpinu salt, dejot un pūst elpas mutuļus.

Apstājas mūsu pirmā fūre mājupbraucienā. Kā lūdzam, šoferis mūs izlaiž pie pagrieziena uz Polijas galvaspilsētu.Un tad sākas – vienas no trakākajām dažām stundām manā dzīvē. Ceļš ir neapgaismots, mašīnas brauc mežonīgā ātrumā, ceļmala ļoti maza, un tāpat lielākoties barjera gar malu. Gandrīz neiespējami pārvietoties. Cenšos izmantot savu galvas bateriju kā atstarotāju, laikam jau zināmu labumu deva, ja jau palikām dzīvi, kaut arī pēdējais mirklis šķiet tuvu vairākas reizes, kad fūre vai automašīna pabrauc tieši gar degunu. Tā pa šo pamatīgo tumsu nosoļojam kādus 2 km. Pēc kāda laika pamanām taku nedaudz nost no ceļa, sākam iet pa to. Bet kājas vismaz man tāpat jau pilnīgi slapjas. Nokļūstam tādā kā apdzīvotā vietā, bet viss kā izmiris šķiet, nu labi, ir jau arī ļoti agrs rīts, bet tomēr. Mašīnas turpina braukt garām tādā pašā ātrumā kā iepriekš, neviens jau nestāsies.

Kopumā šajā naktī nogājām kādus 7 – 8 km. Beidzot sasniegtais benzīntanks šķita kā neliela paradīze. Sākam runāt ar šoferiem, tie norāda uz stāvlaukumu, kur esot pilns ar latviešiem. Nu labi. No kādām 15 fūrēm 2 tik bija ar LV numurzīmi. Viens tieši, mums tur klīstot, izkāpa no kabīnes un atsaka mūs vest, bet otra guļ. Nolemjam nestāvēt tā vienkārši, bet iet stopēt.

Pēc A. ierosinājuma sākam izmantot uzrakstu LATVIA. Stāvam pie izbrauktuves no benzīntanka laukuma. Varbūt tāpēc, ka ilgi jāgaida, lai tiktu uz lielā ceļa, par spīti vai gluži pretēji uzraksta dēļ, bet mūs ~paņem mašīna ar 2 poļiem – pēc izskata un izturēšanās nedaudz atgādina gangsterus. Iespējams, trauksmainās nakts dēļ, manas maņas ir saasinātas un nejūtos īpaši droši, jo sevišķi pēc tam, kad automātiski tiek noslēgtas durvis. Nu vismaz tāpēc miegs mazāk nāca uz brīdi. Šie mūs aizved līdz pagriezienam uz Chiechanow. Esmu priecīga tikt ārā no mašīnas.

Stāvam, stopējam un zirgojamies par visu ko. Krūmos atkal kaut kāds troksnis, atgādina iepriekšējo vakaru, bet šoreiz gan trokšņa autors redzams – tik nevar saprast, ko tur dara – vai tiešām sēņo? :D

Par mums apžēlojas kāda sieviete un aizved apmēram 25 km, pilsētas nosaukums, kur, pēc viņas stāstītā, tāpat nekā neesot, man paslīdējis garām un nav pierakstīts.

Kārtējais klusējošais polis – sarunas nenotiek, apmēram 20 km.

Nākamais ir runātgribošs (nesanāk kārtējos reizi) onka, kas savā busiņā ved mēteļus, daudz mēteļu, bet apmēram 40 km toties. Izsēdina gan mūs bezcerīgā vietā – nākas iet palielu gabalu, bet vismaz uxapstājas puisis, kas aizved ap 60 km. Mēģina runāt angliski, nedaudz sanāk, lielākoties gan lamāšanās daļa. Es guļu.

Kravas auto, polis, līdz Lomžai. Izkāpjam ārā ļoti nejēdzīgā vietā – pilsētas sākumā. A. veikalā sarunākādu vīrieti, kas izvedīs mūs ārā no pilsētas. Šajā vietā parādās mūsu šodienas tendence uz mēsliem un dažādiem ar to saistītiem darbiem, kas apkārt notiek. Vienkārši visu turpmāko ceļu ik pa brīdim sastopam kādu piekabi, kas piekrauta pilna ar šo lietu :D

Šoreiz gan vieta normāla, pašiem gan bezcerīga oma uznāk – mājās gribas, bet nesanāk tik ātri, kā vēlētos. Kaut gan esam vēl Polijā, sākam stopēt ar zīmi LATVIA – tas nav nemaz tik savādi, jo mums garām ik pa brīdim, patraucas automašīnas ar LV numurzīmi, tikai neapstājas...

Jē, beidzot latvieši. 3 vīrieši, brauc no Dānijas, kur likuši jumtu sava priekšnieka vasarnīcām. Šoferis ta skaidrā, bet abi pārējie – pamatīgas buras, ko vēl ik pa brīdim uzlabo. Viņu mašīna jau tā ir pārpildīta ar viņiem pašiem, mantām un pudelēm, bet kaut kā tur iespraucāmies arī mēs. Aizmugures logs nu ir pilnībā aizkrauts, pats vāģis arī izrāda nelielu pretestību braukt ātri, bet tomēr kustamies. Sēžu aizmugurē, vidū. Beidzot var censties uz ilgāku laiku pagulēt, vismaz līdz Lietuvai. Tas gan ne visu laiku nesanāk, man blakus sēdošajam letiņam laikam slikts sapnis bija – sāk man ar rokām sist un kutināt vienā brīdi, es, protams, spiedzu. No tā trokšņa pamostas un tad jau liek mierā.

Palūdzam, lai izlaiž mūs kādā benzīntankā jau Lietuvā. Tur uzrunātie smago auto šoferi – igauņi – atsaka, jo baidās no ceļu policijas, pēc noteikumiem jau aizliegts pārvadāt fūrēs vairāk kā 1 pasažieri.

Labi, dodamies pa ceļu uz priekšu. Ejam lēnām – ne vien A. sāpošās kājas dēļ. Manas sandales arī šai iešanai nav piemērotas, bet botas jau pilnīgi slapjas un somā sutinās. Atrodam tīri labu vietiņu – pārredzama, blakus autobusu pietura, interesantuma dēļ arī tāda dzīvnieku ferma – mazs zoodārzs. Mūs te iztraucē policija, vai arī mēs viņus. Sākumā pabrauc garām uz Polijas pusi un apstājas ceļa malā kādu gabalu pirms mums. Saprotam mājienu – vēros mūs, vai nestopējam un mūs nepaņem kāda fūre. Bet viņu atrašanās šeit jau atbaida arī parējos šoferus. Mums jāiet tālāk, jo šitā nekas nesanāks. Šķērsojam pareizā un atļautā vietā ceļu un lēnām dodamies. Patruļas mašīna atkal pabrauc garām – tagad apstājas nākamajā autobusu pieturā. Bet pēc brīža laikam apnīk mūs gaidīt un viņi dodas prom.

Šajā vietā stāvam kādas 20 – 30 min. Man jau rodas nojausma par vēl vienu stopošanas nakti, kaut arī esam jau tik tuvu LV. Iesmejam par sevi, ka esam kā tāda invalīdu komanda – A. sāp un traki uzpampusi kāja, man pamatīgi vēders sāp. Neatsaucoties uz uzrakstu LATVIA, zaķi un mūsu izmisušajām sejām, garām mums brauc lietuvieši, igauņi, vācieši, un jā, protams, arī latvieši.

Visnegaidītākajā situācija, kad viena cieši aiz otras brauc 2 fūres, pirmā no tām ar LV numurzīmi, otra no Lietuvas, uLatvijas šoferis tomēr mūs paņem – liels prieks :))

Šoferis brauc līdz pēdējam benzīntankam pirms Bauskas, mums tieši laikā. Braucam gan salīdzinoši lēni – max 80 km/h, jo mašīnai viena riepa ir rezerves, ātrāk nevar. Pēc 3,5 h, tātad 23:00 būsim klāt. J

Ļoti nāk miegs – mēģinu gulēt gan sēdus, gan pa pusei atgūlusies uz somas, bet nesanāk – šoferis ik pa brīdim ierunājas un mašīna arī tā savādi šūpojas, ka krītu nost no sēdekļa, jo drošības jostas man tur nav. Sanāk ka piesnaužos uz 200 m, tad atkal pamostos un tā visu laiku :D

Mūsu šoferītis gan ir interesants un viņa stāsti un piedzīvojumi, strādājot šajā profesijā jau vairākus desmitus gadu, arī aizrauj. Kas tik nav atgadījies un kur tik nav bijis – visu Eiropu un Krieviju izbraukājis. Par spīti tam – ceļš velkas lēni, gandrīz vai hipnotizēju TomTom ekrānu un par katru nobraukto kilometru priecājos.

Galapietura – Statoil benzīntanks – šķiet tik jauks, tik gaidīt, beidzot esam klāt :))(roll)

Kopumā:

Bauska – Prāga 37 h, 16 mašīnas

Prāga – Bauska 36 , 18 mašīnas

Laiks - 25. - 30. augusts, 2010. gada vasara

Fantastisks piedzīvojums, rodas vēlme ko tādu darīt atkal, bet tas jau vēl idejas līmenī...



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais