Vispasaules Jauniešu konference... Nu vismaz tā bija domāts
|
Žigimants fon Krēsliņš
|
Pienācis vasaras lielākais notikums- brauciens uz Meksiku. Kā es līdz tam tiku? Vairs īsti neatceros, bet kaut kur internetā pieteicos kā dalībnieks uz vispasaules jauniešu konferenci. No katras valsts tika apstiprināti divi dalībnieki. Līdz tam vajadzēja sūtīt kaudzi ar informāciju par sevi un savu organizāciju. Vēlāk motivācijas vēstules un vēl visādas blēņas. Pēc nedēļas tika noskaidrots, ka daļa informācijas ir aizgājusi, bet daļa nē. Aizsūtīju pa jaunam. Pēc laika sāka nākt brīdinājumi, ka mani izņems no kandidātu saraksta, ja neaizsūtīšu trūkstošo informāciju. Aizsūtīju 4.(!) reizi. Atkal brīdinājums, ka izņems no listes. Beigās esmu zaudējis cerības un aizsūtu dusmīgu e-pastu ar savām pārdomām. Dusmīgu un rupju. Tās galvenais vadmotīvs ir- ejiet ieskrieties ar savu konferenci.
Tomēr jūlija beigās atnāk e-pasts, kurā apgalvo, ka esmu izvēlēts par vienu no diviem Latvijas dalībniekiem. Labākais šajā pasākumā ir tas, ka Meksikas valdība 100% apmaksā ceļu un uzturēšanās izdevumus! Latviski runājot- haļava. Tālākais ir eņģeļa pacietības jautājums, jo uz e-pastiem organizētāji neatbild, un nekādu papildus informāciju nesūta. Kaut kad atnāk informācija, ka tuvāko dienu laikā būs visa nepieciešamā informācija. Kā tad...Toties kad esmu izbraucis pastopēties pa Eiropu, Polijā izlasu e-pastu, ka pāris dienu laikā jānosūta šiem savus pases datus lai var nopirkt biļetes. Nu bļāviens....
Kad atgriezies nosūtu datus, atkal seko klusuma brīdis. Piecas dienas pirms konferences sākuma beidzot saņemu savus lidojuma datus. 21. augustā sakārtoju somas. Stopiem dodos uz Rīgu, lai nakti pirms izbraukšanas bez stresa pārnakšņotu pie mammas. Diezgan ātri nomainot 5. mašīnas un saņemot nelielu lietus devu, ierodos Rīgā. Nākošajā dienā bez liekiem piedzīvojumiem iereģistrējos lidojumam uz Amsterdamu. Brīdī, kad man tiek izsniegti boarding-pass, saprotu, ka es tiešām lidoju uz Meksiku. Vēl mirklīti pastrīdos ar darbinieku, kurš manu tūrisma mugursomu negrib atzīt par rokas bagāžu. Tomēr mans šarms un daiļrunība dara savu- drīkstu somu ņemt līdzi. Iespējams, ka palīdzēja arī pāris epiteti, ko veltu dāņu pārim, kas velkot garām savu pustonīgo somu, nolemj nedaudz saīsināt ceļu uzbraucot uz maniem kāju pirkstiem.
Lidmašīnā uz Amsterdamu ir garlaicīgi. Laiks vispār neiet uz priekšu. Nedaudz jautrāk ir pašā Šipholas lidostā. Nevaru atrast no kuriem vārtiem izlido lidmašīna uz Meksiku. Prasu vienai lidostas darbiniecei. Tā mani aizsūta velns sazin kur. Lidostas otrā galā cita meitene rausta plecus un izsaka minējumu, ka lidojumu uz Meksiku vispār nav, bet ja ir tad pavisam noteikti no lidostas otra gala. Šipholas lidostā esmu pirmo reizi un nav ne jausmas vai šeit ir viens termināls, vai vairāki. Laiks ir vairāk kā stunda, tomēr ja jābrauc uz vēl kaut kurieni, tad laika ir pavisam maz. Par laimi satieku meiteni, kas neizskatās kā nupat no kokaīna bāra nākusi. Viņa paskatās kompī un atrod, ka man jālido no F8. Līdz tam F8 ir krietns gabals ko pasoļot. Pa vidu lidostai ar humoru apveltītie holandieši ir uzcēluši pasu kontroli, kuras eksistencei tieši šeit es neredzu nekādu jēgu.
Melna kā nakts beibe, kas pēc eiropieša izskatās vismazāk no visiem klātesošajiem, skaļā un drūmā balsī aicina eiropiešus nākt pie viņas. Visi tēlo meksikāņus un izliekas viņu nedzirdam. Kundze ir neatlaidīga un es iekrītu. Saku, ka esmu eiropietis. Viņa pasmaida ļaunu smaidiņu un sāk pētīt manu pasi. Kaut ko pēta un tā vien šķiet, ka meklē iespēju pie kaut kā piekasīties. No kurienes? Uz kurieni? Ko Meksikā? Pēc neilga brīža viņa mani ir tā piebesījusi, ka gandrīz pajautāju ko viņa pati dara Eiropā un vai cukurniedres ir jau novāktas. Par laimi savaldos un jau pēc brīža, lai arī negribīgi, viņa man atdod pasi. Tagad saprotu, kāpēc neviens neatzinās, ka ir eiropietis.
Atrodu savus vārtus un gandrīz uzreiz pamanu Simonu. Simons ir no Austrijas un ir viens no 10 IFM dalībniekiem, kas piedalīsies konferencē.
Stundu pirms izlidošanas sākas iekāpšana. Acīmredzami, ka holandiešiem nav ko darīt, jo viņi nolemj vēl pirms pašas iekāpšanas, laist somas caur skeneri. Mēs ar Simonu esam uz tirsas, jo līdz šejienei nemaz nevar tikt jau vienreiz neizejot kontroli. Pie tam drošībnieki izskatās visai jautrā prātā. Īstenībā pēc Šipholas lidostas es sapratu, ka atļaut legalizēt vieglās narkotikas Holandē nebija prāta darbs. Skeneris ir viens un cilvēku rinda stiepjas až līdz Beļģijas robežai. Pēc stundas parādās rindas gals. Vēl pēc stundas lidmašīna ir pilna.
Lidmašīna ir lielākā, ar kuru līdz šim ir gadījies lidot. Biznesa klase ir otrajā stāvā,parastie mirstīgie izvietojās pirmajā. Mana vieta ir tieši pie ieejas. Priecājos, ka būs kur izstiept kājas. Stjuarts stāv man tieši pretī un aizdomīgi smaida. Kad tiek aizvērtas durvis, saprotu kāpēc. Durvīm ir tāda liela, uz iekšu izvirzīta apakšējā daļa. Par izstieptām kājām varu aizmirst. Stjuarti vēl kādas 20 minūtes staigā apkārt pilnīgā bezsakarā un ik pa brīdim ieiet kaut kādā privātajā telpā, no kurienes nāk ārā smaidīgi kā vinagretu saēdušies. Cik var noprast, tiek uzvilkts kāsis. Kad telpā ir pabijuši visi apkalpes locekļi, visiem liek sasprādzēties. Smaidīgais apsēžas man pretī un pa telefonu sazinās ar pilotu. Holandiešu valodu nepārvaldu, bet aptuveni sarunu iztulkoju šādi.
-Mēs esam gatavi. Mēs te uzpīpējām, manis pēc varam arī lidot.
-Hanna, arī uzpīpēja?
-Jā, Hanna arī uzpīpēja. Kā pašiem- izvilksiet lidojumu ar esošajiem krājumiem?
-Mēģināsim ha- hā, gan jau ha-hā.
Pēc sarunas lidmašīna beidzot sāk kustēties. Dikti tālu gan netiekam, jo pirms pacelšanās, piloti acīmredzot nolemj pirms tālā ceļa mazliet nosnausties. Minūtes 30 vērojam lidostas angārus. Beidzot, ar pusotras stundas kavēšanos esam gaisā. Pasažieri saslēdz televizorus, stjuarti dodas uzvilkt kāsi. Televizoriņi ir laba lieta- pats vari regulēt un skatīties ko gribi- filmas, lidojuma datus, spēlēt tizlas spēlītes vai klausīties mūziku. Izvēlos skatīties filmas. Paēdu salīdzinoši labas pusdienas un mēģinu pagulēt. Lai gan spilventiņš un sedziņa ir, aizmigt kaut kā nevaru. Apskaužu čalīti man blakus, kurš visas 11 lidojuma stundas pamanās noraut masā, pamostoties akurāt uz ēdienreizēm. Lidojums paiet diezgan mokoši. Starpība starp Rīgu un Mehiko ir 8. stundas. Ielidojam 18:00. Lidostā pēc nostātiem kādam ir mūs jāgaida. Taču sākumā ir jāiziet pasu kontrole. Jau lidmašīnā aizpildījām kaut kādu deklarāciju, kurā nozvēramies, ka nevedam ieročus un kokerspaniēlus un laicīgi vāksimies mājās.
Izstāvam nenormāli garu rindu, zīmodziņš pasē un esam Meksikā oficiāli.
Kā jau man likās, nevienam mēs nafig neesam vajadzīgi. Lidojuma laikā mazliet sviestā saiet Simons. Viņš ierauga starp sagaidītājiem sievieti ar lapiņu rokās, uz kuras rakstīts Michael Walter. Simona uzvārds ir Walter. Viņš man izskaidro, ka viņa vecāki gribēja viņu saukt par Mihaēlu, un viņš ir mazliet pārsteigts, ka nav rakstīts Simons, un kā gan sieviete varēja zināt viņa, ķipa, otro vārdu. Bet sieviete noteikti gaida viņu. Uz tādu stulbumu pat ātrumā neko nevaru atbildēt, tāpēc ļauju Simonam pāris minūtes papūderēt sievietei smadzenes. Brīdī, kad liekās, ka sieviete tūlīt sāks kliegt, paņemu Simonu zem rokas un stiepju prom. Simons izskatās sašauts.
Nedaudz pavazājamies pa lidostu un pēc kāda laika tomēr atrodam džekiņu, kurš it kā gaida WYC dalībniekus. Gaidīšana izpaužas sēdēšanāvisgrūtāk pamanāmā stūrī un dzenājam telefonā čūsku. Puisis izskatās aizvainots, ka jābeidz spēlē un jāpavada mūs uz pulcēšanās vietu. Pulcēšanās vietā mūs jau gaida kādi 20 cilvēki, kuri ielidojuši pirms mums. Mums ir jāpiereģistrējas, jāuzraksta cikos mēs vāksimies mājās un par kaut ko jāparakstās. Tagad jāgaida vēl cilvēki lai būtu pilns autobuss. Uz Leonu jābrauc vēl 5 stundas. Esam starā. Kad atlidos vēl kādi cilvēki nav zināms. Pēc stundas neliels bariņš ierodas ar Frankfurtes reisu. Visi ir noguruši. Par laimi ilgi vairs nav jāgaida. Dodamies uz autobusu. Autobuss ir ļoti ērts- patiesībā labākais ar ko līdz šim esmu braucis. Nepaiet ne 10 minūtes kad atslēdzos. Tas gan nav uz ilgu, jo neskatoties uz to, ka ir jau nakts, katrs sevi cienošs meksikānis noteikti uzpīpinās braucot garām, apdzenot viņu, vai vienkārši tāpat.
Pēc 4. stundām esam klāt. Pēc pusstundas jau nomazgājies rauju masā. Mans istabas biedrs ir islandietis (islandietis, nevis īslandietis). Puisis ir uz goda un kļūst par manu labu draugu. Viss ir kolosāli akurāt 3,5 stundas. Tieši 7. mana istabas biedra telefons izdod tādas skaņas, ka ar vājākiem nerviem apveltīts cilvēks gluži vienkārši dodas uz vannas istabu un pārgriež sev vēnas. Skaņa atgādina gārdzienu, ko izdod vikings, kad viņa pakaļā, skanot Mocarta Burvju flautai, tiek liets izkausēts svins. Kā modinātāja signāls ir ideāls. Signi pielec kājās un metas uz tualeti. Es kaut kā stulbi iedomājos vēl pusstundiņu pagulēt. To pamana Signi mobilais un laiž vaļā bļāvienu. Pielecu kājās un sāku atvainoties. Sajūta tāda, ka vispār neesmu gulējis. Galva ir pilnīgi stulba. Duša nelīdz. Kaut kā aizvelkos uz brokastīm. Brokastis ir bagātīgas. Izvēle tiešām nenormāli liela. Paēduši ejam uz autobusu, kurš vedīs mūs uz Leon Poliforum- konferenču centru. Mēs vēl nezinām, ka no mūsu viesnīcas līdz šim centram ir nepilnu 5 minūšu gājiens. Arī šoferis to nezina un brauc kaut kur pilnīgi kreisi. Apmetam normālu līkumu, izrēcamies par šoferi, kurš zvana un uz kaut ko lamājās. Pēc nepilnām 10 minūtēm esam klāt. Izkāpjot no autobusa, ielas pretējā pusē, aptuveni 200 metrus tālāk ir redzama mūsu viesnīca...
Ejam iekšā. Tur mūs noķer baltos kreklos ģērbti brīvprātīgie, kas atkal liek reģistrēties. Mums izsniedz somiņas ar konferences dokumentiem, caurlaides un liek uz kaut kurieni iet. Tā īsti uz kurieni neviens nezina. Tikko uzkāpjam trešajā stāvā, mūs noķer pie rokas un iestiepj kaut kādā zālē. Izrādās šeit tūlīt sāksies atklāšana. Tas tūlīt tiek skaitīts pēc meksikāņu laika, kas ļoti atšķiras no eiropiešu. It kā mērvienības ir tās pašas- minūtes un stundas, bet atšķirība ir ļoti liela. Precīzi cik, pateikt nevaru, jo tā ir atkarīga vēl no dažādiem blakus apstākļiem un nedēļas laikā to atkost nav iespējams. Šobrīd tūlīt nozīmē stundu un 5. minūtes. Zālē sanāk visi dalībnieki, aptuveni 400 cilvēki no visas pasaules. Standarta svinīgās frāzes, bla, bla, bla. Mums tiek izdalīta darba kārtība un sākas konferences pirmā daļa. Pie ieejas var saņemt aparātiņu ar austiņām, kas nodrošina tulkojumu. Darba valodas ir angļu, spāņu un franču. Šo uzparikti var dabūt atstājot ķīlā kādu savu dokumentu. Lielai daļai dokumentu līdzi nav. Dikti liela skāde no tā nav, jo līdz pusdienām šā kā tā tulkojumu nodrošina tikai no angļu uz spāņu valodu. Pārējie var sūkāt ledu. Ledus ir pieejams lielos daudzumos, tāpat kā dzeramie un uzkožamie.
Galvenais konferences mērķis ir izstrādāt dokumentu, kas ir balstīts uz Tūkstošgades attīstības mērķiem un kurā ir iekļautas jauniešu vajadzības. Lai to varētu izdarīt, mēs dalāmies dažādās grupās un diskutējam, diskutējam, diskutējam....
Pusdienas tiek pasniegtas pēc meksikāņu laika. Pie galdiņa sēžam pa 10 cilvēkiem. Katru galdiņu apkalpo 2-3 meksikāņi, kas nekur nesteidzas. Dažiem, kuriem ir smukākas sejas, iedod zupu. Man nedod. Kad mazliet sapsihojos, atnes arī man. Nepaiet ne stunda, kad tiek pasniegts otrais. Zivs, kas izskatās mirusi dabīgā nāvē un rīsus- akurāt tik daudz, lai liekot roku uz sirds varētu teikt- „ Bet rīsi taču bija”. Desertu gaidīt nav pacietības. Pēc programmas vajadzētu būt 2 stundu pārtraukumam, taču mēs esam iekavējuši, tāpēc dodamies pa taisno strādāt.
Riktīgi nāk miegs. Negribas ne strādāt, ne alu, ne seksu- vienkārši gulēt. Mēģinu dzert kafiju. Tad vēl vienu kafiju. Lietuvietis Romualds iesaka iedzert kafiju ar kolu. Esmu tik stulbs, ka parakstos. Kādas 5. minūtes miegs tiešām nav prātā, jo labojot vairākus rekordus skriešanā telpās, sēžu tualetē un lamāju Romu.
Pirmo stundu no pēcpusdienas sesijas es kaut kā izturu. Pauzītē atrodu nomaļāku stūrīti un nolemju mazliet pasēdēt. Romas saka, lai eju uz viesnīcu gulēt, tomēr jau pirmajā dienā nosačkot pasākumu galīgi negribas. Tā es prātīgi pasēžu un truli skatos vienā punktā. No transa mani izrauj viena no brīvprātīgajām, kura prasa vai ar mani viss ir kārtībā. Atbildu, ka, protams, viss ir kārtībā, vienkārši nolēmu mazliet pasēdēt un izvēdināt galvu. Brīvprātīgā saka, ka viss kārtībā, vienkārši viņa pirmo reizi redz cilvēku, kas pusotru stundu nepamirkšķinot acis var blenzt uz stendu. Neticīgi paskatos pulkstenī. Tiešām ir pagājušas gandrīz 90 minūtes. Man liekās, ka maksimums 15. Katrā ziņā jūtos mazliet labāk.
Sāku runāties ar meiteni. Viņa izrādās no Ukrainas. Brīvprātīgie uz šo pasākumu varēja pieteikties no jebkuras pasaules valsts, galvenais kritērijs bija angļu un spāņu valodu zināšanas. Pašam jāsedz ceļa izmaksas, savukārt organizētāji apmaksā uzturēšanos. No organizatoriskās puses viņa neko daudz vairāk par mani nezinot, jo plānu acīmredzot izstrādā FIB un tur to maksimālā noslēpumā.
Tikmēr atkal mainās darba grupas un es esmu ierauts procesā. Pēc 10 min. atkaljūtu, ka „lidoju”. Smaidu kā tāda izdirsta jāņoga un cenšos neaizmigt. Par kaut ko jābalso. Visi ceļ roku par. Es arī. Tikai viss notiek kaut kā nenormāli ātri un kamēr esmu pacēlis roku, izrādās esmu vienīgais pret. Mani vēro ap 30 acu pāriem un acīmredzami gaida paskaidrojumus. Ko es varu paskaidrot, ja es pat īsti nezinu par ko bija balsots? Mēģinu tikt cauri ar vienu no savām ejošākajām frāzēm- „ Man liekās, ka mēs par šiem jautājumiem runājam pārlieku vispārīgi, neiedziļinoties lietas būtībā” , un klusībā lūdzos lai tas neizklausītos nenormāli stulbi. Paldies Dievam, viena meitene, kas izskatās pēc hitlerjūgenda vadītājas, kaismīgi iesaucās- „ Nu re, bet ko es jums teicu- šis dokuments nekam neder! Tik vispārīgās frāzēs runā tikai politiķi. Mums jābūt konkrētākiem!”
Skan murdoņa un visi kaut ko sāk pārtaisīt. Netālu no manis sēž jau pieminētā brīvprātīgā ukraiņu meitene, kas man padod zīmīti. Tur skaidrā krievu valodā rakstīts
- Tī vobšče sam poņjal što toļko što ļapnul?
- Ņet, no mņe po..j
Atpakaļ atnāk trīs smaidiņi un teksts
-Nu ja tak i poņala
Apmēram pēc stundas dokuments ir gatavs. Lieki piebilst, ka tās stundas laikā, lai gan ar vaļējām acīm, tomēr esmu nosapņojis pāris sapnīšus. No pusmiega stāvokļa mani izrauj papīru čupa, kas man tiek iegrūsta rokās un jautājums- „ Un kā izskatās tagad?” - Kā, kā? Lapas baltas, burti melni, tā arī izskatās.
Tēloju, ka iedziļinos lapā un saku- „ Ok! Lieliski!” Skan apmierināta murdoņa un balsojot dokuments tiek pieņemts.
Vakariņās esam ar pusotras stundas nokavēšanos. Paēdam pēc meksikāņu izpratnes rekordātrumā- nepilnā pusstundā. Pilnīgi neviens pat neiepīkstas par to, ka vakarā ( proti tagad) derētu kāds aliņš. Pirmā diena noslēdzas ar to, ka tupi aizejam gulēt. Šķiet, ka aizmiegu pat vēl īsti neienācis istabā.
Rīts sākas burvīgi. Esmu izgulējies. Paēdu brokastis un eju uz Poliforumu. Pie ieejas kaut kāda drūzmēšanās. Izrādās meksikāņi sapratuši, ka te notiek kaut kas nenormāli svarīgs, tāpēc, drošs paliek drošs, ir uzstādīta drošības kontrole. Pipec. Kādas 15 minūtes jāgaida lai vispār tiktu iekšā. Nākamais pārsteigums ir pie eskalatoriem. Tur arī stāv divi ambāļi un skenē caurlaides. Skenējamais aparāts gļuko un viens no brašuļiem dodas pēc jauna. Laikam jau kaut kur minēju, ka meksikāņi nesteidzas....Rīta daļa sākas ar stundas kavēšanos. Atkal ir darba grupas, toties šodien es vismaz saprotu kas notiek. Esmu grupā- nabadzība un sociālā atstumtība. Strādājam pie dokumenta teksta. Iet raiti un pusdienas kavējam vien 20 minūtes. Pēc pusdienām kopā ar Romu dodamies iepazīt supermārketu.
Tas ir milzīgs. Pie ieejas stāv apsargs, kurš liek Romam nodot somu, bet man ap fotoaparātu aplīmē lencīti, ķipa, es viņu te neesmu nospēris. Nodot somu aizņem vien trīs minūtes, vienkārši jāpagaida kamēr meitene beigs šķirstīt žurnālu un iedos mums numuriņu.Cenas patīkami pārsteidz. Īpaši nodaļā ar šķidrumiem. Karstasinīgais leitis gatavs nopirkt visu nodaļu. Es vēl neesmu samainījis naudu, un labi vien ir, jo tiešām gribas nopirkt visu.Uz doto brīdi Romas nopērk 2 alus, lai remdētu slāpes pēc zināšanām. Vēl mazliet pabrīnos augļu nodaļā. Man līdz šim nebija ne mazākā priekšstata par lielāko daļu šeit nopērkamo augļu eksistenci.
Saņemt somas jau ir sarežģītāks process. Tas nekas, ka tagad tur jau ir divas meitenes. Viena skaita naudu, otra pa telefonu runā ar Rikardo. Manā izpratnē, nav dikti sarežģīti runājot pa telefonu, paņemt numuriņu un iedot somu. Bet tas ir tikai manā izpratnē....Somu iedod tā, kura skaitīja naudu. Pēc nieka 7., varbūt 8. minūtēm.
Mums vēl ir stunda laika, tāpēc apsēžamies turpat netālu un izdzeram alu. Ejam atpakaļ. Faktiski uz katra stūra stāv policija. Ik pa laikam garām pabrauc armijas džipi, kuros sēž līdz zobiem bruņoti armijnieki, turot pirkstu uz automāta mēlītes. Meksika šobrīd nav tā drošākā valsts ceļošanai, jo vidēji ik dienas ap 20 cilvēkiem dodas pie senčiem pret savu gribu. Kā man stāstīja vietējais, ir divas galvenās problēmas- narkotikas un nelegālie imigranti, kas cenšas tikt uz ASV. Ir daudzas bandas, kas nodarbojās ar šo biznesu, un lai viss pasākums neizskatītos nenopietns, kādu ik pa laikam nolaiž no kātiem. Citreiz nogriež galvas un izliek mazā improvizētā personālizstādē. Leonā esot droši, bet ziemeļos ejot vaļā tā, ka pat Brūss Viliss nevarot līdzēt. Nezinu, es personīgi visu laiku jutos ļoti omulīgi un droši. Arī tagad redzot armijas džipus, sagribējās nofočēt.Redzot pievērstu kameru, trīs armijnieki sāka māt ar pirkstu un kratīt galvu. Lai man būtu pavisam skaidrs, viens pat pagrieza automātu uz manu pusi. Pacēlu gaisā īkšķi un ar apburošu smaidu uz lūpām nospiedu fotografēšanas pogu. Tēlojot muļķīti līdz galam, nokliedzos- „grazias!” un ar izpildīta pienākuma apziņu dodos strādāt.
Pēcpusdiena izvēršas sviestaina. Visi kopā esam konferenču zālē. Tagad ir jāpieņem visa rezolūcija kopumā. Viņa sastāv no 14 paragrāfiem.Sākas pilnīgākais bulšits jau pie pirmā- tehnika un inovācijas. Panesas diskusijas ne par ko. Delegāti nevar vienoties un lai pieņemtu šo paragrāfu paiet divas stundas. Paliek 3 stundas visiem 13 atlikušajiem paragrāfiem. Otro paragrāfu pieņemam nepilnā pusotrā. Galva kūp, laika nav, bet ne visi to saprot, jo daži spāniski runājošie, runā vienkārši runāšanas pēc.
Pie trešā paragrāfa balsošanā par un pret balso apmēram vienāds skaits. Kāds uzdod samērā loģisku jautājumu- „ Cik vispār ir balsstiesīgo?” Saskaitot sanāk 163. Visiem parauj rēka, jo sanāk, ka vairāk par 200 delegātiem jau ir noziepējuši astes. Lai arī spīkeri aicina nediskutēt par nebūtiskiem jautājumiem, ir patrioti, kas prasa vārdu un runā, runā, runā....
Plkstn. 19:30 tulki paziņo, ka viņu darba laiks jau pusstundu kā beidzies. Ar mums bija jauki, bet bez mums būs vēl jaukāk, tā kā varam iet ieskrieties. No delegātiem piesakās brīvprātīgie tulki. Protams, viņi nav profesionāļi un viss notiek daudz lēnāk. 21:00 zālē ietešas kāds no restorāna un paziņo, ka ja mēs komētas ātrumā nebūsim lejā restorānā, vakariņas varēsim pirkt supermārketā. Skan gaviles (kā nu ne, ja vakariņas bija paredzētas 19:00) un izsalkusī tauta metās rīt. Viesmīļi arī grib mājās, tāpēc apkalpo patiešām ātri.
Pārskaitot balsstiesīgos zālē, sanāk vairs tikai 121. Nav brīnums, jo vakara daļa atgādina neizdevušos komēdiju. Tālākais gan iet ātri. Lielākajam pļurkšķim vairs nedod mikrofonu. Dienvidamerikāņi gan mazliet mēģina buntoties un cenšas runāt bez mikrofona, taču beidzot arī tolerantie eiropieši ir izvesti no pacietības un sola sadot bietē. Skan aplausi un beidzot sākas konstruktīvs darbs. Bez 10 minūtēm pusnaktī darbiņš ir pabeigts. Nenormāla atvieglojuma sajūta. Kāds no priekiem pat norauj zobu. Dodamies mājās.
Pie viesnīcas ieejas jau čupojās jaunatne. Braukšot uz centru tusēt. Brauciet, brauciet...vēl daļa dodas tepat uz kaut kur netālu esošo bāru. Mēs ar Romu prātīgi atkorķējam vaļā laikus iegādāto tekilu. Tilpums reāli iespārda- 1,75 litri. Cena arī- 84 peso. (1lats =23 peso). Uzdzeram limonādi, kuras tilpums man arī ir svešs- 3,3 litri. Stundu pasēžam, parunājam par dzīvi, par basketbolu, par...labi, šo varbūt lasīs arī mazi bērni, tāpēc apstāsimies pie basketbola. Tilpums samazinājies līdz pierastajiem 0,7. Izlemjam arī mēs aiziet uz netālu esošu bāru. Kur tas atrodas, nav ne mazākās nojautas, bet jāiet ir. Salejam atlikušo ugunsdziru 2. minerālīša pudelēs, divās salejam limpeni un ejam.
Bārs izrādās vien pārsimts metrus no viesnīcas. Ierasties kafejnīcā ar savu minerālūdeni laikam nebūtu pārāk smuki, tāpēc prātīgi to izdzeram. Gribam pacienāt arī rūķīti pie ieejas, taču diemžēl nepārvaldām spāņu valodu un uz angļu mēli viņš nereaģē. Romas gan apgalvo, ka rūķītis ir miedzis viņam ar aci, no kā var spriest, ka iedzert mazais rakaris grib. Mēģinām ieliet viņam mazliet mutē. Daļu mūsu jaunais draugs palaiž gar lūpu, bet daļu tomēr norij. Romas prasa rūķītim atļauju ar viņu nofotografēties. Viņš ļauj.
No intelektuālām diskusijām mūs izrauj serbs, kura vārdu vairs neatceros. Serbs iznāk ārā un prasa ko mēs pie velna te darām? Iepazīstinām viņu ar rūķīti un sakām, ka tūlīt visi trīs iesim iekšā. Serbs ir skeptisks un saka, ka diez vai tā ir laba ideja, jo pirmkārt saimnieks būs dusmīgs, otrkārt šis koka rūķītis varētu būt diezgan smags. Romas mierinot plikšķina rūķim pa pakausi un sola atnākt rīt.
Iekšā cilvēku nav daudz, toties visi jauki. Piesēžu pie kostarikāņu galdiņa. Viņi runā angliski tikpat labi cik es spāniski. Šobrīd tam vairs nav nekādas nozīmes, jo mēs vairs nerunājam ne ingliš, ne spēniš, bet internešinal drankiš. Kādu stundu runājamies, tad sākas fesķivaļ pesņi i pļaski, proti, visi vienlaikus kaut ko dzied savās valodās un mēģina dejot. Mēģina ir īstais vārds, jo par dejošanu to var uzskatīt tikai ar stilba kaulu pa pieri atrāvies neandertālietis.Ap plkstn. 5. mūs vienkārši izmet ārā. Kā mēs pārnācām mājās, vēsture klusē. To ka pie samaņas nācu tikai 14:00 gan atceros skaidri.
Kas ar konferenci? Lielākai daļai viņa ir beigusies, jo kaut kā tika izvēlēti 10 cilvēki no visa bara, kas runās ar valdību pārstāvjiem, vēl pārdesmit, kas to visu var novērot, bet pārējiem- paldies, esat brīvi. Es, tāpat, kā 80% pārējo esmu starp pēdējiem. Par to galīgi nesūdzos, jo nu man ir daudz brīva laika. Mēs drīkstam iet uz Poliforumu ēst, bet uz otro un trešo stāvu mūs nelaiž.
Tā kā es jūtos puslīdz normāli, pieņemu, ka arī Romualds jūtos līdzīgi un dodos viņu modināt. Romas atgādina spārnā ievainotu sikspārni. Attaisu vaļā dušu, uzgriežu maksimāli aukstu ūdeni un iestumju iekšā savu lietuviešu draugu. Klausos atsauksmes. Neko glaimojošas tās nav, turklāt pārsvarā krievu valodā. Pēc pāris minūtēm Romas ir kaut kam gatavs. Šodien nolemjam apskatīt Leonas vecpilsētu. Turp jābrauc ar autobusu. Vispār Leonā ir tā, ka nav metro, toties ir autobusi, kas kursē pa vien viņiem paredzēto ielas daļu. Tāpat kā citviet metro, autobusi ir dažādās krāsās. Šobrīd mums vajag zaļo līniju.
Lai izvairītos no bezbiļetniekiem ir izdomāta perfekta sistēma- autobusu pieturas ir smuki iežogotas, un ieeja ir samaksājot 7. peso onkulim, kurš sēž pie ieejas un cenšas izskatīties dusmīgs. Pati pietura atrodas aptuveni metru virs ielas līmeņa. Piebrauc autobuss, durvis atveras tieši žoga spraugās un laipni lūdzam!
To, ka esmu garš, zinu jau labu laiku. To, ka esmu nenormāli garš, sapratu tikai Meksikā. Vietējie lūr uz mani gluži tāpat kā senie indiāņi lūrēja uz pirmajiem krastā izkāpušajiem spāņiem. Jūtos kā tāds Ļeņina piemineklis Ņižņijnovgorodā. Smieklīgākais ir uz ielas. Neviens it kā uz tevi neskatās, bet atliek atskatīties, a tur stāv bari ar atvērtām mutēm un vienkārši lupī virsū. Ieraugot, ka es uz viņiem skatos, meksikāņi atjēdzas un tēlo, ka neskatās. Mutes vismaz aizvērtu, jefiņi....
Saņēmis nedalītu uzmanību, izkāpju pieturā Centro Historico. Paejamies nedaudz uz priekšu un tiešām esam šaurās ielās ar vecu apbūvi. Daudz baznīcu. Vispār baigi skaisti. Pilnīgs pretstats Eiropai. Baudot arhitektūru klīstam turp un atpakaļ. Izbrienam pie kaut kāda skvēra pie ārkārtīgi skaistas baznīcas. Romas prasa alu. Blakus ir kaut kāda bodīte, ejam iekšā. Dzirdot, ka mēs runājam lietuviski, pārdevējs prasa no kurienes mēs esam. Šis būs jau kaut kāds 10 cilvēks kas to grib zināt. Ir pārbaudīts, ka nosaukumi Latvija, Lietuva vai pat Baltija vietējiem neizsaka pilnīgi neko. Cilvēki tik māj ar galvu un domās mūs noteikti ierindo kaut kur kaimiņos Ziloņkaula krastam.Tāpēc lai izbēgtu no paredzamā nākamā jautājuma- „ A kur tas ir?” , sakām, ka no Eiropas. Ak jā- šis ir pirmais džeks, kas runā angliski.
-No kuras vietas Eiropā?
-Baltijas valstis
-Ō! No kuras precīzi- Latvijas, Lietuvas vai Igaunijas?
Patīkams pārsteigums. Vēl savas piecas minūtes pļāpājam. Vīrs zina nosaukt arī galvaspilsētas. Nē, Liepāju gan nezinot, bet tagad zināšot, ka tā esot labāka par Rīgu.
Nopērkam pa alum. Lai gan pārdevējs brīdina, ka uz ielas dzert ir nelegāli, un tepat aiz stūra esot policijas iecirknis, mēs tomēr dabeidzam aliņus skvērā un vēl nododam tukšās pudeles. Katra maksā 5. peso , kas ir vismaz 6 reiz vairāk nekā Latvijā.
Uz dienas beigām ieklīstam tipiskā vietējā tirgū. Ejas šauras, visur tev mēģina kaut ko iesmērēt, bet nav pārlieku uzbāzīgi. Cenas var nokaulēt kapitāli. Tirgus otrajā stāvā ir pilns ar proletariāta tipa ēdnīcām. Riskējam nopirkt pāris taco. Prasu pārdevējam vai gaļa nav asa. Viņš nesaprot.Kustinu pirkstus pie mēles un viebjos. Viņam aiziet. Saka- „ No, no, senor, no, no!” Paņemu trīs maizītes.Izejam ārā un apsēžamies ielas malā. Nokožu krietnu gabalu no taco....
Pārdevējs ir lielāks dirsējs par Gēbelsu. Sajūta ir tāda, ka man mutē būtu iemīzis pats Zmejs Gorīničs ( viņš arī pūķis Baisulis). Ja šis nav spicy, tad pat negribu zināt kā garšo spicy. Romas atzīstas, ka ar vienu kodienu aizdzinis visas pohas. Tā jau baigi garšīgi, tik mazliet par asu....
Vēl izmetam vienu riņķi un dodamies mājup. Pie viesnīcas ieejas satiekam diezgan pamīkstus konferences dalībniekus, kas, kā izskatās, arī atklājuši tekilas burvību. Visi taisoties iet uz kaut kādu „ The Roof`s” . Mēs ar Romu ātri dodamies uz veikalu. Es nopērku alu, bet leitis- tekilu. Romam vajag fotoaparātu. Savējo viņš veiksmīgi vakar ir pazaudējis. Mēģinu viņu atrunāt, jo instinkti saka, ka šis nebūs ātrs pasākums. Nekas nesanāk, Pērkam fotoaparātu.
Fotoaparāta pirkšana Meksikā ir vesels rituāls, kurā dalību mēģina ņemt pēc iespējas vairāk cilvēku. Tas ir pasākums, ko līdz pēdējai sekundei izbauda katrs meksikānis. Sākumā Romas noskata preci, kas atrodas slēgtā vitrīnā. Kaut kur veikala viducī noķeram veikala darbinieci un smaidot mēģinām pievilināt pie vitrīnas. Laikam būtu stulbi pieminēt, ka angliski neviens nerunā, bet tomēr pieminēšu. Sieviete, ieraudzījusi, ka mums vajag kameru kaut ko nober, kas skan līdzīgi-: „Ejiet dirst, es strādāju piena nodaļā!”, un lepni aiziet. Mēs naivi gaidām. Pēc kādām desmit minūtēm izdomājam uzjautāt apsargam. Apsargs jau ir mūsējais čoms, kas ieraugot mūs vienmēr smaida.Zīmēm rādām, ka mums nenormāli vajag fotoaparātu. Smaidīgais pa rāciju sazinās ar savu kolēģi, kas atnāk viņu nomainīt. Mūsējais kaut kur pazūd. Pēc laiciņa parādās kopā ar kaut kādu čali, kam acīs dzīvnieciskas bailes. Iespējams, apsargam ar humora izjūtu viss ir kārtībā un šis safleitējis jaunajam, ka lielie svešzemju vīri viņu tūlīt sitīs. Izskaidrojam, ka mums vajag kameru. Jauniņais manāmi atslābst. –Ok, bet viņam nav atslēgas. Vēl pēc laika parādās meitene, kas atslēdz vitrīnu, noraksta preces nosaukumu, kaut kādu kodu, aizslēdz vitrīnu, iegrūž Romam rokās lapiņu un līganā gaitā aizpeld. Aizgriežamies pret sienu, atskrūvējam tekilu un ieņemam pa malkam. Pārrunu rezultātā vienojamies iet izmēģināt laimi pie kases. Kasiere izsit čeku, paņem naudu un iedod izsisto čeku savai kolēģei, kas uzliek zīmogu un svinīgi mums to pasniedz. Trūkst vienīgi aplausu un svinīgas mūzikas. Es paspiežu Romam roku un saku- : „Apsveicu! Par 900 peso tu esi iegādājies lielisku čeku!. Leitis ķer paniku, jo kameras mums tiešām nav. Redzot, ka viņš tūlīt sāks raudāt, pienāk cita meitene, kas aicina mūs līdzi. Mūs pieved pie kaut kāda galdiņa, kur čeku paņem vīrietis un pazūd. Pēdējās 10 min. es vienkārši rēcu. Saku- : „Cik glauni viņi tevi apčakarēja, tagad tu esi pat čeku padirsis!” Romas izskatās tiešām satriekts, bet man nāk smiekli tā, ka nevaru valdīties. Tomēr fotoaparāts tiek atnests. Vēl viņš ir jāpiereģistrē kaut kādā žurnālā un pēc nieka 45. minūtēm , broļukas saņem savu kameru. Kamerai līdzi nenāk ne baterejas, ne atmiņas karte. Romas pilnā nopietnībā paziņo, ka pie viena grib nopirkt atmiņas karti. Atbildu, ka tas iespējams tikai pār manu līķi. Paskatoties man sejā viņš saprot, ka tas nav joks. Pavadīt atlikušo vakaru supermārketā nav manos plānos.
Atnākuši līdz viesnīcai, konstatējam, ka nekas nav nokavēts. Kādi 15 cilvēki joprojām mēģina iet uz „The Roof`s”. Ceļu zinot tikai mans istabas biedrs Sindri, kurš uz doto brīdi ir tādā vafelē, ka nevar izrunāt vārdu- relation. Viņam iznāk railway station. Mēs vēl pagūstam lēnām izdzert pāris alus, un tikai tad tauta sāk kustēties. Kājām esot 10. min, ko iet. Pēc kādām 15 minūtēm kāds iedomājās pajautāt vai Sindri tiešām zina ceļu. Sindri šļupst-: „ Jā, pirmajā krustojumā bija jānogriežas pa kreisi...”
Nu, moins. Mēs esam, gājuši tikai taisni. Sašutusī tauta metās gānīt nabaga sagurušo islandieti, kurš taisnojās, ka viss noticis pārāk ātri. Neko darīt- ejam atpakaļ. Kad esam jau kādu laiku pagājuši pa pareizo ceļu, kāds atkal uzjautā vai šis ir pareizas ceļš.
-Domāju, ka jā...
-Kā tas ir- domāju, ka jā?
-Nu bija vai nu pirmais, vai otrais pagrieziens pa kreisi...
Skan lamuvārdi daudzu pasaules tautu valodās. Kāds stādina taksi, lai pajautātu pareizo virzienu.Ieraugot, ka mums vajag taksi un mēs esam liels bars, apkārt apstājās 4 takši.Pirmās minūtes paiet skaidrojot, ka mums nemaz takšus nevajag, bet tik vien kā uzzināt adresi.Lai viss neliktos pārāk vienkāršoti, noskaidrojās, ka ir divi naktsklubi- „ The Roof`s” un „ The Root`s” . Kuru īsti mums vajag? Nožēloju, ka esmu izdzēris vien divus alus, jo skaidrā man šis pasākums sāk nepatikt.
Pēc īsas, 20 minūšu apspriedes, vadību uzņemas viena no meksikānietēm. Viņa pati ir no citas pilsētas un Leonu nepārzina. Pārdesmit minūšu laikā viņa mūs ieved tādā strupceļā, ka pēkšņi kaut kā baigi sagribas mājās.
Sindri ir palīdzējis Romam piebeigt tekilu un nāk klajā ar paziņojumu, ka tagad viņš točna zina ceļu.Mēģinām viņam ticēt, viņš vismaz vadāja mūs pa apgaismotām ielām. Nezinu vai uz dullo, vai nē, bet pēc neilga laika tiešām esam klāt. Naktsklubs ir liels un iekārtojies jumta stāvā. Pie ieejas drūzmējās bari, ko apsardze nelaiž iekšā. Mums, uzrādot WYC caurlaides ieeja ir par brīvu, un arī rindā nav jāstāv.Pie pašas ieejas mūs apčamda no ausīm līdz papēžiem, un tad jau esam iekšā. Klubs ir liels, bet tik un tā piebāzts līdz lūpai. Drūzmēšanās ir milzīga, un man te nepatīk. Vienīgais labums, ka iepazīstos ar meksikāņu brīvprātīgajām meitenēm kas strādā WYC. Labums tāds, ka viņas ir informētas kas un kad un kur notiek. Šobrīd sarunājam, ka rīt viņas mani paķers līdzi uz kaut kādu izstādi. Nākamo dienu laikā kļuvām par labiem draugiem, un patiesībā, ja nebūtu šo meiteņu, daudz kas man ietu gar degunu. Mazliet parunājamies un es izlemju iet mājās, jo šodien nav mana diena. Jau ap vieniem naktī esmu gultā.
Ap 5. no rīta, atsprāgst vaļā istabiņas durvis, un parādās Sindri ar ļoti saburzītu sejas izteiksmi. Viņš pazūd vannas istabā, kur apgāž visu ko var apgāzt, kaut kādā mistiskā veidā pamanās novilkt drēbes un pēdējiem spēkiem iesvempjas gultā. No rīta es saprotu, ko Sindri darīja vannas istabā. Viņš tīrīja zobus. Nav jābūt Šerlokam Holmsam, lai nonāktu pie šī secinājuma. Vienkārši zobu pastu var atrast visur- izlietnē, pie izlietnes, pie spoguļa, pie poda, mazliet uz poda, mazliet uz grīdas, un mazliet uz sienām. Uz viņa zobu birstītes, kas mētājās uz grīdas gan neko nemanīju, bet mēs jau īsti nezinām, kā islandieši tīra zobus, vai ne?
Lai gan miegs nenāk, līdz 12. novārtos pa gultu, jo darīt tāpat nav ko, bet vienos ir sarunāts braukt uz izstādi. Pamodinu Sindri. Man par lielu brīnumu viņš ir visai normāls. Dodos uz ceturto stāvu un pamodinu Romu. Pirms vieniem abi vakardienas varoņi stāv vestibilā un mēģina saprast kas notiek. Uzņemos mammas pienākumus un vedu abus uz supermārketu. Kamēr es, labu gribēdams, meklēju abiem sušķiem jogurtu, šamējie jau ir nopirkuši sešpaku. Ar ko? Nu ne jau ar tomātu sulu...Nospļaujos un paņemu arī es. Uz autobusu esam laikā. Kāpjam iekšā un braucam.
Ceļš aizņem stundu. Mani draugi iedzēruši alu, sāk izskatīties par saprātīgām būtnēm. Sindri pat izspļauj kaut kādu joku, ko neviens gan nesaprot, bet viņam pašam ir nenormāli jautri. Iebraucot izstādes teritorijā automātiski pārejam uz meksikāņu laiku. Stāvam pie autobusu, tad stāvam pie ieejas kreisā pusē, tad labā pusē. Kāds uzzina, ka pierakstoties kaut kādā tur teltī, var dabūt bezmaksas biļetes, stāvam rindā. Pienākot manai kārtai, pierakstos kā Jon Bon Jovi un saņemu biļeti.
Mums piekodina, ka četros ir jābūt atpakaļ un kavēt nedrīkst. Skaidrs- mums ir tikai 2 stundas laika. Sarunājam ar Marlēnu ( viena no brīvprātīgajām), ka viņa mūs aizvedīs uz kaut kādu paviljonu un mazliet patulkos. Teritorija ir milzīga un divu stundu laikā nav iespēja apskatīt pa ne ceturto daļu. Izvēlamies apskatīt paviljonu, kas ir veltīts Meksikas vēsturei un nevienu brīdi savu izvēli nenožēlojam.
Pie ieejas gan ir gara rinda, bet šo sīkumu es uzņemos uz sevi. Mēs visi četri pieejam pie apsarga un es sāku viņam kompostrēt smadzenes sakot, ka mūsu grupa nupat iegāja iekšā, bet mēs mirkli nokavējām, un tagad ir ziepes un aj aj aj... Kā jau biju cerējis, apsargs nesaprot angliski, un ilgi klausīties manā bulšitā viņš nav noskaņots. Pirmajam esam garām. Otrs izrādās cietāks rieksts. Viņš skaidro, ka izrāde jau ir sākusies un mums jāgaida. Mēģinu sākt raudāt, bet netīšām paskatoties uz Sindri un Romualda sejām, uznāk tāds zviedziens, ka knapi saturos. Abi atgādina lepnus dakotu virsaišus ar tik tupām sejas izteiksmēm, ka par Džordžs Bušs apskaustu. Redzot, ka tūlīt sākšu zviegt, palīgā nāk Marlēna kas nenormāli ātri runājos spāniski salauž apsarga pretestību un mēs esam iekšā.
Šī bija absolūti labākā izstāde/izrāde kuru jebkad esmu apmeklējis. Divu stundu laikā mēs izgājām cauri visai Meksikas vēsturei. Bija daudz telpu ar dažādu izkārtojumu, un katra no tām stāstījapar kādu laika posmu. Pirmajā telpā tika izslēgta gaisma un uz griestiem tika attēlots seno indiāņu pasaules radīšanas mīts. Piemeklēta mūzika un vispār viss tik kolosāli izdomāts... Mēs gulējām uz grīdas un vismaz es ar neticamu baudu skatījos uz bildēm kas parādījās un pagaisa turpat uz griestiem un sienām. Krītošas zvaigznes, piramīdas saulrietā...Žēl vienīgi, ka viss bija spāniski, bet tā kā runāja lēni, un bija klāt arī vizuālais materiāls, tad sekot līdzi varēja. Nākamajā telpā sasēdāmies kā mazā amfiteātri, un atkal tumsā uz sienām notiek vizualizācija. Tad no sienām atdalās vairākas plāksnes, kas izbīdās uz āru. Uz tām vulkāni un piramīdas. Nākamajā telpā uz sienām tiek attēlots seno indiāņu upurēšanas rituāli un dejas, absolūta harmonija...un tad parādās spāņi... tad vēl neatkarības cīņas, kur zemnieki atvadās no savām ģimenēm, meksikāņu teātris, improvizētais vagons, kas kustās, radot iespaidu, ka tu brauc pa Meksiku revolūcijas laikā, bet abās pusēs garām skrien Meksikas ainavas....Tas vienkārši ir jāredz pašam. Nezinu kā pārējiem maniem biedriem, bet man šī izrāde bija tāāda bauda.
Diemžēl līdz pašām beigām noskatīties neizdevās, jo pienāca 16:00, kad mums bija jātiekas pie ieejas. Tavu brīnumu, bet tiešām tikai ar 10 minūšu kavēšanos ejam uz autobusu.
Romas ar Sindri jau ir pavisam atžirguši un sāk bīdīt kaut kādus plānus vakaram. Marlēna un Marija aicina mūs piebiedroties brīvprātīgo ballītei, kas notikšot restorānā Taurine. Viņas uzraksta adresi uz lapiņas un sniedz mums. Pēc lapiņas sniedzās Sindri. To redzot es ātri paķeru lapiņu, jo kaut kās zemapziņā man saka, ka labāk lai adrese stāv pie manis. Vēlāk gan sarunājam, ka meitenes mūs savāks no viesnīcas ar mašīnu, jo viena no brīvprātīgajām esot no Leonas ar mašīnu.
Mūs izlaiž pie Poliforuma. Jau ierastais līkumiņš caur supermārketu. Pie ieejas stāv jau mums labi pazīstamais apsargs, kurš man un Romam paspiež roku. Romas grib nodot somu, apsargs rāda, ka nevajag. Toties Sindri dabon nodot savu kabatas portfeli. Islandietis ir neizpratnē. Mēs prasām cik reizes viņš ir bijis veikalā. Nu divas... Redz, kad tu nāksi 2-3 reizes dienā arī tev te radīsies draugi un varēsi braukt iekšā kaut ar tanku.
Nopērkam šo to vakaram. Sindri grib pirkt fotoaparātu. Man gandrīz apstājās sirds. Abi ar Romu zvēram, ka pārsūtīsim viņam visas bildes kas vien mums ir fotoaparātā, un fočēsim da jebko, ko viņš palūgs, tikai nevajag pirkt fotoaparātu. Nē, Sindri vajag savu. Labi, lai tā būtu. Abi ar lietuvieti apskaujam viņu un sakām, ka bija patīkami pavadīt laiku kopā, gan jau vēl tiksimies. Islandietis prasa vai mēs jau pa kluso esam iztempuši kādu litru. Da nē, bet tev gan iesakām...
Intereses pēc uzņemu laiku. Mēs no veikala izejam 18:50. Ejam uz viesnīcu. Bez steigas ieejam dušā, un tiekamies pie ieejas kur prātīgi sūcam aliņus. Satumst. Mums piebiedrojās slovākiete Petra, kas turpmāk mūsu kompāniju atzīst par labāko pasaulē un projām vairs neiet. Bet tā kā viņa ir jauka meitene un uz nerviem nekrīt, tad labprāt uzņemamies šefību par šo blondo radījumu. Proti, iegrūžam viņai rokās alu un piedāvājam asos riekstiņus. Viņa paņem, līdz ar to eksāmens izturēts. Mūsējā. Sēžam zvigājamies. Paliek pavisam tumšs. Kaut kad drīz vajadzētu parādīties mūsu draugam. Tā viš i. Bez dažām minūtēm 9. Sindri ir klāt. Pēc izskata spriežot nupat kā no akmeņlauztuvēm. Bet smaida kā tāda maija saulīte. Prasa ieliet. Romas aizskrien pēc tekilas, ko pateicīgais ziemeļnieks izsūc kā tādu suliņu un nāk klajā ar fantastisku frāzi- Nevajadzēja pirkt fotoaparātu...
Sindri šis process aizņēma gandrīz 2 stundas, jo viņš arī konstatēja, ka nav atmiņas kartes, un vajadzētu pie viena to nopirkt. Turklāt viņš joprojām nezina nevienu vārdu spāniski. Toties viņam esot paticis viss šis parafīns. Un kamera arī tagad ir. Un tas ir baigi labi, jo pēdējā vakarā viņš bija vienīgais, kurš iedomājās paņemt līdzi kameru uz noslēguma tusiņu.
21:30 mums būtu jābūt pakaļ. Līdz tam jau esam labi iesildījušies un gatavi ceļam. Un tiešām gandrīz laikā pie ieejas pieripo voyager, un meitenes aicina mūs iekšā. Tas nekas, ka mašīnā ir 7 vietas, bet iekšā jau tagad sēž 5 cilvēki. Saspiežamies un braucam. Meitenēm vēl jāpiebrauc pie veikala kaut ko nopirkt. Mēs ar Romu arī izlemjam nopirkt vēl kaut ko. Veikals jau ir ciet. Nu ciet tādā izpratnē, ka iekšā cilvēki vēl ir, bet nevienu vairs pa jaunam nelaiž, jo 22:00 viņš slēdzas. Pie durvīm stāv mūsējais apsargs un sūta mūsējās meitenes bekot. Mēs paspiežam viņam roku un rādām, ka mums nenormāli vajag nopirkt vienu fantu un meitenēm cepumus. Apsargs ņirdz, bet iekšā ielaiž. Meitenes apvelta mūs ar atzinīgu skatienu, jo rādās, ka bez mūsu palīdzības iekšā tikt nebūtu iespējams. Ko pirka meitenes nav ne jausmas, bet mēs ar Romu nopērkam kaut kādu studentu padzērienu par 20 peso. Viņš tiešām garšo pēc studentu padzēriena, bet pa lielam nav ne vainas.
Tiekamies pie mašīnas un kaut ko gaidām. Meksikānietes prasa kādā veidā mēs esam pazīstami ar apsargu. Mēs noslēpumaini smaidām un dziļdomīgi klusējam. Noskaidrojam, ka jāgaida vēl 4 brīvprātīgie, kas brauks ar mums. Ahā. Šis būs kaut kas jauns. Teorētiski saprotu, ka vēl vienam cilvēkam vieta atrastos, bet kur domā sasēdināt vēl 4. nav ne mazākās nojautas. Pēc brīža brīvprātīgie ir klāt. 4. meitenes un vienai vēl līdzi džeks. Nu ko- 14 cilvēki mēģina sasēsties. Esmu absolūti lielākais, tāpēc sēžu priekšā. Krēsls gan ir piebīdīts tā, ka deguns ir kaut kur starp ceļgaliem, bet salīdzinot ar aizmuguri, es sēžu biznesa klasē. Tur cilvēki sēž divos stāvos+ vēl kaut kas guļ trešajā stāvā. No bagāžnieka skan lamas un aicinājums beidzot sākt kustēties. Braucam. Visiem nāk smiekli. Vadītāja saprot, ka viņai tūlīt beigsies degviela, tāpēc viņai jābrauc uzpildīties. Kamēr stāvam pie sarkanās gaismas, mēģinu sarunāt ar blakus stāvošās mašīnas šoferi lai viņš ielej mums gasoline. To pašu prasu blakus esošajam mocītim. Cilvēki ņirdz, bet mūsējie vienkārši mirst no smiekliem. Cenšos runāt spāniski, un tas arī izraisa vislielāko jautrību. Pie tankštelles piebraucam pārzviegušies nejēgā. Tur es vēl uzsitu klaču ar sievieti, kas lej mums degvielu. No bagāžnieka mani aicina aizvērt muti, jo viņi tūlīt pielaidīs bikses.
Par laimi līdz tam restorānam nav dikti tālu. Skats noteikti labs bija- piebrauc mašīna. No viņas izkāpj divmetrīgs ambālis, kurš izlaiž no bagāžnieka 2. cilvēkus, kuri savukārt palīdz viņam izcelt no mašīnas dažus horizontāli esošas personas, bet pēc tam izkāpj vēl 8 cilvēki un visi aci nepamirkšķinot sabirst restorānā.
Restorāniņš ļoti jauks un omulīgs. Pirmajā stāvā sēž vietējie, spēlē kaut kāds vietējais pašdarbnieku orķestris, bet mums atvēlēts neliels otrais stāvs. Gar sienām izkārtas buļļu galvas, pret kurām es regulāri atsitu savējo. Pasūtu alu. Tikmēr abi lielākie alkāni atraduši super- duper piedāvājumu, kurš sastāv no tekilas pudeles, vēl kaut kādas pudeles, 20 aliem un milzum daudz ēdiena. Maksā 1500 peso (ap 65 latiem). Mēģina pielauzt mani piedalīties. Atsakos, jo pirmkārt priekš manis tas ir dārgi, otrkārt, gribu kaut ko atcerēties no šī vakara. Neviens cits arī neparakstās, bet tas neliedz abiem brašuļiem šā kā tā pasūtīt komplektu, ko viņi divatā nemaz nevar dabeigt. No tā brīža uz mūsu galdiņa sāk krāmēt ēdienus un šmigu. Beigās abi šā kā tā cienā visus, kas vien vēlās ko ierīt, jo ēdiens ir nenormāli daudz. Izmēģinu visus tradicionālos meksikāņu ēdienus ar dažādām, pārsvarā asām mērcēm. Ļoti, ļoti garšīgi. Alum arī nav ne vainas. Pāris stundu laikā esam iztempuši visus alus un gandrīz piebeiguši ēdienu. Redzot, ka ēdiens iet uz beigām apkalpotāji atstiepj vēl. Pipec. Kaut liec kabatās un nes mājās. Līdz tam vēlreiz divreiz esmu atsitis galvu pret buļļa galvu. Piedraudu izbāzenim, ka, ja es vēlreiz atsitīšu galvu, viņš konkrēti atrausies pa purnu. Brīdinājums tiek ņemts vērā, jo pārējo nakts daļu mana galva ir drošībā.
Pirmajā stāvā pasākums jau labu laiku kā beidzies un apkalpotāji visādi cenšas parādīt, ka viņi principā nebūtu pret šo iestādi klapēt ciet. Neviens uz šī āķa neuzķeras. Plkstn. 4. mūs vienkārši izmet uz ielas. Paņemam taksi līdz viesnīcai, kas izmaksā kaut kādus smieklīgus 30 peso. Viesnīcā vēl okupējam ēdamzāli kur runājamies līdz brīdim, kamēr mūs izmet ārā arī no šejienes, jo tūlīt jāsāk klāt brokastis.
Viss rāda, ka jāiet gulēt. Personīgi man liela gulēšana nesanāca, jo radās domstarpības ar kuņģi un vēderu par saturu, kas vakara gaitā tur tika iepildīts. Laikā līdz 10iem no rīta, tualetē pabiju reizes 8. Es vienkārši neticu, ka es apēdu tik daudz cik izd.....
Sindri ar to lietu tika galā daudz vienkāršāk visu nakti intensīvi raujot zobus. Man tā kā ar nebūtu nekas pret, bet negribējās riskēt pirst, ka nesanāk bikšelēs brūnais pārsteigums.
Lai nu kā 10. no rīta esmu svaigs kā gurķītis. Arī kolēģi izskatās visai cienījami un esam gatavi pēdējās dienas piedzīvojumiem. Šodien (atkal paldies brīvprātīgo meitenēm) ir paredzēts brauciens uz romantisko Guanahuatu, pilsētu, kas atrodas ne pārāk tālu no Leonas un ir šī apgabala centrs. 11. ir jābūt pie Poliforuma, kavēt nedrīkst. Esam jau pusē. Bet šodien sākās meksikāņu variants savā labākajā izpausmē.
Atrodam mūsējās draudzenes, kas saka, ka tūlīt būs autobuss. 11:30 autobusa nav un arī 12. nav. Cilvēku, kas grib braukt uz Guanahuatu ir ap 100, un visi sāk palikt pikti. Mūsējā četrotne sēž un rēc. Mēs funktierējam, ka noteikti ir tikai viens autobuss un organizētāji gaida lai cilvēki sāk izklīst lai paliktu tikai 40., kurus tad arī vedīs. Ik pa brīdim kāds mierina, ka autobusi tūlīt, tūlīt būs. Aiz gara laika izdomājam jaunu joku. Visi kas gaida autobusu tusējās vai nu pie 17. izejas ārpusē vai arī turpat netālu Poliforuma iekšpusē, kur nav tik karsts. Katru reizi kad kāds no mums iet uz tualeti, nobļaujamies- „bus coming!” un ar baudu vērojam cilvēku pūļus kas metas ķert neesošu autobusu.
Šeku-reku vēl nav pat 14:00 kad autobusi jau ir klāt. Veseli trīs. Šoferi vēl prātīgi aiziet uzpīpēt un parunāties. Mums liek sastāties divās rindās. WTF? Saprotot, ka ar to šis pasākums nebeigsies, palieku sēžot un no malas ierēcu par visu. Pirmkārt pagrūti nostādīt simts cilvēkus divās rindās, otrkārt neredzu ne mazāko jēgu šim gājienam. Kad aptuveni 10 min laikā daudz maz ir izdevies izveidot divas rindas, organizētāji saka lai stājas vienā. Acīmredzot arī viņi grib izklaidēties mazliet. Ar baudu vēroju cilvēku reakcijas un darbības. Daži nervozē, daži stāv ar tik nopietnām sejām, ka dzeloņcūkai jāsmejas.
Vēl pēc kādām 10 min pirmajiem 40 liek kāpt pirmajā busā. Visa labā ideja par to, ka pieklājīgie jaunieši ievērojot rindas kārtību un ārkārtīgi pieklājīgi sakāps autobusā, beidzās līdz ar kliedzienu no aizmugures- „visiem nepietiks vietas!”. Tālāk seko masu skati ar galveno vadmotīvu- lai nu kurš, bet es točna tikšu autobusā! Es ar Petru sēžam uz apmalītes un zviedzam tā, ka acīs ir asaras. Protams, ka vietas 3 busos pietiek visiem un pat paliek pāri, nu, bet viss pasākums līdz aizbraukšanai bija vienkārši lielisks!
Nedaudz pāri 3. jau braucam. Es joprojām esmu lieliskā omā un aplipinu arī pārējos, beigās visu ceļu vienkārši rēcam pilnīgi ne par ko. Tie, kas mūs nepazīst droši vien domā, ka mēs intensīvi ostam līmītes, dzeram smaržas un piekožas kurpju smērīti. Ap 4. esam klāt. Jābrauc kalnā un skati ir pasakaini. Pati pilsēta ir vienkārši dievīga. Katra ieliņa, pilnīgi katra uzrunā tevi personīgi. Arhitektūra- labāku nevar vēlēties. Turklāt mājiņas ir krāsainas, stilīgas un foršas. Baznīcas, arkas, laukumi....ne pārāk māku tādas skaistas lietas ietērpt vārdos. Savā dzīvē ir gadījies daudz kur pabūt, bet tik daudz skaistuma vienkopus nebiju redzējis. Ai, labi, vienkārši paskatieties albūmu. Lai gan neesmu nekāds dižais fotogrāfs, tomēr viena otra bilde visai neslikta sanākusi.
Sliktā ziņa- jau 6. mums ir jābrauc atpakaļ, jo dažiem jau 8. vakarā ir autobusi uz Mehiko lai beidzot vāktos mājās. Lai ar baudu izstaigātu šo pilsētu noteikti vajag vairākas dienas, mums bija 2 stundas...Ja ir izdevība noteikti aizbrauciet uz turieni. Spāniskais nosaukums Guanajuato. Paldies pēc tam varat atsūtīt elektroniski.
Gribēju vēl nopirkt dāvaniņas tirgū, jo cenas te ir vienkārši smieklīgas pat pirms kaulēšanās, bet tā kā bija ierobežots laiks, izvēlējos pastaigāt un izjust pilsētu.
Pusseptiņos braucam atpakaļ. Autobusā noskaidrojām, ka šovakar lielā noslēguma balle notiks naktsklubā. Tajā piedalīsies visi brīvprātīgie un labākie draugi. Protams, mēs esam aicināti. Ieeja maksā 100 peso, bet līdz pusnaktij jebkurš dzēriens bārā ir par velti. Es jau šobrīd iedomājos kādā vafelē mēs būsim...Mums iedod bāra adresi, bet es jau atkal sarunāju, ka mūs aizvedīs ar mašīnu.
Gaidot savu limuzīnu sēžam pie viesnīcas ieejas un laikam nav grūti nojaust ko darām. Jā, jā- spēlējam monopolu. Protams, ka sūcam alu. Šis ir pēdējais vakars visiem kopā, un nolemjam to arī pavadīt kopā ( it kā kādu dienu būtu bijis savādāk). Mūsu četrotnei pieslēdzas dānis Rasmus, kas par godu pēdējām vakaram jau ir paguvis aizliet žaunas. Mašīna ir klāt laikā un šodien braucam kā kungi- nieka 10 cilvēki.
Pie naktskluba ieejas mūs atkal izķidā, nosmeļ simtnieku un esam iekšā. Pats naktsklubs ir divos stāvos. Otrais stāvs ir daļēji vaļējs, jo nav divu sienu, līdz ar to, nav tik karsts. Apakšā ir daudz telpu dejošanai un atpūtai, kā arī iekšpagalma bārs zem klajas debess. Pa skaisto. Mēs esam tikai kādi desmitie un klubs ir tukšs. Apsēžamies otrajā stāvā un mēģinām pasūtīt dzērienus. Mums atnes dzērienu karti. Kad esam izvēlējušies, mums paziņo, ka mēs drīkstam pasūtīt tikai vienu tekilas zorti, vienu šņabja zorti, vai vienu ruma zorti. Par sulām jāmaksā atsevišķi. Jūtamies kapitāli apčakarēti. Pasūtam katrs pa tekilas „šotam”. Nes ļoti ilgi. Petra neiztur un aiziet uz bāru pasūtīt uzreiz 20 šotus. Kā uzdzeramo pasūtam skrūves (sula ar šņabi, kurā otro sastāvdaļu praktiski nejūt). Skrūves var dabūt par velti. Ar to šis naktsklubs arī iekrita. Es viņus nevainoju- neviens nevarēja zināt, ka atspērsies trīs izslāpuši austrumeiropieši un divi skandināvi. Mums atnes 10 skrūves un 20 šotus. Petra, acīmredzot, skolā ir bastojusi ētikas stundas, jo neraustoties ne muskulim sejā, viņa nosaka- „Ziniet ko?, Ja jūs nesat tik ilgi, tad mēs uzreiz pasūtam nākamos 20 šotus. Tā vien būs kamēr dabeigsim šos” . Sindri fotogrāfē visu kas ir uz galda, un saka, ka Islandē, neviens neticēs, ka visu šo var dabūt par 100 peso. Mēs ar Romu štukojam, ka Baltijā šāda tipa iestāde nobankrotētu trešajā dienā. Prātīgi tukšojam glāzes un paliekam arvien jautrāki. Palēnām savelkas arī visi pārējie. Viesmīles cenšas ignorēt mūsu galdiņu. Kā tad- mēs uzsūtām viņām Petru un Rasmusu, kuram nu jau viss ir pilnīgi pie kājas.
Plkstn. 22:20 tekilas krājumi ir beigušies. Viesmīle nemuld, jo brīvprātīgie smiedamies nāk skatīties uz tiem, kas ir izlakuši par velti pieejamo tekilu. Daži vietējie atzinīgi klapē mums pa plecu un saka, ka lai arī nāk te ik pārdienas tādu gadījumu neatceras, ka būtu beidzies kāds dzēriens. He, mēs vēl pat neesam sākuši.
Pasūtam šņabi. Petra noiet uz pirmā stāva tualeti un atgriežas ar paplāti ar 15 šotiem. Gandrīz vienlaikus atnes arī pasūtītos 20 no otrā stāva. Sindri liekās, ka viņš ir nokļuvis paradīzē. Viņš pie sevis murmina- un tas viss par 100 peso...tikai par 100 peso...Man liekās, ka es zinu kādā valstī mans draugs gribētu dzīvot, ja viņu gadījumā izmet no Islandes.....
Plkstn 23:40 mums jau nedaudz etiķaini paziņo, ka vodka beigusies. Nu labi- nesiet mums rumu, nekādu problēmu. Viesmīlei trīc rokas un raustās plakstiņi. Rasmus jau dejo. Nu ķipa dejo, Neesmu šajā jomā profiņš, bet tā viennozīmīgi teikt, ka viņš dejo, neņemos.
Rumu mums tā arī neatnes. Gandrīz varu apzvērēt, ka dzirdēju skaļu atvieglojuma nopūtu no bāra puses tieši pusnaktī. Ar triumfu sejā viesmīle paziņo, ka no šī brīža mums par dzērieniem jāmaksā. Baigi vajag. Sindri pagūst pa vidam pusstundu nosnausties un pamodies uzreiz metās dejot. Es staigāju apkārt un runājos ar dažādiem cilvēkiem. Satieku meiteni no Krievijas, kas jau pāris gadus dzīvo Leonā. Viņa ir šausmīgi priecīga aprunāties ar kādu krieviski. Viņas draugs līdz ar to mēģina man piedāvāt visu ko vien vēlos. Nē, paldies, vairs neko nevēlos.
Ap 3. sākam lēnām atvadīties no visiem ar ko kaut mazliet esam bijuši kopā. Šie momenti man visvairāk nepatīk. Īpaši šeit, Meksikā, jo saproti, ka iespējas redzēt šos cilvēkus, kas ir vietējie, faktiski vairs var nebūt. Dažām meksikānietēm acīs asaras. Viņas saka, ka tik laba kompānija viņām nav bijusi. Eh...skumīgi arī mums. Nebūtu mūsu draudzeņu, droši vien nebūtu tik daudz jauku piedzīvojumu un nebūtu redzējuši pat pusi no redzētā.
4. jau esam mājās. Aiz nav ko darīt iesēdinām Petru bagāžas ratos un raļļojam pa viesnīcu. Piecos atvadāmies no Romualda, kuram jābrauc uz Mehiko jau 5 no rīta.
Ejam gulēt. Mums ar Sindri un Petrai autobuss ir 12os. Ceram līdz tam piecelties. Norunājam, ka pirmais, kurš nāks pie samaņas mēģinās dabūt augšā pārējos. Pirmais pieceļos es, pie tam jau 8os. Jūtos lieliski un aizeju piestumt kuņģi, jo nākamais ēdiens paredzēts vien lidmašīnā jau naktī.
Nav nekādu problēmu pamodināt arī draugus, vien pie Petras durvīm sanāk pailgi paklauvēties.
12. ir jābūt autobusam. Teorētiski viņš ir. Nav tikai šofera un pats autobuss ir ciet. Man ta nekas- mans reiss ir vien 21:50, tā kā varu neiespringt, bet ir cilvēki, kam jālido 18os ar kapeikām, un tie ķer vieglu paniku, jo ceļš aizņem 4,5- 5 stundas. Parādās šoferis, atslēdz autiņu un aiziet uzsist klaču ar taksistu. Lai viss neliktos pārlieku vienkārši, piebrauc vēl viens autobuss. Rodas jautājums, kurš tad īsti ir īstais? Man jau ir pieredze šādos jautājumus, tāpēc apsēžos uz soliņa un sagatavojos mazliet uzjautrināties. Pienāk Petra un nosaka- „ Nu ko, kāpsim autobusā? Jāsadalās divās rindās?” Abi laižam vaļā tādu zviedzienu, ka no viesnīcas izsprāgst visi, kas atradās vestibilā. Pēdējais iznāk Sindri un uzjautā vai jau bija jāstājas rindā? Lieki teikt, ka mēs ar grūtībām varam ievilkt elpu lai turpinātu rēkt. Uz mums ar līdzjūtību skatās visi, kas atrodas apkārt. Mums po, mums jautri.
Beidzot tiek noskaidrots, ka uz Mehiko brauks pirmais autobuss. Ienāk viens čalītis un sāk pēc saraksta pārbaudīt braucējus. Man pēc idejas te nav jābūt, jo man ir aviobiļete no Leonas uz Mehiko, bet es gribu braukt ar autobusu lai kaut mazliet vairāk apskatītu šo valsti. Jaunais cilvēks, saka, ka es nedrīkstu braukt, jo autobusā nebūs vietas. Vēl esot jāsavāc daļa no otrās viesnīcas. Beigās vienojamies, ka ja nebūs vietas, tad es izkāpšu un lidošu ar man paredzēto lidmašīnu. Lai gan negribīgi, čalītis piekāpjas.
Nekādas otrās viesnīcas nav- mēs pa taisno braucam uz lidostu un autobuss ir pustukšs. Vēlāk noskaidrojām, ka otrs autobuss bija lai savāktu cilvēkus no otras viesnīcas.
Savu izvēli nenožēloju, jo ceļš ir skaists, bet netālu no Mehiko dabas skati ir pasakaini. Mēģinu fotografēt pa autobusa logu, diez ko labi nesanāk, turklāt labākie skati kā par spīti ir pretējā pusē. Kādus 50 km no Mehiko ir tik skaisti skati, ka viss autobuss pēkšņi apklust un mirdzošām acīm skatās pa logu.
Pati Mehiko, vismaz tā daļa kam sanāca braukt cauri, ir briesmīga. Netīra, pilna ar mašīnām, bez neviena kaut cik ievērojama objekta. Braucot caur Mehiko visu laiku turēju gatavībā kameru, ja nu gadās kāds smuks objekts. Negadījās neviens(!). Pieļauju domu, ka Mehiko noteikti ir skaista pilsēta, par ko varēja arī pārliecināties no tāluma, vienkārši šī daļa uz lidostu bija briesmīga.
Lidostā esam pirms sešiem un uz saviem reisiem uzspēj visi. Baigi gribas uz tualeti. Kad iznāku ārā, saprotu, ka esmu visus pazaudējis. Meklēju, bet lidosta ir milzīga un nevaru atrast. Toties atkal satieku Simonu. Šoreiz gan nesanāk pa ceļam, jo atpakaļ viņš lido caur Frankfurti, bet es caur Amsterdamu. Iečekojos. Meklēju draugus- nav.
Pavadu laiku runājoties ar polieti kas arī piedalījās šajā pasākumā. Tuvojas 21:00 kad ir reiss uz Frankfurti ar ko jālido arī Sindri. Atvados no Simona un beidzot ieraugu Sindri. Viņš arī meklējis mani, nostāvējis pie maniem vārtiem, cerībā, ka es atnākšu te. Atvadāmies. Solam tikties, kaut gan Islande arī nav tā pateicīgākā vieta, kur var tā vienkārši nokļūt.
Sākas mana iekāpšana. Žēl, ka nesanāca atvadīties no Petras. Neko darīt. Stāvu ar atvērtu pasi lai jau nākamais ietu uz lidmašīnu, kad Petra mani tomēr atrod. Viņa metās man virsū un prasa kur pie velna es biju? Da bļin, boulingu spēlēju. Tāpat meklēju visus pa lidostu. Saucās aizgāju pačurāt...Atvadāmies. Petrai acīs asaras. To redzot arī man paliek tā jocīgi, tāpēc vienkārši pasaku čau un eju iekšā.
Lidojums ir mokošs, par laimi uz beigām pamanos atslēgties uz savām trīs stundām.
Līdz lidmašīnai uz Kopenhāgenu ir nepilnas divas stundas laika. Man nav jādomā kā nosist laiku jo par to ir parūpējušies holandieši. Pirmkārt izejot no lidmašīnas aptuveni 20 min stāvam koridorā, nesaprotot kas notiek. Izrādās pie pašas izejas džeki pārbauda pases. Nu labi- skaidrs, nekādu iebildumu. Bet kāda velna pēc, pēc simts metriem atkal ir pasu kontrole? Šinī mazajā posmā tu nevari ne iziet no lidosta, ne viņā ieiet. Pilnīgs parafīns. Cilvēku jūra gaida lai četri brašuļi ne īpaši steidzīgi pārbauda pases. Nostāvu gandrīz 40 min. Arī pārējie cilvēki škrobojās. Tik debila kārtība nav neviena citā pasaules lidostā, kur līdz šim esmu bijis. Man pārbauda pasi, bet es joprojām stāvu rindā. Nesaprotu kas notiek. Vēl pēc pāris minūtēm noskaidrojas, ka somas laiž caur skeneriem! Nu vāks....Vēlreiz atgādinu, ka posmā no izkāpšanas līdz šai kontrolei NAV iespēju iziet ārā un NAV iespēju ienākt lidostā. Un visas pārbaudes taču notika kāpjot lidmašīnā, un pases taču jau pārbaudīja pie izkāpšanas. Cilvēki, kaut kas jādara lietas labā. Vesela nācija iet bojā.
Līdz iekāpšanai palikušas 15 min. Sanervozējies par visiem holandiešu debīlismiem, aizmirstu pārbaudīt vai mani izlidošanas vārti nav mainījušies. Atlēkšoju līdz B15 un ar šausmām konstatēju, ka izlidošana pārcelta uz A8. Tā nav Rīgas lidosta, kuru var izstaigāt 2 minūšu laikā....Metos uz A8. Gabals normāls ko soļot. Pie iekāpšanas esmu pēdējais, toties uzspēju laikā. Kopenhāgenā arī sanāk gaidīt neilgi un jau pēc stundas lidoju uz Rīgu. Rīgā līst un gaisa temperatūra ir ap +10 grādiem, un kaut kas man liek nojaust, ka es ar savu krekliņu un puķainajiem šortiem neiederos kopainā. Bagāžu saņemu viens no pirmajiem un jau pēc pāris minūtēm esmu mašīnā uz Liepāju…
P.S. Būs daudz komentāru, saņemšos uzrakstīt par Eiropas stopošanas tūri un piedzīvojumiem Čehijā un Polijā.
