Mazliet Austrumprūsijas...
|
Ilona Žurila (Zagorska)
|
22.08.2010.
Kāpēc tika izvēlēts šāds maršruts, nevaru pat uzreiz pateikt. Ja gada sākumā tika domāts par atvaļinājuma pavadīšanu kaut kur dienvidu zemēs, lai var kārtīgi auglīšus noēsties, tad pēc šīs vasariņas, kas kārtīgi palutināja ar D vitamīnu, domas tika mainītas. Un, ņemot vērā to, ka atvaļinājuma lielākā daļa bija jau pagājusi kārtīgā skriešanā pa dažādiem pasācieniem, arī tālu un ilgi braukt pavisam noteikti vairs nekārojās. Un tā- nedaudz Austrumprūsijas....
Kā jau mums tas ir ierasts, vakara gaitā tiek nokārtotas dažas formalitātes (piemēram, ceļojuma apdrošināšana, papagaiļa nogāde pagaidu mītnē, viesnīcu rezervācija u.c.), piependelētas ceļasomas arī ar kādu siltāku drēbju kārtu, jo laika prognoze nesola vairāk par +17 un lietu, un likšanās pie miera uz pāris stundām, lai rīta agrumā dotos ceļā...
23.08.2010.
Ap 4.00 standartā (jeb 2 pieaugušie + 2 tīņi) izbraucam no Jēkabpils leišu robežas virzienā. Šoreiz džipukā (jeb GPS) tiek uzstādīts Daugavpils virziens, kurš nekādā gadījumā nav tuvākais, bet, pēc mūsu domām, tīrākais, jo ārā līst nežēlīgi un negribas braucienu sākt, kratoties pa bezgalīgo Aknīstes grunteni. Ceļš līdz Medumu robežpārejai paiet ļoti ātri un esam Lietuvā. Kas attiecas uz Lietuvu, mūsu galamērķis ir Druskininkai ūdensatrakciju parks. Iepriekš internetā bijām noīrējuši istabu vienai diennaktij. Rezervāciju apstiprināja ļoti ātri, avansā bija jāiemaksā 30 eiro.
Ap 8.30 jau esam Trakai. Laiks ir silts, lietus nelīst, parādās saulīte. Zinot, ka Traķu pils apmeklētājiem atveras 10.00, nolemjam iepazīties ar karaīmu apdzīvoto pilsētas daļu (Traķu pils apkārtnē) . Kā iepriekš bijām lasījuši netā, karaīmi Traķos ir aptuveni 60 cilvēku kopiena, kuru dzimtene ir Krima. Vairākus gadsimtus atpakaļ to senčus no karagājiena uz Lietuvu atveda kāds lielkņazs. Tā līdz pat šai dienai tie apdzīvo zināmu pilsētas daļu mazās, krāsainās mājelēs ar trim logiem uz ielas pusi. Tiem ir saglabājušās tradīcijas (piem. precas tikai savā starpā), sava virtuve ar tradicionāliem ēdieniem, sava valoda un rakstība.
Un tā, lai dotos pie karaīmiem nobaudīt viņu burvīgo pīrādziņu (kibinu), zefīrs ir jāatstāj stāvvietā. Tā nu sanācis, ka visērtāk to izdarīt maksas stāvvietā, tāpēc deliģējam Imaldu doties pie automāta, lai samaksātu par to. Viņai jau no mājām bija paņemta dažādu valstu sīknauda, tajā skaitā, kā bijām pārliecināti- leišu. Par cik bankomāts pēc vietējās naudas vēl nebija apmeklēts, jo steigas tak nekādas- visi protam maksāt ar karti, Imalda uzņemas šo darbiņu. Pēc brīža atgriežas un saka, ka dod naudu atpakaļ, par ko pārliecināmies arī paši. Nu ja ne, tad ne. Ko tu tik viesmīlīgai pilsētai padarīsi ? Lēnā solī dodamies pils virzienā, jau domās baudīdami karstas kafijas un karaīmu kibina aromātu, pa ceļam apmeklējot bankomātu gadījumam, ja nu tā vietējā naudiņa būs ļoti nepieciešama. Kibins izrādās ar garšvielām bagātas gaļas (nezinu- kādas) veidojums kārtainajā mīklā, bet tiešām likās ļoti gards, lai gan neslēpšu, ka pēc tam vēl ilgi remdēju slāpes ar ūdentiņu. Samaksājam viesmīlei par eksotiskajām brokastīm un tikai izejot no kafejnīcas un redzot izdotās naudiņas, secinam, ka Imce stāvvietas automātu ir barojusi galīgi ne ar leišu sīknaudu. Fiksā riksītī dodamies atpakaļ uz stāvvietu cerot, ka auto būs vēl turpat, nevis uz evakuatora. Zefīrs stāv kā stāvējis, laikam vietējiem kārtības sargiem darba diena vēl nebija sākusies, tāpēc tikai nosmejamies par savu aušīgumu un, nokārtojuši formalitātes, kātojam uz pili.
Trakai pils atrodas uz pussalas, uz kuru ved tiltiņš. Ejot tam pāri, izpriecājamies par zivtiņām, kuras ir ļoti drošas un acīmredzot gaida, kad kāds kibina gabaliņš no tūristiem tiks atvēlēts arī viņām. Pati pils ir liela, tiešām skaista. Ļoti patika tas, ka vēl nebija sabraukušas tūristu grupas, līdz ar to varējām diezgan brīvi izstaigāt to no vienas malas līdz otrai. Palodājām arī pa pils iekšieni, kur bija dažādas ekspozīcijas, līdz sapratām, ka pils ir atjaunota. Dažādās fotogrāfijās bija redzams, kā tā izskatījās pēc sagraušanas un kā ritēja restaurācijas darbi. Tik tiešām- nevienu brīdi man nebija ienācis prātā, ka visas šīs velves, sarkanie, padilušie ķieģeļi nav liecinieki no 14. gadsimta... Jau dodoties uz pils izeju, ieraugam, ka ir iespējams izmēģināt savus spēkus šaušanā. Var šaut ar loku, arbaletu un citiem ieročiem. Arvils nolemj pamēģināt, un jāsaka, tiešām neslikti. Lai arī šaušana ar arbaletu, pēc viņa teiktā, nebija īsti interesanta, jo bija jānospiež tikai podziņa, rezultāti mūs apmierināja, tāpēc nolēmām, ka sūtīsim viņu Suvorova karaskolā...:)
Dodamies atkaļ ceļā, jo vēl ir doma iegriezties Grūtas parkā. Par šo parku izlasījām internetā un tas mūs sakārdināja, kā jau padomijas laika bērnus, iepazīt to klātienē. Un kāpēc gan palaist šo iespēju garām, ja parks atrodas turpat, pie Druskininkiem, kur nometīsimies līdz nākamajai dienai ?
Pavisam nedaudz mani vēl māca šaubas, jo biju iztēlojusies diezgan garlaicīgu pastaigu starp daudzajiem ļeņinekļiem, kas, manā uztverē, vairāk vai mazāk ir vienādi, bet kļūdījos. Vēl tagad ar pārliecību varu teikt, ka šo dažu dienu pārbraucienā tieši šis parks man šķita visinteresantākais apskates objekts. Neiedziļināšos sīkumos, bet teikšu, ka saimnieks (cik nopratu, leitis, kas pārticību piedzīvojis no ogu un sēņu biznesa) veidojot šo vietu, bija padomājis, lai visiem būtu interesanti. Ja noguri mērojot 2 km tālo ceļu starp dažādiem pieminekļiem, vari doties mini zoo virzienā, kas nav bagāts un ļoti daudzveidīgs, bet apskates vērts pavisam noteikti. Piemēram, es vēl nevienā no apmeklētajiem zoo nebiju redzējusi tik traku mērkaķi. Viņam jau acīs bija rakstīts, ka viņš ir nejauks un neko labu tas nesolīja. Kad atvēra muti un nožāvājās, arī ilkņi neatstāja vienaldzīgu. Tikko kāds pieliecās tuvāk krātiņam, lai viņu labāk varētu saskatīt (jo krātiņš bija ar ļoti neforšu režģojumu, kas to apgrūtināja), tas ar lielu joni un troksni metās virsū. Paldies mērkaķim, ka deguni tika atstāti savās vietās.... Blakus krātiņš bija tukšs, bet aiz durvīm tā iekšienē arī notikās kaut kas tikpat azartisks, jo ik pa laikam ar milzīgu būkšķi kāds iemetās durvīs vai lodziņā. Nospriedām, ka tā ir mērkaķa sieva... Vēl zoo dzīvojās lācis, neliels, brūns, droši, ka vietējais. Pie viņa krātiņā sēdēja onkels, sapratām, ka tas ir pats parka īpašnieks, kas ar savu ģimeni dzīvo tā teritorijā. Kad lācis nāca klāt, ķepas izpletis, lai samīļotos, saimnieks no šļūtenes lēja viņam virsū ūdeni, novērsdams lācēna uzmanību un pārvēršot viņa nodomus rotaļā. Patiesībā, lācēna man bija žēl, jo nomainīt mežu pret šo betonēto placi ar baseinu- nepaveicās viņam, bet acīmredzot Lietuvas likumdošana pieļauj šādu privātzoo izveidi, tikai jācer, ka nav daudz cilvēku, kas to var atļauties...
Vēl parka teritorijā ir izveidots neliels bērnu atrakciju placis. Ja kādam apmeklētājam līdzi kāds mazāks bērns, domājams, tas ir starā !
Pusdienas nolemjam ieturēt parka kafejnīcā. Atmosfēra mājīga, oficiants baltā kreklā ar kaklautu pienes ēdienkarti un pieņem pasūtījumu. Pasūtam biešu zupu, cīsiņus un dažādas pankūkas. Zupu atnes alumīnija (laikam) bļodās, ar tādām pašām karotēm. Garša- ūdens ar bietēm. Bet es izēdu, laikam bērnības vārdā, kad šādā veidā šis ēdiens tika pasniegts skolā. Tikai nepameta sajūta, ka mutē starp plombēm šķīst dzirksteles... Cīsiņam (tāda paša veida traukā) garša bija fantastiska ! Kā Armands teica, garšojot pēc stacijas cīsiņa (nepadomājiet neko sliktu, runa ir par padomju laikiem), jeb- pēc gaļas. Piekožot klāt maizes gabaliņu un krievu sinepītes, cīsiņi noplauka itin veikli. Ar ēdienreizi paliekam apmierināti, ļoti labi iederējās pēc šo okupācijas liecību apmeklējuma, tikai pats oficiants gan bija nelaipns, nospriedām, ka ar varu viņam būs kaklautu uzsējuši...:(
Pamājam parkam ardievas un dodamies akvaparka virzienā, jo bērni vairs nevar sagaidīt, kad tiks hlorētajā ūdeni kārtīgi noplunčāties. Neskatoties uz pilsētiņā notiekošajiem remontdarbiem, džipuks itin veikli atved mūs līdz šīs dienas galamērķim. Ēka milzīga, krāšņa, arī iekšā telpas mājīgas. Iekārtojušies istabiņā, halātiņos stupelējam akvaparka virzienā. Nepaiet ne 2 minūtes, kad esam jau klāt. Nezinu kā citiem, bet man likās, ka šeit hlora smaka bija krietni mazāka atšķirībā no Līvu akvaparka, kur to var just, jau izkāpjot no mašīnas stāvvietā. Iepazīstot visus pieejamos baseinus un trubas, atstājam bērnus paplunčāties un dodamies abi pirts kompleksā. Pavaļojušies pa sev tīkamākajām, atgriežamies baseinu zonā un atlikušo vakara daļu lustējamies uz nebēdu. Cilvēku ir daudz, tāpēc nopriecājamies, kad uzzinām, ka no rīta laiž iekšā tikai viesnīcas klientus, līdz ar to rindas uz populārākajām atrakcijām būs krietni sarukušas.
Pavisam aizmirsu pastāstīt par vakariņām. Tās ir iekļautas cenā, tiek klāts zviedru galds. Viss, ko pamēģināju (bet izvēle tik tiešām liela), bija fantastiski garšīgs. Pēc tām bija bailes, ka pat ūdens nespēs mūs noturēt un zem vēderiem būs jāskrūvē ritentiņi, gluži kā čemodāniem, lai aizdabūtu sevi līdz numuriņam. Apmierināti palikām visi četri.
Vakarā nedaudz pastaigājam pa pilsētu. Apmēram 100 m no akvaparka ir ierīkots vietējais ‘’mežakaķis’’, kur viena no pikantākajām atrakcijām, ir laišanas pa trosi pāri Nemūnai, kas nemaz neizskatījās šaura, tā kā asu izjūtu cienītājiem tur ir ‘’eldorado’’...:)
24.08.2010.
Nākamais rīts sākās ar tikpat fantastiskām brokastīm, kad jūsmoju par plānajām pankūkām ar svaigu zemeņu mērci un garšīgo kafiju. Pārējie, kas no rītiem pieraduši nopietnāk ieturēties, piemeklēja vēl daudz ko citu sev tīkamu. Pēc tam, vēl nedaudz paūdeņojušies pa akvaparku, savācam somas un dodamies tālāk, Polijas virzienā, kur pilsētā Gizycko ir norezervēta istabiņa. Tajā ir nolemts noparkoties un tad iepazīties ar tuvējām apskates vietiņām. Laiks joprojām ir silts, lietus, kas tika solīts, nelīst, tāpēc noskaņojums ir pozitīvs.
Jo tālāk iebraucam Austrumprūsijā, jo bēdīgāk paliek ap sirdi. Varbūt nebūtu tādas sajūtas, ja pagājušajā gadā nebūtu padzīvots Polijas Zakopanē. Pilnīgs pretstats ! Tāda pamestības sajūta ! Es ļoti ceru, ka poļi, kas, iespējams, lasa šo rakstu, uz mani neapvainosies, bet mums radās sajūta, ka poļi nezin, ko darīt ar šo vācu zemi. Prieks bija par to, ka vēl bija saglabājušies vāciešiem raksturīgie namiņi ar sarkanajiem jumtiem, tie nedaudz rotāja šo Polijas daļu... Braucot bērni tika iepazīstināti ar vēstures epizodēm, lai saprastu, kāpēc mēs šeit esam, ko gribam redzēt un kāda ir vāciešu loma šī novada izveidošanā.
Viens no galvenajiem mērķiem mums – Hitlera Vilku midzeņa apmeklējums. Zinām arī, ka ar dažādiem bunkuriem bagāta ir visa šī Polijas daļa un pārliecināmies par to, kad ieraugam ceļa malā uz finiera gabala ar greizu roku veiktu uzrakstu- bunker. Dodamies bultas virzienā un drīz vien apstājamies pļavā. Sekojot norādēm, atrodam kādu bunkuru ar šaujamlūkām, bet nav neviena, kam kaut ko pajautāt. Tālumā redzami vietējie cilvēciņi, kas nāk no peldes upītē. Tad citā vietā (pie cita bunkura ieejas) redzam cilvēkus, kas noklājuši galdu, gatavojas uzēst. Par cik arī mūs redz un nav nekādas reakcijas, neuzdrošināmies traucēt un dodamies prom. Secinājums- tie, uz kuru zemes ir palicis šis kara mantojums, to izmanto pēc saviem ieskatiem. Citi taisa biznesu, pārdodot iespēju tos apskatīt tuvāk, citi jau ieaudzējuši zālē un mierīgi turpat apstrādā zemīti. Braucot tālāk ik pa laikam kaut kur pavīd pa kādam bunkuram un tas sāk palikt tik pats par sevi saprotams, ka vairs nereaģējam ar – skaties, bunkurs !
Pievakarē iebraucam viesnīcā MAZURY, iekārtojamies istabiņā. No ārpuses par šo viesnīcu bija radies pavisam cits- labs iespaids, lai gan to rezervējot, bijām iepazinušies ar citu apmeklētāju iespaidiem un jau rēķinājāmies ar zināmām neērtībām. Internetā fotogrāfijās bija parādīts, ka tā atrodas ezera krastā, istabiņas nebija vispār parādītas. Īstenībā- lai tiktu līdz ezeram, jāpāriet pāri ielai un jāiziet citas viesnīcas teritorijai cauri vai apkārt. Pie viesnīcas ir ūdenskrātuve, tjipa, dīķis. Tas tā, apliecinājums tam, ka ne vienmēr ticiet tam, ko redziet fotogrāfijās... :(
Ar istabiņu nebijām apmierināti. Ja, piem. akvaparka viesnīcā rezervācijā jau bijām uzrādījuši, ka būsim 2+2, tad arī zinājām, ka bērniem būs papildgultas, bet šeit uzrādījām, ka būsim 4 pieaugušie, bet rezultātā- trīs normālas gultas un viena raskladuška, kas novietota it kā priekšnamā. Tātad- trīs guļ, viens sargā. Protams, ka raksladušku pārvietojām uz istabu pie tām trim gultām, kur, veicot zināmas korekcijas mēbeļu izvietojumā, satilpām visi četri. Tad bija ok. Labi, ka dzīvoties pa viesnīcu nebija paredzēts, tad tik, cik pārnakšņot, bija jau labi.Un vēl kā plusu viesnīcai varu minēt restorānu, kur gatavo dievīgu biešu buljonu ar krivietkām, ko nebijām aizmirsuši vēl no Zakopanes. Arī apkalpošana, neskatoties uz personāla grūtībām ar svešvalodām, bija patīkama, acīmredzot viņi jau pieraduši pie klientu šoka, atbraucot un redzot visu klātienē. Tā ir sava veida kompensācija. :) Bez mums redzējām vēl dažas ģimenes un vēlāk vakarā ieradās kāda vācu tūristu grupa. Vakars pagāja, iepazīstoties ar pilsētiņu, meklējot bankomātu un veikalu, kā arī baudot silto vakaru uz lodžejas...
25.08.2010.
Rīts pienāk saulains, apbrīnojami labi izdevies izgulēties un moži dodamies brokastīs, lai mērotu ceļu uz Hitlera bunkuriem. Nolemjam palikt uz vēl vienu diennakti. Brokastis pieticīgas, bet garšīgas. Ir arī pankūkas, kas liek uzlaboties Arvila noskaņojumam pēc nakts pavadīšanas raskladuškā. Kārtējo reizi izsecinām, ka mūsu braļukas Leitijā cīsiņus un citas desas joprojām gatavo no gaļas.
Dienas ekskursijas sākam ar vietējā, Gizycko forta apskati. Ieeja cietoksnī ir varena, tāpēc gaidām interesantu turpinājumu, bet... Labi, labi, pietiek kurnēt. Nebija jau tik traki, tikai nedaudz garlaicīgi. Pa cietokšņa sienas augšējo daļu, kas aizaugusi ar krūmiem, ved taka. Problēma nebija tajos 3 km, ko novālējām uz riņķi, bet redzamībā, jo krūmi bija abās pusēs, līdz ar to bija sajūta, ka staigājam pa mežu. Kad bijām nogājuši apkārt un iegājām iekšpagalmā, kur atvērtas dažas telpas ekspozīcijai, izstāde bija veltīta visam, tikai ne fortam. Tur bija fotogrāfijas no kaut kādiem svētkiem un citiem notikumiem pilsētā. Pieņemu, ja mēs būtu mēģinājuši dabūt gidu, pieslēdzoties kādai grupai, sajūtas būtu bijušas citas, bet pagaidām sanāca pastaiga svaigā gaisā...
Paskatoties pulkstenī, secinām, ka pienācis laiks apskatīties, kā darbojas pagriežamais tilts, kurš ir otrais visā Eiropā un atrodas tieši Gizycko pilsētiņā. Ar steigu dodamies turp, lai ieņemtu ērtu vietu. Fiška tāda, ka noteiktā laikā tilts atvērts autobraucējiem, bet citā laikā kanāls tiek atvēlēts jahtotājiem, kuru tur ir ļooooooti daudz. Apsēžamies kanāla malā un gaidām, līdz redzam, ka no sarga būdiņas iznāk viens onka, paņem stangu, iesprauž to kaut kur un sāk iet uz riņķi, griezdams, līdz tilts sāk kustēties. Pāris minūšu laikā tas jau atradās savā vietā un pēc brīža tam pāri sāka braukt mašīnas. Izrādās, ka tā konstrukcija ir pietiekami vienkārša, lai ar cilvēka rokām vairākas tonnas smago tiltu varētu pārvietot ...
Tālāk dodamies uz Gierložu, kur II. Pasaules kara laikā atradās Hitlera un viņam tuvu stāvošu amatpersonu bunkuri. Atrast ir samērā vienkārši, jo ved džipuks pēc norādītajām koordinātēm, arī norāžu ceļa malās pietiek. Ceļi šajā Polijas daļā ir šauri, ļoti līkumaini, diezgan noslogoti, tāpēc braukšana ir diezgan nogurdinoša, bet drīz vien esam klāt.... Pie ieejas, pērkot biļetes, pie mums pienāk onka- gids un piedāvā savus pakalpojumus. Jau no pastaigas pa forta krūmājiem saprotam, ka bez gida būs sarežģīti kaut ko saprast, tāpēc uzzinādami, ka 1,5 stundas laikā viņš būs mūs izvedis cauri, piekrītam izmantot tā pakalpojumu. Cena- 50 zloti.
Viss notiek krievu valodā, kas ne pārāk patīk mūsu tīņiem, bet solam to, ko nesapratīs, patulkot, tāpēc turpinām domās soļot cauri tiem notikumiem. Nedaudz patraucē mūs pāris leišu ģimenes, kuras arī grib pievienoties mūsu grupiņai, lai nebūtu jāmeklē cits gids. Gids vaicājoši uz mums paskatās, vai piekrītam, nu mēs arī atbildam, ka leiši tak ir mūsu brāļi, arī lētāk sanāks nekā vieniem pašiem, un turpinām ceļu pa iežogoto teritoriju. Nestāstīšu sīkumos visu, ko uzzinājām. Bija interesanti, tik tiešām. Nolēmu uzreiz, pēc atgriešanās mājās, sameklēt filmu par atentātu pret Hitleru, kas risinājās šajās vietās. Paši bunkuri, bez gida, būtu bijuši betona kastītes, bet, ja katrai šai kastītei pievieno gida atstāstītos notikumus, redzējums top pavisam savādāks.... Pie izejas, norēķinoties ar gidu jau sagatavojam savu daļu – 25 zl, bet, kad jautājam gidam, cik tad jāmaksā, šis jau saka- 60 zl par visiem, tātad no mums, latviešiem 30 un no leišiem 30....:) Nu ko, nosmejam pie sevis, ka iespēju kaut ko vēl nopelnīt nelaiž garām neviens... Bet lai jau tiek, jo cilvēks godam padarīja savu darbiņu.
Pusdienas jau tradicionāli nolemjam ieturēt uz to pašu emociju nots bunkuru teritorijas kafejnīcā. Atmosfērā draudīga, tiem laikiem un notikumiem atbilstoša. Nevaram nolemt, ko pasūtīt, bet tad pasūtam guļešovas zupu, kas ir viens no poļu virtuves tradicionālajiem ēdieniem. Pēc apraksta noprotam, ka tā ir gulašs-zupa ar gaļas bumbiņām. Atnes oriģināli noformētu- maizes bļodā ar vāciņu. Kārdinoši smaržo, tāpēc nevilcinoties sākam baudīt. Pēc pāris kumosiem sākam tvert gaisu, jo izrādās tāds pikanto ! Laužot maizes gabalus no malām, cenšamies vairāk uzkost, lai to viru var dabūt uz leju, bet tad padodamies. Pašos pamatos tas ir gulašs ar frikadelītēm, tikai ļoti bagāts ar stiprām garšvielām. Katrā gadījumā- esam pamēģinājuši !
Turpinot bunkuru apzināšanu, dodamies uz Mamerkiem. Galvenais apskates objekts ir redzēts internetā, kur uz tā sāniem ir attēlots ērglis ar atplestiem spārniem, jeb visiem pazīstamais nacistu simbols. Mamerkos iebraucam un redzam, ka atkal tiek īstenots kārtējais biznesa plāns. Pļavas vidū ierīkota stāvvieta, kuras malā novietots galds, kas apkrauts ar dažādiem kara laika atribūtiem, tādiem kā šaujamrīki, granātas u.c. Pie galda sēž kāds vietējais zēns un tirgo biļetes bunkuru apskatei. Pagrozu galvu apkārt, palasu dažādus uzrakstus, arī norādi uz netālu esošajām (8 km attālumā) slūžām, un dodamies meklēt savu iekāroto ērgļa bunkuru. Uz bunkuriem ved norādes, kas atkal ir uz kāda dēļa gabala ar roku rakstītas. Bunkuri izrādās krūmājos, bet, atšķirībā no Vilku midzeņa, nav saspridzinātas. Mēģinām ar biļešu tirgoņa izīrēto lukturīti iepazīt tos arī no iekšienes, bet ejas ir pilnas ar ūdeni un ir bail pārbaudīt to dziļumu uz savas ādas. Ērgli atrast neizdodas, tāpēc vīlušies dodamies izejas virzienā. Nolemjam vēl uzjautāt vietējam puisim, kurš atzīstas, ka ar angļu valodu ir uz ‘’jūs’’. Armands mēģina iestāstīt, ka meklē bunkuru, kur attēlots ‘’eagle’’ un rāda, rokas iepletis, ka tam ir arī spārni. Puisis sāk apjukt, acis paliek arvien platākas, līdz beidzot paniski tveras pie kādas brošūras, atšķir to un rāda mums to, ko mēs tā meklējam. Kad pamājam ar galvu, šis atvieglots saka- šļuzi. Mēs atkal nesaprotam, kāds sakars tam ar šļuziem, līdz viņš parāda ar roku tās norādes virzienā, kuru biju ievērojusi jau sākumā, bet nepiegriezu tai lielu vērību. Tikai tad sapratām, ka tas nebūs bunkurs, pie kuriem jau tā pierasts, bet slūžas ! Līdz ar to sanāca, ka šos krūmājus bijām forsējuši pilnīgi pa tukšo. Sēžamies auto un braucam solītos 8 km, līdz nonākam pie kārtējās stāvvietas, kas ierīkota pļavā un par kuras izmantošanu blakus esošās mājas saimnieks kasē naudiņu, sēdēdams uz krēsla un grauzdams sēkliņas no lielas saulespuķes. Slājam kādu gabalu līdz tik ilgi meklētajām slūžām, līdz esam klāt ! Pirmajā brīdī atkal neko nesaprotam, jo šīs slūžas ir okupējuši kārtējie poļu biznesmeņi, kas tur ierīkojuši ‘’mežakaķi’’, piedāvājot, pārvarot dažādus šķēršļus, pārvietoties pa milzīgo betona celtni visos virzienos. Tieši virs mūsu ‘’eagles’’ ir novilkta virve, pa kuru šļūcot, var nonākt nekurienē. Tiesa, klātienē nevienu drosminieku neredzējām, bet celtnes augstumu var redzēt fotogrāfijā, ja apakšā ievēro Armanda un Imces miniatūros stāvus...Iztēlojāmies, cik grandiozi tas viss izskatījās, kad slūžas bija uzpludinātas un pildīja savu patieso funkciju, jo šobrīd tur pat ūdens praktiski vairs nav, seklais grāvis ātri vien izbeidzas. Katrā gadījumā, tās noteikti ir apskates vērtas !
Braucam uz viesnīcu, pa ceļam paķerot pili Ketrzynas pilsētā. Tā mūs sagaida tukša, bez neviena cilvēka, tajā skaitā- apkalpojošā personāla. Pāris minūtes uzkavējušies, dodamies uz mašīnu. Vakaru nolemjam pavadīt, uzmeklējot kādu veikalu mūsu pilsētiņā, lai izmēģinātu uz savas ādas nostāstus par lētajiem Polijas šopingiem. Uzsvars tiek likts uz mājsaimniecības precēm un pārtiku. Veikals liels un rati lieli, bet tiek uzlādēti stundas laikā ka nemetās. Būs garlaicīgi, ja teikšu, cik kas maksāja, bet par čeku, kas bija aptuveni pusmetru garš, samaksājām 50 Ls. Katrā gadījumā, mīlīši, nav samelots, jo pārtika un dažādas mājsaimniecības lietas tur tik tiešām ir ievērojami lētākas.
Kā juzdami ko nelāgu, vietējā picērijā uzēdam vakariņas, uzdzerot tomātu sulu ar čilli piparu (mūsu kuņģus ar ko pikantu vairs nepārsteigsi). Ierodoties viesnīcā redzam, ka jau iepriekš minētā vācu tūristu grupa viesnīcas restorānā ir sarīkojusi slēgto vakaru ar diskotēku 80-to gadu stilā. Tantuki un onkas sirmām galvām atpūšas no visas sirds, mūzika ir laba, tieši mūsu gaumē, tāpēc atveram logu, lai kaut nedaudz tiek arī mums. Vēl ap 23.00 viss notiek un tad atceramies, ka pie atsauksmēm par šo viesnīcu bijām lasījuši, ka tur atpūšas skaļas kompānijas. Sākam smieties, jo saprotam, ka šis vakars nav nejaušība. Un mūsu aizdomas apstiprinājās, jo ap vieniem naktī, kad restorānu slēdza, jautrība turpinājās viesnīcas gaiteņos. Biju nostaigājusies, svaigu gaisu saelpojusies, tāpēc miegs bija ciešs un tās reizes, kad modos un dzirdēju dažādas vācu ovācijas, mani neapbēdināja.
26.08.2010.
Rīts pienāca tīri aši un, izejot uz balkona, redzējām, ka tūristi, tādi pavisam klusi, viens otru atbalstīdami sakāpa autobusā un aizdevās prom. Nogājām restorānā baudīt brokastis, tur esošā vēl viena ģimene, kas arī bija lieciniece šai jautrajai naktij, nemaz neizskatījās atpūtusies un izgulējusies, tāpēc pieļauju, ka būs parādījušās jaunas atsauksmes :)
Par cik mājās negribam braukt tikai mēs ar Imaldu, pendelējam mašīnā mantas un sākam posties Latvijas virzienā. Vēl iegriežamies pilsētas tirgū, nopērkam maisu paprikas, tad pāris reidus pa vietējiem veikaliem un dodamies robežas virzienā. Tā pienāk ātri, jo ceļi ir labi, tāpēc arī brauciens šķiet krietni īsāks. Lietuva mūs sagaida ar saviem sakoptajiem laukiem un labas kvalitātes ceļiem. Vienā pilsētā, netālu no Latvijas robežas, iegriežamies notērēt pēdējo leišu naudiņu un nolemjam uzēst vakariņas. Izvēle krīt uz cepelīniem, kuri izrādās pēdējās divas porcijas. Bet, par cik tos bijām ļoti nomeklējušies jau turpceļā, tad daudz neminstinamies un bērni ir ar mieru ēst tik tradicionālās fritkas, cepelīnus atvēlot vecākiem. Nu ļooooti gardi un sātīgi tie bija, spēki pēdējiem kilometriem ir uzkrāti un Latvija nemanot ir klāt. Lai gan meloju- nemanīt mūsu Latviju ir ļoti grūti, jo manāmais kratīklis, kas pārņem, braucot pa mūsu zemītes ceļiem, atgriež mūs īstenībā...:(
Īsumā- lai arī sajūtas mums nebija tādas, kā atgriežoties no Polijas dienvidu gala, izbaudīt Mazūrijas novadu pavisam noteikti ir vērts kaut vai tāpēc, lai redzētu šo- citu Poliju. Es tik tiešām būtu turpinājusi ceļu uz Gdaņsku, labprāt apmeklētu Malborkas pili, bet tas acīmredzot ir atstāts citai reizei. Un cita reize būs pavisam noteikti, jo Druskininku akvaparks ir tā vērts, lai atgrieztos, tāpēc mēģināsim sakūdīt draugus, lai pievienojas. Arī Grūtas parks, ņemot vērā īpašnieka neatlaidību un sasniegto, noteikti tiks papildināts un taps arvien interesantāks, un cik tad tālu no turienes līdz Polijai ! Savukārt Polija- tā taču ir attīstīta un bagāta valsts un, es ceru, ka tas ir tikai laika jautājums, lai tās āres, kas vēl nav pietiekami apgūtas un mums šķita tik bēdīgas, vēlāk parādītos pavisam citā gaismā. Un, ja jau Polijai šī teritorija bija tik vajadzīga, tad jau viņai ir savs redzējums tā īstenošanā...
