Ar Zefīru uz Krimu...

Ilona Žurila (Zagorska) 15.09.2010 12 min lasīšanai 50 foto

Apskats izveidots ar nolūku radīt nelielu ieskatu Krimas apceļošanai... 06.08.2008. Izbraucam no Jēkabpils plkst. 00.40. Jau plkst.03.00. šķērsojām Baltkrievijas robežu, kuras pāreja aizņēma apm. 30 min. Tas priecēja. Visā visumā Baltkrievija atstāja labu iespaidu, tikai pārsteidza tas, ka tuvākais benzīntanks atradās apm. 300 km no robežas. Tankojāmies izmantojot kredītkarti (degviela maksāja apm. 0.52 Ls), kurai ‘’pinu’’ tante prasīja nosaukt, nevis deva terminālu tā ievadīšanai. Aculiecinieku tam, protams, netrūka...☺ Tankā pienāca jauks oncis, kurš sāka dalīties iespaidos, kā nokļūt līdz Krimai, īpaši stāstot par ‘’babu, kotoraja u ņih tam stoit vot takaja v Kieve, tam i tam nado povaračivatj...’’ utt. No Baltkrievijas robežas izbraucam nieka 20 min. bet uzkaramies Ukrainas robežā, kur iemesls esot elektrības atslēgšana, bet robežsargs sola, ka 40 min. laikā tiksim cauri.... Gaidam... Cauri robežai tiekam mazāk kā divu stundu laikā. Ielējām degvielu 30 litrus par 0.67 santīmiem litrā. Pirmais IS-3 uz postamenta...Nakts uz ceļa...braucam, braucam un atkal braucam..... 07.08.2008. Iesaku ap 01.00 pagulēt tankā, lai atvilktu elpu. Mēģinām, bet pēc pusstundas Armands nolemj vest mūs tālāk, uz ko mēs spējam tikai norukšķēties, jo praktiski esam jau aizmiguši. Pēc stundas mostos citā tankā, jo, kā izrādās, Armands padevies un nolēmis tomēr pagulēt. Iekrītam miegā uz vismaz 4 stundām, kad mostamies, ir jau gaišs....Ātri laižam tālāk, jo saprotam, ka pēc kādām 5 stundām varam būt klāt. Ceļi Krimas pussalā ir šausmīgi, ik pa laikam noskan kāda replika par iespējamo kartera nokaušanu un tml., bet gaisma ir gaisma, tomēr cita braukšana... Ap 13.00 iebraucam kūrortu teritorijā un nedaudz apjūkam.....nenormāli daudz cilvēku nenormāli šaurās un mašīnu pārpildītās ieliņās. Meklēsim naktsmājas, jo nogurums ir mežonīgs un man rodas iespēja pārliecināties par izteicienu- kājas kā bluķi, jo kājas bija piepampušas nereāli...:( Naktsmājas atrast nav grūti, bet mūsu prasības nedaudz pārsniedza piedāvājumu, tāpēc neiet tik raiti kā domāts. Kur patiktos- nav vietu, kur ir vietas- tur nepatiktos....Beidzot Sudakā uzduramies onkelītim ceļu krustojumā, pie kura tad arī beidzot noparkojāmies. Māja viesnīcas tipa, pļavas vidū, kas sākumā nedaudz mulsināja, bet vēlāk jutāmies jau ieguvēji, jo, atgriežoties pēc kņadā pavadītas dienas, ir ļoti jauki klausīties tikai cikāžu sirsināšanā....☺ Kaimiņi- divi ukraiņu pārīši un padzīvojis pārītis, kuru pazīstu tikai pēc Armanda nostāstiem, jo pati neesmu satikusi. Piepirkuši meloni, persikus, arbūzu un vīnogas, uz verandas ieturam vakariņas. Lai arī augļi vizuāli izskatās sliktāk kā veikalā nopērkamie, pēc garšas izrādās dievīgi. Kuriozi sākas, kad taisāmies naktsmieram. Uz mūsu spilvena, izrādās, iekārtojies milzīgs sisenis, kas manī, kā kukaiņu nemīlim, izraisa šoku, bet Arvilā izraisa zibenīgu skrējienu pēc dvieļa un tā gūstīšanu, un izmešanu no mūsu teritorijas. Attāli es dzirdēju tādus kā sitienus, kas tikai no rīta viesa skaidrību. Tas, kā izrādās, bija saimnieks, kas bija pieskalpējis sev pus pagalmu ar šiem kukaiņiem. Acīmredzot arī viņi šos kukaiņus nemīl...:( Otro kāzusu sataisīja Aivars, nobeigdams dušā lampiņu. Tā īsti nezinu, ar ko tas beidzās, bet nočakarējās viņš ap to krietnu laika sprīdi, lai gan varēja arī netaisīt, jo, kā izrādījās, karstā ūdens tāpat nebija un pati duša arī bija bojāta. Bet runājot par dušām (apvienotām ar tualetēm) sīkāk- pareizi saka tie, kas saka, ka šeit naudu grib lielāku, nekā servisa līmenis, jo tas arī bija kaut kas! Kad es sāku mazgāties, sapratu, ka tas, kas nāks pasēdēt uz poda, sēdēs uz tā līdz potītēm ūdenī, jo noteka bija tieši telpas vidū un, līdz ar to, ūdens krājās uz urrā. Principā telpa visu laiku bija ar peļķi un neviens īpaši nebija par to sacepies, jo tuvumā nebija arī nekādas lupatas vai kā tamlīdzīga, ar kuras palīdzību es izietu no situācijas... Visā visumā istabiņas normālas, nokrītam nemaņā, jo nogurums izrādās stiprāks. Tiek norunāts saullēktu sagaidīt kādā kalnā... 08.08.2008. Mostamies ap deviņiem un nosmaidam par to, ka kalns palika gribot, jo nočučēties izrādījās svarīgāk... Pabrokastojam un dodamies uz Sudakas cietoksni. Interesants objekts, diezgan ekstremāls kāpiens augšā, bet paldies Dievam un sudakiešiem, ka lejā varēja tikt pa civilizētām takām, citādi mani celtu nost ar helikopteri...Aivis nodemonstrē pāris nervus kutinošus izlēcienus, pavazādamies pa vietām, kur pat kalnu kazai būtu jāpieturās, tāpēc nolemjam nākamreiz par to nopērt... Interesants bruņinieku turnīrs, kura laikā izlādējas kamera. Pēc turnīra mazuļi beidzot izšaudās ar bultām, šautenītēm un Aivariņš, trīs reizes pēc kārtas, ielidina šķēpu starp mērķiem, par ko nebeidza rēkt pat vietējās bruņinieces. Nu tāaaaadu kāzusu šis cietoksnis vēl nebija pieredzējis !!! NOVIJ SVET izbaudam pludmali, kur nav vietas pat ābolam nokrist. Mistiskā veidā izdodās tikt pie diviem ļežakiem, no kuriem mani pēc tam nevar pat ar mietu dabūt nost. Jauki pasauļojamies, papeldamies, bet bez īpašas sajūsmas. Bet dabas skati apkārt to visu maina...☺ Atkal tiek ēsti augļi... 09.09.2008. Kara- Dagas delfinārijs, pie kura ierodoties secinām, ka līdz seansam, kuri notiek 2 reizes dienā, jāgaida apmēram divas stundas. Neko darīt, dodamies uz pludmales pusi. Pirmajā brīdī vilšanās, jo pludmale sastāv no lieliem oļiem, bet pasēžot ilgāk ir forši, kad saproti, ka ūziņas nav piedzītas ar smiltīm, kas te nav ne tuvu tādas kā pie mūsu jūriņas, bet gan melnas... Ūdens diezgan dzidrs, cilvēku nav īpaši daudz, acīmredzot lielākā daļa tādi paši gudrinieki kā mēs, kas gaida izrādi. Pēc laiciņa Aivaruku sāk mocīt garlaicība un šamais nolemj uzsvempties tuvākajā kalnā. Nepaiet necik ilgs laiks, kad redzam Aivaru dodamies pilnīgi pretējā virzienā kopā ar citiem cilvēkiem, radot iespaidu, ka viņš ir pievienojies kādai grupai. Tjipa, bišku pārkarsis. Bet pēc maza laiciņa jau nāk smaidīdams atpakaļ, tikai tukšām rokām. Mēs vēl savā starpā norunājam, ka laikam ir nolidinājis fotoaparātu no Ararata, bet kā izrādījās- puisis bija mēģinājis iekarot rezervātu, kur skaidri un gaiši, ukraiņu valodā, bija rakstīts, ka iet tur nevar un beigu beigās par pārkāpumu jāmaksā sods!!! Bet- Aivars ir Aivars, nāk ļipu nolaidis pakaļ naudai, jo fotoaparātu bija atstājis par ķīlu un tā grupiņa, kas viņu pavadīja, bija apsargi...Sods bija piečuks mūsu naudā... Teikšu godīgi, kādu laiku no kalnos rāpšanās bija miers, tāpēc vedām bērnus un sevi uz delfināriju. Izrāde iepatikās, ja neskaita to, ka izrādes vadītāja delfīna uzzīmēto gleznu intensīvi, pusstundas garumā, laida izsolē, par ko viens auns samaksāja vairāk kā simts latu, neatceros summu precīzi. Citādi bija labāk nekā Lietuvas delfinārijā. Atkal tiek ēsti augļi... 10.08.2008. Novij Svet apmeklējām pludmali, līdz kurai nokļūt varēja tikai pārejot kalnu. Gājiens nebija grūts, bija vilšanās tiekot pludmalē un secinot, ka smird tur esošās ūdenszāles, lai gan ūdens bija dzidrs. Cilvēku daudz, īpaši nav kur palikt, tāpēc algojām motorlaivu, kas aizveda uz, aiz kalna esošo, Karalisko pludmali. Cilvēku atkal daudz, kā it visur, bet tur ir smalkie olīši un ļoti dzidrs ūdens. Ar bērniem palieku sauļoties, bet puiši dodas pa kalniem kārtējos piedzīvojumus meklēt. Viss bija super, ja neskaita Avuci, kurš secināja, ka šajā pludmalē tantes nepienes cīsiņus mīklā un vafeles ar iebiezināto pienu kā citās. Saule cepj uz goda, nācās bērniem piemeklēt ēniņu aiz akmens, lai nesāktu mainīt ādu... Puiši atgriežas pēc krietna laika, bet ļoti apmierināti ar redzēto....Braucam atpakaļ uz Sudaku un nolemjam Novij Svet vairs neatgriezties. Atkal tiek ēsti augļi... 11.08.2008. Visa diena ir brauciens uz un ap Sevastopoli. Sākas ar nelabu dūšu pa serpentīniem. Tad divas stundas pavadījām stāvot rindā pie gaisa tramvaja kases, bet tā arī nedabūjot biļetes uz Ai- Petri virsotni (augstums 1234 m), jo nāk virsū ģībonis, bet grupu, kas bez rindas lien priekšā, nepaliek mazāk. Metam mieru, jo neizdodās Imci pierunāt uzbraukt ar Zefīriņu. Laikam pārāk dzīvas atmiņas bija palikušas no rīta serpentīniem... No tāluma redzam Bezdelīgu ligzdu, kas izrādās miniatūra pils, līdz kurai pat neejam, lai nevajadzētu zaudēt laiku. Pie Sevastopoles apmeklējam zemūdeņu muzeju Balaklavā, kas, manuprāt, bija sviests, salīdzinot ar tiem bunkuriem Līgatnes rehabilitācijas centra pagrabā, kurus bijām apmeklējuši Latvijā. Puišiem, iespējams, patika. Izdevās satikt Valentīnu, gods un slava navigācijas sistēmu izgudrotājiem !!! Jauki parunājāmies, ceru, ka pēc gada saņemsies viņa atbraukt uz Latviju, tad varēs kārtīgāk paklačoties. Neredzējām ieroču izrādi, jo panesāmies garām pagriezienam, tāpēc aizbraucām uz Bahčisaraju, kur atrodās Hana pils, Uspenskas klosteris un alu pilsēta Čufut- Kale. Pārējie izlodā alu pilsētu, Inola tikmēr noklausās gidu sarunas, uzzinot sīkāk par šīs pilsētas vēsturi, bet nekas nespēj aizēnot faktu, ka visapkārt, pat tādās vietās, ir viens vienīgs ‘’mīnu lauks’’. Līdz ar to pāriet jebkāda vēlēšanās ielīst vēl kādā aliņā kaut ko pacierēt...:( Kad ejam lejā no šiem objektiem, jau ir krēsla un Sudakā atgriežamies vēlu, niķīgi un noguruši. Secinājums- nākamajā dienā ilgāk pagulēt... Atkal tiek ēsti augļi... 12.08.2008. Atlikušas tikai divas dienas līdz mājupceļam. Mūsu mītnes vieta jau ir pārpildīta, mazāk ir baudas, ko guvām no šīs klusās vietas. Sākas slikti izmazgāti trauki, piemēslota izlietne un grābstīšanas ap svešām lietām... Bet -saulīte silda šodien ar +35 grādiem C, karstu vēju un nežēlīgi smagu gaisu. Nolemjam kalnus neiekarot, bet mēģināt sēdēt pie ūdens, kurā var šad tad paglābties. Braucam uz saimnieku ieteikto Meganoma pludmali, kas izrādās tāds pats kolhozs kā daudzas citas...Ūdens netīrs, bet atspirdzina, kas šodien ir galvenais. Pārējie izbrauca ar ūdens banānu, atgriežoties ar dalītām jūtām... Imcim nepatika... Mājās jaunie kaimiņi izrādās baltkrievu ģimenīte ar puisēnu. Dzirdēju sarunu, kur vīrietis sievietei piekodina dažādi ietaupīt, jo šeit esot viss tik dārgs un pats galvenais esot šeit nepirkt mašīneļļu, kas Baltkrievijā ir trīs reizes lētāka. Vēlāk redzu viņu apstaigājam savu auto un lūrot, vai kas jau nepil, jo risks nokaut karteri ir augsts.... Vakarā, kad sāk iestāties vēsāks laiks (+27 grādi C), atkal visi, izņemot mani, aizsvempjas uzrāpties kādā tuvākajā kalnā.... Ēdam augļus...

13.08.2008. Šodien bija paredzēts Meladzes koncerts Sudakas atpūtas centrā. No sākuma biju nolēmusi iet, bet beigās padevos, jo nebija piedienīgas kārtas līdzi šādiem pasākumiem. Saimniece teica, ka biļetes maksājot apm. 25 Ls mūsu naudā. Gandrīz tikpat cik D-pils koncertā... Rītdien jau izbraucam māju virzienā, lai varam pagūt Avuci sapakot treniņnometnei. Ilgais ceļš nedaudz biedē... Pagaidām dodamies pēc saimnieces navodkām meklēt vietējo ūdenskritumu, kurš atrodās apm. 30 km attālumā, Aluštas virzienā, ciemā VORON. Jājautā esot viņu radinieki (uzvārdu aizmirsu) uz ielas Vodopadnaja. No rīta agrāk arī laižam... Atrodam ciemu Voron, kur uz ielas, mums par laimi, stāv kāds tantuks. Jautājam visu kā mums teica. Viņa lielām acīm skatās uz mums un saka, ka ciemā, principā, esot tikai viena iela, kura saucoties Desantņika vārdā un vēl kaut kāda, nenozīmīga, bet tādas ielas, kādu mums vajag, te nekad nav bijis.... Un uzvārdā tādā nevienu šeit nezinot, esot visādi, bet tāda gan ne ! Nu ko- gardi par sevi parēcam un dodamies viņas norādītajā virzienā, kur esot kaut kāda ūdenskrātuve. Cik varam, braucam ar Zefīru, tālāk stupelējam kājām, nosmiedamies, ka tad, kad atgriezīsimies, tantuks jau tirgos mūsu auto riepas. Par laimi, tas nepiepildās...:) Ūdenskrātuvi atrodam krūmāja vidū, izskatās labi, tikai ir mākslīga veidojuma piegarša. Krastā atpūšas pārītis, pagaidam, kamēr piemostās bārdainais jauneklis un jautājam, vai nezin te kādu ūdenskritumu. Šis saka, ka viņš pats te ir pirmoreizi un nezin, tjipa, mēs padomājām, ka viņš te dzīvo  Lai kaut nedaudz apmierinātu bēdas par neesošo ūdenskritumu, dodamies uz slaveno Džur- Džuru, kas skaitās Krimas lielākais ūdenskritums. Ceļš līdz tam nav īpaši tāls un nogurdinošs, tikai laiks karsts, bet kondicionieris pilda savu darbu un viss ir ok. Piebraucot pie norādes par Džur-Džuru, pienesas vietējais jauneklis un stāsta, ka tālāk mēs netiksim, jo ceļš ir izlauzts, lai izmantojam viņu pakalpojumu, braucam ar džipu, kas īstenībā ir kaut kāda padomju laika aizvēsturiska tehnika, tjipa, kaut kas līdzīgs bobikam... Pievedīšot (3 km) pie taciņas, kas aizvedīs mūs līdz mērķim un kājām atlikšot iet tikai kādus 700 m. Tas maksās 5 ls. Atpakaļ mēs tikšot vienkārši, tieši tāpat - ar pirmo džipu, ko ieraudzīsim, atlikšot tikai samaksāt 3 Ls. Domāts- darīts, jo pa putekļiem un karstumu iet 3 km nealkstam. Brauciens nebija slikts, sava veida eksotika, tikai solīto 3 km vietā, tas bija apm. 1 km. Ceļš tiešām bija slikts, kratīja mūs ne pa jokam. Tūristu grupas no autobusiem veda ar lielajiem ziliņiem un tml. mašīnām, kur kravas kastē ir salikti koka soliņi, borti ir krietni zemāki par iekšā esošajiem soliem, līdz ar to par drošību vispār nav vērts pat sākt runāt... Izstaigājam ūdenskritumu- skaists, protams, bet mums ar Armandu likās, ka Igaunijas ūdenskritumi to pārspļauj, nu, vismaz, ūdens daudzuma ziņā noteikti, bet jebkurā gadījumā- katrai vietai savs skaistums, kaut kas savs un neatkārtojams.... Pienāk laiks slāt lejā uz tā solīto auto. Ejam un domājam, cik jauki un atsaucīgi ir vietējie, kas tā rūpējas par ceļotājiem. Lejā, protams, neviens mūs īpaši negaida. Kad izvēlamies, mūsuprāt, skaistāko dampi un pieejam ar domu, ka tas mūs nupat tik vedīs kur teiksim, saņemam kurvīti jebšu- šie strādā tikai ar grupām un uz tādiem ‘’lohiem’’ kā mēs, tie citi tikai vārās. Nu ko- kamēr būs auni, būs arī cirpēji un taisāmies jau doties kājiņām augšā... Atrodās kāds atsaucīgs jauneklis, kas par simbolisku samaksu, jo augšā brauks šā vai tā, ir ar mieru ātri mūs aizgādāt... Braucam ar. Ātri vien esam galapunktā, kur atliek tikai atrast pašiem savu Zefīriņu, kas tika atstāts ceļā malā un taisīties projām, kamēr neesam sailgojušies vēl pēc kādas eksotikas....:)

14.08.2008. Klāt ir rīts, kad jāpošas mājupceļam, jo Arvilam priekšā ir volejbola nometne, jāpaspēj pārmazgāt drēbes un sagatavot visu, lai bērns var doties atkal uz nedēļu prom no mājām... Līdz 12.00 ir jāatbrīvo vietas, lai saimnieki var laist iekšā nākošos viesus. Saimnieks, kā solījis, ir atgādājis 2 litrus dzimtenītes, ko, kā suvenīru, vedīsim līdzi, jo kas ir Ukraina bez vietējās dziras un par tās kvalitāti mēs jau iepriekš pārliecinājāmies  Nedaudz skumji, bērni vēl pakasa aiz auss Reksim, kas arī, kā juzdams līdzi, ir mierīgāks kā citkārt. Nofotogrāfējamies pie savas laicīgās mītnes, pasniedzam saimniecei Rīgas melnā balzāma pudeli kā suvenīru un vēl reizi atskatījušies, dodamies prom- Latvijas virzienā. Pie Krimas pussalas robežas secinām, ka tie augļi, ko iepriekšējā vakarā salādējām mašīnas jumta kastē, ir pirkti par bargu naudu, jo pie robežas tie tiek pārdoti 3 x lētāk. Visapkārt plešās arbūzu un meloņu lauki, kas šķiet interesanti, jo pussalā vairāk redzējām vīnogulāju laukus. Vienīgais mierinājums šķiet tas, ka zinām, ka tās melones, kas ir mašīnā, noteikti ir ļoti garšīgas, jo tās pirkām pēdējā laikā pie viena un tā paša onkelīša. Tā teikt- pārbaudīta vērtība! Vēl iepērkam žāvētas zivis, bet nepērkam daudz, jo ir bailes par to svaigumu, ņemot vērā to, ka tās karājas ceļa malā zem klajas debess, karstumā. Vienīgais, kas pārsteidza, nebija mušu, līdz ar to bija cerība, ka tās nebūs piepildītas ar sūdumušu kāpuriem. Bet vēlāk nožēlojām, ka paknapinājāmies, jo zivis izrādījās fantastiski garšīgas. Gandrīz visu noēdām pa ceļam pauzēs un pavisam maz sanāca pārvest pagaršot mājās palikušajiem. Fantastika ! Tikai nesapratu, vai tā tomēr bija kūpināta, vai arī vītināta, jo garšoja tiešām citādi kā tās, ko ēdam Latvijā. Ceļu nedaudz pamainām it kā pret īsāku, bet, kā izrādījās, krietni sliktāku. Pampaki ir ik uz soļa, līdz ar to sanāk braukt ar krietni mazāku ātrumu, tas apbēdina, jo ļoti gribās ātrāk nonākt pie robežas, kamēr vēl nav brīvdienas klāt un ir mazāk pāritikt gribētāju...Bailes nobeigt mašīnu, vēl jo vairāk, kad līdz mājām ir palicis tik maz. Braucam bez lielām pauzēm, nolemjam negulēt, bet atpūsties tikai tad, kad būsim uz robežas. Armands turās cik var, lai gan nogurums nāk virsū kā mākonis. Vēlāk pārliecināmies, ka Dieviņš jau nav mazais bērns, visu redz un dod brīdinājumus tam, ka tā darīt nedrīkst, jo apdraudam savu un citu drošību. Kad līdz robežai bija atlicis tikai kāds desmits km, visi guļ, es sēžu blakus Armandam, cenšamies sarunāties, lai aizdzītu miegu, vēl jo vairāk visu apgrūtina tumsa. Ik pa laikam garām pabrauc kāda mašīna. Redzam pretī braucam atkal divas uguntiņas, kas pēkšņi pāriet viena aiz otras, respektīvi rodās iespaids, ka mums virsū traucās mašīna. Armands strauji griež uz ceļa malu, kur, paldies Dievam, ir zāles josla, diezgan plata, un tad atkal izlīdzinot mašīnu, izbrauc atpakaļ uz ceļa. Tad ieraugām, ka mums garām pabrauc divi motocikli, kas bija braukuši blakus, bet pietuvojoties mums, pēkšņi nolēmuši braukt viens aiz otra, līdz ar to radot to iespaidu par virsū braucošu mašīnu...:( No pēkšņā manevra pamostās Aivars, labi, ka bērni nejuta, būtu satraukušies. Apstājamies, izkāpjam ārā, tumsā, svaigā gaisā nomierināt nervus. Toties esam pamodušies ne pa jokam...Fiška- prātu neapmānīsi ! Ja esi noguris- atpūties !!! Jo sanākt varēja visādi... Ir klāt robeža, kas mūs sagaida ar lielu rindu. Pie ragiem sēstās Aivars, ļaujot mums abiem pagulēt, lai varam šturmēt Baltkrieviju. Kamēr viņš lēnām pārvietojas arvien tuvāk kontrolpunktam, mums izdodās tīri labi atpūsties.

15.08.2008. Pēc robežas šķērsošanas pa Baltkrieviju kādu laiciņu brauc Aivars. Ceļi labi, mašīnu maz, tās pašas ļoti labi audzinātas. Nav problēmu. Vēlāk pabraucu es, kamēr pārējie atpūšas un nebeidzu priecāties par audzinātajiem autovadītājiem, kas ir visapkārt...Super ! Tur mums ir vēl ko mācīties ! Pilnīgi bauda braukt, šķiet, ka tā varētu ilgi jo ilgi...:) Iebraucam pilsētiņā uz nelielu šopingu, kas, īstenībā, neizdodās. Nav ko īsti pirkt. Neredzējām izslavētos Baltkrievu apavus un trikotāžu, tā pati Turcija vien bij. Mēs gan mērķtiecīgi arī nemeklējām, iegājām pirmajā lielākajā veikalā, kas gadījās. Nopirku iešļūcenes- made in Russia pa 5 Ls mūsu naudā, jo manējās bija noplīsušas... :( Netālu no Latvijas robežas apstājamies lauku ciematiņā pie veikaliņa, lai iztērētu to mazumiņu Baltkrievu naudiņas, kas palika pāri no mana pirkuma (apm. 3 Ls). Sagaida ļoti omulīga tantiņa, kas, nebrīnīdamās par mūsu vēlmi pirkt vienalga ko, pielādē maisiņu ar visādiem gardumiem. Secinājums- pārtika noteikti ir lētāka kā pie mums...:( Klāt ir robeža ! Drīz mājas !!! Mašīnu nav, tas priecē, jo ir cerība, ka pāri tiksim ātri. Puiši amizējās ar robežsargiem, uzrādīdami mūsu papīrus, bet mēs skatāmies pa logu uz tiem lapseņu mākoņiem, kas ielenc mūsu Zefīriņu. Pielec, ka tas ir dēļ mūsu jumta kastes, kas ir pielādēta ar melonēm ! Paldies Dievam, robežsargi to neiedomājas, pareizāk sakot, praktiski nepievērš vispār nekādu uzmanību mūsu bagāžai (acīmredzot, mēs ar bērniem iedvesām uzticību un kontrobandistus neatgādinājām ), tikai noteica, ka šogad lapseņu ir ļoti daudz un novēlēja mums laimīgu mājupceļu. Urrā ! Neskatoties uz to, ka mūs sagaidīja nekopti lauki un nepļautas ceļu malas, prieks bija grandiozs ! Latvija !!! Super ! Tagad, kad ir pagājis kāds laiciņš pēc mūsu atgriešanās, secinu, ka nu sāk parādīties tā sajūta, ka tomēr gribētos atkal aizbraukt uz Krimu, tikai daudz ko darot savādāk. Uzreiz atgriežoties tās sajūtas nebija, bija tikai nogurums. Bet laiks dziedē un viss ir ok. un iespējams, ka tu mūs, Krima, vēl redzēsi !