Utah Nacional Parks

Mārīte Arklina Ruberry 15.09.2010 17 min lasīšanai 98 foto

Ceļojums ar mašīnu uz UTAH štata nacionālajiem parkiem

Ideja šim ceļojumam radās pēc tam, kad apskatījos bildes no manas draudzenes Silvijas meitas ceļojumiem uz ASV rietumiem. Viņa izteicās, ka no visiem redzētajiem parkiem, viņai Utah štats patika visvairāk. Tad nu apskatījos kartē un ieraudzīju, ka tas ir pilns ar vietām, ko ir vērts apskatīt. Andra ieteica lidot ar lidmašīnu un pēc tam noīrēt mašīnu, taću mēs nolēmām, ka mūsu Fords vēl ir pietiekoši labs šim ceļojumam. Tad nu tikai atlika izbrīvēt pietiekoši daudz laika, lai to visu varētu redzēt, jo ceļā vien vajadzēs pavadīt 4 dienas. Tas viss tika nokārtots. Kad vienai no savām draudzenēm pateicu par mūsu plāniem, viņa izteicās, ka viņas meitas sapnis ir redzēt šis vietas. Atlika nokārtot formalitātes, jo viena vieta mūsu mašīnā bija brīva. Mašīnai tika nomainītas bremzes, ielikts jauns gaisa atsvaidzinātājs, jo Utah štata jūlijs ir viskarstākais mēnesis. Tā nu jūlija vidū agri no rīta salikām somas mašīnā un devāmies ceļā.

Pirmajā dienā izbraucām cauri Illinojas, Iowas un Nebraskas štatiem. Ar Džonu pārmaiņus stūrējām, viņš klausījās savu mūziku, kad bija pie stūres, es savu. Meitenes noskatījās vienu no Sintijas mīļākajām filmām, kuru Enija nebija redzējusi- “Throw mama from the train”. Vakariņas paēdām North Platte- pilsētā, kurā atrodas “Buffalo Bill” Cody māja- muzejs. Ceļmalā atradās Ford Cody suvenīru veikals. Meitenes tajā ieraudzīja teļa izbāzni, kurš bija piedzimis ar 2 galvām. Es tur nopirku skaistu kaklarotu. Braucot tālāk uz priekšu sākām meklēt naktsmājas. Iepriekš vietas nebijām rezervējuši pāris naktīm, jo nezinājām, cik mēs tālu tiksim. Tā bija kļūda. Izrādījās, ka mēs nebijām vienīgie, kuri apceļo Ameriku un nenācās viegli atrast kādu brīvu istabu pāris pilsētās, kuras bija mums pa ceļam. Beidzot viens motelis atbildēja, ka viņiem ir vakanta istaba, mēs tur nonācām jau ar tumsas iestāšanos. Tā bija šaubiga vieta blakus mašīnu remontdarbnīcai, bet bija jau vēls un nolēmām tur palikt. Samaksājām un gājām aplūkot mūsu istabu. Tā bija domāta smēķētājiem, Pie durvīm ieraudzīju lielu kukaini, tas man lika aizdomāties- ja jau kukaiņi ir pie durvīm, tie ir arī istabā. Mana intuīcija bija pareiza-kad noņēmu gultām segas, zem tām atradu divu tipu kukaiņus. Sapratu, ka mums līdz guletiešanai vēl tālu. Džons bija vienīgais, kurš bija ar mieru te palikt, mēs trīs bijām kategoriski pretī. Tad nu krāmējām somas atpakaļ mašīnā, atkal sākām zvanīt un meklēt citas naktsmājas. Es biju pie stūres, nācās braukt pa ceļu, kurš tika remontēts un bija atvērta tikai 1 līnija. Džons atrada vienu hoteli nākošajā pilsētā- Yulesville. Tur pie viesnīcas durvīm sēdēja krupis, ko bērni apbrīnoja. Man bija atvieglojuma sajūta, jo tie tik viegli istabā nevarētu tikt. Mēs gulējām otrajā stāvā.

Sestdienas rītā pirmais ko izdarījām, pēc tam, kad paēdām brokastis- rezervējām istabu šim vakaram. Izlēmam, ka tiksim līdz Cortez, Kolorado štata. Priekšā mums bija brauciens pāri pār Kolorado augstajiem kalniem, kur atrodas kontinenta sadale ”continental divide’.

Braucot cauri Denverai sajutu, ka mašīna nevek, lai arī cik daudz spiedu uz pedāli, mašīna negāja ātrak par 45 km/stundā. Izbraucot cauri pilsētai ceļs turpināja iet kalnā un mašīnas termometrs sāka celties uz augšu. Ieraudzīju nobraucienu no šosejas, kas arī gāja kalnā un stūrēju tur. Kalna galā atradās stāvvieta. Tur bija diezgan daudz mašīnu, vienu pašlaik vilka prom. Blakus mums piestājās vīrietis ar 2 bērniem -viņu mašīnai bija atnākusi vaļā viena gumijas šlutene un viss motora dzesēšanai vajadzīgais škidrums bija izlijis. Bija karsts, paņēmām ūdens pudeles un kāpām no mašīnas ārā. Džons tūlīt pazvanīja ceļa servisam, tie teicās atbraukt pēc stundas. Pa to laiku sākām iepazīties ar citiem bēdu brāļiem. Izrādas mēs nebijām vienīgie, kuriem bija problēmas ar mašīnas pārkaršanu. Vietējais policists mums teica, ka ši ir parasta parādība šajos kalnos un ieteica atdzisināt motoru un turpināt ceļojumu. To mēs arī darījām- man kā akmens novēlās no pleciem, jo es domāju, ka bija kāda cita vaina. Vienu brīdi mēs jau sākām domāt, ko sadarīt 2 dienas Golden pilsētā, ja mašīna būtu jāaizvelk uz remontdarbnīcu. Turpinot braucienu, man bija jāatzīstas, ka 2 dienas Golden pilsētiņā būtu bijušas ļoti vēlamas, jo tur garām šosejai plūst Kolorado upe un pa to var braukt ar laivām. Tas būtu bijis labs piedzīvojums. Diemžel šis plāns jāatliek uz citu reizi. Tur bija arī ATV trases. Starp citu, stāvvietā atgadījās viens komisks gadījums. Viens pāris bija izbraucienā ar mašīnu no veikala ar visu pārdevēju aizmugurē, viņu mašīna bija vienos dūmos. Pārdevējs dabūja stāvēt ārā ar visu uzvalku karstajā saulē - nez kā viņam gāja ar šis mašīnas pārdošanu… Izrādās - mašīnas šaja apvidū ir sastellētas savādāk priekš kalnu augstumiem. Mēs atradāmies 9000 virs jūras līmeņa, augstākais punkts bija 11000 virs jūras līmeņa mazliet dziļāk kalnos pirms Vail. Līdz tai vietai gāja diezgan garš tunelis. Apstājāmies vienā tūristu centrā, apskatījām muzeju, paēdām pusdienas un turpinājām ceļu cauri kalniem. Vēl pāris reizes mašīna uzkarsa, bet nu mēs zinājām ko darīt- atpūtinājām mašīnu, apskatījām apkārtni. Galapunktā nonācām vēlu naktī. Es jau paredzēju, ka mēs būsim vēlu, tāpēc pazvanīju uz viesnīcu un brīdināju, lai neatdod mūsu istabu citiem, mēs atbrauksim pēc pusnakts. Kad atbraucām, izrādās mūsu rezervācija bija pazudusi un nevienas brīvas istabas nebija, kur būtu 2 gultas. Viesu saņēmēja tad pazvanīja uz citu viesnīcu un sarunāja mums vietu tur. Sekojām viņai pakaļ ar mašīnu un bijām priecīgi, ka viss beidzās laimīgi.

No rīta es piecēlos pirmā pirms 9.Tā kā brokastis izbeidzās 9.30, tūlīt cēlu pārējos un gājām lejā paēst brokastis. Vispār šaja ceļojumā es katru rītu piecēlos pati pirmā. Pēc tam iztīrīju mašīnu no visa liekā, piepildīju kūleri ar ledu, saliku somas mašīnā un devāmies ceļā. Šodien bija paredzēts apskatīt Mesa Verde Nacionālo parku, kurš atradās dažu km attālumā, tad aizbraukt uz 4 stūriem, kur satiekas 4 štati un vakara stundā apskatīt Monument Valley. Cortez pilsēta atrodas Navajo indiāņu apvidū, te ir vairāki indiāņu rezervāti, uz katra stūra varēja redzēt viņu veikaliņus. Mesa Verde N.P. nav pārāk liels, bet, ja grib, te var pavadīt vairākas dienas. Pie ieejas kalna galā atrodas liels akmens, kurš izskatās kā galds un tas ir zaļā krāsā, tāpēc parkam šads nosaukums. Ceļš gāja kalnā, mašīna lēnām vilkās augšā, pāris reizes apstājāmies pafotografēt un iedot mašīnai atpūtu. Piebraucām pie ciemiņu centra, noskatījāmies filmu par šo parku, tad nogājām līdz Spruce Tree House pablos- tās bija mājiņas uzceltas zem lielu akmeņu grēdām, kuras bija kā jumts. Tur bija arī pagrabi. Šis mājas bija ēnas pusē, tā kā tur nebija pārāk karsts, varēja dzīvot pa vasaru. Ziemā atkal tur spīdēja saule, sildot tās. Pēc tam vēl ar mašīnu izbraucām vienu riņķi, no kura varēja redzēt vēl citas mājas, kuras tuvumā mēs nepaguvam apskatīt. Skats bija neatkārtojams- tu stāvi vienā kraujas pusē, redzi šis interesantās klintis ar cilvēku mājokļiem, pa vidu ir kādu km dziļa aiza. Pāri aizai lidoja lieli putni, kuriem perēkļi bija kaut kur kokos. Izbraucot ārā no parka, redzējām mazu melnu lācēnu pārskrienam pāri ceļam.

Tālāk ceļš mūs veda uz 4 stūru pusi, aizbraucām garām ceļam, pa kuru vajadzēja nogriezties, bet redzējām New Mexico štata zīmi un pāris interesantus kalnu veidojumus, kuru ir pa pilnam Monument Valley. Meitenes apskatīja cietumu, kas bija izveidots no koka, tas atradās blakus vienam no kalniem. Mūs jau brīdināja, ka 4 stūru piemineklis ir tūristiem slēgts, jo tur pašlaik notiek remonts. Apstājāmies tik un tā pie žoga un nobildējāmies, lai būtu piemiņa, ka esam te bijuši. Viens vīrietis bija pārrāpies pāri žogam uz aizgājis tuvāk, bet tur esot bijis otrs žogs priekšā. Viņš atnāca atpakaļ neskarts, citi teica, ka uz viņu varēja arī šaut, jo viņš bija pārkāpis likumu. Bijām iebraukuši Arizonā. Tālāk ceļš mūs veda uz Monument Valley, kur tika filmētas daudzas kovboju “western” filmas un viena no manām un Sintijas mīļākajām filmām - Forest Gump. Vispār viss šis apvidus bija pilns ar vientuļiem kalnu veidojumiem. Pabraucām garām arī Mesa Red, kas tiešām bija ļoti sarkans. Saulrietu sagaidījām uz vientuļā ceļa (163), kurš iet cauri Arizonai uz Utas štatu. Nolēmām, ka jāatbrauc sagaidīt sauleslēktu nākošajā rītā. Sintija gan teica, ka labāk gulēs. Palikām Kayenta pilsētiņā, kura atrodas pāris km no Monument Valley. Viesnīcā nonācām jau pēc 9, vēl paguvām aiziet nopeldēties, pirms baseins tika slēgts.

Nākošajā rītā es, Džons un Enija piecēlāmies pēc 5 un braucām atpakaļ uz Monument Valley. Saule jau sāka svīst pie apvārkšņa un krāsoja debesis visās varavīksnes krāsās. Kalnu veidojumi palika gaišāki. Aizbraucām līdz pat Utah štata robežai, viņu štata zīme bija vislielākā, kādu es līdz šim esmu redzējusi. Turpat atradās arī ieeja indiāņu rezervātā. Tur atradās viesnīca,kuru gribējām apskatīt, bet tā kā nācās maksāt $5 par cilvēku, tad griezām mašīnu riņķī un turpinājām aplūkot Monument Valley. Sēdējām un skatījāmies saullēktu, pēc tam braucām atpakaļ uz viesnīcu, cēlām augšā Sintiju. Paēdam, atkal sakrāmējām mantas mašīnā un braucām tālāk. Meitenes sadraudzējās ar klaiņojošiem suņiem, kuri sēdēja pie viesnīcas sliekšņa. Es viņiem atdevu ēdamā atliekas, kas atradās mašīnā.

Šodien ceļš veda cauri Grand Staircase Nacional Monument uz Zion Nacionālo parku. Šos kalnus var aprakstīt kā kāpnes, katrs pakāpiens ir savādākā krāsā. Un pakāpienu ir pāri par 10, katrs ir veidojies citā laika periodā. Apstājāmies pie indiāņu suvenīru tirgotājiem, meitenes nopirka sev rotaslietas. Iebraucām Utah štata. Tiešām bija karsts. Pa ceļam piestājāmies pie MOQUI alas. Tā atradās pašā ceļa mala. Kādreiz tur atradās bārs un naktsklubs, tagad muzejs ar suvenīru veikalu. Kādreizējam īpašniekam bija 7 sievas, tā ka gimenes bilde bija ļoti liela. Tiem, kas nezina - Utah ir mormoņu štats. Zion N.P sasniedzām pēcpusdienā. Iebraucām no austrumu puses, ceļš tika remontēts, šad un tad vajadzēja gaidīt zaļo gaismu, jo vietām bija atvērta tikai 1 līnija. Man elpu aizrāva milzīgie kalni jau tikko kā iebraucot. Kalniem bija interesanti veidotas līnijas, vietām atkal tie bija tik gludi… Meitenes ar nepacietību gaidīja brīdi, kad varēs sākt rāpties pa kalniem. Tas brīdis pienāca- novietojām mašīnu pie muzeja un aizgājām aplūkot tuvāko apkārtni. Nonācām pie strautiņa, kas tecēja cauri parkam, apslapinājām kājas. Pie parka ieejas ir liels kalns, ko sauc Watchman. tas ir kā izlūks, kas visu novēro, Džons uzskrēja pa taku tam augšā, pa ceļam pakrītot un savainojot elkoni. Mēs trijatā pa taku aizgājām līdz ciemiņu mājai. Kad pēc pāris stundām satikāmies, nolēmām doties uz viesnīcu. Tā atradās Springdale, kas ir blakus parkam. No mūsu viesnīcas varēja redzēt kalnus. Iekārtojāmies, attaisīju vaļā šampanieša pudeli un gāju uz baseinu atveldzēties. Sintija bija jau man priekšā. Viņa man bija viesmīle - gāja atpakaļ uz istabu papildināt manu glāzi. Vakariņas izlēmām ēst Flying Monkeys restorānā. Nosaukums bija interesants. Uz terases sēžot redzējām sauli norietam aiz kalnu grēdām. Beidzot bija sajūta, ka esmu atvaļinājumā.

Nākošajā rītā izejot ārā no istabas, ieraudzīju pa sienu rāpojam lielu ķirzaku, kas acīmredzot dzīvoja kaut kur zem jumta. Pēc brokastīm devāmies uz parku, tur vispirms noskatījāmies filmu, tad sēdāmies trolejbusā un braucām līdz pat galapunktam. Tur pazaudējām Džonu, jo viņš domāja, ka mēs esam aizgājušas pa taku uz priekšu, mēs tikai apskatījām apkārtni. Beidzot nolēmām, ka viņš ir mums priekšā un gājām viņam pakaļ. Pusceļā satikāmies, jo viņš nāca atpakaļ mūs meklēt. Bijām priecīgi, ka esam atkal kopā un turpinājām ceļu. Tas veda gar upes malu. Redzējām vāveres, ķirzakas un briedi. Taka noveda mūs līdz upei, kurai gar sāniem bija augsti kalni. Šis ceļš pa ūdeni iet kādus 5 km, es pagāju tikai nedaudz pa to un griezos atpakaļ. Pa ūdeni gāju ar kurpēm, Sintija negribēja savas mērcēt un ar plikām kājām tālu netika. Džons vispār atteicās iet pa akmeņaino upi, viņš saudzē savas kājas Čikāgas maratonam. Cilvēku šeit bija papilnam, citi gāja tikai ar peldkostīmiem un droši vienu daļu ši ceļa peldēja. Daudziem rokās bija koka spieķi, tie palīdz noturēt līdzsvaru. Ūdens pamazām paliek dziļāks. Un kalnu sienas sakļaujas tuvāk, visšaurākā vieta bija kādus 3 metrus. Šo taku sauc “NARROWS”. Brošūrā, ko mēs vēlāk dabūjām, ši taka bija minēta kā viena no tām, kas noteikti ir jāredz šini parkā. Pēc šis pastaigas aizgājām pusdienās un tad nolēmām aiziet līdz Emeraldu baseiniem.To ir pavisam 3, katrs savā stāvā. Izlēmām sākt ar grūtāko kāpienu - tas veda vispirms uz vidējo baseinu un tad turpinājām līdz pat augstākajam. Galapunktā nokļuvām piekusuši. Sintija izpeldējās, es tikai apmercēju kājas. Kalnu grēdas šeit bija zaļganīgas no ūdens, pavasaros te ir pamatīgs ūdenskritums, pašlaik tikai neliela ūdens strūkliņa tecēja lejā. Pēc tam, kad nolēmām kāpt lejā, grūtības sagādāja atrast pareizo ceļu. Sintija iekļuva kaktusu pūznī un sadūra savas kājas ar tiem. To adatiņas nebija viegli dabūt ārā, viņa raudādāma tika no ši kalna lejā un negribēja turpināt parka apskati. Ierosināju, ka aizvedīšu viņu uz viesnīcu, viņai pievienojās arī Enija. Džons bija energijas pilns un vēl gribēja apskatīt taku, kas iet garām trīs patriarhiem. Tā ir kalnu grēda no 3 kalniem, kuri ir savā starpā savienoti tāpat kā 3 brāļu ēkas Vecrīgā. Braucot ar trolejbusu atpakaļ, uznāca lietus, bet tas drīz vien pārgāja. Aizvedu meitenes uz viesnīcu, pati uzvilku peldkostīmu un braucu atpakaļ uz parku. Aizgāju izpeldēties upē, kura atradās pie viesu mājas, tā bija pilna ar maziem ūdenskritumiem - nedaudz atgādināja Ventas Rumbu. Saule rietēja, debesis krāsojās, upes malā atradās arī telšu pilsētiņa. Tur 4 puiši spēlēja uz gitāras un dziedāja. Biju atvēsinājusies un gāju satikt Džonu. Viņš pastāstīja par saviem piedzīvojumiem- bija saticis klaburčusku un tītarus. Atpakaļ braucot paēdām vakariņas meksikāņu restorānā un paņēmām ēdienu līdz priekš meitenēm.

Nākošajā dienā ceļš veda uz Zion N.P ziemeļu ieeju, ko sauc par Colub Canyon. Ceļš tur gāja kalnā augšā gar kraujas malu, otrā pusē atradās lieli kalni. Aizbraucām līdz ceļš izbeidzās un aizstaigājām pa taku, kas veda līdz kraujas malai, kur pavērās skats uz ieleju. Pa ceļam visu laiku skatījos, vai nebūs kāda čuska ceļa malā. Par laimi, nevienu neredzēju. Te bija daudz ziedošu kaktusu un dzeltenas puķes. Nolēmām izstaigāt vēl vienu taku, kura veda uz dubulto arku, no kuras tek ūdens. Ši taka gāja gar strautiņa malu, meža atradās dažas mājiņas, kurās kādreiz dzīvoja cilvēki. Skats visu laiku man vēras uz augšu, jo kalni te bija tik augsti. Pēc pāris stundām sasniedzām galapunktu. Vēl daži cilvēki atnāca. Skats te bija līdzīgs kā pie Emeraldu baseina, zaļganīgi ūdens veidojumi uz kalnu sienām, apakšā zaļi augi.

Vēlu pēcpusdienā braucām uz nākošo parku, pa ceļam apstājāmies pie Cedar Breaks Nacional Monument. Tas bija līdzīgs Bryce Canyon, tikai mazāks. Ceļš gāja atkal kalnā un Džons tika tur bez problēmām. Saule jau sāka rietēt, kad mēs sasniedzām savas naktsmājas, tās bija netālu no Bryce Canyon. Pabraucām garām Red Canyon, tas izskatījās interesants, ar ceļu cauri akmeņiem. Viesnīca saucās Forsters. Šeit gadījās nākošā problēma, mums bija atstāta istaba ar vienu gultu un tikai uz 1 nakti, kaut gan domājām te pārnakšņot arī nākošo nakti. Labi, ka viņiem bija vēl viena brīva istaba ar 1 gultu- tad nu meitenes palika vienā istabā, mēs otrajā. Ja maksāja ar skaidru naudu, tad bija 30 dolāru atlaide, tā ka nemaz divreiz nevajadzēja domāt, samaksājām par 2 naktīm ar dolāriem. Otro nakti dabūjām istabu ar 2 gultām, tikai bija lieka krāmēšanās no rīta- atkal visu vajadzēja salikt mašīnā un vakarā atkal ņemt ārā. Istabas bija maziņas.

Nākošajā rītā paēdām brokastis restorānā, tad aizbraucām atpakaļ uz Red Canyon, noklausījāmies gida stāstījumu, nedaudz pastaigājām un tad devāmies uz Bryce Canyon. Tur nonācām jau pēcpusdienā, nolēmām airbraukt pa ceļu līdz pat galam un tad atpakaļceļā apskatīt visu iespējamo. Te ceļa malās bija nobraucieni, kur nolikt mašīnu un apskatīt dabas veidotos brīnumus. Vienā vietā bija pilns ar draudzīgiem kraukļiem, tie bija tā pieraduši pie tūristiem, ka sēdēja dažu soļu attālumā. Kad nonācām galapunktā, bija jāgriež mašīna apkārt, izlēmām apskatīt visu tuvāk un nogājām pa vienu taku. No sākuma gāja labi, jo tā pārsvarā gāja no kalna lejā. Sintija aizgāja visiem pa priekšu, jo mēs palikām iepakaļ fotografējot. Kad bijām gājuši kādu stundu, nolēmām griezties atpakaļ, jo ceļš sāka iet cauri mežam. Džons aizskrēja pakaļ Sintijai un tad nāca grūtākā ceļa daļa- kāpiens kalnā. Sintija vilkās tik lēni, ka man apnika. Izbeidzās ūdens. Nolēmu iet cik vien ātri var atpakaļ, atstāju Džonu ar Sintiju. Enija sākumā turēja man līdz, beigās iepalika. Kalnā kāpiens bija grūts - ārā bija karsts un man bija beidzies ūdens. Apstājos un atpūtos ik pēc 5 minūtēm. Mana sirds droši vien brīnījās, kas te notiek- pārsvarā manas dienas paiet sēžot mašīnā un tikai nedaudz pastaigājot, tagad te bija tāda slodze jāiztur… Laimīgi sasniedzu mašīnu, kārtīgi padzēros, paņēmu ūdeni priekš pārējiem un gāju atpakaļ. Satiku Sintiju ar Džonu, Enija bija aizgājusi kaut kur pa citu ceļu atpakaļ un gaidīja mūs uz krēsla nojumē. Tad nu visi sēdāmies mašīnā un braucām skatīt amfiteātri, kurš ir ļoti liels un iespaidīgs. Pa ceļam sāka līņāt, tā ka nolēmām paēst pusdienas un tad braukt atpakaļ. Izbraucām ārā no parka un aizbraucām uz Rubi Inn restorānu, kurš atradās turpat blakus. Saule jau sāka rietēt, kad atbraucām atpakaļ, tā ka apskatījām amfiteātri saulrieta stundā. Mēs ar Eniju izlēmam atbraukt te no rīta, jo ieraudzījām vienu taku, kura gāja blakus hoodos- tā sauc šos akmeņu veidojumus.

Tā arī notika- pamodāmies pēc 5 no rīta, vēl bija tumšs, atbraucām līdz saullēkta punktam, sāka ierasties citi cilvēki. Nogājām pa Karalienes dārza taku, tā bija kādu km gara. No sākuma bija viegli, kāp tik no kalna lejā, atpakaļceļā bija jākāpj kalnā. Redzējām japāņu studentu grupu, kura te uztaisīja kopējo foto uz hoodo fona. Atpakaļceļā piestājām pie prērijas suņu mājām, Enija tos nekad nebija redzējusi. Kad atbraucām atpakaļ uz viesnīcu, Džons ar Sintiju vēl gulēja. Mēs aizgājām brokastīs, viņi atnāca vēlāk. Ceļš šodien mūs veda cauri Grand Starcase kalniem uz Capitol Reef N.P. Vispirms piestājām viesnīcā, kur mēs nolikām somas, lai būtu vieglāk ar mašīnu braukt pa kalniem. Tad devāmies uz parku. Tur nonācām ap pusdienlaiku, noskatījāmies filmu un sēdāmies mašīnā. Akmeņu veidojumi te bija visdažadāko formu, bet mani tie ne visai sajūsmināja. Ceļš, pa kuru mēs bijām domājuši izbraukt, bija ciet, jo iepriekšējo dienu te bija lijis spēcīgs lietus un ceļš bija pārplūdis. Andra bija man ieteikusi izstaigāt to taku, kas iet ši ceļa galā. Mainījām plānu. Nolēmām aizstaigāt līdz Hinman Arch, jo tā bija tuvāk nekā Sundance Arch. Bija ļoti karsts. Paņēmām līdz ūdeni un atkal kāpām kalnā. Pa ceļam redzējām interesantus kalnu veidojumus, kas tika radīti ūdenim plūstot cauri. Nonācām līdz vienam nelielam tiltam, bet tas bija tikai pusceļš. Pēc kāda laika Džons iesaucās, ka viņš ir atradis tiltu, kuru mēs gājām skatīt. Tas bija varens un augsts. Es fotogrāfijās izskatos kā maza skudriņa uz tā fona. Sintija ar Eniju uzkāpa uz liela akmens, kurš bija pāršķelts uz pusēm, droši zibens rezultātā. Mums visiem ši vieta patika, šis gājiens bija tas, kas man no ši parka paliks atmiņā visvairāk. Sintija atrada iegravējumu akmenī no 1926 gada-tas ir gads, kad piedzima Rihards, mans tēvs. Atkal redzējām ķirzakas. Atpakaļceļš atkal bija vieglāks. Vēl piestājām pie caurumainajiem kalniem, tajos mierīgi varēja sēdēt un pat gulēt. Blakus atradās mājiņa, kurā bija dzīvojusi marmoņu gimene ar 8 bērniem. Tie droši gulēja šajos caurumos, jo mazajā mājiņā visiem vietas nebija. Grūti iedomāties, ka te kāds ir centies dzīvot- apkārt tikai kalni un upe, kas plūst tiem cauri. Zeme ir akmens, nekas tur neaug, tikai tuksneša zāle. Vienā vietā gan te bija iestādīti aprikozu un ābolu koki, bet tas bija drusku tālāk. Es uzkāpu pa trepēm un salasīju nedaudz aprikozu ko nogaršot. Redzējām arī indiāņu zīmējumus akmenī. Līdz ar to mūsu apskate šini parkā izbeidzās. Viesnīcā nonācām jau vakarā, paēdām vakariņas un divatā ar Sintiju gājām peldēt baseinā. Neviena cita tur nebija. Jutāmies kā privātā baseinā,tur bija arī burbuļvanna. Mums ši viesnīca patika, iesaku to arī citiem - tā saucas Sandstone.

Nākošajā dienā ceļš veda mūs uz Arches N.P, kurš atradās pāris stundu braucienā. Vienā vietā Džons nogriezās pa nepareizo ceļu, kurš veda uz dienvidiem, nevis ziemeļiem. Ievēroju, ka saule atrodas nepareizā pusē mašīnai. Pārbaudīju mūsu atrašanās vietu kartē un griezāmies atpakaļ. Pazaudējām kādu pusstundu. Kad nonācām parkā, vispirms apskatījām tūristu centru. Pēc filmas noskatīšanās devāmies ceļā. Tas atkal gāja kalnā, mašīnai te bija liela slodze. Vispirms apstājāmies pie akmeņu grēdas, ko sauc Park Ave. Tur izskatījās kā iela ar akmeņu debesskrāpjiem katrā pusē. Park Ave. ir iela Ņujorkā. Tālāk ceļš veda cauri interesantiem akmeņu veidojumiem, viens salikums atgādināja 3 tautumeitas ar vainagiem galvā. Pēc tam ceļš nogriezās uz "logiem"- tie ir caurumi akmeņos. Tie atradās netālu no ceļa un bija pārpildīti ar cilvēkiem. Redzējām divkāršo arku, tur virs galvas atradās 2 tilti, savā starpā savienoti. Enija tur gribēja kāpt augšā, bet mēs atrunājām, jo vēl bija tik daudz ko redzēt. Sintija palika sēžot mašīnā, bija atkal karsta diena. Tālāk devāmies uz Delikātā tilta apskati, vispirms no tāluma. Tas izskatījās tik mazs tālu kalna galā. Tad devāmies to apskatīt tuvplānā. Meitenes ar nelielu entuziasmu pievienojās šim plānam, jo zināja, kas viņas gaida- kāpiens kalnā pēcpusdienas saulē. Pa ceļam dabūjām apstāties neskaitāmas reizes, mūsu ūdens krājumi, ko paņēmām līdz, pamazām gāja uz beigām. Džons tos pacietīgi nesa mugursomā. Es izdzēru 3 pudeles tikai kāpjot kalnā. Visiem iesaku nopirkt kamieļu mugursomas, kur ielej aukstu ūdeni, tas atvēsina muguru un ir vieglāk panest karstumu. Kad sasniedzām Delicate Arch, tas skats bija ši gājiena vērts. Nebija nevienas dzīvas dvēseles vismaz 10 minūtes, varējām netraucēti izbaudīt šo dabas brīnumu. Atpūtāmies zem tilta, skats bija tik daudzveidīgs visapkārt. Vienā pusē atradās bedre, kas izskatījās kā arēna, otrā - skats uz ieleju, sānos atradās interesanti akmeņu veidojumi. Šeit iesaka nākt vakara stundā, tad skats ir visslabākais. Tā ir taisnība, jo kāpjot lejā redzējām cilvēku grupas ejot uz turieni. Nāca krēslas stunda. Izlēmām vēl apskatīt vienu tiltu, kam mūžs varbūt nav atlicis tik garš- Landscape Arch. Tas ir ļoti plats tilts, kurš ir ļoti šaurs, varbūt metru plats. Nesen tam viena daļa bija atlūzusi. Tagad zem tā vairs nevar iet, jāskata no attāluma. Pa ceļam apskatījām vēl dažus logus. Kad braucām ārā no parka, rietēja saule, akmeņi izskatījās tik sarkani. Vispār šini apvidū dominē sarkanā smilts, kas rodas no akmeņiem. Viesnīcā pat ir brīdinājumi nelietot baltos dvieļus to slaucīšanai, jo šo krāsu nevar dabūt ārā no drēbēm. Tā ir taisnība, jo mūsu baltās zeķes vairs nekad nebūs baltas... Tā nu vakara stundā iebraucām Moab- pilsētiņā, kas atrodas blakus parkam, tikai dažu km attālumā. Iekārtojāmies viesnīcā un braucām meklēt vietu, kur paēst vakariņas. Viena restorāna reklāma bija ļoti interesanta- viņi reklamēja sportu un karioke. Domājām - mēs varētu ēdot apskatīt, kas notiek sporta pasaulē un paklausīties citus dziedot... Kad nonācām pie ši sporta bāra, izrādījās, ka tas ir paredzēts tikai pieaugušajiem. Griezāmies atpakaļ un gājām uz galvenās ielas pusi, cerībā atrast kādu ēdamvietu, kas mūs visus apmierinātu. Tāda vieta atradās, tas bija pastas restorāns ar verandu. Iekārtojāmies, pasūtījām ēdamo. Pūta neliels vējš, daži pārdomāja un aizgāja sēdēt iekšā. Mums vējš netraucēja- šeit mēs atradām visgaršīgāko ēdienu mūsu ceļojumā - šo vietu sauca "Jays pasta". Es tik garšīgas kartupeļu klimpas "enoki" sen nebiju ēdusi. Atnākot atpakaļ viesnīcā, izlēmām aiziet nopeldēties. Baseins bija pilns ar iereibušiem jauniešiem - Sintija aizgāja atpakaļ uz istabu, mēs ar Džonu palikām. Moab ir slavena kā party pilsēta, jo te apgrozās daudz jaunu cilvēku no visas pasaules. Šini ceļojumā satikām daudz vācu un franču tūristus. Ši bija mūsu pēdējā nakts Utah štata, nākošajā rītā devāmies atpakaļceļā uz mājām.

Ceļš uz mājām atkal veda cauri Kolorado kalniem, šoreiz mēs zinājām stratēgiju- cauri kalniem ir jābrauc lēni un neko neforsējot. Izlēmām, ka šis darbs būs javeic Džonam, kā jau vīrietim pienākas. Viss gāja kā pa taukiem, līdz sasniedzām garo tuneli. Satiksme kustējās lēni kalnā augšā un smagā mašīna, kura atradās mums priekšā sāka iet atpakaļgājienā. Džons iekliedzās, jo domāja, ka mašīna mums uzbrauks virsū. Es viņam teicu, lai brauc pa labi, jo tur vietas bija diezgan. Tā mēs apbraucām apkārt smagajai mašīnai un bijām sveiki un veseli. Ceļa malās redzējām daudz mašīnu, kuram bija problēmas ar braucienu kalnā. Viena mašīna, kas veda zirgus laida tādus melnus dūmus ārā no izpūtēja, varēja domāt, ka zirgi tajos nosmaks. Izbraucot cauri tunelim ceļš gāja no kalna lejā. Nolēmām, ka mums ir laiks iebraukt apskatīt Buffalo Bill kapavietu, kas atradās Golden pilsetā un nebija pārāk tālu no ceļa. Viņš tika apbedīts pašā kalna galā kopā ar sievu, šeit viņš pavadīja savas dzīves pēdējas dienas. Tiem, kas nezina, Buffalo Bill šeit bija slavens ar rodeo un citām atrakcijām. Viņš savus rodeo priekšnesumus bija aizvedis arī uz Eiropu, kur visi karaļi un karalienes to apmeklēja. Pasteidzoties priekšā varu pateikt, ka nākošajā dienā mēs apskatījām viņa māju- muzeju North Platte pilsētiņā. Tā ka šaja ceļojumā redzējām ne tikai dabas parkus, bet uzzinājām vairāk par Buffalo Bill Cody. Viņa vārdā ir nosaukta pilsēta Wajoming štata, tur mēs bijām vairākus gadus atpakaļ, kad ceļojām uz Montanas štatu, kur atrodas Glacier N.P. Krievijas cars Nikolajs bija atbraucis pie viņa , lai iemācītos nošaut bizonu. Vēl gribu pieminēt, ka netālu no mūsu naktsmājām North Platte pilsētiņā mani apstādināja policists. Es viņu redzēju jau pa gabalu , jo viņam bija ieslēgtas mirgojošās spuldzes un samazināju ātrumu. Tikko kā pabraucu viņam garām, viņš sāka braukt man aizmugurē. Viņš man piesējās, ka es neesmu nogriezusies uz kreiso līniju. Iedeva papīru ar brīdinājumu. Otrā dienā redzēju uzrakstu ceļa malā, ka vajag vai nu samazināt ātrumu vai nogriezties pa labi vai kreisi, ja redz mašīnas ceļa malā ar brīdinājuma gaismām. Tā ka es neko nepareizi nebiju darījusi, viņam vienkārši gribējās piesieties un pārbaudīt, kas brauc, varbūt noķer kādus dzērājus vai noziedzniekus. Nākošajā dienā izbraucām cauri Nebraskas un Iowas štatiem .Vēlreiz aizgājām uz pionieru muzeju, kurš atrodas Nebraskas štata uz 80 ceļa. Mājās atbraucām vēlu naktī.

Gribu pieminēt, ka Džons par šo un citiem ceļojumiem apraksta savā mājas lapā (blog), kura in angļu valodā. Tās nosaukums- Marathon Pundit.