Miilestiiba, teeja un Chicago

  • 3 min lasīšanai
Vēstule manam draugam Čikāgā Vakar man bija dīvains sapnis. Maigs, mazliet erotisks un tai pašā laikā absolūti nevainīgs. Es sapņoju, ka mēs ar tevi sēžam «Apsaras» tējas namiņā uz spilveniem, dzeram tēju un dalāmies atmiņās par Čikāgas smaržu, šīs pilsētas neķītrajiem vilinājumiem un piedāvājumiem, un smieklīgajiem dīvaiņiem parkos un ielās. «Starbucks» dīvaino adikciju, «Širaz» vīniem un citiem maziem dīvaiņu prieciņiem. Tāda viegla, kā divu pusaudžu, saruna — it kā par ļoti svarīgām lietām, bet tiem, kas tur nav iekšā, pilnīgi neizprotamām un tukšām. Un pēc sarunas es jūtos tādā kā vieglā reibumā bez vīna. Un es īsti nesaprotu, cik man tai brīdī bija gadu un kad tas notika. Varbūt es biju maza, krunkaina večiņa ar drebelīgām rociņām un apaļām, uz deguna nošļukušām brillītēm. Tas bija tāds kā lidojums sapnī, iespēja uz brīdi aizlaisties prom no ikdienas, kas īstenība nav jau tik nejauka, bet man, tāpat kā visiem, liekas, ka labāk ir ne man un ne tur, kur es esmu. Bet, ja cilvēkiem nebūtu tādas sajūtas, tad varbūt mums nebūtu ne IRCA, ne fotoaparāta, ne šokolādes, kuru tā arī es nesaprotu, kā var baudīt. Tā vienkārši ir negaršīga! Bet es ļāvos kārdinājumam lidot sapnī un kārdinājumam, ko dod šī pilsēta. Pilsēta vēju un… gandrīz jau pateicu — dzintara krastā... lielā ezera krastā. Basām kājām un atvērtu dvēseli devos burzmā iekšā. Paradoksāli, bet šāda veida burzmā jūtos kā mežā, kur neviens netraucē un nevajag daudz, lai apmaldītos. Bet man nav bail apmaldīties PILSĒTĀ. Reklāma Tad ir tā, ka gribas mesties uz galvas kādā avantūrā vai — gluži pretēji — doties uz kādu omulīgu restorānu vai bāru, apsēsties stūrītī un tvert to juteklību, ko izstaro apkārtējie un vide. Gribas, lai paliktu atmiņas, bet ne atmiņas fotogrāfijās un uz papīra, cik augsts ir «Sears» tornis un par cik stāviem zemāks divragainais «Hanckok». Un cik mājas Mies van der Rohe un Frank Lloyd Wright ir uzbūvējuši, un kas ir autors Picaso stila skulptūrai blakus Helmut Jahn slavenajai «State of Illinois» ofisa ēkai. Un kur atrodas visu ticību templis «Bahai». Kas palicis pāri pēc lielā Čikāgas ugunsgrēka, kad atvēra jauno «Millenium Park», un cik miljonus tam visam ziedojis un to, ka Čikāgā dzīvo četras reizes vairāk iedzīvotāju nekā Latvijā (nu, tu jau zini visas tās «blēņas», ko stāsta tūristiem, kuras tie, mājās aizbraucot, itin veikli aizmirst), bet gan atmiņas par izjūtām. Tas ir tā, ka tu ļauj pilsētai ieiet sevī, pierunāt tevi uz atvērtību. Gribas, lai paliktu atmiņas par to, kas bija, nevis par to, kas varēja būt… te sākas vilšanās. Un Čikāga ir pilsēta, kas bieži liek vilties. Tā piedāvā un, kad tu esi gatavs ņemt, pārdomā. Tai ir simtiem seju. Tā ir kā meitene, kas, mainot apģērbu un kosmētiku, dienas laikā spēlē dažādas lomas. No rīta tā ar miljons darāmu darbu sarakstu traucas uz darbu, pat nepamanot skaļi signalizējošos taksīšus, saldi smaržojošo asfaltu un mazos kafijas veikaliņus ar garajām rindām, avīžu pārdevēja saucienus un ubaga sīknaudas žvadzināšanu. Viņai ir pilna galva ar Svarīgākām Domām. Viņai ir KARJERA! Pusdienas laikā tā ar labi padarīta darba sajūtu izspraucas no šaurā biroja telpām uz baudpilnu cigaretes dūmu un steidzīgām pusdienām mazajā stūra ēstuvītē. Tomēr jūtīgāks vērotājs jau var pamanīt, ka ritms sāk pierimt. Vēl pāris stundu…, bet parkā auklītes izvedušas pastaigā mazuļus un pašas sapņainām acīm vēro garāmgājējus. Varbūt kāds no viņiem ir viņas glābējs, sapņu princis. Bet puiši baltajos kreklos ir tik aizņemti un svarīgi, ka nepamana meiteņu maigos skatienus… Un studentes ar lielām grāmatām, atlaidušās zālītē, mēģina paspēt izlasīt visu TAGAD, lai tad, kad pilsēta sāks pa īstam vilināt, varētu ļauties. Ļauties burzmai pie bāriņu durvīm un klubu durvīm ar domu, varbūt šovakar ir TAS vakars. Un tad es it kā sapnī atmostos un saprotu, ka būs atkal vilšanās, jo zinu, ka arī man gribētos tās atmiņas, tās sajūtas, to piedzīvojumu, bet tāpat jau iepriekš zini, ka NEBŪS. Es domāju — manās attiecībās ar pilsētu. Čikāga mani nemīl, bet es to dievinu. Es kā koķetējot vakaros braucu mājās vēlāk no darba, pasēžu krodziņā ar iedomātu draudzeni un izbaudu pilsētas vakaru līdz matu galiņiem. Līdz brīdim, kad viss sāk pieklust un nakts burzma vēl nav sākusies. Tad es atgriežos skaudrajā realitātē un pa galvu pa kaklu metos uz vilcienu, pilnu ar skaļiem, melniem pasažieriem, kuri ar savu tērgāšanu sabradā manus sapņus līdz galam. It kā sakot — meitenīt, nesapņo ar vaļējām acīm. Tāda veida izjūtas un brīvības nav Tev! Brauc mājās! Tur ir Tava vieta. Un tad es saprotu, ka viņiem taisnība un ka mazā koķete Čikāga mani atkal ir noķērusi un pasmējusies par mani. Un es kā nopērts suņuks sēžos savā minivēnā, nevis kabrioletā un, Ozijam fonā plosoties, braucu uz vietu, kur man ir JĀBŪT. Mums katram ir sava vieta, kur ir JĀBŪT, un, lai cik tas nebūtu triviāli, tas ir mūsu pienākums. Un tad es pamodos. Un pamodināja mani vilinājums. Kafijas vilinājums. Izrādās, visu nakti fonā skanējušas 20. gadsimta šūpuļdziesmas. Paldies Klāsam par šo baudu. Atā! Dārgais draugs, tiekamies nākamajā sapni. Varbūt sapnī ar Niagāras dārdoņu fonā? Bet varbūt sapnī par šaurajām Vecrīgas ieliņām un mazajiem omulīgajiem krodziņiem? Sapnī par patiesajiem draugiem un īstām attiecībām? bildes skatiit sheit(iekliksjkjinaat uz titula bildes) - http://www.apollo.lv/portal/archive/aid/32042?cid=1814


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais