subjektīvā puzle - pārgājiens Grand Sasso
1. diena. Jau iepriekš bijām nolēmuši , ka jādodas vismaz divu dienu pārgājienā uz Grand Sasso Nacionālo parku. Grand Sasso ir viena no augstākajām virsotnēm Apenīnu kalnu grēda, kura stiepjas cauri visai Itālijai. Kalni ir , bet kartes nav un tieši pēdējā dienā arī mobilais nets bija izdomājis, ka tam ir nepietiekama zona, lai aplaimotu mūs ar informāciju. Tā kā konkrētais maršruts izpalika. Pabūt kalnos un, ja iespējams, kaut kur uzrausties pēc iespējas augstāk virs jūras līmeņa izvērtējot reāli savas iespējas un pieredzi, ir tieši tas , kas vajadzīgs wekendam. Varenās kalnu smailes bija nepilnu 20 km attālumā no pašreizējās dzīvesvietas. Sestdienas pēcpusdienā, ātri sapakojuši somas , sametām visu auto un laidām uz kalnu pusi. Jāatdzīst , ka pārgājienam pa kalniem bijām sagatavojušies bēdīgi. Uz četriem bija viena divvietīgā telts,guļammaiss bija katram, bet viens bez rāvējslēdzēja. Ņemot vērā , ka standarta temperatūrā vasarā Itālijā ir 30 grādi un uz augšu , es ar grūtībām savā garderobē biju atradis kreklu ar garām rokām un lietus praķīti . Citiem bija līdzīgi. Kalnu smailes parasti gan bija mākoņos tītas, bet iesēžoties auto un ieraugot 28* plusā , es mierināju sevi ar maksimums 10 grādu kritumu.Kļūdaini ! Izbraukuši no ciemata Montoria Al Vamano, uzreiz jau nokļuvām uz līkumotu kalnu ceļa , kas vijās cauri kalniem, kuri bija ražīgi noauguši ar maziem pundurkociņiem un krūmiem. Ja vēlētos nokļūt uz smaili no vietas , kur dzīvojam, mums pa ceļam droši, ka nāktos pārvarēt kādas divdesmit kores un pasākums ievilktos uz divām nedēļām, nevis divām dienām. Līkums, līkums- vārdu sakot serpentīns, un temperatūra ,kas strauji kritās . 24 grādi , 20 , grādi 18, grādi. Pie 14 jau taisījām vaļā logus un bāzām ārā rokas, jo piemirsies , kas ir 14 grādi. Kalns mūs sagaidīja ar 13 grādu temperatūru , miglu un sīku lietu. Sākuma posmu jau vienreiz bijām gājuši un tieši tādēļ bija radusies ideja, ka vajadzētu te pabūt vēlreiz un nesteidzīgi . Taka veda augšup cauri spokainam lapu koku mežam. Koki bija ar slaidiem stumbriem , bet lapu vainags augšā bija pilns miglas vālu, radot spocīgu sajūtu . Jau pirmie soli pa taku augšup lika mums uzskaitīt visus pēdējā laikā izdzertos aliņus un noļuļķētās cigaretes. Kājas pie nepieradušas slodzes izmisīgi ziņoja par nestandarta situāciju. Tikai vēlāk, atrodot pareizo ritmu, spējām uzkāpt pamatīgāku gabalu neapstājoties. Izvedusi cauri mežiņam, taka strauji sāka virzīties lejup vismaz 300 metrus. Lai arī tas bija patīkami pēc kāpuma, tomēr sapratām, ka nākot atpakaļ šie trīs simts metri būs īpaši. Tieši šajā ceļa posmā skatam paveras Grand Sasso mazākās brāļu smailes , kuras arī bija mūsu ceļa mērķi. Paveras, ja nav miglas! Šajā gadījumā, ejot cauri pūkainajam mākonim, es tikai skaļi komentēju „ paskatieties pa labi ! Tur ir kalns ! „ Ap pulksten 19 bijām jau pakāpušies pietiekoši augstu , lai saprastu, ka, saulei norietot, mums būs pamatīgas problēmas , lai atrastu līdzenu vietu kur nakšņot , nebaidoties nošļūkt miegā lejā pa kalnu. Pēdējā brīdī vēl pirms ko varēja saredzēt, atradām piemērotu vietu pakāpjoties vienā no korītēm. Bijām pamatīgi samirkuši, jo ceļa sākuma posms mūs bija vedis tieši pa mākoņu slāni. Līdzi, kā jau minēju, mums bija tikai divvietīga telts uz četriem. Nolēmām , ka trīs var ielīst teltī to neuzslienot līdzīgi , kā milzīgā guļammaisā, bet es gulēšu vienkārši ārā, jo man vienīgajam līdzi bija siltumizolācijas paklājiņš. Uzēduši vakariņas un uzkurinājuši savu bravūru ar pāris malkiem "Absolut", mēs iekātojāmies uz nakts mieru. Bija pulksten 22 un pilnīga tumsa. Debesis bija nosētas ar zvaigznēm tik pamatīgi, ka pat es ar savu ne visai perfekto redzi brīnījos par to daudzumu debesīs. Piena ceļš attaisnoja savu nosaukumu, jo patiešām šķita, ka melnajās debesīs ir izlieta piena glāze. Drebinādamies, skaitīdami krītošās zvaigznesun smiedamies paši par sevi, palēnām viens pēc otra apklusām. Briesmīgi salst mugura un kājas. Biju sarāvies čokurā un viss , kas nebija piespiests pie zemes, sala. Brīdī, kad es sarosījos no čupas , kas bija telts un trīs džeki guļammaisos momentāni pabāzās ārā galvas ar kopīgu tekstu „kas ir ko, salst ?” . Jā, patiešām sala. Pēc pamatīgas kūņošanās man izdevās atkal iemigt uz divām stundām , bet trijos naktī es atkal jau biju augšā un apsvēru variantu paskraidīt ap nometni lai sasildītos. Skumīgi palūrējis uz savām totāli slapjajām kedām, atmetu tādu domu un, apvēlies uz muguras, lūkojos zvaigznēs apņēmies neiemigt. Debesis bija bez neviena mākoņa un cerēju sagaidīt saullēktu , lai pirmajos saules staros varētu sasildīties. 2. diena. Beidzot paplešot guļammaisā spraugu, es deguna galā ieraudzīju zaļu zāli. Bija 6, 3 no rīta . Saule vēl nebija uzlekusi, bet tūlīt tam bija jānotiek. Savīstījies ciešāk guļammaisā, es iekārtojos tā, ka pa tā spraugu varu vērot augstāko kalna kori , kur vajadzētu apspīdēt pirmajiem saules stariem. Beidzot kalnu galotne sāka iekrāsoties sārtā tonī. Sārtums palēnām pārņēma arvien lielāku un lielāku kalna gala daļu , līdz vienā brīdī tas palika koši dzeltens un šķita, ka kalna smaile deg ugunī. Drebinādamies vēroju , ka saule apspīdēja arvien lielāku un lielāku kalna platību un mēģināju sarēķināt pēc cik ilga laika tā nokļūs līdz mums. Vēroju kalnus un mēģināju izrēķināt tuvāko iespējamo vietu, kur saules stari nokļūs mūsu tuvumā. Beidzot tuvākā korīte sāka liesmot, un saņēmies uzvilkt kājas balti nosarmojušas, slapjās kedas, es, paķēris savu guļammaisu, mizoju augšā uz saules staru pusi. Brīdī , kad aizelsies iekārtojos saulītē apmēram 100 metrus augstāk no mūsu nometnes, un uztaisījis pāris bildes, es pēkšņi jau sēdēju mākonī. No skaidrajām debesīm burtiski minūtes laikā nebija palicis pāri nekas. Man apkārt bija atkal slapjš, pelēks mākonis un nenormāli auksti. Skumīgi vilkos lejā, kur pārējie jau arī drebinādamies sēdēja satinušies savos maisos un čortodamies skatījās uz visām pusēm. Sapratuši, ka nekāda atsilšana rīta saules staros mums nespīd, ātri uzkodām un devāmies ceļā , tā cerotsasildīties. Jau no pašiem pirmajiem soļiem taka mūs veda stāvus augšā kalnos. Pēc pusstundas sastapām trīs kāpējus, kuri bija ievērojuši mūsu nometni. Uzzinājuši no kurienes mēs esam, viens no viņiem iesaucās ”Mamma mia, there was no reason to come to Italy and get the same weather as you have„ Noklusējuši, ka jau gadu dzīvojam Itālijā un Santa Klauss nav no mūsu ciema vecākais, mēs atvadījāmies un devāmies tālāk. Līdz šim bijām kāpuši kalnu grēdā no Teramo puses, bet nu jau atradāmies to korē un mums skatam pavērās L Aquilas virziens. Atšķirībā no Teramo puses , kur ceļš ved pakāpeniski augstāk kalnos, šajā pusē bija stāvs vairāku simtu metru kritiens. Skati bija vienkārši kolosāli. Gājām pa šauru taku, kura pārsvarā veda gar stāvām nogāzēm. Dažu brīdi mākoņus izdzenāja vējš, un mēs uz mirkli varējām redzēt cik patiešām augstu jau bijām uzcilpojuši. Gan noguruma, gan skatu apstulbināti, ik pa laikam izgāzāmies un vērojām ainavas, kuras mums tika piešķirtas ar mākoņkunga un vēja vēlību. Kāpums palika arvien stāvāks , un atpūtas pauzes arvien biežākas . Vienā no tādiem brīžiem , kad visi elsodami bijām sakrituši kur kurais , lai nekur nenošļūktu lejā , pēkšņi no līkumiņa parādījās viens vīrs. Sarkans treniņtērps, milzīgas muskuļotas kājas , nūjas un vilku sugas suns mums pazibēja garām milzīgā ātrumā un pazuda aiz nākama stāvā akmens krāvuma vairākus desmitus metrus virs mums. „ Jūs redzējāt ? Viņš bija mazāk aizelsies nekā viņa suns”, domīgi novilka Kupcis un mēs, uzstūķējuši savas mugurenes, sakām steberēt tālāk. Tieši šodien izrādās notika sacensības, kur sportistiem bija maršruts pa Grand Sasso korēm. Tie skrēja, gāja un lēkāja mums garam pa akmeņiem ar apbrīnas vērtu veiklību. Jāatdzīst , tas mūs pašlepnumu pamatīgi paplucināja. Beidzot , taka kā tāda izbeidzās un bija pienācis pēdējais posms, kur lai tiktu līdz kalna korei katrs nu izvēlējās atbilstošāko vietu kur kāpelēt augšā. Virsotne mūs sagaidīja ar burvīgu skatu. Pilnīgs mākonis un 10 metru redzamība. Nolīduši aizvējā nolēmām, ka varam atļauties stundiņu pasēdēt un pagaidīt, vai gadījumā mākoņi netiks izklīdināti. Sadalījuši pārtiku, kārtīgi papusdienojām un skatījāmies kā sportisti parādās no viena kalna puses un pazūd otrā. Palēnam uz virsotnes parādījās arvien vairāk cilvēku. Vidēji visu laiku uz 40 m2 lielā placīša bija kādi 10 kāpēji. Ātri visi sabildējās pie korē uzstādītā krusta. Sportiski uzkož pa kēksa gabalam, ko dala organizatori un visi pazūd atkal no kores. Beidzot sapratuši , ka labāks laiks diez vai būs un sabliezuši bildes ar to ko varēja redzēt ik pa laikam, arī sākām kāpienu lejup. Man personīgi lejā kāpt patīk mazāk nekā augšā. Tas ir bīstamāk, jo šķiet ka irvienkāršāk.Lai arī elpa neaptrūkstas, kā, kad kāpj augšā un apstāšanās reizes ir ievērojami mazāk, tomēr tas ir ārkārtīgi neierasti muskuļiem un to jūt jau pēc nedaudz minūtēm . Arī pareiza apavu izvēle ir svarīgāka pie kāpiena lejup nekā augšā. Manas kedas tam jau nu galīgi nederēja.Uzmanīgi steberējām lejā, ik pa laikam palecot malā un ieķeroties akmeņos vai zāles stiebros, laidām garām sportistus, kuri nodipināja mums regulāri garām vidēji ar trīs reizes lielāku ātrumu . Kāpjot lejā , laiks sāka skaidroties un beidzot tikām aplaimoti ar patiešām iespaidīgiem skatiem. Jau ielejā esot ar baudu pusstundu pavārtījāmies saulītē , tik ierastajos 20 virs grādos Kā jau paredzējām vakar, sākot savu pārgājienu , trīs simts metru kāpiens augšup īsi pirms paša finiša patiešām bija smags, bet iespēja iedzert gardu aliņu bāriņā, ko bijām noskatījuši netālu no evakuācija vietas, deva mums tieši vajadzīgo spēka dopingu, lai raiti pieveiktu atlikušo attālumu . Atbraucot mājās , lai ari temperatūra bija kā ierasts vēlu vakarā ap 26 grādiem, es, atceroties iepriekšējo nakti, tomēr uzmeklēju vēl vienu milzīgu dvieli, ko uzklāt pa virsu savai segai un nepiemirsu arī vilnas zeķes kājās.