Mēs iemīlējām Zakopani...
|
Ilona Žurila (Zagorska)
|
Tad, kad ierunājāmies par braucienu uz Tatriem, runa gāja par Slovākiju, jo tā valsts bija apmeklēta ar ''Impro'' 8 gadus atpakaļ (kad tika nopirkta liela karte ar mērķi kādreiz atlaist šurp ar auto) un likās vispiemērotākā, lai bērnus iepazīstinātu ar kalniem ne tikai pa mašīnas logu. Bet pēdējā brīdī izvēle krita uz Polijas puses Tatriem, jo nekad jau nav par vēlu pārbraukt kalniem otrā pusē, ja būs jebkāda vilšanās. Un tā- funktieris top svētdien, pirmdienas laikā noformējam apdrošināšanu, ielūkojamies netā viesnīcu piedāvājumā, kā arī pārliecināmies par Zefīra tehnisko pusi un 08.06.2009. plkst. 23.00, nevarēdami vairs sagaidīt rītu un palaizdami iespēju nosnausties, dodamies ceļā. Tātad- izbraucam no Jēkabpils (08.06.) Neretas virzienā, ceļu regulē mūsu uzticamais draugs- navigācijas sistēma, mašīnā atrodamies ģimene pilnā sastāvā- divi pieaugušie un divi pustīņi. Dodamies robežas virzienā zibens, lietusgāzes un dažādu meža zvēriņu pavadībā. Sākums neliekās ne cik daudz patīkams, bet skaidrs, ka ar rītu kaut kam vajadzētu mainīties. Kas tad mums, pasažieriem, var gulēt, ja apnīk ačteles blisināt, bet šoferītim ir jāturās, ko tas dara ar lielāko prieku. Maršrutu mēģināšu atcerēties: Jēkabpils- Nereta- Pandelis- Paņevežis- Kauņa- Suvolki- Lomža (navigācijas sistēma- turpmāk ‘’džipuks’’ apved raiti apkārt Varšavai, kas tajā brīdī šķiet lielākā atpestīšana)- Krakova-Zakopane. No mājām izbraucam ar pilnu bāku, pirmā uzpildīšanās notiek Krakovā. Dīzeļdegvielas cenas ir nedaudz lētākās nekā Latvijā (par 50 l samaksājām 180 zl). Tanku pa ceļam ir daudz, bet, kad degvielas rādītājs jau sāka prasīt ēst, tanki pēkšņi bija beigušies, atstājot tikai savus brāļus ar uzrakstiem GAZ. Tikko Krakovā pretējā ielas pusē manījām BP tanku, metām pāri visām svītrām, kas to it kā pēc satiksmes noteikumiem liedza, jo šķita, ka tā ir mūsu pēdējā cerība.... Tagad nedaudz pēc kārtas. 09.06.2009. Pa ceļam rīta pusē ieturējāmies degvielas uzpildes stacijā (ORLEN) Polijā, kurā apkalpojošais personāls nezināja neviena vārda angliski, kā arī krieviski. Tas absolūti viņus nesatrauca un, sazinādamies žestu valodā, dabūjām kafijas rīta devu un cīsiņus, kas bija noslīcināti ketčupa un sinepju jūrā, bet tas nespēja mūs sarūgtināt, jo rīts bija silts un saulains, un viss norādīja, ka mums priekšā ir fantastiska diena. Visi taču zinām, ka Polija ir tranzītvalsts, kas ir nogurusi no tādiem tūristiem kā mēs un nekur jau beigu beigās neliksimies, tāpat bez viņas neiztiksim. Ceļi ir ļoti labi, tikai braukšanas vaina, neies jau saspringt par visādiem sīkumiem, ņemot vērā to, ka poļu valoda ir līdzīga krievu valodai, līdz ar to nav jau tā, ka nekā nevar saprast.... Ar neilgām apstāšanās pauzēm ap 15.00 iebraucam Zakopanē. Jau vairākus kilometrus pirms- tālumā, mūs sagaidīja Tatri. Saulīte karsēja, turējās apmēram +26 grādi C, bija otrdiena (respektīvi- darba diena) un cilvēku uz ieliņām bija ļoti maz, kas arī ievērojami uzlaboja garastāvokli. Līkumojām pa ieliņām, meklēdami, kur gribētos apstāties, lai vieta būtu pēc iespējas tuvāk kalniem, līdz ar to mazāk jāizmanto mašīna, līdz nolēmām tomēr apskatīt viesnīcu, kuru bijām nolūkojuši netā kā vienu no retajām, kas piedāvā istabiņas 2+2. Administrators bija apstiprinājis man e-pastā, ka ir vietas, tāpēc dūrām iekšā KUBIKĀ. Viss ļoti apmierināja, jo bija gan plaša stāvvieta, gan brokastis dabūjamas, kā arī istabiņa atbilda mūsu vēlmēm, līdz ar to laimi vairs nemeklējām un palikām tur. Cena vienam cilvēkam + brokastis 60 zloti, kas mūsu naudā aptuveni 10 Ls. Rezervējām pagaidām trijām naktīm, ar domu pagarināt laiku, ja laika apstākļi un vieta mūs apmierinās. Laika starpība ar Latviju ir 1 stunda atpakaļ. Izkrāmējuši pendeles dodamies apskatīt pilsētiņu, lai radītu kaut aptuvenu iespaidu un izplānotu nākamo dienu. Dodamies centra virzienā, apkārt čalo poļi, kas mums par brīnumu bija vairākumā starp atpūtniekiem, ik pa laikam pabrauc garām zirgu pajūgi, kas piedāvā pavizināties, lai atpūtinātu pa dienu nogurušās kājas. Nokļūstam uz gājēju ieliņas, kas izrādās centrālā promenāde nosēta ar suvenīru veikaliņiem un krodziņiem. Izvēlamies vienu no krodziņiem, lai nobaudītu vakariņas un pavērotu cilvēku plūsmu. Aura fantastiska, laiks silts, fonā skan vietējās folkloras dziesmas, nekāda stresa, garšīgs atdzesēts vietējais alus un vakariņas, kurās vietējo ēdienu- guļešovu- izvēlējās tikai Armands, jo pagaidām metāmies uz zināmām lietām, piemēram, šašliku. Sarunāšanās joprojām notiek žestu- poļu valodā, bet pie tā jau esam paspējuši pierast. Vakariņas mums izmaksā apmēram 150 zl. Nogurums liek sevi manīt, tāpēc, iegādājušies smaržīgas zemenes un saldos ķiršus, kātojam viesnīcas virzienā. Pirmās dienas secinājumi: 1) sadzīves lietas un pārtika pat tūristu piepildītās vietās ir lētākas nekā Latvijā. 2) smēķē tur nežēlīgi, neatkarīgi no tā, atrodās telpās vai ārā. Arī viesnīcas istabiņā bija pelnutrauks. Vienu vārdu sakot, ir jārēķinās ar to, ka būdams nesmēķētājs būsi spiests būt pasīvais pīpētājs, jo arī sievietes absolūti nesaspringa par to, ka tuvumā atrodās bērni, un dūmi vēlās kunkuļiem. Armands, apstājies kaut kur maliņā, lai ierautu dūmu, izskatījās kā baltā vārna un pārējie noteikti nesaprata, ko viņš tā saspringst... 3) Ja esi nolēmis nofotogrāfēties, dari to ātri, kamēr neviena nav tuvumā (es domāju poļus), jo neviens nemēģina piebremzēt ejot gar cilvēku, kas fotogrāfē kaut ko- kā tas ir pieņemts pie mums. Līdz ar to diezgan sarežģīti ir noķert momentu, lai kadrā kāds nav aiz tevis, pie tevis vai priekšā tev... 4) Droši lietojiet kredītkartes, tas atrisina problēmu valkāties ar naudas banknotēm, it īpaši, ja nezini, cik tad tās naudas mainīt...Arī bankomāti pieejami. 10.06.09. Pamostamies 7.00 pēc vietējā laika, bet vēl nekur nevaram doties, jo jāgaida brokastis, kas ir vienā un tajā pašā laikā 8.30 pēc vietējā vai 9.30 pēc Latvijas laika. Tas nedaudz saskumdina, jo nogurums ir izgulēts, saulīte aicināt aicina doties kalnos, bet ar tukšu vēderu taču nesāksim dienu? Brokastīs ir zviedru galds, diezgan bagātīgs, vismaz man kā cilvēkam, kuram kunģis no rītiem vēl nav pamodies, pilnīgi pietiekošs. Bērni spiež uz Kellogsiem un maizītēm ar šokolādes sviestiņu, bet ir arī dažādas gaļas, sieri, pasakaini garšīga kafija, jogurts u.t.t. Pēc brokastīm kātojam uz Zakopanes nacionālo parku (ieeja kopā 10 zl), kur izvēlamies doties uz virsotni KASPROWY WIERCH. Un dodamies nevis ar pacēlāju, kā to taisās darīt apmēram puskilometru garā rinda pie kases, bet gan ar kājiņām. Izvēlamies vienu no vienkāršākajām takām jeb zaļo, kas laika ziņā prasīs apmēram 3 stundas, iepazīstamies ar plakātu, kas norāda, ka tur dzīvo lāči un dodamies ceļā. Sākums, kā pierasts, nav nekas sarežģīts, jo kāpiens ir diezgan vienmērīgs, izklaidē dažādi kalnu strautiņi, arī vēl kāds no personāla ar zirdziņu pabrauc garām. Pamazām paliek arvien stāvāks, kas prasa jau lielāku aizelšanos, bet citādi vēl pārvarams un skaistā daba atlīdzina. Apmēram pusceļu (līdz pacēlāja starpstacijai) iet mums diezgan raiti, saulīte cepj ne pa jokam, muguras slapjas un kalna gals nav redzams. Ik pa laikam satiekam tādus pašus ceļotājus kā mēs, gan pārīšus, gan arī kādus vecākus cilvēkus, kas sagatavojušies nopietni, speciālos apavos, cepurēs un ar nūjām pie rokām nesteidzīgi, bet ļoti uzstājīgi čāpo pa taku augšup. Tas man liek nokaunēties, jo esmu jauna sieviete, kas jau sāk apstāties, lai ievilktu elpu. Šī virsotne atrodās apmēram 1990 m augstumā, no lejas varēja redzēt, ka to augšā vietām klāj sniegs. Kad bija palikusi apmēram trešā daļa no visa gājiena, taka pārvērtās no akmens bluķiem izveidotās kāpnēs. Tas, protams, prasīja jau lielāku piepūli. Lai cik tas smieklīgi nebūtu, augšā tiku gan vilkta aiz rokām, gan stumta no pakaļas, jo no manējiem nevienam citam tas neprasīja nekādu piepūli. Tipināju un domāju, kāpēc man tas bija vajadzīgs, lai gan zināju, ka augšā būšu apmierināta, ka nepadevos, kā tas ir bijis vienmēr. Bērni lēkšoja pa bluķiem kā kalnu kazas, vēl paspēja pieskriet pie manis, pažēlot (tas man uzdzina vēl lielāku izmisumu) un aizlēkšot krietni pa priekšu, līdz tikām pie pirmā sniega plankuma. Lai arī tas nebija tik balts kā izskatījās no lejas, tāpat bija neierasti pikoties jūnijā. Tālāk, ik pa laikam, bija jārāpjās uz augšu caur sniega pleķiem, kas klāja taku, līdz tikām klajā vietā, kur vairs neauga neviens pundurkociņš un nebija, kur pieķerties. Vējš, neskatoties uz svelmi, ņēmās spēkā un brīžiem diezgan braši sašūpoja. Tas lika bērniem palikt nedaudz mierīgākiem un turēties kopā ar mums, jo joki nebija prātā vairs nevienam. Bet vairs nebija tālu, lai gan likās, ka tas ir garākais gabals mūžā un tikām augšā, kur smaidīgi sagaidīja tie, kas bija tikuši augšā ar pacēlāju. Ejot pa taku un atskatoties pār plecu ik pa laikam manīju kādu, kas sēdēja, gluži kā es, uz kāda bluķa un kāri lūkojās augšā, lai novērtētu, cik vēl ilgi. Tad es padomāju, ka neesmu vienīgā tāda vārgulīte, bet Armands saka, nevajag tiekties pēc sliktākā, vajag censties, lai būtu labāka. Lai cik tas skaisti un pareizi neskanētu, man tik un tā palika vieglāk no tā, ka rāpties tur nav viegli ne tikai man Atpakaļ, pēc nelielas atpūtas pauzes, dodamies ar pacēlāju, kas ir moderns vagoniņš (izmaksāja 86 zl). Slīdēja tik klusi, ka nevarēja pat dzirdēt. Skaisti skati bija baudāmi pa ceļam, bērni stāvā sajūsmā, jo līdz šim kalna tramvaja pakalpojumus nebija izmantojuši. Lejā sāka mirdzināt lietus, tāpēc lēnām sakām kātot viesnīcas virzienā. Vakarā paliekam viesnīcā, izspēlējamies biljardu un galda hokeju, paēdam garšīgas vakariņas tuvējā krodziņā, kur atklājam fantastiski garšīgu ēdienu- boršču ar kroketēm. Borščs izrādās buljons bez biezumiem, bet tāds sātīgs un pikants. Krokete man atgādināja kaut ko līdzīgu pankūkai ar gaļas pildījumu, bet panējums apkārt bija no rīvmaizes. Katrā gadījumā vienaldzīgs no mums četriem pret šo ēdienu nepalika neviens. Patīkamais nogurums liek laicīgāk doties gulēt un cerēt, ka arī nākamā diena mūs lutinās ar saulīti un labu omu. 11.06.09. Pēc tik noslogotas un fiziski piesātinātās iepriekšējās dienas nolemjam organizēt relaksējošu dienu Slovākijā. Pārejas punkts (Lisa Poļana) atrodās tikai nepilnas pusstundas braucienā no Zakopanes. Pirmais, ko nolemjam izdarīt, uzvest bērnus kalnā Chopok ar pacēlāju (četrvietīgo), jo tas viņiem šķita aizraujoši. Bijām ļoti vīlušies ieraugot, ka pacēlājs nestrādā, apkārt neviena cilvēka, pilnīgs klusums. Laikam vēl nebija sezona, jo, kad bijām tur ar Impro, tas bija septembris. Ieraugām pieturā vienu kalnā kāpēju ar mugursomu, domājam painteresēties, bet šis pēc Armanda runas noklausīšanās atbild- neko nezinu, esmu šeit tieši 2 minūtes ... Smiedamies kātojam uz mašīnu un dodamies uz Popradu, pilsētu, kurā toreiz bijām dzīvojuši. Ieraugām norādi par akvaparku, dodamies paplunčāties un atrunāt tālāko rīcību. Kā izrādījās, šajā akvaparkā (izmaksāja 29.4 EUR) bija pieejama termālā zona zem atklātas debess un ņemot vērā, ka ārā nebija vairāk par +15 grādiem, laižam uz ģērbtuvēm, lai ātrāk nokļūtu siltajā ūdentiņā. Tās divas stundas, ko tur pavadījām, jauki relaksēja, tāpēc sākām posties uz izeju, lai dotos uz Demanovas stalaktītu alām. Stāvvietā, pie alām, bija tikai viens autobuss un dažas mašīnas, kas atkal lika nopriecāties par to, ka nav sezona un līdz ar to mazāk jāstrādā ar elkoņiem. Par cik akvaparkā samaksājām ar kredītkarti un jau esam paspējuši pierast pie tā, ka nav kaut kur jādodās, obligāti mainot tās valsts naudu, tad Slovākijas naudiņu nemainījām. Nezinājām jau arī, cik tad īsti tās vajadzētu, ja ņem vērā, ka Slovākijā taisījāmies pavadīt tikai vienu dienu. Jauneklis, kas pienāca, lai iekasētu par stāvvietu, prasīja 5 eiro, bet uzzinājis, ka ir tikai poļu zloti, nesaskuma, apmēram piemeta, cik tad viņam vajadzētu un, saņēmis naudiņu, apmierināts aizgāja. Lai arī sanāca nedaudz pārmaksāt, bijām laimīgi, ka nenācās meklēt bankomātu, lai noparkotu auto. Par alām (21 EUR) varēja maksāt kasē jebkurā populārākā valūtā. Maksājām zlotos, atlikumu izdeva eiro. Iekšā tikt var tikai katrā stundā (piem. 12.00; 13.00 u.t.t.), pavada gids, kas stāsta visu skaidrā slovāku valodā. Iekšā gājām tikai 8 cilvēki, līdz ar to process notika raiti, galvenais bija nepalikt pēdējam rindā, jo gide aiz mums slēdza ārā gaismu, dažreiz nepārliecinoties, ka esi paspējis tikt līdzi. Dažas reizes mēģināju normāli kaut ko nofotogrāfēt, līdz sapratu, ka tas ir bezcerīgi. Jo, lai kādu fotogrāfētu, nevari iet pirmais un pārējiem traucēt, bet tikko paliec pēdējais un ieņem pozu, gaisma pazūd... Bet arī tas bija sīkums, bērniem ļoti patika un tas bija galvenais ! Pēcpusdiena pienāca diezgan ātri, tāpēc uzstādījām džipukā koordinātes, lai ved mūs uz Zakopani no otras puses (citādi ceļš būtu garlaicīgs). Tas tā arī darīja, kad noveda mūs no lielā ceļa caur kaut kādu ciematiņu un pēkšņi iela pārtrūka, apstādinot mūs pie norādes, ka tālāk turpinās kalnu tūristu sarkanā taka. Kārtējo reizi izsmējāmies, Armands mēģināja ar kādu vietējo, kas uz mums lūkojās ar neslēptu interesi, parunāties, izdibināt, vai tiešām tur var braukt, jo pēc takas platuma būtu ok, bet šis teica, ka labāk gan nebrauciet, jo tā neviens neesot darījis... Braucam atpakaļ uz lielo ceļu, neskatoties uz džipuka uzstājīgajiem lūgumiem atgriezties iepriekšējā maršrutā. Pa ceļam baudam skaisto dabu, apstājamies, lai kādu bildi uztaisītu, atkal pārliecināmies, ka pat tad, kad skatu laukumā atrodās tikai daži cilvēki un vietas pietiek visiem, poļi tāpat nemēģinās pagaidīt, kamēr tu kaut ko nofotogrāfēsi, bet droši durs pa priekšu kamerai... Tagad tas jau spēja izsaukt mums smieklus, jo tiešām liekās ļoti jocīgi... Baznīcās, kas bija trases malā notika kaut kādi svētki, jo drūzmējās ļoti lieli cilvēku pūļi, bērni bija saģērbti baltās drēbēs, acīmredzot notika kaut kas līdzīgs bērnības svētkiem vai iesvētībām. Un interesanti, ka ne tikai Slovākijas pusē, bet arī Polijā. Vakariņas paēdam atkal krodziņā pie viesnīcas, kur Armands pasūta kaut ko līdzīgu (pēc nosaukuma) ceptam bekonam, bet dabū divas cepta siera šķēles ar ievārījumu....Atkal izsmejamies un palūdzam atnest fritkas (frī kartupeļus) ar ceptu zivs fileju, lai nevajadzētu uz viesnīcu vest izsalkušu puisi... Vakars nomācies, viss norāda, ka būs lietus, paliek ievērojami vēsāks. Nosūtu uz mājās īsziņu, lai apskatās netā laika prognozi, kas neizrādās spoža. Lietus, gaiss +7 grādi C...............
12.06.09. Rīts mūs sagaida ļoti lietains, apmācies un ar vēju. Pēc brokastīm sasaucam ģimenes sapulci, lai lemtu ko darīt tālāk. Izspēlējam vienu RUMMY partiju, bet nekas nemainās. Mājās braukt liekās par agru, tāpēc metam piesardzību pie malas un dodamies uz skapi pēc siltākām drēbēm. Pienācis laiks izmantot lietus mētelīšus. Morskoje Oko ir kalnu ezers, kas atrodās starp virsotnēm (pie pašas Slovākijas robežas). Agrāk uz to varēja aizbraukt ar automašīnu, bet nedēļu atpakaļ uzsākti uzlabošanas darbi, līdz ar to no stāvvietas 9 km vienā virzienā jāiet kājām. Kad autostāvvietā ieraudzīju, ka tādu trako kā mēs ir daudz, sirds paliek vieglāka, jo nebūs tas jādara vieniem. Ieeja nacionālajā parkā izmaksāja 9.60 zl, kas šķita smieklīgi lēti, salīdzinot ar cenām apskates objektos Latvijā. Kas man šķita patīkami- ceļš bija vienmērīgi stāvs kalna serpentīns. Tādu apgrūtinošu kāpienu praktiski nebija, jeb, pareizāk sakot, bija ļoti īslaicīgi, līdz ar to nelika nogurt. Lija lietus, kājas izmirka pirmajās pāris minūtēs, bet optimisms no mums neatkāpās, tikai tie, kas nāca lejā, noskatījās kā uz nedaudz jukušajiem. Ceļš ar visām neilgām atpūtas pauzēm prasīja apmēram 2.5 stundas. Drīz vien saulīte parādījās un bijām klāt pie ezera. Kārtējo reizi pārliecināmies, ka tas ceļš bija tā vērts. Baudam ainavas, apejam ezeru līdz sniegam, lai bērni atkal var papikoties un, izdzirdot pērkonu, saprotam, ka laiks doties atpakaļ, jo nav jau tuvu un mežs nav īstā vieta, kur slēpties no zibens. Pa ceļam, lai sasildītos, apstājamies kalnu krodziņā iebaudīt tradicionālo boršču un rikšojam atpakaļ. Ūdens pa taku gāžas tā, ka akmeņus, uz kuriem kāpt, brīžiem vairs nevar saredzēt. Viss pārvērties dubļu upītēs, bet joprojām spējam jokoties un gūt maksimālu baudu no visa šī pasākuma. Izbaudam kārtīgu krusu. Atpakaļ ceļš šķiet īsāks un drīz vien redzam finišu. Iebrienam dzidrā kalnu upītē ar visām botām noskalot dubļus no kājām, lai var iekāpt mašīnā un izpriecādamies par šķietami silto ūdeni (nosalušām kājām), soļojam uz mašīnu, pie kuras, kā par spīti, beidzas lietus... Vakarā sasildījušies dodamies garākā pastaigā uz centru, lai iepirktu kādus suvenīrus, paēstu vakariņas un izbaudītu pēdējo vakaru Zakopanē, jo nākamajā rītā paredzēts doties mājās. Ārā ir joprojām tie paši +7 grādi C, daudz atpūtnieku, jo pienācis piektdienas vakars, kas ļoti jūtams pēc drūzmas. Priecājamies, ka atbraucām nedēļas sākumā un paspējam atpūsties relatīvā klusumā. Bet, neskatoties uz to, ka krodziņi pilni ar cilvēkiem, visi čalo un dzer alu, apkārt nemanījām nevienu pārāk iereibušu subjektu, kas kaut kādā veidā traucētu atpūtu pārējiem. No centra braucam zirga pajūgā, vērodami pilsētiņu un klusītēm uzjautrinoties par kučiera manevriem atpūtnieku mašīnām piepildītajās ieliņās. Istabiņā, par lielu atvieglojumu, bija pieslēgta apkure, kas ļāva pažāvēt mūsu drēbes, lai var tās pārvest mājās. Visā visumā skumīgs noskaņojums, jo neviens vēl negrib atgriezties, bet cilvēks jau vienmēr ir kar kaut ko neapmierināts...
13.06.09. Pēc brokastīm saliekam somas un dodamies māju virzienā. Nolemjam pa ceļam iegriezties Auswitzas koncentrācijas nometnē. Tas prasa nelielu novirzīšanos no iepriekšējā maršruta un diezgan lielu laika patēriņu, jo visur notiek ceļu remonti, kā arī pa ceļam daudz apdzīvotu vietu, kas ierobežo ātrumu. Liels ir mūsu pārsteigums par to, ka ieeja šajā objektā ir par velti, jāmaksā tikai par dok. filmas noskatīšanos (ja ir tāda vēlēšanās). Pavadām tur vairāk kā stundu, ļoti smagā noskaņojumā, bet bērni gūst vēsturiskas zināšanas. Vienīgais, ko es ieteiktu- ja ir iespējams, neapvienojiet šādas vietas apmeklējumu ar izklaidējošu braucienu, jo no līdzsvara tikām izsisti uz ilgu laiku. Neapšaubāmi, ka rēķinājos ar to, un, ja jau tik tālu bijām braukuši, gribējās izmantot iespēju, bet labāk tomēr šādiem objektiem (kuru Polijā netrūkst) ieplānot atsevišķu braucienu. Bet tās ir tikai manas domas... Atpakaļ ceļš šoreiz ved mūs cauri Varšavai, kur maldāmies apmēram stundu atkal pateicoties tikai un vienīgi remontiem, bet tikuši no tās ārā uzelpojam un šaujam uz mājām. Mājās nonācām, skaitot visas apstāšanās, pēc 19 stundām no izbraukšanas brīža. Latvija sagaidīja ar saulīti, jauku noskaņojumu (atceroties pasakaino nedēļu, pavadītu kalnu pakājē izvietotajā pilsētiņā ar kokgriezumiem rotātiem namiem) un ļoti sliktas kvalitātes ceļiem, kas lika atgriezties īstenībā... Tagad nevaru atcerēties visus sīkumus, ko būtu gribējusi pastāstīt, bet ceru, ka kāds būs guvis kādu padomu vai ideju sava ceļojuma realizēšanai. Katrā gadījumā- droši jautājiet, palīdzēsim kā varēsim...
