Nesamaitātā Birma 2009.gada 26.marts – 7.aprīlis, 3.daļa

Didzis Kalniņš 16.09.2010 10 min lasīšanai 64 foto

Raksta sākums šeit: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8403

Turpinājums šeit: http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=8425

Inles ezers

Gribu atzīmēt, ka Āzijā ļoti maz vajag gulēt, lai justos atpūties. 5.30 esam augšā ar domu uzvārīt kafiju, bet…elektrības vairs (vai vēl) nav, jo ir jau gaišs. Tā arī netikām gudri, cikos no rīta sākas un beidzas elektrība. Paēdam sātīgas brokastis un dodamies uz laivu. Šodien ar laivu ceļosim pa Inles ezeru.

Pirms ceļojuma, vēl Latvijā, esam internetā ieguvuši informāciju par Inles ezeru. Inles ezers ir lielākais saldūdens ezers Birmā un atrodas Šanu valstī. Šanu valsts tūristiem ir tikai daļēji atvērta, daļa ir slēgta. Vēlāk mēs dosimies arī uz tūristiem slēgto zonu. Ezers atrodas atvērtajā daļā un stiepjas no dienvidiem uz ziemeļiem 22 km garumā un 10 km platumā. Inles ezeru un apkārtni apdzīvo intha etniskā grupa. Uz ezera atrodas 17 ciematu, ēkas ir būvētas uz pāļiem. Pavisam ezeru apdzīvo apmēram 70000 cilvēku. Cilvēki dzimst, dzīvo, strādā un mirst uz ezera. Galvenais ienākumu avots ir zvejniecība, dārzeņu, puķu audzēšana un daudz un dažādu darbnīcu esamība. Darbnīcās tiek apstrādāts sudrabs, tiek ražots papīrs, austi audumi, kalti instrumenti un tīti cigāri. Pateicoties tūrismam šīs darbnīcas strādā ar pilnu jaudu. Var redzēt šejieniešu augsto dzīves līmeni, salīdzinot ar citiem Birmas rajoniem. Visu nepieciešamo savai dzīvei viņiem sniedz ezers. Šādu dzīvesveidu nekur citur man nav nācies novērot.

Kanālā laiviņas ir ļoti daudz, kā gondolas Venēcijā. Dažas atvedušas dārzeņus uz tirgu, citas gaida tūristus. Laivas īre 15 USD uz 10 stundām. 8.00 ceļojums sākas. Laiva sākumā liekas nestabila, sēžam uz krēsliem, visiem tika izsniegtas glābšanas vestes, kuras sākumā arī uzvelkam, bet vēlāk jau pārvietojamies pa laivu kā kalnu kaziņas. Rīts uz ezera vēss. Brauciens līdz pirmajam pieturas punktam ilga apmēram 1 stundu. Ezers milzīgs, visapkārt redzam mazas laiviņas līdz malām piekrautas ar aļģēm, kuras tiek izmantotas dārzu veidošanai. Uz ūdens no aļģēm tiek izveidota dobe. Dobe pie zemes tiek piestiprināta ar garu kārti. Pa vidu atstātas nelielas ejas, lai varētu novākt ražu. Principā ļoti ekskluzīvi, jālaista nekas nav, jo viss atrodas uz ūdens, nedaudz jāparavē un jānovāc raža. Zvejnieku laiviņas, kur paši laivinieki demonstrē sevišķu airēšanas paņēmienu – ar kāju. Arī zivju ķeršana šeit ir krietni savādāka kā pie mums. Zvejots tiek vai nu ar lielu murdu, vai arī iemetot ūdenī tīklu. Viss ir ļoti neparasts un interesants. Ar atvērtām mutēm to visu vērojam. Pa ezeru pārvietojas laiviņas, kurās atrodas tikai bērni apmēram 10 gadu vecumā. Var redzēt, ka dodas uz skolu. Mūsu vecāki kaut ko tādu redzētu un momentā infarktu dabūtu (bērnus un vienus, uz ūdens, uz skolu - ārprāts). Tagad par darbnīcām, kuras apmeklējām uz Inles ezera:

· Pie garkakļu rokdarbniecēm. Padongu tautas pārstāves mūs sagaida jau pie laivu piestātnes un ir gatavas savam darbam, tas ir fotografēšanai, par to saņemot nedaudz naudiņas. No mazām meitenītēm līdz vecām sievām – smagas stīpu virtenes uz kakla. Viss tiek parādīts un izstāstīts. Uzņemam foto, apskatam kā tiek austas nacionālās drēbes un braucam tālāk. Pirms katras pieturas mūs sagaida laivas ar vietējiem tirgotājiem. Tu tiec ielenkts no visām pusēm ar laivām, un sākas dažādu suvenīru piedāvājums. Vienīgais Tavs glābiņš šinī situācijā ir neparko neizrādīt interesi. Tiko pakavēsi skatu pie kādas lietas, visa andele sāksies no jauna.

· Papirusa darbnīca. Papirus tiek gatavots no ezera niedrēm. Ļoti smalki un skaisti bija darbi, kuri darināti no papirusa. Tiek gatavoti oriģināli, dabiski piezīmju blociņi, vēdeklīši un lietussargi. Mēs nopirkām vēdeklīti par 3$.

· Sudrabkaļi. Ģimenes uzņēmums, kurā strādā visa ģimene. Izsekojām kā no rūdas atdala sudrabu, kā viņš tālāk tiek apstrādāts un redzam galaproduktu: gredzenus, ķēdītes, auskarus. Te nu meitenes izvērsās oriģinālu grabažiņu iegādei. Es ar Melno Princesi pasūtījām sev vienādus oriģinālus sudraba gredzenus savām sudrabkāzām 35$. Par cik tas ir pasūtījums, nācās vakara pusē vēlreiz braukt uz šo darbnīcu, pēc saviem gredzeniem.

· Audumu darbnīca. Šeit nu atliek apbrīnot to pacietību, kā no ezera niedrēm tiek iegūts smalks pavediens, bet no tā noausti smalki lonži, šalles, blūzes. Te ar milzīgu kaulēšanos pa 35 USD nopērkam 5 lonžus (2vīriešu un 3 sieviešu). Nu tik pucēsimies. Jāatzīst, ka no vietējiem tikām pozitīvi novērtēti.

· Metālkaļi. Tiek izkalti, cirvji, naži, šķēres. Nu tādi foršie darbarīki. Nebūtu viņi tik smagi, atvestu pāris nažu un šķēres uz mājām. Manam mūžam pietiktu.

·Tīka koka apstrāde. Viscietākais koks un dārgākais koks. Tagad reti kurš Āzijā var atļauties sev tīka koka māju, bet agrāk tā bija norma. Ja vecā māja bija celta no tīka koka un kaut kādu iemeslu dēļ tiek jaukta nost, tad tīka koks tiek izmantots atkārtoti. Viņš ir kā jauns. Visa pārējā Āzija, it sevišķi Taizeme ir ļoti dusmīga uz Birmu, jo pateicoties sankcijām, tai ir aizliegts eksportēt tīku. Lai kontrabandas ceļā apietu sankcijas, Birma piedāvā savu tīka koku par ļoti lētu naudu. Ar to nositot cenu visā pasaulē. Praktiski visas laivas Inlē ir būvētas no tīka koka.

·Cigāru darbnīca. Kādas 20 jaunas meitenes tin mūsu acu priekšā cigārus. Te nu gan izvērsāmies. Vispirms mums deva izmēģināt 3 veidu cigārus, tad cienāja ar tēju un tikai tad sākās andelēšanās. Vesels cirks, bet apmierinātas palika abas puses. Gandrīz nopirkām visu darbnīcu ar visām meitenēm. Sapirkām dažādus cigārus un to glabāšanas trauciņus. Cigāru glabāšanas trauciņi ir pasakaini mākslas darbi. Ideāli suvenīri – 13$.

· Uz katras lielākās saliņas ir pagodas. Ļoti daudz mūki. Mums tika stāstīts, ka ja neesot iespējas vecākiem sūtīt bērnus skolā, tad atliek klosteris vai armija. Vismaz tiek iegūta kāda izglītība un ir paēdis. Mazie mūki draudzīgi, māj ar rokām, grib komunicēt, lai paplašinātu savas angļu valodas zināšanas (kuras viņiem bija daudz labākas nekā mūsu kompānijas lielākajai daļai). Pasakainais brauciens beidzās ar lēkājošo kaķu klostera apmeklējumu.

Mājup ceļā vēl neaizmirstams saulriets, kas tiek sabildēts neskaitāmas reizes.

Mums amizanti likās skati, ka kanālā pa kuru mēs braucām uz savu jauno viesnīcu ar motorlaivu, peldas vērši, mazgājas cilvēki, mazgā traukus un zobus un veļu. Nu viss notiek vienā apšaubāma izskata kanāla ūdenī.

Uz divām naktīm esam noskatījuši bungalo tipa viesnīcas uz ūdens, 20 USD par 2 naktīm. Jautri ir dzirdēt, ka kaimiņi ir dušā vai tualetē, jo viss šķidrums tek ūdenī… Viesnīcā ir ļoti smalks restorāns, kur oficianti sajutuši naudas smaku, trinās ap mums kā ap medus podu. Vakariņās izvēlējāmies Inles karpu ar piedevām un alu - 45000 uz 6 cilvēkiem. Vakariņas sveču gaismā, romantika (elektrības jau nav).

Secinājumi kuri palikuši atmiņā no ezera apmeklējuma:

·ja ir iespējams, Inles ezera apskatei vajadzētu vismaz 2 dienas;

·ja netaisies pirkt, labāk nemaz nelūri;

·visi smaida un māj, jo naudiņa atbraukusi;

·pārsteidzoši labas angļu valodas zināšanas.

Divas iespaidiem tik bagātas, bet dažādas pēc satura dienas. Pirmā milzīgs karstums, kalni. Otrā vēsi, patīkami un daudz ūdens.

Šitajās smukajās mājiņās mēs paliksim vēl vienu nakti: svaigs gaiss, salds miegs. Dodamies uz savu kruto krogu brokastīs. Uzvelkam vakar nopirktos lonžus. Rubijs mūs ieraugot lonžos no sajūsmas un prieka gandrīz apraudājās. Cik maz cilvēkam vajag, lai būtu laimīgs. Turpmāko ceļojuma laiku lonži tika valkāti pastāvīgi. Ļoti ērti, šinī karstumā nekas nesvīst. Pat vēlāk Laosā viņi tika dažreiz uzvilkti.

Pēc brokastīm braucam uz Šanu valsts galvaspilsētu Taunggyi (tulkojumā lielais kalns), kura atrodas 30 km no Inles ezera. Tā ir ceturtā lielākā pilsēta Birmā, iedzīvotāju skaits sastāda apmēram 200 000 iedzīvotāju. Pilsēta atrodas 1400 metrus virs jūras līmeņa. Senatnē caur šo pilsētu gāja liels tirdzniecības ceļš. Tiekam uz 1,5 stundu palaisti tirgū. Pēc mūsu vēlmes Rubijs mūs aizved arī uz dārgakmeņu "melno" tirgu. Ieraugot baltos cilvēkus, milzīgs bars ar vietējiem metas mums klāt un piedāvā savus neapstrādātos akmentiņus. Kad neizrādam vēlmi kaut ko nopirkt, parādās arī apstrādāti rubīni. Sākuma cena ir apmēram 100$ par akmentiņu. Kad dodamies prom neko nenopirkuši, cena nokrīt līdz 20$ pa akmentiņu. Par cik mēs no tiem akmentiņiem neko nesapratām, ir tas rubīns vai nav, atšķirt neprotam, kā arī zinot, ka tas ir kriminālnoziegums, nevēlējāmies riskēt un nodarboties ar kontrabandu militāristu pārvaldītā zemē. Tāpēc par sarūgtinājumu vietējiem dodamies prom uz citu tirgus daļu kur, tiek pārdoti "ROLEX". Puiši sapērk “Rolekšus” (daudz!), meitenēm uzdevums padomāt par ekonomiskajām vakariņām., t.i.voblas, tomāti, avokādo, vīnogas, zemenes. Pirms kaut kas tiek nopirkts, tiek pielietota pārbaudītā kaulēšanās metode. Salīdzinoši ar Taizemi, kaulēties šeit ir grūtāk. Nopērkam lielu trauku ar zemenēm. Padomājot ka Latvijā ir vēl sniegs, tad zemeņogas garšoja lieliski. Piedevām dabīgi audzētas, bez jebkādiem pesticīdiem.

Tālākais mērķis – Kakku ciems, kurš atrodas tūristiem slēgtajā zonā. Slēgtā zona nenozīmē, ka tur nevar nokļūt. Var, tikai jāsaņem ir permit (atļauja) no varas iestādēm. Turpat Taunggyi tiek apmeklēts nepieciešamais ofiss un pēc pusstundas atļaujas mums ir uz rokas. Komplektā līdzi nāk arī gids. Gidam maksājam 3$ no cilvēka, par atļauju apmeklēt slēgtās teritorijas jāšķiras no 10$ (no visiem).

Gide izrādās izglītota sieviete un izcila stāstniece par savas tautas tradīcijām. Īsts atradums. Uzzinam, ka viņi uz ciematu speciāli ved ekskursantus, lai vietējie cilvēki (it sevišķi bērni) pārstātu baidīties no “lielajiem bālģīmjiem”.

Kamēr braucam uz viņas dzimto ciemu, uzzinām, ka leģenda stāsta, ka viņas tauta ir cēlusies no tēva alķīmiķa un mātes drakona. Tāpēc viņas tauta ap galvu valkā galvas apsējus, simbolizējot šo savienību. Tautas nosaukums bija tik sarežģīts, nepierakstīju un tagad neatceros. Ideja bija, ka tautas nosaukums veidojies no plīstošu olu skaņām. Viņa ir viena no retajām savas tautas pārstāvēm, kura ieguvusi labu izglītību. Tālākais stāsts par sadzīvi. Te varētu veselu grāmatu sarakstīt, bet nu īsumā.

Kad ir izveidojusies jauna ģimene, tad māju viņiem ceļ visi ciema vīrieši, sievietes tikmēr gatavo ēst. Bambusa māja tiek uzcelta vienas dienas laikā. Bērniem vārdus nedod vecāki, bet gan mūki un ar katra nākošā bērna piedzimšanu mainās vārds arī mātei. Nevēlamam preciniekam tiek dota dzert daudz tēja ar sāli, lai ātrāk iziet no mājas pačurāt. Kad iziets pačurāt, durvis ciet un potenciālais precinieks iekšā vairs netiek. Aplidošana ir ļoti ilgstošs process. Mūsu gides vīrs, pirms precībām 7 gadus aplidoja savu topošo sievu. Ciemā nav noziedzības, jo pirmo reizi sods ir nomešana no mājas jumta, otro reizi sods ir izraidīšana no ciema. Vienam šajos grūtajos apstākļos izdzīvot praktiski neiespējami. Zinot, ka esi izraidīts, Tu netiksi pieņemts arī citos ciemos, Tu esi nolemts. Kad cilvēks nomirst viņu 1 dienu patur mājā, tad mūks aizlūdz par viņu un tālāk līķis tiek sadedzināts un pelni izkaisīti piemēram mango birzī, lai aizgājējs vienmēr būtu kopā ar mums.

Tā klausot stāstījumus ieraugam ceļmalā bariņu sievu, kuras ietur maltīti. Viens no viņu ienākumu avotiem ir ķiploku audzēšana. Tie ir nelielām daiviņām un daudz maigāki kā mūsējie. Ejam parunāties. Kolosāli cilvēki, uzreiz tiek dota tēja nodzerties, pacienāti ar ķiplokiem, te arī pirmo reizi noriskējam pakošļāt “sarkanos zobus”.

Klausoties stāstījumā esam atbraukuši līdz ciemam. Vispirms apskatam kā no sēnalām tiek attīrīti rīsi, tad ejam pastaigā pa ciematiņu. Vienā mājiņā tiekam ieaicināti iekšā, sasveicinoties pirmā frāze ir: ”Vai Tu esi ēdis?” Uzņem mūs vecs vīrs. Mājās tikai viņš un bērni, pārējie strādā. Atkal tēja, vietējie ziedu - medus cigāri, sarkanie zobi. Vecajam vīrelim uzdāvinām cigaretes ”Elita”. Viņš priecājās kā bērns, teica, ka tagad pacienāšot visus ciema vīrus. Tikai vēlāk ievērojām, ka šai ciemā nav suņu. Tas tāpēc, ka suņi rej un atbaida svešiniekus, bet ciemiņi mājās nesot laimi. Tas viss bija tik mīļi!

Tālāk braucām uz ciema svētvietu, tur bija tūkstošiem stūpu un pagodu ar zvaniņiem, kuri vēja skanēja. Teika par šīs vietas rašanos ir tāda, ka reiz naktī vietējie ir ievērojuši kalnā uguntiņas. No rīta aizejot ieraudzīja, ka cūka ir izrakusi zelta podu un tā ciems kļuva bagāts. Kā pateicību par kādu priecīgu notikumu ģimenē (bērna piedzimšana, laba raža un t.t) katrs centās uzcel pa stūpai. Pašā sākumā izveidoja zelta cūku. Cūka ir ievietota kastē, kurai sānos ir caurumi. Pa caurumiem met iekšā ziedojumus. Ticējums ir tāds, ka ja metot iekšā naudu trāpīsi pa cūku, tev būs daudz naudas.

Kad esam visu apstaigājuši un apskatījuši, tiekam vesti uz vietējo ēstuvi. Tiekam paēdināti ar rīsu - riekstu zupu, bija labi un maksāja tikai 500čāti (25santīmi). Vakarā pārrodamies mājās emociju pilni un noguruši. Jāgatavojas nākošai pārbraucienu dienai. Ceļš mūs vedīs uz mirušo pilsētu Baganu. Tiem, kuri interesējas par budismu, tā ir īstā vieta kur braukt, meditēt un smelties garīgos spēkus.

No rīta agri možamies, ātri paēdam brokastis un esam gatavi ceļam. Atkal smagā pārbrauciena diena. Kā mūs brīdina Rubijs, tad ceļā uz Baganu paies visa diena, jo ceļš ir tāls un ceļa kvalitāte ir slikta. Pametam viesmīlīgo Inles ezeru un sākam braukt. Sajūta, ka braucam pa tuksnesi. Kaut kur pa retai palmai, kāda būdiņa. Ārā tik neizturama svelme, ka atvērtie logi nekādu vēsumu nedod, tikai putekļus. Zemei šeit ir sarkana nokrāsa un par cik nav bijis lietus, tad arī mēs ar laiku paliekam rūsgani.

Pieturam vietējā bistro, kur visi vietējie rīsus ēd ar rokām (saujām). Mēs, lai izietu situācijas, ēdām zupu. Kā paskaidroja Rubijs. tad ēdot ar rokām var labāk un precīzāk izgaršot ēdienu. Principā šim apgalvojumam var piekrist. Tur pat ciematā redzam arī meitenes, kuras kalpo budam, rīta gājienu, kad tiek apstaigāts ciemats un ievākti ziedojumi. Budam var kalpot arī meitenes, bet par mūkiem viņas nekad nekļūst. Raksturīgā atšķirība ir gaišais tērps.

Braucot pa ceļu pieturam kraujas malā, kur lejā vīriņi kaut ko rok un skalo. Izrādās tiek iegūts zelts. Nekādu problēmu, nolaižamies līdz pašai lejai un visu apskatam. Nekādu vīreļu ar plintēm, kas sargātu neredzam. Kad viss ir apskatīts un sabildēts dodamies tālāk.

Nākošajā ciematiņā Rubijs nolēma mūs palutināt, nopērkot milzīgu ķekaru sarkano banānu. Tie gan bija sulīgi un gardi. Atkal turpinām ceļu. Vienā no ciematiņiem kurā apturējām, laikam baltie cilvēki nebija redzēti, jo pat pieaugušie prasīja atļauju pieskarties. Ielenca mūs paliels bariņš ar sievietēm un bērniem. Tur sievietei iedevām pēdējo konfekšu tūtu no Latvijas, lai izdala bērniem. Tas viss liekas tik dīvaini, bet mīļi.

Pārbrauciens ilga 11 stundas, 18.00 esam KADAY AUNG hotelī. Par hotelīti plašāka informācija šeit: http://www.melnais.com/forum/58-33-1 Superīgākais hotelītis ko esmu redzējis savos ceļojumos. Vislabākā cenas attiecība pret kvalitāti. Divvietīgs numuriņš maksāja tikai 15$. Pēc šī grūtā brauciena un karstuma, hotelīša baseins likās kā īsta paradīze. Vakarā plunčājoties baseinā un relaksējoties, nogaršojam arī Birmas Armijas rumu. Tas ir speciāls rums, ko ražo valstij piederošs uzņēmums un visa peļņa tiek novirzīta armijas atbalstam. Dzert var, bet nedaudz pēc sintētikas atsit. Vispār Birmā ir labāki rumi, bet Armijas rums ir un paliek tautas dzēriens. Maksā kapeikas un ļoti iecienīts vienkāršās tautas vidū.

Viss par ceļojumiem, lidmašīnu biļešu akcijām, lētām naktsmītnēm, iespēja tikt pie tik nepieciešamiem ceļvežiem, kartēm, iespēja uzdot jautājumus un sagaidīt atbildes no foruma lietotājiem, piedalīties aptaujās. Reģistrācija aizņems pārdesmit sekundes un Tu kļūsi pilntiesīgs foruma dalībnieks. Varēsi veidot savas foruma tēmas, palīdzēt ar savām zināšanām citiem lietotājiem. Tas viss atrodams http://www.melnais.com